I cēliens (Skroderdienas Silmačos)

by Rūdolfs Blaumanis

←Sākums

Skroderdienas Silmačos by Rūdolfs Blaumanis Pirmais cēliens

Otrais cēliens→

Pirmā bilde

Skroderi nāk!

Istaba Silmačos.

Pirmais skats

Aleksis. Elīna. Pindaks. Pindacīša. Kārlēns. Ieviņa. Pičuks. Bebene. Mazā Tonija.

Saime nupat kā paēduse brokastu. Daži vēl pie galda. Elīna rīkojas ap traukiem. Kārlēns pāraun kājas. Aleksis rotājas ar Toniju. Visi dzied.

Nr. 1

Es grib' rītā mežā braukt

Un pie apses pieķerties,

Vai, vai, vai man' dieniņ,

Un pie apses pieķerties.

Iet tas cirvis šņikt un šņakt,

Lūst tā apse brikt un brakt,

Vai, vai utt.

Meža kungs, to sadzirdējs,

TūIiņ balto noķīlā!

Vai, vai utt.

Kārlēns (ar apavu kārtībā ticis, uzsit kāju uz zemes). Tā! Nu līdz pusdienai atkal varēšu stupāt!... Bet šī ziņģe tak ir varens gabals, kad apdomā!

Elīna. Kādēļ?

Kārlēns. Tādēļ, ka viņa ir tik bezdievīgi gara. Kamēr nonākam pie - "dod tam vīram piecpadsmit un tai sievai sešpadsmit, tikām jau krietna pusstunda pagalam. Vai neuzrausim vēl šitās peršas? Man tas tā seviški iekrīt (ar jocīgu uzsvaru, roku rakstā kustinādams): dod tam vīram piecpadsmit, ralalala, lalala!

Pindaks. Skaties nu! Ja saimniece būtu zinājuse, kas tas Kārlēns par blēdi, tad tā viņam vis nebūtu apsolījusēs nopirkt jaunas ermoņikas.

Bebene. Par ko tad šī tās ermoņikas solījās pirkt?

Pindacīša. Par dziedāšanu, Bebu māt. Ja Kārlēns labi daudz dziedāšot, tad došot ermoņikas.

Bebene. Tā jau mūsu mājā a' runā, ka Silmacīša dikti jautra. Vecais Silmačs jau a' tāds bijis. Es viņa nepazinu.

Pindacīša. Kur nu tu! Tu jau uz Pulgozniešu galu reti atnāc, Bebu māt! Pa Maiseniešiem vien esi nodzīvojuse.

Bebene. Tā jau nu man iznācis.

Aleksis. Aiz to tad šis arvien velk vaļā tās garās ziņģes! Lai pa tam varētu slinkot! Gudrinieks! Bet paga, puis, kad es būšu saimnieka amatā, tad es to strumpēšanu gan pārgrozīšu! Dziedāsi strādādams, bet ne pie galda.

Ieviņa. Ehē, Kārlēn!

Pičuks. Nu tad jau vēl veselu nedēļu pa vecam varēsim mežā braukt.

Ieviņa. Kur nu vairs nedēļu! Šodien ir pirmdiena. Otrdien, trešdien, ceturtdien, piektdien, sestdien - piecas dienas! Svētdien ir Zāļu diena, tad būs jālīgo, un Jāņa dienas vakarā Aleksis jau būs saimnieks. (Uz Toniju, īsi parotādamās.) Jaunais tēvs - vai jā, Tonij?

Tonija. Ja.

Pindaks (uz sievu). Ko tu tam Ievukam vienumēr atļaun lieliem pa vidu runāt!

Pindacīša. Vei, vei, nu meitens vairs nedrīkstēs i papīkstēt!

Kārlēns (Alekšam no muguras apķerdamies ap kaklu). Tik traki, bračiņ, tā lieta jau nu vis nebūs!

Aleksis (Kārlēna rokas satverdams un jokodamies sasizdams kopā). Gan redzēsi, gan redzēsi!

Kārlēns. Nu tad ardievu, grāfa Plātera lielskungs, ardievu Antonijus, viens bārainis!

Antonija ienāk pa vidu.

Otrais skats

Priekšējie. Antonija.

Antonija. Ko tad tev tas Antonijus nodarījis, ka no viņa tik sveši atvadies?

Kārlēns. Ek, Aleksis man viņu aizliegšot, kad būšot ar jums saprecējies. Ziņģe esot par garu.

Antonija. Es par garumu nekā. Bet kas viņai par vārdiem! (Pusdziedādama.)

Emīlij liek to šleijer krist,

Sāk savā sirdī izsamist!

Kārlēns (tāpat).

Kad šleijera vairs nebija,

No vaigiem gaisma spīdēja.

Antonija (smiedamās). Jā. Un tādas blēņas iet pa trīsdesmit pieciem pantiem!

Kārlēns. Pa četrdesmit četriem!

Antonija. Vēl labāk! (Ieviņu ieraudzīdama.) Bet kur tad tu mājā, Ieviņ? Ka tev tik lopi nesaiet nedarbos!

Ieviņa. Lopi sagulās, un tad es atskrēju uz māju. Var būt, ka manis te vajaga. Mare līdz pusdienai viena pate sacījās paganīt.

Pindacīša. Skaties nu! Vai es tev vienumēr neesmu sacījuse: neguldiet to lopu! Nudie, kā ņemšos, tā aizskriešu kādu rītu uz ganiem un sasutēšu krietni ar šķeistu, ja neklausīsies!

Ieviņa. Šī mani vairs sutēšot! Lopi jau paēduši.

Pindacīša (mīļi). Tu nu arī esi paēduse. Taisies nu ātri projām un nerunā.

Ieviņa. Es jau nu neiešu! (Nogrūž, garām iedama, Kārlēnam cepuri no galvas, ko tas nupat uzlicis. Kārlens ķer pēc skuķa, bet Ieviņa aizmetas aiz Bebenes.)

Bebene. Kur nu to saķersi!

Pindaks. Meiten, vai būsi mierā!

Antonija. Jā, taisaties nu gan projām, kuriem te nav darīšanas. Šām jāizslauka istaba.

Nr.2

Eita nu strādāt,

Cītīgi gādāt,

Lai jums drīz darbu izdodas veikt!

Kustiniet rokas,

Kājas lai lokās!

Slinkot jums nebūs, nebūs ar steigt!

Koris.

Apdomā darīts

Darbs tikai sokas,

Tā tik to teicami izdodas beigt!

Antonija..

Jautri pie darba!

Valoda skarba

Neder, kur ar, un neder, kur sēj !

Māju un druvu

Tālu un tuvu

Dziesmām lai tricina katris, cik spēj!

Koris.

Kur tik sper kāju,

Druvu un māju

Dziesmām lai tricina katris, cik spēj !

Antonija (uz vienu un otru norādīdama).

Namiņā iesi,

Sieru tur siesi!

Plācenim malku skaldīsi tu!

Tev piekrīt trauki!

Istabu slauki!

Šodien pa ķēķi valdīsi tu!

Koris.

Katris še tīkos

Darīt, kā rīkos,

Silmačos ilgi valdīsi tu!

Visi iziet. Sievieši nokopj galdu un nes traukus ķēķī. Kad Aleksis jau durvīs, Antonija viņu sauc atpakaļ.

Antonija. Aleks!

Aleksis apstājas durvīs.

Trešais skats

Antonija. Aleksis.

Antonija. Nāc nu drusku tuvāk. (Aleksis pasper pāris soļu uz priekšu.) Tu jau laikam atkal neesi klausījies?

Aleksis. Ko klausījies?

Antonija. Es tak tev pamāju, lai tu ieej manā istabā. Es tev tur noliku telēķi ar pankokiem. Laikam jau neesi ēdis?

Aleksis (drusku vilcinādamies). Nē.

Antonija. Nu, skaties nu!

Aleksis. Es jau tev cik reižu neesmu teicis, ka man priekš kāzām nepatīk tur. .. tavā... ka man negribas citādi ēst un dzīvot kā citai saimei. Kad jau nu tik tālu esmu izticis, tad tās septiņas dienas arī vēl varēšu nociesties.

Antonija. Bet par ko tad tādas lietas? Visi tak zina, kas tu te būsi! Vai tu nu stājies saimnieka pēdās kā laulāts vīrs vai kā puisis, tas tak alga viena.

Aleksis. Alga viena jau nu ir. Bet man tomēr labāk patīk šitā.

Antonija. Tu esi tiepša. Vai tad tagad vēl kāda pankoka neapēdīsi? Iznesīšu tos lielajā istabā.

Aleksis. Nē, nē. Esmu jau pilnīgi paēdis. Negribas vis.

Antonija. Ak tu viens! Nu tad es arī neēdīšu!

Pindacīša ienāk.

Ceturtais skats

Antonija. Aleksis. Pindacīša.

Pindacīša. Ek, Tomuļu māte jau vēl nav brokasta dabūjuse.

Antonija. Ak jā! Tā man arī vienmēr aizmirstas. (Aleksis iziet pa vidu.) Nu, piens un maize vēl jau uz galda ir. Mazo putriņu visu esiet izēduši. Pag, es viņai tās vietā ielikšu ko citu. (Iet. Durvīs.) Tu viņai atnes krūzīti strebamā. (Prom pa labai.)

Pindacīša. Atnesīšu, atnesīšu. (Saslauka druskas uz galda.)

Tomulīša ienāk no kreisās puses.

Piektais skats

Pindacīša. Tomulīša.

Pindacīša. Nāc, nāc, Tomuļu māt. Es tev tūliņ strebamo arī atnesīšu. (Prom pa kreisai.)

Tomulīša. Labi, labi, labi. (Nosēstas, saliek rokas. Maza pauze.) Pē tu, pagāns, atkal jau balts piens vien bļodiņā! (Ēd.) Bet krējuma jau nu gan nav taupījuse. (Ēd.)

Antonija ienāk ar tasīti rokā.

Sestais skats

Tomulīša. Antonija.

Antonija. Te būs pāris pankoku, Tomuļu māt. Mazās putriņas vietā. Šie visu izleksējuši.

Tomulīša. Paldies, paldies, saimniec. Tie jau nu gan laikam mazajai Toniņai bij cepti?

Antonija. Nu jā, nu jā!

Tomulīša. Bet tā Alekša nu arī gan vajadzēja drusku vairāk uzpasēt. Nav vairs nemaz tik prišs kā agrāk.

Antonija. Es jau nu daru, ko varu.

Tomulīša (jokodamās). Bet tavai rokai nav svētības. Tad jau nu vai man būs jāiet palīgā, vai. Uztaisīšu viņam ūdeni, gan tad attiksies.

Antonija (smaidīdama). Jā, nebūtu par ļaunu, ka tu viņu apvārdotu.

Tomulīša. Nē, n'die! Nebūtu jau vis pirmais, kam no manas rokas nāk labums. Ek, jaunais Skrīvens sagulēja pusgadu uz gultas. Izbraukāja, izvadāja dakteru dakterus. Kā nekā, tā nekā. Aizveda mani: - pēc divām nedēļām puisis bij atkaI strādnieks. Tā, lūk!

Antonija. Jā, par to Iietu es arī esmu dzirdējuse.

Tomulīša. Jā, es jau nu tos stipros, vecos vārdus... tie, lūk, palīdz. Un tad to ūdeni. Nez kā būtu ar Aleksi?

Antonija (smaidīdama). Es jau nu tur nekā, tā viņa paša darīšana... Kā nu iet Aucei?

Tomulīša. Staigā jau apkārt, ka klaudz vien. Auce dūšīga sieva. Un bērns arī tāds varen žirgts. Apdomā, tik priši vecāki !

Pindacīša ienāk ar krūzīti rokā.

Antonija. Paga, es viņu drusku apciemošu! (Prom pa labai.)

Septītais skats

Tomulīša. Pindacīša. Tad Antonija.

Pindacīša. Še nu, Tomuļu māt, streb. (Nosēstas. Maza pauze.) Jā, te nu šonedēļ tos Silmačos gan būs raiba dzīve. Šūšana uz divi gaņģi, cepšana, vārīšana, brūvēšana - un tad vēl tas ar to Auci! Trakas lietas! Kaut jel tās kāzas atlikuši uz vēlāku laiku!

Tomulīša. Pī die, Ievas māt, nu par ko tad? Par ko lai šie to dara? Vai tur kas slikts? Vienam tāda laime, otram tāda! Kad nu vienam pašam pāram šitie prieki sakrīt kopā, tad nu ir tā, kā ir... Esmu jau reižu reizēm pie tādiem kāzu galdiem sēdējuse... Bet šitā...pī, pī, pī...Auce mierīgi dzīvo pa pirtiņu, ni viņa dzird, kas te notiek, ni te kāds par Auci iedomā. Un tad jau viņa arī sāk staigāt. Būs vēl uz kāzām dancotāja.

Pindacīša. Ej nu!

Tomulīša. N'die! (Pindacīšai drusku pievirzīdamās tuvāk.) Saki tak -

Antonija iznāk, rokā turēdama apakštasi ar vairāk pankokiem. Abas sievas ātri atvirzās viena no otras nost, un Pindacīša no jauna sāk slaucīt galdu. Antonija iziet pa vidu.

Pindacīša. Ko tu gribēji teikt?

Tomulīša (pamezdama mirkli uz vidus durvīm, paklusām). Saki tak, kā tad šie te.. . Vai varbūt viņiem arī manis drīz nevajadzēs?

Pindacīša. Ujā, ujā, Tomuļu māt! Ko nu par to! Tie jau tik svēti!. .. Es jau, taisnību sakot, tā Alekša par lāgu saimnieka galā vēl neesmu redzējuse. Ieiet jau nu pa reizei... nevar gIuži tā teikt... Bet tak... tāds... tāds man vien izliekas kā domīgs, kā savāds... ni var saprast, ni...

Tomulīša. Jā, daži jau, to kāzu gaidīdami, tādi paliek. Nez kā šī šam vēl patīk?

Pindacīša. Vai nu bez patikšanas! Branga un priša jau nu diezgan vēl ir. Vecāka jau arī nav par Aleksi.

Tomulīša. Bet tomēr brūķēta manta.

Pindacīša. Tā jau nu gan. Laikam jau septiņi vai astoņi gadi sadzīvojuse ar veco Silmaču.

Tomulīša. Un bērns arī vēl ir.

Pindacīša. Bet kur tad atkal mājas, kur manta, viss. ..

Tomulīša. No tā visa jau labu tiesu mantos tas meitens.

Pindacīša. Bet paliek pašai arī vēl krietns žūksnis. Es teiktu Dievu, ja man trešā ceturtā daļa no tā visa iekristu klēpī. Bet tā jau jāsaka: vai nu sirdi ar tādām lietām apmierināsi!

Tomulīša. Ak tad tu domā, Ievas māt...?

Pindacīša. Ko tur nu var domāt! Bet tā drusku ērmoti jau nu ir. Pērn, kad vecais vēl bij dzīvs, Alekšam ar Elīnu satika tik labi, ka mēs ar savu Jāni dažu labu reizi norunājām: tie abi saies kopā. Te apkrita vecais, un nu saimniece Aleksi ņēmās ietaisīt saimnieka vietā. Lika tam ar sviestu braukt uz Rīgu un tā. Beidzot abi divi reiz aizbrauca uz miestiņu. Šī, lūk, gribēja izpirkties un paņēma šo par kučāru līdz. Un - un tad viņi pārbrauca mājā kā brūtgans un brūte.

Tomulīša. Un Elīna?

Pindacīša. Ko nu lai šī! Vai t' nu viņa citādāk būtu darījuse,ja viņai kāds lielmanis būtu gadījies! Tāpat Aleksi būtu atstājuse. Nebijis jau arī vēl abu starpā nekas norunāts. Es tā reiz ieprasījos: sak, vai tev tā Alekša nav žēl, vai t' nebijāt jau norunājuši - -

Tomulīša (pārtraukdama, ļoti ziņkārīgi). Ak ieprasījies gan? Un ko tad šī?

Pindacīša. Vai t' nu meitens skaidri teiks laukā, ka žēl! Bet norunājuši gan vēl nekā nebijuši.

Tomulīša. Nu tad jau nekas. Tad jau viss riktīgi. Lai viens un otrs drusku pažēlojas -- ko tur! Tā jau taī pasaulē iet. Gan Elīna dabūs citu.

Pindacīša. Un saimniecei tāds peins puika kā Aleksis arī no sirds novēlams. Nav jau vis sliktā. Tāpat pret manu Ieviņu lai. Un vai nu to veco kraķi arī cita kā mantas dēļ ņēma! Lai tad nu otru vīru izmeklē pēc patikšanas!

Tomulīša. Kā tad, kā tad!

Pičuks ātri ienāk pa vidu.

Astotais skats

Tomulīša. Pindacīša. Pičuks.

Pičuks. Tu jau Aucei esi ļāvuse celties, Tomuļu māt?

Tomulīša (smejas). Tev laikam bailes, ka nav par agri?

Pičuks. Nu zināms. Ja nebūs labi, ja dakteris būs jāved - tad tas ies uz tavu rēķinu!

Tomulīša. Ekur šis veco Tomulišu biedēs ar dakteri! Ej nu pie darba, ej nu pie darba, lai ronas citas domas! (Stumj Pičuku laukā.) Ej, ej un atstāj vecenēm veceņubažas!

Pičuks. Uz tavu atbildību, Tomuļu māt! (Prom.)

Devītais skats

Tomulīša. Pindacīša.

Pindacīša. Tādi tie jaunie ir! Domā, ka vai pasaule sagāzīsies, kad viņiem pirmoreiz tādas lietas notiek.

Tomulīša. Viņš jau gan to Auci dikti mīļo.

Elīna ienāk no kreisās puses.

Desmitais skats

Tomulīša. Pindacīša. Elīna.

Elīna. Nu, vai būsiet reiz galā! Jāizslauka istaba, kamēr vēl skroderi nav sabraukuši.

Tomulīša. Vai tad šodien nāks?

Pindacīša. Vēlāk jau nevar. Cik vairs tā laika!

Tomulīša. Kurš tad būs?

Pindacīša. Kas cits kā Dūdars. Tas jau šūn vislabāk.

Tomulīša. Un kas šai kleitu šūn?

Elīna. Vēl jau tāpat stāv drēbē. Gaida žīdietes.

Tomulīša. Ko? Vai tā arī nāks uz Silmačiem?

Elīna. Šodien atvedīs abas mašīnas.

Tomulīša. Ujā, cik tad te būs biezs! Tad jau svešu cilvēku vien te būs vesels dēķins. Skroderi, Bebene, es - nedod tu tētīt! Un šitaī istabā abi šūs?

Elīna. Pie viena loga Dūdars, pie otra žīdiete. Nes nu, nes tos traukus ārā, ja Tomuļu māte paēduse.

Tomulīša. Esmu jau, esmu. (Pieceļas. Saliek rokas. Aiziet pa kreisai.)

Pindacīša. Galds jau arī būs jānes laukā.

Elīna. Un gultiņa arī.

Pindacīša ar traukiem prom pa kreisai.

Vienpadsmitais skats

Elīna. Aleksis.

Elīna pieiet pie gultiņas, noņem deķi un saloka to. Satver palagu, sāk to locīt, apstājas darbā un nogrimst domās. Aleksis ienāk no kreisās puses.

Aleksis. Galds esot jānes laukā?

Elīna (no domām pietrūkdamās). Jā.

Aleksis. Kur tu nupat atkal biji?

Elīna. Es?... (piespiesti smaidīdama.) Nekur.

Aleksis. Tu nupat atkal par nezin ko domāji.

Elīna. Kas par to! Vai tad domāt vairs nav brīv?

Aleksis. Par ko tad nu ne! Bet... bet... tu... (Apjūk, novēršas, paiet pāris soļu uz priekšu un atpakaļ un pie griežas atkal Eīnai.) Saki, - tu tak arī sev šūsi jaunu kleitu uz kāzām?

Elīna. Nē.

Aleksis. Žīdietei jau vaļas iznāks. Un... un...jaunais Apiņkalns arī būs kāzās.

Elīna. Kas man par jauno Apiņkalnu!

Aleksis. Vai tad tev viņš vairs nepatīk?

Elīna. Kad tad viņš man paticis!

Aleksis. Tu reiz man viņu rādīji un tā runāji.

Elīna. Ak, ko nu!

Aleksis. Ja es to būtu zinājis - -

Elīna. Tad tu viņa kāzās nemaz nebūtu lūdzis? Nu, manis dēļ tas nebij vajadzīgs! (Paņem segu un palagu, kuru pa tam arī salocījuse, un taisās iet.)

Aleksis. Es tev vairs nekā pa prātam nevaru izdarīt!

Elīna. Tas arī nav vajadzīgs. Kad tikai saimniece ar tevi mierā. (Grib iet.)

Aleksis. Elīn!

Elīna apstājas.

Aleksis. Es tev vēl kaut ko gribēju prasīt. Ko tu domā, no kuras vadmalas labāk derētu šūt tos... tos... goda svārkus? No tumšākās vai no gaišākās. Tu jau zini, kura man labāk piedien.

Elīna. Šūn no tās, kura saimniecei labāk patīk.

Aleksis. Viņai esot viena alga.

Elīna. Man arī. (Prom pa vidu.)

Aleksis noslīgst uz gultiņas, aizliek dūres acīm priekšā un šupo galvu uz vienu un otru pusi. Tomulīša ienāk no kreisās puses.

Divpadsmitais skats

Aleksis. Tomulīša.

Tomulīša, brītiņu Aleksī noskatījusēs, iekāsējas. Aleksis nolaiž rokas un pieceļas.

Tomulīša. Eke...ko es gribēju... Ko tu te kūko, Aleks?

Aleksis. Ko nu kūkoju! Tāpat vien nosēdos.

Tomulīša. Kas nu tāpat vien sēdēs, ja kā netrūks! Laikam jau neesi gluži vesels?

Aleksis. Ko nu par veselību.

Tomulīša. Nu, nu, Tomuļu mātei jau vari pastāstīt, ja kas kaiš. Tā jau nekā tālāk... Primš kāzām... kad, lūk, tās domas tā spēji mainās... primš kāzām dažs labs dūšīgs brūtgans sanīkst un sanīkst. Cik es tādu neesmu piedzīvojuse! Zāles un dakteri tur nekā nevar. Tur vecenēm daļa. (Draudzīgi, noslēpumaini.) Ūdens...ūdens, brāl... ko domā, vai primš kāzām. .. ? Es pirtiņā tā gluži klusītiņām uztaisīšu ūdeni.

Aleksis. Man?! Tāda kā!

Tomulīša. Tu neesi pirmais, nebūsi pēdīgais, kam es palīdzējuse. Redzēsi, tūliņ būsi cits cilvēks un neaizmirsīsi vecās Tomuļu mātes.

Aleksis (nepacietīgi). Bet kā tad man tagad trūkst - saki tak!

Tomulīša. To jau nu tu pats labāk. .. es tik redzu visu laiku, ka gluži riktīgs neesi.

Aleksis. Es neesot riktīgs! (Smejas kaitināts.) Tas ir labi!

Tomulīša (ar sapratējas smaidu.) Tā jūs visi turaties pretī. Tāda, lūk, tā jaunā pasaule ir...Kurā dienā tad tev iznāktu vislabāk. ..?

Aleksis (ļoti nepacietīgi.) Kas tad?

Tomulīša. Nu tā pārmazgāšana.

Aleksis (dusmīgi.) Ak, laid tak nu mani mierā ar tādām blēņām! Ej mazgā Auces puiku par dienu deviņos ūdeņos, bet nebāz manis ar varu baļvā!

Tomulīša (nomierinādama.) Kuš nu, kuš nu! Vai nu es slikti domāju! Es jau tikai to labu vien, to labu vien.

(Prom pa vidu, samīdamās ar Kārlēnu.)

Trīspadsmitais skats

Aleksis. Kārlēns. Tad Pindacīša. Bebene. Ieviņa.

Kārlēns. Istaba esot jāizkrāmē!

Aleksis. Jā. Palīdzi savu gultu iznest. (Abi satver gultiņu un nes uz vidus durvīm.)

Pindacīša (no kreisās puses ienākdama). Šurp, šurp, ne pagalmā!

Kārlēns. Tas viena alga. (Dzied.) Projām jāiet.. . projām jāiet...

Iznes gultiņu. Pindacīša noliek krēslus pie malas. Ieviņa un Bebene ienāk ar slotām un ūdens ķipīti.

Bebene. Jāizslacina tak arī būs.

Ieviņa. Pagaidi nu, kamēr iznesam galdu. (Noliek slotu, iznes kopā ar Pindacīšu galdu.)

Bebene sāk grīdu slacināt. Kārlēns atkal ienāk. Bebene viņam uzlaiž šalti ūdens virsu.

Kārlēns (nolēkdams pie malas). Ujā, Bebu māt, ujā! Ja tu zinātu, kas man rokā, tad tu manis tik bargi vis nerumulētu! Ujā, ujā! (Uzlec bēgdams uz beņķa.) Kam zudības, man atradības! (Vīcina gaisā pīpi ar lielu tabaka maku. Ieviņa ar Pindacīšu atkal ienāk.) Bij zem manas gultiņas maisa! Paskaties, Bebu māt! Maks gluži no tādas drēbes kā tava jaka!

Ieviņa. Tad jau būs Bebu mātes maks ! Bebu māt, vai tu pīpē?

Bebene. Ese... Ej nu, ej! Es šorīt tā agri un ātri no mājas steidzos projām, un tad man laikam tas maks tā netīšām... Ko nu vecis visu nedēļu pa māju sadarīs bez pīpes! Dod nu šur, lai nolieku!

Kārlēns. Še! Bet manā gultā tā papona vairs nebāz! (Iemet viņai rokās pīpi un maku, nolec no beņķa.) Ē, te tagad būtu laba dancošana! (Griežas pa istabu un trallina nākošās dziesmas meldiņu.) Ieviņ mās!

Ieviņa. Danco vien viens pats. (Taisās kopā ar Pindacīšu istabu slaucīt. Kārlēns jaucas pa vidu, sievieši viņu atkal atgaiņā.)

Nr. 3

Kārlēns (apstādamies).

Tā sieva, kas vēIas,

Lai nedusmo vīrs,

Tā gādā, ka istabas

Kuls allaž tīrs!

Ieviņa. un Pindacīša (stāvēdamas).

Un vīri, kas mājas

Kārtību zin,

Ar slaucītām kājām

Kulu tik min!

Visi trīs (griezdamies).

Tralalala, lalala, lalala, lalā!

Tralalala utt.

Kārlēns.

Vai kula dēļ vien mums

Sievas būs rāt?

Par visu būs spodrības

Palagu klāt!

Ieviņa. un Pindacīša.

Ak, visur spodrību

Turēt ir grūt,

Ja daudzam kam dzīve

Liek nespodram kļūt!

Visi trīs.

Tralalala utt.

Kārlēns.

Lai būtu kā būdams!

Tak Bebenes sirds

Arvienu jaunsniega

Baltumā mirdz!

Ieviņa. un Pindacīša.

Par mazu traipekli

Vecam nav kauns!

Bet jaunam puisēnam

Būtu tas ļauns!

Visi trīs.

Tralalala utt.(Antonija ienāk.)

Četrpadsmitais skats

Bebene. Pindacīša. Kārlēns. Ieviņa. Antonija.

Antonija. Tā brangi, tā brangi! Tāda istabas slaucīšana man patīk.

Kārlēns.

Jāieprovē kājas priekš kāzām.

Man, cienītā kundze,

Tā liekas, tā šķiet:

Mazdrusciņ ar mani

Jums gribētos diet!

Antonija.

Es neatteiktos

No griešanās vis,

Ja mums še būtu

Kāds muziķis!

Ieviņa. un Pindacīša (reizē ar Antoniju).

Nu paskat, kas prātā

Kārlēnam nāk!

Re, kā viņš Iīkties

Un klanīties māk!

Visi četri..

Tralalala utt.

Kārlēns. Par muziku es gādāšu. Tūliņ būs klāt! (Prom pa vidu.)

Pindacīša. Jūs tak viņam te neļausiet niekoties, saimniec? Uzbrauks skroderi - -

Antonija. Un tad priekš dancošanas vairs nebūs rūmes ! Lai paloka vien drusku kājas. Es esmu priecīga, esiet jūs arī! Šonedēļ tā kā tā ar darbiem nekur netiksim!

Kārlēns pa vidu iestumj istabā Pindaku un Aleksi. Elīna viņiem seko.

Piecpadsmitais skats

Bebene. Pindacīša. Kārlēns. Ieviņa. Antonija. Pindaks. Aleksis. Elīna.

Pindaks. Kas tad te nu būs?

Kārlēns. Ņem savas ermoņikas un spēlē. Saimniece mums liek dancot.

Pindaks. Traks!

Antonija. Nē, nē, ņem tik rokā!

Pindaks. Manas ermoņikas saplīsušas.

Kārlēns. Nu, tad iztiksim tāpat - katrs ar savām ērģelēm.

Antonija pieiet pie Alekša un uzaicina to uz deju.

Aleksis. Tu tak zini, ka es lāgā neprotu.

Antonija. Taisni tādēļ. Pamācīsies.

Aleksis. Lai nu labāk paliek!

Antonija. Nāc nu, nāc!

Aleksis. Nudie, negribas.

Antonija. Ak, nāc nu vien!

Aleksis (nepacietīgi). Ak, es tak nu neiešu!

Antonija. Kad ne, ne... Kārlēn!

Kārlēns piesteidzas pie Antonijas, paklanās, abi nostājas uz diešanu.

Antonija. Jūs citi arī!

Ieviņa. Gan jau.

Nr. 4

Visi dzied. Antonija ar Kārlēnu dejo papiljonu. Viņiem piebiedrojas beigās arī citi, pie kam Pindaks Bebenei seko tikai pēc lielas kautrēšanās.

Nāc, nāc,

Dejot sāc!

Griežoties top jautris prāts!

Tur, kur pāri rakstā lokās,

Raižu māte guļ un krāc!

Ram, tram,

Ri tam, tam!

Lai dilst vīzes mužikam!

Ies pie liepas, plēsīs lūku

Jaunajami apavam!

Dej, dej,

Viegli ej !

Tā kā tauriņš gaisā skrej !

Griezies, grozies, līgojiesi,

Kamēr sirds aiz prieka smej !

Vēl, vēl,

Laidies vēl!

Atnāks rudens, tad būs žēl!

Acis zib, un vaigi kvēlo,

Tādēļ dziedi, dejo vēl!

Ram, tram,

Ri tam, tam utt.

Aleksis (kas pa logu skatījies laukā). Dūdars iebrauc pagalmā!

Kārlēns. Jau klāt?

Antonija. Eita kāds pretī!

Saime iziet laukā pa vidus un pa kreisajām durvīm. Sievieši paņem līdzi slotas un kipīti.

Antonija. Skroderam galds priekš sagriešanas laikam jau nomazgāts?

Elīna. Es paskatīšos. (Prom pa kreisai.)

Sešpadsmitais skats

Antonija. Aleksis.

Antonija. Tu esi tāds kā saskaities, Aleks.

Aleksis. Par ko? Tu laikam domā tādēļ, ka ar tevi nedancoju un tā skarbāk atbildēju. Nudie, es lāgā nemāku.

Antonija. Nuja, bet par ko tad tūliņ tik skarbi?

Aleksis. Man tas tā izspruka.

Antonija. Hm!... Vai tev kas nepatīk? Vai viss uz kāzām tā netiek taisīts, kā tu gribētu? Saki tak vien, es visu ievērošu. Vai vēl kāds jāielūdz?

Aleksis. Ak nē. Viss jau notiek, kā labāk nevar vēlēties.

Antonija. Nu tad priecājies tak līdz ar marti! (Satver viņa roku.) Iedomā, citu pirmdienu ap šādu laiku...

Dūdars ienāk. Viņš klibo un nes mazu aizsaini, kurš uzmaukts uz viņķelolekts.

Septiņpadmitais skats

Antonija. Aleksis. Dūdars.

Dūdars. Labrīt... Jaunajam saimniekam daudz laimes! Neesam jau vēl pēc saderināšanās tikušies!

Antonija. Labrīt!

Aleksis. Labrīt!...Paldies! (Visi trīs sasveicinās.)

Antonija. Ja jūs mazdrusciņ agrāk būtu atbraukuši, jūs būtu redzējuši, kā mēs dancojam.

Dūdars. Vai tas jau gāja uz kāzu rēķina?

Antonija. Tā jau gandrīz iznāk.

Dūdars. Nu, vai tad abiem labi iet rakstā?

Antonija. Prasiet šim!

Aleksis. Es jau nemaz nemāku.

Dūdars. Tad vajaga mācīties. (Noliek aizsaini uz krēsla.) Bet kad tikai man tie zeņķi to mašiņu godīgi izceļ no ratiem! (Grib iet atpakaļ.)

Aleksis. Paga, es viņiem piepalīdzēšu! (Prom pa vidu.)

Astoņpadsmitais skats

Antonija. Dūdars.

Antonija. Tas labi, Dūdar, ka jūs manu... mūsu lūgšanu esiet paklausījuši. Es jau vienumēr domāju, ka būs jāmeklē cits skroders.

Dūdars (apsēzdamies). Un kādēļ tad nu es lai nepaklausītu?

Antonija. Es arvien domāju... domāju... ka jūs vēl neesiet aizmirsuši... Redziet, kādi tie sievieši ir. (Nosēstas skatuves otrā puse.)

Dūdars. Tās ir vecas lietas. Ko tās vairs cilāt!

Antonija. Jā, lai viņas guļ arī! Bet vienu lietu gan vēl jums izdevīgā brīdī esmu noņēmusēs izstāstīt.

Dūdars. Kādu tad?

Antonija. Gan tad dzirdēsiet... Bet nu vēlreiz mīļu paldies par paklausīšanu un atnākšanu.

Bebene un Pindacīša ienes galdu.

Deviņpadsmitais skats

Antonija. Dūdars. Bebene. Pindacīša.

Bebene. Žīdiete jau arī klāt... Vai šitas galds priekš tev's būs liels diezgan, meister?

Dūdars. Ar to varēs pietikt.

Pindacīša. Kur tad viņu liks?

Dūdars. Gan to vēlāk redzēsim, kad mašiņas būs istabā.(Sievas galdu atstāj istabas vidu.)

Antonija. Ak, sakiet, Dūdar, - vai drusku kaut ko negribiet uzkost?

Dūdars. Paldies, brokastu jau esmu paēdis.

Antonija. Bet pēc tam atkal labu gabalu esiet braukuši. Būs iegribējies. (Prom pa labai.)

Pindacīša. Es savam vīram uz kāzām gribēju izšūdināt jaunas bikses. Vai iznāks tik daudz laika, Dūdar?

Dūdars. Redzēsim vēlāk. Es jau vēl nezinu, kas viss man tam Alekšam būs jātaisa.

Antonija (ienāk ar telēķi pankoku rokā. Uz telēķa nazis un dakšiņas). Te pāris pankoku. Iekožat, Dūdar! (Noliek telēķi uz galda.)

Dūdars. Lāgā nu gan vēl negribas. Bet kādu jau nu arī var uzkost. (Nosēstas pie galda un ēd.) Ā, Silmaču saimniece prot cept!

Antonija. Vai varbūt ko neuzdzersiet arī?

Dūdars. Nē, to gan ne. Paldies. (Ārā troksnis un smiekli.)

Antonija. Ko tie puikas tur...? (Prom pa vidu.)

Dūdars. Ka tik man to mašiņu ar godu ienes istabā! (Prom.)

Divdesmitais skats

Pindacīša. Bebene.

Pindacīša (piesteidzas pie galda). Man tak arī kāds jāpalūko! Un meitenam otrs! Vī - ir gan mīksti! Nāc un paķer tu arī vienu. Te jau vēl diezgan ir!

Bebene piesteidzas pie galda un paķer divus pankokus.

Pindacīša. Ujā, divus!

Bebene. Skaties! Šī var divus ņemt! Kad es, tad: ujā! Kas tad tu par lielmāti!

Pindacīša. Iesim nu laukā, iesim nu laukā! (Stumj Bebeni uz durvīm pa kreisai. Bebene prom. Pindacīša apstājas durvīs un dodas tad ātri uz galdu atpakaļ.)

Antonija atkal ienāk.

Pindacīša. Pfī tu, tukšā! Kur tad man tā Bebene izputēja? (Ātri prom pa kreisai.)

Divdesmit pirmais skats

Antonija. Dūdars. Kārlēns. Rūdis. Pindaks. Pičuks. Aleksis. Elīna. Zāra. Pindacīša. Bebene.

Dūdars (durvis plaši atvērdams). Lēnām un apdomīgi! Lēnām, lēnām, netrakojiet!

Kārlēns un Rūdis ienes Dūdara šūnamo mašīnu, Pindaks un Pičuks - Zāras. Viņiem seko Aleksis, Elīna un Zāra.

Visi (dzied).

Nr. 5

Skroderu dienas

Silmačos sākas,

Dūdars un Zāra,

Un mašīnas klāt!

Klibklabēs paminas,

Šņikšņakstēs šķēres,

Pikpukstēs sirsniņas

Ilgodamās !

Skroderu dienas,

Priekškāzu dienas,

Silmačos sākas!

Ri ralerā!

(Priekškars krīt)

Otrā bilde

Žīdi un bites

Silmaču pagalms. Vienā pusē istaba, otrā klēts. Galds ar solu.

Pirmais skats

Dūdars. Aleksis.

Dūdars (ņem Alekšam mēru un piezīmē to grāmatiņā). Tā! Nu esam caur. Vesti tak taisīsim labi dziļi izgrieztu, lai labi daudz no elsiņa var redzēt. Un svārkus priekšā tādus paknapus, lai stāv vaļā. Tad pulkstena ķēde kritīs acīs.

Aleksis. Pulkstens gan man ira. Bet ķēde, tā ir tikai tāda melna šņorite. Ar to nevar lepoties.

Dūdars. Gan atradīsies i lepna ķēde, kad būsi saimnieks. Ja to tikai līdz ar laulājamiem gredzeniem saimniece jau no Rīgas nav atveduse!. .. (Skatās grāmatiņā.) Bet paga, svārku piedurknes...pamērīsim vēl drusciņ! (Noliek grāmatiņu, pastiepj Alekša roku, pie tam to reizes divas pataustīdams. Pieliek pie rokas mēru.) Nu būs labi. (Piezīmē.) Kas tev par stingrām rokām! Gluži kā dzelzs! Žēl nudie, ka tik daudz spēka uz priekšu vairs netiks likts lietā.

Aleksis. Nu, nu! Vai domā, ka no krāsns augšas Silmačos vadīšu darbus? Iešu tāpat visur līdz kā šimbrīžam.

Dūdars. Kur vajadzības nav, tur arī griba sašļūk. Bez tam tev jau arī vairs neatliks tik daudz laika. Un beigās: sieva nelaidīs.

Aleksis. Par ko?

Dūdars. Nu sievas vispār tādas žēlīgas, un katrs tak darbu apsver pēc saviem spēkiem. Viņai dažs kas priekš tevis izliksies par grūt, viņa tevi lūkos atturēt un atturēs arī.

Aleksis. Vai nu es viņai visur tā padošos!

Dūdars. Gan jau tu arī piedzīvosi, cik sievai liela vara par vīru. .. (Nosēstas un skatās brīdi Aleksī.) Vai tu arī zini, Aleks, cik tu apskaužams?

Aleksis. Es?

Dūdars. Jā, jā, tu... Ja es sev kādreiz esmu iedomājis Iaimi, tad to esmu domājis tādu, kāda tev viņa ir un kāda tev viņa nāk... Tev kauli spēka pilni līdz pirkstu galiem. Tu strādā darbu, kas tevi gan kā skarbs ienaidnieks nopūlina līdz beidzamam, bet no kura tu vakarā tomēr šķiries kā godīgs uzvarētājs. Visādus veidus pieņem šis ienaidnieks, un šīs dažādības dēļ tev cīņa neapnīk. Vienu dienu tu stāvi brūnas vagas galā, otru uz zaļas pļavas. Tad tu cel zeltainus rudzu statiņus un tad atkal sēdi uz baļķes, kas pa čirkstošu sniegu slīd uz priekšu. Acu šis darbs nemaitā, kaulos nekož, žirgts un vingrs tu paliec, līdz matos sarma rādās un pat vēl ilgi par par to laiku, ja esi pratis dzīvot... Pie krietna saimnieka tev pārtika laba. Savs grasis gadā arī atliek kā kaut kuram citam. Un, kad nu vēl Laimes māte piešķir mīlamu sievu, - ko tad gan cilvēks vairāk var vēlēties?

Aleksis. Runāts jau nu gan tas viss tā jauki izklausās.

Dūdars. Vai tad tā arī nav?

Aleksis (parausta plecus). Tu domā, es esot apskaužams, un es atkal tevi turu par tādu. Kas tev nekaiš siltā istabā sēdēt un strādāt, kamēr citiem jākuļas pa lauku, lai laiks būtu kāds būdams! Tiklīdz tev vienā mājā sāk apnikt, tevi aizved uz otru. Esi brīvs cilvēks, kungs par savu laiku. Un naudas tu arī vairāk ieraus nekā tāds kā es.

Dūdars. Par to man atkal spēki ātrāk sadilst. Sēdi un sēdi dienu no dienas un vārsti kopā svārkus, vestes un bikses, bikses, vestes un svārkus! Un tad sāc to pašu atkal no gala. Visur tu dzīvo, bet nekur neiedzīvojies. Apnikt neviena vieta neapnīk, bet neviena arī netop mīļa.. . (smaidīdams.) Brīvs cilvēks... Pa istabu vien kleknot, sakalst miesa, savīst dvēsele pletīzera tvaikos šim brīvam cilvēkam, un, kad nu vēl Laimiņa ar līkumu aiziet garām, tad...tad vecumā kūkums mugurā un ar to balle beigta!

Aleksis. Hm! Naudas kaut cik būsi iekrājis. Kam neuzņem kādas mājas, ja amats nepatīk?

Dūdars. Tik daudz jau nu varbūt būtu. Bet ko lai es viens pats? Vajaga saimnieces. Vajaga dūšīga priekšstrādnieka. Tāds klibzaķis kā es tak saimei ceļa nevar rādīt.

Aleksis. Precējies un ņem krietnu priekšpuisi.

Dūdars. Vai tu par tādu būtu nācis?

Aleksis. Ak tad tu mani turi gan par tik izredzētu?

Dūdars. Ja jau nu tu tāds nebūtu, tad jau tak laikam kāzu ar Silmačīšu nedzertu!

Aleksis. Var nu sieviešiem izredzētie vien patīk. Uzmīļo tevi kādreiz - pats nezini, aiz kā!

Dūdars. Uzmīļo?... Vai tad... Kā tad īsti ar tevi bij?

Aleksis. Ak, ko nu par mani! Es jau par sevi nerunāju... Saki labāk, - no kuras vadmalas beidzot tad to uzvalku ņemsim?

Rūdis iznāk no istabas.

Otrais skats

Dūdars. Aleksis. Rūdis.

Rūdis. Lūdzu, meister, kuru vadmalu tad nu lai slapinu un digdierēju?

Dūdars. Tūliņ redzēsim... (Uz Aleksi.) Iesim! (Abi ieiet istabā.)

Rūdis paskatās apkārt un izņem tad papirosu kastīti no bikšu un špickas no vestes ķešas. Uzpīpē papirosu, pie tam arvienu acis pamezdams uz durvīm. Kārlēns uznāk ar krūzi ap klēts stūri.

Trešais skats

Rūdis. Kārlēns.

Kārlēns. Atmini, Rūdi, - kas man te krūzē?

Rūdis (papirosu atkal iesprauzdams zobos). Un atmini, - kas man zobos?

Kārlēns. Ā!...Ja dosi papirantu, tad došu no krūzes. Palūko! (Sniedz viņam krūzi. Rūdis dzer.)

Rūdis. Va, pagāns! Tā jau ir misa! Cik garda! Dod vēl drusku!

Kārlēns. Papirantu!

Rūdis iesprauž Kārlēnam papirosu zobos un aizdedzina to. Kārlēns Rūdim no jauna dod dzert.

Kārlēns (pīpedams). Kura zarta šitā ir?

Rūdis. "Ņezabutka.

Kārlēns. Tās es nezinu. Es vienādiņ pīpēju "Ģenerāl Skoboļev. Bet nav tagad naudas. Nelon arī tā pa kastītei pirkt. Iznākot daudz lētāk, kad pats štapē. Vanagu Brenčam ir tāda mašiņa...

Rūdis. Zinu gan. Jā, iznāk lētāk. (Dzer.) Lai veselība darītājam!

Kārlēns. Skāde, ka nav cukura, ko damest. Tad iznāktu vēl gardāks.

Rūdis. Kad daliktu medu?

Kārlēns. Še - daliec!

Rūdis. Medus jau vēl tropā.

Kārlēns. Ā!

Rūdis. Domā, ka nevaru atnest? Ja tu gādā par jaunu misu, tad es to medu gan atskapēšu. Iebraukdams noskatījos, ka pie jūsu bitēm ļoti viegli datikt. Divi kluči vien ir. Citi visi jaunas modes tropi. Un no istabas nekā nevar redzēt.

Kārlēns. Bet nez vai jau medus ir?

Rūdis. Nebēdā. Nupat Meņģeļos tā drusku paskatījos...

Kārlēns. Nuja. Bet tā, ka tik neiznāk ķeza!

Rūdis. Vai nu pirmo reizi ar pīpi uz jumta kāpu! (Izvelk kaut ko no krūšu ķešas.) Paskaties, kas tas par rutku! (Iztin no papīra cigāru.) Šito cigāru ap dienvidu ieprovēsim.

Kārlēns. Kur to rāvi?

Rūdis. Muižas kungs iedeva par mēteļa pogu pāršūšanu. (Pieliek cigāru pie deguna.) Laba smaka. Laikam no dārgajiem. Paosti.

KARLĒNS (paostījis). Nudie. Gluži tāds kā sasmerdelēta kungu preilene.    (Osta.) Ieprovēsim gan ap dienvidu. Es cigāra vēl neesmu pīpējis.

Rūdis. Es arī ne. Meisters neļaun.

Zāra iznāk no istabas.

Ceturtais skats

Kārlēns. Rūdis. Zāra.

Zāra. Meisters sauc!

Rūdis (uz Kārlēnu). Vadmala jādigdierē.

Kārlēns. Jāpaskatās, no kuras Aleksis liks šūt.

Abi prom istabā.

Piektais skats

Zāra. Vēlāk Joske.

Nr. 6

Zāra (dzied, divus kleitas gabalus kopā vārstīdama).

Lai es dar ko darīdama,

Vinc tik vian man prātā stāv.

Ah, tas tatte, ah, ta mamma,

Kas mums precēties nelāv!

Ach Josef, Josef, Josef main!

Ich bin dain, ich bin dain!

Vai es eje, vai es sēde,

Vai es gule gultinā,

Viena vien tik man ir bēde:

Kā tev klājas svesumā?

Ach Josef, Josef, Josef main!

Ich bin dain, ich bin dain!

Vai par man tas dabūs ziņu,

Vai tas manes pēdas dzīs?

Jā, vinc mekIēs līgaviņu,

Kamēr mani atradīs!

Ach Josef, Josef, Josef main!

Ich bin dain, ich bin dain!

Sestais skats

Zāra. Joske.

Joske (dziedādams).

Ach Zara, Zara, Zara main!

Ich bin dain, ich bin dain!

Zāra. Josef! (Dodas viņam pretī.)

Joske (apkampj viņu). Zara! Main Leben! (Nobučo spēcīgi viņas vienu vaigu.) Zara! (Bučo otru.) Main Leben! (Bučo muti.) Mana pukit! Mana buketit!

Zāra. Vai tu par man ar iedomaj?

Joske. Es par tev vien domaj. Vienumēr. Un tu?

Zāra. Ah Joske, tu tok zini!

Joske. Main Goldstückchen! Main süsses! Gieb noch a Küss!

Zāra (muti pretī sniegdama). Kuss mehr! Kuss mehr!

Pindacīša apnāk ap klētiņas stūri, ierauga abus bučojamies, ātri atpakaļ. Sāk aiz scēnas dikti kāsēt. Zāra un Joske viens otru palaiž vaļā. Pindacīša atkal uznāk.

Septītais skats

Zāra. Joske. Pindacīša.

Pindacīša. Ahā, tiklīdz skroderi mājā, tūliņ žīds arī klāt. Ir gan tai tautai smalki ožamie. Un ko nu abi spriežat?

Joske. Es prasu, vai saimniecei kā nevajadzēs prieks kleites.

Zāra ieiet istabā.

Astotais skats

Joske. Pindacīša.

Pindacīša. Es redzēju gan, kā tu prasīji! Smakstēja vien! Ujā, ujā, Joske!

Joske. Kas par ujā, kas par ujā?

Pindacīša. To nu gan pastāstīšu vecajam Ābramam, kad tas atbrauks.

Joske. Manam tēvam? Ko tu vinam stāstīs?

Pindacīša. Lai viņš tevi drusku pievalda!

Joske. Ak mīļa Ieviņ māt, viņš jau man par daudz pievalda. Ciet klusu. Es.. . ese tev par to iedoš kādu sūnamu adatin.

Pindacīša. Ak tad tev tā klusuciešana ir gan ko vērts. Labi, ka zinu. Nu jau bez došanas netiksi caur. Aizbāzīsi man muti ar vienu smuku bastaini.

Joske. Ā, tu māki prasīt!

Pindacīša. Kad žīds adatu sola, tad baļķe jāprasa. Dosi to bastaini?

Joske. Man tagad tādu lakatu nav.

Pindacīša. Tas nu ir stāvu melots. Bet ko tur nu strīdēties! Iedosi man batista Iakatiņu. Man meitenam vajaga.

Joske. To es iedoš. Bet tad tu manam tēvam stāsti, ka es ar to freilen nemaz nerunaj.

Pindacīša. Es dzirdēju, ka jūs bārāties. Tikai gādā lakatiņu! (Prom istabā.)

Joske. Vot, a Gesseft! (Iet uz istabu.)

Rūdis iznāk.

Devītais skats

Joske. Rūdis.

Rūdis. Moin, moin, Joske! (Sniedz viņam roku.)

Joske. Moin, Rude.

Rūdis. Saki, Joske, - vai tev ir dinamīts vezumā?

Joske. Vai tu domā, ka mana vezume ir anglu kugis, kas brauc uz Āfrika?

Rūdis. Bet biszāles gan no tev's varēs dabūt?

Joske. To varēs. Prieks kam tev vajag?

Rūdis. Jāuzsper viens birkavs vecu meitu gaisā.

Joske. Fui! Manas labākās kundes! Prieks tam es to pulver nedoš.

Rūdis. Nu tad dosi raķetu taisīšanai. Man vajaga Jāņa dienai.

Joske. Tu proti raketes taisīt?

Rūdis. Paprasi, ka es neprotu! Es pat ar žīdietēm protu bučoties!

Joske. Ar zīdetem? Ar kuram zīdetem?

Rūdis. Paprasi Zārai!

Joske. Zārai! Tas nav tiesa, Rūde!

Rūdis. Nu, kad nav, nav.

Joske. Nudien, tas nav tiesa!

Rūdis. Nu, kad nav, nav.

Joske. Neviena zīdete nebučojas ar tādu ingeli!

Rūdis. Tu saki: iņģels, - citi saka: eņģels!

Joske. Tu mani sakaitin's, Rūde!

Rūdis. Skaisties! Man patīk, kad žīdi sāk vārīt.

Joske (iet pa skatuvi apkārt. Apstādamies). Rūde, es tev doš to pulver par velt, ja tu man pastāstīs taisnību.

Rūdis. Dosi gan par velti?

Joske. Es tak saku!

Rūdis. Saki par žīdiski: uz goda vārda!

Joske. Soll dir der Taifel holen!

Rūdis. Nu es tev ticu... Nē, brač, es pie tās šneiderienes savas mutes neesmu apsmulējis.

Joske. Tā ir nekaunīga runāšan. Par strāpi tu tā pulver nedabūs.

Rūdis. Ahā! Nu tad es tevi strāpēšu pretī. Pastāstīšu vecajam Ābramam, ka tu to Zāru bučo.

Joske. Kur tu redzēji?

Rūdis. Nekur. Bet es neesmu vis tik dums, kā tu domā. Zinu gan, kādēļ tu vienmēr tik bieži tur apgriezies, kur Zāra šūn, un kādēļ vecais Ābrams viņas ne acu galā nevar ieredzēt. Tu to žīdieti gribi precēt, bet vecais neļaun. Vai nav tā - ē?

Joske. Tā nav tā lieta. Bet tur mut, tā nebūs tava skāde. Nāc, es tev to pulveri tūliņ iedoš.

Abi iet uz vārtu pusi. Ābrams viņiem nāk pretī.

Desmitais skats

Joske. Rūdis. Ābrams.

Ābrams (pārsteigts). Ā! Joske! Du hier! Moin, Rude!

Joske. Moin, Tatte!

Rūdis (reizē ar Joski). Moin, moin!

Ābrams ar Joski nāk uz priekšu, Rūdis dibinā paliek stāvot. Piepeži viņam kas liekas iekrītot prātā un tas aizsteidzas aiz klēts.

Vienpadsmitais skats

Joske. Ābrams.

Nr. 7

Ābrams.

Es jau atkal, Joske, teve

Redze tur, kur vina ir,

Un tu man toc vārde deve,

Ka jūs Iiela naide skir.

Sog, was sind das for a Sachen,

Was soll Tatte mit dir machen?

Joske.

Vai lai visur, kur es braucu

Un wo hob ich was zu thun,

Kliegdams brēkdams prasu, saucu:

"Vai se Zāra Goldbaum šūn?"

Smejams būtu tas zum lachen,

Wollt' ech solche Sachen machen!

Ābrams.

Tā tu vienumēr man sake,

Tā tu mane mānit prot.

Bet tie laudes smej kā trake:

Tu to Zāru mīlējot.

Joske, Menc, ich muss versuchen

Dir und Sara zu verftuchen!

Joske.

Uch! Wofor? Par ko tā šuma!

Tevi aklas dusmas dzen.

Laužu smiešanās ir duma,

Tas tak tev jau zinams sen!

Mit de Sara, must mer globen,

Will sich Joske nit verloben.

Ābrams (kopā ar Joski).

Labu tik prieks tevis pasa

Vecais tatte tiesam grib.

Re! Tai skukei nav ne grasa,

Tikai plika mīlestīb.

Kann man Liebe trinken, essen,

Oder mit die Elle messen?

Joske (kopā ar Ābramu).

Labu gan prieks manis paša

Vecais tatte tiešam grib.

Tādēļ, ka tai nav ne graša,

Peļ viņš Zāras mīlestīb.

It kā nauda visu dotu,

It kā tā tik aplaimotu!

Ābrams (kopā ar Joski).

Iedomā, cik peIna sūra

Un cik grūte nākas krāt.

Apskates pēc Iiela pūra

Un tad taises meitai klāt!

Dann wird Tatte seinen Segen

Auf dem Kopp der Kinder legen.

Joske. kopā ar Ābramu).

Zinu gan, cik pelna sūra

Un cik grūti nākas krāt,

Tomēr neskatos pēc pūra,

Kaut ar tatte nebeidz rāt.

Laimīgs būšu tik, kad Zāra

Manā mājā šūn un vāra!

Ābrams. Also tu tāpat vien uz tiem Silmacem atbrauce?

Joske. Es tak nemaz nezināj, ka tā šnaidarin te ir! Te būs kāzes, te varēs ko pārdot, es domāj un atbraucu.

Ābrams. Hm! So!... So, so... Un kas ir ar frailen Feitelson?

Joske. parausta plecus.

Ābrams. Joske! Ich sog der! Swai Haiser in Friedrichstadt!

Joske. Es viņu negrib.

Ābrams (dusmīgi). Joske! Du liebst de Sara! Neliedzes, tu mīle tā Zāra!

Joske. Nain, is nit wohr!

Ābrams. Joske, tu melo! Joske, vina ir plike kā sūnama adate! Joske, nemm de Rozalinde Faitelson!

Joske. For kain Prais!

Ābrams (iet apkārt). Du bist dumm, dumm biste, Joske! Dumm, dumm! (Apstādamies.) Na gut! Dann fahr nach Amerike!

Joske (pārsteigts.) Nach Amerike?

Ābrams. Ja. Wann du nit liebst de Sara, dann fahrst du!

Joske. Gut, ech fahrt wann du giebst dem Raisegeld, dann fahr ech!

Ābrams. Ech gebe.

Antonija iznāk no istabas.

Divpadsmitais skats

Joske. Ābrams. Antonija.

Joske. un Ābrams. Labdien, saimniec!

Antonija. Labdien... Nu, ko tad nu tēvs ar dēlu labu...?

Ābrams. Nu, ko nu! Gribam ar Silmaca atraitni vēl beidzama reize labi izandeletes...Nu, vai kā nevajag?

Antonija. Es gan nezinu, kā vajadzētu.

Joske. Vai tad brūtganam svārki jau ir?

Antonija. Ir.

Ābrams. Rīgā pirkat?

Antonija. Nē, taisīs pašaustus.

Joske. Vai tad jums arī būs pašausta kleite?

Antonija. Nē, pirkta, pirkta.

Ābrams. Nu kā tad tas sapasēs? Tas nemaz nepasēs! Jūs būs kā lielmāte un vinc kā muziks.

Antonija. Viņš jau citādi negrib.

Ābrams. Ah, nopircet vien drēbe, gan redzēset, ka vinc liks taisīt. Man ir viens smalks gabals. Jūs Rīgā nedabūs labāka. (Iziet ātri pa vārtiem.)

Antonija. Jāparunājas ar pašu. Redzēs, ko teiks. (Prom istabā.)

Joske (iet apkārt murminādams). Nach Amerike, nach Amerike...(Smīn.) Ja woll, ja woll...

Trīspadsmitais skats

Joske. Pindacīša.

Pindacīša. Vadzi, Joske, cik dosi par šitiem astriem? (Izņem no priekšauta apakšas labu kušķi buntē sasietu astru.) Mans puisietis sakrājis no sava zirga astes.

Joske. Cik es dos? (Pacilā bunti.) Es dos vienu gabalinu kartūna.

Pindacīša. Labi.

Joske. Dod šur!

Pindacīša (astrus atkal noslēpdama). Es pate viņus iebāzīšu tavā vezumā. Man tur tā kā tā jāiet garām. Kreisajā pusē, pakaļā.

Joske. Ja, jā.. .

Pindacīša iet uz dibinu. Pindaks uznāk viņai pretī.

Četrpadsmitais skats

Joske. Pindacīša. Pindaks.

Pindaks. Ko tad tu tur zem tā priekšauta pabāzuse? (Grib paskatīties.)

Pindacīša (atgaiņādamās). Tāds kā grābšķis! (Ātri projām.)

Piecpadsmitais skats

Joske. Pindaks.

Pindaks. Kas tur viņai bij, Joske? Vai atkal kāds audekla gabals?. .. Piesargi savu ādu, žīd! Ja es jūs abus vēl kādreiz pieķeršu pie andeles, tad nebūs labi! Tas meitiets jau pa žīda nastu vien dzīvotu! Kas viņai tur bij?

Joske. Tur bij... tur bij viena kuskita cūku spalvu.

Pindaks. Ko nu māžojies! Cūku spalvu viņa no manis vis neslēptu! Laikam jau bija vilna?

Joske. Var būt, ka bij ar vilna. Es lāga neredzēj.

Pindaks. Neredzēji gan! Ak tu tāds draņķis! Ziemu man jāsaldē rokas, kājas, tad žēlojas, ka žurkas aitām visu vilnu nodzinušas, un nu bāž žīdam vezumā. Es tev gan rādīšu, lielā žurka! (Prom sievai pakaļ.)

Joske noskatās smīnēdams Pindakā. Kārlēns iznāk no istabas.

Sešpadsmitais skats

Joske. Kārlēns.

Kārlēns. Nu mums būs liela andele, Joske. Ko domā, saimniece mani iecēla visām Silmaču zirgu astēm par kungu! Viendien apspicēju, un nu ir liels lērums astru. Cik dosi mārciņā?

Joske. Kaķi maisā nevar pirkt. Parādi, tad solīšu.

Zāra iznāk no istabas.

Kārlēns. Tūliņ atnesīšu! (Prom.)

Septiņpadsmitais skats

Joske. Zāra.

Zāra. Nu, ko viņš teic?

Joske. Viņš dod naudu, lai es brauc uz Amerike.

Zāra. Un tu?

Joske. Es braukš..

Zāra. Tu brauksi.. .! (Sāk raudāt.)

Joske. Es braukš uz Trentelberg un ieriktēs ar to naudu priekš tevs maza bodīte!

Zāra. A! Joske! (Apķeras Joskem.)

Joske. Tatte kummt!

Zāra palaiž Joski vaļā un atvirzās no viņa nost. Ābrams uznāk ar nastu.

Astoņpadsmitais skats

Joske. Zāra. Ābrams.

Zāra (laipni, padevīgi). Gut'n Tag, Herr Wulfson!

Ābrams (auksti, strupi). Tag! (Nodarbojas gar nastu.)

Zāra (uz Joski). Tad jūs man ienesīs to zīde diege spolit? Numero fircach.

Joske. Es ienesīš.

Zāra prom istabā.

Ābrams (ņurdēdams). Zīde diege! Zīde diege! Uzkārt ar zīde diege!

Aleksis un Antonija iznāk no istabas.

Deviņpadsmitais skats

Ābrams. Joske. Aleksis. Antonija. Tad Dūdars. Bebene. Pindacīša. Pičuks. Kārlēns. Rūdis.

Aleksis. Nudie, varēju iztikt ar pašaustu.

Ābrams (nastu atraisījis). Paskatīties jau var, saimniek. Skatīsana naudes nemaksā...Labdien, saimniek... Redz, sitas gabals. Ne par tumsu, ne par gaisu, ne par plānu, ne par biezu. Palūkot pasi, kas par Würde. Un es lēte aprēkinās.

Aleksis un Antonija apskata gabalu. Dūdars iznāk no istabas.

Dūdars. Man ar ļausat paskatīties?

Ābrams. Nākat, nākat, meister!

Dūdars. Ā - nevar neko teikt.

Joske. Feine drēbe, feine drēbe.

Bebene uznāk. Viņai seko Pindacīša.

Bebene. Ak nasta jau vaļā! Un vai skaisti lakati arī ir?

Joske. Vai nu beš, Bebu māt. Kur tad tu te?

Bebene. Nu tāpat uz nedēļām. (Cilā vienu otru gabalu.)

Pindacīša (arī piespraukusies klāt). Vai, vai, kas par mantām! Ka nu bijuse nauda!

Ābrams. Nerakāt, nerakāt! Skates ar ac, ne ar roke!... Nu, kas ir, saimniec?

Rūdis aiz klēts nelabi ieķērcas.

Nr. 8.

Muzika.

Antonija. Kas tur?

Rūdis. Vai!... Vä, vä, vä... vä!

Pičuks (ap istabas stūri). Kas tur par ķezu?

Kārlēns (ap klēts stūri). Bites! Bites!

Antonija. Laiž bērnus?

Kārlēns. Nē...>Rūdis... es nezinu. ..

Rūdis (uzskrien uz skatuves no aizklēts). Va, vai, vai, vai! Glābiet!

Zāra iznāk no istabas.

Kārlēns (uz priekšu dodamies un ar rokām atgaiņādamies). Bites! Bites! Bites!

Pindacīša. Ujā, vējš! (Iespiedzas un slēpj galvu rokās.)

Rūdis. Glābiet! Glābiet! (Dodas pūlī iekšā.)

Grupa izjūk. Rūdis apkampj Bebeni. Antonija un Dūdars, galvas glābdami, ieskrien istabā, Aleksis klētiņā.

Bebene. Laid nu vaļā! Laid vaļā! (Sāk spiegt.) Uj, uj, uj, pagāni! (Atgaiņājas.)

Pičuks. Va velns! (Aizbēg.)

Joske. Uh! Man ar... man ar... (Rauš sev bites no pakauša nost. Uz Zāru.) Bēdz, bēdz!

Zāra skraida apkārt.

Ābrams. Ui, uī, uī! Oī! Öch! (Skraida apkārt.)

Pindacīša spiedz.

Rūdis (apkārt skriedams). Glābiet, ļautiņi, glābiet! (Pagrūž galvu zem jaunas drēbes. Pauna izjūk, daži gabali nokrīt zeme.)

Kārlēns paķer garu katūna gabalu, met sev to uz galvas un satin tajā netīšām arī Bebeni.

Bebene. Ujā, ujā!

Ābrams. Puikes! Mane naste! (Pieskrien klāt. Uz augšu palēkdams.) Uch! Gewalt! Au, vai! Oi! (Atlec nost.) Mīlā Bebe...mīlā Ievin māt! (Saķer Pindacīšu aiz priekšauta un grib zem tā pabāzt galvu. Pindacīša neļaun. Priekšauts pārplīst. Ābrams uzklāj noplēsto pusi sev uz galvas un skrien apkārt kā dulls. Sasitas ar Joski kopā.) Oi Gewalt, oi Gewalt! Gewalt!

Bebene. Nu nav labi, nu nav labi! Vai, vai, vai, vai! (Grib iesprukt klētiņā, bet nevar attaisīt durvju.)

Pindacīša. Nu pastardiena klāt, nu pastardiena klāt! (Skrien apkārt, redz, ka neviens nastas neievēro, un iegruž lakatiņu brunču ķešā. Liels juceklis.)

(Priekškars krīt)

(Turpinājums)