Lāčplēsis/IV dziedājums
| ←III dziedājums | Lāčplēsis by IV dziedājums |
V dziedājums→ |
| Kaupa pie svētaja tēva Romā–Rīgas dibināšana–Laimdota nonnu klosterī–Kokneša un Laimdotas bēgšana iz klostera–Lāčplēsis Ziemeļa jūrā–Ziemeļa meita–Sumpurņi–Zemes mala–Dimanta kalns–Apburtā jūras sala |
Romā, lielā, vecā Romā,
Svētais tēvs kur dzīvoja,
Tur priekš svētas Māras zemes
Krusta karus izsauca.
Svētais tēvs par Māras zemi
Novēlēja Baltiju;
Bruņeniekiem, grēciniekiem
Visus grēkus atlaida,
Tos par Māras vietiniekiem
Baltijā še iecēla,
Lai tie turp ar kuģiem brauktu,
Karotu pret pagāniem,
Zemē mūra pilis celtu,
Apsargātu priesterus.
Pieteicās tad arī pulka
Tādu laimes ricaru,
Kuriem pašiem nebij zemes,
Bet pa zemi klaidoja,
Visus ceļus, jūras malas
Nedrošus tie darīja.
Šodien savā Pēt'ra pilī
Svētais tēvs tos pieņēma;
Cēla viņiem kara-vadus,
Deva līdzi bīskapus.
Beidzot viņam priekšā laida
Divus vīrus sevišķi,
Ditrichi un Kaupu, abus
Nākušus no Baltijas.
Svētais tēvs tiem laipni lāva
Bučot savas tupeles;
Īpaši ar Kaupu mīļi
Tas caur tulkiem runāja:
Vaicāja par viņa zemi
Un par ļaudīm Baltijā;
Prasīja, vai viņi gribot
Pieņemt Kristus ticību,
Kura mācot, ka par brāļiem
Jātur visi cilvēki, -
Tādēļ arī šiem kā brāļiem
Nākoties tie labumi,
Ko viņš tagad šeitan redzot
Un ko redzēj's ceļodams.
Bet tas viss vēl mazums esot
Pret to laimi mūžīgo,
Kuru ticīgie pēc nāves
Paradizē baudīšot!
Kaupa apmulsis bij tiešām,
Redzēdams tos greznumus,
Kuri Pēt'ra pilī Romā
Tam priekš acīm stādījās,
Vāji likās viņa dievi,
Viņa tēvu cienāmie,
Pret to dievu, kas še tautām
Piešķir tādu laimību.
Tādēļ tas ar neiespēja
Pretoties šai spožībai,
Apsolīja, mājās nākot,
Kristīties ar savējiem.
Bruņenieku kārtā cēla
Svētais tēvs to žēlīgi,
Lika Kaupam kroni nēsāt
Ziemeļ'zvaigznes septiņas;
Deva viņam vēl daudz citas
Retas, dārgas dāvanas;
Darīja to pazīstamu
Bruņeniekiem, bīskapiem,
Kuru pulkā tagad tika
Arī Kaupa pieskaitīts.
Un, no Romas svētā tēva
Dabūjuši svētību,
Devās visi līdz ar Kaupu
Atpakaļ uz Baltiju.
Jaunekļi, kas līdzi ņemti
Kaupam bij uz Vāczemi,
Tika atstāti pie mūkiem
Klosteros dēļ mācības;
Viens no viņiem, vēlāk slavens,
Bija Latvju Indriķis.
Ziedon's atkal nācis bija,
Zemi tērpa zaļumā,
Visa daba atdzīvojās,
Radītāju slavēja.
Cilvēki vien nevīžoja
Acis pacelt, lūkoties,
Kas šo zemi jauku dara,
Kas šai dabā rīkojas.
Viņiem bija cita griba,
Citas kaislas kārības:
Dīkā dzīvot, rīt un plītēt,
Citus spiest un kalpināt.
Rīdziņ' grīvā Daugavmalā
Simtiem ļaudis strādāja:
Cirta, raka, sita, kala,
Cēla jaunu pilsētu.
Cietināja to ar vaļņiem,
Vidū domu būvēja,
Velves, stabus, tumšus gaņģus,
Viņai apkārt mūrēja;
Pilsētu pie Rīdziņ-upes
Rīgu arī nosauca.
Rīgas domas tumšos mūros
Bīskaps Alberts valdīja,
Priesterus un bruņeniekus
Tas pa zemēm sūtīja;
Mācīt, kristīt, laupīt, nokaut
Viņi visur iesāka.
Divas pirmās pilis cēla -
Ikšķeli un Salspili.
Bailes, briesmas visu zemi
Pārņēma pie Daugavas;
Ļaudis atzina par vēlu,
Ka tie bija pievilti.
Visiem svešiem uzbrucējiem
Rīgā bija patversme, -
Ļaudis, Rīgas vārdu minot,
Noskumuši izsaucās:
"Rīga, cik tu izlējusi
Mūsu brāļu asinis!
Rīga, cik tu izspiedusi
Vaimanas un asaras!
Rīga, cik tu postījusi
Mūsu druvas, sējumus!
Rīga, cik tu dedzināj'si
Mūsu mājas, paspārnes!
Rīga, cik tu apēdusi
Mūsu maizes tīrajas!
Rīga, cik tu izdzērusi
Mūsu miežu miestiņa!
Rīga, cik tu aizvedusi
Mūsu mantas laupītas!
Rīga, cik tu paņēmusi
Mūsu brāļiem brīvības!
Rīga, saki, - ko vēl vairāk
Varētu tu kāroties?"
Kamēr visas šādas lietas
Notika pie Daugavas,
Vācu zemē tālu tālu,
Kādā nonnu klosterī,
Sēdēja aiz bieziem mūriem
Noskumusi meitiņa,
Atšķirta no saviem mīļiem,
Aizvilta no dzimtenes,
Aizvesta ar varu projām -
Bija mūsu Laimdota.
Spīdala un Kangars abi
Izdarīja krāpšanu;
Klusā veļu-naktī viņi
Nogāja uz Burtniekiem;
Spīdala par mātes garu
Parādījās Laimdotai,
Izsauca no mājas laukā,
Kur tai bija palīgi,
Kuri viņu sagūsti ja,
Aizveda uz Turaidu
Un no turienes par nakti
Tālāki uz Daugavu;
Nelīdzēja viņas runas,
Viņas gaudas, asaras, -
Kuģī tika ieslodzīta,
Aizvesta uz Vāczemi.
Ceļā Ditrichs pie tās nāca,
Raudzīja to mierināt,
Teikdams, lai tā nebīstoties,
Ļaunums nekāds nebūšot;
Ar šo kuģi līdzi braucot
Daži viņas tautieši,
Kuru starpā virsait's Kaupa
Atrodoties arīdzan.
Viņi gribot laužu dzīvi
Apskatīties Vāczemē,
Līdz ar apgaismotām tautām,
Pieņemt Kristus ticību -
Un šī dieva žēlastība
Arī viņai piešķirta;
To par brūti izredzējis
Kristus, lielais dieva dēls!
Laimdota to uzskatīja
Acīm nicinādamām,
Atbildēja viņam īsi,
Teikdama ar cienību:
"Ja tavs dieva dēls tas Kristus
Brūtes sev ar varu ņem,
Tad es viņa nemīlētu,
Kaut ar būtu svabada.
Bet es esmu saderēta
Kādam jaunam varonim;
Svētība, no tēva dota,
Mūsu sirdis vienoja;
Tādēļ laižat mani brīvu,
Nekārdinat veltīgi,
Citādi mans mīļais vēlāk
Briesmīgi jums atriebsies;
Bez tam esmu mātes meita,
Dzimusi no cilvēkiem,
Tādēļ kādam dieva dēlam
Es par brūti nederu."
Norūdīts iekš visa ļauna,
Ditrichs bez sirds apziņas
Pietvīka it kā no kauna,
Dzirdot tādu atbildi;
Tālāki vairs nerunādams,
Atstāja tas Laimdotu.
Tomēr netika vēl tādēļ
Viņas liktens labojies;
Gan tā lūdza pašu Kaupu
Sargāt viņas brīvību, -
Tas ar teica, ka ar varu
Viņas nepiespiedīšot;
Tomēr, ja nu liktens reizi
Viņu šeitan atvedis,
Tad tai taču jāpaliekot,
Līdz tas braukšot atpakaļ.
Tādēļ tas ar mieru bija,
Diterichs kad apņēmās
Laimdotu uz kādu laiku
Novest nonnu klosterī.
Taču tanī lielā skurbā,
Kas tam vēlāk gadījās,
Atpakaļ ar kuģi braucot,
Laimdotu tas aizmirsa.
Ditrichs arī neminēja,
Jo it labi zināja,
Kādu skaistu pērli devis
Bija nonnu klosterim
Un ka viņam pateicīga
Bija klost'ra priekšniece.
Priekšniece gan ļoti laipni
Apgājās ar Laimdotu,
Tomēr nekad neaizmirsa
Ņemties viņu pierunāt
Atstāt savus tēvu dievus,
Pieņemt Kristus ticību.
Kad tas neko nelīdzēja,
Tad ar draudiem iesāka;
Dzīrās kādam bruņeniekam
Atvēlēt to projām vest,
Kurš tad sev par lieku sievu
Viņu būšot paturēt.
Laimdota par tādu ziņu
Diezgan dikti izbijās,
Sevišķi, kad bija zināms,
Ka kāds tracīgs grafa dēls,
Apmeklēdams radinieci,
Augsto klost'ra priekšnieci,
Laimdotu ar bija redzēj's
Un, caur viņas skaistumu
Kairināts, tas bija lūdzis
Atdot viņam skaistuli;
Jo, pēc viņa grafa domām,
Nekristīgam meitenam
Nebija šai gaismas zemē
It nekādas tiesības, -
Varēja to paņemt, aizvest,
Darīt, ko vien vēlējās.
Laimdota nu tādēļ lūdza,
Laiku dot ko apdomāt;
Cerēja tā pa šo laiku
Atrast kādu padomu.
Laiks gan gāja, tomēr velti
Gaidīja uz glābšanu;
Rītā tai, ko apņēmusies,
Jāsaka bij priekšniecei.
Savus tēvu dievus atstāt,
Aizmirst tādas mācības,
Kādas bija lasījusi
Vecā pilī Burtniekos -
Ne par ko tā nevarēja,
Labāk nāvi vēlēties!
Vakarā tā savā gultā
Raudādama iekrita,
Lūdza visus labos garus,
Sūtīt viņai glābšanu.
Te uz reizi troksnis cēlās
Visā lielā klosterī -
Gāja, skrēja, lūdza, sauca
Visās malās cilvēki.
Beidzot lielais troksnis stājās,
Smagi soli tuvojās -
Viņas durvis vaļā slēdzās,
Un aiz durvīm rādījās
Vīri, dzelzu bruņās tērpti,
Apbruņoti ieročiem;
Viņiem līdzās vārtu sargi,
Veci mūki stāvēja;
Viens no tiem, ar tuklu ģīmi,
Bruņeniekiem sacīja:
"Ja tik vien kā šo jūs gribat,
Nekristīgo meiteni,
Tad to labprāt jūsiem dodam
Un vēl savu svētību;
Diezgan ilgi tā jau šeitan
Svēto vietu gānīja;
Ņemat viņu, vedat projām,
Taupat mūsu klosteri!"
Laimdota nu mūkus lūdza,
Priekšnieci lai pasaucot,
Jo zem viņas sargāšanas
Atrodoties viņa še.
Mūki viņai atbildēja:
Nevarot to izdarīt -
Priekšniece ar citām māsām,
Ieslēgušās baznīcā;
Bīdamies no laupītājiem,
Ārā viņas nenākot.
Vairāk dzelzu rokas grāba
Tagad nu pēc Laimdotas,
Nesa ārā, zirgā cēla,
Gribēja jau aizrikšot.
Bet te viņiem priekšā radās
Atkal varens bruņenieks;
Lielu dzelzu vāli rokā
Turēdams, tas uzsauca:
"Laižat mierā, laupītāji,
Nevainīgu meitenu,
Jeb es ar šo dzelzu vāli
Smadzenes jums šķaidīšu!"
Apskurbuši laupītāji
Pirmā brīdī apstājās,
Bet tad visi tie ar joni
Krita virsū svešajam.
šis nu tiešām izrādīja
Nedzirdētu spēcību:
Manīgi uz visām pusēm
Izgrozīdams vairogu,
Spēra tas ar dzelzu vāli
Tiem par dzelzu vācelēm,
Kuru trāpīja, tam šķīda
Galva līdz ar vāceli.
Beidzot tas no zirga grūda
To, kas veda Laimdotu,
Norāva tam drīz no galvas
Viņa bruņu cepuri, -
Pazīstams tas izrādījās,
Bija plosīgs grafa dēls.
"Vācu suns," nu sauca svešais,
"Nešķīstons starp kristītiem!
Zin', šī brīvas tautas meita
Iraid tik daudz cienīga,
Ka tai visi tādi grafi
Neder pienest ūdeni;
Tikumos un goda prātā,
Sievišķīgā skaistumā
Varbūt visā vācu zemē
Nevaid viņai līdzīgas!
Ej un saki saviem biedriem,
Kad tie nonāks Baltijā,
Tad šās meitas tautu dēli
Viņiem galvas sašķaidīs,
Tāpat kā es šonakt šeitan
Jums to esmu darījis;
Palaižu tev' šoreiz dzīvu,
Nāc, ja grib', uz Baltiju."
Laimdota bij atjēgusies,
Kamēr svešais runāja;
Tagad tas no galvas ņēma
Smago bruņu cepuri, -
Prieka sauciens dzirdams bija,
Mēnesnīcas gaišumā
Laimdota nu ieraudzīja
Savā priekšā Koknesi!
"Paldies dieviem, labiem gariem,
Ka vēl laikā atnācu!"
Teica Koknes's, viņas roku
Sveicinājot saņemdams.
"Tagad kopā bēgsim projām,
Šeitan nedrīkst kavēties;
Vēlāk tevim izstāstīšu
Arī savu likteni."
Tie nu abi sedlos kāpa
Diviem zirgiem mugurā,
Aizjāja bez kavēšanas
Prom pa meža celiņu.
Tālu kalnos kādā būdā
Atrada tie nāktsmāju -
Malkas cirtēji še laipni
Svešiniekus uzņēma.
Atpūtušies pāra dienas,
Devās viņi tālāki.
Laimdota bij pārģērbusies
Kā par bruņu nesāju,
Koknes's kā par bruņenieku,
Kādi toreiz ceļoja.
Tādā kārtā jūras ostu
Viņi sasniegt gribēja,
Tad ar kādu kuģi doties
Atpakaļ uz tēviju.
Ceļā Koknes's paziņoja,
Kā tam bija izdevies:
Veļu naktī Kangars bija
Saticies ar Koknesi,
Stāstījis, ka virsait's Kaupa
Braukšot rīt uz Vāczemi;
Svarīgas tam ziņas esot
Jāatstājot Burtniekam;
Bet, kad Burtnieks tagad naktī
Rijā veļus sagaidot;
Tad lai nākot Koknes's līdzi
Un tās ziņas saņemot:
Koknes's ļauna nedomāja,
Gāja līdz uz Turaidu;
Tur tas satika ar tiešām
Pazīstamus jaunekļus;
Kuri sataisījās Kaupam
Līdzi braukt uz Vāczemi
Un ar viņu aicināja,
Tos uz kuģa pavadīt.
Koknes's ar to mierā bija,
Kad vēl Kangars sacīja,
Ka tās ziņas tikai rītā
Dabūšot no virsaiša.
Kuģī nonākuši, viņi
Noturēja brokastu;
Kangars viņiem vīnu deva,
Dāvātu no Ditricha, -
Vienu otru glāzi dzēra
Jaunekļi it priecīgi;
Bet tad drīzi visi viņi
Dziļā miegā iemiga.
Koknes's atmodās, kad kuģis
Dziļā jūrā šūpojās,
Debess, ūdens vien bez zemes
Visur apkārt rādījās.
Dusmīgs tas ar smagu galvu
Pats par sevi kaunējās,
Ka bij dzēris vācu vīnu
Šorīt tā bez apdoma;
Vajadzēja tagad viņam
Līdzi braukt, kaut negribot.
Citi viņu mierināja,
Teikdami, ka varēšot
Tagad kopā līdz ar viņiem
Apskatīties Vāczemi.
Koknes's arī mierā likās,
Ņēma līdz ar jaunekļiem
Dalību pie mācīšanas
Kādā lielā klosterī.
Tomēr tas ar apmeklēja
Grafa pili tuvajo,
Ņēma dalību pie cīņiem
Bruņenieku rīcībās,
Kur par viņa izmanību,
Spēku visi brīnījās.
Tas pavisam nezināja,
Laimdota ka Vāczemē.
Vēlāk viņam tika zināms,
Ka tur nonnu klosterī
Esot kāda jauna meita
Atvesta no Baltijas,
Kuru jaunais grafs bij gribēj's
Naktī vest iz klostera.
Zinādams, kāds likten's gaida
Tēvu zemes meiteni,
Tas bij apņēmies to sargāt
Pret šo lepno bruņnieku.
Bet, kad tas pie klost'ra vārtiem
Ieraudzīja Laimdotu,
Tad vairs dusmām nebij gala,
Tad vairs nebij saudzības;
Tādēļ ar tas laupītājus
Sakāva tik briesmīgi,
Pazemoja grafa dēlu
Daudz par viņa nedarbu.
Tēvis, tēvis, tais' man laivu,
Māte auda zēģelīt',
Lai es braucu jūriņāi
Ziemeļmeitas lūkoties.
Braucu dienu, braucu nakti -
Ziemeļmeitas neredzēj';
Uzbrauc vienu jūras kalnu -
Tur trīs milzi sniegu maļ.
"Labdien, sniega malējiņi, -
Vai redzējāt Ziemeļmeit'?" -
"Paldies, jūras braucējiņi,
Brauciet tālāk ziemeļos!"
Braucu dienu, braucu nakti, -
Ziemeļmeitas neredzēj';
Uzbrauc vienu jūras kalnu -
Tur trīs milzi ledu kaļ.
"Labdien, ledus kalējiņi, -
Vai redzējāt Ziemeļmeit'?" -
"Paldies, jūras braucējiņi,
Brauciet tālāk ziemeļos!"
Kuģa ļaudis, Ziemeļjūrā
Braukdami, tā dziedāja, -
Kamēr vecais stūrman's teica,
Ka vairs ceļa nezinot.
Lāčplēs's ar šo kuģi bija
Braucis jūrā Baltajā -
Gribējis uz Vācu zemi
Nobraukt, meklēt Laimdotu;
Bet caur lieliem vējiem, vētrām,
Kuri braucot gadījās,
Tālu nost no ceļa aizdzīts,
Tagad apkārt maldījās,
Likās, it kā ļauni spēki
Viņa kuģi apstāja -
Dienām naktīm jūras ķēmi
Kuģa ļaudis baidīja.
Dziļa krēsla, bieza migla
Visu gaisu pildīja;
Krusas graudus, sniega pērslas,
Ziemeļvēji mētāja.
Te uz reizi debess malā
Koša blāzma rādījās,
Un no blāzmas atdalījās
It kā balta zēģele,
Pār par tumšiem jūras viļņies7
Ātri kuģim tuvojās;
Tuvumā tā tiešām bija
Laiva līdz ar zēģeli.
Laivā sēdēja pie stūra
Cēla, skaista sievišķa;
Klātu nākot, viņa sauca,
Kuģa ļaudis sveicinot:
"Jūs ar savu jauko dziesmu
Man' no mājas izsaucāt, -
Lūk, es esmu Ziemeļmeita, -
Ko no manis vēlaties?"
Pirmā brīdī kuģa ļaudis
Stāvēja kā aizgrābti -
Brīnodamies visi viņi
Ziemeļmeitā lūkojās:
Sārts un bālgans viņas ģīmis
It kā blāzmas atspīdums;
Acis it kā debess velvē
Skaidrā laikā ziemeļos;
Gari mati zelta krāsā
Pleciem pāri laistījās;
Viņas cēlais milzu augums
Varavīksnes svārkos tērpts,
Un par slaido stāvu segta
Sniega balta villaine;
Galvā viņai kroņa vietā
Spoža kara cepure;
Arī ieroči tai klātu
Turpat laivā atradās,
Šķēps un vairogs, stops un bultas
Zaļa vara izkalti, -
Tāda bija Ziemeļmeita,
Par ko daudzas teikas teic,
Par ko stāsta laivinieki,
Kā tā vētrā rīkojas,
Kā tā līdz ar baigiem ceļas
Gaisā tāļi ziemeļos,
Kur tā lielos pulkos vada
Kara viru dvēseles, -
Un, kad tie ar šķēpiem svaida
Savās kara rīcībās,
Tad virs zemes ļaudis bīstas,
Saka: kari, mēri nāks!
Lāčplēs's pirmais runāt sāka,
Ziemeļmeitai stāstīdams,
Ka šie tālā Ziemeļjūrā
Esot apmaldījušies,
Vēlēšanās viņiem esot
Ceļu atrast atpakaļ
Un lai ceļā Ziemeļmeita
Viņiem pie tam palīdzot.
Ziemeļmeita izstāstīja,
Ka tas grūti izdarāms -
Jo tik reti, ļoti reti
Kuģiniekiem izdevies
Glābties iz šās briesmu jūras
Viņas tēva valstībā.
Viņas tēvs patlaban guļot
Savā ledus paspārnē,
Un tas būšot tālāk gulēt
Laikam visu mēnesi;
Tādēļ visu pirms tie varot
Viņas salā atpūsties,
Gan tad vēlāki šī būšot
Darīt to, kas iespējams.
Lāčplēsim cits neatlikās
Kā tik pieņemt padomu.
Ziemeļmeita brauca priekšā,
Kuģis pakaļ stūrēja.
Tāli, kur pie debess malas
Agrāk blāzma spīdēja,
Bija kāda liela sala,
Ledus kalniem apkrauta.
Ziemeļmeita pieturēja
Šeitan laivu, kuģi ar,
Lāčplēsi ar kuģa ļaudīm
Veda salas iekšpusē.
Še par brīnumu tie lielu,
Greznu pili redzēja,
Kuras sienas, torņi; jumti
Bij no tīra ledus vien.
Tomēr Ziemeļmeita viņus
Ledus pili neveda,
Jo tur auksts un drīzi vārot
Viņas tēvu uztraucēt.
Tāļ' aiz plašiem sniega laukiem
Pacēlās liels dūmu stabs -
Turp tā savus viesus veda,
Tik ar roku pamājot:
Labu laiku staigājuši,
Siltā gaisā ietika -
Sniega lauki pārmainījās
Zaļās pļavās, birzītēs;
Kamēr beidzot ļoti košā,.
Lielā dārzā iegāja.
Dārza vidū dziļš kā pekle
Zemē caurums atradās,
Un no turienes uz augšu
Uguns blāķis izšāvās.
Tas bij zemes vidus uguns,
Kas še dega mūžīgi; -
Un šīs ledus salas vidu
Košā dārzā pārvērta.
Kupli koki augļu pilni
Jaukās birzēs stāvēja;
Burbuļoši ūdens strauti
Birzēm cauri tecēja.
Tāpat arī šeitan radās
Visi dabas dzīvnieki:
Zvēri, putni, māju lopi
Birzēs, pļavās ganījās.
Ziemeļmeita šķēpu sita
Trīs reizes pret vairogu -
Un no visām pusēm skrēja
Kopā mazi cilvēki;
Tie bij zemes-malas ļaudis,
Ziemeļmeitas sulaiņi.
Viņa šiem nu pavēlēja
Viesus saņemt, pacienīt.
Drīzi vien bij skaistā teltī
Gari galdi apklāti
Un ar ēdieniem it, gardiem
Vis' pār pārim pielikti.
Ziemeļmeita tagad lūdza
Savus viesus maltītē;
Ēdot viņa pati nesa
Apkārt saldu miestiņu.
Vēlāk citā teltī tika
Mīkstas gultas taisītas,
Varēja tur atdusēties
Pēc daudz ceļa grūtībām.
Labu laiku tie jau bija
Šinī dārzā dzīvoj'ši,
Viss tiem pilnam pasniegts tika
Visi jutās laimīgi,
Tā ka neviens nedomāja
Salu atstāt, projām braukt;
Dien' un nakti neizšķīra,
Saules viņi neredzēj'.
Tomēr gaismas diezgan deva,
Dārzā lielais uguns stabs;
Tā tiem bija visā laikā
Viena pati diena vien.
Beidzot Lāčplēs's atminējās,
Sāka Ziemeļmeitu lūgt,
Lai tā viņiem ceļu rādot
Un uz mājām palaižot.
Ziemeļmeita apsolīja
Vēlēšanos izpildīt;
Tomēr, ja tas gribot pieņemt
Viņas labo padomu,
Tad pa savu pirmo ceļu
Atpakaļ lai nebraucot,
Jo tur ar vēl tagad glūnot
Viņa ļaunie naidnieki,
Kuriem tagad izdošoties
Laikam viņu nomaitāt.
Tādēļ šī tad citu ceļu
Labāk viņam stāstīšot,
Kurš gan garš un pilns ar briesmām,
Bet šā skauģiem nezināms,
Vajagot ap visu lielo
Sumpurņzemi apkārt braukt
Un gar pašu zemes malu
Atkal mājās atgriezties.
Sumpurņi, ar suņu purniem -
Tādi esot cilvēki;
Viņi jēlu gaļu ēdot,
Dzerot siltas asinis,
Tādēļ esot ļoti nikni,
Sevišķi uz cilvēkiem,
Dzenoties pa pēdām pakaļ,
Panākuši pārplēšot.
Tomēr no tiem varot izbēgt
Tad, kad sevim pastalas
Ačagārni kājās aujot,
Priekšā griežot papēžus.
Tālāk, pašā zemes malā,
Zemes alās dzīvojot
Mazi ļaudis, kuri paši
Nekam ļauna nedarot;
Bet tur esot Saules dārzi,
Kur tā rītos uzlecot,
Debesis tik zemu stāvot,
Ka ar roku aizsniegt var,
Tādēļ rītos, saulei lecot,
Alās esot jāslēpjas,
Citādi no saules stariem
Tūliņ esot jāsadeg.
Šinī zemē nepazīstot
Plauktus, lietu karamos,
Paēduši karotītes
Aizbāžot aiz mākoņiem;
Meitām, drēbes velējoti,
Vāles metas debešos.
Zemes malai garām braucot,
Debešu vairs neredzot -
Tikai jūra bezgalīga,
Bezgalīga tumsība.
Šinī jūrā atrodoties
Zināms lielais dimantkalns,
Kura virsgals, tālu redzams,
Spožā gaismā atspīdot;
Gar šo kalnu garām jābrauc
Būšot arī Lāčplēsim,
Bet lai neviens nemēģinot
Uzkāpt kalna virsgalā.
Tālāk nākšot atkal debess,
Atkal dienas gaismiņa;
Tur tad viņi ieraudzīšot
Kādu salu tālumā,
Kura būšot parādīties
Ļoti lielā košumā;
Bet lai tuvumā šai salai
Ne par ko šie nebraucot -
Viņai tāda īpašība,
Ka tā ātri pievelkot
Visus kuģus, visas laivas,
Kuras nākot tuvumā,
Viss, ko reizi pievilkusi,
Mūžam projām netiekot.
Ja viņš caur šām likstām visām
Būšot gudri cauri tikt,
Tad no otrpus Ziemeļjūras
Laimīgs mājās pārnākšot.
Lāčplēs's tagad Ziemeļmeitai
Pateicās it sirsnīgi;
Sauca savus ļaudis kopā,
Lika ceļā taisīties.
Bet tie nebūt negribēja
Atstāt jauko viduci, -
Kamēr Ziemeļmeita teica,
Ka gan tēvs drīz celšoties,
Tad par velti būšot pūles,
Tie vairs projām netikšot.
Tagad visi ātri steidzās
Atpakaļ uz jūrmalu,
Kur tie tāpat savu kuģi
Atrada, kā bijušu.
Bet nu ledus pilī cēlās
Dimdēšana varena -
Visa sala, ledus kalni
It kā drebēt drebēja.
Ziemeļmeita ātri sauca:
"Braucat projām, glābjaties,
Tēvs mans jau sāk augšām celties,
Ziemeļvētra iesāksies!"
Kuģinieki nu gan veikli
Laida vaļā zēģeles
Un ar pirmo ziemeļvēju
Ātri projām aizlaidās;
Tomēr vējš it drīzā laikā
Bargā aukā pārvērtās,
Sniegs un aukstums jūrā 'griezās, -
Ziemel's bija uzcēlies!
Kuģa ļaudis nāves bailēs
Visus spēkus saņēma,
Lai jo ātri projām tiktu,
Lai no vētras izglābtos;
Bet tie tika ilgu laiku
Briesmu viļņos mētāti
Un, kad beidzot kuģis bija
Tuvu klāt pie grimšanas,
Tad pie kādas zemes tika
Jūras līcī iegrūsti.
Še nu viņi pirmā brīdī
Gan no nāves izglābās,
Bet no zemes puses atkal
Jaunas briesmas gaidāmas,
Jo caur vētru viņi tika
Sumpurņzemei piedzīti.
Vētra bija norimusi.
Jūra lēni viļņojās.
Kuģinieki arī sāka
Visu tuvāk apskatīt.
Kuģis bija diezgan stipri
Vētras laikā apskādēts, -
Tas bij krietni jāizlāpa,
Tad vien aizbraukt varēja.
Zeme, cik tāl' acis redzi,
Visur tukša rādījās,
Tik pie kāda sūnu kalna
Ziemeļbrieži ganījās, -
Tādēļ, kuģa puiši ātri
Ņēmās kuģi izlāpīt;
Lāčplēs's atkal drīz ar citiem
Gāja briežu medībās;
Viņiem cerība vēl radās,
Ka varbūt še tuvumā
Suņu purni nedzīvojot
Un tos nepamanīšot.
Lāčplēs's nu ar citiem klusi
Sūnu kalnam tuvojās;
Tiem ar kādus briežus nokaut
Pašu reiz bij laimējies,
Un jau gribēja ar dunčiem
Nogriezt mīkstus gabalus, -
Kad iz kalna atskanēja
Briesmīgākā bļaušana
Un iz kādas kalna alas
Skrēja laukā sumpurņi.
Acumirklī viņi tika
Visās pusēs aplenkti
Un turpat, līdz apdomājās,
Drusku druskās saplēsti.
Lāčplēs's tik ar smago šķēpu
Viens vēl pretim turējās
Un uz visām pusēm ātri
Daudz no viņiem nodūra.
Bet šie suņu izmanībā
Viņam klātu piekrita
Un ar zobiem gurnos, sānos
Dziļas brūces iecirta.
Lāčplēs's laikam nevarētu
Viens pats ilgi turēties,
Ja tam laikā derīgs padoms
Prātā nebūt' iekritis.
Kad bij manīj's, ka no alas
Sampurņi vairs nenāca,
Tad ar joni pats tur iekšā
Viņš it ātri ieskrēja.
Tagad, durvīs iestādamies,
Viņš it viegli varēja
Visus, kuri pakaļ skrēja,
Nodurt vai ar atgainīt.
Sumpurņi, to redzēdami,
Traku troksni sacēla,
Bet ar drīzi izdarīja,
Par ko Lāčplēs's satrūkās -
Viņi alai priekšā vēla
Lielus, smagus akmeņus,
Līdzkam visas alas durvis
Ar tiem cieti aizkrāva;
Lāčplēs's tādā ziņā bija
Alā it kā iemūrēts -
Kamēr sumpurņi aiz durvīm
To it cieši sargāja.
Kuģinieki nevarēja
Mediniekus sagaidīt,
Nedrīkstēja arī aiziet
Tālumā tos uzmeklēt.
Viņi kuģi sataisīja
Gatavu priekš braukšanas,
Tomēr vēl neviens no biedriem
Nebija tur ieradies.
Sevišķi tie nobēdājās
Daudz par savu Lāčplēsi,
Jo bez viņa nezināja,
Ko lai tālāk iesāktu.
Te uz reizi stūrman's sauca:
"Lāčplēs's, lūk, kur Lāčplēs's nāk!"
Un pēc kāda īsa laika
Lāčplēs's kuģī ieradās,
Vēlēja bez kavēšanas
Tūliņ ātri projām braukt;
Vēlāki tas izstāstīja
Medinieku likteni.
Pats caur to tas bija glābies,
Ka tur alas dibinā
Atradis aiz sūnu kalna
Kādu mazu caurumu,
Kuru tas ar smago šķēpu
Bija lauzis lielāku
Un pēc vairāk dienu darba
Tad no alas izlīdis.
Alā atradis tas bija
Kādas gaļas paliekas
Un ar tām vien visās dienās
Pārticis kā varēdams.
Otrā pusē sūnu kalnam
Sumpurņi to neredzēj', -
Tā tad ātri, nepamanot
Viņām aizbēgt izdevās.
Ilgu laiku atkal brauca
Lāčplēs's jūrā tālajā,
Kamēr pašā zemes malā
Pēdīgi tas nonāca.
Šī tā zeme teiku pilna,
Šī tā sapņu valstība -
Austrums - svēta ilgošanās,
Pirmais tautu šūpulis!
Zem' un debess nevaid šķirti,
Abi kopā saietas;
Še atrodas debess vārti,
Šeitan pekle atveras.
Še ir Pērkondēlu mājas,
Kur tie zeltu kaldina;
Saules dārzos Saules meitas
Zeltābolus audzina.
Šeitan Saule nakti guli
Dimantiņa laiviņā -
Uzlec saule no rītiņa,
Paliek laiva līgojot;
Saule savus kumeliņus
Šeitan jūrā peldina,
Pati sēdi kalniņāi
Zelta groži rociņā.
Zemes malas iemītnieki
Dzīvo īsti laimīgi;
Tie kā bērni nevainīgi,
Ļaunuma vēl nepazīst.
Dievu dēli, Saules meitas,
Viņu dzīvē iemaisās, -
Sargā tos no ļauniem gariem,
Vada viņu likteni.
Lāčplēs's līdz ar saviem ļaudīm
Šeitan ilgi dzīvoja,
Pavadīja jaukas dienas,
Redzēja daudz brīnumu.
Zemes ļaudis viens par otru
Dzinās viņus pacienīt
Un šīs zemes savādības
Viņiem labprāt izrādīt.
Tomēr Saules zelta dārzi
Bija nepieietami -
Cilvēkiem ir neiespējams
Panest viņu spožumu.
Lāčplēs's atkal atminējās,
Ka tam tālāk jāceļo;
Tādēļ kādā jaukā dienā,
Kad bij Saule lēkusi
Un ar saviem zelta ratiem
Debess velvē braukusi,
Nolaida viņš kuģa mastus,
Debešos lai nemetas,
Un aiz debess-, zemes-malas
Tumšā jūrā iebrauca.
Tumsība še bij tik liela
It kā pekles dziļumā -
Kuģinieki nevarēja
Neviens otra saredzēt.
Tikai tāli, kaut kur tāli
Kaut kas acis spīdēja, -
Turp nu viņi visiem spēkiem
Tagad kuģi stūrēja,
Kamēr beidzot gluži klātu
Dimantkalnam piebrauca.
Apkārt kalnam krēsla bija,
Virsgals augšā mirdzēja,
It kā segts ar saules stariem,
It kā zeltā, dimantā.
Stūrman's kuģi pieturēja,
Ļaudis malā izkāpa, -
Gribējās tiem visiem zināt,
Kas tur augšā atrodas.
Lai gan Lāčplēs's viņiem liedza,
Tomēr viens jau uzrāpās;
Augšā ticis, tas tik sauca:
"Ak tu dieviņ, cik še jauks!"
Un tad it kā vēja spārniem
Projām skrejot, nozuda.
Viņam pakaļ kāpa otris,
Augšā tāpat izsauca:
"Ak tu dieviņ, cik še jauks!"
Un tad projām aizskrēja.
Redzēdami, ka šie abi
Atpakaļ vairs negriezās,
Kuģinieki kādu trešo
Garā striķī piesēja.
Augšā tas nu tāpat sauca:
"Ak tu dieviņ, cik še jauks!"
Un, tāpat kā abi pirmie,
Projām aizskriet gribēja,
Tomēr citi to aiz striķa
Atkal zemē novilka.
Bet tas tagad it ne vārda
Izrunāt vairs nespēja.
Un par brīnumu jo projām
Mēms aizvienu palika.
Lāčplēs's tagad nekavējās
Pie šī kalna ilgāki;
Brauca apkārt, kamēr atkal
Dienas gaismā iebrauca.
Tagad ceļā negadījās
Vairs nekādi kavēkļi.
Laiks bij jauks, un ceļa vēji
Veicināja braukšanu.
Kuģnieki jau sāka cerēt
Baltā jūrā atgriezties,
Kad tie kādā miglas rītā,
Miglai krītot, redzēja
Jūrā kādu svešu salu
Ļoti košā izskatā.
Lāčplēs's tūliņ iedomāja,
Ka tā pati sala būs,
Par ko teica Ziemeļmeita,
Ka tā kuģus pievelkot.
Tādēļ viņš nu ātri lika
Kuģi no tās projām griezt;
Bet par velti, - it kā apburts
Kuģis salai tuvojās,
Kamēr ar jo lielu spēku
Salas krastā uzskrēja.