Lāčplēsis/V dziedājums
| ←IV dziedājums | Lāčplēsis by V dziedājums |
VI dziedājums→ |
| Lāčplēša pirmais varoņa darbs–Lāčplēsis dodas ceļā uz Burtnieku pili–Aizkraukļa meita–Velna bedre–Staburadze un viņas meitiņa–Koknesis
Uz apburtas jūras salas–Trīs jodi–Vecā ragana–Spīdala–Laimdota un Kokneisis–Satikšanās–Laimīga atgriešanās atpakaļ uz tēviju |
Spīdala, kad bija izšķīrusi
Lāčplēsi ar savu mīļāko,
Mierā vis vēl viņa nepalika,
Tiem jo projām ļaunu darīja;
Skrēja tālu pa daudz jūras salām
Abas tās ar veco raganu,
Jūrā vētras, lielus vējus cēla,
Lāčplēsi ar kuģi aizdzina
Nezināmā, tālā Ziemeļjūrā,
Kur tam būtu bijis jābeidzas,
Ja vien turpat laipnā Ziemeļmeita
Nebūtu to laikā glābusi.
Tagad atkal diezin kāda liksta
Varēja tam salā gadīties.
Kad no pirmām bailēm kuģinieki
Burvju salas malā atjēdzās,
Redzēja tie salas krasta malā
Daudzi kuģu, laivu dažādu,
Kuras visas šeitan laik' uz laiku,
Garām braucot, bija pierautas;
Visas stāvēja kā pienaglotas,
Jūras viļņi ap tām skalojās;
Laivinieki, nekustoši, mēmi,
Viņās gulēja kā akmeņi.
Arī visā salā nemanīja
It nekādas dzīvas darbības;
Tikai kādā meža stigas galā
Jūrā iekšā tilts bij uztaisīts
Un uz ūdens pašā tilta galā
Liela, skaista māja stāvēja.
Lāčplēs's līdz ar saviem kuģiniekiem
Pa šo tiltu mājā iegāja;
Arī šeitan viņi neatrada
It nekādu citu dzīvnieku,
Tomēr visā mājā redzams bija,
Ka tā apdzīvota atrodas,
Jo še pielikti bij lieli galdi
Daudziem ēdieniem un dzērieniem;
Tālāk atkal kādā citā telpā
Bija mīkstas gultas taisītas.
Kuģa ļaudis ilgi negaidīja:
Noturēja krietnu maltīti
Un tad vakarā iekš mīkstām gultām
Visi līdzi gulēt aizgāja;
Tomēr Lāčplēs's viņiem pieminēja,
Ka tas labi darīts nebūšot, -
Vajagot gan kādiem laukā stāvēt
Un šo māju naktī apsargāt.
Šie nu visi viņu lūdza ļoti,
Lai viņš pats šo darbu uzņemot,
Jo šie visi noguruši esot,
Nevarēšot nakti izturēt.
Lāčplēs's pats nu apbruņojās cieši,
Izgāja, pie tilta nostājās,
Bet neko tas ilgi nemanīja, -
Salā viss bij nāves klusumā.
Tad uz reizi pusnaktī kāds jātnieks
Drīz no meža stigas izjāja;
Tilta galā nākot, zirgs tam stājās,
Sprauslāja un negribēja iet;
Jātnieks dusmīgs zirgu apsaukt sāka:
Ko tu bīsties? Ienaidnieka nav;
Būtu gan tur tālā Ziemeļjūrā
Varon's Lāčplēs's manim pretinieks,
Bet tas jauns un nav tik tālu ticis,
Ka viņš šeitan atnākt varētu."
Lāčplēs's sauca pretim tam no tilta:
"Velti, ķaulis, tu tā domāji,
Esmu gan jau ticis es tik tālu
Un patlaban tevi sagaidu!"
Jātnieks, kurš bij jods ar trijām galvām,
Atteica tam pretim spītīgi:
"Ja tu tiešām varon's Lāčplēs's esi,
Tad nāc laukā spēkiem mēroties!"
Abi tie nu gāja salas vidū,
Bet tur bija tīri meži vien.
Jātnieks teica: "Nopūt tu šo mežu,
Lai mums klajums tiek, kur spēkoties!"
Lāčplēs's teica: "Tevim trijas mutes, -
Kādēļ negribi tu mežu pūst?"
Jods nu pūta, un par trijām jūdzēm
Riņķī apkārt meži pazuda.
Klajumā nu jods tam virsū skrēja
Un tik stipru pliķi iecirta,
Tā ka Lāčplēs's gandrīz līdz pat ceļiem
Salas cietā zemē iegrima.
Bet tas atkal tikpat ātri cirta
Pretim tam ar smago zobenu
Un uz reizi ar jo lielu spēku
Jodam vienu galvu nocirta.
Tas gan turējās vēl stipri pretim,
Tomēr Lāčplēs's viņu pārspēja
Un tam divas atlikušās galvas
Pēdīgi ar tāpat nocirta.
Tad viņš ņēma jātnieku ar zirgu
Un tos tuvā mežā noslēpa.
Pats tas griezās atpakaļ uz māju,
Noģērbās un gulēt nolikās.
Kuģinieki tilta gala mājā
Netika nu vairāk traucēti.
Otrā dienā priecīgi tie atkal
Ēda, dzēra kā pa godībām;
Naktei nākot, Lāčplēsi tie lūdza,
Lai šis atkal māju sargājot.
Lāčplēs's atkal apbruņojās cieši,
Izgāja, pie tilta nostājās.
Pusnaktī, lūk, atkal briesmīgs jātnieks
Drīz no meža stigas izjāja.
Jājot runāja tas pats pie sevis:
"Kur gan brālis vakar palika?
Vai varbūt nav Lāčplēs's manu brāli
Vakar šeitan salā saticis? .
Nevar būt, jo tas no Ziemeļjūras
Laikam mūžam neatgriezīsies."
Lāčplēs's sauca pretim tam no tilta:
"Velti, ķaulis, tu tā domāji,
Esmu klāt un vakar tavam brālim
Visas trijas galvas nocirtu!"
Jātnieks, kuram bija sešas galvas,
Atteica tam pretim dusmīgi:
"Ja tu manu brāli kāvis esi,
Tad es tavus kaulus samalšu;
Nāc vien laukā, nopūt salā mežu,
Lai mums klajums tiek, kur spēkoties!"
Lāčplēs's teica: "Tev ir sešas mutes, -
Kādēļ negribi tu mežu pūst?"
Jods nu pūta, un par sešām jūdzēm
Riņķī apkārt meži nozuda.
Klajumā nu jods tam virsū krita
Un tik stipru pliķi iecirta,
Tā ka Lāčplēs's dziļi, līdz pat gurniem,
Akminaiņā zemē iegrima.
Bet tas ātri tāpat pretim cirta
Un tam divas galvas nocirta.
Tie nu ilgi kāvās viens ar otru,
Kamēr Lāčplēs's jodu pārspēja
Un to atkal līdz ar visu zirgu
Salas biezā mežā paslēpa.
Noguris tas tagad mājā gāja
Un līdz lielai dienai gulēja.
Trešo nakti viņš uz ļaudīm teica:
Būšot iet gan māju apsargāt,
Bet lai šonakt viņi visi līdzi
Paliekot iekš mājas nomodā,
Jo varbūt šiem visiem vajadzēšot
Iet pa nakti viņam palīgā;
Tad lai spoguli šo ņemot līdzi
Un to viņam rokā iedodot.
Lāčplēs's tagad ņēma kādu trauku
Un to pielēja ar ūdeni,
Uzlika uz atsevišķa galda
Līdzās Staburadzes spogulim;
Ja par nakti, tā viņš ļaudīm teica,
Ūdens tīrs šai traukā paliekot,
Tad tie varot droši mājā palikt,
Palīgā lai viņam nenākot;
Bet, ja redzot tie, ka naktī traukā
Ūdens pārvēršoties asinīs,
Tad bez kavēšanas lai šie visi
Steidzoties tam salā palīgā!
Lāčplēs's atkal apbruņojās stipri
Un pie tilta laukā nostājās.
Pusnaktī, lūk, trešais briesmīgs jātnieks
Atskrēja ar galvām deviņām.
Tilta galā zirgs tam stāvu slējās,
Sprauslāja un negribēja iet.
Jātnieks dusmīgs zirgam virsū brēca:
"Ko tu bīsties? Ienaidnieka nav,
Ja ar Lāčplēs's pats še būtu nācis,
Tad to mani brāļi zinātu." -
"Lāčplēs's pats ir gan jau šeitan nācis,
Tavus brāļus vakar nokāvis
Un jau ilgi še pie tilta gaida,
Lai ar tevi tāpat darītu."
Lāčplēs's sauca tā no tilta pretim,
Par ko briesmon's ļoti pārskaitās.
"Ja tu manus brāļus kāvis esi,
Tad es tevi dzīvu aprīšu, -
Nāc vien laukā, nopūt salā mežu,
Lai mums klajums tiek, kur spēkoties!" -
Lāčplēs's teica: "Deviņas tev mutes, -
Kādēļ negribi tu mežu pūst?"
Jods nu pūta, it kā vētra krāca -
Deviņ' jūdzes mežu nopūta.
Tagad Lāčplēsim tas virsū krita
Un tik stipru pliķi iecirta,
Tā ka šis līdz pusei cietā zemē
Tur uz vietas tūliņ iegrima.
Šis nu cirta pretim visā spēkā
Un trīs galvas jodam nocirta.
Jods nu sita atkal vienu pliķi -
Lāčplēs's dziļāk zemē iegrima.
Tas nu atkal jodam pretim cirta
Un trīs galvas reizē nocirta.
Tagad tie nu kāvās ļoti ilgi,
Kamēr abi gluži nokusa -
Jodam vēl tik bija viena galva,
Lāčplēs's zemē līdz pat padusēm.
Tas nu gaidīja, kad citi nāktu
Viņam palīgā, kā norunāts,
Bet neviens no visiem viņa ļaudīm
Nerādījās šeitan tuvumā;
Tie bij visi sen jau aizmiguši,
Aizmirsuši viņa pavēli.
Lāčplēs's tagad savu kara vāli
Svieda turp ar tādu spēcību,
Tā ka tā par kādām trijām jūdzēm
Ieskrēja pa logu istabā.
No šī trokšņa visi kuģinieki
Iztrūkušies kājās uzcēlās;
Viņi skatījās uz galda traukā, -
Asins tajā jau pār malām gāj'!
Tagad viņi visi ātri skrēja
Salā iekšā meklēt Lāčplēsi,
Un, kad jods to gandrīz pašu laiku,
Gribēja jau zemē nogremdēt,
Pasniedza tie, ātri pieskrējuši,
Viņam Staburadzes spoguli.
Jods, to redzēdams, pie zemes krita
Un kā sasalis tur palika.
Ļaudis Lāčplēsim nu palīdzēja
Augšā tikt, no zemes izrāpties.
Uzcēlies tas arī pēdīgajo
Galvu jodam tagad nocirta,
Bet ar savus kuģa ļaudis stipri
Izbāra par neuzmanību.
Tagad, teica viņš, gan laikam būšot
Sala viņu varā atrasties,
Tomēr vajadzēšot to pa priekšu
Visās pusēs labi pārmeklēt:
Varbūt briesmīgajiem jodu-brāļiem
Atrodoties kaut kur palīgi.
Ar šo nolūku pēc kādām dienām,
Kad bij Lāčplēs's labi atpūties,
Gāja tas ar saviem kuģa ļaudīm
Apkārt, salu izmeklēdami.
Izgājuši kādam mežam cauri,
Ietika tie jaukā ielejā.
Ielejā bij skaidra, tīra aka
Un pie akas kupla ābele.
Kuģa ļaudis visi tūliņ steidzās
Klāt pie akas krietni nodzerties;
Tomēr Lāčplēs's viņiem pakaļ sauca,
Liegdams, lai tie tūliņ nedzerot.
Piegājis tas trīsstūrīgi cirta
Akā iekšā drīz ar zobenu -
Acumirklī akā tīrais ūdens
Pārvērtījās it kā asinis,
Un tur akas iekšā dzirdams bija
It kā ievainota vaimanas.
Tomēr pēc neilga laika atkal
Klusums drīz visapkārt iestājās,
Un ar ūdens noskaidrojās akā,
Tīrs kā zītars atkal palika.
Tagad, teica Lāčplēs's, lai šie dzerot, -
Vaina nu nekāda nebūšot.
Ābelei tur tuvumā pie akas
Bija ļoti skaisti āboli.
Ļaudis padzēruši steidzās klātu,
Gribēja sākt noraut ābolus.
Bet ir še uz viņiem Lāčplēs's sauca,
Lai tie neaizskarot ābolus.
Piegājis tas gribēja jau iecirst
Ābelē ar savu zobenu,
Kad iz ābeles ar bailēm sauca
Kāda balss: "Ai necērt, Lāčplēsi!"
Kamēr Lāčplēs's it kā satrūkdamies
Atrāvās no kuplās ābeles,
Pārvērtās tā līdz tai pašā brīdī
Par it skaistu jaunu sievišku.
Brīnodamies skatījās uz viņu
Tas ar jūtām neizsakāmām, -
Tā bij visa ļauna darītāja,
Viņa ienaidniece - Spīdala!
Spīdala nu tam pie kājām krita,
Lūdzās, lai šo nenomaitājot;
Būšot viņa noslēpumus atklāt,
Būšot noziegumus pārlabot;
Apsoloties visā savā mūžā
Lāčplēsim vairs ļauna nedarīt.
Lāčplēs's, lai gan visu neticēja,
Dāvināja viņai dzīvību, -
Varon's, kas ar milziem, jodiem kāvās,
Negribēja maitāt sievišku.
Tagad Spīdala tam izstāstīja
Visus ļaunus darbus, nodomus,
Kurus tā un Kangars abi kopā
Lāčplēsim par postu darīj'ši;
Ka tie vīluši iz Burtniek' piles
Laimdotu un draugu Koknesi -
Un kā draugs un mīļa līgaviņa
Uzticīgi viņam mūžīgi!
Vecā ragana, ko Velna bedrē
Lāčplēs's agrāk esot redzējis,
Apbūrusi šito jauko salu,
Tā ka kuģi šeitan pievilkti;
Kuģiniekus viņa aizskardama
Pārvērtusi drīz par akmeņiem.
Tie trīs jodi, kurus viņš še kāvis,
Esot viņas dēli bijuši,
Kurus tā tur mājā tilta galā
Barojusi daudziem ēdieniem,
Bet pa laikiem viņi kārojuši
Apēst arī kādus cilvēkus;
Kugniekus tad atdzīvinājusi
Ragana un viņiem devusi.
Kad šis viņas dēlus esot kāvis,
Tad tā pārskaitusies briesmīgi,
Palikusi ielejā par aku
Un šī līdzās tur par ābeli.
Ja šie būtot dzēruši no akas,
Iekām Lāčplēs's viņā iecirtis,
Tad šie visi gan ar lielām mokām
Nāvi būtot atraduši drīz;
Bet caur viņa stipro ieciršanu
Akā nonāvēta ragana.
Tāpat arī Spīdalai būt' klājies,
Ja šis nebūtot to žēlojis.
"Lāčplēsi, tu esi uzvarējis!"
Teica tā ar balsi aizgrābtu;
"Pērkons, dievi tevi sargājuši
Ir pret visiem jodiem, ļaundariem.
Tomēr tev vēl grūti darbi priekšā
Gaida mūsu mīļā tēvzemē;
Kamēr tu še tālā jūrā maldies,
Tēvu zemi sveši dedzina!
Steidzies, Lāčplēsi, uz tēvu mājām,
Atriebies tur svešiem varmākiem!
Ak, cik labprāt es ar palīdzētu,
Ja priekš manis būtu glābšana -
Ja es būtu tāda nevainīga,
Kāda tava daiļā Laimdota.
Bet kas var iz pašām velna rokām
Izraut norunātu derību,
Kuru pati zīmējusi esmu
Kaislībā ar savām asinīm!"
Spīdala, to teikusi, sev ģīmi
Apsedza un gauži raudāja.
Tagad Lāčplēs's nešaubījās vairāk,
Ka no sirds tā vēlas atgriezties;
Te ar viņam tagad prātā nāca
Nejauši tas mazais tīstoklis,
Kuru tas tai naktī Velna bedrē
Bija ņēmis līdz par piemiņu.
Viņš to lika atnest drīz no kuģa
Un tad Spīdalai to pasniedza.
Tikko Spīdala to ieraudzīja,
Kad tā lielā priekā iekliedzās,
Un vēl reizi Lāčplēsim pie kājām
Pateikdamās viņa nokrita:
"Lāčplēsi, tev visu savu mūžu
Būšu pateicīga kalpone!
Tu ar šo man devi svabadību,
Velna nagiem mani izrāvi -
Tīstoklis ir mana parakstītā,
Ļaunam apsolītā derība;
Tagad viņu es iznicināšu
Un tad dzīšos, kamēr dzīvošu,
Tikpat čakli labus darbus darīt,
Cik es agrāk jauna darīju!"
Spīdala no akas burvju spieķi
Paņēma, ar kuru ragana
Modināja augšām kuģiniekus,
Kad tos saviem dēliem atdeva.
Tagad viņa staigāja pa krastu,
Visos kuģos, laivās iegāja,
Aizskāra ar spieķi gulētājus, -
Un tie visi dzīvi uzcēlās.
Visiem likās, it kā vienu nakti
Vien tie salā būtu gulēj'ši,
Tādēļ visi priecīgi un spirgti
Salā pastaigāties iegāja;
Lāčplēs's arī viņus apskatīja
Un par ļoti lielu brīnumu
Ieraudzīja kuģinieku pulkā
Laimdotu ar draugu Koknesi!
Laimdota un Koknes's, abi kopā
Bēgdami iz nonnu klostera,
Sasniedza pēc ilgas ceļošanas
Beidzot vācu zemē jurmali;
Še tie atrada ar kādu kuģi
Gatavu uz tālu braukšanu.
Kuģinieki vācu zemes preces
Gribēja uz svešām ostām vest
Un ar Daugavā pie Rīdziņ-grīvas
Apmeklēt tur jauno pilsētu.
Laimdota un Koknes's nezināja
Vēl neko par jauno pilsētu,
Nezināja ar par saviem mīļiem,
Kā tiem klājas tālā dzimtenē;
Tādēļ viņu vēlēšanās bija,
Nokļūt ātri mīļā tēvijā.
Tomēr viņu abu vēlēšanās
Vis tik ātri neizpildījās;
Tā kā Lāčplēsim, ar' viņiem cēla
Vētras ceļā vecā ragana,
Kamēr beidzot tāļi nost no ceļa
Nezināmā jūrā iedzina.
Kad bij ilgi apkārt maldījušies,
Viņi kādā dienā redzēja
Tāļi debess malā jauku salu.
Priecīgi tie turpu nobrauca.
Salai tuvojoties, kuģis skrēja,
It kā vētra viņu aizrautu,
Kamēr neapturami tas beidzot
Salā citu pulkā ieskrēja.
Salā kuģiniekiem pretim nāca
Kāda īsti laipna vecene,
Aicināja tos iekš tilta mājas
Un tur bagātīgi mieloja.
Vēlāk viņi visi gulēt gāja
Savā kuģī, kur tie aizmiga
Un bij gulējuši visu laiku,
Līdzkam Spīdala tos piecēla.
Kas var izteikt visas viņu jūtas,
Kad tie satikās ar Lāčplēsi!
Laimdota tam drīz ap kaklu krita,
Koknes's roku spieda sirsnīgi.
Tik ar laiku viņiem vārdi radās,
Kad viens otram sāka pavēstīt
Savus gadījumus jūrās. zemēs,
Savas likstas, raibus likteņus.
Lāčplēsim pie tam pavisam zuda
Šaubīšanās savu mīļo dēļ;
Tie no jauna apsolījās cieši
Mūžam turēt savu derību.
Spīdala vien stāvēja pie malas,
Neņēma pie runām dalības,
Kamēr Lāčplēs's to pie rokas tvēra,
Laipni citiem klātu pieveda,
Stāstīja, ka caur šis meitas gribu
Esot viņi abi izglābti.
Laimdota un Koknes's tagad steidzās
Spīdalai daudz reizes pateikties
Un ar' to no savas puses lūdza
Pieņemt viņu visu draudzību:
Spīdala no sirds ar apsolījās
Palikt viņu īsta draudzene
Un uz priekšu visos gadījumos
Ar' ar viņiem kopā turēties.
Spīdalai šī jaukā jūras sala
Bij jau agrāk labi zināma;
Viņa tagad Lāčplēsim un citiem
Derēja par labu vadoni.
Izrādījās, ka šī jūras sala
Visa bija ļoti auglīga,
Tā ka daudzi še no kuģiniekiem
Vēlējās uz dzīvi nomesties.
Lāčplēsim, kā salas ieņēmējam,
Piederēja viņas valdība;
Tādēļ tam ar pašam vajadzēja
šeitan kādu laiku nodzīvot,
Kamēr ļaudis salā ietaisījās
Un tas iecēla sev vietnieku.
Viņi paši, visi četri draugi,
Mājā tilta galā dzīvoja.
Spīdala še atkal lielā mājā
Visas vietas labi zināja;
Viņa parādīja lielas mantas,
Noguldītas daudzos kambaros;
Arī lielu krājumu ar lietām,
Kuras derēja priekš pārtikas.
Laimīgas še pavadīja dienas
Mūsu slavenākie tautieši -
Un, ja šiem tik dārga tēvu zeme
Visā ziņā nebūt' bijusi,
Viņi būtu šinī jaukā salā
Laimīgi jo projām dzīvoj'ši.
Bet tāds nebij viņu visu likten's -
Mierā, laimē kaut kur nodzīvot;
Sirds tiem dzinās tēvu zemi redzēt,
Ņemt pie viņas cīņiem dalību.
Kādā dienā, kad jau sataisījās
Viņi nobraukt savā dzimtenē,
Kamēr Lāčplēs's ļaudīm deva ziņas,
Noteica, kā viņiem jādzīvo,
Gāja Koknes's vakarā pa salu
Pastaigāties savā nodabā.
Viņš bij ticis līdz tai jaukai lejai,
Kur bij akā kauta ragana.
Jau par gabalu tas ieraudzīja
Tur pie akas mazu uguni;
Tuvāk iedams, pazina tas skaidri
Spīdalu pie uguns stāvošu.
Rokās turēja tā raibu spieķi
Un vēl kādu mazu tīstokli -
Abus viņa ugunī tad meta,
Pati tā pie sevis teikdama:
"Eita projām jūs pa gaisu gaisiem,
Iznīkstat kā dūmi, putekļi;
Jūsu vara par man' iznīkusi,
Esmu tagad no jums svabada!"
Uguns stabs ar troksni švirkšķēdamu
Acumirklī gaisā pacēlās,
Palika par līku uguns pūķi,
Sprēgādams tas projām aizlaidās.
Uguns zemē pēc tam arī zuda,
Klusa krēsla leju apklāja.
Spīdala bij nometusies zemē,
Slaucīja no acīm asaras.
Šinī brīdī Koknes's pie tās gāja,
Pacēla to augšām, sacīdams:
"Kāpēc, māsiņ, šeitan tu tik skumji
Slauki savas daiļās actiņas?"
Spīdala gan sākot nokaunējās,
Tomēr viņam lēni atteica:
"Asaras šīs slauku es aiz prieka,
Cerēdama vēl uz nākotni;
Domāju no jauna iesākt dzīvot,
Aizmirsdama tumšo pagātni.
Koknesi, ja tu ko redzēj's esi,
Turi to pie sev' kā slēpumu;
Drīzi laikam mūsu ceļi šķirsies,
Tad tev' pieminēšu klusumā."
Koknes's satvēra nu viņas roku,
Atbildēja dziļi jūtoši:
"Spīdala es tavus noslēpumus
Mūžam klusu pie sev' turēšu;
Tu jau pati aizmirsusi esi
Visu savu tumšo pagātni,
Kādēļ man būs par to kaut ko zināt -
Es tik zinu savu glābēju!
Bet vēl vairāk, arī manim iraid
Tevim jāsāka kāds noslēpums,
Kurš, ja tu vien viņam piekritīsi,
Mūsu ceļus tomēr savienos;
Spīdala, nāc ceļo ar man' kopā,
Zini ar, ka tevi mīlēju!"
Spīdala, to dzirdot, nobālēja.
Viņas krūtis ātri cilājās;
"Koknesi," tā teica, "vai tu zini,
Ko tu vēlies sev par līgavu?
šovakar še lejā dedzināju
Ugunī es velna derību!" -
"Zinu," teica Koknes's stingrā balsī,
"Redzēju, kā viņa iznīka;
Zinu ar, ka varu ļoti cienīt
To, kas krīt un atkal uzceļas -
Tas gan stāvēs stingrāki uz kājām
Nekā tas, kas vēl nav pakritis."
Kad vēl Spīdala, tik no nejauši
Pārsteigta, pie sevis domāja,
Koknes's viņai sēri tālāk teica:
Ja šī viņa jūtas atraidot,
Tad gan labāki tam būtu bijis
Krasta malā būt par akmeni,
Nekā tikt no savas izglābējas
Pirmā mīlestībā atraidīts.
Spīdala nu ilgāk neturējās,
Galvu paceldama, atteica:
"Ja tik cēla tava mīlestība,
Tad es arī citād' nevaru;
Ņemi man', es būšu uzticīga,
Kā var būt vien kāda pasaulē!"
Tagad apķēra to Koknes's cieši,
Skūpstīja no acīm asaras;
Silta vēsma viņiem garām laidās,
Tā bij Laimas-mātes svētība.
Otrā dienā Lāčplēs's savu kuģi
Laida projām jūrā līgoties, -
Salā visa burvība bij beigta,
Kuģi gāja, kur vien gribēja.
Ceļā Koknes's, Spīdala ar pati
Izstāstīja savu mīlību;
Lāčplēs's, Laimdoia, šie mīļie draugi,
Priecājās par viņu laimību;
Aizmirstas bij tagad visas bēdas,
Ko tie viens par otru cietuši.
Tagad viņu ilgošanās bija
Notikt ātri savā dzimtenē.
Kavēkļi vairs ceļā negadījās,
Ziemeļvēji vētras necēla, -
Likās, it kā pati jūras māte
Veicināja viņu braukšanu.
Kamēr beidzot tālā debess malā
Tumši priežu meži rādījās,
Krasti cēlās, nāca tuvāk, tuvāk -
Daugav-grīvā kuģis iebrauca.