II cēliens (Skroderdienas Silmačos)

by Rūdolfs Blaumanis

Trešā bilde

Istaba kā pirmā bildē. Krāsns.

Piezīme. Lai šo bildi varētu izrādīt arī uz mazākām skatuvēm, kurās nav iespējams uzstādīt vēlāk sabrūkošas krāsns, tad jārīkojas vai nu tā, ka vienā kulisē uzstāda no publikas puses redzamu krāsns priekšu, vai arī tā, it kā pēdējā stāvētu kulisē un publikai nebūtu redzama. Abos gadījumos Ābrams aiziet aiz skatuves līdz ar Pindacīšu un klupdams atkal uz tās uzskrien, tiklīdz sprādziens norīb. Ja iespējams, tad tā jāierīko, ka pie tam krāsns priekša sabrūk. Dūdara mašīna pie viena, Zāras pie otra loga. Galds, uz kura visādi skrodera amata rīki. Rūdis sēd pie mašīnas un šūn. Pieceļas un sāk pie galda divus gabalus sadiegt kopā.

Pirmais skats

Rūdis. Kārlēns.

Rūdis (dzied).

Cik blēdīgi tie vecāki,

Kas dēlus audzina!

Cik blēdīgi tie vecāki,

Kas dēlus audzina!

Jau māte mazu šūpulī

Man' sauc par skroderi.

Jau māte utt.

Kad es jau biju izaudzis...

Kārlēns ienāk.

Kārlēns. Kas tad notika, kad tu jau biji izaudzis?

Rūdis. Tad mēs abi dziedājām tālāk. Nāc palīdzi! Sāksim no gala. (Dzied.)

Kārlēns. Cik blēdīgi? Bēdīgi tie vecāki!

Rūdis. Mani ir blēdīgi! Es to dziesmu dziedu drusku savādāk. Uz savu pašu vīzi, kā kur saka. (Izvelk ķešas grāmatiņu un uzšķir to.) Te...Te viņa uzrakstīta!

Kārlēns (lasa). Ahā! Nu tad no tās vietas, kur tu apstājies.

Abi (dzied, pie kam Kārlēns arvien Rūdim aizsteidzas priekšā).

Kad es jau biju uzaudzis,

Tad dod pie meistera.

Kad es utt.

Ar adatām un pletīzer'

Tas zēns top ievainots.

Ar adatām utt.

Rūdis. Neņem tu tik ātri. Tu tak dzirdi, tā ir bēdīga dziesma.

Kārlēns.

Nu labi, labi. (Abi dzied ļoti lēnām.)

Trīs dakteri, trīs slakteri

Ap manu gultu stāv...

Trīs dakteri utt.

Ardievu nu, sirdsmīļākā,

Ardievu, pasaulīt!

Ardievu nu utt.

Kārlēns. Nudie, sirds vai līdzi lokās, cik gauds meldiņš. Sevišķi šitas vilciens (dziedādams): lala, lala, lalala! To tu uzraun, kad Dūdars tevi par tām bitēm sāk svētīt. Tad sirds viņam paliks mīkstāka..Jeb vai suts jau pārgājis? Parādi vaigus!

Rūdis. Man jau nepampst.

Kārlēns. Ak tad dabūji gan jau?

Rūdis. Ej nu, ej! Mans meisters ir kā labs pulkstens: iet riktīgi, bet nesit!

Kārlēns. Nu, šoreiz es uz to pulkstenu nezin kā vis nepaļautos. Ņem nu labāk to cigāru un uzpravi pie laika dūšu, ka vieglāk to negaisu vari pārlaist.

Rūdis. Es jau redzu gan, kam tā dūša jāuzpravī.

Kārlēns. Nuja. Dienvidus tūliņ būs pagalam, un cigārs vēl tāpat. Tu tak apsolījies...

Rūdis. Gan jau dabūsi, gan dabūsi!

Kārlēns. Ko tur nu vilcināties! Kas jādara, jādara! Pīpēsim tūliņ!

Rūdis. Te jau meistars saodīs.

Kārlēns. Laidīsim dūmus krāsnī.

Rūdis. Ak tā. Jā, tā gan... Pag, kur es viņu nobāzu. (Meklē.) Bet ka tik neuznāk vien!

Kārlēns. Viens vaktēsim, otrs pīpēsim.

Rūdis (papīru attīdams). Skaties, te man Joskes dotais dinamīts!

Kārlēns. Diezgan daudz. (Aptausta.) Bet valgs, kā liekas.

Rūdis. Jāpakaltē drusku krāsnī. (Ieliek pulveri krāsnī.) Jā - un tev no astru andeles nekā?

Kārlēns. Nekā. Vai zi', ja tā Pindacīša nebūtu tam skuķam māte, tad es tai lietai gan drusku meklētu pakaļ.(Nostājas pie loga.)

Rūdis (cigāram ar šķērēm nogriezdams galu). Ak tad tev tā Ieviņa patīk gan? (Notupstas pie krāsns, uzraun spičku un pīpe.)

Kārlēns. Nu, uz to pusi jau nu gan ir... Kā smeķē?

Rūdis. Feini!. .. Man tik mazi Iāgā nepatīk. Es pie tām lielākām... Va velns, kur feini! Bet stiprs! (Pīpe un laiž dūmus krāsnī.)

Kārlēns. Nāc nu tu pie loga!

Rūdis. Tūliņ, tūliņ! (Pīpe.)

Kārlēns. Nāc nu, nāc!

Rūdis (pieceļas un iedod Kārlēnam cigāru). Še. (Paliek pie loga kamēr Kārlēns pie krāsns pīpe.) Bet tā ka pulverim pelnu vien neuzdrikšķini virsū!

Kārlēns. Nebēdā.

Rūdis. Aleksis nāk!

Kārlēns. Fu tu! Jau viņreiz mani krogā par papirosu... (Grib cigāru grūst krāsnī.)

Rūdis. Krāsnī! Vai tu traks!

Kārlēns. Vai die! (Atlec atpakaļ.) Pavisam aizmirsu!

Elīna ienāk.

Otrais skats

Kārlēns. Rūdis. Elīna.

Kārlēns (cigāru gar sāniem nolaizdams). Vai Aleksis nāk?

Elīna. Apstājās un sāka ar saimnieci runāt.

Kārlēns. Tā. (Iet uz kreisajām durvīm.)

Rūdis. Bet tikai pusi vien, Kārli!

Kārlēns. Gan jau, nebīsties. (Prom.)

Trešais skats

Rūdis. Elīna.

Elīna. Nu, kā veicas, Rūdi!

Rūdis. Laulājamais ancuks jau nu vēl nav sagriezts. Šitie (rāda uz sagrieztiem vadmalas svārku gabaliem) jau nu būs jaunā vīra svārki. Ir gan tam Alekšam laime! Palūko, kas par mīkstu un smalku drēbi... Elīn, vai mēs arī tik prātīgi nevarētu apprecēties? (Paņem pletīzeri un piegrūž pie tā apslapinātu pirkstu.) Ak tu pagāns, jau atkal salts! (Prom pa kreisai.)

Elīna stāv pie galda, paceļ lielītās vadmalas gabalu drusku uz augšu, skatās tajā, noslīgst pie galda krēslā un atspiež, vadmalu vaļā nelaizdama, rokā galvu.

Aleksis ienāk pa vidu.

Ceturtais skats

Elīna. Aleksis.

Aleksis (stāv brīdi pie durvīm un tad tuvojas galdam). Jau atkaI Iielās domās...

Elīna (vadmalu nomezdama uz galda). Nemaz ne.

Aleksis. Negriezies nu projām. Es to asariņu tava vaiga galā jau redzēju.

Elīna (vaigus ātri noslaucīdama). Melis. (Novēršas.)

Aleksis (skatās viņā brīdi, pāriet tad ar nodurtu galvu pār skatuvi un nosēstas Zāras krēslā. KIabinās ap šūnamo mašīnu). Vai zini, Elīn, man arī prāts nemaz nav jautrs. (Pauze.) Tādas domas vien galvā stāv... tādas... ka varētu kaut kur aizbēgt. (Pauze.) Jo tuvāk tā diena nāk, jo savādāk paliek ap sirdi... Nemaz nezinu, kas būs, kas nebūs.

Elīna. Tu tā runā.. . tā... it kā tevi kāds būtu piespiedis.

Aleksis. Piespiedis... Piespiedis jau manis neviens nav.

Elīna. Nu ko tad... Ko tad žēloties?

Aleksis. Elīn... vai tad tu arī reizēm neizdari bez piespiešanas, ko vēlāk tomēr nožēlo?

Elīna. Aleks, par ko tu ar mani šitā runā!

Aleksis. Es pats nezinu. Man tā ir, it kā man vajadzētu palīga. Elīn, man bail... man bail no tās... .Jāņa dienas...

Elīna. Aleks, par ko tu ar mani šitā runā!

Aleksis (galvu saņemdams rokās). Ak, es gribētu no pasaules izputēt. (.Pauze.)

Elīna (asarās trīcošu balsi). Tā nav pareizi, Aleks. Tu pats to lietu esi iesācis, tev nu viņa arī jādara līdz galam. Nu vairs nekā.

Aleksis. Es jau zinu, es jau zinu. Nu viss par vēlu, nu nekas vairs nav atdarāms. Ak, kas mani toreiz grūda uz to miestiņu!

Elīna. Kā tad tas viss notika?

Aleksis. Vai es vairs lāgā zinu!... Visu ceļu viņa bij tik mīļa kā saulīte. Miestiņā iegājām tādā mazā istabiņā un dzērām...sēdējām uz dīvāna, dzērām un smējāmies. Tad vēl vienu pudeli...un tad viņa man tā patika, un tad es izmuldēju tādas nelabas lietas... (Pauze.)

Elīna (klusām). Jā, nu vairs nekā. Nu tik dari vien projām. Nav jau viņa ni slikta, ni neglīta. Gan iedzīvosaties.

Dūdars ienāk pa vidu.

Silmačos jau nebūs grūta iedzīvošanās.

Aleksis. Nebūs?

Piektais skats

Aleksis. Elīna. Dūdars.

Aleksis un Elīna apjukuši. Dūdars uzmet vienam un otram mirkli un nosēstas pie savas mašīnas. Elīna iziet pa kreisai.

Sestais skats

Aleksis. Dūdars.

Dūdars. Tur klēts galā to ceriņu un jasmīnu starpā ir jauka vietiņa. Tur tā patīkami var izlaisties zemē un zvilnēt.

Aleksis. Jā. (Kavējas nervozi ar svārku drēbi.)

Dūdars. Jaunās ābelītes visas vareni saņēmušās. Šopavasar stādījāt?

Aleksis. Jā...

Dūdars (pēc brītiņa). Skaista drēbe. Būs lepns uzvalks.

Aleksis. Būs jau gan...

Dūdars (pieceļas un sāk ap galdu rīkoties). Saki tak, Aleks, - vai tā Elīna noskaitusēs vai noskumuse, ka tik klusa staigā apkārt?

Aleksis. Kā lai es to zinu!

Dūdars. Tu tak nupat ar viņu runāji.

Aleksis. Bet ne par tādām lietām.

Dūdars. Tā. (Maza pauze.) Tūka vestei arī labi lielu priekšu?

Aleksis. Nē. Līdz augšai cieti. Tā ka tikai slipsu var redzēt.

Dūdars. Par ko tad tā?

Antonija ienāk.

Septītais skats

Aleksis. Dūdars. Antonija.

Antonija. Šuvēja manis meklējot.

Dūdars. Tā nu pate meklējama. Es viņu redzēju pie akas, kur Joske savam zirgam smēla ūdeni.

Antonija. Nu tad lai viņi izrunājas vien. .. Brūtgana svārkus griezīsiet?

Dūdars. Jāsāk jau ir. Tātad paliksim, Aleks, pie cietās vestes?

Antonija. Ko? Cietu vesti laulājamiem svārkiem? Par ko? Kā tas izskatīsies? Par ko tad tā? Nē, griežat vien labi dziļu, Dūdar. Es būšu visa balta kā sniega pūka, un šis taisās tumšs kā bērinieks. Nē, nē, tā tas neiet!

Aleksis. Nu tad griez arī labu lielu priekšu. (Iet uz vidus durvīm.)

Antonija. Kur tu iesi?

Aleksis. Man...man Pindakam jāpalīdz noguldīt alus mucas. (Prom.)

Astotais skats

Dūdars. Antonija.

Dūdars. Man tā liekas, ka pareizāk būtu, ja mēs to vesti taisītu ar cietu priekšu.

Antonija. Kādēļ tā?

Dūdars. Tādēļ, ka Alekša prieki nemaz neliekas esot tik lieli.

Antonija (puserrīgi). Ā! (Jautri.) Dūdar, Dūdar, jūs tak to Aleksi nesāksiet aprunāt?

Dūdars (laipni). Dievs pasargā! Bet vai variet roku likt uz sirds un teikt: viņš ir laimīgs?

Antonija. Kādēļ ne! Viņš gan savu laimi neizrāda tik - nu, tik aušīgi kā es. Vīriešiem tas arī nemaz nepiederētu. Bet laimīgs viņš ir, to es zinu!

Dūdars. Nu, kad jūs to ziniet, tad ir labi.

Antonija. Vai dzi, Dūdar, jūs tā runājiet, it kā jums tas kremtu, ka es to Aleksi paņemu. Bet tev gan manis nevajadzēja apskaust. Es pa šitiem astoņiem gadiem Silmačos tik laimīga vis neesmu bijuse, kā es izlikos. Ak, ar tik vecu, kāds viņš bij, ir liela klapata...Toreiz arī viss tā savādi sagadījās kopā. Tu sagandēji savu kāju. Visi sacīja, ka to noņemšot. Māte bārās, kad es par tevi pēc tās nelaimes vēl ierunājos, un, kad vecais Silmačs atnāca, tad viņa tikām runāja, tikām runāja, kamēr es. .. Saprotams, nebij jau tur viņas griba vien, bij jau tāpat mana arī. Man gribējās būt par lielu saimnieci. Un tā es tevi atstāju. Bet tiesa ir: ne vienu reizi vien rūgti par to esmu noraudājuse.

Dūdars glāsta nemierīgi ceļgalu.

Antonija. Redzi, to es tev reiz gribēju pastāstīt...Bet nu tas viss pārdzīvots. Nu ar patīkamu vīru dzeršu kāzas, un tu. .. (šķelmīgi) tu, mīļo Dūdar, neapskaud manis un nedusmojies par to.

Dūdars (Antonijā noskatīdamies). Brīnums jau nekāds nebūtu, ja es to darītu. Bet tā nav. Es visas savas cerības esmu sasējis pauniņā un nolicis pašā lādes dibinā. Lai nu viņas tur mierīgi satrun! Bet tevi gan es labprāt redzētu tā īsti laimīgu. Ar pirmo vīru tev vīlās. Lai nu laime nāk ar otru! Tā ir mana vēlēšanās, un tādēļ es runāju. Es baidījos, ka Aleksis mantas dēļ... bet, ja tu zini, ka tā nav, tad jau viss labi.

Antonija (viņam roku uz pleca uzlikdama). Tu man esi labs draugs, Dūdar. Nudie, es neesmu tik laba pret tevi kā tu pret mani. (Iziet.)

Devītais skats

Dūdars. Tad Rūdis.

Dūdars (sāk uz vadmalas ar krītu uzvilkt izgriežamo gabalu iīnijas. Apstājas, velk atkal, noliek krītu. Apsēstas. Apkampj ar abām rokām galda malu, atstutējas pret to, it kā galdu gribētu bīdīt projām, atliec galvu atpakaļ. Tikko dzirdami). Ā! (Nobrauka ar roku pār pieri un matiem. Rūdis ienāk ar pletīzeri.)

Dūdars (atkal sākdams zīmēt). Kā liekas, Rūdi, tad tu savus galvas gabalus sāc aizmirst. Vai nevari man, piemēram, pateikt septīto bausli?

Rūdis. Tev... tev nebūs - nokaut.

Dūdars. Pareizi. Tev nebūs nokaut Silmaču bišu. Un ko tu dari?

Rūdis (pavāji). Kādas pāra nu gan esmu nokāvis.

Dūdars. Un kādēļ tas bij vajadzīgs?

Rūdis (cieš klusu).

Dūdars (brīdi Rūdī noskatījies). Mazais Rūdiņš, kas bez mediņa nevar dzīvot! (Smejas.) Nāc nu, dēliņ, drusku tuvāk!

Rūdis (lūgdamies). Meister!

Dūdars. Nāc nu, nāc, nāc!...Tā. .. Tuvāk un ausi labi tuvu.. . Tuvāk, tuvāk!...

Rūdis. Tik stipri vien ne, meister!

Dūdars. Nē, gluži klusām. (Klusām Rūdim ausī.) Kaunies un nedari tā vairs otrreiz!... Dzirdēji?

Rūdis. Dzirdēju gan.

Dūdars.

Nu?

Rūdis. Par simtu rubļu otrreiz vairs tāda škandāla netaisītu !

Dūdars. Nu - es ticēšu!...Un tagad ej un atnes manu centimetru mēru, uzkāru to uz ceriņu zara...bet paga...es pats...neliec tu dzelzim izdzist. (Prom pa vidu.)

Rūdis (atņem dziļi elpu, it kā no kādas nastas atsvabināts). U-pā! (Sāk pletēt un dziedāt.)

Nr. 9

Jūdzu savu pIetīzeri

Piņģerota ratiņos,

Ņem' adatu, pātadziņu,

Braucu sievas lūkoties.

Brīnās ciema zeltenītes:

Zāle degi, zeme kūp!

Tur tek manis kumeliņis,

Simtu jūdžu skrējējiņš.

"Aija manu baltu dienu,

Kas par dižu precinieku!

Ņem, kundziņi, kuru gribi,

Ņem i pašu pasterit.

"Paga, paga, māmuliņa,

Ļauj meitiņas noskatīt,

Ļauj man viņu tikumiņu

Ar olekti pamērīt!

Zāra ienāk un nosēstas pie savas mašīnas.

Desmitais skats

Rūdis. Zāra.

Rūdis. Sakiet tak, mamzelīt, - vai jūs pazīstiet žīdu, kas savas preces nelieli?

Zāra. Es prieks jums nees nekāda mamzelite.

Rūdis. Kā tad jūs lai saucu? Par freileni? Bet kur tad jums, freilenīt, tā muiža?

Zāra. Mani sauc Zāra Goldbaum. Saucat mani pie vārda.

Rūdis. Ko tad Joske teiks, kad jūs tik draudzīgi uzrunāšu! Tad vēl var iznākt dueliers uz olektīm!

Zāra (nepacietīgi). Mani sauc Goldbaum!

Rūdis. Goldbaum... "Klausaties, Goldbaum..." -tas skan tā, kā kad ar puisieti runātu. Tas nav pa latviešu mēlei.

Zāra. Nu tad nelauzet par velt galve un nerunājet ar mani nemaz.

Rūdis. Vai nebūs garlaicīgi, ja mēs te sēdēsim un dēdēsim kā divas koka bildes?

Zāra. Man tas patiks.

Rūdis. Ahā - tādēļ ka es jums tādus grūtus jautājumus ceļu priekšā. Vai pazīstiet žīdu, kas savas preces nelielī?

Zāra. Nē, tas vēl nav piedzims.

Rūdis. Un kad šis dzims?

Zāra. Tad, kad skroderzelles mācēs redzēt, kad vinem ar muti slikte prece vairs nevarēs pataisīt par labu! (Pieceļas, prom.)

Rūdis (viņai noskatīdamies pakaļ). Skaties, kas par mēli!

Pindacīša ienāk no kreisās puses.

Vienpadsmitais skats

Rūdis. Pindacīša.

Pindacīša. Nupat nopirku sev un meitenam divus lakatiņus. Esi nu, Rūdiņ, kā meitasvīrs tik labs un apvīlē!

Rūdis. Ja jau nu cimdu pāri kā sievasmāte dosi, tad vīlēšu.

Pindacīša. Kas tu par dārgu skroderi !

Rūdis. Kā visi labie meisteri.

Pindacīša. Tā jau gan. (Cilā šūnamos drēbes gabalus un glāsta uz galda guļošo vadmalas baķi.) Tā jau gan...(Ieklepojas.) Va dzi, Rūdiņ, varēji nu gan manam večam pa dienvidiem kādu vesti uz kāzām izmeisterēt!

Rūdis. Do' šu' vadmalu!

Pindacīša. Vadmalu?... Nu te jau ir vadmala. Vesels baķis.

Rūdis. Hm! No tās jau griezīsim Alekšam.

Pindacīša. Un pie tās pašas reizes: šņik, šņik -- veste arī zemē... No tiem izgriezumiem...Ve, kas par baķi! Un man nav ne olekts! Žurkas aitām pērn visu vilnu bij nodzinušas... Nudie varēji. Nežēlošu i tā cimdu pāra. Mīkstu, ar dzīpara rakstiem.

Rūdis (palūko ar roku, vai pletīzeris vēl karsts. Noslēpumaini). Vai zini ko, Pindacīš?

Pindacīša (jauki, paklusām). Nu?

Rūdis (dzelzi paceldams). Dagrūd te savu mēli, tad redzēsi Rīgu!

Pindacīša (cerībā maldināta, īgni). Ej nu, āksts, ej ! Es dzirdēju, tu esot tāds ziķers puika - -

Rūdis. Bet nu tu man savas meitas vairs nedosi!

Ābrams ienāk pa vidu ar satuntuļotu galvu. Pindacīša noslēpj lakatiņus. Rūdis nosēstas pie mašīnas un smīn.

Divpadsmitais skats

Rūdis. Pindacīša. Ābrams.

Rūdis. Nāc, nāc, Ābram. Mēs nupat strīdamies par tiem lakatiņiem, kurus tu Pindacīšai šodien pārdevis.

Ābrams. Es? Lakatines? Šodien?. .. Kur tā lakatines ir?

Rūdis. Pindacīšas ķešā.

Pindacīša. Ko nu viņš mānās!

Rūdis. Nemānās vis, Ābram.

Pindacīša. Es viņus nopirku no Joskes.

Ābrams. Mele! Joske sacij, vinc nekā nav pārdevs. Tu man tās lakatines par to lērum ese nozagus.

Pindacīša. Ujā, pagāns! Tu dzirdi, Rūdi!

Rūdis (sāk piepeši ar mašīnu tarkšķināt). Es nekā nedzirdu, es šūnu! (Aptur mašīnu, paņem dzelzi, iet uz durvīm.) Nu, vai Tomuļu mātes riebums ko palīdzēja, Ābram?

Ābrams. Ko nu palīdzeje! Tu jau redze! Galva kā spaine! Var zine, Rūde, es teve (krata ar pirkstu)... es teve...

Rūdis. Vai tad es biju vainīgs! Ja tu šorīt būtu vairāk pātaru skaitījis un mazāk sīpolu ēdis, tad tevi tās bites būtu likušas mierā! (Prom.)

Trīspadsmitais skats

Ābrams. Pindacīša.

Ābrams. Nu, kur ir tās lakatines?

Pindacīša. Skaties nu, skaties! Vai šitas ir tas? (Rāda batista lakatiņu.) To es no Joskes dabūju par astriem.

Ābrams. Par astriem! Mele! Kur tu astres nēme! Un tā otre lakatine?

Pindacīša. Nav jau nu otra.

Ābrams. Es sūdzēs saimniecei! Es ies uz uradnik!

Pindacīša. Nu, še nu, še! Rij savu lakatiņu! (Nomet to uz galda.) Es jau viņu tāpat vien paņēmu.

Ābrams. Tu vine are tāpat vien varēja nopirkt. Fui, tāda

smuce par pāre kapeikes! Tu es' viene smuciga mātīte, Pindacīs!

Pindacīša. Man jau nu pašai arī tā kā žēl. Es jau nu esmu pārsteigusēs. Vai nu tev ar par to nieka lakatiņu nabagos būtu jāiet! Nestāsti nu citiem vien, Ābram! Es tev ar par to kaut ko uzzīlēšu.

Ābrams. Tu man uzzīlēs, ka tu man vēl kaut ko ese nozagus!

Pindacīša. Ni jau. Vai tu zini ar, ka tavs Joske ir brūtgans? Te tā šņeideriene - ar to viņš bučojās.

Ābrams. Tas nav tiesa!

Pindacīša. Abat šļakstēja vien!

Ābrams. Tu melo, Pindacīs! Nudien tu melo! Tas nav tiesa!

Pindacīša. Ko tur nu mums strīdēties! Ja man to lakatiņu atstāsi par pirktu, tad tev parādīšu, ko tas Joske ar to šuvēju dara.

Ābrams. Se, tu vine es' nopirkus. (Atsviež viņai lakatiņu.)

Pindacīša. Paldies, paldies. .. (Noslēpj lakatiņu.) Šņeideriene tūliņ nāks šūt. Es tad skroderus izmānīšu laukā un tavu dēlu iesaukšu iekšā. Tad tu viņos varēsi noskatīties.

Ābrams. Vini toc nebūs tik dume un bucos, kad es redzēs!

Pindacīša. Būs gan tik dumi. Tev, lūk, jāpaslēpas. Uzkāp tur uz krāsns. Es tev kaut ko aizklāšu priekšā. Tā tu brangi varēsi noskatīties.

Ābrams (skatās krāsns augšā). Hm - to varēte gan izdarīt.

Pindacīša. Nu tad trausies tik augšā! (Iziet laukā pakreisai.)

Ābrams (stenēdams rāpjas krāsns augšā). O Joske, Joske, Joske... Äh... äh... oh!...

Pindacīša (ienāk un uzkar deķi uz kārtiņas, kura divās auklās karājas virs krāsns). Nu, lūk, tā. Nu iešu palūkot, kur viņi abi ir. (Iziet pa vidu. Maza pauze.)

Ābrams (aiz deķa). Oh! Ui! Oh! (Pakar galvu un paskatās istabā. Atraun to ātri atpakaļ.)

Bebene ienāk.

Četrpadsmitais skats

Ābrams. Bebene. Tad Rūdis, Kārlēns. Joske. Pindacīša. Antonija. Zāra.

Bebene apskatās visapkārt, pieiet tad pie krāsns, izvelk no ķešas pīpi, iekar to mutē, nolīkstas, uzraun spičku un mēģina pīpi aizpīpēt. Tas neizdodas. Uzraun otru un trešu spičku un nomet visas krāsns priekšā zemē. Beigās pīpe iepīpēta. Te atveras durvis un Rūdis ar Kārlēnu ienāk pa vidu. Bebene satrūkstas un dodas ar pīpi pie sāniem uz kreisajām durvīm. Tās atveras, un Pindacīša stumj Joski iekšā. Bebene bēg uz labo pusi, pīpi mēģinādama iebāzt ķešā. Tas neizdodas. No labās puses ienāk Antonija. Bebene atvirzās pie krāsns atpakaļ un iesviež pīpi krāsnī. Briesmīgs rībējiens, dūmi un liesma. Krāsns izjūk, un Ābrams nokrīt zemē.

Visi (cits caur citu). Dievs tēvs!... Kungs tētīt... Vai die!...

Ābrams (ieķērcas un guļ tad acumirkli kā bez samaņas. Pieceļas, īsi stenēdams). E... e... e... Nu es ir pagalam. (Kliegdams.) Ui! Oi Gewalt! Es deg, es deg! Glābet, es dege! (Skrien pie viena, pie otra.) Es deg, es deg, es deg!

Joske. Du brennst nit, du brennst nit, Tatte! Still, sei still! (Grib viņu noķert.)

Antonija. Dieva dēļ! Kas te? Ābram, ko jūs uz tās krāsns augšas. ..?

Ābrams. Es tur uzkāpe. .. es gribēj Joske redzēt...

Antonija. Joski - no krāsns augšas?!

Ābrams. Ah, nepraset toc - dzēs man, es deg, man mugure deg!

Bebene. Vai die, vai die, vai die!.. .

Joske. Tu nededz! Still, still! (Ir viņu saķēris.)

Ābrams. Lej man ūdene. .. spaine. .. uz ake, uz ake... (Izraunas no Joskes rokām, prom pa vidu.)

Antonija. Zeņķi! Pakaļ! Saturiet viņu!

(Priekškars krīt)

Ceturtā bilde

Laime pirtiņā

Silmaču pirts. Gulta ar šūpuli.

Pirmais skats

Auce. Tomulīša. Auce sēd uz gultas un šūpo bērnu.

Tomulīša (durvīs). Nekā neredz. Nav ni dūmu, ni uguns. Būs kāds šāvis.

Auce. Bet tas troksnis bij par daudz spēcīgs. Visa pirtiņa jau nolīgojās.

Tomulīša. Pičuks nāk!

Auce. Dzirdēs, ko tas stāstīs.

Tomulīša. Nez vai kāds te tuvumā akmeņu neplēš!

Auce. Dzirdēs jau nu gan!

Pičuks ienāk ātri.

Otrais skats

Auce. Tomulīša. Pičuks.

Pičuks (ļoti uztraukts). Nu, ko mazais? Nesatrūkās lieliski?

Tomulīša. I neuzmodās. I nepakustējās.

Pičuks. MeIo... Auce?

Auce. Bij jau nu tā. Bet kas tur notika?

Pičuks. Ak, jūs man tikai negribiet stāstīt. Neesot iztrūcies! No tāda lēruma! Ka tik nu nepaliek slims vien! (Noliecas pār šūpuli.)

Auce (smaidīdama). Tici nu, tici, kad tev saka. Bet kas tad tur bij? Vai kāds šāva?

Pičuks. Un tu pate? Vai tu stipri nesatrūkies?

Auce. Ko nu! Tā drusciņ jau nu sarāvos. Bet tas nekas. Ek, Tomuļu māte arī tā saka.

Tomulīša. Kā tad, kā tad, tur nekāda sliktuma.

Pičuks. Ak, tas žīds, tas žīds! Tas sasodītais Ābrams!

Tomulīša. Ko tad šis!

Pičuks. Nu, ko nu? Tas Joske to šņeiderieni grib precēt. Bet Ābrams ne. Un, kad nu jaunais neklausās, tad vecais istabas krāsnī ieliek pulveri, uzraušas pats uz krāsns, iemet spičku biszālēs un uzsprakš ar visu krāsni gaisā.

Tomulīša. Ak tu tē' ! Tāda žīda! Tad nu krāsns laikam pagalam?

Auce. Un tas žīds?

Pičuks. I negudro. VeseIs kā rutkis. Jaunais gan aizskrēja dakteram pakaļ. Kad atvedīs, - nez vai lai neienāk arī pie mūsu puikas?

Tomulīša. Ko nu, ko nu, Rudzīt, naudu par velti dakteram rīklē grūdīsi! Nav jau nu mazais itin nemaz... Bet par apmierināšanu uztaisīšu viņam šovakar ūdeni ar zālītēm.

Pičuks. Nu labi, labi. .. Lai viņu velns sasper, tādu žīdu! Nevarēja citur iet gala meklēt!

Tomulīša. Ar krāsni šauties gaisā! Ak, ak! Ka vēl nākamreiz uz rijas bedri neiet slīcināties. Bet kas tev stāstīja? Viņš pats?

Pičuks. Skroderēns. Tas dzirdējis, ka vecais ar dēlu par to lietu švanderijuši. Rūdis, lūk, prot pa p u s vāciski.

Tomulīša. Ta jau gan. Hm, hm. I žīdam, lūk, tāpat tēva sirds. Negrib vis, ka dēls paņem kaut kādu.

Pičuks. Gala tam večam vajadzēja. Vienīgs dēls, un tam pašam pēc patikšanas neļauj apprecēties !

Antonija, mazo Toniju pie rokas vezdama, ienāk.

Trešais skats

Auce. Pičuks. Tomulīša. Antonija. Tonija.

Antonija. Labdien jūsu mājā! Nu, Auce, kā skrien? Ek, Tonija nāk uz mazo puisīti, vai neesot sabijies. Un kā tev pašai?

Auce. Nesatrūkos jau nu vis necik.

Antonija. Tā ka tas tikai bērnam nenāk par sliktu. Pirms tu viņam - -

Tomulīša. Es jau viņai visu to izstāstīju, saimniec.

Antonija. Nu tad liec to vērā, Auce. Es tādēļ vien arskrēju.

Auce. Iedomāšu, iedomāšu.

Antonija. Dod nu Aucei kukuli, Tonij.

Tonija (pasniedz Aucei papīra tītni). Še.

Auce. Paldies, paldies, Tonij. (Attin papīru vaļā.) Vai, kas par mantām! Kas tās visas apēdīs!

Antonija. Bet puisīšam arī lai dodot!

Auce. Kā tad, kā tad! Tam jau saldumi ļoti patīk. Vai mazo puisīti gribi redzēt, Tonij?

Tonija. Jā.

Tonija (paceļ Toniju un ļauj viņai ieskatīties šūpulī). Nu kā viņš tev patīk?

Tonija. Es nezinu.

Auce. Ē, kāds viņam mazs, mazs deguntiņš un maziņa maziņa mutīte! Vai tev negribētos tāda maza brālīša? Gribētos?

Tonija. Gribētos.

Antonija.. Tonija puisīti drusku arī gribēja pašūpot. (Nolaiž bērnu zemē.) Tu šūposi, un es dziedāšu...Šitā, šitā...(PiepaIīdz šūpot un dzied.)

Nr. 10

Uz kalniņa mēnestiņis, aijā, žūžū,

Ripu rāpu uzrāpāja, žūžū.

Mēnestiņi, baltsvārcīti,

Nenāc mūsu lodziņā.

Uz upīti pakalnē

Teci, teci klusiņām.

Tur stāv divi bārainīši

Zvaigžņotām actiņām.

Sēstatiesi laiviņā,

Mēnestiņis vizmās.

Mēnestiņis vizinās

Aiz sudraba pavediena.

[N.B. Pie uzvešanas ieteicams dziedāt tikai pirmos trīs pantus.]

Kamēr Antonija dzied, Auce ēd no atnestiem saldumiem un iebāž Pičukam slepeni arī pa gabaliņam mutē.

Antonija. Vai nu būs diezgan? Nu puisītis būs aizmidzis. Liksim nu, lai viņš čuč... Vai tev kā nevajaga, Auce? Vai sirds nav uz kādiem kārumiem?

Auce. Paldies, paldies, man jau nu visa ir gana. Jūs jau mani par daudz uzpasējiet... Šorīt jau arī māsa bij raudzībās. Tur uz gaida vēl visa nasta tāpat ir. Paga... (Iet pie nastas, izņem divus plāceņus, dod tos Tonijai.) Še nu tev atkal kukulis no mazā puisīša!

Antonija. Pietiks jau ar vienu vien!

Auce. Lai nu iet vien divi! Labs plācens ar ogām un labi izrūdzis.

Antonija (uz bērnu). Ko tad tu sacīsi?

Tonija. Paldies.

Antonija. Tā. Nu esam izciemojušās. Dod nu Aucei roku... Lūk, tā! Un tā ka tu man tā mazā nepataisi slima, Auce! (Prom ar Toniju.)

Ceturtais skats

Auce. Pičuks. Tomulīša.

Pičuks. Tā gan ir... Pašai tik daudz darīšanu, bet tomēr par visu iedomā. Bet tā ka tu arī klausies, Auce!

Auce (smiedamās). Nu viņam atkal būs jaunas bažas! (Pārbrauka mīlinādamās ar roku par viņa matiem, iebāž tam konfekti mutē.) Turi nu muti!

Tomulīša. Lai nu, lai nu! Tādi jau tie jaunie ir. Kad atnāks otrais, trešais, tad būs savādāk.

Bebene ienāk.

Piektais skats

Auce. Pičuks. Tomulīša. Bebene.

Bebene. Vai die! Vai die! Vai, vai!

Tomulīša. Nu, nu, ko tad tu tā?

Bebene. Man tas sabailis... tas žīds... tas... tikko man neuzkrita virsū. (Nosēstas.) Daeju pie krāsns, sak, tur tā kā dūmi nāk laukā - te uzreiz: blikš! - un es tikko pate ne augšupēd! Esi nu tik laba, Tomuļu māt... te man tas vaigs... nez vai tajā nav saskrējis skrējējs... dur kā ar iesmu. .. Apvārdosi drusciņ to vaigu.

Tomulīša. Par ko ne, par ko ne! Redzēsi, kā attiksies.

Bebene. Es jau zinu, zinu - tu jau esi liela riebēja.

Tomulīša (pieiet pie Bebenes un aplūko viņas vaigu). Jā, te gan ir tāds... tāds... Bete... ej, Pičuk, atnes no lejas akas ūdeni. Tepat pirts akas par biezu. Tādā bērna nevar mazgāt.

Pičuks. Tūliņ. (Prom.)

Sestais skats

Auce. Bebene. Tomulīša.

Tomulīša. Puisiešiem nav nekāda skatīšanās, kur meitieši savā starpā darās. Nu tad... (Saņem Bebenes galvu un spaida to vairāk reižu, rokas pielikdama gan pie pieres un pakauša, gan pie deniņiem.) Pret rītiem, pret vakariem, pret tukšajiem ziemeļiem. Melns krauklis skrej pa jūru, skrējējs skrej pakaļ. Mīļā Laima, ņem to slotu, atslauki viņu atpakaļ. Lai Bebu māte... (Klusām, sevi pārtraukdama.) Kā tevi sauc vārdā?

Bebene (svinīgi). Made.

Tomulīša (riebdama). Lai Made paliek pie savas veselības. Apiņ kurpiņ, apiņ sprodziņ - kas Madē nemierīgs, lai paliek mierīgs. .. Tā! Staigā nu vesela!

Bebene. Paldies, paldies.. . Edz, edz - palika tūliņ tā kā labāk.

Tomulīša. Pret vakaru apriebšu vēlreiz.

Bebene. Nuja, nuja.

Elīna ienāk.

Septītais skats

Auce. Bebene. Tomulīša. Elīna.

Elīna. Bebu māt, šie tevis meklē. Atraduši krāsnī tava veca pīpes gabalus un nu spriež - -

Bebene. Ko šie spriež? Es no krāsns gribēju izraut to degli, ko tas žīds tām biszālēm bij pielicis. Ar pīpes kātu gribēju izraut.

Elīna. Nu tad ej nu izstāsti, kā tā lieta bij. Citādi uzgriezīs vēl visu vainu uz tevi.

Bebene. Ta tad cilvēki! (Ātri prom.)

Elīna. Un tad viena sieva tevis gaida, Tomuļu māt. Atnesuse bērnu, lai pārmazgājot. Prasija, vai lai šur nākot.

Tomulīša. Nē, nē! lenesīs vēl slimību...es turpat saimes galā to ūdeni. .. (Prom.)

Astotais skats

Auce. Elīna.

Elīna. Nu, kā nu iet, Auce?

Auce. Labi, mīļā, labi.

Elīna (nosēstas). Ak mīļā, kaut es arī tā varētu sacīt!

Auce. Par ko tad tev jāžēlojas?

Elīna. Ak!

Auce. Nu, nu?

Elīna. Tu jau gan zini. Sirds tāda vien ir kā pilna asaru. Negribēju i uz tevi nākt. Bet nodomāju, jāparunājas drusku ir, sak, varbūt paliks vieglāk.

Auce. Jā, jāpārcieš jau nu tā lieta ir. Grūti jau nu tas nākas.

Elīna. Ak, kaut es tev to varētu izstāstīt! Tā diena nāk nākamo...es nezinu, kas ar mani pavisam notiks.

Auce (mierinādama). Gan viss būs labi.

Elīna. Tā tu saki. Tā viegli izteikt. Bet to visu pārdzīvot. ..

Auce. Jā, jā... Man jau tā nav bijis. Bet to gan var domāt.

Elīna. Un kad viņš pats vēl būtu nezin cik laimīgs. Bet nav.

Auce. Nava? Aleksis?

Elīna. Nava, nava, mās! Pats man to izstāstīja.

Auce. Aiz to tāds domīgs vien, domīgs vien apkārt staigā. Ak tad mantas dēļ. ..? To gan nebūtu domājuse!

Elīna. Nevaino nu viņa tādēļ! Mantas dēļ... Tur ir kas cits arī. Uz to mantu jau nu viņš tā nemaz nav.

Auce. Nu kas tad viņu uz to lietu spiež?

Elīna. Tur ir viss kas. Reizēm, lūk, tā dzīve tā sarežģījas. Kā dzijas gabaliņš. Tu tin, tin, viss iet labi, uzreiz drusku kas aizmetas, tu pavelc, paknibini, un nav viens, divi, kad pavediens mezglu mezglos. Vai tu tur vainīga? Vai tu tā gribēji?. ..

Auce. Ir jau nu gan tā dažreiz.

Rūdis sāk dziedāt.

Elīna. Un ko nu vairs Iai dara?

Auce. Ko nu vairs? Pāri dienu priekš kāzām! Nu viss lai iet vien uz priekšu!

Elīna. Jā. Lai iet...(Sāk dikti šņukstēt.)

Auce (ļoti mīksti). Ak, neraudi nu ! Vēl jau vis nevar teikt, ka viņš tavu asaru vērts !

Elīna. Un lai viņš būtu sliktākais cilvēks pasaulē!. .. (Raud.)

Nr. 11

Rūdis (dzied ārā.)

Ai meitenes, ai zeltenes,

Kur šķināt sārtās rozes,

Kur pināt vainadziņ?...

Ienāk. Elīna nolīkstas dziļi pār šūpuli.

Devītais skats

Auce. Elīna. Rūdis.

Rūdis. Ai meitenītes, ai zeltenītes, vai jūs to plāceņu nastu bez manis gribiet apēst?

Auce. Vai tu jau uzodis, ka man plācenis?

Rūdis. Kā citādi būtu atradis ceļu uz tavu pili? Saodu vēl ko citu arī. (Skatās apkārt.) Te kaut kur vajaga būt kādai pilnai pudelei.

Auce. Nu tad nāc arī šurp! (Dod viņam plāceni.) Še par tavu smalko degunu. Elīn, tev ar, ko pasmeķēt!

Elīna. Paldies.

Auce (uz Rūdi). Vai nazis ir klāt, ko pudeli attaisīt?

Rūdis. Vai nu bez naža! (Izvelk no ķešas nazi un attaisa pasniegto pudeli.)

Auce. Kur man tā glāzīte palikuse? (Meklē.)

Rūdis (pa tam kož plācenī un ēd. Piesteidzas pie lodziņa un atgrūž to vaļā). Karlo, Karlo! Nenāc vis šur! Aucei nav ni ogu plāceņa, ni nekā!

Auce. Kuš tak, kuš, uzmodināsi vēl bērnu.

Elīna pakustina šūpuli, Kārlēns ienāk.

Desmitais skats

Auce. Elīna. Rūdis. Kārlēns.

Kārlēns. Nu?

Auce (ielej vīnu). Še, Rūdi... Kārlēn, ņem plāceni.

Kārlēns. Danka, danka! (Ņem.)

Rūdis (glāzi paceldams). Nu tad lai izaug liels un spēcīgs kā ozols un lai izmācās par tikpat smalku skroderi kā mans meisters!

Auce. Ujā, tādas vēlēšanas! Par skroderi! Nē, nē, tur es saku nē!

Rūdis. Par ko? Vai es nebūšu reiz lepns vīrs! Skaties, kāds jau tagad izskatos, kad krūtis izgāžu! Un skrodera amats arī tas drošākais visā pasaulē. Neēdušu, nedzērušu tu tak būsi ceļā satikuse? Bet saki, - kad tu no plika esi bēguse krūmos?

Auce. Viena alga. Bet pie skrodera jau nu nedošu.

Kārlēns (kas pa tam glāzi satvēris). Nu tad lai no viņa reiz iznāk ģenerāls un lai tas ieņem desmit turku pilsētu!

Auce. Tas jau nu drīzāk! (Ielej un sniedz glāzi Elīnai.) Tev jau nu gan vajadzēja papriekš nekā šiem.

Elīna. Nekas, nekas. (Dzer drusku.) Uz tavām laimēm!

Pičuks ienāk.

Vienpadsmitais skats

Auce. Elīna. Rūdis. Kārlēns. Pičuks.

Pičuks. Dūdars dzenā pletīzeri, Rūdi!

Rūdis. Ahā!

Elīna. Man arī jāiet.

Kārlēns. Man jau sen! (Prom.)

Rūdis. Mēs nupat dzērām uz tava mantinieka laimēm, Pičuk!

Pičuks. Tas labi, tas labi.

Elīna ar Rūdi prom.

Divpadsmitais skats

Auce. Pičuks.

Auce. Lai izaugot par ģenerāli un ieņemot desmit turku pilsētu.

Pičuks. Nu, kas zin, ka no zeņķa reiz arī neiznāk liels vīrs. Ņiprs priekš sava vecuma viņš diezgan ir.

Auce. Nu, nu, pāris nedēļu vecs bērns...

Pičuks. Nestāsti tu man! Noskatīties jau var...

Auce. Nu tad skaties vēl un pielūko, vai neesi pārskatījies. Es drusku izsteigšos laukā un sakulšu drēbītes.

Pičuks. Ej, ej.

Auce (iet. Durvīs). Iedze...ek, tur ir...

Pičuks. Gan jau... gan jau... (Auce prom. Pičuks satver pudeli, pielej sev glāzi un iedzer, laimīgi smaidīdams. Ielej otru. Noliek tad piepeši pudeli un steidzas pie šūpuļa. Paskatās bērnā, pasmaida un nosēstas uz gultas. Šūpo bērnu, pusbalsī un nepareizi dziedādams.) Eja, eja, mazais bērns, eja, eja, mazais bērns, eja, eja, ejaja...

Aleksis ienāk.

Trīspadsmitais skats

Pičuks. Aleksis.

Pičuks. Nāc, nāc, palīdzi! E, kā precētam vīram ir grūt! Daliek pie zāģēšanas - zāģē ka zāģē... Tā tev arī būs citu gadu.

Aleksis. Es redzēju, ka Elīna šurp atnāca.

Pičuks. Saimniece arī nupat te bij. Abas ar Toniju izšūpoja i mazo i. Vai tu arī viņā nepaskatīsies? Brūtganiem jau laimīgas acis.

Aleksis. Nezin vai visiem. (Nostājas un skatās šūpulī.) Tev gan laikam liels tas tēva prieks?

Pičuks. Ak mīļo Aleks.. . (Satver it kā negribot Alekša roku un spiež to.) Mīļo Aleks...To tu pats drīzi piedzīvosi. Mīļa sieviņa... Tāds puika... ē, nāc, iedzersim glāzi vīna! (Novēršas no Alekša izdzer ielieto glāzi.) To es nupat sev ielēju. (Pielej no jauna.) Tā... Un gabaliņš plāceņa tev arī jāuzkož.... (Izņem plāceni un piegriežas atkal Alekšam.)

Aleksis pa tam nošļucis uz gultiņas, salicis elkoņus uz gultiņas gala un licis galvai noslīdēt uz rokām.

Pičuks. Nu, kas tev?

Aleksis. Nekas... nekas... man beidzamās dienās galva tāda... tāda... es... to vīnu... sadzersim vēlāk, brač.

Pičuks. Ak nu, vienu glāzīti...

Aleksis. Vēlāk, vēlāk. .. (Iziet, deniņus ar pirkstiem apņēmis.)

Pičuks (noskatās viņam pakaļ, pieiet tad pie vaļējā loga un sauc). Auce!

Auce. Jā. (Ienāk.)

Četrpadsmitais skats

Pičuks. Auce.

Auce. Vai mazais...?

Pičuks. Nē. Izdzersim kopā to glāzi vīna, ko Aleksis apnicināja.

Auce. Apnicināja?

Pičuks. Jā. Palika uzreiz tāds. .. tāds... viņam tagad tā prece vien pa galvu jaucas. (Auce grib nosēsties.) Nē, nāc te pie manis... Tā. Un nu dzer. (Pieliek viņai glāzi pie lūpām.) Un nu es. (Dzer.) Un tad vēlreiz tu un vēlreiz es. Tā... (Noliek glāzi.) Saki, sieviņ, -- vai esi jau pārdomājuse, kā mēs to zeņķi sauksim?

Auce. Nu kā citādi kā tavā vārdā - par Pēteri!

Pičuks. Par Pēteri? Taisnibu sakot.. . man tas vārds... Nu lai iet arī! Bet labi gan mēs viņu audzēsim. Un skolosim viņu, skolosim... līdz pat ģimnāzijai!

Auce. Ujā! Kur tad mēs to naudu...?

Pičuks. Nopelnīsim! Mēs tādi divi jauni cilvēki! Ņemsim lielu algu. Es strādāšu kā zirgs!... Ā, kas man spēka!... Un sīksti dzīvosim. Kā divi krami. Bet to puiku, to mēs... Tu viņam izaudīsi tādus smalkus krekliņus, smalkus un baltus kā ievas ziedus, un es viņam no kviešu salmiem nopīšu tādu skaistu, mazu platmalīti... un tad viņš staigās... un būs tikpat sārts un tīrs, un rātns kā mazā Tonija. Un actiņas viņam tā spridzes, un visi sacīs: skat, kas tiem Rudzīšiem par feinu puiku! Ak, un tad... un tad...

Auce. Ej, ej - tu jau nu runā gluži kā.. . ko tu nu niekojies!

Pičuks. Ak, lai, lai! Neviens jau manis nedzird!... Ak mīļā, es katram labam cilvēkam labprāt spiestu roku un teiktu: "Vai tu zini arī, cik es laimīgs? (Ārā sāk dziedāt.) Bet es jau nedrīkstu, viņi jau teiks, ka es dums palicis. Bet tā divatā... tavā priekšā... es tak varu... tu tak arī tāpat... tu tak arī tāpat no visas sirds... vai ne? (Spiež viņas roku.)

Auce (ar valgām acīm). Ko nu prasi, ko nu vēl prasi!

Pičuks. Ak Auce... ak tu... Kas par dzīvi! Kas par dzīvi! (Noliek savu galvu uz viņas pleca. Antonija, Rūdis, Kārlēns un kāds puisis dzied ārā.)

Ai meitenītes, ai zeltenītes,

Kur šķināt sārtās rozes,

Kur pināt vainadziņ?

Uz zaļa kapa, pie balta krusta,

Tur šķinām, pinām rozes,

Tur vīta vainadziņš.. .

(Priekškars lēnām krīt)

(Turpinājums)