Lāčplēsis/VI dziedājums
Par gadskārtu Līgo nāca
Savus bērnus apraudzīt -
Tad pa visām latvju ārēm
Līgo, Līgo skanēja!
Pogāj' mīļi lakstīgala
Visos upju līcīšos, -
Līgo svētki, Līgo nakte
Bija atkal nākusi.
Zilā kalna kalnagalā
Dega gaišas ugunis;
Līgusoņi ragus pūta,
Svētkos sauca tautiešus.
Un tie nāca, jauni veci,
Lieli mazi, bariem vien.
Tēvi nesa medu alu,
Mātes sierus, plāceņus;
Jaunas meitas, jauni puiši -
Zāles, puķu vaiņagus.
Ligas naktī visi kopā
Pušķojās un priecājās:
Ēda, dzēra, dejas veda,
Līgo dievam ziedoja.
Līgusoņi tautas veda
Klāt pie dievu altara,
Izlēja tur medus kausus,
Dārgas zāles dedzināj'.
Un, kad liesmas, dūmu smarža
Pacēlās no altara,
Dziedāja tie visi kopā
Slavas dziesmas, lūgšanas:
"Mēs tev' redzam mīlestībā,
Līgo, Līgo,
Labu draugu saderībā, Līgo!
Svēti mūsu saimniecību,
Līgo, Līgo,
Pildi klētis, pildi bļodas, Līgo!
Ņemi savu sirmo zirgu,
Līgo, Līgo,
Apjāj mūsu miežu laukus, Līgo!
Izmin smilgas, lāču auzas,
Līgo, Līgo,
Lai aug mūsu tīri mieži, Līgo!
Mūsu pļavām zāli dodi,
Līgo, Līgo,
Mūsu telēm smalku sienu, Līgo!
Mūsu telēm smalku sienu,
Līgo, Līgo,
Tīras auzas kumeļiemi, Līgo!
Kaisi puķes, kaisi ziedus,
Līgo, Līgo,
Mūsu kalnos, ielejāsi, Līgo!
Lai pin visas ciemu meitas,
Līgo, Līgo,
Raibus puķu vainadziņus, Līgo!
Atved mūsu tautu dēliem,
Līgo, Līgo,
Daiļas, krietnas līgaviņas, Līgo!
Piešķir mūsu tautu meitām,
Līgo, Līgo,
Dižus miežu arājiņus, Līgo!
Nāci ciemā, nāci sētā,
Līgo, Līgo,
Savu bērnu apraudzīti, Līgo!
Lai bēg skauģi, lai bēg burvji,
Līgo, Līgo,
Lai mēs tevi mīlējami,
Līgo, Līgo,
Lai mēs tevi pieminami, Līgo!"
Kamēr dziesmu pilnas skaņas
Mežos, lejās aizlaidās,
Parādījās svētā birzē
Apakš kupliem ozoliem
Aizgājušo tēvu ēnas -
Tautas sargu dvēseles.
Vaideloši, līgusoņi
Redzēja šos varoņus,
Godbijīgi segtām galvām
Viņiem garām staigāja.
Tagad tautu pamācīja
Vaidelošu vecākais
Vienprātībā, saderībā
Visiem kopā turēties,
Visās kaitēs, gadījumos
Saviem brāļiem palīdzēt.
Un drīz visi, veci, jauni,
Mīļi rokas sadevās,
Visi solījās no jauna
Palikt labā draudzībā.
Kuram bij kāds zināms naidnieks,
Tas pie viņa nosteidzās,
Roku dodams, mīļi lūdza
Atkal mieru saderēt.
Un pie Zilā kalna birzēm
Dievu vaiga tuvumā,
Svētīta no tēvu gariem,
Visa tauta apmetās.
Zaļā zālē sēdēdami
Pulkos, baros, pulciņos,
Mājas tēvi, mājas mātes
Izdalīja dāvanas.
Pilnas kannas, kausi, ragi,
Pielieti ar miestiņu,
Ceļoja pa rindu rindām,
Krietnus malkus sniegdami;
Plāceņus un mīkstus sierus
Deva līdz, ko uzkosties.
Ēdot, dzerot sarunājās,
Daudzas lietas apsprieda.
Vīri savus darba biedrus
Šeitan kopā atrada,
Sievas savas tautu māsas,
Kuras tāli dzīvoja;
Arī sirmgalvji vēl dažus
Ņiprus večus satika,
Kuri tiem priekš ilgiem gadiem
Bija biedri jaunībā.
Bet par visiem jaunā audze
Līgas naktī priecājās:
Puiši pulkos kaislām jūtām
Dziedāja par mīlību;
Meitas koros atbildēja,
Mīlību tiem liegdamas,
Tomēr katra gan pie sevis
Klusumā tās vēlējās,
Kaut jel jaukais britiņš nāktu,
Mīļāko kad apkamptu.
Tālāk, tālāk puiši spiedās
Meitu baru tuvumā,
Kamēr drīzi katris savu
Izredzēto saķēra
Un ar viņām roku rokās
Rindu dejas uzveda.
Uzkalnā tur birzes malā
Apakš svēta ozola
Sapulcējās vaideloši,
Visi tautas virsaiši;
Pārsprieda par mieru, karu,
Zīlēja par likteni.
Viņu pulkā vecais Burtnieks
Atradās un Aizkrauklis,
Vēlāk arī vecais Lielvārd's
Svētā birzē ieradās.
Nopietni bij viņu ģīmji,
Nopietni tie runāja;
Runu-birkas, birzē lasot,
Grūtas zimes rādija.
Sevišķi bij vecais Lielvārd's
Šoreiz dziļi noskumis;
Kad bij savus vecos biedrus
Sirsnīgi tas apsveicis,
Nostājās tas viņu pulkā,
Uz tiem šādi runāja:
"Virsaiši ap Zilo kalnu,
Jūs to postu nezināt,
Kurš šai pašā laikā draudē
Mūsu tautu samaitāt;
Zināt, ka pie Rīdziņ-grīvas
Daugavmalā apmetās
Sveši ļaudis, kuriem līvi
Atļāva še tirgoties;
Vēlāk viņiem piebiedrojās
Dzelzu bruņu nesāji,
Kuri katru pavasaru
Pulkiem šeitan atnāca.
Tagad viņi Rīdziņ-grīvā
Būvējuši cietoksni,
Ikšķilē un Salas pili
Mūra pilis cēluši;
Un no turienes kā zvēri
Glūn uz laupījumu vien;
Tie pa priekšu it kā lapsas
Viltīgi mēdz pieglausties,
Bet pēc tam kā nikni vilki
Aprij visu kārīgi.
Līdz šim viņi līvu zemi
Gluži postā likuši;
Viņu ciemus dedzināj'ši,
Viņu mantas laupīj'ši;
Nokāvuši vīrus, sievas,
Kuri pretim turējās,
Citus atkal piespieduši
Pieņemt svešu ticību.
Bet vispārais viņu nolūks
Ir šo zemi iekarot
Un šīs zemes tautas visas
Sev par vergiem padarīt,
Un tad visu Balt'jas zemi
Savā starpā izdalīt.
Tādēļ arī kādā dienā
Mani ļaudis vēstīja,
Ka pulks svešu kara vīru
Atjājot uz Lielvārdi.
Ātrumā, cik spējams bija,
Liku ļaudis apbruņot
Un ar viņiem tad aiz vārtiem
Svešiem priekšā nostājos;
Uzrunāju tos it īsi,
Prasīdams, ko vēlējas.
Tad iz pulka atdalījās
Drīz kāds plecīgs bruņenieks,
Teica, Dan'jel viņu saucot,
Sūtīts tas no bīskapa
Ieņemt savu nomas vietu,
Veco pili Lielvārdi.
Ja ar labu es to vēlot,
Tad šis manim atļaujot
Dzīvot savā vecā mājā
It kā viņa babuļnieks;
Jaunu mūra pili būšot
Viņš priekš sevim uztaisīt.
Iemītniekiem manos ciemos
Nodošanas uzlikšot;
Ņemšot tas no saimniecības
Sevim daļu desmito
Un priekš saviem baznīctēviem
Podu visas labības -
Pods no katra mājas arkla
Viņiem būšot jāskaita.
Zināms, ka es atraidīju
Bargi tādu bezkauņu.
Par to tika nopostīta
Manu tēvu vecā pils -
Ļaudis kauti, vaņģos ņemti,
Visas mantas laupītas.
Pats ar kādu mazumiņu
Karotāju izglābos;
Aizgāju uz Gaujas krastiem -
Dabrels mani uzņēma:
Viņa stiprā pilī nāca
Daži latvju virsaiši,
Salasīja karotājus,
Pilei vaļņus apmeta;
Un no šejienes tie kopā
Līdz ar līviem gribēja
Svešo varai pretim stāties,
Bruņeniekus apkarot,
Bet caur Danijelu ziņas
Rīgas bīskaps dabūja,
Lielu bruņenieku pulku
Tas uz Gauju sūtīja;
Viņu pulkā arī radās
Kaupa pats no Turaidas.
Tas par postu visai zemei
Bija licies kristīties
Un ar zemes ienaidniekiem
Slēdzis cietu draudzību.
Tagad viņš ar bruņeniekiem
Gaujas pili apsēda,
Dabrelu un citus sāka
Drauga prātā skubināt,
Lai šie savus tēvu dievus
Atstājot kā maldīgus.
Romas lielais pāvests esot
Sūtīj's savu vietnieku,
Kurš par šiem kā bērniem būšot
Valdīt Rīgas pilsētā,
Ja šie labā prātā gribot
Padoties un paklausīt.
Kad no vaļņa virsait's Rūsiņš
Gribēja tam atbildēt
Un, kā ierasts, godpratīgi
Noņēma sev cepuri,
Tad kāds bruņenieks iz stopa
Smagu bultu izšāva,
Kura neapsegto galvu
Rūsiņam ar aizķēra -
Nāvīgi no bultas trāpīts,
Virsait's zemē pakrita.
Par šo neģēlīgo darbu
Visi ļoti sašuta
Un iz piles vaļņiem laukā
Bruņeniekiem uzbruka,
Sakāva tos līdz pat naktei,
Piespieda uz bēgšanu.
Tomēr viņiem jauni pulki
Drīzi nāca palīgā;
Tautieši tad atkal pili
Visi devās atpakaļ.
Še nu bija asas cīņas
Daudzi dienu, nedēļu,
Kamēr visa staltā pile
Rokās krita pārspēkam.
Piles karotāji ļoti
Cīnījās kā varoņi,
Kamēr beidzot gandrīz visi
Vaļņos nāvi atrada.
Ar šīs piles ieņemšanu
Latvju zeme vaļā stāv.
Dzird, jau lielus kara pulkus
Bīskaps atkal rīkojot.
Virsaiši, es jums šo vēsti
Tagad nesu bēdīgu,
Bet, ja dievu prāts būs licis,
Gals var veikties laimīgi;
Vēl ir latvju plašās ārēs
Daudz to šķēpu kalēju,
Vēl ir simtu simtiem rokas,
Zobenus kas vicina, -
Pūšat taures, sitat bungas,
Saucat karā tautiešus,
Un šai dienā visa tauta
Kā viens virs būs gatava
Mirt vai savu brīvestību
Aizstāvēt līdz pēdīgam!"
Kamēr virsaiši šo vēsti
Sašutuši klausījās,
Apkārtnē pa visām lejām
Līgošana apklusa;
Bet tad simtas balsis sauca:
"Lāčplēs's, lūk, kur Lāčplēs's nāk
Un pēc kāda īsa laika,
Pavadīts no gavilēm,
Lāčplēs's līdz ar saviem biedriem
Svētā birzē iegāja.
Lāčplēs's savu veco tēvu
Apkampa it sirsnīgi,
Tāpat savus abus tēvus
Laimdota ar Spīdalu;
Koknes's arī sveicināja
Pazīstamus virsaišus.
Tagad visi sapulcētie
Bēdas, rūpes aizmirsa,
Kamēr Lāčplēs's viņiem tvu,
Tikmēr briesmas tālumā.
Sevišķi bij vecie tēvi
Daudz no prieka aizgrābti,
Ka tie atkal savus bērnus
Redzēj' sveikus veselus.
Lāčplēs's nu ar biedriem ņēma
Dalību pie sapulces,
Noklausījās visus stāstus,
Notikumus Baltijā.
Sirds tam dziļas sāpes juta,
Acīs dusmas zvēroja,
Kad starp citiem arī viņam
Stāstīja par Lielvārdi.
Vaideloši sludināja
Svētkus esam pabeigtus;
Novēlēja visu tautu
Dievu stiprā glābšanā,
Skubināja tautu-dēlus
Palikt labā cerībā
Un, ja vajadzīgs, priekš tautas
Nodot mantu, dzīvību.
Visi tagad apdomīgi
Savās mājās aizgāja,
Visi zināja, ka drīzi
Viņu rokām vajadzēs
Sirsnīgi šai grūtā laikā
Tēvu zemi aizstāvēt.
Bet jau saule uzlēkdama
Atrada tur pakalnā
Virsaišus vēl kopā sēžot,
Tautas lietas apspriežot;
Vienprātīgi viņi lēma
Karu vest ar svešniekiem,
Iznīcināt tos pavisam
Vai iz zemes izraidīt, -
To, uz šķēpiem stāvēdami,
Viņi svēti solījās.
Vadoni priekš kara pulkiem
Lāčplēsi tie vēlēja
Un par palīgiem tam klātu
Tālvaldi ar Koknesi.
Tad, vēl reizi solījušies
Pastāvīgu draudzību,
Virsaiši no Zilā kalna
Pēdīgi ar izšķīrās.
Lielvārd's, Lāčplēs's, Koknes's, Tālvald's,
Aizkrauklis un Spīdala
Pavadīja visi līdzi
Burtnieku ar Laimdotu, -
Jaunie pāri Burtniekpilī
Kāzas svinēt gribēja.
Viņu tēvi, vaideloši,
Tos jau tagad svētīja.
"Kādēļ mans vaiņadziņš
Šķībi stāv galviņā?
Kā tas šķībi nestāvēs,
Pilns kad tautu valodām!
Vainadziņu valkādama,
Par Laimiņu nebēdāj';
Kad noņēma vaiņadziņu,
Lūdzu Laimas raudādam'.
Tais', tautieti, niedru klēti,
Sudrabiņa vadzīšiem,
Lai tur kari mūs' māsiņa
Savu zīļu vaiņadziņ'.
Tilti rībi, tautas jāji,
Nejāj mani bāleniņ';
Kad jās mani bāleniņi,
Žvadzēs vara zobeniņ'!
Redz, kur stalti kara viri,
Mani balti bāleniņ',
Ar zobenu vārtus vēra,
Stāvu dīda kumeliņ'!"
Tā dziedāja panākstnieki,
Preceniekus gaidīdam',
Precenieki Burtniekpilī
Ar pie vārtiem sajāja;
Lāčplēs's, Koknes's ar daudz citiem
Pavadoņiem ieradās.
Tie pēc veca ieraduma
Gluži sveši izlikās:
Prasīja pēc mājas vietas
Sev un saviem kumeļiem;
Sētā atkal kāzu ļaudis
Viņus visād' tirdīja:
Prasīja, no kādas tautas
Un uz kurien' iedami,
Vai šos arī droši varot
Labā mājā paciemot.
Kamēr vecais Burtnieks nāca,
Pats tos iekšā ielaida.
Istabā bij galdi klāti,
Pielikti ar ēdieniem;
Pašā vidū divi krēsli
Izpušķoti stāvēja.
Uz šiem krēsliem precenieki
Abi divi nosēdās,
Vēlējās, lai viņiem rādot
Visu skaistās jaunavas.
Kāzinieki tagad vitoiem
Šādas tādas pieveda;
Bet tie visas atraidīja,
Prasīja pēc labākām,
Kamēr beidzot priekšā nāca
Laimdota ar Spīdalu.
Tās bij greznās rotās ģērbtas,
Galvās kroņi uzlikti,
Izrakstīti dārgām zīlēm,
Apkalti ar vizuļiem.
Precenieki augšām cēlās,
Teica, šis tās īstajas;
Sēdināja viņas krēslos,
Paši līdzās nostājās.
Tagad viņi vaicāt sāka,
Vai šos kroņus pārdošot.
Būšot šie ar dārgu naudu
Dārgu preci aizmaksāt.
Pašas jaunās klusu cieta,
Kāzinieki runāja;
Teica, ne ar pūru zelta
Nevarot tos aizmaksāt,
Ne ar varu, nedz ar karu
Tikt pie viņu vizuļiem.
Tomēr pēc no abām pusēm
Labprātīgi salīga
Un, kad šie bij solījušies
Sargāt tās un lutināt,
Arī pašas valkātājas
Preceniekiem vēlēja.
Tagad nāca vaideloši,
Abus pārus laulāja:
Salika tiem rokas kopā,
Laimai viņus dēvēja,
Apsēja ar ozollapām,
Sapītām ar vītenēm;
Pie tam viņi šādus vārdus
Svētīdami runāja:
"Tā kā slaida vītenīte
Vijas apkārt ozolu,
Tā lai vijas līgaviņa
Apkārt savu arāju!"
Jaunie vīri izplatīja
Tagad kāzu dāvanas;
Līgavas tiem savus kroņus
Atdeva ar asarām;
Un šie viņām galvā lika
Dārgas samta cepures,
Apšūtas ar cauņu ādām,
Izrotātas sudrabā;
Jaunās tad aiz galda veda
Un tām blakus nosēdās.
Nu tik sākās kāzu dzīres
Vairāk dienu, naksniņu,
Pavadītas koru diesmām,
Daudzām dejām uzvestām.
Tomēr vecais Burtnieks beidza
Kāzu dzīres agrāki,
Nekā citkārt ierasts bija,
Miers kad zemē valdīja.
Jaunie pāri nedabūja
Ilgi kopā priecāties
Un pēc kāzām klusā mājā
Baudīt jauno laimību,
Liktens, nenovēršams liktens
Jaunos vīrus piespieda
Atrauties no mīļām krūtīm,
Doties atkal klajumā,
Tur, kur, šķēpus, bruņas laužot,
Kājas samirkst asinīs.
Burtnieks lika kara taures
Pūst pa visiem pakalniem,
Lika visos kalnu galos
Naktī uzkurt ugunis.
Citi virsaiši, to redzot,
Arī tāpat darīja, -
Tā bij zīme, ka uz karu
Jāpulcējas tautiešiem.
Un pa visiem ciemiem, mājām
Visā plašā Latvijā
Tautu dēli, bāleliņi,
Visi karā rīkojās:
Zobenus un šķēpus tvēra,
Apsedloja kumeļus;
Māsas, jaunas līgaviņas,
Pušķoja tiem cepures,
Raudādamas, dziedādamas
Pavadīja kareivjus.
Drīz pa visiem ceļiem, jūtēm
Jāja stalti kareivji,
Salasījās baros, pulkos,
Naktī birzēs gulēja,
Kamēr otrā trešā dienā
Pulces vietā notika, -
Lāčplēs's līdz ar citiem vadiem.
Pulces vietā ieradās,
Kara pulki viņus sveica,
"Līkop, Līkop!" saukdami.
Burtnieks, Lielvārd's, abi vecie
Pavadīja kareivjus,
Viņi gribēja līdz beigām
Palikt kara tuvumā;
Arī abas jaunās sievas,
Laimdota ar Spīdalu,
Negribēja mājās palikt,
Gāja līdzi kareivjiem.
Turp, kur Gaujas krasti lokās
Dziļās gravās, ielejās,
Kur starp mežiem krastu līčos
Atrodas daudz pilskalnu,
Apdzīvotu latvju ciltīm,
Zemes vaļņiem apmestu,
Turpu devās kara pulki,
Vadīti no Lāčplēša;
Un, kur vien bij ieviesusies
Vācu sērga pilskalnos -
Ceļā tika izpostīti
Visi viņas perekļi.
Tālāk ceļā viņi nāca
Dabreļa pils tuvumā;
Šeitan pulka bruņenieku
Bija sapulcējušies,
Veco pili tie no jauna
Bija cietinājuši.
Lāčplēs's drīz ar saviem pulkiem
Stipro pili ieņēma,
Pie kam daudzi bruņenieku
Pazaudēja dzīvību.:
Tālāk, tālāk kar pulki,
It kā viļņi plūzdami,
Gāja cauri mežiem, lejām,
Apstāšanās nebija,
Kamēr beidzot Kaupa pili
Turaidu tie sasniedza.
Šeitan līvu zemes daļā
Pilnīgi bij redzama
Visās pilīs, visos ciemos
Vācu kungu valdība.
Treknās druvās mieži, rudzi
Zelta vārpām līgojās,
Līvi viņus ara, sēja, -
Svešie ņēma pļāvumu;
Trekni lopi, govis, vērši
Zaļās pļavās ganījās, -
Svešie viņu galu ēda,
Viņu ādas pārdeva,
Pilīm blakus bija celtas
Svešinieku baznīcas.
Priesteri un mūki viņās
Ļaudis dzina, kristīja.
Kristītos par kalpiem sevim
Svešinieki darīja
Un no viņiem nodošanas
Katrā gadā iedzina.
Tie, kas vēl bij palikuši
Savā tēvu ticībā,
Izklīda pa dziļiem mežiem
Nezināmās silavās;
še tie cirta aklus mežus,
Dedzināja līdumus,
Iegrozīja jaunas mājas,
Tēvu dieviem kalpoja.
Bet ir še tos uzmeklēja
Bruņenieku izlūki
Un, tiklīdz kā iedzīvojās,
Nodošanas uzlika.
Kara pulkiem tuvojoties,
Svešinieki iztrūkās,
Atstāja drīz savas muižas,
Savas mūku baznīcas.
Visi bēdza, ieslodzījās
Stiprā pilī Turaidā.
Lāčplēs's to no visām pusēm
Saviem pulkiem apsēda.
Nebija vis viegla lieta
Ieņemt stipro Turaidu -
Bruņenieki lielā pulkā
Iekšpusē tur atradās,
Šāva simtiem smagas bultas,
Atgainīja kareivjus;
Līdzkam Lāčplēs's lika taisīt
Pulka trepes, stalažas
Un tad kādā tumšā naktī
Piles vaļņus pārkāpa.
Kaušanās uz piles vaļņiem
Tagad bija briesmīga!
Krita daudz no abām pusēm,
Abas daudzreiz atkāpās;
Lāčplēs's, visiem pašā priekšā,
Bruņeniekus nāvēja,
Viņa spēkam nelīdzēja
Dzelzu bruņas stiprākās.
Bruņenieki, tādu spēku
Redzēdami, pārbijās,
Tā ka visi sāka nomest
Savus kara ieročus
Un uz dzīvību vai nāvi
Lāčplēsim tad padoties.
Kaupa pats še neatradās,
Tas bij Rīgas pilsētā,
Kur aizvienu uzturējās,
Dzīvodams pie bīskapa.
Lāčplēs's lika viņa pili
Sagraut līdz pat pamatiem,
Baznīcas un mūku mājas
Pelnu čupās dedzināt,
Lai jo projām svešiniekiem
Nebūtu še patversme.
Bruņenieku pulkā bija
Arī priester's Diterichs;
Tas ar lišķu mēli teica,
Ka šie šeitan nākuši
Vien ar Kaupa vēlēšanu,
Kurš tiem pili atdevis;
Tādēļ lūdzot šiem kā viesiem
Dāvināt jel dzīvību.
Lāčplēs's arī vēl arvienu
Kaupu ļoti cienīja,
Tādēļ beigās paklausīja
Ditericha lūgšanu,
Lai gan viņam līvi teica,
Neklausīt šim cilvēkam:
Šis ar savu lišķu mēli
Esot visu niknākais -
Esot šos jau simtas reizes
Lišķēdams tas piekrāpis;
Tādēļ, ja ar visus citus
Viņš še dzīvus atlaižot,
Ditrichi, šo melu mūku,
Lai tas viņiem izdodot.
Lāčplēs's tagad pavēlēja
Izdot viņiem Ditrichi.
Šie to veda svētā birzē
Saviem dieviem upurēt.
Bet, kad sirmais zirgs pār šķēpu
Trīs reiz bija pārkāpis
Un ikkatru reiz papriekšu
Kreiso kāju pārspēris,
Tad bij zīme, ka ir dievi
Atraida šo nelieti.
Tādā ziņā arī Ditrichs
Vēl no nāves izglābās.
Lāčplēs's lika svešiniekiem
Atņemt bruņas, ieročus
Un tad tos ar plikām galvām
Aizdzīt Rīgas pilsētā.
Tagad viņš še visu zemi
Deva līvu vecākiem,
Atstāja še Tāluvaldi
Līdz ar viņa kareivjiem,
Lai šie kopā līdz ar līviem
Gaujas krastus sargātu;
Pats ar Koknesi un tēvu
Ņēma citus kareivjus
Un tad devās mežiem cauri
Taisni tie uz Lielvārdi.
Tā kā Turaidā, bij arī
Bruņenieki Lielvārdē
Nometušies pilnā dzīvē,
Kā jau visur raduši.
Tomēr še par visiem niknāks
Bija viņu vecākais, -
Dan'jels Bannerovs bij cilvēks
Bez nekādas apziņas;
Tas bij vecas piles vietā
Mūra pili uzcēlis
Pašā stāvā Daugav's krastā,
Darīj's nepieietamu,
Un no šejienes visapkārt
Uzbrucis un laupījis,
Ciemus, mājas dedzinājis,
Ļaudis visād' spaidījis.
šādas briesmas redzēdami,
Bija daži vecajie
Bēguši ar savām ciltīm,
Dziļos mežos slēpušies.
Dan'jels beidza laupīšanu -
Izsūtīja vēstnešus,
Lika teikt, ka gribot mierā
Dzīvot tas ar vecajiem,
Un dēļ miera derēšanas
Lūdza tos uz pili nākt.
Vecie, kuri nezināja
Paši ļaunas viltības,
Paklausīja negantniekam
Un uz pili nonāca.
Dan'jels viņus kādā klēti
Arpus piles saņēma,
Sniedza viņiem ēst un dzerti,
Sarunājās draudzīgi;
Bet uz reizi, kamēr visi
Vēl pie galda sēdēja,
Izgāja tas ātri laukā,
Klētes durvis aizslēdza.
Tad ar saviem bendes kalpiem
Klēti salmiem apkrāva
Un no visām pusēm ātri
Uguni tai pielika.
Uguns liesmas drīz vispāri
Visu klēti apņēma, -
Karstums, dūmi spiedās cauri,
Iekšā brēca cilvēki!
Dan'jels pats ar saviem biedriem
Piles vaļņos stāvēja
Un ar jauniem velna smiekliem
Uguns liesmās skatījās.
Tomēr tam šie smiekli galā
Palika par izbailēm,
Jo turpat pa meža ceļiem
Atskrēja daudz jātnieku -
Viņiem priekšā Lāčplēs's jāja,
Smago šķēpu turēdams;
Dzirdot kliegšanu tur klētī,
Lāčplēs's durvis iesita
Un ar citu palīdzību
Vecos ātri izglāba.
Šie kā debess-nokritušo
Ieraudzīja Lāčplēsi, -
Prieka pilni pateicību
Izteica par glābšanu
Un tad ātri izstāstīja,
Kā šos krāpis Danijels.
Dzirdot šādu velna darbu,
Lāčplēs's ļoti apskaitās,
Sauca savus ļaudis kopā,
Sāka pili apkarot.
Lai gan bruņenieki stipri
Līdz pat nāvei turējās,
Tomēr pēc neilga laika
Lāčplēs's pili ieņēma.
Pēc tam viņš bez žēlastības
Lika visus nomaitāt -
Bez vien pašu Danijelu,
Kuru dzīvu saņēma;
To viņš vēlāk atvēlēja
Saviem ciemu vecākiem,
Lai kā zinādami paši
Atriebjas šim ļaundarim.
Ātri izpaudās šī ziņa:
Lāčplēs's esot Lielvārdē.
Visos ciemos, visās mājās
Prieka vēsti saņēma.
Visi atkal kā no jauna
Atdabūja dzīvību;
Tie, kas bija izklīduši,
Dziļos mežos slēpušies,
Salasījās atkal kopā,
Vecās vietas ieņēma;
Visi steidzās prieka pilni
Drīz uz pili Lielvārdi
Pateikties par svabadību,
Apsveicināt Lāčplēsi.
Lielvārdē bij prieka dienas,
Svētki kara uzvarai;
Vecais Lielvārd's visiem ļaudīm
Lielas dzīres darīja,
Ēda, dzēra, dejas veda,
Laupījumu dalīja.
Kādā dienā atminējās
Danijela virsaiši -
Tie to ņēma, laukā veda,
Daugavmalā nolika,
Teikdami: "Tu, vācu sunis,
Nodevi mūs ugunim;
Tagad, kur tu mūsu rokā,
Mēs tev' dosim ūdenim!"
Tad tie ņēma biezu dēli,
Danijelu uzlika
Augšpēdu uz biezā dēļa
Un ar virvēm piesēja;
Pēc tam viņu apsmiedami
Iestumdīja Daugavā:
"Brauci nu uz savu zemi,
Savu brāļu meklēdams!
Līdz ar tevi projām aizbrauks
Arī svešā ticība."
Briesmas, bailes nu visapkārt
Svešiniekus pārņēma;
Dzirdot šādus kara darbus
še no latvju varoņa;
Visi viņi, kur vien bija;
Nu uz Rīgu aizbēdza;
Meklēja tur paglābšanu
Domas mūros stiprajos.
Bet ir še pats bīskaps Alberts
Nejutās vairs drošumā,
Redzēja, ka viņa vara,
Baltijā drīz iznīcīs,
Ja tas vēl iz vācu zemes
Kara pulkus nedabūs.
Tādēļ tas ar kuģi brauca
Atpakaļ uz Vāczemi,
Gribēja tur lielus pulkus
Bruņenieku saderēt
Un tad jaunā pavasarī
Karu atkal atjaunot.
Tikām Rīgā savā vietā
Viņš nu Kaupu atstāja,
Kur še palikušos svešos
Apņēmās pats apsargāt.
Lāčplēs's, zinādams, ka zemei
Tālāk briesmas nedraudē,
Atlaida uz mājām ļaudis,
Palika pats Lielvārdē.
šeitan jauki ietaisījās
Abi tie ar Laimdotu;
Laimdota pa iekšu posa,
Lāčplēs's laukā strādāja,
Cietināja tēvu pili,
Saimniecību vadīja.
Koknes's arī devās mājās,
Līdzi ņēma Spīdalu.
Aizkrauklis tos pavadīja
Līdz pat pilei Koknesei.
Sirsnīgi ar dieviem teica
Lāčplēsim un Laimdotai;
šķirdamies viens otram draugi
Labu laimi vēlēja.
Vecais Lielvārd's pavadīja
Mājās draugu Burtnieku, -
Abi veči Burtniekpilī
Dzīrās kopā padzīvot.
Laimdota un Lāčplēs's abi
Nu priekš sevim dzīvoja,
Apbalvoti slavas darbiem,
Godāti no tautiešiem,
Še uz Daugav's jaukiem krastiem
Viņi tagad panāca,
Ko bij grūti meklējuši -
Mīlību un laimību!
Ziedon's atkal kalnus, lejas
Tērpa zaļā uzvalkā,
Atkal dabas dzīvinieki
Kustējās it modrīgi.
Tēvu zemei grūti laiki
Likās it kā bijuši -
Katris savās mājās steidza
Pavasara darbus sākt:
Arklus iesiet, griezes uzsist,
Sētas, žogus izlabot.
Arī Kangars bija laukā
Savā mazā dārziņā, -
Grieza zarus, mēja mietus,
Savu dārzu apkopa.
Viņa ģīmis izskatījās
Tagad ļoti saīdzis;
Tam bij arī notikušas
Lietas nepatīkamas.
Posts, ko bija palīdzējis
Tēvu zemē izplatīt,
Kā vispāri, arī viņam
Sliktus augļus ienesa;
Zemes ļaudis kā papriekšu
Viņa neapmeklēja;
Svešinieki tā pavisam
Nedomāja ievērot.
Bet par visu vairāk kremta
Sirdi vecam liekuļam,
Ka bij Lāčplēs's, tautas varon's,
Lielu slavu panācis
Un ka Spīdala bij brīva,
Velna nagiem izrauta.
Viņam vien bij jāsagaida
Moku nāve briesmīga
Un ar savu ļauno sirdi
Vientuļam še jādzīvo.
Tādēļ tikko neiztrūkās,
Kad, jau saulei noejot,
Kāda balss pie dārza vārtiem
Dobji viņu apsveica.
Galvu paceļot, tas dārzā
Ieraudzīja Ditrichi.
"Tiešām brīnos, ka tu reizi
Arī mani apmeklē,
Vai gan tev tais mūra pilīs
Apnikuši cepeši?"
Teica Kangars, viņu sveicot,
Pasmīnēdams spītīgi.
"Cepeši nav apnikuši,
Bet drīz viņu pietrūcīs,
Ja ar savu mākslas spēku
Nenāksi man palīgā;
šoreiz tevim solu visu,
Ja vien manim līdzēsi,"
Teica Ditrichs, izstāstīdams,
Ka pie Rīgas atnākšot
Ar jo lielu karaspēku
Bīskaps Alberts drīzumā;
Tomēr viss par velti būšot,
Kamēr Lāčplēs's Baltijā -
Bruņenieki nevarēšot
Vis šo zemi iekarot.
Tādēļ lai šis izmeklējot,
Kur tā stiprums pastāvot,
Un ka pretinieks kāds stipris
Varētu to pārvarēt.
Kangars teica, viņš jau desmit
Reizes esot sūtījis
Viņam ceļā milžus, jodus,
Bet tas maz ko līdzējis;
Lāčplēs's visus zemē kāvis,
Dzīvs no valgiem iznācis.
Ja tas tagad bruņeniekus
it kā lakstus kapājot,
Tad šim gan maz bēdas būtot,
Ja to citi apstākļi
Nepiespiestu izturēties
Naidīgi pret varoni.
Pats šis nezinot, ko iesākt
Tālāki pret Lāčplēsi;
Varbūt viņa kalpu gari
Došot kādu padomu.
Ditrichs ja par labu ņemot
Viņa prasto dzīvokli,
Tad lai kādu laiku šeitan
Viņa mājā paliekot.
Naktī ieslēdzās nu Kangars
Viens pats savā kambarī,
Pieteikdams, lai, ja ko dzirdot,
Ditrichs mierīgs paliekot.
Pusnakti nu cēlās viesul's,
Visa māja šķobījās,
Kambarī bij stenēšana,
Ņurdēšana dzirdama,
Tā ka Ditricham aiz bailēm
Mati stāvu sacēlās;
Tas sev meta krustus priekšā,
Noskaitīja pātarus.
Naktis trīs bez gulēšanas
Kangars šādi pūlējās,
Kamēr trešā rītā teica
Nopietni tas Ditricham:
"Nolādēta būs šī diena,
Noslēpumu atklājot;
Arī mēs kā nodevēji
Nolādēti paliksim.
Tomēr ļaunam būs jo projām
Darīt atkal jaunumu.
Tādēļ, manas dabas biedri,
Klausies, ko tev stāstīšu:
Lāčplēs's ir no lāču mātes
Dziļā mežā piedzimis,
Kur tā tēvs, kāds dievu svētīts,
Vientulībā dzīvojis.
Tas no mātes lāču ausis
Un ar' spēku mantojis;
Ja nu kāds tam lāču ausis
Cīnīdamies nocirstu,
Lielais spēks tai pašā brīdi
Tad ar' viņu atstātu!
Tagad ej, es esmu galā,
Pateicības negribu."
Lielus pulkus bruņenieku
Alberts bija atvedis
Atkal Rīgā un no jauna
Karu uzsākt rīkojās.
Viņu pulkā tagad radās
Ar' kāds tumšais bruņenieks,
Kurš daudz gadus vācu zemē
Laupīdams bij dzīvojis;
Stāstīja, ka viņa māte
Bijusi par raganu
Un caur savu velna skolu
Dēlu apvārdojusi,
Tā ka tam neviena brūce
Nebijusi nāvīga.
Šo nu Ditrichs izredzēja
Ņemt par savu ieroci
Un ar viltu neģēlīgu
Lāčplēsi tad samaitāt;
Arī Kaupu aicināja
Pie šī darba palīgā,
Apsolīdams dieva vārdā
Viņam debess valstību.
Kādā dienā abi divi,
Laimdota ar Lāčplēsi,
Sēdēja pie galda pilī,
Runādami dažādi.
Laimdota jau kādu laiku
Likās it kā skumīga,
Nebija tik naigi jautra
Kā no pirmā sākuma.
Tagad viņa kādu bridi
Palika it domīga,
Tad ar kustinošu balsi
Šādi runāt iesāka:
"Lāčplēsi, mans mīļais, saki,
Ko gan tas lai nozīmē:
Dažu reizi nenovilši
Skumjas mani grūtina,
It kā bailes sirdi pārņem,
Lai gan pati nezinu
Iemesla, par ko tā notiek.
Es jau esmu laimīga,
Ak, tik laimīga, ka baidos,
Vai tik kaut kas nenotiks,
Kas var traucēt mūsu laimi,
Mūsu dzīvi izpostīt."
Kamēr Lāčplēs's nepaspēja
Laipni viņu mierināt,
Vārtu sargs tam ziņu deva,
Ka aiz vārtiem jātnieki
Saucot, lai tos iekšā laižot,
Esot labi draugi šie.
Lāčplēs's skatījās caur logu, -
Tur pie vārtiem stāvēja
Kādi sveši bruņenieki,
Viņu pulkā Kaupa ar.
Lāčplēs's, zināms, nekavējās,
Lika vārtus attaisīt,
Saņēma tos it kā viesus
Visa goda cienīgus.
Kaupa viņam pavēstīja,
Nākot šie no bīskapa,
Par šīs zemes mieru runāt,
Noslēgt labu draudzību.
Lāčplēs's jau bez vajadzības
Nemeklēja karu vest,
Tādēļ tas ar labu prātu
Kaupa runās ielaidās.
Vairāk dienas svešinieki
Nodzīvoja Lielvārdē, -
Lāčplēs's viņus pacienīja,
Cik vien labi iespēja;
Izrīkoja dažas veiksmas,
Kara ciņus uzveda.
Tomēr Laimdota šīs dienās
Ļoti nemierīga bij,
Viņa nevarēja ieciest
Bruņenieka tumšajā,
Lai gan viņš ar glaimiem vārdiem
Pieglaudījās Laimdotai.
Kādu reizi, kad tie atkal
Kara cīņus darīja
Un bij citus uzvarējis
Drīzi tumšais bruņenieks,
Tas pie Lāčplēša ar gāja,
Izsauca to cīkstēties.
Lāčplēs's viņu atraidīja,
Labā prātā jokodams.
Par to šis it dusmīgs likās,
Atbildēja izsmiedams:
Laikam tikai nieki esot
Viņa lielā spēcība
Un, ko par šo agrāk dzirdēj's,
Būšot tikai lielība.
Lāčplēs's tagad nekavējās,
Viņam priekšā nostājās,
Un ar zobeniem jo smagiem
Abi sāka karoties;
Lāčplēs's tikai atgainījās,
Vēl ar to kā jokodams;
Bet šis ļoti lielu spēku,
Izmanību rādīja,
Kamēr Lāčplēsim uz reizi
Vienu ausi nocirta.
Lāčplēs's, par to dusmīgs ticis,
Deva tādu cirtienu,
Ka tam visas bruņas pušu
Pārcirta ar zobenu.
Asins sāka tecēt laukā,
Bet ar zobens salūza.
Bruņenieks, to ievērojis,
Cirta otru cirtienu
Un tam atkal otru ausi
Trāpīdams tas nocirta.
Nu vairs dusmām nebij gala,
Lāčplēs's vinu sagrāba,
Sāka tie nu abi lauzties,
Tā ka zeme līgojās.
Trīs reiz Lāčplēs's cēla augšām
Bruņenieku smagajo,
Trīs reiz pats tas streipuļoja,
Bruņeniekam speroties.
Klātbūdamie kara viri
Nobāluši skatījās, -
No šī skata viņu kājas
Bij kā zemē iemietas.
Lauzdamies tie tuvu bija
Stāvam krastam nākuši;
Lāčplēs's beidzot bruņenieku
Gāza dziļā nolejā,
Bet šis krizdams smagām bruņām
Norāva to līdz ar sev' -
Ūdens blākšķiens norībēja,
Viļņi augstu šļakstēja,
Un šie abi karotāji
Pazuda tur dziļumā!
Gaudu kliedziens ieskanējās
Mūra pilī šausmīgi -
Laimdota tai pašā brīdī
Beidza savu dzīvību.
Saules stari rietēdami
Bāli grima Daugavā,
Bieza migla izplatījās,
Birdama kā asaras;
Sēri krāca ūdens viļņi
Putodamā Daugavā, -
Viņi savā klēpi ņēma
Latvju tautas varoni
Un ap viņa guļas vietu
Cietu salu uzcēla.
Citi latvju karotāji,
Radi, draugi, tautieši,
Drīzi viens pēc otra krita,
Cīnoties pret pārspēku.
Svešinieki zemē nāca,
Bargi kungi valdīja, -
Tauta, viņu mīlā tauta,
Simtiem gadu vergoja,
Tomēr vēl pēc simtiem gadu
Atminējās Lāčplēša;
Tas priekš tautas nebij miris -
Zelta pili gulēja
Daugavā tur apakš salas,
Tuvu klāt pie Lielvārdes.
Laik' no laika laivinieki,
Braukdami pa Daugavu,
Pusnaktī redz divus vīrus
Stāvā krastā cīkstoties;
Pa to laiku piles drupās
Atspīd it kā uguntiņš.
Divi vīri cīnīdamies
Pienāk pašā krastmalā,
Kamēr beidzot tie no krasta
Ūdens dzelmē iegāžas;
Gaudu kliedziens atskan pilī,
Nodziest uguns gaismiņa.
Tas ir Lāčplēs's, kas te cīkstas
Vēl ar svešo naidnieku,
Laimdota tur pili skatās,
Gaida, kamēr uzvarēs.
Un ar reizi nāks tas brīdis,
Kad viņš savu naidnieku,
Vienu pašu lejā grūdis,
Noslīcinās atvarā, -
Tad zels tautai jauni laiki,
Tad būs viņa svabada!