2.daļa (Mērnieku laiki)

by Reinis un Matīss Kaudzītes

1.Bij Jura diena un jauks, mīlīgs pavasara laiks

Bij Jura diena un jauks, mīlīgs pavasara laiks, kas pastāvēja tāds jau no tām dienām, kad sāka sniegs kust. Nevienu dienu neatmetās laiks auksts vai nemīlīgs, bet pat

naktis palika allaž siltas un jaukas, caur ko nebij līdz pieminētai dienai ne tikvien sniegs un ledus vairs nekur redzams kā dažos citos pavasa­ros kalnainos apgabalos ap to laiku, bet jau lielākā daļa gāju putnu klāt, kā arī atradās jau dažas agrajās puķītes pilnos ziedos, un agrāk plaukstošu koku sugām īsti piesaulēs bij pumpuri pieauguši līdz plauk­šanai. Ūdeņi bij sen jau notecējuši un ceļi nosusējuši; visur redzēja arājus tīrumos čakli un jautri strādājam un lopiņus ganībās līksmi spirdzinājāmies. Tēvutēvi apliecināja, ka esot piedzīvojuši tikai ļoti maz un reti tik jaukus un pastāvīgus pavasarus.

Visur valdīja pavasara prieks un jautrība; ikkatrā vaigā atspīdēja gandīz tā laimība, kādu bauda tas, kas ir bijis ilgāku laiku saitēs un. nu nācis pie brīvības; ikkatrā mājā bij tāda jautra dzīvība, it kā kad viņai stāvētu priekšā nebeidzami vasaras svētki — visur, visur izska­tījās, it kā dieva radība būtu pagājušā ziemā izdzērusi dzīves rūgtumu iz likteņa kausa līdz pēdējai pilei uz nebeidzamiem laikiem. Tik viert, Irbēnos un vienīgi Irbēnos bij citādi: tur nevarēja nomanīt nekāda prieka nedz pie vieniem, nedz pie otriem, jo tikpat Oļiņu, kā arī Gaitiņu namā nebij nekādas pavasara laimības, nekāda prieka un ne­kādas dzīvības.

Ka pie Gaitiņiem tas tā bij, tur nebūtu gan nemaz jābrīnās, jo tiem vajadzēja šai pavasarī un īsti šai pašā Jura dienā atstāt māju pēc tā sprieduma, kas dots par zināmo Teņa noziegumu; bet, ka arī Oļiņi, kuriem bij jāmanto atstājamā māja bez nekādas atlīdzināšanas,, nevarēja būt priecīgi un laimīgi, tas gan nebij izprotams. Vai viņi sa­juta varbūt līdzcietību un žēlumu pie Gaitiņu likteņa, ka tiem jāpamet sava sūri grūti iedzīvotā vietiņa un turklāt bez nekā, kaut gan tas no­tika, kā Oļiniete allaž mēdza teikt un stāstīt, caur viņu pašu vainu? Vai varbūt tiem bij par nastu un grūtumu, ka muiža viņiem uzspieda ņemt Gaitiņu māju, kuras tie nemaz nekāroja un pēc kuras nebūt nebij tīkojuši, kā pati saimniece bij stāstījusi nejautāta simts un vairāk cil­vēkiem, jeb — ar vārdu sakot — ikkatram, kuru vien satika. — Ļau­dis gan domāja šā un tā, bet neviens nevarēja būt drošs, ka ir atradis īsto cēloni un patiesi zin, kas Oļiņiem guļ uz sirds; bet tas bij un palika tiesa un to zināja un redzēja visi, ka viņi nes un nes kādu slepenu smagumu.

īsi priekš Jura dienas Gaitiņi noturēja par savām mantām ūtrupi jeb akcionu, kur pārdeva visu, paturēdami sev tik vienu zirgu un vie­nus ratus. No ieņemtās naudas Kaspars nolīdzināja visus savus pa­rādus, kas bij šur un tur iekrājušies, īsti caur dažu ēku celšanu. Pats viņš nogāja pie ikkatra sava aizdevēja un nonesa to, kas kuram nā­cās. Bet daži citi bij arī viņam vairāk vai mazāk parādā; pie tiem viņš tomēr negāja, tik vien bij laidis jau agrāk ziņu, ka Jura dienā viņam būšot no Slātavas jāaiziet. Kaut gan bij gaidāms un domājams, ka arī šie zinās savu pienākumu un nolīdzinās aizgājējam to, ko tam bijuši parādā, bet tik retais vien to izdarīja.

Pieminētā dienā Kaspars, kad bij izvadījis savus saimes cilvēkus pie jauniem saimniekiem, sāka taisīties arī pats līdz ar tēvu projām.

jo vairāk nebij neviena, kas būtu varējis iet viņam līdzi. Annuža, kura bij vienīgā, kas turējās pie viņiem uzticīgi visos laikos un visos likteņos un kura pēc savas mīļās draudzenes Ilzes nāves stājās un stāvēja līdz šim pašam laikam viņas vietā, atlīdzinādama Gaitiņiem ne tikvien saimnieci, bet pa daļai arī Kasparam māti, netaisījās vairs viņiem līdz, bet bij norunājusi un apņēmusi sev dzīvokli kādā kaimiņu pirtiņā. Ar visu rūpību viņa palīdzēja vēl aizgājējiem sataisīties uz ceļu, salika ratos visas drēbes un citas vajadzīgākās dzīves lietas, kas nebij pārdotas, bet tika ņemtas līdz; arī vajadzīgo ceļa uzturu viņa ne­aizmirsa ielikt ratos.

Tenis gādāja tik vien par sevi un savām vajadzībām. No paša rīta viņš sāka taisīties uz bārzdas dzīšanu un pabeidza šo darbu tikko īsi priekš pusdienas, atstādams labi lielu vaigu bārzdu, kura bij jau gan­drīz balta. Tad lika aizejošam puisim vēl aplīdzināt matus, uzvilka ar atlocītiem stulmiem zābakus, kurus bij sācis smērēt ar degutu gan divas dienas priekš tam, ielika labāko pīpes galviņu, to ar zaļo puķīti, un, zināms, itin šķībi, ka lai pats pīpēdams varētu tai puķītē labi ska­tīties. Tālāk viņš satina vienkop visus asiņu laišanas rīkus un nodeva tos Annužai, piekodinādams ielikt ratos labā un drošā vietā; tad iebāza kabatā itin lielu tabakas repi, kuru bij piepildījis jau to dienu priekš tam. Visi tie pēdējo laiku notikumi, kas gadījušies Tenim ceļā, nebij paspējuši nenieka pie viņa dabas, jo nekas nevarēja tik dziļi spiesties, ka viņam būtu vajadzējis ņemt to nopietni pie sirds, un pat pie taga­dējās iziešanas no mājas viņš taisījās veikli un jautri un arī savas va­lodas smieklīgo cēlumu tik brīžam drusku pievaldīja.

Kad viņš bij sataisījies uz ceļu, kā vajaga, tad aizmetās veikli ar pīpi rokā pie Oļiņiem atvadīties.

Oļiniete, kura lūkojās ar ziņkārību un slepen uz Gaitiņu aiziešanu, redzēdama Teni nākam, aizsteidzās drīz istabā un sacīja it kā iztrūku­sies uz Oļiņu, kurš, paturējis patlaban maltīti, sēdēja dibena istabā savā gultā, zobus badīdams: «Otrējo vecītis nāk, otrējo vecītis nāk! Nezin kas par vajadzību vēl būs?»

«Kāda nu viņam vajadzība?» Oļiņš atbildēja, bet sirds tam nebij vis tik vienaldzīga kā vārdi. «Viņš nāk varbūt tik atvadīties, jo ar ļaunu prātu negribēs šķirties kā dēls, kuram augstprātība neļauj no­iet un ar savu tuvāko salīdzināties.»

«Nē, viņš tik nedrīkst nākt,» Oļiniete atteica, izrādīdamās pati par drošu. «Jo pats jau zin gan, ka laipnības nav nedz pelnījis, nedz ari sagaidīs, — kas vainīgs, tas bailīgs. Un labāk ari ir, ka viņš nemaz nenāk, jo iekšā es viņa tikpat nelaistu.»

«Kādēļ nu iekšā nelaistu,» Oļiņš, acis nolaidis, lēnām runāja, «jo tik liels grēcinieks jau viņš vēl nav, ka priekš viņa būtu jātaisa durvis cieti; bet es domāju, ka tā pati gara lepnība vien ir viņa sirdi apcie­tinājusi.»

«Bet klausies, veci,» tā Oļiniete, nākusi drīz uz citām domām, iesāka ātri, bet paklusu, «vai nebūtu jāprasa vecītim, lai atdod to divdesmit- piecu rubļu papīru?»

«Kādu divdesmitpiecu rubļu papīru?» Oļiņš pabrīnīdamies jautāja.

«Vai tu nu nezini? Redz, to, kuru viņš no Prātnieka Andža bij iz­ņēmis, ko mērnieka cienīgam tēvam dot; mēs varam teikt, ka Prāt­nieka Andžs lika, lai mums atdod. Ja tagad nedabūjam atpakaļ, tad tie mums jāpiecieš, jo uz sevi Andžs gan tās izdošanas neņems.»

«Lai nu paliek vien,» Oļiņš atteica, ar roku atmezdams un rie­buma pilnā balsī. «Tepat jau viņi mums visu atstāj — vai nu ko līdz aizved? Un ko gan no tā vecīša lai ņem? Viņam nav varbūt ne graša pie dvēseles.»

«Redz nu, kā jau muļķa vecis esi, tā esi!» Oļiniete pa pusei ar ni­cināšanu iesaucās. «Priekš sava labuma sajēgšanas nav tev prāta ne­maz, un, ja nebūtu manis un manu radu, tad tu izputētu jau sen kā rīta salna. Lai paliek, lai paliek! Viss tik lai paliek vien! — Visu viņi tepat atstājot! Ko tad gan viņi atstāj? Tik klaji tās tukšās ēkas, jo mantas pārdeva paši priekš sevis. Ja pašam vecītim nav ko maksāt, lai maksā dēls — diezgan naudas ūtrupē saņēma.»

«Lai nu būtu, lai nu būtu!» Oļiņš atgainījās vēl ar lielāku riebumu. «Es lūdzin lūdzu nepieminēt labāk nekā par to; gan jau iztiksim.»

Oļiniete nepaturētu gan laikam atbildes parādā arī uz šiem vārdiem, ja Tenis nevērtu patlaban jau durvis vaļā, tāpēc Oļiņam bij jāpietiek šoreiz tik vien ar ļoti ļaunīgu un greizu paskatīšanos no sievas.

«Labdien jūsu mājā!» tā Tenis, viegli ienākdams, jautri sveicināja. «Vai jūsu saimes bērni jau pārmainījušies? Es nāku, kā smejies, ja ne vairs uz izvedībām, tad jel uz ievedībām, jo man arī pašam jātai­sās šodien pie jauna saimnieka.» To sacījis, viņš smējās itin saldus smieklus.

Oļiņš, kad bij pusīgni labdienu atņēmis, atbildēja bez īstas patik­šanas un uz otru pusi zemē skatīdamies: «īzvedību mums gan šodien tikpat kā nekādu, bet ievedības gan; braukšanas daudz, jo visi ienācēji pārinieki vien ir — mantu visiem diezgan, tāpēc tik tās vien vēl puiši ved mājā visu dienu.»

«Jā, nu jau tev būs tikpat, kā smejies, lielāka galvas lauzīšana nekā līdz šim,» Tenis sacīja, uz ko Oļiņš neatbildēja nekā.

«Bet saki, — uz kurieni jūs īsti aiziesat?» Oļiniete jautāja pa daļai ar dusmām, pa daļai ar pārmešanu, it kā kad tāda nestāstīšana būtu bijusi noziegums pret viņu.

«Tas man, kaimiņien, nav zināms, tāpat kā jums,» Tenis atbildēja, «jo man jāiet dēlam līdz, kurp tas iet, bet, uz kurieni, tā viņš nestāsta nevienam. Ko nu lai dara? Jauniem, kā smejies, ir brīžam savs prāts un sava galva; veciem viņi ik reizes padoma neprasa, nedz arī sava pa­doma stāsta.»

«Kas jūs esat tādi par cilvēkiem?» Oļiniete iesaucās vēl ar lielāku nepatikšanu. «Ikkurš jel stāsta, uz kurieni aiziet, bet šie nezin ne paši; aizbēg tīri kā bēdzin.»

«Es negribu vis, Oļiņa māt, tā aizbēgt, kā tu saki, bet gribu aiziet ar ziņu, lai gan pats, kā smejies, nezinu, uz kuru pilsētu,» Tenis, pīpi uztaisīdams, atteica. «Jo savā laikā, kad es nācu šurp uz dzīvi, atradu pie jums pirmo pajumtu tanīs reizēs, kad braukāju ziemu, mantas šurp vezdams, un kad mana māja, kas nu jāatstāj, bij jau tukša un auksta, tāpēc ka vecie iedzīvotāji bij aizgājuši uz silto zemi. Tagad nu bei­dzot, projām iedams, nāku atkal, lai varu pateikt, kā smejies, jel pal­dies par visu to. — Gan jau toreiz, šurp nākdams, nevarēju domāt, ka būs vecie kauli vēl kādreiz jānēsā pa pasauli uz citu malu, bet ko nu lai saka? Jo, kā smejies, cilvēks domā, bet dievs dara.»

«Jūs domājat pie savas iziešanas varbūt mūsu vainu,» tā Oļiniete auksti, bet nedroši uzsāka, «domājiet, kā gribat, bet mūsu vainas nav tur ne par matu; turpretī tu pats gan zini varbūt labāk to īsto vainu. Kad kungs pēc tam, kad viņš jums atteicis, piesola mums jūsu māju un, ar vārdu sakot, pavēl ņemt, tad mums ir tas jādara, ja negribam, lai pašus arī izdzen. To zina ir dievs, ir cilvēki, ka vajadzēt mums jūsu mājas nevajadzēja un iekārojuši mēs viņas nekad neesam, bet gan negribējām nemaz ņemt.»

«Kam nu, otrējo māt, tādas lietas vairs pavisam piemini?» Tenis bezrūpīgi atteica. «Lai nu paliek viss, kur bijis, un kas noticis — no­ticis. Naida un ļaunu domu mēs neesam turējuši savā starpā dzīvo­dami un neturēsim arī šķirdamies, jo mums ikkatram jāsāk domāt arī drīz, kā smejies, uz dzimtas zemes pirkšanu, kuras būs visiem diezgan un kuru iemantos tikpat visi, lai māja ir vai nav, jo, kad septiņas pēdas garš un trīs pēdas plats gabals ikkuram, tad pietiek.» To izsacījis, viņš smējās atkal savus gardos smiekliņus un, sērkociņu uzvilcis, sāka aizdedzināt pīpi.

«Jā, jā,» Oliņš nopūzdamies iesāka. «Tā jau ir tai grēku pasaulē, kur pa tumsu klūpam un krītam savā miesas vājībā; bez savām vainām neviens neesam, un žēlastības visiem jālūdz, kuru arī panāksim, ja būsim sējuši šeitan asaras un turējuši to ticību, kura nepamet kaunā. Kad nāksim tur pie skatīšanas tai pilnībā, tad nejutīsim vairs nekādu trūkumu, jo tad būs visiem viens kungs un viena mūžīga tēvu zeme, tāpēc netiesāsim un nepārsauksim paši šai pasaulē cits cita, bet meklē­sim vien vainu pie sevis un vēlēsim viens otram «labu dienu, mieru un veselību» no sirds, kad jāšķiras.»

«Ko nu, kā smejies, grēcinieki būdami, varam vairāk sacīt vai vē­lēties?» tā Tenis, pieceldamies no krēsla, uz kura bij jau agrāk no­sēdies, un vilkdams ar abu roku īkšķiem jostu uz leju, apstiprināja Oļiņa vārdus. Tad, roku sniegdams, atvadījās papriekšu no Oļiņa un pēc tam no Oļinietes.

«Ar dievu, ar dievu! Mēs tevis neesam nekad pie dieva apsūdzē­juši un nesūdzēsim arī nedz šai, nedz viņā saulē, tāpēc mūsu dēļ dzīvo droši un ej, kurp gribi; bet, ja dievs tevi piemeklē, tad to viņš dara pats no sevis, tavu pašu grēku dēļ, un tad mūsu vainas nesaki,» Oļi­niete, auksti un lielmanīgi roku sniegdama, sacīja; bet viņas balss skanēja tā, it kā kad viņa gribētu teikt: «Aiziet tev vajadzēja jau sen un nevis vairs šās dienas gaidīt; tāpēc ir labi, ka pēdīgi jel reiz būsi projām, lai tiek māja tīra.»

Kad Tenis bij izgājis, tad nevedās Oļiņiem savā starpā nekāda va­loda, un viņi sēdēja labu brīdi abi klusu, tik vien pēdīgi pats Oļiņš gari un smagi nopūtās. Oļiniete, to dzirdēdama, pacēlās no krēsla un, ārā iedama, sacīja ar dusmām, greizi paskatīdamās: «Ko tu šņāc vie­nādi kā sils! Ne man tāda šņākšana patīk, ne es varu viņas ieredzēt.»

Viņai bij liela kārība redzēt, kā Gaitiņi atšķirsies un aizbrauks, tā­pēc iegāja kambarī, no kurienes pa lodziņu varēja pārredzēt Gaitiņu pagalmu un rijas priekšu, kur stāvēja jau sajūgtais zirgs. Bet šo vietu viņa atzina daudz par atstatu, jo redzēšana nebij visai skaidra un ne­varēja arī ne vārda dzirdēt no tā, kas tika runāts, tāpēc nogāja uz kūts priekšu un likās tur kaut ko strādājam, lai zem tāda iemesla var labāk nolūkoties. Līdz ar to viņa gribēja uzlūkot Lienu, vai tā arī

nenāks un neskatīsies, kā Gaitiņi aiziet; bet Liena palika, tāpat kā gan­drīz visu priekšpusdienu, kad laiks atlikās, lielajā istabā sēdot un šu- vot, jo pēdējā laikā viņa bij arvienu nopietni vienaldzīga, tā ka Oļinietei nebij pat par viņas mīlestību pret Kasparu daudz ko dus­moties, jo patiesi sāka rādīties, ka šī mīlestība zuda tikpat, cik Kas­para aiziešanas diena tuvojās, caur ko Oļinietei un arī Prātniekam radās jauna dzīvība, kad varēja sākt cerēt uz savu nodomu piepildīšanos caur gudri izraudzītiem un stipriem līdzekļiem.

Kad Tenis nonāca savā mājā atpakaļ, tad bij patlaban jau viss sa­taisīts uz ceļu, tā ka vajadzēja tik braukt. Vezums bij viegls, jo tai, kā pieminēts, atradās tik kādas vajadzīgākās un vieglākās dzīves lie­tiņas, kā arī pašu uzturs un zirga barība.

Tenim pienākot, iznāca Kaspars ar Annužu no istabas, kurā bij vēl laikam kādu brīdi par kaut ko sarunājušies. Annužai bij acis izrau­dātas, un viņa slaucīja stipri asaras, bet Kaspara sejs palika tāds pats nopietns, auksts un ciets kā allaž un varbūt vēl jo vairāk nekā allaž. Iznācis viņš novēlēja īsos vārdos tēvam sēsties uz vezuma un braukt pa ceļu apkārt, bet pats aizgāja pa kāju celiņu pretī. To viņš darīja lai­kam īpaši tādēļ, lai varētu atrauties no visām jūtelīgām un garām at­šķiršanās ierašām, kā arī izsargāties no tām dažādām ziņkārīgām acīm, kas glūnēja ap Oļiņu mājām slepeni uz viņiem, jo Kaspars — drusku un viegli vien uz to pusi acis pagriezdams — pamanīja arī pašu Oļinieti aiz stūra skatāmies. Ar Annužu viņš bij atvadījies jau iekšā un arī pie­teicis doties līdz ar Teni ceļā, jo viņai bij jāiziet kopā arto līdz lielceļam un tad jāšķiras. Tenis ieskrēja tik vien vēl veikļi istabā aplūkot, vai nav kas palicis; bet, kad nekā neatrada, tad steidzās drīz ārā, saņēma grožu un laida uz ceļa virsū, iedams pats līdzās kājām; Annuža turpretī ar kādu nastiņu un groziņu uz rokas gāja ratiem līdz. Tā nu viņi izgāja gandrīz visi trīs reizē no mājas, nerādīdami vai arī nenesdami nekādu šķiršanās sāpju un žēlumu, ja vien tik Annuža, kura slēpa arī savas asaras.

Annuža, iedama savā nodabā vezumam līdz, atcerējās to Jura dienu, kur viņa priekš daudz apaļiem gadiem pavadīja šos pašus tagadējos iz­gājējus pa šo pašu ceļu uz Irbēniem, no kurienes atkal šodien pati izva­dīja viņus laukā. Viņa salīdzināja abas pieminētās Jura dienas un atrada, ka tās savā starpā ļoti šķīrās: toreiz nāca šie ļautiņi no dzimtenes šurp uz svešumu, nevis meklēdami laimes un vieglu dienu, bet tik paspārnes, darba un uztura; tagad tie paši gāja atkal no šejienes laukā, kur, sūri un grūti darbodamies, bij spējuši sagādāt tikai dienišķu iztiku, be t kur

tomēr uz priekšu tiem vairs palikšanas nebij. Toreiz viņi atnāca trīs: divi pusmūža cilvēki un viens bērns, bez tam vēl viens kalpa vīrs ar sievu un bērnu. Tagad viņi pārgāja tikai divi: viens vecs un otrs za­ļoksnis, jo Ilze, viņas mīļā Ilze, dusēja smilšu kalniņā, un tagad no­laidās jau otrs pavasars pušķot viņas kapu. Annuža pateica dievam, kurš nelika šai eņģeļa dvēselei, kuras mūžs bij gandrīz tik vien cie­šana, piedzīvot vairs šā pēdējā krusta. Kaspars, toreiz atnākdams, bij mazs un bezrūpīgs puisēns, bet tagad īstā jaunības spēkā un, kaut gan vēl tik dzīves iesākumā, tomēr viņas rūgtumus baudījis jau pilnā mērā un tomēr spējis panest visu, nekurnēdams ne ar vienu vārdu un ne­raudzīdamies ļauni nevienu acumirkli. Viņš spēja šķirties no šās iemī­lētās, bet netaisni atņemtās vietas bez nekādas pavadīšanas un bez ne­kādas atvadīšanās, bez noskumšanas un žēlabām, nevēlēdams nevienam nedz laba, nedz ļauna. Kaspars bij ieaudzis Annužas sirdī tikpat kā pašas bērns un īsti jo vairāk vēl tagad pēc mātes nāves. Viņa nomanīja stipri, ka tikpat bez Kaspara, kā arī bez Lienas būs vientulībā grūta dzīve un garš laiks, tāpēc pie šās šķiršanās viņa nesa vairāk smaguma uz sirds nekā citi. — Tenis pa šiem Irbēnos nodzīvotiem gadiem bij spēris stiprus soļus sava mūža pēdējā daļā iekšā tikpat miesīgi, kā garīgi. Vienīgi tik viņa cēlumam iekš valodas un iznešanās nebij va­rējis piekļūt nekāds vecums un arī nekāds trūkums, — pašā pēdējā nebūšanā viņš bij turīgs un pat bagāts, caur ko nekāds liktenis nespēja viņa pazemot un nekāda nelaimība ķerties dziļi pie sirds, jo visas bēdu nastas, apakš kurām citi gaudās un vaimanāja, Tenis panesa tīri kā pa smieklam, kādēļ dažs bagāts, dziļš un apdomīgs cilvēks apskauda viņu ne bez taisnības savā tukšā dzīvē un vieglā prātiņā, kurš spēj uzņemt visu par laimību. — Pēdīgi Annuža lūkojās arī pati uz sevi un saviem piedzīvojumiem šai mūža gabalā. Daudz laimības viņa neva­rēja tai ieraudzīt, bet īstas bēdas, kuru neviens nezināja, gan atminē­jās. Viss un vienīgais jaukumiņš bij tas, kad varēja būt kopā ar savu draudzeni Ilzi un darīt viņas prātu. Bet, ko viņa sajuta īsti pie Lienas audzināšanas, kā arī pie viņas tagadējā un turpmākā likteņa, vai prieku, vai kaut ko citu, vai arī visu kopā, tas nebij nevienam zināms, jo ru­nāt viņa par to nekad nerunāja; tomēr to gan varēja nomanīt, ka kāda nezināma nasta gulēja uz viņas sirds, izspiezdama nereti vien tumšas un smagas nopūtas, kas arī tagad notika. «Dievs vien pats zin, ko viņš ir īsti ar mani nodomājis un kā vēl viss izies galā,» tā viņa sevī runāja. «Vai tas ir arī patiesi viņa prāts, ka man būs atkal un turklāt vēl sava

mūža galā uzņemties šādu smagu pienākumu? Kas gan to pasacīs? Apņēmusies gan esmu, bet dievs zin, dievs zin, vai tas būs vien pa­reizi un vai varēs labi izdoties? Sirds man gan nekā laba neparedz, bet tik baiļojas, kad uz to domāju. Vai tās tik nebūs atkal jaunas slogas uz manas sirds, un vai tad viņa nenogrims tik pavisam dibenā? Bet, kad apdomāju otru pusi un visu, kas tur var notikt, tad atkal nevaru — sirds tā nepaļauj — lai notiek kas notikdams — jāiet uzsāktā ceļā tāļāk.»

Tā, sevī nogrimusi un domādama, Annuža nemaz nepamanīja, ka bij iznākusi jau uz lielceļa un ka no šejienes viņai ar Teni bij jādo­das uz savu pusi katram.

Tenis, kad bij uzlaidis zirgu uz lielceļa un pagriezis uz to pusi, uz kuru viņam jābrauc — jo tik daudz, uz kurieni iesākot jāgriežas, bij Kaspars viņam vajadzības dēļ gan pateicis, — tad apturēja, uzsauk­dams skaņi un lepņi caur degunu: «Prrrmm!» — it kā kādas stīgas vai skanošas atslēgas troksnī. Pēc tam uzmeta grožu uz vezuma un nāca Annužai pretī, lai var atvadīties. «Nu tevis es vairs pa savu ceļu tāļāk nevedīšu,» viņš Annužai uzsauca. «Tagad iesim katrs uz savu pusi, jo diezgan esam, kā smejies, kopā staigājuši gan nīzdamies, gan bārdamies.» To sacījis, viņš sāka jautri smieties.

Annužai turpretī smiekli nenāca, kaut gan viņa arī nebij jautrības ienaidniece pat vēl šinīs gados, tāpēc atbildēja Tenim nopietnā balsī: «Met jel savu tērzēšanu pie malas, jo vienādi viņa nemaz nepiederas!»

Teņa dabā nopietnības jau gandrīz nemaz nebij, un piespiests viņš nespēja iemantot tās vēl ne tik, bet drīzāk gan savu tērzēšanu caur to paveicināt, tāpēc atbildēja, it kā Annužu drusku kaitinādams: «Hm, kad visi gribēs raudāt, tad, kā smejies, pietrūks debesīs drīz asarām trauku.»

«Vai nu tādēļ tūliņ jāraud, kad netērzē?» Annuža ar mazu nepa­tikšanu atteica.

«Aukstam vai karstam vajaga būt, jo remdenos izspļauj.»

Annuža sāka laikam apdomāt, ka tāda nepatikšanas rādīšana nav vairs še īstā vietā, tāpēc mēģināja atbildēt laipni un it kā pasmieties gribēdama: «Ar tādu, kāds tu esi, jābaras pašā pēdējā brīdī, ja arī visu laiku būtu nodzīvots labi.»

«Nu, ja neesi, kā smejies, agrāk rājusi, tad tagad arī vairs neiz­mācīsi, tāpēc sacīsim ar dievu un iesim pasaulē, lai tad rāj tā.»

To sacījis, viņš sniedza Annužai roku uz atvadīšanos.

«Nu tad ar dievu, ar dievu!» viņa sacīja. «Gan jau vēl varbūt kādu reizi satiksimies.»

«Vēl var iznākt laika diezgan ko satikties un diezgan arī ko nesa­tikties,» Tenis atteica un, grožu saņēmis, skubināja zirgu.

Kaspars tikām gāja taisni jeb tiešām tēvam pretī, izmezdams labi lielu līkumu. Ne reizes viņš neskatījās atpakaļ un ari citur nekur ne­apstājās kā vien uz kāda augsta tilta, kuram bij lejas pusē liels, dziļš atvars. Kaut gan lielums no pavasara ūdeņiem bij jau noskrējis, tomēr prāvākās upītes tecēja vēl diezgan stipri un arī šī upe, uz kuras tilta tagad Kaspars apstājās, lūkodamies tumšā un mutuļojošā atvarā. Daudz reizes viņš bij gājis pār šo tiltu, bet nekad tas nebij spējis viņu tā ap­turēt kā šai reizē. Tumšs kā nemierīgais atvars bij arī viņa sejs. Jo ilgāk Kaspars tanī šausmainā dziļumā lūkojās, jo patīkamāks tas viņam izlikās. Viņš gribēja it kā izzināt, kas īsti atrodas tur tai noslēpumīgā dziļumā. Tā jautādams, tas matīja savā garā šo atbildi: «Še ir taisnība, še ir miers, še ir laimība!» Līdz ar to Kaspars nomanīja savā sirdī it kā līdzcietīgi laipnu aicināšanu doties tur iekšā; tur viņš dzirdēja arī ap­solījumu, ka kļūs atsvabināts uz reizi no visām saitēm un visām nas­tām, kļūs atpestīts no visiem vajātājiem un pāri darītājiem. Mīļi viņam izlikās būt tur dibenā no visa un no visiem paslēptam; sirds tam stipri pukstēja un vilka pašu ar neatgaināmu spēku tilta malai pāri. Bet pie­peši viņš atrāvās, iztrūkās, un viņa vaigs nobālēja, jo iekšķīga balss bij atsaukusi šos vārdus: «Tava dzīvība ir arī cita dzīvība un tava nāve arī cita nāve!» Kādus acumirkļus Kaspars stāvēja tā, it kā no zibeņa sasperts: auksti sviedri izspiedās rupjās lāsēs uz viņa pieres, acis ap­žilba, jādvašo bij ātri un smagi. Tikko pa labu brīdi viņš nāca atkal pie sajēgas un skaidras apzināšanās. Tas bīstamais tukšums bij no­zudis no viņa vaiga un ta vieta iestājies atkal tas pats lēnais, bet ne­grozāmais panešanas un cauri spiešanās stiprums. Sviedrus noslaucī­jis un dvašu gari atvilcis, Kaspars gāja mērenos soļos tiltam pāri un savu ceļu tāļāk.

Oļiniete, kad bij aizgājējus slepen ar acīm pavadījusi, iegāja iekšā un teica uz Oļiņu, kas sēdēja vēl tai pašā vietā un tāpat kā pirmāk, rokas klēpī krustām salicis un galvu nodūris: «Nu ir reiz tā posta suga atkal no mājas laukā! Lai nu kā! Prāts palika tūliņ kā atlaists.» Kad Oļiņš tomēr ne tikvien nepriecājās viņai līdz, bet nelikās viņas vārdu nemaz dzirdot, tad kliedza ar dusmām: «Ko nu te kūko visu dienu kā dzeguze! Būtu gājis jel apskatīties, kādā kārtā ir atstāta māja: vai nav izdauzīti logi, vai pavardi izjaukti, vai arī cits kas aiz atriebšanās sapostīts? Ko gan tādi bēdā?»

«Man nav nekāda prieka nedz par viņu aiziešanu, nedz par to iemantoto māju,» Oļiņš nopūzdamies atbildēja. «Es būtu daudz labāk ar mieru, kad viņi nāktu atpakaļ un dzīvotu paši tur, lai paliek viss, kā bijis.»

«Tā jau gan!» Oļiniete atkliedza, paskatīdamās greiži un ar lielu nicināšanu. «Nu ir dievs palīdzējis māju iemantot — viss ir, paldies žēlīgam dievam, iecīnīts, un nu viņam būs vēl slikti!»

«Es neesmu nekad īsti pēc tās mājas kārojis, jo mana sirds atzina to allaž par grēku, un tagad to sajūtu arvien stiprāk,» Oļiņš atbildēja.

«Tāds jau esi, it kā omu izkūkojis,» Oļiniete atkliedza; bet pa brīdi runāja lēnākā balsī tāļāk: «Nu, ja tu sajūti to par grēku, tad ej lūdz dievu vai arī paraudies, gan tad būs viss vesels. Cik lielu grēku viņš nav piedevis, cik lielu arī vēl nepiedos! — Tad nu šis nieks vien būs neiespējams? Vai tu nezini, ka grēcīgi ir viņam mīļi? Jo pašu slepkavu viņš uzņēma pie sevis debesīs un vēl papriekšu nekā citus.» Ar šiem vārdiem Oļiniete izgāja ārā, jo viņa sāka nomanīt nepatik­šanu šai brīdī ar tādu cilvēku runāt, kurš ne tikvien neuzteic šā da­rījuma un panākuma, bet jūtas no viņa vēl satriekts. Viņa labprāt vē­lējās atrast kādu, kas runā viņai pa prātam, it kā gribēdama stiprinā­ties. Kad nebij neviens atrodams, kurš būtu turējis no sirds viņas pusi, tad sāka stāstīt kalponei to pašu, ko Oļiņam, jo viņa zināja, ka kalpone vismazāk nedrīkstēs citādi runāt, kas arī bij tiesa.

Kaut gan Oļiniete stāstīja, ka līdz ar aizgājējiem esot viņai novē­lies kā akmens no sirds, tad tomēr viņa bij šodien nemierīgāka nekā citām dienām un raudzīja ikkatru, ko vien sastapa, pārliecināt, ka Gaitiņiem nebijis vis jāaiziet viņu dēļ, bet kungs izdzinis tos aiz savas pašas un visiem zināmās viltības vainas. Un kādēļ gan lai šie viņu mājas neņemot, kad kungs to pēc likuma šiem piedāvājot? Un, ja šie nebūtu ņēmuši, vai tad cits gan nebūtu atradies? Gaitiņi paši vairs paturēti netikuši nekādā ziņā. — To viņa stāstīja arī žīdam un čigā­nietei, kuri bij todien Irbēnos ieklīduši.

Oļinietei ļoti gribējās noiet un aplūkot savu jauniemantoto māju, bet dienas laikā — dievs to zin, kādēļ, — viņa it kā neuzdrošinājās to darīt, tāpēc gaidīja krēslas un arī tad negāja vis taisni un visiem re­dzot, bet ar līkumu un aiz ēkām slapstīdamās. Iedama viņa domāja jau pa daļai ar dusmām, ka, ja nebūšot atstājuši visu pareizi un kā pienākas, tad tikšot caur tiesu meklēti un vesti atpakaļ, lai sataisot māju, kā vajadzīgs.

Pie dzīvojamās mājas durvīm piegājusi, viņa apstājās un klausījās, vai nedzirdēs iekšā kāda trokšņa, bet viss bij kluss. Tā klausoties, viņai uznāca savādas bailes, kuras augtin auga, jo ilgāk klausījās, kaut gan nekāds biedēklis nebij manāms. Viņa nokratīja tomēr visas bailes, pār­liecinādama sevi, ka tā esot velna gudrība cilvēkus tā baidīt, bet ticīgs dieva bērns par to tik vien pasmejoties, un, tā sadrošinājusies, gāja iekšā. Kaut gan ne gluži bez šaušalām iegājusi, Oļiniete atrada visu ci­tādi, nekā bij domājusi, jo vakara krēsla spīdēja pa gaišiem lodziņiem vēl mīlīgi iekšā, apgaismodama diezgan šo kluso mājiņu. Ne tikvien lo­gi, bet arī sienas, durvis un sliekšņi bij nomazgāti un noberzti uz to spod­rāko; gar sienmalām stāvēja vēl daži glīti soliņi, kāds krēsliņš un aug­stāk dažas rindas vadžu. Logu rūtis bij veselas līdz pēdējai, un uz viena loga stāvēja saliktas rindā visas mājas atslēgas. Oļiniete nebij nebūt varējusi iedomāt, ka aizgājēji būs atstājuši savu māju šādā kārtā, tāpēc viņai uznāca tādas jūtas, kuras stāv starp apkaunošanu un nepatikšanu jeb kuras var nosaukt visskaidrāk par kvēlošām oglēm, kādas sakrāj godsirdīgs pretinieks uz sava vajātāja un ienaidnieka galvas. Līdz ar to atjaunojās še, dziļā istabas klusumā, arī tās bailes, kuras bij sagrābu­šas Oļinieti jau ārā. Viņa tomēr saņēmās un gribēja paskatīties arī di­bena istabā; bet, tikko durvis pavērusi, tā iedomāja, ka tur Ilze nomirusi, un tai pašā acumirklī ieraudzīja arī pieminēto nelaiķi dibenā pie loga stāvam. Oļiniete sastinga aiz bailēm, bet, visus spēkus saņemdama un bailīgi iekliegdamās, devās pa durvīm ārā un uz savu māju projām, kur vēl nevarēja labu brīdi atelsties. Māj nieki, redzēdami saimnieci tādu bālu un gandrīz drebošu, arī iztrūkās, bet zināt toreiz neviens nedabūja, kas viņai noticis.

Pa labu brītiņu pēc tam, kad Oļiniete bij jau savā mājā un kad bij sameties gandrīz tumšs, iznāca no Gaitiņu dzīvokļa Liena. Viņa bij nepa­manīta turp nogājusi, gribēdama pēc ilga laika pakavēties atkal tai istabiņā, kura bij viņai tik mīļa, bet tagad stāvēja pamesta. Viņa mita tur labprāt un nemanīja nekādu baiļu; bet Oļinietes ienākšana un jo vairāk viņas iekliegšanās gan to iztraucēja. Liena baidījās, pirmkārt, ka nedabūtu kāds redzēt viņu šeitan esam, jo, ja tas nāktu audžu mātei zināms, tad atjaunotos atkal vecais negaiss, kurš bij nu jau drusku ap­rimis; bet tagad atrada viņu še Oļiniete pati, ko gan Liena vismazāk bij gaidījusi, tāpēc nav brīnums, ka šis gadījums izbiedēja ļoti arī Lienu no tās puses. Otrkārt, viņa nevarēja izprast, ko nozīmēja Oļinietes nai­gais kliedziens, jo aiz dusmām, ka atradusi Lienu še, viņa tā gan ne­kliegtu. Krēsla turklāt bij tai istabiņā jau tik liela, ka no durvju puses nevarēja vairs tur cilvēka acumirklī pazīt, tāpēc vajadzēja Oļinietei būt redzējušai viņu šurp atnākam, kas atkal nevarēja būt; tāpat arī Oļinietes ienākšana nemaz neapliecināja, ka viņa būtu zinājusi Lienu še esam, un tas kliedziens, kā arī tā izskriešana rādīja drīzāk, ka tā viņas nepazina, nekā ka pazina. Šo visu pārdomādama, Liena palika kādu brītiņu turpat un tad tik gāja atpakaļ uz māju, kur ari pārliecinā­jās, ka audžu māte nebij vis viņas pazinusi, bet nodomājusi par dievs zin kaut ko citu.

Oļinietes jūtekļi jeb nervi bij stipri satriekti, viņa trūkās no miega un murgoja visu nakti — redzēja sapnī Ilzi par eņģeli garās, baltās drēbēs, ar spārniem, palma zaru rokā un kroni galvā. Tā skatījās sāpju pilna uz Oļinieti un redzēja viņas sirdi līdz dibenam ar visu, kas tai bij iekšā, jo priekš tādām acīm tās apslēpt nevarēja. Tomēr Oļi­nietes stiprā veselība panesa arī šo triecienu, tā ka necēlās ne tikvien karstuma drudzis, bet otrā dienā pēc asiņu atlaišanas bij viņa jau pavisam pie veca spēka un dūšas. Tomēr no Gaitiņu mājas turpmāk sargājās ne tikvien pati, bet aizliedza arī citiem turp iet, jo tā esot nešķīsta, tāpēc vajagot gaidīt, līdz uznākot kādi lāču vadātāji, — tad vedīšot ikkatrā ēkā lāci iekšā, lai to nešķīstību izdzenot; pēc tam iz­kvēpināšot vēl labi ar paegļiem — tad varēšot dzīvot iekšā droši un neredzēšot vairs nekādu modzekļu.

Oļiņa grūtums turpretī gāja stipri vien uz otru pusi; miegs viņam nenāca gandrīz nemaz, arvienu viņš mazāk runāja un sēdēja tik, galvu nokāris, rokas salicis un brīžam smagi nopūzdamies. Kaut gan tagad bij jāuzņem otrtik liela saimniecības zināšana, tomēr viņš nelikās nemaz par to zinot. Oļinietei bij par to lielu lielās bēdas, un viņa nesaprata nemaz, ko iesākt. Pēdīgi gribēja sūtīt jau pēc Prātnieka, lai nākot un ierādot jel puišiem kārtīgu darbību, jo no veča, kā redzams, vairs nekā nebū­šot; Prātnieks tomēr negaidīja vis pakaļ sūtām, bet ienāca pats otrā vai trešā dienā pēc Jura dienas.

Ienācis viņš vēlēja Oļiņiem laimi uz jaunu, lielāku saimniecību. Oļiņš neatbildēja uz to nekā, bet Oļiniete pateicās gan priecīgā vaigā: «Paldies, paldies par laimes vēlēšanu! Bet mans vecais vienādi tāds kā saīdzis vien sēd — negrib parīkot pat ne puišu pie darba; es taisī­jos sūtīt jau, Andž, pēc tevis.»

«Kas tev, Oļiņa tēv, tagad vairs var kaitēt, jo nu esi kungs par vi­siem Irbēniem?» tā Prātnieks.

«Nu jā, Andž, es ari tāpat saku,» Oļiniete viņam piekrita.

«Es, Prātniek, dēls, paliktu labāk pie tās pašas savas daļiņas ar mierīgu sirdi, nekā tagad uzņemu visu ciematu ar nemieru,» Oļiņš pēdīgi atbildēja.

«Kāds tev, Oļiņa tēv, gan var nemiers būt tik skaidrā lietā, kur tu neesi nemaz viņu iziešanas meklējis, bet tik vien māju no kunga saņē­mis, kad viņi paši nevarēja vairs palikt?» tā Prātnieks, spieķīti ar nazi graizīdams, mierināja.

«Lūk, tā, tā, Andž, to pašu es ari viņam saku,» tā Oļiniete veikļi Prātniekam piekrita.

«Tā tik, Prātniek, dēls, var runāt cilvēku, bet ne dieva priekšā,» Oļiņš atteica, nemaz nepaskatīdamies.

«Nu, es domāju, ka dievam tas patiks gan labāk, kad neticīgi un bezdievīgi cilvēki tiek no mājas, valsts un draudzes laukā, nekā kad viņi vēl dzīvotu še dievu bērniem par samaitāšanu un piedauzību,» tā Prātnieks, kādu brīdi padomājis, uzsāka. «Jo, ja viņu iziešana būtu pret dieva prātu, vai tad gan cilvēki varētu tur pretī ko darīt? Kungi un valdīšanas, kā tu pats, Oļiņa tēv, zini vēl labāk, stāv dieva vietā, un, ko viņi dara, tas ir darīts tikpat kā no paša dieva. Gan viņš pats zin, kā katru reizi priekš viņa valstības izplatīšanas jāstrādā un kā kurš pretinieks jāliek par pamēslu viņa kājām. Tas ir viss viņa paša darbs, jo no sevis un ar savu spēku cilvēki nekā laba nespēj, ja vien tik ļaunu, un še tu skaidri redzi, ka ļauniem dievs turas pretī un tos pazemo caur citiem cilvēkiem.»

«Nu, klausies nu, veci, kā rakstus izliek, kas saprot, kā uz delnas, lai gan pats nav necik ar viņiem darbojies,» Oļiniete priecīgi iesau­cās. «Ja Prātnieka Andžs būtu cilājis dieva vārdus tik daudz kā tu, tad viņš zinātu visus rakstus no galvas. Un vai gan tu gribi izdzīvot visu mūžu kā koks bez neviena grēciņa? Kam tad tevīm vajaga to lielo lūgšanu un raudāšanu? Kam tad vajadzēja pestītājam ciest un mirt? Ak skaudīgs! Tad es nepaceltos ne augšā. Kura svētdiena ir pagājusi, kad neesam turējuši dieva vārdu mājā vai klausījušies baz­nīcā vai arī kur tu pats nebūtu sludinājis viņu citā vietā. Dažu svēt­dienas vakaru acis gandrīz sūrkst no raudāšanas, īsti kad ir bijuši jā­dzird vairāk bēru dievvārdi. Es nezinu, cik dziesmas vien netiek pa nedēļu izdziedātas? — Man tā dieva mīlēšana ir vai iedzimta: lai iemu kurp iedama, lai daru ko darīdama, bet dieva vārdu man vajaga mutē. Ziņģes es neesmu nezin par cik gadu ieņēmusi mutē, kamēr varbūt tai jaunības trakumā, kad pestītāju vēl nepazinu. Kad nu vie­nādi ir tā dieva labā vien dzīvots un viņa prāts vien darīts, vai tad gan viņš var tūliņ apskaisties, ja kādreiz neizdarām gluži tā vien, kā viņš grib? Ko tad līdz tāda svētības un žēlastības krāšana, kad pats krājējs nedrīkst ne pilītes no viņas baudīt jeb ar viņu savus parādus nolīdzināt?»

«Tu jau pats arī, Oļiņa tēv, zini un māci,» Prātnieks teica, «ka tādam grēciniekam, kurš tā no sirds savus grēkus nožēlo, dievs viņus piedod labprāt pat vai divreiz, tāpēc nevajaga par tādu mazu lietu, kuru viņš būs piedevis varbūt jau ar augļiem un kura, kas zin, nemaz vēl grēks nav, savā sirdī tik daudz zūdīties, it kā kad dieva pasaulē vairs ne­būtu.»

«Un es viņam, Andž, saku, ja jau tie grēki tik ļoti spiež, lai iet biežāk pie dieva galda,» Oļiniete vēl pielika. «Var iet reizes četras par gadu — liegt neviens neliedz; un cik gan tur tās izmaksas? — Vai gan šie grēki vien būs tie, kuru nevarēs nekādi pārspēt? Te nu, Andž, redzi, cik vien manam vecim ticības! Par ikkatru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepiedos! Dievs nepiedos!»

Gan Oļiņš nevarēja viņu domām un pierādījumiem piekrist, bet pretī runāt arī nespēja, jo viņam izlikās .gan arī, ka izskaidrotājiem varot būt labi daudz taisnības, kaut gan viņš neesot paradis jeb iedo­mājis, ka grēku piedošanas lietas varot arī no šās puses tulkot un aizbildināt, tāpēc savā garā cik necik atdzīvojās, sāka meklēt zābaku un solījās spirdzinādamies iet pie arājiem, ko arī darīja, jo gribot paraudzīt, kā veicoties jaunai saimei darbs.

«Lūk, lūk, Andž, kā vecis kļuva tūliņ savādāks,» tā Oļiniete prie­cīgi iesaucās, kad Oļiņš bij aizgājis. «Nebūtu tu atnācis — viņš kū­kotu tāpat.»

«Jā, jā; bet tas prāta durnums pārietu viņam gan tāpat no sevis, ja varbūt tik kādas dienas vēlāk; bet tomēr labāk jau ir, ka cik necik piepalīdz,» Prātnieks atbildēja, būdams ar saviem panākumiem pilnā mierā. «Prāts viņam, zināms, ir mīksts un pabailīgs, bet, kad iedrošina vien, tad ir atkal uz ceļa. — Bet lai nu šī lieta būtu. Saki labāk, — ko var nomanīt tagad no tavas audžu meitas? Vai aizgājēju arī vēl pie­min?»

«Nē, neesmu manījusi vairs nekā,» Oļiniete atbildēja pusbalsī, bet priecīgi. «Liekas, ka tavs gudrais darbs būs izdevies: visu šo pēdējo laiku un tāpat arī tagad viņa nav turējusi ar to pagānu vairs nekādas sazināšanās. Laikam gan sāk pārliecināties, ka diedelēt negribēsies iet. Pēdējās dienās es uzskatīju jo cieti, domādama, ka jel priekš šķirša­nās mēģinās satikties, bet nebūt: viņai bij viena alga, vai iet vai pa­liek, it kā kad nemaz nezinātu. Vēl, zināms, gan tāda pati domīga un nopietna vien ir, jo varbūt kaunas par savu neprātību. To redzēdama, es neesmu arī vēl par tevi nekā minējusi no jauna, kamēr nav viss pilnīgi nostājies un aizmirsts. Var būt, ka tagad viņa tik gaida, lai tu atkal uzbildinātu. — Bet klausies, Andž: Liena strādā tagad pagrabā — es gribu iet tur un sūtīt viņu šurp uz istabu šūt; tad varēsi izrunāties. Bet tagad nāc man līdz un pakavējies kādu brītiņu pie arājiem vai ci­tur, lai Liena neatrastu tevis jau priekšā un nedomātu, ka es sūtu viņu ar nodomu uz istabu. Redzējis tevis bez mums vēl neviens nav, jo saime ir visa uz lauka vai nu pie aršanas, vai pie pļavu līdzināšanas.»

Prātnieks pieņēma labprāt šo padomu, kurš arī izdevās pilnīgi tā, kā Oļiniete bij to izdomājusi, jo, pēc brītiņa pārnācis, viņš atrada patiesi Lienu istabā sēdam un šujam.

Arī Prātnieks pārliecinājās, ka Lienas daba bij stipri vien pārgro­zījusies jeb nostājusies. Agrāk viņa rādījās pret Prātnieku vai nu cieta, vai zobgalīga, vai arī, kā saka, lepna; tomēr tai laipnībā nebij redzams vairāk nekas kā tik godīga pieklājība un sveša cilvēka cie­nīšana. Vai Prātnieks arī to tā redzēja un saprata, tas nav vis ticams, jo bij nomanāms, ka šāda Lienas izturēšanās, kura izskatījās patiesi tāda, kā Oļiniete to bij sapratusi un stāstījusi, atjaunoja un pacēla stipri viņa cerības. Bet pret šo laipnību bij nozudis Lienai viss bērniš­ķīgais jautrums, bezrūpīgie smiekli, jocīgā pārgalvība un nebēdība, kas viss piederēja viņai tik jauki. Arī ziedošais vaigu sārtums bij no­dzisis un devis vietu klusam, piemīlīgam bālumam; acis nebij vairs nemierīgas un ugunīgas, bet rāmas un aukstas kā divi tumši spoguļi vai arī kā lieli norimuši ūdens krājumi tikpat priekš, kā pēc aukas. Tomēr no sava spēka nebij viņas ne tikvien nenieka zaudējušas, bet gan pieņēmušas klāt, jo runājot tās stāvēja visā savā pilnīgā lielumā gan mierīgi un lēņi, bet taisni, pastāvīgi un caurspiedīgi otram runā­tājam un viņa acīm pretī. Prātnieks to sajuta pirmo reizi, bet stipri, tā ka viņam bij jānogriežas un savas acis jāpaslēpj, jo viņš nespēja vis nedz citu acu panest, nedz arī cita acīs skatīties. Arī Oļiniete bij uzsaukusi Lienai dažreiz: «Ko tu skaties manī tādām tik lielām acīm kā ortiem?»

Prātnieks, kad bij apsēdies Lienas padotā krēslā, sāka jautāt, kā nu klājoties un vai neesot Irbēnos tagad garš laiks, kamēr Gaitiņi aiz­gājuši un šiem, Oļiņiem, vien jādzīvo visā mājā.

«Nu, garu laiku var pazīt un par to runāt tikai tas, kuram nav pa­šam īsta darba,» Liena atbildēja.

«Jā gan; bet to jel jūs varēsat zināt, vai jums nepatiks tagad Irbē­nos labāk dzīvot pa visu mājas platību nekā agrāk uz pusmājas?» Prātnieks jautāja tāļāk, gribēdams izdibināt drīz Lienas prātu; bet tūliņ arī gan pats sajuta, ka bij izskrējis par daudz tāļu klajumā un ka nu vajadzēs dabūt varbūt kādas bultas pierē, tāpēc būtu gan labprāt rā­vis to jautājumu atpakaļ, ja vien spētu notvert.

Ko Prātnieks sajuta, tas bij arī tiesa un piepildījās, jo Liena zināja ņemt šādu viņa klajā izskriešanu vērā. Papriekšu tā uzlūkoja Prātnieku mierīgi, bet plaši un vareni, tā ka tam bij gandrīz jāsaraujas; tad sa­cīja lēnā garā: «Ja jūs, Prātniek, meklējat vēl kādus, kas par Gaitiņu izdzīšanu jeb izskaušanu līdzpriecājas, bez tiem, kuri jums ir zināmi un darbojušies varbūt arī līdz, tad vairāk atrast jums gan nāksies grūt.»

Prātnieks bez nekādas apdomāšanas un nogaidīšanas sāka veikli aizbildināties un stāstīt, ka pie Gaitiņu iziešanas nevarot būt nemaz viņa vaina, kā gan laikam ļaudis esot izrunājuši, bet drīzāk gan varot teikt, ka šis esot no savas puses darbojies uz to, lai kungi vecītim piedodot un atstājot viņus mājā tāpat. «Naudu,» tā viņš sacīja, «gan es vecītim aizdevu, bet to viņš man lūdza pavisam priekš citas vaja­dzības — priekš kāda parāda nolīdzināšanas. Bet ko nu lai dara, jo pa­saulē daudzkārt jāsaņem par labu darbu ļauna alga.»

«Jums, Prātniek, nemaz nav vajadzīgs pie manis aizbildināties un taisnoties,» Liena it kā apmierinādama sacīja, «jo es neesmu un arī negribu būt nedz jūsu apsūdzētājs, nedz jūsu tiesnesis; bet, ja jūs domātu mani pārliecināt, ka esat nevainīgi patiesi šinī lietā, tad saku īsi, ka tas jums neizdosies, tāpēc atstāsim labāk šo valodu un runāsim, ja patīk, ko citu.»

Prātnieks, lūpas kodīdams, cieta kādu brīdi klusu, sevī un par sevi sāpīgi dusmodamies, ka bij piegājis ar savu valodu tai riebīgai vietai tik tuvu, tā sakot, pa šāvienam, un arī dabūjis veselas saujas skrošu acīs. Tomēr tas Lienas uzaicinājums runāt par kaut ko citu deva viņam atkal drusku cerības. Bet tagad viņš sargājās uzmanīgi ar savu valodu tāļu klajumā nākt, bet palika arvienu labāk kādu soli tuvāk pie mež­malas, caur ko atkal sarunāšanās ne tikvien lāgā neveicās, bet Prātnieks nedabūja arī nenieka tuvāk pārliecināties, kādu prātu īsti Liena tur tagad uz viņu.

No šās dienas vecais Oļiņš gan drusku atdzīvojās un sāka rūpēties joprojām par savu saimniecību, bet agrāku laiku miera un rūpības viņam tomēr trūka, kaut sieva rāja viņu par to ik dienas un, kā tika dzir­dēts, devusi kādreiz pat ar dūri mugurā, kliegdama, ko vienādi te pūšot kā meža balodis, vai neiešot vis pie darba rīkošanas! Kad neesot gribējis gādāt, tad nevajadzējis arī ņemt otras mājas, jo nu ar šādu galu būšot jāizput no abām. Tomēr arī viss tas daudz nelīdzēja, un vecais jautrums Oļiņam vairs neatnāca.

Kādas nedēļas pēc Jurģiem Liena taisījās iet sērst jeb ciemoties pie Oļinietes radiem kādas divi jūdzes tāļumā. Oļiniete to viņai lab­prāt novēlēja, un tā kādā jaukā sestdienas dienā devās Liena ar nastiņu rokā uz ceļu, solīdamās būt mājā ne agrāk kā varbūt otrdienas vakarā.

Otrdienas vakars pagāja, bet Liena neatnāca. Oļiņi gaidīja viņas visu trešdienu, bet nesagaidīja. Ceturtdienas rītā sūtīja kādu cilvēku braukšus turp, uz kurieni Liena bij solījusies iet. Tai pašā dienā pret vakaru atbrauca tas izsūtītais cilvēks atpakaļ ar to ziņu, ka Liena ne­esot nemaz tur bijusi, kurp solījusies iet, un neviens neesot viņas re­dzējis. Šī ziņa iztraucēja Oļiņus ļoti un it īsti pašu saimnieci, jo tāda pazušana nevarēja vis nozīmēt nekā laba. Tūliņ sūtīja atkal citu cil­vēku uz Annužu, var būt, ka tā zināšot kaut ko stāstīt; bet Annuža, kā viņas saimnieki teica, neesot arī pati no pagājušās sestdienas mā­jās manīta un nezināms, kurp aizgājusi. Oļiņos cēlās tūliņ tās domas, ka viņas abas būšot aizbēgušas Gaitiņiem līdz; bet, kur paši Gaitiņi atrodami, tas nebij zināms nevienam, un tāpēc par tāļāku meklēšanu nevarēja nekā domāt. Oļiniete iekrita atkal savā krampju un pustra- kuma vājībā nevis aiz Lienas žēlabām, bet aiz dusmām, ka Liena ir nogājusi varbūt pie Gaitiņiem. Daudz daudz mīļāk viņa dzirdētu to ziņu, ka Liena ir atrasta kaut kur pagalam, nekā būtu šinīs bailēs, ka viņa ir, kas zin, savienojusies ar Kasparu. Agrāk šādos trakuma un plosīšanās brīžos Oļiņš raudzīja viņu apmierināt, gan ar dieva vār­diem, gan citādi, bet tas pēc šām ziņām un izsacītām domām sēdēja atkal savā kaktā durns un vienaldzīgs pret sievas trakošanu.

2.Šai vasarā bij čangaliešos mērīšanas darbs pašā spēkā,

Šai vasarā bij čangaliešos mērīšanas darbs pašā spēkā, jo pērn viņu iesāka diezgan vēlu pēc tam, kad māņu mēr­nieki bij aizgājuši un čangalieši, caur viņiem apcietināti, izcietuši lielas briesmas. Vēl tagad daži un īsti Ķencis lielījās, sacī­dami: «Redz še, kā dabūjām beidzot zināt, ka bijuši tikai blēži vien! Viņi bij gribējuši mūs tik vien izmānīt.» Visa čangaļu valsts stāvēja cauru vasaru kā spārnos pacēlusies, bet, zināms, ar savādu jautrību un savādu drošību nekā pērn, jo tagad viņiem neuzbruka nekāda lik­sta, tāpēc tad arī varēja dzirdēt klaji lielāmies un priecājamies: lūk, kā šogad, kur strādājot īstie mērnieki, varot braukt pie mērnieka cie­nīgā tēva un nest, ko kuram dievs svētījis, bet tik, zināms, ar prātu un godu un jo labāk caur tādiem, kuri mērnieka cienīgam tēvam pa­zīstami; bet pērn tie, kā māni bijuši, tā māni palikuši un tik mērnieku cienīgu tēvu par velti izkaitinājuši kā velni.

Pa mērīšanas laiku Prātnieks dzīvoja vairāk čangaliešos vien tāpat par vidutāju starp palīga mērniekiem un darīja savu darbu laikam gan vēl brangāk nekā slātaviešos. Viņš turējās visvairāk pie vecākā palīga mērnieka Raņķa, kā jau slātaviešos iesācis. Arī daži citi slātavieši dzīvoja tāpat pie tiem jaunākiem palīga mērniekiem un darbojās tikuši vien. Viens no viņiem bij Bisars. Arī Švauksts maldījās dažas dienas līdz, bet tik goda un zaļās izdzīves dēļ. Ar vārdu sakot: pagā­jušās vasaras mērīšanas darbi atjaunojās šai vasarā Čangalienā tādā pašā spēkā, bet pastāvīgāk un ilgāk. Uz robežu dzīšanas jeb zemes dalīšanas laiku tika čangalieši sataisīti arī šogad, un, kad mērīšanas darbs bij beigts, kā arī robežas no palīgu mērniekiem izdzītas, tad Prātnieks, kā ari tie divi citi vidutāji, nāca mājās, gaidīdami ikkatrs savu vāj nieku, kuri būtu vedami atkal un vēl pie vecā mērnieka ar žēlošanos par nepatīkamām robežām. No pusjūlija mēneša līdz augusta beigām stāvēja tikpat Prātnieka, kā arī citu vidutāju mājas pilnas ratu, zirgu, pašu čangaliešu un dažāda labuma — itin kā tirgi. Savus darbus un ceļus viņi ietaisīja šādā kārtā: no rītiem brauca ar visu, kas vedams, uz muižu pie mērnieka un pēcpusdienām bij atkal mājā, lai var saņemt jaunus vājniekus, kuri arī šo laika iedalīšanu zināja. Tur tad saņēma naudu vai arī kādu baudāmu un dažādi lietojamu la­bumu, izklausīja un uzņēma vajadzības, kur klāt groka dzeršana ne­mitējās no pusdienas līdz pusnaktij nemaz. Priekš dāvanu novešanas uz rītdienu Prātnieks paturēja arvien kādus no pašiem čangaliešiem, cik kuru dienu vajadzēja; tāpat paturēja allaž vienu vedēju sevīm, jo ar savu zirgu viņš, zināms, nekad nebrauca. Kaut gan caurcaurim lielākā puse no tām atvestām dāvanām palika pašam Prātniekam, tad tomēr priekš novešanas uz muižu bij jāpatur dažu dienu vairāk zirgu, kuriem uzkrāva pienācīgus vezumus. Pie braukšanas bij tikpat Prāt­niekam, kā arī tiem citiem vidutājiem, kuri dzina tāpat savus vezumus ik rītus pie mērnieka it kā modernieki pilsētā, zināmi divi ceļi: pa vienu brauca turp, pa otru atpakaļ, lai nesatiktos, jo tas viņiem pa­šiem vis daudz nepatika, kad bij jāskatās kā kara gādātājiem cits ci­tam acīs.

Prātnieka māte, visu to redzēdama, tik brīnojās un baiļojās. Viņa neparedzēja šādos dēla darbos nekā laba kā vien tik postu. Nedz viņa ņēma savā ziņā to atvesto un paturēto čangaliešu dāvanu, nedz arī paļāva, lai tās tiktu lietotas kaut kādi viņas saimošanā. «Es,» tā viņa mēdza sacīt, «esmu vadījusi māju, atraitne būdama, visādos bēdu lai­kos, un dievs ir man palīdzējis tikt cauri ar taisnību vien, tāpēc šādas mantas man nevajaga.» Dažu brīdi viņa sunīt sunīja čangaliešus par šādu braukšanu un sava labuma izšķērdēšanu, ka mānot citi viņus kā lopiņus, jo vai nevarot paši baudīt un lietot savu dieva dāvanu mie­rīgi mājā nekā kaisīt pa pasauli tik sev un citiem par postu, jo īsta labuma izaugam tur neviens neredzēšot.

«Labums, kā sacīt jāsaka, būs gan, tik vien nezin kāds,» Ķencis viņai kādreiz atbildēja, izjūgdams pagalmā savu zirgu.

Kad viņa bij jau labu laiku šo trakumu savā mājā cietusi un dēlu arvienu īsos vārdos veltīgi par to rājusi, tad kādā pirmdienas rītā, tai­soties viņam atkal pēc kupli nodzīvotas svētdienas ar čangaliešu man­tām uz muižu, tā sāka klētī runāt, kamēr viņš ģērbās: «Nu es, dēls, aiz bailēm vien nedrīkstu dzīvot vairs šai mājā, kura tagad nav labāka par Zodomu. Ne vairs te ir svētdienas, ne darba dienas, ne miera, ne strādāšanas, it kā pēdējiem laikiem tuvojoties. Par māju un mājas dar­biem nav vairs nekādas gādāšanas, lai saime kust Vai nekust, lai darīts vai nedarīts. Saki, — kas še tiem čangaliešiem tāda par pasta sta­ciju ir pie tevis un kāds gādātājs tu par viņiem esi? Lai brauc un ved vien ikkatrs par sevi, ja grib. Nevar vien nekad beigt to vezumu aiz­dzīt kā karavīru iztikas nemiera laikos. Un kādēļ tev vajaga paturēt viņu labumu mājā un vēl tik daudz? Es redzēšu, kur tu visu to liksi, ko esi pieņēmies, un ko tu ar to lāstu mantu darīsi. Caur maniem pirkstiem, kamēr vien es turēšu un dalīšu šās mājas dieva svētību, neizies no viņas ne putraims, to tu, dēls, tici droši!»

«Gan es pats zināšu, ko es ar viņu darīšu,» Prātnieks ar nepatikšanu atbildēja.

«Un naudu, kā dzird, tu arī ņemot pretī?» māte runāja ar bailēm.

«Tu gribi laikam, lai es staigātu gluži par velti priekš viņiem?» Prātnieks pikti atteica,

«Vai, vai, dēls!» māte ar sirdssāpēm izsaucās. «Piemini tu manus vārdus: tā nauda ir Jūdasa nauda, viņai nāk sodība pakaļ, ja ne pa­šiem, tad pie bērniem, kuri top tad arvienu par palaidņiem. Vaimanas un lāstus vien cilvēciņi kliedz visās malās par tevi un Bisaru. Es, tā­pat mājā dzīvodama, nemaz nezinu visa, ko ļaudis stāsta par taviem darbiem.»

«Kas tev liek klausīties ļaužu melos!» Prātnieks cieti atteica.

«Nav vis, dēls, meli, nav vis, bet kas gan vēl pasaulē visu stāsta? — Vakar, uz baznīcu iedama, satikos ar Bisara māti, — tā raud un kliedz tāpat par savu dēlu un vedeklu: esot sašuvuši bērniem no tiem čanga­liešu atvestiem un paturētiem lāstu un grēku audekliem kreklus. Ak kungs un dievs, ak kungs un dievs! Čangaliešu labums vien vairs stā­vot vai bļodā, vai krūzē, un pati prasot vien: «Ko nu, vīrs, liksim atkal rītdienas čangaliešiem vest?» Vai nu nebijuši līdz šim vēl apģērbušies un paēduši? Kam gan vajadzējis atļaut tos čūskas ieviltotos kārumus un bagātā vīra rotas vest mājā? Lai nu būtu skrējuši paši pazušanā, bet kaut neieēdinājuši jel bērnu ar tām nāves zālēm un neietērpuši savā netaisnības nopelnā.»

«Tik vien jūs zināt kā tādas sieviešu pļāpas apkārt nēsāt,» Prāt­nieks, saģērbies un no klēts ārā iedams, atteica. «Kas jums, vecenēm, par daļu maisīties vīriešu lietās, no kurām jūs nenieka nezināt?»

«Lai nu es, dēls, zinu ko vai nezinu, bet to gan redzu un varu pa­sacīt, uz kurieni kurš ceļš iet un kur nobeigsies,» māte sauca dēlam vēl pakaļ, bet tas neklausījās ari šos vārdos, un viņa palika viena pati klētī pie stenderes raudam.

Šinīs dienās piedzīvoja Slātavā dažus ērmotus notikumus, no ku­riem še dzirdēsim tik kādus. Liela daļa čangaliešu, kad bij dabūjuši zināt, ka netiek Slātavā ņemts vairs neviens cieti, brauca pie mēr­nieka paši vien taisni un bez vidutājiem «ciemoties», jo tā mēdza tādas braukšanas dēvēt. Ikkatram, zināms, «ciemoties» braucot, nebij derīga «kukuļa» pie rokas, bet tika dzirdēts, ka turpat pie Slātavas miesnieka un bodī esot dabūjams viss, kas vien vajadzīgs un kas vien par derīgu zināms, tāpēc daudzi čangalieši brauca no mājas tāpat tukšā, tik ar naudu kabatā, cerēdami dabūt savu vajadzību turpat, un tas bij arī tiesa, jo īsti ķēķa materiālu un par visām lietām svaigu gaļu atrada tur arvienu. Tomēr miesnieks negādāja vis viņu pats, bet tik vien atpirka allaž kādu daļu no mērnieka, jo tas nevarēja spēt visa pievestā provianta izlietot un pārdeva labprāt un īsti tādas ēdamas lie­tas, kuras nebij ilgi paglabājamas. Tātad nereti vien daža čangalieša ve­dums staigāja vairāk reizes no mērnieka uz miesnieku un atkal otrādi, īsti vienam veprim bij tāds lāsts jeb liktenis ilgi jānes. Daudz dienu no vietas redzēja viņu ceļojam no mērnieka uz miesnieku un no mies­nieka uz mērnieku. Kad kāds čangalietis aizveda viņu pār vienu tiltu uz mērnieka māju, tad pēc pāra stundām veda atkal viņu mērnieka kučieris pār otru tiltu uz miesnieku atpakaļ. Maksāšanu izlīdzināja vakaros un apskaitīja tik pēc tā, cik reizes vepris ceļojis apkārt kā ap zemeslodi. Mērnieka kučieris ikkatru reizi, kad noveda, iegrieza pāta­gas kātā robiņu, un miesnieka puisis ikkatru reizi, kad saņēma, uzvilka ar krītu zīmi uz pagraba durvīm. Pēdīgi, kad vepris bij atkal pie mies­nieka apstājies un netika vairs to dienu uz kalnu vests, tad saskaitīja zīmes no vienas un no otras puses un miesnieks izmaksāja naudu, iz­reizinādams zināmo cenu ar to skaitu, cik reizes vepri saņēmis. Bet, kurā pusē šis vepris beidzot palika un vai viņš neaizgāja pavisam uz citu pusi, tas nav zināms ne šodien, jo tādi apbrīnojami ceļotāji mēdz nozust tāpat kā tas daudzināmais mūžīgais žīds, kura beidzamais gals un kaps paliek visiem nezināms.

Vēlākos gados arī daži palīga mērnieki stāstīja joku labad savus viltīgos darbus un ceļus. Kāds palīga mērnieks strādāja kādreiz pie vecā mērnieka priekšistabā, ruļļus zīmēdams. Turpat nāca arī slātavieši un čangalieši savās darīšanās. Kādu dienu pieminētais palīgs nomanīja, ka kāds slātavietis vai čangalietis ienācis, runādams tur kaut ko sa­žņaugtu saujā un taisās vecam mērniekam sniegt; bet šis, laikam baidī­damies, ka palīgs to pamanīs, pameta, kad bij ienācēja vajadzību

izklausījis, viņam ar acīm un roku, lai, ārā iedams, aizliek aiz cienīgās mātes darba groziņa, kurš stāvēja uz kumodes šim strādātājam taisni aiz muguras. Pats vecais mērnieks iegāja tūliņ iekšā, un ienācējs, ārā iedams,' izdarīja, kā vēlēts. Viss tas notika gan, zināms, palīga mērniekam aiz muguras, bet vecais mērnieks aizmirsa, ka spogulis stāv tam priekšā, kurā šis nolūkoja visu, kas notiek aiz muguras; bet ienā­cējs tādas lietas nemaz nesaprata un nezināja. Palīgs, kad bij palicis viens pats, piegāja veikli pie kumodes — jo durvis, pa kurām mērnieks iegāja, bij cieti — izķēra to, ko ienācējs tur nolika. Vēlāk, drošā brīdī aplūkodams, viņš atrada, ka bij iemantojis septiņdesmit piecus rubļus.

Citreiz tas pats palīga mērnieks, dzīdams robežu starp diviem cie­matiem, gāja tiešām vienam ciematam daudz tuvāk klāt, nekā rullī iezīmēts. Šī ciema saimnieki un saimnieces sāka par to stipri brēkt, un mērnieks nometa mieru no darba diezgan laiku, ņemdams naktsmāju tai ciematā, kuram gāja robeža par daudz tuvu. Pa nakti šī ciemata saimnieki salasīja naudu cik spēdami, nodeva to rītā mērniekam, un viņš gāja pēc tam, no pēdējā robežas stūra sākdams, pa īsto, rullī iezīmēto virzienu. Citām reizēm viņš gāja arvienu iesāktā virzienā tāļāk, tiem stūriem jeb kupicām (kupčām) garām, kuras no vecā mēr­nieka rullī iezīmētas. Ja tas saimnieks vai viss ciemats, kuram tāda tāļāk iešana nāca par vainu, deva viņam kādu apstāšanās zīmi vai arī uzaicināja pie sevis, tad gāja pēc tam uz to vietu atpakaļ, kur rullī bij iezīmēts stūris; bet, ja nevarēja nekā sagaidīt, tad gāja vēl kādu gabalu uz priekšu un beidzot griezās tomēr atpakaļ, teikdams tāpat, ka mi­sējies. Šo mākslu prata arī citi robežu dzinēji.

Atradās turpretī tomēr starp palīga mērniekiem dažs cienījams goda vīrs, kurš izpeldēja tiem krāpšanas un viltības laikiem kā gulbis dūņu ezeram cauri, tā ka nepielipa nekas pie viņa spodri baltām spalvām.

Tātad čangaliešu prāts bij saistīts šai vasarā pilnīgi un vienīgi pie savas zemes mērīšanas un izdalīšanas. Slātaviešiem, kuri izcieta šos vaidu laikus jau pagājušā vasarā, bij turpretī jau cita lieta apsprie­žama un pārrunājama, proti: apsolītā un gaidītā goda maltīte, par kuru bij jau tagad skaidri zināms, ka viņa tikšot noturēta vai nu augusta mēneša beigās, vai septembra mēneša iesākumā — tūliņ, līdzko Čan­galienā būšot robežas pilnīgi nodibinātas.

Lielas un apbrīnojamas lietas vien tika runātas slātaviešos par šiem gaidāmiem svētkiem jeb «balli», kā Prātnieks un citi viņu sauca.

Švauksts stāstīja pa visiem krogiem un godībām, kāda nedzirdēta un neredzēta maltīte tiekot no mērnieka sagatavota, jo Prātnieks dabūjot caur ķēkšu visu zināt, ko gādājot un ko sniegšot. Par seši vai septiņi ēdieni mazāk nebūšot, un citi nākšot jau gatavi no svešām zemēm aiz- zieģelētos un dubultos dzīvā sudraba katlos, kuros ielikšot tik vien sausu vārāmo un izvārīšot zupu ar gaisu vien bez ūdens un uguns; beidzot aplaidīšot zibeni apkārt un verdošu atsūtīšot šurp. Maizi cep­šot sarkana stikla krāsnīs pie kapijas jūras un atvedīšot vai ar smilšu jūras dampkuģi, vai ar elefantiem pa gaisu. Milti maizei būšot no Fiņņu zemes cukura kviešiem iz visu vecākām un gruntīgākām eņģe­līšu magazīnām. Tā maize no viņiem tad būšot tik stipra, ka ēdin ne­maz nevajadzēšot ēst. Zaftes visu visādas spiedīšot varizeji ar vilistiem somu stabulēs no rožu ogām un buksbauma koku vircēm Kaparnaūmā. Sāmu salas tēja vārīšoties uz galdiem valzivju ragos. Kapiju uzdevis mērnieks audzēt jau ziemu tur tālu tālu konterbandes kalnos. Groks esot jau atvests krokodiļu pūšļos gatavs ar Nilupes zirgiem līdz kali- grafijai. — Tad būšot vēl roņu taukos sālītas siļķes Sibīrijas bleķa mucās, Paradīzes sīpoli, ukraiņu vēršu aknas, kavijara zivju ikri, vien­radžu smadzenes, lašu nieri, Kronštates šampanietis, dāņu zemes kar­tupeļi, presēti Pēterburgas gurķi, klapēti Vāczemes cūku cepeši, kantaini pajJirosi, līki cigāri. Visi trauki būšot no tīra zelta tumbaka; noru no­klāšot ar gumijas vilnas tepiķiem. Vakarā dedzināšot visapkārt norai priedēs alenču uguni, kura būšot tik karsta, ka varēšot dancot pa noru, kreklos nometušies, tāpat kā saulītē; raķetes laidīšot gaisā ar Ameri­kas telegrāfiem un atvedīšot baltās biszālēs, lai uz ceļa neizsprāgst. Muzikanti jau nākot pa šosejas eizenbānu ar visu visādām štrumen- tēm: bungas vien esot tik resnas kā mūra vēja dzirnavas, lielo vijoļu stīgas tādas kā zvejnieku virves, trumetes vedot ar divi zirgi kuru, un vējš priekš viņām būšot jāgriež arī ar zirgiem. Sulaiņus vedot no Urangu-Utangas valstības tik daudz, ka ikkatram viesim tiekot savs sulainis, kurš lai noņemot cepuri, sasukājot matus un padodot visu, kā vien kuram vajaga, — un tā vēl daudz citu brīnišķīgu lietu.

Augsti un bagāti kungi no pilsētām rakstot mērnieka cienīgam tē­vam grāmatas, lūgdami, lai viņus arī pielaižot pie tās balles, zināms, par savu naudu, lai jāmaksā kaut vai cik. Bet mērnieka cienīgs tēvs atbildot visiem, ka tas nedrīkstot būt, jo Slātavas un Čangalienas saim­nieki, priekš kuriem vien šī balle būšot, varot ņemt to par ļaunu, ka pielaižot svešus arī, jo tad pietrūkšot norā vietas īsti priekš dancošanas, bez kuras, zināms, balle nevarot būt. Pēdīgi viņi gribot nākt tik vien par skatītājiem jeb par klusiem biedriem, tomēr arī to mērnieka cienīgs tēvs neatvēlot vis viens no sevis, bet soloties sasaukt abas valsts val­dības un vietnieku pulkus, lai apspriežot. Prātnieks un daži citi runāja jau stipri vien un dūšīgi, ka tādi netikšot vis pielaisti, jo kas gan vi­ņiem esot meklējams še zemnieku ballē? Kad gan esot redzēti zemnieki ejam viņu ballēs? — Tāļāk sprieda un gudroja, ka nevarot uzdrošināties arī dažu citu lietu dēļ tādus pie savas balles pielaist, jo vai varot zināt, kas kurš esot un ar kādām domām nākot.

Gandrīz visu augusta mēnesi Pietuka Krustiņš uzturējās pie Prāt­nieka, izstrādādams priekš goda maltītes runas un dzejoļus pēc sastā­dītas programas. To programu sastādīja īpaša svētku komiteja, kuru bij dibinājuši Pietūka Krustiņš ar Prātnieku, ieceldami Prātnieku par priekšnieku un Pietūka Krustiņu par rakstu vedēju. Vēlāk nosprieda pieņemt pie šās komitejas vēl vienu slātaviešu un divus čangaliešu saimniekus, jo tā esot svarīga un vispārīga lieta un šā laika brīvprātī­gās un cilvēcīgās iestādes to prasot, ka visās vietās, kur tiekot ap­spriestas vai veicinātas, vai arī aizstāvētas visu kārtu vai arī vairāk pagastu intereses, vajagot dot balsu tiesības arī visām tām kārtām un tiem pagastiem, kuru intereses nāk jautājumā — caur to, ka pielaižot pie pašiem sēdējumiem ar balsošanas tiesību tādu dzīves kārtu vai pagastu izvēlētos. Papriekšu gan viņi gribēja uzaicināt caur rakstiem apakš komitejas protokola numuriem abas valsts valdības, lai saaicina saimniekus un liek ievēlēt tos pieprasītos komitejas locekļus; bet vē­lāk īsti pats komitejas priekšnieks nāca uz citām domām, sacīdams: «Komiteja nedrīkst ļaut un pielaist, ka viņas spēks un tiesības tiktu no ārpuses aprobežotas caur to, ka valsts valdībām atļauj iecelt viņai trūkstošus locekļus, jo tadā kārtā var tikt ievēlēti pavisam komitejas centieniem pretinieki; turpretī ir komitejas statūtos ieņemams pieli­kumā vai kādā piezīmējumā šis punkts, ka komitejai paliek neapro­bežota tiesība izvēlēt pašai locekļus pēc ikkatra laika vajadzības.» Šo priekšlikumu komiteja pieņēma ar balsu vairumu, rakstu vedējs ierak­stīja viņu statūtos un priekšnieks apstiprināja ar savu vārda parakstu kā pielikumu jeb kā vēlāk izdotu statūtu paragrafu. Pēc tam gāja ko­miteja pie vajadzīgo locekļu ievēlēšanas ar balss vairumu un ar to iepriekšu ziņu, ka, ja balsis daloties līdzīgos skaitļos, tad tā puse, kurā priekšnieka balss, paturot virsroku. Balsis pie vēlēšanas izšķīrās arī patiesi divi līdzīgās daļās, jo katram vēlētājam, kā Pietūka Krustiņš sacīja, atradās savi īpaši kandidāti. Pēc statūtu spēka bij jāapstiprina tie kandidāti, pie kuriem piederēja priekšnieka balss, kaut gan priekš­nieka balss stāvēja arī viena pati, tāpat kā Pietuka Krustiņa balss. Prātnieka ievēlētie un pēc likuma pieņemamie locekļi bij no slātavie- šiem Bisars, no čangaliešiem Ķencis un Svērtelis.

Tūliņ, līdzko jaunievēlētie locekļi bij apstiprināti, komiteja rakstīja visiem trim apakšprotokola numuriem apstiprināšanas grāmatas un uz­aicināja līdz ar to tūliņ uz nākošo sēdējumu par vienu nedēļu no apakš- rakstītās dienas pie komitejas priekšnieka Prātnieka kunga. Uz čan­galiešiem vēstules nonesa tūliņ turienes «mērīšanas vājnieki», kā viņus vēlāk bij iesaukājuši, jo tie brauca uz slātaviešiem tāpat kā uz vārdotājiem; priekš Bisara Prātnieks paņēma vēstuli pats otrā dienā uz muižu līdz, jo Bisara arī tur nekad netrūkstot.

Parakstītā dienā un stundā bij visa komiteja kopā. Rakstu vedējs izskaidroja priekšnieka uzdevumā komitejas nolūku un darba pienā­kumu ar šiem vārdiem: «Iekām cienīga komiteja uzņem savu grūto darbu, iekām viņa sāk cīnīties vaiga sviedros ar tumsības spēkiem baltā gaismas karoga omulīgā pajumtā, iekām tā savus zaļos darba spēkus noliek godam un ar lielsirdīgu sevis aizliegšanos uz vispārīgā cilvēcības labklāšanas altāra ragiem, — tad also lai ir atļauts pieminēt no cienīga priekšnieka puses kādu vārdiņu par to, kāds cēlonis ir īsti aicinājis šo komiteju pie gaismas un dzīvības, kāds vīra dūšas un pastā­vības prasošs virziens ir viņai savā ceļā ņemams un kāds zelta nolūks sasniedzams. Slātavai un Čangalienai, šām divām māsām un ievēroja­mām tēvijas zeltenēm, tuvojas kāzu diena, tādēļ mums, viņas bāleli­ņiem, klājas tām šo dienu no savas puses pušķot un darīt jauku. Godājamai komitejai nebūs vairs nezināma tā lielā diena, kura mums tuvojas un no kuras sāksies, vismazāk pašai Slātavai un Čangalienai, jauns laikmets jeb epoha abu šo valšķu garīgās sadzīves un attīstības stāvokļa vēsturē. Neatradīsies neviens tāds svešinieks starp abu pie­minēto ideālīgo jaunavu piederīgiem, kurš vēl nezinātu, uz ko viņam jāsataisās, lai nebūtu par kaunu viņām, kuru starotie vaiņagi vizuļos drīz pār tēvijas kalniem, tautas dēlus kairinādami, un kuru kāzu dzies­mas skanēs no tēvijas austruma līdz viņas rietruma piekrastēm, kuras dauza mūžīgi mūžam, bet veltīgi niknas jūras bangas, — skanēs kāzu dziesmas, modinādamas vēl gara miegā snaudošos tautiešus uz garīgu dzīvību. Neatradīsies neviens Slātavas un Čangalienas dēls, kas ne­zinātu, ka tiek sagatavota šo valšķu saimniekiem tāda goda maltīte, kāda, ar vārdu sakot, nav nedz redzēta, nedz dzirdēta. Es negribu šai brīdī nogrimt viņas detaljos jeb sīkumos, celdams tos cienīgai komi­tejai pa kārtai priekšā, jo tas laupītu daudz dārga laika un nesaderētu ar viņas uzdevumu, jo par tām lietām gādā jau citas rūpīgas rokas! Bet es turu par svētu pienākumu jautāt pārliecināšanās dēļ tik to, ko gan pats — kā ar prieku varu pieminēt — neceru un nedomāju, bet kas ir formas dēļ vajadzīgs kā zvērestības vietā: vai še mūsu starpā, kas esam abu valšķu intelijence jeb zieds, izredzēts uz to, ka viņam būs pieminētā goda dienā nest un rādīt pasaulei garīgus, saldus un apbrī­nojamus augļus, — vai šai ziedā, proti, komitejā, neatrodas kāds tārps, kurš varētu šo ziedu maitāt jeb, ar prozaīgu vārdu sakot: vai nav ko­mitejā kāds loceklis, kura sirds ir priekš gaidāmās godības vēl auksta un nav no viņas rīta stariem sasildīta, jeb, ja grib sacīt vēl sausāk, vai nav arī še kāds, kurš, ja arī negribētu strādāt šiem daiļiem cen­tieniem taisni pretī, bet būtu vismazāk vienaldzīgs, — ja atrastos kāds no tādiem nožēlojamiem garīgiem miroņiem, tad tādam es uzsaucu ar Šillera vārdiem: lai viņš šķiras raudādams no mūsu biedrības.»

Šos beidzamos vārdus Pietuka Krustiņš izsauca ar īsti varenu spēku un tad arī atkrita tūliņ krēslā, it kā pa pusei paģībis. Prātnieks sauca «bravo!» un citi visi līdz; bet Pietuka Krustiņš bij, kā likās, tik ļoti aizgrābts, ka nespēja nemaz šās goda parādīšanas ar saviem, kā pats sacīja, pieciem prātiem saņemt, nedz arī pateikties. Viņa galva bij atlaista pār krēsla atzveltni, acis aizdarītas un krūtis varenīgi strā­dāja un cilājās. Tik par labu brīdi viņš sāka rādīt atjēgšanās zīmes un, acis atvēris, it kā drusku iztrūcies, lūdza piedošanas, ka viņš ļāvis aizraut sevi no fantāzijas jūtām tāļu, caur ko uz acumirkli viņa dvē­seles spēki atteikušies no tāļākas klausīšanas un strādāšanas, jo viņi bijuši no jūsmības ļoti pārmākti, tāpēc ka tā nupat pārrunāta lieta guļot šim ne tikvien tuvu pie sirds, bet sirdī iekšā. Šāda dziļa senti­mentalitāte neesot tik vien viņa, bet arī daudz citu krietnu tautas dēlu un gandrīz visa šā laikmeta garīgs vājums, ja drīkstot augstu un dziļu sirds viļņošanos tā saukt. Aiz šāda paša cēloņa gan cienīga komiteja piedošot arī viņa aizmiršanos un nogrimšanu patriotisma dzi­ļumos. Tāpat arī neņemšot ļaunā pēdējās skarbās hipotēzēs, kura vi­ņam bijusi jāizsaka lietas labā, lai tas arī nācies vai cik grūt; tomēr tas nenoticis vis tādēļ, ka viņš būtu jau domājis esam še komitejā kādu Efialti, bet vienīgi tādēļ, lai zinātu no tādiem sargāties, jo tādu vēl šai gadu simtenī esot sajūtams sāpīgs daudzums. — Šo visu Pietūka Krus­tiņš runāja, tāpat krēslā atzvēlies, lēnām un grūti elpodams un brī­žam atpūzdamies it kā vāj nieks, tā ka aizbildināšanās iznāca garāka par pašu runu. Pēdīgi viņš izteica komiteju par atklātu un ka tā nu varot uzņemt savus apspriedumus par to, kā zināmā goda maltīte svi­nama un caur ko viņa pušķojama.

«Es domāju, ka būtu mērniekam kaut kas jādāvina par tik brangu balli, kāda, kā dzirdams, būšot,» Bisars iesāka.

«Kādēļ vairs mērniekam dāvināt, jo no viņa nav tālāk nekāds la­bums gaidāms?» Svērtelis runāja. «Mērīšanas un vērtības likšanas darbs ir beigts un pabeigts, bet goda maltīte viņam jādod pēc norunas. Tāds kungs pildīs savu vārdu, zināms, pats sev par godu. Drīzāk tad būtu jā­pasniedz dāvanas lielam kungam, jo no viņa dabūsim pirkt zemi par dzimtu.»

«Tas vēl nav īsti zināms, vai zemi izpārdos lielskungs pats vai arī atdos šo darbu mērnieka cienīgam tēvam,» Prātnieks sacīja, un vaigā viņam spīdēja liela noslēpuma izzināšana. «Viņa var palikt tikpat labi liela kunga, kā arī nākt mērnieka rokās; tomēr es ceru gandrīz vai­rāk, ka viņa piekritīs mērniekam, jo to viņš pats ir licis man daudz­kārt manīt,»

«Tad, bāliņ, vajadzētu, kā sacīt jāsaka, dāvināt abiem,» Ķencis teica.

«Tomēr vienam allaž tiek jādod par velti,» Svērtelis pretojās, «un caur to sanāk valstim lielas izdošanas, jo nieka nevar dot nedz vie­nam,» nedz otram.»

«Mērniekam varētu dāvināt labu krietnu naudas skapi un lielam kungam nopirkt elefantu, ko laist gaisā,» Bisars sacīja.

«Luftbalonu, mīļais draugs, luftbalonu,» tā Pietuka Krustiņš pār­laboja.

«Cits sauc par elefantu, cits par luftbalonu, un ne velns nezin, kam vēl īsti ir taisnība,» Bisars ar nepatikšanu atteica.

«Ja gribētu dāvināt, tad nebūtu vis jādāvina nedz naudas skapis, nedz elefants, bet īsti svešas zemes zirgi, kas stāv labi lielā vērtībā,» Prātnieks runāja it kā ar augstāku zināšanu.

«Bet es saku tomēr un arvienu, ka valstīm pašām no tādas dāvinā­šanas neatlēks nekāds labums,» Svērtelis turējās, «jo kas gan tiks tur pie pasniegšanas un pieņemšanas? Vai valstis? — Kas to dos? Tur gribēs izplātīties un izspīdēt tik vienīgi pašas valsts valdības, un, ja kāds labums nāks pie dzimtpirkšanas, tad tas nāks vienīgi tik dāvanu pasniedzējiem.»

«Pie tādu dāvanu pasniegšanas varētu izraudzīt pašas valstis kā­dus savus visvecākos saimniekus,» Bisars piemetināja.

«Kur nu tu domā pie tā tikt!» Svērtelis iesaucās. «Tas gan būtu īsti pieklājīgi, bet nav pavisam izdarāms.»

«Iedrošinos cienīgu komiteju lūgt, lai paliek pie lietas,» Pietūka Krustiņš sacīja. «Še būtu jāizšķir šie jautājumi: pirmais — vai dāvanas grib kam dot un, ja grib dot, tad — otrais: kam dot? Un — trešais: ko dot? Lūdzu tad balsot paj pirmo jautājumu: kas negrib, lai dāvanas tiktu dotas, tas lai paceļas!» Visi bez Bisara pacēlās. «Pieņemts, ka dāvanas nav jādod,» Pietūka Krustiņš skaņi izsauca un iezīmēja to protokolā, turēdams vienu spalvu aiz auss un ar otru rakstīdams. Tad gāja tālāk: «Tagad lūdzu balsot par otro jautājumu: kas kaut kam grib ko dot, tas lai paliek sēdot!» Visi bez Bisara piecēlās. «Atmests, ka kaut kam būtu kas jādod,» Pietūka Krustiņš atkal izsaucās un piezī­mēja. Tad piecēlies sacīja vēl: «Tagad lūdzu izšķirt trešo un pēdējo jautājumu caur balsu vairumu: kas grib kaut ko dot, tie lai paliek sēdot.» Bisars palika sēdot viens pats, un Pietūka Krustiņš pierakstī­dams izsauca: «Atmests, ka kaut kas būtu jādod. Tātad ir pirmais jau­tājums, ka negrib dāvanu dot, pieņemts un abi pēdējie, ka grib kaut kam dot un grib kaut ko dot, atmesti.»

«So domu nevajaga vien tik izpaust,» Prātnieks piekodināja, «jo, ja valsts valdības to padzirdēs, tad viņas tomēr sapirks dāvanas tāpat un valstīm nenāks no viņām nekāds labums kā tik vien izdošanas.»

«Nē, par to nav nekāda bēda,» Svērtelis priecīgi iesaucās, «ierak­stīsim tik tagad protokolā, ka mērniekam un lielam kungam nav jādod nedz naudas skapis, nedz elefants, ko laist gaisā, nedz arī svešas ze­mes zirgi, kuri stāv labi lielā vērtībā; tad valsts valdības nevarēs vairs nekā darīt, jo protokolam ir spēks.»

«Vai redz, tā gan, tā gan!» Ķencis ar Bisaru iesaucās. «Jā, lūk, pui- kiņ, kā tas, kurš ir strādājis ar tādām lietām, kā sacīt jāsaka, visu zin,» Ķencis, skatīdamies Svērtelim acīs, vēl priecīgi sacīja.

«Pēc dienas kārtības ir cienījamās komitejas uzdevums tagad sa­stādīt programu jeb to kārtu, kad un kam jātur pie goda maltītes ru­nas, kad jādzied un kad jādanco,» Pietūka Krustiņš runāja, kad bij ierakstījis nobalsojumus protokolā.

«Visupirms būs jānāk laikam apsveicināšanas dzejolam no Pietūka Krustiņa kunga,» Prātnieks teica.

«Mani kungi!» tā Pietuka Krustiņš uzsauca. «Kas šim priekšliku­mam pretī, tie lai ceļas!» Visi palika sēdot, un Pietuka Krustiņš pa­sludināja, ka «pieņemts», un tad, protokolā rakstīdams, pieminēja, ka tas dzejols būšot jātaisa no augstāka dzejas un mācības stāvokļa priekš izdaiļotas publikas. Kad bij ierakstījis, tad runāja no jauna: «Pēc tam jānāk atklāšanas runai no cienīgā komitejas priekšnieka Prātnieka kunga: par valsts valdību krietnumu un par runas vīru svaru. Kas to pieņem, tie lai paliek sēdot!» Neviens necēlās. Pietuka Krustiņš uz­sauca: «Pieņemts!» — un atkal ierakstīja protokolā; pēc tam runāja tāļāk: «Tad būtu jānāk kādai vispārīgai galda dziesmai, tā kā dzied lielā jeb galvenā biedrībā gada svētkos un kas izklausās ļoti jauki. Tur aizliek pie galda visiem rakstos iespiestas lapas priekšā, bet še gan va­jadzēs tik vien izsacīt vārdus; un, ja cienīgā komiteja atļauj, tad es uz­ņemos tikpat tādu dziesmu sacerēšanu, kā arī izsacīšanu, jo, priekš vispārīga labuma darbojoties, mēs nedrīkstam piekust.» Visi bij ar to ļoti mierā, tik vien Bisars uzstājās, ka tai brīdī vajadzējis likt labāk groka dzeršanas nekā vispārīgas dziesmas; bet citi viņu pārbalsoja, un Pietuka Krustiņš ierakstīja protokolā, ka viņa priekšlikums ar balsu vairumu pieņemts. Tad Ķencis, uz Pietuka Krustiņu rādīdams, sacīja vēl pamācošā balsī Bisaram: «Tādi jau, puikiņ, arvienu šādas lietas zinās labāk nekā mēs. Kas zin, kādos škandālos jau tāds, kā sacīt jā­saka, nav bijis iekšā?»

«Pēc tam jānāk runai par taisnīgu zemes izdalīšanu regulācijas sis­tēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu firnamenta bezgalībā,» Pietuka Krustiņš runāja.

«Nē, tad jāliek tūliņ, kā sacīt jāsaka, dancošana,» Ķencis uzstājās.

«Ko nu muldi?» Bisars atsaucās pa pusei aiz dusmām. «Kurš tik traks būs, kurš nedzēris dancos? Redz še — būtu sievieši pie rokas, tad dancotu gan tukšā dūšā visi.»

«Kurā brīdī groks jādzer, tas gan nebūs komitejai spriežams,» Prātnieks sacīja, «jo tā lieta stāv pie mērnieka cienīgā tēva.»

«Lūgumu gan var komiteja iesniegt,» Pietuka Krustiņš teica tiesību zinātāja balsī.

«Pēc groka dancošana nevedīsies vairs kārtīgi,» Ķencis pieminēja, «jo tad, kā sacīt jāsaka, visi ies cits caur citu.»

«Bet pēc dancošanas, kad visi būs sakarsuši, tad atkal nedrīkstēs dot groka,» Svērtelis rūpīgi sacīja.

«Siltu var dzert droši kaut kurā brīdī,» Bisars apgalvoja.

«Bet nezin vis, vai groks vairs būs, kā sacīt jāsaka, silts? — Viņš esot atvests jau gatavs krokodiļu pūšļos ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrafijai,» Ķencis pieminēja.

«Ko nu par to bēdāt, ka silts nebūs,» Bisars iesaucās. «Pielūko tik vēl to, ka nav par daudz karsts un ka neizplaucini mutes, spēji dzer­dams; jo kādēļ tad gan viņu lietu krokodiļu pūšļos un vestu ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrafijai, ja nepastāvētu silts? — to vien vari padomāt. Tas jau tā taisīts, ka citur nedzisīs kā vēderā.»

Pēdīgi caur balsošanu nosprieda tā: par groku iesniegt mērnieka cienīgam tēvam lūgumu, un, ja to pieņem, tad nāk, zināms, groks, bet, ja ne, tad dancošana un groks pēc tam; bet tā Pietūka Krustiņa propo­nētā jeb priekšā liktā runa, kuru turēs, kā tika nobalsots, Ķenča kungs, nāks tūliņ tad.

«Bet kas tā būs par dancošanu vīriešiem vien?» Prātnieks jautāja.

«Kādēļ ne?» Pietūka Krustiņš atteica. «Franksesē apsiesim tik da­žiem kungiem dāmu vietā lakatus ap galvām. Mēs dancojam tā dažu brīdi arī savā viesību vakarā, kad dāmu trūkst.»

«Es eju tūliņ viens par sievieti, ja tik vajadzīgs,» Ķencis atsaucās. «Kad apsies vien galvu — nepazīs neviens. Labāk jau nu gan,; kā sacīt jāsaka, būtu ar sieviešiem, bet kas gan ikreiz tā sieviešus dos? — Jā­iztiek, kā ir. Es, kā sacīt jāsaka, esmu skaists no seja — visi nodomās par sievieti.»

Tālāk uzņēma programā gan ar balsošanu, gan bez balsošanas vēl šās lietas: vispārīga dziesma; runa no Bisara kunga, proponēta no Pie­tūka Krustiņa kunga, par ļaužu kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā; kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas no Pietuka Krustiņa kunga, muziķa no slaveniem komponistiem; humoris- tīgs tautas dancis, proponēts no Pietūka Krustiņa kunga un izvests no visiem goda maltītes dalībniekiem. Pēdīgi vēl dažādas vispārīgas dziesmas un šis un tas, priekšā vests it īpaši no Pietūka Krustiņa kunga.

Pilnīgi sastādītu un galīgi nodibinātu programu priekšniecība ap­solījās celt komitejai priekšā nākošu reizi.

Pēc programas sastādīšanas Pietūka Krustiņš darīja zināmu, ka šās dienas kārtība uzrādot cienītai komitejai vēl divi darbus, ievēlēt kārtības priekšnieku jeb direktoru un vēl vienu vīru, kuram jāgādā par to, ka pēc ikkatras runas, dziesmas vai lasīta dzejoļa īpaši uz to iz­raudzīti un salasīti dūšīgi vīri plaukšķina rokas un sauc stipri «bravo!» — «da kapo!». Abu šo vīru amati tiks nosaukti pilnīgā programā ar īpašiem uz to izmeklētiem svešiem vārdiem. — Ka šis mans priekšlikums atradīs cienījamā komitejā piekritējus, par to nešaubos, jo šie jautājumi nav atzīstami citādi kā tik par pieņemamiem; garāku izskaidrojumu šai lietā dot būtu veltīga laika kavēšana; tik vien es nezinu, kā cienīga komiteja domās pašu to vēlēšanu izdarīt, jo nav vis viena alga, kādu vīru kurā vietā ievēlē. Par kārtības priekšnieku der stiprs un dūšīgs, par plaukšķināšanas un «bravo» saukšanas priekšnieku turpretī tāds, kam krietna balss un lielas rokas platām delnām, kuras ne tikvien iztur labu plaukšķināšanu, bet dod arī labu troksni un tā tālāk. Tāpēc tad visas tādas vēlēšanas jāizdara caur zīmītēm, jo tad var ikkatrs izlietot droši savu balsi, kā tagadējo apgaismoto laiku tie­sības un brīvības centieni to prasa. Arī cienījamai komitejai nebūtu jāpieņem cita kā vien šī pieminētā ievēlēšanas zistēma, lai var ievēlēt īstus vīrus īstās vietās.

«Bet vai labāk nebūtu, kad darītu tā, kā mēs darījām, kad stāvē­jām valsts amatos un kad bij jāvēl valdinieki no jauna?» Svērtelis runāja. «Mēs paši tad sasēdāmies visi tai istabā, kur vēlētājiem bij savas balsis jānodod un kur viņus laidām pa vienam cauri. Ikkatram tad tūliņ izskaidrojām, ka ir gan pēc likuma brīv vēlēt arī tos, kuru še nemaz nav un kuri nestāv arī līdz šim amatos, bet ka var vēlēt ari tos pašus vecos un ka spiežama lieta nav nedz uz vienu, nedz uz otru pusi, jo brīvestības laikos var vēlēt, ko kurš grib. Kad tā bijām izskaidro­juši, tad sākām vien mētāt pa vārdam no visām pusēm un prasīt:«Nu, kā­dus tu vēlēsi? Kam tu dosi savu balsi?» — Ko tad gan kurš citu vēlēs kā tik tos pašus vecos? — Ir paši muļķīgākie atbildēja: «Kam nu gan citam var balsi dot? Lai tad paliek vien jums pašiem.» Un tā mēs ti­kām malā ik reizes bez bēdas. Tik pēdīgi kādreiz bij laikam visi saim­nieki sadzērušies un norunājuši mūs visus nomest, jo tad neklausījās vairs neviens uz mūsu izskaidrojumiem, bet ikkatrs kliedza: «Visi nost — arī Čagulis nost! Visi nost! Arī Cagulis nost.» Tik vienu pa­visam dabūjām vēl no tiesas puses nopērt — vairāk ne paldies — kā nosviesti, tā palikām.»

Pietuka Krustiņš izskaidroja, ka šī vēlēšanas kārta nederot priekš šās reizes, jo te esot jāceļ vīri pavisam jaunos amatos un turklāt iz pašas komitejas vidus vien, tāpēc būšot gan jāvēl ar zīmītēm; tomēr lai arī šo lietu izšķirot pati komiteja balsodama.

«Ko tur vēl daudz balsot, ko vēlēt ar zīmītēm?» Prātnieks sacīja, «Bisars lai paliek par plaukšķinātāju vadoni un Ķencis par kārtības priekšnieku — vairāk nekā. Kas tam pretī — lai pieceļas!»

Pietuka Krustiņš pacēlās un sāka runāt: «Mani kungi! Es neceļos vis, lai varētu pretoties tai izvēlēšanai, kas ir notikusi patlaban caur cienīgu prezidentu, bet gan drīzāk pateikties, jo to, ko viņš ir vēlējis, tas ir vēlēts ari iz manas sirds, tāpēc ka nebūs iespējams atrast vairs derīgākus vīrus priekš šām vietām nekā tos, kuri ir proponēti uz pie­ņemšanu, un es esmu pārliecinājies, ka caur zīmītēm arī tā vēlēšana nebūtu izkritusi citādi; tik vien es gribēju cienīgai komitejai pieme­tināt un atgādināt, lai viņa cenšas turpmāk izdarīt savas vēlēšanas tā, ka tās nepelnītu no publikas nekāda pārmetuma, bet varētu pastāvēt pret visiem apvainojumiem, būtu no likumīgas puses aizbildinājamas un atbildētu šā laika garam, taisnības, patiesības un brīvības cen­tieniem.»

«Nu, pēc taisnības un patiesības necenšas šie laiki vēl ne tik daudz kā agrākie,» Svērtelis teica, tabakas maka meklēdams, «vienīgi nu tā brīvība ir, ka var iet, kurp katrs grib, un ka pēršana ari drusku rā­vusies; vairāk nekā.»

«Tas tik tā izliekas,» Pietuka Krustiņš lepņi atbildēja, «jo skaidrā dienā vien var skaidri izšķirt, cik tīrs un skaidrs ir ūdens; tāpat arī apgaismotos laikos izšķiras jo skaidri viņu tumšumiņi, ja vēl tanīs kādi atrodas. Ja ar pieminēto izvēlēšanu ir visa komiteja mierā, tad lai saka «jā», ka var zināt ierakstīt to protokolā.»

Visi sacīja «jā», un Ķencis vēl beigās viens pats: «Jā, jā, kā tad! Kā tad! Ko nu, kā sacīt jāsaka, par nemieru.»

«Bet cienīgiem izvēlētiem iedrošinos pieminēt tuvāk kādu vārdiņu par viņu uzdevumiem un pienākumiem,» Pietūka Krustiņš runāja, kad nobalsojums bij ierakstīts protokolā. «Vispirms jāsadabū Bisara kun­gam vismazāk divdesmit četri dūšīgi plaukšķinātāji un «bravo» sau­cēji, bet Ķenča kungam vajadzīgi kādi divpadsmit kārtībnieki, kuriem jāstāv viņa rīkošanā. Lai nu izsaka cienīga komitejā derīgus pado­mus, kā šie vajadzīgie vīri un jaunekļi būtu pēc vajadzības sadabū­jami un ievēlami.»

«Vai nebūtu jāsastāda listes un jālaiž pa abām valstīm apkārt, tā kā jūs darāt pie jūsu labdarīšanas biedrības valdes ievēlēšanas?» Prātnieks priecīgi iesaucās.

«Nē, Prātnieka kungs, šai lietā gan pieminētais līdzeklis nebūs lie­tojams, kaut gan pie mūsu labdarīšanas biedrības ir viņš izrādījies par ļoti derīgu,» tā Pietuka Krustiņš, «jo šī tiesība tos vajadzīgos vīrus un jaunekļus izmeklēt pieder komitejai vien, un es dotu to padomu, lai viņa atdod un uztic šo tiesību pašiem tiem vīriem, kuriem ir viņa uz­ticējusi patlaban tos divus grūtos amatus. Kas ar mani ir vienis prātis, tie lai paceļas!»

Visi piecēlās — Ķencis ar Bisaru arī līdz.

«Bet tik lielā ballē vajadzēs gan palikt daudz palieku pāri,» Ķencis iesāka, «jo to vien vajag apdomāt, kad, kā sacīt jāsaka, savā laikā pie goda maltītes tuksnesī salasīja no piecām maizēm un divi zivīm div­padsmit kurvjus pilnus, cik vezumu gan tad še nebūs? Tāpēc jāzin pie laika, ko ar tiem paliekiem darīt?»

«Jā, vai tu zini, puis, tā ir gan svarīga lieta,» Svērtelis kā iztrū­cies sacīja.

«Vai zināt ko?» Bisars priecīgi iesaucās. «Tos paliekus pārdosim un dāvināsim mērnieka cienīgam tēvam no tās naudas kādus divi la­bus jakts suņus, jo tad viņam nevajadzēs saukt vairs še slātaviešu saimnieku pie zvēru dzīšanas un putnu celšanas.»

«Tas nevarēs būt,» Prātnieks sacīja, «jo pirmāk tika nospriests, ka nav jādāvina nekas.»

«Sī dāvināšana ir pavisam citāda, jo viņa nāk tikpat kā no mēr­nieka cienīga tēva paša naudas; tādu dāvanu neviens nevar aizliegt,» Bisars atbildēja.

«Tiesa, tiesa, bāliņ,» Ķencis apstiprināja, «jo kurš gan, kā sacīt jāsaka, ir par viņa mantu kungs?»

«Labāk būs, kad tos paliekus pārdosim akcionā jeb ūtrupē un to ienākumu noliksim kādam labdarīgam nolūkam,» Prātnieks sacīja.

«Bet kādā vietā viņu nodosim?» Svērtelis jautāja.

«Es domāju, mūsu pašu pilsētā kādai komitejai,» Prātnieks at­bildēja.

«Ko te mūsu pilsētā nieku?» Pietūka Krustiņš lepņi iesaucās. «Sū­tīsim tāļāk, tad dzirdēsi, kā atskanēs visās avīzēs, jo cik gan tur dabū tādu naudas zumu redzēt, kā šī būs? Tad redzēsat, kādu kvītu atsūtīs, pretī!»

«Vai redzi, puikiņ, ko izdomā, kā sacīt jāsaka, tas, kam prāts. Var­būt būs zeltīts ar dimanta malām?» Ķencis priecīgi sacīja.

«Nu jā, tad par mūsu naudu vien vis vēl nevarēs kvīta iztaisīt,» Prātnieks pieminēja.

«Kas par to? Vai, kā sacīt jāsaka, tik vien naudas ir?» Ķencis iesaucās.

«Bet kam tad īsti varēs zināt to naudu sūtīt?» Svērtelis jautāja. «Kas viņu saņems?»

«Vai tu domā, ka tur saņēmēju trūks? — Par to nebīsties nemaz,» Pietuka Krustiņš Svērteli iedrošināja. «Mēs no labdarīšanas biedrības arī sūtīsim un to kvītu, kurš nāks pretī, piekārsim ierāmētu biedrības zālē.»

«Bet ko mēs darīsim ar savu kvītu?» Bisars jautāja.

«Mēs parakstīsim visi savus vārdus apakšā un pakārsim par pie­miņu tiesas namā.»

«Kurā tiesas namā — vai čangaliešu vai slātaviešu?» Svērtelis jautāja.

«Varēs turēt savu gadu katrā,» Prātnieks atbildēja.

«Bet cienīti kungi! Pie šāda palieku pārdošanas un naudas aizsū­tīšanas darba jāieceļ īpaša kuratorija ar savu prezidentu,» Pietuka Krustiņš runāja.

«To var iecelt beigās, kad viss padarīts,» tā Ķencis.

«Jā, bet kas tad darīs to visu?» Pietuka Krustiņš jautāja.

«Nu, vai tu domā, puis, ka tādi kurati un prezidieri ko dara, kad viņus, kā sacīt jāsaka, priekšlaiku ievēl?» Ķencis sacīja. «Tāpat pašiem vien viss darbs paliek; pēc var viņus vēlēt, cik grib.»

«Jā, bet, cienīgs Ķenča kungs, bez kuratorijas un bez prezidenta nav tāds darbs izvedams, jo kurš gan gribēs un kuram gan būs spēks un laiks pie viņa ķerties?» Pietuka Krustiņš nopietni runāja.

«Nu, tad vajaga vēlēt mana pušelnieka Pāvula,» Ķencis cieti sacīja. «No mums, kas še esam, netiek viņam neviens līdz: viens pats viņš ceļ baļķi uz ragavām augšā.»

Pietuka Krustiņš un arī Prātnieks nomanīja, ka Ķencim nav par ku- ratoriju uņ viņas prezidentu pamatīgas sajēgas, tāpēc, negribēdami cel­ties viņa domām stāvu pretī, atstāja šo lietu uz nākošu sēdi, tik vien Prātnieks drusku noņurdēja, ka cits gan nevarēšot būt par kuratorijas prezidentu kā Pietūka Krustiņa kungs.

«Nu, tātad būtu uzskatāmi šās dienas komitejas darbi par beigtiem,» Pietuka Krustiņš sacīja, spalvu nolikdams un atzveldamies ar lielu nopelnu gurdumu krēslā. «Bet, iekām es uzaicinu cienīgu priekšnieku uz šā sēdējuma slēgšanu, pieminu vēl abiem pēdējā galā izvēlētiem vīriem, Ķenča un Bisara kungiem, lai viņi pasteigtos salasīt pie laika tos vajadzīgos vīrus un jaunekļus, ka lai var noturēt mēģinājumus īsti plaukšķināšanā un bravo saukšanā. Tas būs izdarāms vislabāk svēt­dienās kādā atbalsi dodošā birzē. Arī es piedāvātu savus vājos darba spēkus šiem grūtiem cīniņiem palīgā, ja vien cienīgi ievēlēti priekš­nieki to atļautu. Mana adrese līdz zināmai goda dienai būs arvien še­pat pie komitejas priekšnieka.» Šos vārdus izrunājis, Pietuka Krus­tiņš sāka vilkt gaisu krūtīs itin kā izslāpis un izrādīja savā sejā, ka cieš grūtas kaulu sāpes. Viņš lika to arī še komitejai manīt, ka piemi­nētās kaites ir mantojis, strādādams «priekš tautas», un ka īstam tau­tas dēlam nedrīkst viņu trūkt, bet ka turpretī caur tām var nomanīt, kurš ir šiem augstiem centieniem patiesi uzupurējies, un, kam kaulu sāpju vai reimatismu nav, tas nav arī šinīs apgaismotos laikos nekāds tautas dēls.

«Bet, tik daudz strādādami, jūs, skolas kungs, pavisam nobeigsa- ties,» tā Bisars, laikam Pietuka Krustiņa prātu atminēdams, sacīja.

«Man turpretī jāatzīst ar sāpīgām žēlabām, ka vēl ir maz darīts!» Pietuka Krustiņš izsaucās. Bet apakš šās augstās pazemības bij noma­nāmas skaidri otrādas domas, it kā kad gaidītu, lai visa komiteja kliedz pretī vienā balsī: «Daudz darīts, daudz darīts!» — «Man jāsaka tāpat par sevi, kā lasām rakstos: «Tas gars gan ir labprātīgs, bet tā miesa ir vāja.» Gan redzu viena un otrā vietā sāpīgu strādnieku trūkumu, gan zinu, ka stāv šur un tur strādnieku pulki uz tirgus nederēti un bez darba, bet miesas spēku vājums un darbu daudzums neļauj man būt pašam visur klāt uņ visur priekšā. Tuvāka pārskata un skaidrākas pārliecināšanās dēļ likšu cienīgai komitejai dzirdēt kādus piezīmēju­mus iz manas dienas grāmatas jeb žurnāla. Ņemsim, par piemēru, tik treju dienu darbošanos no pagājušiem mēnešiem.» To sacīdams, Pie­tuka Krustiņš izvilka kabatas grāmatiņu, uzšķīra un sāka lasīt: «Ce­turtdien, tai un tai datā: pie Ķauļu Jura dēļu zāģēšanas atklāšana jaun­ceļamai dzīvojamai ēkai ar runu un šādu daiļburvīgu dzīvošu bildi: abi zāģeri, plecīgi, bārdaini vīri sarkanbaltos kreklos, stāvēja viens uz baļķa, otrs apakšā, zāģi turēdami un gaidīdami uz norunāto zīmi, kad jāsāk raut. Es savā runā motivēju un definēju šo teikumu: kad maize būs, tad zāģi raus, kaut gan zāģeri mēdz sacīt otrādi, proti: kad zāģi raus, tad maize būs. Pēc tam nāca trīskārtīgs «urā», un pie pirmā saukuma jau zāģis sāka skraidīt rīcīgi caur baļķi uz augšu un leju. Pir­mais zāģa rāviens bij pirmais darbs pie šās ēkas uzcelšanas. Tai pašā dienā no pavakara līdz pāri pusnaktij bij biedrības izrīkoti kartupeļu svētki. Tur mans mazumiņš piedalījās ar divi runām un trim kuplejām, kas sacerētās iz tapinātas vielas. Jānožēlo tik tas, ka no dziedātāju biedrību puses mans koris bij tas vienīgais, kurš svinēja šo brīdi līdz un viņu pušķoja ar saviem orfejiskiem ziediem.»

«Piektdien, tai un tai datā: no rīta muižas kalējam jaunu plēšu iesvē­tīšana. Tur es nolasīju paša sacerētu dzeju, kura, kā likās, bij diezgan glīti izstrādāta un arī pie sapulces atrada labpatikšanu. Ap pusdienu nodziedāta «augsta laime» pirmiem izvestiem bezdelīdzēniem. Vakarā humoristīgs vakars ar toastiem pie cūku svilināšanas.»

«Sestdien, tai un tai datā: dzelzceļa līnijas projekts caur Vidzemi. Pēc tam pamata akmens likšana nākošam biedrības namam, kur tika iemūrēts šis protokols: «Jūs, tautas nākošās audzes! Jūs, laimīgie nāka­mības bērni! Atdarāt savas ausis, jo gadu simteņi, varbūt pat gadu tūk­stoši grib tagad runāt uz jums. Mūsu biedrība, atzīdama, ka bez pa­mata nevar nekas pastāvēt un uzplaukt, liek šodien pamata akmeni savam namam, kuru tad var uzcelt uz viņa, kas grib, un arī pat jūs, kas minat savu slavenu priekšgājēju pēdās un kuriem ir tas gods turēt šo tautas dokumentu savās rokās. Kurā vietā šis akmens meklējams, to atradīsat norakstītu biedrības protokolā tai un tai lapas pusē. Šis ak­mens likts tai gadā, kad pie pirmās lopu izlaišanas ganos ieraudzīja arī pirmās čigānu būdas meža malā; kad ezeriem ledus izgāja pretī vē­jam tādās malās, no kurām nevarēja izprast, kāds būs sējas laiks. Tai laikā valsts kazaks turēja sev jau zirgu un bij iedevies svētā laulības kārtā; draudzes skolā par krāšņu kurinātāju dzīvoja Šķoburs, skurste­ņus slaucīja Briedisons un tā tālāk. Pagasta skolā dzīvoja slaveni pa­zīstamais tautas dēls Pietūka Krustiņa kungs, kura vārdu jūs, kas lasāt šo rakstu, atradīsiet iekš dzejas vēstures augstā goda vietā visos laikos. Nabagu mājā bij jau septiņpadsmit stipru un veselu nabagu; mālus lielākās vajadzībās mina jau ar zirgiem. Slavenākie apgaismības līdzekļi bij teāteri, viesību vakari, kuplejas, runas un «augstas laimes». Runas sāka turēt jau pat pie zābaku lāpīšanas; «augstas laimes» dzie­dāja arī pirmiem žīdiem, kad tos ieraudzīja atnākam pēc Miķeļiem. Dancošana viesību vakaros Drekberģa kunga slavenā un mākslīgā vadīšanā bij uzplaukusi tik tāļu, ka varēja iztikt jau bez mūzikas. Vis­pārīgā apgaismībā bij laidusi savas saknes jau tik plaši, ka pat Drekberģa puikas turēja runas un godāja cits citu par kungiem, un tā tāļāk.» »

«Vai redzi, puikiņ, cik tādiem pagāniem nav, kā sacīt jāsaka, galvas grozīšanas!» Ķencis iesaucās, kad Pietuka Krustiņš bij beidzis.

Nākošu komitejas sēdējumu līdz ar dienas kārtību priekšniecība ap­solījās izziņot atkal caur rakstiem, kur tad spriedīšot īsti par to, kādas pazīšanas zīmes jānes kārtībniekiem, kādas plaukšķinātājiem; tad par goda maltītes paliekiem, par kuratoriju un tā tāļāk.

Pietuka Krustiņa miteklis bij Prātnieka klētī, kur viņš strādāja, kā pats mēdza sacīt, savus grūtos galvas jeb domu darbus komitejas uz­devumā. Visiem mājas ļaudīm bij no saimnieka stipri noliegts viņu tur traucēt, un klētij drīkstēja tuvoties tik tad, kad viņas bijājamais un godājamais iemītnieks nebij tur iekšā. Iziet viņš mēdza allaž va­karos atdzīvināt savas pusmirušās krūtis ar dārgo tēvijas gaisu, stās­tīdams lauku strādniekiem, ka liktenis esot viņam nolēmis strādāt ar galvu un spalvu, tāpēc nevarot vis dabūt baudīt veselīgās dabas mātes dzīvību spēcinošos atomus kā viņi klajā dieva laukā. Bet pacie­tību, sevis aizliegšanos un pastāvību viņš esot piesavinājies no bērna kājas, tāpēc vien tad arī spējot pastrādāt šādus darbus un stāvēt tādā vietā, kur gan esot piedzīvojams savs gods, bet vairāk liels grūtums, jo kalna galā stāvošam ozolam esot jāpanes visas aukas. Tomēr tanīs vakaros, kad vien atradās pie Prātnieka čangalieši, tad Pietūka Krus­tiņa saspiestām krūtīm bij jāiztiek bez tēvijas lauku dārgā gaisa ar čangaliešu atvesto rumu vien, jo viņš žēlodamies aizbildinājās, ka tā­dās reizēs nevarot tikt klajumā, tāpēc ka bez viņa neveicoties pie galda nekāda jautrība un sarunas. Tā dzīvojot, brīžam pa to lielo viesu laiku viņam bij sajukušas dienas, jo daža diena pagāja nemanot,, tāpēc Prātnieka māte un saime sprieda, ka laikam ar vienu pašu gulumos noguļot divi naktis, nedabūdams nemaz tās vienas dienas gaismas redzēt.

Kādreiz noturēja Prātnieks ar Pietuka Krustiņu tās pašas goda mal­tītes lietā privātīgu komitejas sēdējumu. Tur viņi, apspriezdami un pārdomādami dažas lietas, nāca uz tām domām, ka esot tīri par grēku, ka čangalieši dabūjot visu tik lepnu un bagātu goda maltīti līdz, jo slātavieši vien esot visu to izkarojuši un īsti Prātnieks pats bijis tas pirmākais starp tiem, tāpēc tas neesot nemaz panesams, ka viņi pie­nākot pie nepelnīta un pie gatava kā kungi klāt.

«Vajadzētu iesniegt mērnieka cienīgam tēvam lūgumu, lai sēdina čangaliešus pie sava galda un dod vienkāršākus ēdienus,» Pietūka Krustiņš sacīja.

«To mērnieka cienīgs tēvs nedarīs, jo tad celtos nemiers un liela kurnēšana,» Prātnieks atbildēja, «bet vislabāk būtu, kad varētu čan­galiešus piemānīt un ieteikt viņiem, ka viens pats ēdiens vien būs, lai tāpēc ēd dūšīgi. Pirmā galā, zināms, nāks kāds prastāks ēdiens, un, kad čangalieši būs no viņa atēdušies, tad citi — tie smalkie ēdieni paliks mums, slātaviešiem, vien; turpretī slātaviešiem būtu visiem jāpiekodina klusām, lai no pirmā ēdiena neēd, jo pēc nāks labāki.»

«Šādā kārtā, mīļo Prātniek, prasa tā lieta vairāk laika pie nopiet­nas darbošanās ar savienotiem spēkiem,» Pietūka Krustiņš atbildēja, krēslā atzvēlies, rokas pret vēderu sakrampējis un acis aizlaidis, «bet šai acumirklī man trūkst diezgan veikla padoma, kur lai sadabū uz to derīgus strādniekus, kur lai ņem vajadzīgo laiku un publiskas izdevī­bas priekš šā darba?»

«Tas ir nieks,» Prātnieks atteica, «to var izdarīt itin viegli plaukšķi­nāšanas un bravo saukšanas mēģinājumos, kā arī nākošā komitejas sēdējumā. Kad pasacīs vien šur un tur vienam, otram, trešam, tad drīz zinās visi, jo tādas lietas izpaužas ļoti ātri, tik vien nav jāaizmirst pie­kodināt tikpat čangaliešiem, kā arī slātaviešiem, lai šo lietu neizpauž vieni otriem.»

Pietuka Krustiņam gan nepatika, ka Prātnieks pasteidzās atrast šo­reiz padomu, bet darīt tur nenieka nevarēja, tāpēc atbildēja nopietņi: «Varēs gan pamēģināt, lai tad redz, kā veicas.»

3.Slātavas sudmalas stāvēja tanīs dienās arvienu malēju pilnas,

Slātavas sudmalas stāvēja tanīs dienās arvienu malēju pilnas, jo tagad bij jau iekulti jauni rudzi un tāpēc ikkatrs steidzās, lai atkal tiktu pie mīļās maizītes, bez kuras bij dažs pavadī­jis vairāk dienu un pat kādu nedēļu. Sis mazais piemeklējums — lai­kam, lai cilvēki neaizmirst, kas ir maize, — bij uznācis ne tikvien na­bagākiem, bet arī dažam turīgam saimniekam, kuram nebij vien iekrāts labs maizes padoms uz priekšu, jo pagājušais gads bij drusku skopāks nekā citi gadi tanīs laikos, tādēļ nākošā ziema iztukšoja jau pati vien savu krājumiņu jeb savus piebērtos apcirkņus, tā ka šā nākošā gada pavasarim bij jālied jau vecos krājumos un magaziņās; bet vasarā la­sīja kaut kādus naudas grasīšus kopā un meklēja graudiņu tāļumos; tomēr pēc auga ari tāļumi arvienu lielumā un nebij pēdīgi vairs pār­sniedzami, kaut gan tos nevarēja nebūt līdzināt ar Jēkaba laiku maizes zemes tāļumiem.

Sudmalās, kuras tagad bij saņēmis un valdīja Šrekhubers uz savu roku, trūka pa vasaru ūdens, tāpēc malējiem vajadzēja gaidīt dažas dienas, līdz pienāca malšanas kārta. Pašām pirmām vajadzībām gan pamala visur mājās uz tēvutēvu rokas dzirnavām, bet visi lielāki ma­lieni bij jāved uz sudmalām. Pa vasaru, kamēr pie malšanas bij mazāk darba, melderis Srekhubers līdz ar saviem puišiem darbojās pie sud­malu pārtaisīšanas, kas viņam bij jāpadara pēc nolīguma, un šī vien bij tā lieta, kādēļ Šrekhuberam šās sudmalas bij atdotas uz nomu, jo viņam līdzīgu darba sapratēju un padarītāju nevarēja atrast. Gan, kā dzirdēja, mērnieks pūlējies stipri lielu kungu pierunāt, lai nedod, un lielskungs nebūtu arī patiesi devis, ja būtu bijis cits, kuram var uzticēt pamatīgu sudmalu pārtaisīšanas darbu.

Malēji dzīvodami runāja gan šo, gan to, bet arvienu vai nu par pagājušiem, vai par esošiem, vai arī par gaidāmiem mērnieku laiku noti­kumiem, kuri deva vēl joprojām iemeslus jaunām spriešanām un valo­dām. Slātavieši pēc zemes izdalīšanas bij izšķīrušies divos pavisam pretīgos pulkos: tie, kuri bij ar mērīšanu mierā jebkuriem bij labi iemē­rīts, runāja par mērnieku un viņa darbiem tikvien labu un priecājās uz gaidāmo goda maltīti; turpretī tie, kuri nevarēja būt ar mērīšanu mierā, bij īgni un ļaunīgi uz visiem viņa darbiem, kā arī uz pašu goda maltīti. Šis divējādais gars bij nomanāms stipri vien arī allaž malēju starpā, un pie pēdējās puses piederēja jeb — labāk sakot — viņu vadīja pats melderis Šrekhubers, kaut gan viņam pašam priekš sevis nebij ar mērīšanu nekāda daļa.

Kādu dienu atbrauca uz sudmalām arī Prātnieks un palika tur tā­pat dažas dienas, tomēr nevis vienādi un no vietas, bet tik brīžu brī­žiem, jo drīz viņam bij jāiet uz kalnu pie mērnieka cienīga tēva, drīz jābrauc uz māju un citur; bet visu to laiku, kuru pavadīja sudmalās, stāstīja arvienu, kā svinēšot goda maltīti, un uzteica visus mērnieku darbus, kur atkal pretinieku viņam nekad netrūka. Pa vidu dauzījās arvienu kāds piedzēris vecītis ar melnu, šķidru bārdu, pašaurām acīm un plākstera papīru uz deguna. Runāja, ka viņš esot kāda atstatāka saimnieka algādzis, uzklīdis no pilsētas vai citurienes, kā to arī varēja pazīt pie viņa apģērba un izturēšanās. Viņš runāja arvienu līdz, it kā pa pusei murgodams, bet neviens nevarēja īsti izprast, pie kuras pu­ses viņš turas, jo brīžam runāja pa mērniekam, brīžam atkal pret viņu un uzturēja ar jokiem malējus allaž pie jautrības, un tie redzēja viņu labprāt savā vidū, kur tas prata griezt valodu arvienu pie mērnieku būšanām, pamudinādams runāt un izsacīt domas pat par noslēpumu lietām. Tāpēc, ka šis vīriņš nebij gandrīz nekad skaidrā galvā, malēji iesāka saukt viņu par «reiboņu».

Kādu dienu bij ievilkusies atkal asa sarunāšanās starp Prātnieku un Šrekhuberi par tiem robežu pārlūkošanas komisijas locekļiem, kuri braukuši līdz no valsts puses. Viņiem abiem bij, kā zināms, starp ma­lējiem katram sava pulka asu piekritēju.

«Kādēļ gan šādās vietās un šādās darīšanās liek klāt vīrus no pašu zemnieku kārtas?» tā Srekhubers runāja. «Vai gan tādēļ, lai palīdz ne­taisnību apstiprināt un spēkā vest? Lai palīdz lielākiem un bagātākiem mazākos un nabagākos vēl vairāk apspaidīt? Viņiem, kuri pazīst un zin savas kārtas kaites un grūtumus, kuri pārzin ikkatra saimnieka dzīvi valstī, bij jāstāv gan priekš mazākiem, jo priekš lielākiem stāv jau bez viņiem citi lielāki; viņi ir likti gan drīzāk mērniekam par pretiniekiem nekā par palīgiem un piekritējiem; viņiem nevajadzēja vis uzticē­ties mērnieka vārdiem un viņa vilktām robežām uz ruļļa, bet aplūkot ikkatra saimnieka zemi uz vietas, jo viņi paši, būdami zemnieki un saimnieki, varētu visvieglāk netaisnību un vainas ieraudzīt. Bet vai viņi ir izdevuši kādam apspiestam taisnību? Lai liecina to, kurš var, no visiem šiem malējiem!»

«Neviens, neviens, neviens!» tā liels pulks atsaucās.

«Var gan, var gan liecināt!» Prātnieks un daži citi atsaucās arī.

«Nedz var liecināt, nedz nevar liecināt,» «reiboņa», uz maisa sēdē­dams un snauzdams, viens pats beigās noņurdēja.

«Tad sakat un pierādāt tie, kas gribat liecināt, ka komisija izdevusi apspiestiem taisnību, cik atrodas tādu vietu, kur tas ir darīts?» Srek­hubers teica.

«Tādu vietu var pierādīt vairāk nekā vienu,» Prātnieks atbildēja, «jo cik nav to saimnieku, kuriem ir pie pārlūkošanas robežas pār­taisītas?»

«Ak to jūs saucat par taisnības izdošanu?» Šrekhubers iekliedzās ar piktumu, jo lēnā garā viņš nespēja par tām lietām runāt. «Tāda pār­taisīšana nav vairāk nekas kā taisnības iemesls pie netaisnības apslēp­šanas, ar ko ļautiņiem apmānīt acis un viņus apmierināt, jo pie ro­bežu izvilkšanas pirmā galā tādās vietās ir pieņemts arvienu vairāk ze­mes, nekā grib jeb pavisam var paturēt, lai komisijai tiek slavas pēc ko atlaist; bet pie lietas jeb īstas taisnības nav viņi ķērušies nekad. īsta vaina jeb sakne šai lietā nav vis jāmeklē pie pašiem komisijas locek­ļiem, bet pie viņu izvēlēšanas, jo tur bij jāņem no ārvalstīm un tādi, kuriem pašiem nav pie mērīšanas nekādas dalības. Es nemaz negribu sacīt, ka šie komisijas locekļi ir sirdī ļauni un netaisni cilvēki, bet viņi nav bijuši tik stipri, ka spētu stāvēt netaisnības kārdinājumiem pretī.»

«Bet, kad viņi no visas valsts ievēlēti un uz taisnību zvērējuši, tad viņiem vajaga arī gan pret netaisnību pastāvēt,» kāds malējs teica.

«Tas mute man zvēr, bet tā vēder grib ēst,» «reiboņa» iemuldēja vidū.

«Cilvēks tomēr paliek cilvēks ar visiem vājumiem, arī zvērēdams,» Srekhubers runāja tāļāk, «un, ja kādam, ar visai lieliem kārdinājumiem kaujoties, paliek kādu reizi taisnība atstatu, tad viņš nav vis notiesā­jams tūliņ par netaisnību, bet par vāju ar netaisnību karot. Ja izsalkušu liek par maizes sargu, tad viņa nevar tiesāt visai bargi, ja tas ņēmis dažus kumosus priekš sevis, un zemnieks pēc zemes ir izsalcis arvienu, tāpat kā žīds pēc naudas. Atrodas gan cilvēki, kuriem ir taisnība viss viņu svētums un stāv pārāk par visām pasaules vajadzībām; bet kur mēs tādus vien ņemsim? Tādi ir atrodami varbūt tik starp tūkstošiem.

Tomēr par tādiem, kuri ir par aizstāvētājiem vēlēti un ar to spēku un tiesību, kas viņiem rokā, dara netaisnību, nāk visgrūtākie lāsti.»

«Tas tiesa, tas tiesa!» tā daudz balsis Šrekhuberam piekrita.

«Bet arī tas tiesa, ka mērnieks, pagasta tiesa un muižas valdība pa­rādīja taisnību pie Gaitiņu izraidīšanas no mājas,» «reiboņa» sacīja.

«Jā, jā! Kā tad! Vai tur netika taisnība parādīta?» Prātnieks, «reiboņam» priecīgi piekrizdams, izsaucās.

«Jā, parādīta tur tika gan taisnība un tad vairāk nekā kā tik parā­dīta, lai pēc tam var darīt jo drošāk tūkstošu reižu lielākas netaisnības nekā tā parādītā taisnība,» Šrekhubers atbildēja.

«Tas nu ir gan dievam tiesa, ka mērnieks caur Gaitiņu izdzīšanu izrādījās pasaules priekšā par taisnu,» kāds no malējiem sacīja, «bet viņu īstie izdzinēji bij gan citi, kuri stāvēja mērniekam aiz muguras. Ar vārdu sakot: jaunais Gaitiņš bij kādam vīram precības lietās preti­nieks; šis tad iekārināja Oļiņus uz Gaitiņu māju, iedeva pats vecam Gaitiņam divdesmit piecus rubļus naudas un piemānīja viņu slepen, lai dod tos mērniekam uz labu robežu iztaisīšanu, bet pats gādāja atkal par to, ka tas vieglprātīgais nabaga vecītis ar to Jūdasa kumosu aizrītos, ko bij no viņa saņēmis. Oļiņi gan savu mērķi sasniedza un Gaitiņu māja vi­ņiem tika, tas ir dievam tiesa, un to zin dievs un cilvēki, jo viņu dzīve ir nu otrtiek liela, bet vai arī laime būs otrtiek liela, tas vis nav ticams, jo pats Oļiņš staigā vienādi kā satriekts un bez dzīvības; bet sieva, kura it īsti kāroja pēc šā tuvākā nama, ir kļuvusi otrtiek neganta, nikna un gandrīz kā pa pusei traka, īsti pēc tam, kad audžu meita Liena nozuda, caur ko tam, kas iegrūda Gaitiņus caur kārdināšanu bojā, iznīka arī tā alga, kura bij par šo darbu no Oļinietes apsolīta. Pie visa tā ir jau gan dieva pirksts parādījies; bet redzēs, kas dzīvos, ko viņš darīs tālāk, jo vai gan šai lietā vien būs dievs mazais bērns?»

Šo dzirdot, visu malēju acis griezās ar brīnošanos uz Prātnieku, kurš pa visu to brīdi tvīktin tvīka; arī pats Srekhubers klausījās ar uz­manību.

«Bet vai neviens nezin, uz kurieni tie Gaitiņi aizgāja un kur palika?» «reiboņa» jautāja.

«Tā nezin neviens, tas dievam tiesa,» tas pats malējs atbildēja. «Liena ar Annužu arī gan citur nebūs kā pie viņiem.»

«Jā, vai tas nezināms, ka par tādiem atgadījumiem dažādas valodas izpauž, kur tomēr nav vainīgs neviens cits kā tik paši apvainotie, itin kā arī še pie Gaitiņiem,» Prātnieks sacīja, pret mūri atspiedies un kaut kādu kociņu graizīdams, kas bij allaž viņa ieradums īpašos brīžos, lai nav acis jānolaiž bez iemesla.

«Bet tas arī ir zināms, ka šādos atgadījumos paliek dažs vainīgais neapvainots,» Šrekhubers atteica, «un tomēr līdz laikam vien tas tā var iet, jo sodība panāks ikkatru; viņa pazīst netaisnības pēdas arī pēc gadiem un dzenas tai pakaļ.»

«Dzīties varbūt viņa dzenas gan, bet panākt vis ikkatra nepanāk,» «reiboņa» sacīja.

«Panāk gan; tas ir dievam tiesa,» tā tas pats malējs atteica, «kaut arī dažu brīdi vai trešā vai ceturtā augumā.»

«Nu, tādās vietās, kur dieva sodība kavējas tik ilgi, ir jānāk cilvē­kam ar savu sodību laikāk vidū,» Srekhubers sacīja, «jo dažs neatstāj pēc sevis neviena auguma; bet, ja arī atstāj un ja sodība piemeklē tik viņa pēcnākamus, tad tomēr viņš pats izbēg gan sveikā; tāpēc ir visu- īstais padoms tas: tos, kuri pie cilvēcības noziedzas, arī pašiem cilvē­kiem tiesāt.»

«Nu, nekas, meldera kungs, ja arī šai pasaulē izbēg, tas tomēr viņā pasaulē vis neizbēgs, tas ir dievam tiesa,» pieminētais malējs runāja, «jo tas kungs saka, ka viņam pieder atriebšana, tāpēc cilvēkam nav vis jāsteidzas priekšā.»

«Kungam lai paliek to grēku atriebšana, kuru cilvēki nevar zināt vai aizsniegt,» Srekhubers runāja ar pilnu dūšu, «bet citus visus, ku­rus viņš kavējas piemeklēt, lai piemeklē cilvēki paši, jo tos viņš atvēl cilvēkiem caur to, ka dara viņus tiem zināmus, bet pats nepiemeklē. Ja jūs, slātavieši un čangalieši, nebūtu šai lietā tik gļēvi, tad jūs arī netiktu tik daudz krāpti, nedz arī jums būtu jācieš tik daudz netaisnī­bas. Pie malas ikkatru blēdi un viltnieku no lielākā līdz mazākam ar visiem tādiem pašiem palīgiem, palīgu palīgiem un vidutājiem! Gan tad pēc tam jūs dabūtu taisnīgas izmērīšanas no tādiem mērniekiem, kuri nedrīkstētu vis būt pieietami.»

Visi malēji, to dzirdēdami, sāka skatīties ar izbailēm cits citam acīs un savā starpā čukstēt; arī «reiboņu», kurš sēdēja arvienu kā snauzdams, bij šie vārdi iztraucējuši, un Prātnieks, gribēdams laikam savu izbaidīšanos slēpt, sāka runāt mērniekam par labu: «Tik grūtā darbā, kāds mērniekam ir, zināms, nav iespējams visiem pa prātam iz­tikt, nedz arī ar visiem pēdējo taisnības svaru izsvērt; jo, kā pats mēr­nieka cienīgs tēvs saka, tas arī ir tiesa, lai tie, kas viņu pārsaucot, ka dalījis zemi netaisni, pārgriežot paši jel kliņģeri tā, ka ne viena, ne otra puse neesot par kādu grauda daļu smagāka, un tad lai tik meklē­jot zemes dalīšanā netaisnības.»

«Kas nav nosverams un izlīdzinājams, to arī neviens par netaisnību nesauks,» Šrekhubers atteica, «bet še ir runa tik par tīši darītām un darāmām netaisnībām, kuras darīja un dara par naudu un citām dā­vanām. Visa tā dāvanu bezgalība gan nesniedzas līdz taisnības pārgro­zīšanai, jo liela daļa pielipa pie vidutāju pirkstiem, — Prātniek, kādēļ jūs skatāties savos pirkstos? — Labas zumas iztecēja arī caur to palīgu mērnieku caurām kabatām, kuri nevarēja nemaz pie netaisnības darīša­nas tikt, nedz arī uz to domāja; bet tomēr lielums no naudas un citas dāvanas gandrīz visas sagāzās tādās vietās, kur viņas, un īsti tās ievēro­jamākās, panāca un piepildīja to, uz ko viņas bij sūtītas. Pērn nabaga čangaliešus cietināja par dāvanu vešanu un īsti tādēļ, ka pirmām no viņiem bij misējies piebraukt pie jaunāko palīgu durvīm, bet šogad var sadzīt veselu ganību vēršu pie mērnieka durvīm, ir tad vēl nebūs par daudz.» Srekhubers, kā likās, runātu gan vēl vairāk, bet viņam bij pat­laban jāsteidzas projām pie darba.

«Jā, pērn klaušināja, klaušināja, bet dievs zin, vai pienāca tos blēņu mērniekus vai ne? Laikam čangalieši kā izmānīti, tā palika,» «reiboņa» sacīja.

«Ko tur nu vēl vairāk!» kāds malējs atsaucās. «Tādiem nesadzīs pēdu ne ar suņiem, lai dzen, cik grib.»

«Lai nu viņi domā, uz ko domādami, bet to es ticu stipri, ka cits ne­viens nav bijis kā vien tas pats Grabovskis ar kādiem citiem pasaules vazankām,» Prātnieks runāja, jo viņš tagad pēc tam, kad Srekhubers bij aizgājis, jutās drusku drošāks.

«Kurš nu citādi var domāt?» kāds cits malējs sacīja. «Tā lieta ir skaidra kā zelts. Grabovskis iekrita no tā paša laika uz reizes kā dzelmē; pie tam vien jau var saprast, ka cits nav bijis.»

«Kur nu vēl cits?» pazīstamais pirmais malējs atsaucās. «Tas dievam tiesa, ka Grabovskis bij un bij. Tādās lietās, zināms, negrib neviens savas mutes dzisināt, jo, kas zin, var dabūt vazāties gadiem ap tiesām par liecinieku viena paša vārda dēļ; bet tas ir dievam tiesa un šinī vietā es varu to pasacīt, ka Grabovskis nodzīvoja priekš tam dienu un nakti tepat Slātavā ar visiem saviem palīgiem. Bet kurš nu ies par tādām lietām pļāpāt, un ko tur vairs izdarīs?»

«Jā, bij gan viņš izskatā tikpat kā otrs mērnieka cienīgs tēvs; ne­viens viņa par citu nedz turēja, nedz arī varēja turēt,» kāds no atsta­tāka kakta sāka runāt. Prātnieks un citi paskatīdamies pazina to kalpu runas vīru ar sacelto, lielo apkakli, kuru tas valkāja tāpat cauru gadu un tabaku sūkāja ikkatru brīdi. «Tu jau, Prātniek, atmini gan,» viņš runāja tālāk, «to reizi, kur mēs, runas vīri, viņam ienākot, sacēlāmies kājās, pīpes noslēpdami, jo domājām, ka nāk patiesi mērnieka cienīgs tēvs.» Prātniekam vis šī stāstīšana nekādi nepatika, īsti ka šis kalpu runas vīrs, kurš nebij nekā ievērojama izdarījis, skaitīja sevi pie «mēs».

«Jā, Svītras krodzinieks bij arī Grabovski noturējis par mērnieka cienīgu tēvu,» kāds cits malējs stāstīja, «jo gar turieni viņš aizbraucis ar visiem palīgiem no Čangalienas, — dzēruši un dziedājuši kā nejē­dzīgi. Svītrinieks pats, drīz pēc tam ar mani saticies, stāstīja un prasīja, kurp esot tanīs dienās mūsu mērnieka cienīgs tēvs līdz ar jauniem kungiem aizbraucis, jo šis viņu skaidri pazīstot no muižas kunga kā­zām. Es tūliņ sacīju, kaut gan vēl viss tas brākšķis, kas nāca pēc tam, nebij zināms, ka tas nebūs tiesa, jo tanīs pašās dienās mērnieka cienīgs tēvs šaudīja mūsu purvā rubeņus.»

«Pag, mans brālis, labību pirkt braukdams, teicās kādā pilsētiņā Grabovski redzējis,» atkal cits malējs runāja. «Tagad esot pavisam smalks kungs ar garu, melnu bārdu — negribējis viņu vairs nemaz pazīt.»

«Kas nu kait smalkam nebūt, jo dievs zin cik naudas neiznesa no čangaliešiem,» Prātnieks sacīja ar drusku nomanāmu skaudību uz Gra­bovski.

«Viņas trešdienas vakarā bij arī pie meldera kunga kāds svešs, stalts kungs ar garu, melnu bārzdu,» meldera puisis, pie sudmalu kurvja stāvēdams, kā aiz gara laika ieminējās.

«Ak vai tas, kurš palika še pa nakti?» «reiboņa» kā pus pa miegam jautāja.

«Nē, rītā viņa vairs nebij,» puisis atbildēja. «Es nedabūtu viņa var­būt nemaz redzēt, ja kungs neaizsūtītu manis uz krogu pēc alus. — Priekšistabā, pudeles noliekot, tas svešais sēdēja runādams, lūk, tur, pie loga, taisni pret durvju šķirbu, kur tad drusku viņā paskatījos.»

«A, tas ir bijis laikam mans parādnieks,» «reiboņa» kā atdzīvoda­mies sacīja. «Vai viņš neraustīja valodas?»

«Laikam neraustīja vis. Bet es arī gan tik pāra vārdus dzirdēju un tos pašus pa vāciski,» puisis atbildēja.

«Viņi būs runājuši laikam par vepru pirkšanu, jo tas kungs ir pil­sētiņas miesnieks,» tā atkal «reiboņa».

«Nebij vis par vepru pirkšanu, un miesnieks arī viņš nevarēja būt,» puisis atbildēja. «Es vāciski īsti nesaprotu, bet tā izlikās, ka runāja par nākšanu atkal pēc kādas nedēļas.»

Tikām Prātnieks ar citiem malējiem bij uzņēmis valodu atkal par mērnieka būšanām, kur viņš mēģināja apgāzt un norādīt par traku valodu visu to, ko bij Srekhubers runājis. Bet, lai nu Prātnieks grieza kā griezdams visus mērnieku darbus par labiem, tad tomēr daudz ma­lēji viņam cieti pretojās, aizskardami pie visiem blēdības un viltības darbiem Prātnieku pašu kā biedri līdz, kaut gan ne ar visai taisniem vārdiem, tad tomēr tā, ka viņš varēja to labi saprast.

«Lai nu būtu bijis šā vai tā,» Prātnieks beidzot sacīja, «jo kurš cil­vēks gan ir gluži bez savām vainām un kurš darbs bez saviem trū­kumiem? Un vai gan tādēļ vajaga turēt pašiem cilvēkiem citiem uz citu ļaunu prātu? Ja arī līdz šim ir bijis kaut kam kas uz sirds, tad lai met to tagad, kur tuvojas liela saderības un mīlestības diena, visu pār galvu. Mērnieka cienīgs tēvs sniedz uz to pirmais abām valstīm roku, izrīko­dams tādu maltīti, kādas mēs, runas vīri, nebijām nemaz prasījuši, nedz arī pat iedomājuši.»

«Lai gan runas vīriem bij spēks rokā, ko tie nospriestu, tas pa­liktu,» pazīstamais kalpu runas vīrs Prātniekam aiz muguras iesaucās. Bet Prātnieks, gandrīz nemaz neapstādamies, runāja tāļāk: «Tāpēc val­stīm pienākas to ar pateicību saņemt un visas izdaudzinātās valodas aizmirst, lai varam tai gaidāmā dienā savienoties pilnā brālībā un sa­derībā.»

«Es vis uz tām asaru dzīrēm neiešu,» tas pazīstamais malējs atteica, kurš bij līdz ar Šrekhuberi ciets mērnieka un Prātnieka pretinieks, «neies arī laikam, tas ir dievam tiesa, daudzi citi saimnieki. Dzerat vien tās asaras paši, kuri esat viņas izspieduši, un ēdat to labumu, kuru esat nabagiem izkrāpuši.»

«Jā, jā! Dzerat, ēdat vien paši, neiesim, neiesim!» daudz malēji at­saucās it kā vienā balsī.

«Vai tu to saki uz mums, runas vīriem?» Prātnieks uzkliedza.

«Jo runas vīriem ir spēks rokā- » tā tas ar lielo apkakli krita

vidū.

Srekhubers, kurš nāca patlaban pa trepēm augšā, šo Prātnieka uz­kliegšanu dzirdēdams, kliedza viņam pretī, tā ka lielapkaklis nedabūja vis sava papagaja teikuma pilnīgi izsacīt: «Lielīties ar savu runas vī- rību, to jūs zināt gan, bet kur un kādi ir jūsu darbi? Valsts dienas, tās jūs zināt mērniekam pārdot par zirņu putru, vairāk nekā.»

«Kas par zirņu putru?» Prātnieks atsaucās. «Uz goda maltīti nav neviens piespiests iet, bet norunāto naudu varēs saņemt pie valsts val­dības ikkurš.»

«Nu, to saki tik tad, kad ir jau kāds dabūjis,» Srekhubers atteica, «bet uz to jūsu slavēto goda maltīti ies tik vien tie, kuri ir caur dāva­nām un viltību ko panākuši, un arī kādi nelieši — diedelnieki; bet goda saimnieki sargāsies no tādām miega zālēm.»

«Tas ir dievam tiesa, ko meldera kungs saka,» pazīstamais malējs apstiprināja.

«Jūs, meldera kungs, zināt tik vien visu nicināt, kas nav nemaz grūt; bet, kad jums pašiem būtu jādara, dievs zin, vai tad labāk pada­rītu!» Prātnieks runāja. «Jo tas ir zināms, ka citus tiesāt mums ļoti patīk.»

«Kā es, tādās vietās būdams, darītu, tas ir pavisam cita lieta, par kuru tagad nevar nemaz runāt tādēļ, ka es neesmu bijis darītājs,» Srekhubers atbildēja, «un, ja es arī darītu nepareizi, tad caur to netiktu vis viņu nepareizība aizbildināta, un par mani tad spriestu un varētu spriest tāpat, kā tagad spriež un var spriest citi par viņiem, jo, kad kāds ir gājis klaji darboties it kā uz skatuves, tad skatītājiem ir tiesība par viņu spriest un tiesāt. Tas nav tik šai lietā vien tā, bet visā pasaulē un visos laikos. Mazākās lietās spriež, zināms, tam brīžam vai arī drusku vēl nākamībā tik cilvēku mēles, bet lielākās lietās runā tādu valodu raksti arī pēc simtiem un pat pēc tūkstošiem gadiem.»

Vēlāk pēc šās sarunāšanās pa krēslas laiku Prātnieks bij sapulcinā­jis ap sevi tos malējus, kuri turēja uz mērniekiem, kā arī uz viņu pašu labu prātu un negribēja vis no goda maltītes atrauties. Viņš tiem piekodināja neklausīties tādās nieku domās un valodās, kādas te šo­dien esot dzirdamas, jo tās daži perinot un izpaužot tik aiz skaudības, tāpēc ka tādiem ļaudīm patīkot vest tik mērnieka cienīgu tēvu ar val­stīm nesaderībā caur to, ka mēģinot griezt visu uz ļaunu un pulgot arī pašu goda maltīti, kura esot tā slavenākā draudzības un cienīšanas zīme no mērnieka cienīga tēva. Citādi, kā redzams, vairs spītēt un kaitēt ne­varot kā vien caur iemusināšanu no goda maltītes atrauties. Dažs viegl­prātiņš un pretinieks gan varbūt ļaušoties no tādām nicināšanas valo­dām piekrāpties, bet pie gaišiem un prātīgiem cilvēkiem viņas nepa­spēšot nekā un tikšot uzlūkotas vienīgi tik par dumpja celšanu.

«Lai nu iet citi vai neiet uz goda maltīti, bet es iešu gan,» kāds vecis sacīja, «jo neiedams tik sev vien izspītēsi, vairāk nekā.»

«Tas tiesa, tas taisnība! Es arī iešu — es arī!» visi tie sapulcinātie malēji, kuri, zināms, bij tik saimnieki, cits pēc cita atsaucās.

«Nu labi, labi! Tas ir pareizi un krietni,» Prātnieks runāja tāļāk, «bet man jādara jums zināma kāda svarīga noruna, par kuras izplatī­šanu goda maltītes pušķošanas komiteja ir apņēmusies gādāt. Bet iepriekš es jums pieminu, ka tā noruna jāizplata tik vien slātaviešu, bet nebūt čangaliešu starpā — čangaliešiem lai paliek viņa par noslēpumu. Tā lieta ir īsti šī: jūs būsat arī dzirdējuši, ka goda maltītē dos vairāk smalku ēdienu citu pēc cita?»

«Kā tad, kā tad!» malēji atsaucās.

«Nu jā, labi! Pirmais ēdiens nāks, kā tas arvien ir, vienkāršs un tāds, kas visiem vairāk parasts, un pēc tam tik arvienu smalkāki un gar­dāki. No tā pirmā ēdiena tad mums, slātaviešiem, nevajaga ēst gandrīz nemaz, bet skubināt tik čangaliešus, lai ēd, jo, ka citi ēdieni ari vēl nāks, tas nebūs viņiem zināms, un, ja kāds būtu par to dzirdējis, tad sakiet, ka tas ir tik izrunāts vien. Kad nu čangalieši būs no pirmā ēdiena aizēdu­šies, tad tie citi, smalkie, paliks tik mums, slātaviešiem, vien. Šo norunu izplatat arī starp citiem, bet, zināms, tik starp uzticamiem slātaviešiem, jo, kad čangalieši dabūs zināt, ka viņus tik vien māna, tad ir viss par velti.»

«Vai dzirdi, Andž, tas ir ļoti gudri izdomāts,» kāds malējs pusbalsī iesaucās.

«Zināms,» Prātnieks atteica, «kādēļ gan lai slātavieši, kuru runas vīri vienīgi ir to svētku godu izkarojuši, dod viņiem pie visa vienādas tiesības? Jo vai nav diezgan, kad viņi dabū dalības pie viena ēdiena un pie dzeršanas? Runas viņi dzirdēs tāpat, dancot un dziedāt varēs arī, cik vien gribēs.»

Pēc tam Prātnieks, kad bij vēl kādu brīdi ar viņiem sarunājies, aiz­steidzās projām, kā pats sacīja, «darīšanās», atstādams savu malšanas kārtu kāda cita malēja ziņā; bet tie, kuriem viņš bij savu noslēpumu uzticējis, palika vēl labu brīdi kopā, priecīgi čukstēdami.

«Reiboņa» bij nogājis pa to starpu gulēt malēju istabā uz lāvas, kura stāvēja paaugstu gar sienu no tām durvīm, pa kurām jāiet mel­dera istabā, līdz krāsnij. Virspus krāsns starp malēju istabu un meldera priekšistabu sienas nebij, un, ja meldera priekšistabā dega svece vai lampa, bet malēju istaba bij tumša, tad pa krāsns augšu spīdēja gaisma malēju istabā. — Kad melderis iegāja pēc tam labi vēlu uz gulēšanu savās istabās un malēju istabā nebij neviena cita kā tik «rliboņa» uz savas lāvas, tad viņš nolēca veikļi no tās, nopūta to lampiņu, kura tur malēju istabā patumši dega, pēc tam uzlēca atpakaļ uz lāvas un skatījās pa vaļējo krāsns augšu meldera priekšistabā, no kuras spīdēja pa tu­rieni gaisma. Pie visa tā nebij «reiboņas» vaigā redzams nekas no piedzēruma, nedz no dumjības vai gļēvuma kā allaž un vēl jo vairāk nesen, kad viņš taisījās gulēt iet, jo tad spēja tikko uz kājām turēties un ar citu labsirdīgu malēju palīgu sasniegt lāvu.

Kamēr «reiboņa» lūkojās pa krāsns augšu meldera dzīvoklī, tikām pavēra kāds malējs no nama puses durvis un iesaucās: «Ē, vai te tumšs? — Vai neviena nav iekšā?» — bet, kad nekādas atbildes nesagaidīja, tad gāja atpakaļ, jo «reiboņas» viņš tumsā redzēt nevarēja, kurš pēc tam nolikās atkal savā vietā, un, kad malēji ienākuši uztaisīja uguni no jauna, tad krāca gulēdams atkal kā ūdens plūdu laikā sudmalu brīv- slūžās.

Otrā dienā atnāca «reiboņas» saimnieks pats uz sudmalām, jo viņš bij jau apnicis, gaidīdams puiša ar malieņu mājā, un arī dzirdējis, ka tas par samalšanu nemaz nerūpējoties, bet tik dzerot un diedelējot. Saimnieks atnācis arī atrada, ka viss tas bij patiesība, jo maisi stāvēja vēl turpat nama dibenā, kā sakrauti, un puisis pats dzīvoja visu dienu bez bēdas pa krogu dzerdams, snauzdams, klausīdamies, taujādams un muldēdams par mērnieku darbiem, par gaidāmo goda maltīti, jo šodien bij Slātavā tiesas diena, kādēļ arī ļaužu krogā nekad netrūka un va­lodas par pieminētām lietām nemaz neapstājās, jeb — labāk sakot — nebij vairs citu tik svarīgu lietu, kuras spētu novērst slātaviešiem prātu no pieminētām būšanām, jo pat patīkamās kara ziņas par divu civilizētu un ievērojamu pasaules tautu asiņainiem cīniņiem un slave­nām uzvarām, par ķeizara sagūstīšanu un par galvaspilsētas aplenkšanu nespēja traucēt slātaviešus no viņu kaislām sarunām. Arī še, krogā, tu­rējās divas tādas pašas naidīgas partijas viena pret otru: tā, kura mērniekus aizstāvēja, un tā; kura viņus līdz ar goda maltīti lādēt lādēja, un bieži vien grasījās pierādīt vieni otriem savu taisnību ar dūrēm — tik lielu šķelšanos bij zemes dalīšana sacēlusi. Ne tikvien še krogā un sudmalās, bet visur pa abām valstīm dzirdēja vai nu no­vēlam jeb sludinām mērniekiem un visiem viņu biedriem, kā arī tiem, kuri iekārojuši citu labumu, dieva sodību vai arī priecājamies uz goda maltīti un vēlam mērnieka cienīgam tēvam veselību.

Vakarā, kad jau bij labi tumšs, ieradās «reiboņa» atkal sudmalās un uzrāpās ar lielu grūtumu uz savas zināmās lāvas, iekrizdams tūliņ kā nāves miegā. Viņa saimnieks, kurš bij pa to laiku nācis jau pie malša­nas kārtas, izpūlējās labu bridi ap «reiboņu», gribēdams viņu uzmodi­nāt, lai ejot uz māju pēc zirgiem, ka varot pārvest malieņu mājā, bet tas bij viss velti, jo atmaņas viņam nebij itin nepavisam. Saimniekam zuda pēdīgi še visa pacietība, un viņš ar dusmām atteica «reiboņam» viņa līdzšinīgo algādža vietu, piesaukdams lieciniekus un solīdamies neizmaksāt vairāk neviena graša, kaut gan «reiboņa» no visa tā ne­dzirdēja un nesaprata ne vārda, ko gan saimnieks arī zināja; bet aiz dusmām viņš nevarēja savaldīties un nogaidīt tāda brīža, kur puisis būtu pie atmaņas vai arī pārnāktu mājā.

Vēlu vakarā ienāca malēju istabā un no turienes meldera dzīvoklī kāds slaiks vīrs pelēkā mētelī, ar bašliku galvā un gandrīz pavisam ar aiztītām acīm. «Reiboņa», kuram guļot stāvēja ģīmis allaž uz durvju pusi, šim svešam ienākot, atvēra drusku acis un noskatījās viņā tik ilgi, kamēr varēja to vēl bez galvas pacelšanas redzēt, un aizmiga at­kal no jauna tik tad, kad svešais vairs nebij redzams. Citi malēji, kas bij arī istabā, nepamanīja no tā nenieka, jo viņi, kā zināms, skatījās tik ienācējam pakaļ; turklāt arī mazā lampiņa spīdēja tik vāji, ka cik necik atstatāk nebij nekas skaidri saredzams. Un, ja arī kāds būtu redzējis «reiboņu» acis atdarām, tad tur nebūtu tomēr nekā ko likt vērā.

Pēc kādas stundas «reiboņa» nokāpa kasīdamies un murgodams no savas lāvas zemē, sāka streipuļot pa istabu un atzvēlās pie durvīm it kā pie krāsns, kad grib sildīties. Kādu brīdi pasildījies, skrēja nost un klie­dza: «Kas, velns, tā par krāsni? Vējš vien kauc pa iekšu,» — jo ārā bij stipra auka ar lietu, tādēļ pie tādas krāsns nevarēja vis daudz sasil­dīties; pēc tam viņš sāka grābstīties ap krāsni un ap sienām, meklē­dams durvju. Par visu to bij citiem malējiem diezgan ko smieties, bet, kad «reiboņa» pēdīgi, gar logu krizdams, norāva un apdzēsa netīši lampu, tad visi sāka sirdīties un daži gribēja vainīgo pat pārmācīt, bet nevarēja tumsā notvert. Kāds malējs izgāja pēc savas sveces un, to uzdedzinājis, sāka meklēt līdz ar citiem nogrūstās lampas, bet neat­rada viņas nekur. Pats «reiboņa» bij pa to starpu uzrāpies atpakaļ uz lāvas un gulēja tādā pašā neatmanīgā miegā kā papriekšu. Malēji, vēl kādu brīdi lampas meklējuši, izgāja visi sirdīdamies namā, jo kurš gan lai še priekš visiem savu sveci dedzinot? Tātad malēju istabā pa­lika atkal «reiboņa» vien uz lāvas, un, kurš vien durvis no āras vai no nama puses pavēra, tas izgāja atkal tūliņ atpakaļ, iesaukdamies: «Tumšs!» Melderis bij iegājis drīz pēc tam, kad tas svešais ienāca, arī viņam līdz savā dzīvoklī un neiznāca vairs no turienes, tāpēc nebij neviena, kas gādātu par jaunu gaismu.

Pusnakts varēja būt jau pāri, kad atspīdēja no iekšas pār krāsni malēju istabā gaisma, un drīz aiz durvīm meldera priekšistabā bij dzir­dama puslīdz droša sarunāšanās vācu valodā. «Reiboņa» bij tūliņ no­modā un pakāpies skatījās pār krāsni meldera istabā, no kuras nāca tā gaisma un kurā bij dzirdama sarunāšanās. Viņš skatījās un klausījās labu brīdi un tad atkrita atkal piepeši uz lāvas un gulēja, it kā būtu pa­vadījis vairāk nakšu nomodā. Drīz atdarījās meldera istabas durvis, pa kurām iznāca tas pats svešinieks, pavadīts no meldera ar vēja luk­turi rokā. Kad viņi abi bij izgājuši ārā un «reiboņa» palicis tumsā at­kal viens pats, tad viņš ņurdēja pie sevis skaidrā vācu valodā: «Hm, hm, jā, jā! Nākošas piektdienas vakarā pa to ceļu gar veco kapsētu. Tas ir tai paša vakara, kura bus saimniekiem maltīte.»

Otrā rītā atradās pazudusē lampa turpat uz loga, un viņas vietā bij nozudis atkal «reiboņa»; bet šā zuduma jeb trūkuma nesajuta gan laikam neviens.

Tanī pašā dienā pēc pusdienas iebrauca vecākais palīga mērnieks Raņķis jeb Ranke, kā viņš pats savu vārdu rakstīja, pie vecā mērnieka Feldhauzena. Raņķis nebij redzēts labu laiku, jo slātavieši domāja viņu esam Čangalienā, bet tur viņš pēc robežu izdzīšanas vairs neuz­turējās, un tagad bij Čangalienā jau pat izlīdzināšanas komisija savu taisnību izvadājusi.

Feldhauzens saņēma Raņķi ļoti priecīgi it kā kādu sen ar nepacietību gaidītu vēstnesi. Viņš to ieveda tūliņ savā īpašā istabā un aiztaisīja durvis.

«Nu, Ranke, tad jūs pēdīgi esat tomēr atkal atradušies,» viņš, ci­gāru ņemdams un Raņķim arī sniegdams, nemierīgi runāja. «Es sāku vai šaubīties, ka būsiet pavisam vai pazuduši.»

«Jā, man bij kādu laiku jāpazūd, lai jūs varētu no pazušanas glābt,» Raņķis pusjocīgi atbildēja, pie kā bij redzam-s, ka šie vīri nestāv vis atstatu viens no otra.

«Nu jā, tad būsat gan izstaigājuši kā Dante vai pašu elli un varēsat pastāstīt daudz ko jauna,» Feldhauzens, Raņķim krēslu paceldams un pēc tam pats apsēzdamies, sacīja.

«Jā, jā; bet viss, kas jauns, nav vis arī ik reizes jauks, un no elles to var gaidīt jo mazāk,» Raņķis, cigāru aizdedzinādams, atbildēja.

«Nu, tad būsat atraduši ari padomu, kā tam, kas nejauks, var stāties pretī, jo tā ir pestīšanas darba otrā puse,» Feldhauzens, gribēdams drusku jokot, sacīja; bet varēja nomanīt, ka viņa prāts nestāv vis pie jokiem un ka viņš gribētu labāk, lai Raņķis griežas jo drīz pie no­pietnības.

«Es neesmu vis pašvarīgs pestītājs, tāpēc izglābšanās padoms būs jāatrod mums abiem kopā,» Raņķis atjokoja, «jo ir diezgan labuma, kad es spēju izmeklēt tik to, uz kuru pusi ir dzenamas pēdas tiem jeb tam, kurš pērn izvilka čangaliešos uz jūsu vārda un jūsu ezerā slepen tik bagātu lomu.»

«Nu labi, labi; tad izstāstāt jel visu, ko esat izdibinājuši,» Fedhauzens ar nepacietību sacīja.

Raņķis iesāka stāstīt.

«Pēc tam kad es biju pie jums pēdējo reizi, tad man, kā atminēsa- ties, nebij izdevies nenieka saklausīt, nedz arī pēdu sadzīt tiem pērnās vasaras čangaliešu krāpējiem, kaut gan biju nodarbojies gandrīz visu gadu ar to vien; tik no pašu čangaliešu stāstījumiem, kuri skanēja pa visu valsti vienādi, varēja noprast, ka cits nav bijis gan kā Grabovskis, bet, kur viņš pēc tam palicis un kur tagad atrodams, tas nebij zināms nevienam. Arī visi klaušinājumi tuvu un tālu pa laukiem un pilsētām palika bez sekmes; tik vien daži krodzinieki pa to ceļu, pa kuru tie krāp­nieki bij braukuši uz dzelzceļa staciju, atminējās tādus kungus redzē­juši, kādus čangalieši viņus apstāstīja. Pēc tam tad, kad še pēdējo reizi no jums aizgāju un kad visas pētīšanas pa ārpusi bij veltīgas, sāku darboties šepat pa Slātavu. Bet, kamēr es gribēju kļūt pie ziņām un ar noslēpumiem pazīstams, tikām neveicās nenieka, kaut gan va­rēja nomanīt, ka viens un otrs ko zin un ka šur un tur būtu kas atro­dams, ja tik tie zinātāji uzticētos jeb iedrošinātos stāstīt.»

«Bet vai Prātnieks nevarēja nekā līdzēt?» Feldhauzens jautāja.

«Itin nemaz, jo no sevis viņš nezināja nenieka vai nebij šai lietā pats nekā piedzīvojis, un uzticības viņam trūka valstī jau tāpat kā man. Līdz ar to varēju nomanīt arvien vairāk un vairāk, ka valstī ce­ļas nemiers pret zemes dalīšanu un ienaids uz dalītājiem, kā ari uz citiem visiem, kuriem tur bij kaut kāda ziņa vai nu atklāti, vai tāpat. Velns zin, caur ko ir nākušas gaismā šādas tādas mazas savstarpības, kas bijušas jums un ari man ar dažiem saimniekiem? Tās tad labi iz­pušķotas gāja un iet vēl tagad no mutes mutē pa visu valsti, un arī čangalieši ir jau no šās sērgas aizņemti. Visur kliedza par netaisnību un par taisnības pārgrozīšanu aiz dāvanām; dažā vietā man sacīja tādas lietas gandrīz jau taisni acīs, un uzņemšanu atradu vairs tik vien pie tuvāk pazīstamiem; arī zirgu un viena paša zirga dabūt bij diezgan grūt, kaut gan agrāk gandrīz visur saimnieki tos piedāvāja. Visam tam nemieram, kā jau gan bij zināms, bet kas pēc izrādījās jo gaišāk, stāvēja un stāv joprojām priekšgalā Šrekhubers. Tātad man pazīsta­mam nebij vairs pavisam iespējams kaut ko izdabūt un īstās domas dzirdēt, tāpēc vajadzēja atrast citu padomu, lai varu būt viņiem līdzīgs un nepazīts viņu vidū un tad tur dzirdēt viņus brīvi un nepiespiesti sa­runājamies. Visupirms pametos par grāvju racēju, kad biju papriekšu savu izskatu pilnīgi pārgrozījis, nokrāsodams bārdu un matus melnus, seju brūnāku un vecāku pataisīdams un turēdams uz deguna arvienu kādu plākstera lupatiņu. Arī vecas un vienkāršas drēbes palīdzēja dot man citu izskatu.»

«Bet kā jūs noslēpāt savas zaļganās acis?» Feldhauzens pasmieda­mies jautāja. «Jo pie tām vien vajadzēja jūs pazīt.»

«Tas bij tas grūtākais gabals,» Raņķis atbildēja, «jo acīm citas krā­sas dot nevar; tomēr tiku galā arī ar šo lietu un caur to, ka manu acu nedabūja gandrīz neviens redzēt, kas bij jātur ikkatru acumirkli vērā. Pie grāvju rakšanas es pieņēmu puisi, kas to darbu prata, un tad strā­dāju itin lēti, caur to varēju dabūt darbu īsti tādās vietās, kur gribēju, un tādas vietas bij it īpaši krogi, kur griežas arvienu daudz ļaužu un kur dzird visādas valodas. Pats es, izlikdamies par dzērāju, dzīvoju arvienu pa kroga istabu un gāju pie rakšanas tik tad, kad krogā nebij nekādu svešu cilvēku. Tur tad, zināms, dabūju dzirdēt ļaužu domas at­klāti; bet tās nav nekādas labās priekš mums: rūgst un nāvīgs ienaids ir saraudzējis abas valstis pret mums, jo čangalieši vis nepaliek slā­taviešiem pakaļ. Gan stāv mūsu piekritēji cik spēdami uzticīgi priekš mums, bet viņu ir mazākais pulks, un viņiem jābaidās arī pašiem no pretiniekiem tāpat kā mums.»

«Par slātaviešu un čangaliešu pašu niknumu un ienaidu es nebēdāju nenieka,» Feldhauzens sacīja, «jo tie ļautiņi gan sirdās, gan grasās, bet tomēr atriebties nedz spēj, nedz drīkst; es viņus pazīstu un saprotu itin labi. Slātaviešu un čangaliešu dēļ mēs varam būt droši, jo viņi sir­dīsies gan vēl kādu laiku mums aiz muguras, bet pēc apklusīs, aiz­mirsīs, un no viņu sirdīšanās neiznāks vairāk nekas kā tik biedināšana un piktošanās ar dūri kabatā; turpretī no viņu kūdītājiem un musinā­tājiem, kuri stāv viņiem priekšgalā un paši varbūt vis tik daudz nesirdās, ir gan ko bīties, jo tādi, kas drīkst maisīties ar savu spēku tie­sas darīšanās, atsvabināt noziedznieku ar varu, izsacīt tiesai rupjības un man biedinājumus, tādi, kuri drīkst izdoties Čangalienā par mēr­niekiem, izkrāpt manā vārdā ļaudīm daudz naudas un tad sūtīt vēl man visu Čangalienu atklāti ar dāvanu vezumiem uz kakla, par ko smejas tagad pasaule tuvu un tāļu, tādi spēs arī daudz ko citu, — tādiem iemusinātājiem skries ļaudis labprāt līdz un viņiem klausīs; un, ka kaut kas lielāks ir gaidāms, par to es vairs nemaz nešaubos, jo man ir nākušas dažas sīkākas ziņas un nomanītas domas arī bez jums.»

«Jā, es arī nešaubos,» Raņķis runāja no jauna, «un arī zinu un esmu pārliecinājies, ka no pašiem šiem ļaudīm, kādi viņi ir šinīs abās valstīs, nav ko bīties; Kaspars Gaitiņš, kurš bij tas vienīgais bīstamākais starp viņiem, ir par laimi gan jau projām; tik vien tas, ka viņš noslēpis visiem savu tagadējo dzīves vietu, nenozīmē nekā laba, un tāpēc nav vis viņš arī pavisam piemirstams.»

«Nē, to viņš ir darījis tik tādēļ, lai Oļiņi nezin sadzīt savas audzēk­nes, kura, kā skaidri domājams, esot nogājusi kopā ar kādu vecenīti, savu auklētāju, viņam slepen līdz,» Feldhauzens ieminējās. «Oļiņi esot bijuši viņu mīlestībai stipri pretī un gribējuši izdot to meiteni pie Prātnieka, bet tā bijusi atkal tam pretī; tāpēc gan var domāt, ka Gaitiņam viņa mājas atņemšana bij pa prātam, un tādēļ arī gan viņš to tik viegli atlaida. Tās lietas es esmu gan jau visas saklausījis un pār­domājis.»

«Es arī gan,» Raņķis atteica, «bet tomēr, tomēr es nevaru vis ar tiem cēloņiem vien apmierināties, kurus jūs liekat tik droši viņa mierīgai aiziešanai un dzīves vietas noslēpšanai. Bet nu tāļāk: ļaužu vidū es uzturējos visupirms tādēļ, lai no tiem var dabūt zināt viņu priekšnie­kus, to īstās domas un arī to, no kuras puses var pie viņiem tuvoties. Iemaisījos kādās kāzās, kurās arī palika visām valodām par virslietu tās pašas mērīšanas, kā arī zemes dalīšanas lietas un gaidāmā goda mal­tīte, uz kuru daži ļoti priecājās, bet citi turpretī runāja par viņu tik ar ļaunīgiem izsmiekliem, pieminēdami arvienu, kā Srekhubers runājis un kā viņus mācījis. Caur to tad es arī pārliecinājos, ka Srekhubers ir viņu īstais galva, kaut gan to zināju agrāk, bet, zināms, tik no stāstī­šanas.»

Tagad sāku domāt uz to, kā būtu iespējams uzturēties kādu laiku Srekhubera tuvumā, tāpēc ka varbūt no viņa paša izdabūtu drīzāk dažas tumšuma atslēgas, jo, ka šis cilvēks savu noslēpumu vis nepietur

jeb arī nespēj pieturēt, tas jau bij zināms. Lai varētu šo nolūku sa­sniegt, tad grāvju rakšanas amats man bij jāatstāj, jāiet pie kāda saim­nieka par algādzi un jāgaida, līdz viņam radīsies vajadzība sūtīt uz sudmalām malt, kas arī gan drīz gadījās, līdzko iekūla jaunos rudzus.»

«Bet vai jūs, par algādzi būdams, spējāt arī nopelnīt algu?» Feld­hauzens atkal pasmiedamies jautāja. «No zemkopības darbiem jūs laikam nenieka neprotat un neesat arī ieraduši viņus izturēt?»

«Jaunās dienās par laimi esmu drusku ar zemes darbiem iepazinies, tāpēc varēju gan. cik necik sajēgt, kas un kā jādara,» Raņķis atbildēja, «bet grūtuma jau neieradušam bij diezgan; tomēr izturēju gan visu līdz, tik vien pie kulšanas vajadzēja palikt vājam, citādi būtu putekļos jāaizrijas. Pēc tam tad, kā jau pieminēju, nokļuvu tūliņ uz sudmalām, ar ko viss kalpošanas darbs beidzās. Sudmalās ir tagad maz ūdens, bet daudz malēju, tāpēc vajadzēja gaidīt ilgāku laiku, līdz pienāk malšanas kārta, kas bij manam nolūkam īsti par labu, jo caur to iznāca vairāk laika citiem ko runāt un man ko klausīties un pētīt.

Lai nu kā kurā vietā, bet sudmalās runāja jo drošāk un trakāk, īsti pats Srekhubers, jo viņš izsacīja ar skaidru vārdu, ka vajadzējis mūs un visus, kas turas ar mums, nolietot, un tad pēc tam būtu nākuši citi mērnieki, kuri vairs nebūtu drīkstējuši tā darīt. Viņš sunīja slātavie- šus un tāpat arī čangaliešus par gļēvjiem, ka nezinot un nedarot, kas darāms.»

«Vai tas nav traks velns!» Feldhauzens iekliedzās ar izbailēm. «Vai jūs nevarējāt tūliņ piesaukt lieciniekus?»

«To es varēju gan un arī jau pārdomāju, bet nedarīju tādēļ, ka tad būtu visa tāļāka izpētīšana pagalam un man jādodas pazīstamam,» Raņķis atteica.

«Bet vai viņa nevar likt par tādu valodu tūliņ apcietināt, jo lie­cinieki, kas dzirdēja, atminešies gan?» Feldhauzens runāja iekustinātā balsī.

«Jā, bet kurš tad būs tas sūdzētājs, jo «reiboņa», kā mani sudmalās saukāja, nav vairs pasaulē atrodams.»

«Tas ir tas posts,» Feldhauzens domīgi sacīja. «Bet vai es nevarētu viņa apsūdzēt un uzdot tik tos lieciniekus, kas to dzirdēj a.»

«Nekā, arī tas būs veltīgi, jo tur viņa paša piekritēji vien vairāk bij, tik Prātnieks un kādi citi no mūsu puses, tāpēc tur nenieka nepie­rādīs. Lieciniekus gan būtu piesaucis, kā domāju, Prātnieks arī, ja vien

nebaidītos, ka caur Šrekhubera sūdzēšanu var nākt gaismā dažas lie­tas, kuras tikpat viņam, kā mums nebūtu īsti patīkamas.»

«Vai Prātnieks arī jūsu nepazina, un vai viņš cieta klusu, kad tādas valodas dzirdēja?»

«Nē, pazīt viņš manis nepazina, tāpat kā citi, bet pretī runāja tomēr, kaut gan nevis taisni pašam Šrekhuberam acīs, jo ar to ir velti iesākt.»

«Nolādēts velns no cilvēka!» Feldhauzens izsaucās. «Kad viņa ne­būtu, cik mierīgi tad viss izietu galā! Ar visiem spēkiem būtu jārauga dabūt viņš no ceļa laukā.»

«Bet klausaties tāļāk,» Raņķis sacīja. «Es pavedināju malējus runāt par tiem pašiem pērnās vasaras čangaliešu krāpējiem; tur starp citām lietām dzirdēju skaidri izteicamies, ka tas bijis Grabovska darbs, jo priekš tam esot šepat Slātavā ar visiem saviem neliešu palīgiem uztu­rējies — laikam gan krogā; dzirdēju stāstam, ka nesen esot kāds slāta- vietis nezin kurā pilsētiņā Grabovski saticis, bet tas negribējis viņu vairs pazīt, jo bijis itin smalks kungs un valkājis pilnu bārdu. Kādēļ Grabovskis negribēja slātavieša pazīt, tas nu gan ir saprotams, jo vi­ņam jābīstas no sadzīšanas.

Malējiem tā runājot, meldera puisis ieminējās, ka viņas otrdienas vakarā bijis arī pie viņa kunga jeb meldera kāds svešs, skaists kungs ar melnu, garu bārdu. Tālāk taujādams, dabūju zināt, ka tas svešais kungs solījies atkal pēc kādas nedēļas laika nākt. Nu es nedomāju ne­maz vēl uz samalšanu un projām braukšanu, laidu tīši malšanas rindu garām, izlikdamies arvienu par piedzērušu, jo, pēc puiša vārdiem, va­jadzēja būt šinīs pašās dienās nedēļai apkārt. Bez šaubīšanās es ticēju, ka tas svešais kungs nav bijis nekas cits kā Grabovskis, jo tas ir tas vienīgais no svešākiem, ar kuru Srekhubers, še Slātavā būdams, ir draudzējies un kurš ir viņu uzmeklējis jau agrāk arvienu, kad Srek­hubers bij vēl pie otra.

Guļu vietu es uzņēmu malēju istabā uz lāvas, no kuras, kad paceļas, var skatīties pa krāsns augšu meldera priekšējā istabā, jo tur vien es varēju cerēt dabūt šo svešo vaigā redzēt pie projām iešanas vai pie ārā nākšanas no dibena istabas.

Pirmo nakti nogulēju, bet nemanīju nekā; otrā naktī turpretī neilgi priekš pusnakts ienāca patiesi garš vīrs pelēkā mētelī, ar bašliku galva un aiztītām acīm. No auguma un no iešanas vien es tūliņ pazinu, ka viņš cits nav kā Grabovskis. Lielās drēbes un galošas, kā to gulēdams caur sienu drusku dzirdēju, ienācējs atstāja priekšējā meldera istabā un tad tik gāja tālāk.

Tos malējus, kuri, gaidīdami malšanas kārtas, uzturējās tai pašā istabā, kurā es gulēju, izskaudu ārā caur to, ka, dzēruma murgos pa istabu streipuļodams, nodzēsu it kā netīši lampiņu un noglabāju.

Drīz pēc pusnakts dzirdēju meldera guļamās istabas durvis atveram un redzēja gaismu spīdam pa krāsns augšu ārā. Tūliņ varēja dzirdēt ari divi vīrus kaut par kādiem jokiem vācu valodā sarunājamies un smejamies. Es pakāpies skatījos pār krāsni un redzēju, ka biju pareizi domājis un pareizi dzirdējis, jo Grabovskis, tagad ar pilnu, skaistu bārdu, taisījās projām, vilkdams mēteli, apsiedams šalli un bašliku. Pēdīgi, kad bij sataisījies, tāpat kā atnākot, tad Srekhubers vēl viņam piekodināja: «Nu, neaizmirstat tik piektdienas vakara, jo, ja to palai­žam garām, tad vairs maza cerība uz izdošanos.»

«Ja tik dzīvs, tad būšu; uz to varat droši palaisties.»

«Bet tas arī jāliek vērā, no kuras puses jūs nākat, jo to vakaru visi ceļi ņudzēs vien aiz goda viesiem.»

«Man būs jānāk gan laikam no Vainavas puses, jo tur tas ceļš būs itin mierīgs, tāpēc ka no tās puses nenāks nekādi goda viesi.»

«No Vainavs puses?» Srekhubers domīgi runāja. «Tas ir laikam tas pats ceļš, kurš iet gar veco kapsētu?»

«Jā, tas pats,» Grabovskis, cimdus vilkdams, atbildēja.

«Jā, tas ceļš būs gan kluss,» Srekhubers sacīja, «jo slātaviešu tai pusē vairs daudz nav un čangalieši arī pa to ceļu nenāks.»

«Bet es domāju, ka uz tumsas laiku būs klusi jau visi ceļi,» tā Gra­bovskis, «jo tik ilgi gan tie gadiem salkušie un slāpušie viesi negaidīs.»

Pie šiem vārdiem viņi taisījās nākt ārā un man vajadzēja steigties savā vietā atpakaļ, lai nepamana, un to vajadzīgo jau es arī biju re­dzējis un dzirdējis.

Sis notikums gadījās pagājušā naktī, un šorīt es negāju vairs nemaz pie sava saimnieka, bet uz kādu krogu, kur stāvēja mana soma ar la­bākām drēbēm, jo saimnieks, dzirdēdams par manu nevērīgo un palaid­nīgo dzīvi sudmalās, bij atnācis vakar pats, samalis un aizbraucis naktī uz māju, atteikdams man algādža vietu pie sevis īsti tāpēc, ka vakarā manis nevarēja uzmodināt no piedzēruma miega un aizsūtīt uz māju pēc zirgiem. Mežā kādā zināmā vietā nomazgāju krāsu no sejas, bār­das un matiem, pārģērbos savās īpašās drēbēs, iegāju pie kāda pazīs­tama, dabūju zirgu ar pavadītāju un braucu tūliņ šurp.

Šis nu ir viss manas pazušanas laika dzīves stāsts. Pēdas tam zvē­ram esmu sadzinis, un viņa teka ir zināma, tāpēc tagad jānospriež tik tas, vai viņu ķersim slazdā vai valgā, vai dzelžos, bet ķert viņš šoreiz jāķer pašā ceļā, uz jaunu laupīšanu ejot, kura gan nav zināma, bet cieti nodomāta un var, kas zin, būt vēl kaitīgāka un bīstamāka nekā pirmā. Viņi liek savam darbam vislielāko svaru uz to vakaru, kurā mums še būs goda maltīte, tādēļ jāapsargājas un jāapdrošinās uz vi­sām pusēm.»

«Man ir pietrūcis gandrīz dvašas klausoties,» Feldhauzens sacīja. «Še jāpateicas tik jūsu pūliņiem un izveicībai, ka tiekam varbūt no slepenām, tuvām briesmām glābti.» To runādams, Feldhauzens vilka dvašu patiesi dziļi un gari, slaucīdams ar lakatiņu sviedrus no pieres.""

«Ja varētu izzināt, uz ko viņi īsti sataisās, tad varētu sataisīties pretī un saņemt pašus cieti,» Raņķis teica. «Visupirms jums jāgādā dabūt naudu un citas kādas dārgākas lietas drošā vietā, jāapsargā māja sle­peni ar labi apbruņotiem vīriem, kuri prot krietni ar dažādiem ieročiem rīkoties, jo, kas zin, vai viņi netaisās uzbrukt taisni jums pašiem. Tāpat arī būtu jāapvaktē sudmalas un Srekhubers, lai, ja ietu laukā, var tikt uzlūkots, un līdz ar viņu Grabovskis, kurš, zināms, tur nonāks.»

«To varēs darīt gan visu, un tas būs arī jādara,» Feldhauzens domīgi atbildēja, «bet labāk un drošāk gan būtu, kad Grabovskis šai reizē pa­visam pazustu. Jūs gan sapratīsat, ko gribu sacīt. Līdz ar viņu vajag iz­putēt tad arī visiem tiem nodomiem. Citādi, ja šās drošības nav, tad es arī nevaru uzdrošināties iet un būt klāt pie goda maltītes, un, ja es ne­eju, tad tie visi par to ļoti noskums, kā jau ir dzirdēts.- Mans

ieroču krājums, kā zināt, stāv jums priekš ikkatras medīšanas vaja­dzības vaļā. Krietns medījums — krietna alga. Ko jūs do­mājat par to lietu, Ranke kungs?»

«Hm, hm — hm!»

4.Kaut gan goda maltītes iesākums bij nolikts uz pulksten sešiem vakarā

Kaut gan goda maltītes iesākums bij nolikts uz pulksten sešiem vakarā, tad tomēr slātaviešu un čangaliešu saim­nieki sāka lasīties tūliņ pēc pusdienas zināmā norā aiz Slātavas sila, kur, kā protams, neatrada vēl nenieka priekšā kā tik zināmo komiteju savās vajadzībās rīkojamies. Dažiem bij vajadzējis nobraukt pat līdz trīsdesmit verstu garus ceļa gabalus, tāpēc var domāt, ka viņi nebij no rīta kavējušies mājās visai ilgi un ka tagad vis no ēšanas un dzeršanas bēdzin nebēgtu.

Prātnieks, Pietuka Krustiņš un visi citi komitejas locekļi, kā arī plaukšķinātāji un «bravo» saucēji bij salasījušies norā jau sen priekš pusdienas, lai var uz visu godam sarīkoties, noturēt pēdējos mēģinā­jumus un sagādāt visu, kas vajadzīgs pie tādas slavenas goda maltītes kārtīgas izvešanas. Papriekšu taisīja runātājiem no dēļiem «tribīni», kā Pietuka Krustiņš sacīja; to appušķoja pēc ar skujām un piestipri­nāja pretī augšā pie priedes pāri pār runātāju galvām transparentu ar tiem vārdiem: «Savienība — tautas stiprums!» Šos vārdus nodomāja pēc no otras puses apgaismot ar uguni. Kad tribīne bij pilnīgi uztaisīta, tad Pietuka Krustiņš uzkāpa augšā, kā pats sacīja, pamēģināt, kā runāšana uz viņas veikšoties, un arī iemanīties, kādu atbalsi dodot šī apkārtne, lai tad varot zināt, kā runājot balss pēc viņas jācilā. Līdz ar to varot izmēģināt arī plaukšķinātāji un «bravo» saucēji savu veiksmi, tāpēc uz­deva Bisaram nostāties ar visu savu pulku atstatāk un pēc pabeigtas mēģināšanas runas darīt savu zināmo un uzticēto pienākumu. Lai šī mēģināšanas runa nepaliktu bez vispārīga labuma, tad Pietūka Krus­tiņš nelaida vis no mutes vienīgi tukšu skaņu, bet deva saviem vār­diem nozīmi, likdams komitejai un sapulcinātiem plaukšķinātājiem pie sirds, cik liels un svarīgs uzdevums tas esot — būt par šāda nedzir­dēta goda mielasta sarīkotājiem, tāpēc gan ikkatrs no šiem izredzē­tiem vīriem turēšot par svētu pienākumu — tās uzticētās goda vietas un goda darbus arī godam piepildīt.

Kad Pietuka Krustiņš bij nokāpis, apliecinādams, ka tribīnes taisī­šana esot izdevusies brangi, jo runāšana uz viņas tekot itin viegli, un Bisars ar savu pulku iztaisījis brangu plaukstu un kliegšanas troksni, ka tikko ausis nekrita cieti, tad Švauksts ar Drekberģi gribēja arī ar visu varu iet augšā un pamēģināt runāt, tāpat kā linus mīstīt jaunā piedarbā; bet no komitejas puses viņiem tā neatvēlēja nekādā ziņā, jo, kad viens esot izmēģinājis, tad esot diezgan un citiem vajagot rimties, citādi gribēšot mēģināt visi un kas tad darīšot tos darbus.

«Tā ir no komitejas, akurāt punktum, diviem fersoniem uzbrukšana, ka viņa vienam ļauj probierēt runāt, bet citiem ne,» Švauksts sacīja, «jo plaukšķinātāji un «bravo» saucēji var pie mums arī savu kunsti probierēt.»

«Lai tad komiteja pati arī norāda, kurp var iet tāļāk žēloties, jo ar šādu aprobežošanu mēs nevaram būt mierā,» Drekberģis arī, pārestību sajuzdams, uzgāja komitejai ar visu piktumu virsū.

«Ej vien, kā sacīt jāsaka, kurp pats gribi, un žēlojies, kur patīk,» Ķencis no komitejas puses lepņi atbildēja, «jo liegt mēs neliedzam, tāpēc ka tagad ir brīvestības laiki un var darīt, ko kurš grib.»

«Kādēļ tad akurāt vienam vien ļauj muti izprobierēt, kad ir brīves­tības laiki?» Švauksts atķēra. Tomēr klausīties viņos neviens vairs neklausījās, bet gāja pie jauna darba — pie zīmju salikšanas kārtīb­niekiem, jo tūliņ esot jāsāk gādāt par kārtību, tāpēc ka viesi nākšot drīz kopā, kā tas arī bij.

Kārtības priekšniekam Ķencim piesprauda pie cepures priekšā zaļu krustu un viņa apakšniekiem, citiem kārtībniekiem, zaļas lentas kreisā pusē pie cepurēm. Ķencis ņēma tūliņ lokanu spieķīti rokā un sāka rī­kot kā tirgus sargs visus atbraucējus, lai piesienot zirgus priedēs. Citi kārtībnieki darīja tāpat un to pašu, caur ko darba visiem nepietika, tāpēc Švauksts, kurš arī ar visu savu sarkano šalli bij kārtībniekos, negribēdams dzīvot bez darba, sabāra reizes divas Drekberģi pa vāciski un vienu reizi viņu pat sagrandīja, ka tik daudz pa noru skraidot no vienas puses uz otru un brīžam pat vēl kliedzot; tāpēc lai dzīvojot mie­rīgi pie malas un, ja gribot pīpēt vai runāt, tad lai pieteicoties pie hern Švaukstē. Šo pašu sludinājumu viņš izsauca pēc arī vēl no tribīnes.

Drekberģis bij iecelts par danču priekšnieku un piederēja arī pie plaukšķinātājiem, kādēļ turēja sevi godā Švaukstam līdzīgu un pārāku par «klusiem viesiem» — kā tādus nosauca, kuri nepiederēja pie ne­kādas darīšanas, nedz izrīkošanas, — tāpēc viņš neļāva vis Švaukstam tā uzkundzēties, bet bārās un biedināja tāpat pa vāciski pretī: «Vart, vart! Ich dihr zeijen!»

«Vas darf du mihr per dihr heisen?» Švauksts uzkliedza. «Mihr heisen hern Švaukstē.»

«Und mihr heisen auch Drekberģa hern!» Drekberģis atcirta un tad, muti atplētis, ar Švaukstu gari mēdījās: «Ēē!»

«Jā, bet tādu runu komiteja nevar pielaist, jo viņai jāzina pēc likuma ikkatras runas saturs un uzdevums, par ko grib runāt,» Pietuka Krustiņš augstā valodā atbildēja.

«Es gribu sadot bagātiem krietni virsū,» Drekberģis teica, «un tad tu ieliec to manu runu pēc avīzēs.»

Tomēr Pietuka Krustiņš pastāvēja pie tā, ka tādas runas netikšot pielaistas. Pēc tam Drekberģis, viņa ieskatījies, sāka arī sveicināt ci­tus ar rokas pielikšanu vien pie cepures, par ko Švauksts atkal viņu reizes divas vāciski sabāra.

Kārtībnieki rīkoja arvienu pulcējošos ļaudis bez mitēšanās šurp un turp, nelikdami miera nedz stāvot, nedz ejot, caur ko tie pēdīgi kļuva pavisam pikti un sprieda savā starpā, ka tādi draņķi esot pavisam iz­sitami, jo kas viņi gan esot, ka drīkstot ar cilvēkiem tik daudz muļķo­ties? īgnums un riebums par tādu kārtībnieku kārtošanu auga arvienu augumā un īsti caur to, ka tik ilgi bij jau nodzīvots, bet baudīt vēl ne­dabūja nekā un izlikās, ka arī nesagaidīs tik drīz, jo gādājam par to neredzēja neviena.

Nezin kā gan kārtībniekiem pēdīgi klātos, ja mērnieka puiši neat­vestu pāra mucu alus, kuru dēļ aizmirsa tūliņ iekaitinātie mielasta viesi savas dusmas, un kārtībnieki griezās ar savu rīkošanu pie mucām, bet, zināms, tik ar to nolūku, lai var dabūt paši papriekšu un vairāk alus. Bet mērnieka puiši, kuri paši to alu izdalīja, raudzīja cieti uz to, lai nedabūtu daži vairāk un daži mazāk, bet, cik iespējams, visi vienlīdzīgi, caur ko kārtībniekiem, kuri gan gribēja pirmā galā dabūt to mucu pa­visam savā varā, neizdevās vis īsti tā, kā domāja, jo alus izdevēji viņus ieskatīja tik par tādiem pašiem kā citus visus.

Šis alus pajautrināja stipri vien saīgušos viesus, un, kad vēl bij da­būjuši pa gabaliņam maizes, kuru arī drīz atveda, tad viņiem bij, kā paši mēdza sacīt, sirds atkal savā vietā.

Pietuka Krustiņš izlasīja, kā pats teica, cienīgas komitejas uzdevumā goda mielasta pušķošanas programu, papriekšu izstāstīdams, ka šim esot tas gods — būt par komitejas aktuarijusu, par kuratorijuma prezidentu un arī par visas šās komitejas un viņas daiļo panākumu uzsācēju.

Visa tā programa, kura bij vēl otrā sēdē paplašināta, skanēja īsti tā:

«PROGRAMA

par runām, dziesmām un dančiem pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieka cienīgs tēvs Feldhauzena kungs Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas locekļiem, godaviesiem un dažiem no komitejas ieaicinātiem svētku pušķotājiem — sastādīta no svētku pušķošanas komitejas galīgi otrā komitejas sēdē 28. augustā 18…

Apsveicināšanas dzejolis, komitejā proponēts jeb uz pieņemšanu priekšā likts no komitejas prezidenta Prātnieka kunga, sacerēts un dek­lamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Atklāšanas runa par valsts valdību krietnumu un runas vīru svaru, proponēta un sacerēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuari­jusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no komitejas prezidenta Prātnieka kunga.

Vispārīga dancošana sentēvu garā, proponēta no komitejas asesora un applaudisemangas direktora Bisara kunga, vadīta no danču direk­tora Drekberģa kunga un izdarīta no visiem goda mielasta viesiem.

Vispārīgā galda dziesma pēc lielās jeb galvas biedrības gadasvētku galda dziesmu eksempeļa jeb piemēra, proponēta, sacerēta tautas garā un priekšā saukta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Runa par taisnīgu zemes dalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu, kā arī par viņa nozīmi kultūrvēsturīgā ziņā, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa, sacerēta un turēta no komitejas asesora un ordonances direktora Ķenča kunga.

Kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas no kuratorijas prezi­denta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Runa par ļaužu kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules uni- verzumā, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no applaudisemangas direktora Bisara kunga.

Vispārīga humoristīga galda dziesma, proponēta, sacerēta un priekšā saukta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Šis un tas, īsti no pašiem komitejas locekļiem.

Beigu runa par cilvēku organismu un cik necik no kranioskopijas, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no komitejas asesora Svērteļa kunga.

Pēc šās runas komiteja atzīs goda mielastu par nobeigtu.»

Pietuka Krustiņam no tribīnes nokāpjot, atskanēja aiz muguras prie­dēs piepeši briesmīga «bravo» kliegšana, pa starpām ari «urā!», ne­ganta roku plaukšķināšana un citāda trokšņa taisīšana, kura negribēja nemaz mitēties. Kamēr Pietūka Krustiņš lasīja, tikām bij Bisars sagājis ar savu pulku viņam aiz muguras priedēs un darīja tagad savu pienā­kumu, jo viņam bij uzdots likt plaukšķināt un saukt «bravo» pēc ikkat­ras runas un dziesmas.

«Ei, kas tā par neizprašanu!» Pietuka Krustiņš ar nepatikšanu iesaucās. Tad, pie Bisara piegājis, rāja viņu par tādu neizprašanu un neizšķiršanu, kas runa, kas programa, jo pie programas neesot nekad jāplaukšķina, nedz arī jāsauc «bravo», bet tik pie runām un dziesmām.

«Nu labi, labi, kad zināms,» Bisars atbildēja. «Kad reiz misējies — misējies, — tas visiem par mācību.»

«Lūk, gunivirzuma prakvasors tu esi, bet nezini, kā sacīt jāsaka, kas jādara!» Ķencis Bisaram pārmeta, kad Pietuka Krustiņš bij jau aizgājis.

«Guniverzuma prakvasors būsi gan laikam tu pats,» Bisars atbildēja,

«bet es esmu — laikam apaļisagambas — velns zin, kas par prezbiteri un azors.»

«Azors esmu es arī,» Ķencis atbildēja, «un ortogrāfijas dipitors, bet nevis guniverzuma prakvasors, kurš gan cits neviens nevar būt kā tu pats, lai vai liedzies vai ne.»

«Nē, nē, es neesmu guniverzuma prakvasors, tas par velti.»

«Bet kurš tad var būt?» Ķencis jautāja.

«Varbūt ir Drekberģis,» Bisars atbildēja.

«Nē, Drekberģis ir dancošanas drigants vien,» Ķencis sacīja. «Bet iesim pie Pietuka Krustiņa, lai izšķir, ka pēc neiziet aplam, jo tagad ir vēl laiks.»

«Iesim, iesim!» Bisars droši iesaucās un gāja Ķencim līdz.

«Guniverzuma prakvasora nav pavisam,» Pietuka Krustiņš, kurš jau bij viņu valodas dzirdējis, sacīja augstā garā, «un jūs, kungi, abi ne­esat vis azori, bet asesori >—»

«Asesori, asesori, asesori, asorisi, areosi- » tā Ķencis ar Bisaru mācījās izsaukt.

«Tāpat arī neesat ne katrs nedz apaļisagambas prezbiters, nedz or­togrāfijas dipitors, bet abi esat direktori »

«Direktori, direktori, dikeroti, dikoteri- » tā atkal abi skaitīja,

jbet arvienu jo tāļāk, jā nejaukāk.

«Bisara kungs pie applaudisemangas un Ķeņča kungs pie ordonances. Bet, cienīgi kungi,» tā Pietuka Krustiņš aiziedams vēl piekodināja, «šo savu tituļu neaizmirstat, jo caur to varētu celties neizlabojamas jukšanas.»

Pa brīdi atveda mērnieku puiši vienu pusmucu brandvīna un labu tiesu dēļu priekš galdiem, ziņodami, ka maltīte drīz iesākšoties, tik vien pašiem vajagot palīdzēt uztaisīt galdus, ko visi, kad bij dabūjuši pa malkam brandvīna, labprāt darīja; tik vien nevajadzīgā kārtībnieku rīkošana, kuri maisījās visur aplam vidū, viņiem nekādi nepatika. īpašu skrāģu galdiem, kā protams, nebij, tāpēc nocirta mežā stakles — jo mērnieka puiši bij atveduši cirvjus līdz — sadzina zemē priekš ikkatra galda rindā trīs pārus. Uz tām staklēm uzlika no vienas uz otru šķērs­kokus un pār tiem šķērskokiem līdzās divi dēļus, un tā bij drīzumā visa nora galdu pilna.

Lai gan nebūt visi saimnieki nebij uz goda maltīti nākuši, tad to­mēr radās norā liels ļaužu biezums, kur starpā netrūka no abām val­stīm tiesu un valsts valdību locekļu. Valdiniekiem mērnieka puiši piekodināja likt vērā to, ka lai nepienākot kādi lieki, kam neesot tiesības pie goda maltītes būt. Viņi sāka skatīt visu pulku cauri un taisījcis raidīt Pietuka Krustiņu, Drekberģi un gandrīz visus plaukšķinātājus no pulka ārā. Bet šie bij lieli pretī, ka viņi esot nākuši goda mielasta pušķošanas komitejas uzdevumā, un daži, kā Drekberģa kungs, bet it īpaši Pietuka Krustiņa kungs, stāvot pie pašas mielasta pušķošanas komitejas goda amatos. Valdinieki turpretī negribēja zināt par komi­teju nenieku, jo viņiem esot visā šai lietā jāpazīst tik vien mērnieka cienīgs tēvs, bet visi citi, kuri sēstoties paši neaicināti rīkotāju, atklā­jēju un darītāju krēslos, jāceļ zemē.

«Jā, simpātijās trūkums pie mūsu tautas pret saviem vadoņiem un gaismotājiem ir vēl joprojām sāpīgi sajūtams!» Pietuka Krustiņš apbē­dināšanas nopietnumā izsaucās. «Un, kamēr tas pastāvēs, tikām nebūs iespējams viņu celt uz augstāku izglītības, attīstības un apgaismības stāvokli. Tie ļaudis, kas staigā krēslībā, kura apklāj visnotaļ, absolut un total to zemi, nenoprot, kas vajadzīgs pie viņu pašu labklāšanās.»

Pēdīgi no mielasta neatraidīja gan neviena, bet kārtībniekus norāja un norīkoja gandrīz pavisam pie malas, jo tādu ākstu, tirgus sargu un cil­vēku dīdītāju še nemaz nevajagot; tomēr savu piesprausto zīmju viņi neatdeva vis, teikdami, ka tās varot atņemt tik pati komiteja, kura vi­ņas devusi un kurai tās arī piederot. īsti, kā sacīt jāsaka, Ķencis bij šai lietā liels.

Beidzot uz saules iešanu sāka mērnieka ļaudis vest un nest visu kas vajadzīgs maltītē pie ēšanas un dzeršanas, kā bļodas, koka karotes, krūzītes, maizi, vēl dažas mucas bairīša un cita alus un vēl citu visu kas pieder pie tādām lielām un retām viesībām un dzīrēm. To visu redzot un palīdzot sarīkot, iekšķīgs nemiers un nesaderība viesu starpā izzuda, tā ka kārtībnieki sāka atkal no jauna ļaudis drusku vajāt; tik vien Ķencis palika vēl sašutis, jo viņš bij kā jau direktors iebārts par visiem vairāk, tādēļ stāvēja tagad savrup un klusu, turēdams savu or- donances direktora rīksti abās rokās aiz muguras. Viņš negāja daļā arī ne pie mucu izcelšanaš no ratiem, nostādīšanas uz steķiem un aņķinu iegriešanas, ko citi darīja bez rīkošanas un ar lielu prieku.

Visupēdīgi atveda no muižas dažus toverus azaida, un maltīte iesā­kās. Visi sēdās pie galdiem uz dēļu soliem, kurus bij vajadzējis arī pa­šiem uztaisīt. Azaids, kāposti ar gaļu, bij itin brangs. Alus, brand­vīna un arī bairīša netrūka. Čangalieši sāka ēst ar pilnu garšu, bet no slātaviešiem lielākā puse tik drusku pabaudīja, slepen priecādamies uz daudz ko labāku, kura būšot čangaliešiem žēl, kad paēdīšot brangi kāpostu vien.

Šai brīdī, kur patlaban atjāja arī pats mērnieks un gāja ap galdiem, viesus laipni sveicinādams, kāpa Pietuka Krustiņš uz tribīni un lasīja savu apsveicināšanas dzejoli, ņemdams no paša virsraksta iesākuma: «Apsveicināšanas dzejols pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieka cienīgs tēvs Feldhauzena kungs Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas locekļiem, goda viesiem un dažiem no komitejas uzaicinātiem svētku pušķotājiem, .. zept. 18.., komitejas uz­devumā sacerēts un deklamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Motto: Pro patria vivere atque mori:

Augsta dziesma, skani, skani

Augsta dziesma, skani, skani

Zilā zvaigžņu haosā!

Nemirstīgu dari mani

Tautas vīru eposā!

Apkamp visu firmamentu,

Univerzums nu ir tavs,

Tērp ar violetu lentu

Visus mūs, kad Pikols raus!

Tur aiz kapa, tautas brāļi,

Vaļā stāv elizijums;

Citas dzīves fluidums

Nāks, kad dziedās gulbju cāļi.

Satek atomi un rodas

Progresīgi meteors,

Dievu dēli lejup dodas,

Līgo saules meitu kors;

Vulkāni ar traku varu

Lāvas straumes lejup gāž,

Izcivilizētu garu

Kultūra no gaismas drāž.

Laika gars ar spārnu ēnu

Tautas prominādes sedz,

Amizējamies tur redz

Dažu zelteni ar zēnu.

Dievu bars uz kalna gala

Reformacijoni svin,

Līga ambroziju dala,

Tautiets viņu lietot zin.

Senatnē, kad veļu laikā

Senčiem dzīres rudenī,

Labi gari naktī staigā,

Burvji — sniega putenī.

Tautas dēla dvēselīti

Sarkanbaltos palagos

Saules meitas ielīgos,

Nāras dara šūpulīti.

Miera hesperus jau staros

Kreatūrai pretī sūt',

Laimes klēpī, palmu zaros

Asaras nu varēs žūt;

Tomēr šeitan tautas lira

Skanēs liegos akordos,

Morfejam še vīrs pie vīra

Spītē nakti nodzīvos.

Tik, kad aurora jau smaidīs,

Tautas dēlus noskūpstot,

Konkordijā atrodot, >—

Līgo tos tad mājā laidīs.

Sveiki tad nu, svētku biedri,

Tautas garā sveiki jūs!

Še, kur apkārt veci ciedri,

Eleganta dzīve būs.

Zodam netrūks saldas baudas,

Vivat Socialitas!

Jūtat brīvību, cik jaudas,

Lāstus tik priekš verdzības!

Karogs balts mums plivinājās,

Vārds ir tam Humanitāt —

Pildāt kausus, līdz var spēt

Turēties un palikt kājās.

Bisars, līdzko Pietūka Krustiņš sāka lasīt, nocēlās no galda un pie­skrēja pie Ķenča, kurš vēl nebij sēdies pie galda, bet stāvēja kādu ga­baliņu nost, muguru pret viesiem griezis, ar savu ordonances direk­tora rīksti padusē un zaļo krustu uz pieres, sataisīdams patlaban pīpi uz pīpēšanu, it kā gribēdams, lai viņu īpaši ievēro un uzlūdz pie galda; bet tas nenāca nevienam ne prātā. Bisars prasīja nezināšanas bailēs Ķen- cim: «Vai tas ir progmars vai runa, ko viņš tur kle — de (nelaime zin) — blamierē?»

«Velns viņu sazin!» Ķencis īgni atbildēja. «Varbūt ir akurats, jo to jau nesen vēl izkliedza. Te var izjukt papriekšu no prāta nekā izzināt, kā kuru lietu sauc. Ja es zinātu, ka šāda putra būs, tad es tai komisijā neietu ne par naudu, jo tagad ņem citi, kā sacīt jāsaka, un izbar, kad dari savu darbu, kurā esi iecelts.» Pēdīgi Ķencis, nomanīdams Bisara lielo nemieru, sacīja vēl no jauna, it kā viņam par apmierināšanu: «Tas, ko viņš tur bl-blamierē, vai kā tu saki, būs gan laikam tik prog- mars vien.» Bisars, kā likās, pieņēma to par pilnu, aizgāja savā vietā un apsēdās.

Pietūka Krustiņš, kad bij pabeidzis lasīt un nokāpis no tribīnes, gai­dīja un skatījās apkārt, kad sauks «bravo» un plaukšķinās, bet nesa­gaidīja nekā. Ar dusmām viņš sāka meklēt applaudisemangas direktoru, kuru atrada mierīgi pie galda sēdam un pilnām karotēm kāpostus strebjam, uzsauca tam svarīgā balsī: «Ar cienīga applaudisemangas di­rektora Bisara kunga pienākumu izpildīšanu nevar būt komiteja nekādi mierā, jo tagad pat jūs, cienīgs kungs, esat pielaiduši savā rīcībā otru jo rupju kļūdu, caur ko komiteja jūtas piespiesta izsacīt jums savu ne­patikšanu un pieminēt, ka pēc trešās šāda rada kļūdas viņai vajadzēs laikam gribot negribot apskatīties pēc cita vīra, kurš rādīs šim svarī­gam priekšmetam vairāk vērības.»

«Ko? Kas tur par vainu? Jo plaukšķināt es šoreiz neliku,» Bisars atsaucās.

«Tā jau tad ir tā kļūda, ka esat aizmirsuši likt plaukšķināt, kas šo­reiz bij it īsti vajadzīgs,» Pietūka Krustiņš piktojās, atgrūzdams brilli uz pieres.

«Bet Ķencis teica, ka tas esot progmars, ko tu tur bl-blamierēji.»

«Ko tu melo?» Ķencis, kurš, nevarēdams sagaidīt lūdzam, bij pie­sēdies jau pa to starpu turpat netālu pie galda, atsaucās. «Es sacīju, ka viņš blamierē laikam akuratu.»

«Nav, draugs, jāsaka «blamierē», bet «deklamē» un ne «akuratu», bet «aktuaru» jeb «aktuariusu»,» Pietūka Krustiņš pārlaboja.

«Nē, bet beigās tu sacīji, ka viņš beblamierējot pirmamentu.»

«Kas man tur par daļu?» Ķencis, kāpostu bļodu tuvāk vilkdams, pikti atteica. «Vai es esmu apspļaudīsi mantas dipitars, ka tu man prasi? Lauziet paši vai kaklu!»

«Lūdzu, kungi, likt vērā vairāk skaidru izrunu, jo še bij jāsaka: ap­plaudisemangas direktors, bet nevis apspļaudīsi mantas dipitars.»

«Rauj viņus velns visus tos dirigorus un asorus!» Ķencis ar dusmām kliedza. «Es gribu pavisam no viņiem atsacīties kā no krusta, jo sa­vas mēles es viņu dēļ gabalos nelauzīšu.» To sacījis, viņš sāka ēst.

«Nu, kas tur nieks!» Bisars pieceldamies sacīja. «Tas ir tik par mā­cību, jo to var visu vēl panākt.» Tad uzsvilpa, iekliedzās: «Puikas, uz stūriem!» — un, iekams Pietuka Krustiņš spēja kavēt un neļaut, jau kliedza viss Bisara pulks tik briesmīgi «bravo!» un taisīja ar plaukstām tādu troksni, ka patiesi citi izbijās un pats mērnieks sāka lūkoties uz viņiem pa pusei ar bailēm, pa pusei ar brīnošanos.

«Kad jau traki sāk iet, tad iet no vietas!» Pietuka Krustiņš izsaucās ar riebumu. «Ko gan nu tagad vairs šī plaukšķināšana nozīmē? Kā lai nu viņu pie komitejas aizbildina, kad prasa?»

«Kas tur par bēdu? Vai plaukšķinātājiem tādēļ apbira gredzeni, vai saucējiem izkrita zobi?» Bisars droši atbildēja. «Vai viņi nav ieraduši strādāt? Ja es došu zīmi — viņi taisīs vēl niknāku troksni un kaitēt tomēr nekaitēs nekas, tāpēc nesaki par to ne četru vārdu, jo tas bij visiem par godu un es par to atbildēšu kaut kurā vietā.»

Pietuka Krustiņš laikam pārliecinājies, ka īstās jēgas, kādēļ un kad jāplaukšķina un jāsauc «bravo», nevarēs šai brīdī Bisaram iedot, gāja ar darīšanas un zināšanas pilnu seju pie mērnieka cienīga tēva viņu ap­sveicināt. Patlaban bij atnākuši arī visi palīga mērnieki jeb jauni kungi, kā slātavieši un čangalieši viņus sauca, tik vien Raņķa trūka. Ar šiem Pietuka Krustiņš staigāja labprāt pa noru ap visiem galdiem, apskatīdamies, kā ēd, un žēlīgi jeb no žēlastības vienu un otru ar kādu laipnu vārdu uzrunādams. Kāds vecītis, kuram bij ap krunku svārkiem liela josta vairāk reižu apkārt un pie kura Pietuka Krustiņš pakavējās drusku ilgāk, it kā rādīdams vecās paaudzes cilvēkiem īpašu godu, sacīja:

«Es gan, skolas kungs, brīnos un dažu brīdi mēs pārrunājam arī mājā — kur jums var tā galva izturēt tik daudz gudrošanas vienā ga­balā? Tā kā, cik man tās kaķa galvas, tad es gan neizgudrotu itin nekā. Cik laika izgāja, šo gabalu sagudrojot, kuru nupat beigās izlasījāt? — Bij gan, nudien, gabals! Nemācītai galvai tur klausoties vien jāapreibst. Lai nu gan tas, ko pirmāk lasījāt, arī nebij nieks par visiem tiem ase- rosiem, iņģestiem un prakvastiem, kuriem arī gan krietni vajadzēja; bet šis bij vēl daudz trakāks. Te dažs dabūja gan to, ko nebij nemaz gaidījis.»

«Jā, tas nu bij tāds vāju spēku un neizdevīga laika darbiņš,» Pie­tuka Krustiņš atbildēja ar savādu pazemību. «Šinīs pagājušās nedēļās

bij laiks arvienu mākujains un drūmlgs, kādā gan izdosies arvienu melanholīgi jeb sērīgi dzejoļi par salauztu siržu dziļumiem, bet mazāk šādi priekš svētku un goda reizēm, kuriem vajaga būt augstiem un spēcīgiem kā klinšu straumēm, un tādi man izveicas vislabāk skolas darbā, ziemu galvas rēķinu stundās, jo tad visa skolas bērnu bara nemierība, rūkšana un dūkšana atgādina jau mazumā šādus izredzētus svētku brīžus, caur ko ceroņa gars pacilājas savādi un ideālīgi uz augšu.»

«Nu, nekas — labi diezgan,» vecītis Pietuka Krustiņu apmierināja, «cits neizdomātu vēl ne tā, un es pavisam ne, lai maksā vai simtu rubļu. — Bet, skolas kungs, vai zināt arī, ka mēs esam vēl veci radi? Es jau taisos vienādi iet uz jums ciemoties. Mana sievasmāte bijusi tā kā jūsu tēvatēva sievas brāļa meita. Tēvi jau vēl radojās stipri vien, bet tagad, kā nu radi ceļas arvienu jauni, sāk tos vecos aizmirst. Ne­esam nu gan vēl nekādi atstatie radi, jo es iznāku vēl otrā auguma vien, tik jūs.esat gan jau trešā.»

Pa tam bij jau sameties labi tumšs, tāpēc sāka noru apgaismot ar papīra laterņiem, kurus sakāra gan pa koku zariem, gan pie mietiem pa noras vidu, un apgaismoja arī transparentu. Prātnieks sēdēja tāpat kā citi slātavieši pie galda it kā goda dēļ jeb kā godu parādīdams. Pie­tūka Krustiņš piegāja pie viņa un pamudināja, ka patlaban esot laiks iesākt atklāšanas runu, jo ēšana atrodoties tagad pašā spēkā. Turklāt viņš iečukstēja Prātniekam paklusu ausī, ka tagad, kamēr čangalieši ēdot kāpostus, esot vēl laiks runu turēt, jo pēc, kad sākšot nākt smalkie ēdieni, tad negribēšoties vairs no galda celties. Prātnieks bij ar to ļoti mierā, un abi aizgāja uz tribīni. Pietuka Krustiņš saskandināja ar ilkss zvanu, kurš bij tagad šai vajadzībai atnests, uzkāpa uz tribīnes un no­lasīja iz programas pilnīgi, kas tagad atkal gaidāms. Prātnieks kāpa pēc viņa augšā un iesāka runāt jeb, skaidrāk sakot, skaitīt ātri no galvas, skatīdamies paslepen papīrā tad, kad sajuka vai kad nevarēja atķert.

«Cienījami kungi, godājamās valdības un mīļi viesi!

Nevajadzēs nemaz vairs stāstīt un tulkot, bet to jau zinās ikkatrs no bērna kājas, ka dievs radīja cilvēku daiļāku un augstāku par visiem radības priekšmetiem un atdeva tam valdīšanu par visu, kas rāpjas, skrien un peld, lai būtu ar ragiem, spārniem, kājām vai ausīm, lai būtu vai ūdenī, vai apakš debesīm. Tādi valdnieki un kungi esam arī mēs, slātaviešu un čangaliešu runas vīri, līdz ar valsts valdībām. Mēs, runas vīri un valsts valdības, mēs padarām visu, visu, kas vajadzīgs valstīm  pie viņu labuma un likumiem! Mēs gādājam par ienākšanām un izdo­šanām; mēs nospriežam par izmaksāšanu un pieņemam skolotājus; mēs uzliekam valstīm galvas naudas un apgādājam nabagus; mēs atlaižam galvas naudu tiem, kuri nespēj maksāt, un ceļam skolas, visas vienādā labumā, un nerūpējamies par vienu vairāk nekā par otru; mēs pavēlam magaziņā labu labību iebērt un nederīgo izņemt; mēs, jā, mēs, mēs darām visu un valstīm pašām atstājam vienīgi tik maksāšanas un kal­pošanas. Cienīgi Slātavas un Cangalienas saimnieku kungi! Kurš nezin mūsu valsts valdību krietnumu un runas vīru svara? Kurš nezin, cik rūpīgi viņi — mēs — gādājam par valsts labklāšanos? Mēs nospriežam un liekam pat vasaru pievest materiālu pie valšķu jeb pagastu ceļamām ēkām. Kurš nezin, ka mēs neskatāmies nedz uz laiku, nedz uz dienām,

bet tikai uz valšķu labumu? Kurš zin no jums, cienīgi čang……………………. nē:

slātaviešu un čangaliešu saimniekiem, ka pagasta likumos stāv, ka mēs, runas vīri un valšķu valdnieki, varam dabūt medaļu pēc tam, kad mēs esam nostāvējuši divi laikus amatos? Man ir likumu grāma­tiņa mājā, un to es varu parādīt kaut kuru dienu. Kurš nezin, ka mēs, abu slaveno pagastu amatu vīri, esam nogājuši gandrīz visi vairāk nekā divi laikus amatos, bet neesam neviens medaļu nedz prasījuši, nedz arī dabūjuši? Mēs gādājam tik par valšķu godu un labumu, bet nevis par savu. Kurš nezin, ka mēs, runas vīri un valsts valdības, esam nosprieduši dot mērnieka cienīgam tēvam pie mērīšanas no valsts die­nas? Un nevis par velti, bet par maksu. To es daru zināmu, ka mēs, runas vīri un valsts valdības, esam rūpējušies ne vien par dienu izdo­šanu, bet arī par maksas saņemšanu. Tur būs naudas tūkstošiem! Apskaitat vien paši, Slātavas un Cangalienas saimnieku kungi, cik tur nesanāks par visiem kopā, kad ikkatrs būs nokalpojis kādu divdesmit dienu un dabūs divdesmit vienu un puskapeikas par dienu maksas! Cik tur neiznāks par abām valstīm kopā un cik ikkatram saimniekam? Tur būs, ticat droši, nasta naudas! — Tad redzat nu, kādu lielu naudu nopelnījušas abas valstis, Slātava un Cangaliena, caur mums, runas vīriem, un valsts valdībām! — Gods un slava mērnieka cienīgam tēvam, ka viņš izmaksājis visu uzticīgi, grasi pie graša, un nav vis lūkojis tikpat slātaviešiem, kā arī čangaliešiem tā sapelnīto naudu kaut kā atmānīt. Bet par visām lietām atzīsim ar slavu mērnieka cienīga tēva goda prātu pie tā, ka viņš ir turējis cieti savu vārdu un izdevis goda māltīti visiem Slātavas un Cangalienas saimniekiem, kalpu runas vī­riem, komitejai un dažiem no viņas uzaicinātiem mielasta pušķotājiem.

Arī šis brangais mielasts ir valstīm nācis vienīgi tik caur mūsu, tas ir, runas vīru un valsts valdības gādāšanu. Lai arī ir laba daļa — un kad viņa būtu vai lielākā daļa — Slātavas un Cangalienas saimnieku, kas no šā jaukā goda brīža, kurš paliks mums visiem ilgi ilgi piemiņā, atrā­vušies, it kā mērnieka cienīga tēva žēlastību un mūsu, runas vīru, kā arī valsts valdību rūpīgu un laipnu gādāšanu nicinādami, tad par to tomēr nekas, jo mūsu pusē paliek viss svars un liegt neviens viņiem nav liedzis nākt; bet, kam būs pēc žēlums, mums par nākumu vai viņiem par nenākumu, to rādīs laiks; bet tomēr, cienīgi kungi un mīļi viesi, es iedrošinos jau tagad domāt, ka mūsu pusē nožēlošana nekritīs, tāpēc mums par viņu nenākšanu nav vajadzīgs nemaz noskumties.

Lai tad skan «augsta laime» mērnieka cienīgam tēvam tādēļ, ka viņš nav slātaviešiem un čangaliešiem pie mērīšanas nokalpoto dienu maksas kaut kā atmānījs, bet izdevis, kā solījis, arī goda maltīti, — tāpat mums, runas vīriem un valsts valdībām, kas esam ne tikvien tās dienas nosolījuši un goda maltīti pierunājuši, bet esam arī atbildīgi tikpat par tās pierunātās goda maltītes dabūšanu (jo to jau patlaban baudām), kā arī par nokalpoto dienu izmaksāšanu caur valsts valdī­bām, jo še tad īsti parādās valsts valdību krietnums un runas vīru svars; tāpēc «augsta laime» mērnieka cienīgam tēvam, slātaviešu un čangaliešu valsts valdību krietnumam un runas vīru svaram!»

Bisara pulks sita plaukstas un kliedza «bravo», «urā», Pietuka Krustiņš dziedāja ar citiem: «Augsta laime tiem — tām!» — kas viss sacēla negantu, mežonīgu troksni.

«Kas tā par komiteju, ko viņi tur vienādi daudzina?» Feldhauzens jautāja kādiem valdiniekiem.

«Mums, cienīgs tēv, arī nav par to nekas zināms, jo visu to dzirdam tagad tik pirmo reizi,» tie atbildēja.

Pa to laiku bij čangalieši gandrīz jau visi paēduši, no galdiem uz­cēlušies un taisījās, jautri, mīlīgi runādami, uz pīpēšanu. Slātavieši, kuri, kā zināms, nebij nenieka ēduši, sēdēja vēl pie galdiem, nemierīgi apkārt skatīdamies. Mērnieka saime sāka nokopt galdus un likt visas galda lietas pie malas uz projām sūtīšanu, atstādama tik vien alus un brandvīna traukus. Gan viņi, tā sēdēdami, mēģināja kavēt laiku ar dzeršanu, bet tas vien vairs daudz nepalīdzēja, jo šis darbs bij jau drusku panicis, tāpēc, jo ilgāk sēdēja, jo lielāks nemiers bij pie viņiem

nomanāms; daži sāka jau savā starpā un ar savādu nopietnību čukstēt. Ķencis, kuram brandvīns, bairītis un kāposti bij īgnumu izdzinuši, atra­dās atkal savā jautrā dūšā un, ar savu rīksti ap galdiem staigādams, kliedza: «Slātavieši, cik ilgi jūs te sēdēsat pie galdiem, kā medus gai­dīdami? Vai kāpostu netika vēl diezgan un vai neesat vēl sēdēdami atdzērušies, ka neceļaties kājās!»

«Tā ir akurāt mūsu pašu zināšana,» Švauksts lepņi atbildēja, papi­rosu pīpēdams.

«Nu tad sēdat arī — labi izsēdaties,» Ķencis, projām iedams, norūca, «jo tagad ir, kā sacīt jāsaka, brīvestības laiki un var sēdēt, cik ilgi kurš grib.»

«Kas te ir, Prātniek, Bisar, vai būs arī kas vai nebūs?» daži slāta­vieši, kurus bij Prātnieks ar Bisaru īpaši pierunājuši neēst, sāka nepa­cietīgi jautāt.

«Būs jau gan laikam,» Prātnieks, uz trauku nokopējiem skatīdamies, atbildēja, bet varēja nomanīt, ka viņš grib citus tik vien mierināt un ka pats jau stipri šaubās par to, ko citiem liek ticēt. Tomēr šāda mieri­nāšana vairs nekā nepalīdzēja, jo ikkatrs sāka saprast un pārliecinā­ties, ka piepildīties viņa vis nevarēs tāpēc, ka vairāk par ēšanu nere­dzēja nekā gādājam, bet visu veda tik projām. Par to tad, acīm redzot, sacēlās slātaviešu starpā ap galdiem savāda kurnēšana, nemierīga čuk­stēšana un pat jau sirdīšanās. Prātnieks, laikam manīdams, ka labi nebūs, un gribēdams bēgt no kauna, uzcēlās un nogāja turp, kur pie īpaša glīta galda sēdēja mērnieks, viņa palīgi, pagasta tiesu un valdību locekļi, kaut ko labāku dzerdami, kā citi sacīja, un cigārus pīpēdami, kuru stāvēja vesela kastīte uz galda. Tiem viņš mēģināja pievienoties ar runāšanu un dabūt pie šā lielmaņu galda vietu, it kā negribēdams būt daļinieks un ne vēl pat rīkotājs pie tā tukšā loma, kādu, kā re­dzams, slātavieši un visa viņa partija vilka.

Citi vēl sēdēja nemiera pilni kādu brīdi pie galda, runādami arvienu diktāk un piktāk, līdz pēdīgi Pietuka Krustiņš un Švauksts sarunājās iet pie mērnieka saimnieces, kura darbojās savrup līdz ar kādiem citiem, traukus sakopdama, solīdamies ar līkumiem no viņas izvilkt un izzināt, vai nākšot vēl kādi ēdieni vai ne. Drekberģis, to dzirdēdams, taisījās iet līdz un arī'aizgāja, kaut gan Pietuka Krustiņam tas īsti nepa­tika, un Švauksts, to manīdams, izrādīja arī nepatikšanu, izturēdamies arvienu par Drekberģi augstāk un viņam uzsaukdams: «Was kom du unser mit!»

«Un was kom du atkal unser mit?» Drekberģis kliedza pretī un tad pēc sava ieraduma ar Švaukstu mēdījās: «Ēē!!»

«Ol du deiwel! Ēst gribas tā, ka jārij gandrīz vai mēle nost,» Švauksts, Drekberģī vairs neklausīdamies, izsaucās.

«Nekas, nekas,» Drekberģis teica. «Tad būs smalkiem ēdieniem jo labāka garša.»

Pietuka Krustiņš neteica nekā, bet rija vien pieticīgi sliekas uz dibenu.

Saimniece viņiem atbildēja, ka būšot viss, kas solīts, tik lai gaidot vien droši un nešauboties; tomēr tagad viņas vārdi skanēja tā un viņas vaibsti bij turklāt tādi, ka pat visi trīs izpētītāji un viņu starpā arī pats Drekberģis sāka saprast un spriest, ka mānot vien, kaut gan agrāk ne Prātnieks nebij varējis to nojēgt. Viņi nosprieda visi trīs, ka tagad nevarot darīt nekā cita kā tik uzņemt pēc programas dancošanu, lai caur to tās domas un gaidīšana izjūkot, citādi varot iznākt šāda izmānīt likšanās un veltīga gaidīšana visiem slātaviešiem par kaunu un iz­smieklu, ja vēl pēdīgi saceļot paši savā starpā troksni un darot tā arī citiem savu misēšanos zināmu. Turklāt Pietuka Krustiņš nožēloja, ka caur šo lietu izjūkot visa «augstu laimju» jeb toastu saukšana, uz ko viņš bijis īsti sataisījies.

Tā spriezdami un runādami, viņi sagāja visi trīs pie galda un sadzē­rās pa tām dusmām vēl labi bairīša; tad Pietuka Krustiņš lika Drekberģim sazvanīt, bet pats kāpa uz tribīni un pasludināja — programā la­sīdams, — ka patlaban iesākšoties nākošais priekšmets — vispārīga dancošana sentēvu garā, proponēta no komitejas asesora un applau­disemangas direktora Bisara kunga un vadīta no danču direktora Drekberģa kunga.

Drekberģis izskrēja tūliņ noras vidū un, rokas plaukšķinādams, sāka saukt: «Lūdzu kungus uz franksēzi!» To vārdu «franksēzi» viņš izrunāja ļoti cēli caur to, ka lika runāšanas svaru uz priekšpēdējo vārda locekli jeb uz «ē» un izrunādams viņu it gari, šauri un it kā ar ielīkumu.

Čangalieši, kuri bij dūšīgi paēduši un ar garšu sadzērušies, atradās tagad itin priecīgi jautrā garā. Viņi sāka tūliņ un bez kavēšanās lasī­ties uz dancošanu noras vidū, kurš pie galda taisīšanas bij atstāts šai vajadzībai klajš. Ķencis bij noglabājis jau cepuri ar visu zaļo krustu kabatā, aizspraudis savu kārtībnieku priekšnieka rīksti aiz zābaka stulma un sēja ap galvu sarkana zīda lakatu, kuru bij laikam uz to mājā sievai izvīlis. Citi, kuriem arī bij uzdots iet pie dancošanas par sieviešiem, darīja tāpat. Kaut kādi čīgātāji, kurus sauca ne tikvien par muzikantiem, bet Pietuka Krustiņš pat par oršesteri, taisīja troksni, un čangalieši rīkojās čakli vien uz darbu. Drekberģis piegāja arī pie pieminētā lielmaņu galda un, ērmīgi nolocīdamies, kā arī laipni smīnē­dams, uzaicināja visus, kas pie tā sēdēja, tāpat kā citus: «Lūdzu cienī­gus kungus uz franksēzi!»

Palīga mērnieki sāka smieties un zobot, bet Feldhauzens nedz smē­jās, nedz arī runaja, tik. vien skatijas Drekberģī, it ka jautādams: «Vai tas cilvēks ir arī pie pilnas saprašanas?» Kad Drekberģis bij savu uzlū­gumu izsacījis un atkal ar dancmeisterīgu veiklumu aizgājis uz noras vidu, tad Feldhauzens prasīja vāciski jauniem kungiem, kas tas bijis par ķēmu?

«Tas ir kāds skroderis,» kāds jaunskungs atbildēja.

Lai gan Pietuka Krustiņš, Švauksts un Drekberģis domāja, ka slātaviešiem caur dancošanu aizmirsīšoties visa smalko ēdienu gaidīšana un viņi apmierināšoties, tad tomēr tā vis nenotika, bet turpretī pavisam otrādi. Slātavieši bij gan jau sacēlušies no galdiem, bet stāvēja pūļos, celdami arvienu skarbāku un niknāku troksni. Viņiem bij īsti divējā­das dusmas: pirmkārt, ka nedabūja paēst un, otrkārt, ka bij tik nejē­dzīgi izmānīti. Viņu starpā atradās arī daži, kuri apgalvoja, ka tas esot darīts tīši, un caur to viņu niknums sacēlās jo drīz un augstu, tā ka pēdīgi apņēmās to zināmo valodu izplatītājus un pierunātājus, lai no pirmā ēdiena neēd, tūliņ uz vietas visu priekšā pārmācīt, ja negādā, ko solījušies, jo tagad viņu dēļ esot jāmirst badu, tāpēc ka dažam nu vajagot iztikt gandrīz visu dienu bez ēšanas. Ja viņi nebūtu piestās­tījuši tādu nieku, tad būtu visi paēduši kāpostu tāpat kā čangalieši un bijuši pilnā mierā, bet tagad nu nedabūjot nekā. Un dažs labs, uz goda mielastu taisīdamies, neesot šodien ir pieci kumosi baudījis.

Visas šās valodas gāja tik klaji, plaši un dikti, ka arī čangalieši sāka pēdīgi noprast slātaviešu kaiti un viņiem apsmieties, kas tos sa­tracināja jo vairāk, tā ka viņi gāzās patlaban sasāktai, neizprotamai un neredzētai dancošanai vidū, meklēdami rokā visupirms Švaukstu un Bisaru, jo šis pēdējais, nedienas paredzēdams, bij meklējis drošības čangaliešu un it īpaši dancotāju vidū. Abi meklētie bij drīz atrasti un sagrābti cieti. Divi kratīja Švaukstu pie krūtīm un kliedza: «Dod šurp tās zaftes, kuras spieduši vilisti ar varizejiem somu stabulēs Kaparnaūmā! Citādi tu izjuksi gabalos kā aknas!» Divi citi raustīja Bisaru — viens pie krūtīm, otrs pie muguras, kliegdami: «Kur ir tie krokodiļu pūšļi ar groku, kurus atveduši jau ar Nilupes zirgiem līdz kaligrafijai?!» Bisars nelaida nekāda trokšņa laukā, bet mēģināja turēties pretī un sacīja: «Vai es biju pirmais, kas tā runāja? Ejat meklējat šās valo­das iesācēju rokā, bet mani liekat mierā.» Turpretī Švauksts, kuru bairītis bij pacēlis jau tai gara pakāpienā, kurā viņš nemēdza vairs skaidras valodas runāt, vārījās, lielmanīgi buldurēdams, kā katls un pēdīgi sāka kliegt: «Valdīšana, ļaudis, glābjat, glābjat.» Ķencis, to dzir­dēdams, uzgrūda tūliņ cepuri ar visu zaļo krustu galvā, tāpat sar­kanam lakatam virsū, un skrēja Švaukstu pestīt, jo viņam bij tas par prieku, ka nepagāja vakars bez šādiem gadījumiem, kuros viņa kā kār­tībnieka vecākā it īsti vajaga. Ķencis labi zināja, ka tirgus sargam arī ir jāiet vidū, kur redz kaujamies, tāpēc likās ar joni vienam Švauksta kratītājam mugurā. Drekberģis turpretī turēja sevi šai brīdī un šai lietā par īsto valdinieku, tādēļ negribēja palaist šā brīža, kurā var savu spēku izrādīt, veltīgi garām. Viņš skrēja taisni pie lielākā pūļa klāt un deva pliķi pašam pirmām, kas gadījās priekšā..Šis pliķis tika Ķencim pa sarkano lakatu tanī vietā, kur apakšā atradās pretī labā auss un la­bais vaigs. Ķencis palaida Švauksta kratītāju piepeši vaļā, atsitās atpa­kaļ un, Drekberģi ieraudzījis, metās viņam virsū, iekliegdamies: «Ak tā, puis, vai kauties!?» Drekberģis sāka bēgt, bet Ķencis viņu panāca un notvēra pie rokām no muguras un saturēja, kaut gan Drekberģis viņu spārdīja atpakaļ ar zābakiem un sita ar pakausi pa krūtīm, ka dimdēja vien.

Šis savādais troksnis bij aizsniedzies arī līdz lielmaņu galdam. Daži valdinieki pacēlās un aizsteidzās veikli uz nemiera vietu. Dzirdēdami, ka Drekberģis kāvies, un redzēdami viņu jau saņemtu, nosprieda to nosūtīt tūliņ uz kalnu drošā vietā līdz rītam, lai turpmāk nebūtu jā­baidās no miera traucēšanas šinīs viesībās. Kārtībnieki ķērās ar prieku un dūšu tūliņ pie darba, aizvezdami danču direktoru, kurp vajadzīgs, kaut gan viņš spārdījās, kliedza un trakoja cik spēdams un kaut gan pēdīgi no pašas muižas bij viņa vāciskā sirdīšanās dzirdama: «Škandal maken in mein bal! Donner veter kanaļ! Sabak, unsvat, deivel! Vart! Vart!»

Tagad caur šo notikumu gan nobeidzās slātaviešu dumpīgais ne­miers, kura cēlāji bij priecīgi, ka tālākas izmeklēšanas neturēja, un tikpat Bisara, kā arī Švauksta nesauca vairs neviens pie atbildības par apsolītiem, bet nedabūtiem brīnišķiem ēdieniem un dzērieniem. Danco­šana turpretī caur viņas direktora aizvešanu vis neiznīka, bet palicēji izvadīja to galā, kaut gan drusku savādā kārtā jeb tik savādā vārdā.

«Tas ir labi, ka tā posta driganta vairs nav,» Ķencis sacīja, staigā­dams tāpat ar cepuri virs sarkanā lakata. «No viņa dančiem nevarēja arī cilvēks tikt gudrs. Velns zin, kas par vārdiem, kas par dancošanu! Citi spēlē prepranksi ar kārtīm, bet šis gribot dancot ar dancošanu. Ne redzēts, ne dzirdēts! — Puiši, laidīsim papriekšu krusta danci un tad apaļo!»

Ķencim piebiedrojās gandrīz visi čangalieši un sāka lēkāt kā redzē­dami pilnā spēkā; tik vien slātavieši bij vēl allaž saīguši un bez dūšas, jo viņi nebij nekā ēduši, tādēļ arī nevarēja, kā paši sacīja, nenieka iedzert. Vēlāk atveda no muižas vēl kaut ko uzkošanai, pie kā slātavieši steidzās klāt itin čakli; un, kad arī dzeramā netrūka, tad uz beigām radās tāpat viņiem arī jautrums un dūša, kur klāt Drekberģis līdz ar visiem tiem nemiera notikumiem bij drīz un pilnīgi aizmirsts.

Pa to starpu atnāca un lielmaņu galdam piebiedrojās arī Raņķis, kura līdz šim trūka. Tiem, kuri pazina šo vīru caur ilgāku kopā dzī­vošanu tuvāk, viņš krita tagad caur savādu un neierastu izturēšanos acīs: viņa skatīšanās bij šoreiz itin nedroša, bailīga un nemierīga, ka­mēr citām reizēm tik vien noslēpta un neuzticama, — sejs dziļi nobālis, rokas aukstas un gandrīz drebošas. Viņa melnie smalkas drānas virs- svārki — jo apģērbā Raņķis nesās'itin spodri un glīti — bij, kā likās, caur kādu īpašu, nejaušu gadījumu saburzīti. Kaut gan nevienam nebij iemesla viņu tik cieti uzlūkot, tad tomēr darba biedri nevarēja palikt neprasījuši, kur viņš bijis un kas kaitot, jo neizskatoties īsti lāgā, uz ko Raņķis atbildēja, ka braucot trūcies zirgs, sācis skriet, tā ka beidzot gāzdamies abi ar braucēju tikko nenositušies. Turpat tad esot sabur­zījušies arī virssvārki, un no tām pašām bailēm neesot arī vēl pats at­pūties. Tāpēc ka šī lieta nebij nevienam nekādā īpašā svarā, tad arī ne­viens par viņu vairāk nedomāja un tālāk nejautāja, tik vien pa brītiņu kāds Raņķa biedrs parādīja viņam pie spodri baltas krekla aproces mazu asiņu traipekli, pieminēdams, ka tas būšot cēlies arī laikam tai pašā ne­laimes brīdī, ko Raņķis apstiprināja. Bet, kāds bij pie tā viņa sejs un vai biedrs, viņu apskatīdams, neiztrūktos, to vērā likt nebij nedz va­jadzības, nedz cēloņa, un tas nenāca arī nevienam prātā.

Pietuka Krustiņš, kurš bij arī iespiedies vidū pie lielmaņu galda, sazvanīja no tribīnes un uzaicināja cienīgu publiku iet viņam līdz at­kal komitejas sastādītā programā vienu soli tālāk caur piebiedrošanos ar dziedāšanu pie tās dziesmas, par kuras proponēšanu un sacerēšanu devis nupat no programas tuvākas ziņas un kuru nu viņš patlaban izsa­cīšot, ko arī tūliņ darīja, uzaicinādams dziedāt pēc tā meldiņa: «Rīga dimd» utt.

Nora dimd, nora dimd, Kas to noru dimdināj'?

Slātavieši, čangalieši, Tie to noru dimdināj'.

Div' māsiņām kāzas-dzēra, Kam diženi bāleliņ'.

Tālu gāja viņu slava, Tālu viņas daudzināj'.

Paši visi vienprātīgi, Visi dziesmas skandinaj'.

Tik bagāta kāzu goda Senu senu neredzēj'.

Visiem tika miežu alus, Visiem rudzu brandavins.

Pietuka Krustiņš, šo dziesmu izsacīdams, sita ar sarullētu papīru takti, pēc kuras dziedāja patiesi gandrīz visi ar īpašu dūšu līdz; arī daži jauni kungi un pat Raņķis, kurš bij arvienu ļoti nevienāds: gan do­mīgs, gan priecīgs, lika brīžam savu jauko balsi atskanēt. Citām rei­zēm, Feldhauzenam klāt esot, viņš dzēra allaž itin maz jeb mēreni, bet šoreiz visiem par brīnumu neizšķīra nekā.

Pietuka Krustiņam no tribīnes nokāpjot, atskanēja atkal Bisara va­dīšanā tāda plaukšķināšana, «bravo» un «urā», ka bij jātur patiesi ausis cieti. Lai gan tribīnei bij tik trīs pakāpņi vien, tad tomēr nokāpšana Pietūka Krustiņam gāja ļoti ilgi, jo viņš ne tikvien nesteidzās, bet spēra soļus ar nodomu ļoti lēnām, svarīgi un turēja papīrus rokā, lai publika var labi ievērot, kam īsti tā lielā pagodināšana skan.

Kad troksnis bij nostājies un Pietuka Krustiņš arī no tribīnes no­kāpis, tad viņu apstāja liels pulks slātaviešu un čangaliešu ar slavēšanu un glaimošanu.

«Tas bij atkal varens gabals!» tā kāds no ievērojamākiem izsaucās. «Tik žēl, ka drīz nobeidzās, jo tādu varētu dziedāt visu mūžu un ne­piekustu.»

«Man bij gan tā dziesma labi garāka,» Pietuka Krustiņš pārmetošā balsī atbildēja, «bet vajadzēja viņu paīsināt tādēļ, ka šis mielasts nav vis diemžēl tāds, kāds bij dzirdēts un gaidīts. Visu lielāko daļu, kura zīmējās tuvāk uz pašu mielastu, bet tagad nesakrita ar viņu kopā, at­metu. Uzmanīgākie klausītāji būs gan nopratuši un nomanījuši, ka šī dziesma strupi nobeidzās un ka pēdējais pantiņš viņai ir sacerēts nupat ar steigšanos un ar vajadzību. Šās pašas lietas dēļ aiziet bojā arī mani uz šo dienu nopietņi izstrādātie toasti.»

«Ak, tas ir ļoti žēl, ka nedabūjām visas izdziedāt!» kāds no pulka izsaucās.

«Jā, cienīgi kungi, es tur nevarēju nekā līdzēt,» Pietuka Krustiņš atbildēja ar svarīgu nopietnumu, «man pašam arī nepatikās savu sa­cerējumu sabojāt, bet vajadzība to prasīja. Kas šai lietā īsti apvaino­jams, to atbildēt, cienīgi kungi, nav mans pienākums.»

«Bet vai jūs nevarētu norakstīt mums visu to dziesmu par piemiņu šai dienai?» daži jautāja.

«Šī diena, puis, paliks piemiņā arī bez dziesmas norakstīšanas,» Ķencis ļoti laipni sacīja, «jo, kas liels bijis, tas, kā sacīt jāsaka, liels paliek tāpat no sevis uz visu mūžu, lai vai raksta vai neraksta.»

«Jā, to apsolīt, mīļie tautieši, manīm nākas grūt,» Pietuka Krustiņš, Ķencī nemaz neklausīdamies, ar lielu svaru atbildēja, «jo darba man ir daudz — es nespēju atbildēt jau vēstuļu vien visiem tautiešiem un tautietēm. Šī pati goda maltīte ir prasījusi man ļoti pulka spēku un laika, tāpēc ka gandrīz uz maniem pleciem vien stāv viss komitejas, darbs un gādāšanas, lai nu gan to prezidenta godu nes kas nesdams, jo es pēc viņa nesniedzos: man ir liktenis lēmis strādāt, bet nevis dzīties pēc skaņas slavas.»

Pēc tam iesākās un pastāvēja labu brīdi spēkošanās dzeršanā, caur ko noplaka labi bairītis un pieauga līksmība un jautrība viesu starpā. Ķencis, arvienu dzerdams;" runāja jautrā dūšā: «Kad ir pie rokas, tad, kā sacīt jāsaka, iedzer; kad nav — iztiec, beigta lieta. Meklēt viņa neviens neies.» Daži sāka spriest un lielīties par to, cik varenas valstis esot Slātava un Čangaliena, jo kur gan vēl būšot tik daudz un tik mazu saimnieku vienkop? Un tomēr bada nāvē vēl neesot neviens nedz mi­ris, nedz arī mirstot, lai bagātība bijusi vai nebijusi. — Kamēr lielīja abas valstis kopā, tikām turējās arī paši vienkop, bet, līdz sāka drusku šķirt, tad šķīrās arī paši lielītāji divi pulkos. Slātavieši cēla augstāk Slātavu, čangalieši Čangalienu: vieniem bij lielāka un līdzenāka kap­sēta, garāki krogi, jauns tiesas ērglis, platāki ceļi, sausākas pļavas un rupjākas kaņepes; otriem valsts mājai viens skurstenis vairāk, pilsēta tuvāk, baznīcā upuriem garāki kāti, pašiem baltāki zirgi un lielās zor- tes auzas.

Lielīšanās veicās vēl itin spēcīgi, kad Pietuka Krustiņš sazvanīja un pasludināja, ka pēc programas kārtas runāšot tagad ordonances di­rektors un komitejas asesors Ķenča kungs par taisnīgu zemes dalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu, kā arī par viņa nozīmi kultūrhistorīgā ziņā.

«Vai velns!» Ķencis bailīgi iesaucās. «Nezin kā ies, kā neies, jo mute sāka sausa vien mesties, kad izdzirdu, ka jārunā būs. Man ir prāts laist gandrīz vai kājas vaļā.» To sacīdams, viņš taisījās līst pūlim cauri un doties projām; bet citi viņu apturēja un uzgrūda uz tribīnes, no kuras gribēja skriet vēl pa otru pusi nost, bet tur viņu atspieda pats Pietuka Krustiņš atpakaļ. Tātad Ķencis, redzēdams, ka glābšanās vairs nekur nav un ka no runas turēšanas izbēgt nevarēs, sāka ar visu baiļu nesamaņu runāt, kaut gan labu brīdi nevarēja nekā saprast, ko grib sacīt, jo pēc ikkatra vārda kāsēja un likās rijot kaut ko uz dibenu, it kā kad kas būtu kaklā iespiedies. Pēdīgi tomēr sāka rasties kāds ne­kāds vārdu sakars: «Kā sacīt jāsaka, liela mīlestība ir pārņēmusi grēcī­gās pasaules nesaderību, un tie četri zemes vēji pūš, kurp katrs grib, tai nāk no kura stūra kurš nākdams šai iznīcībā un raudu ielejā; kā sacīt jāsaka, jo cik vairs trūkst, ka mērnieka cienīgs tēvs ēstu līdz ar čangaliešu un slātaviešu lielmaņiem, kā sacīt jāsaka, vienu kumosu, jo dzert jau dzer tikpat kā no vienas glāzes. Kurš čangaliešu vai slā­taviešu saimnieks var sacīt, ka viņš ir palicis bez zemes? Vai nevarētu kāds aizmirsties, ja, kā sacīt jāsaka, vērā likšanas trūktu? Mērnieka cienīgam tēvam ir visi zināmi un stāv sarakstīti tāpat kā tai dzīvības grāmatā viņā saulē, kur nebūs vairs nedz raudāšanas, nedz zobu trī­cēšanas kā šeitan galējā tumsībā.» Pie šiem vārdiem Ķencis taisījās ar varu raudāt, bet asaras nenāca, kaut gan pats neganti saviebās un pēdē­jos vārdus izsacīja jau ļoti rauduļainā balsī. Slaucīties tomēr viņš slau­cījās labi ilgi, pagriezās pie malas, izšņūca degunu un tad runāja at­kal no jauna: «Kā sacīt jāsaka, kad mērīšana ir taisna un bez viltības, tad taisnības ir diezgan, jo vai šai vasarā, paldies žēlīgam dievam, ir bijuši čangalieši Slātavas cietumā, kā sacīt jāsaka, tāpat kā pirmos lai­kos īzaka dzimums Bābeles torņa cietumā par iedzimtiem grēkiem. Vai, kā sacīt jāsaka, pašiem nabadzīgiem un mazākiem saimniēčiņiem, kuri nav bijuši nekādos valsts amatos, nevaid iedotas liekos gabalos pašas labākās pļavas, kur zāle līdz ūznīcai, lai pļauj bērnu bērni raudādami, kā sacīt jāsaka, žēlastības asaras? Ja dievs dos tik vien mīksnējus ga­dus, tad maizes pieaugs, lai ēd, cik kuram gribas, kā mūsu Pāvula kā­zās. Palūko vien, tagad pat jau, kā sacīt jāsaka, dažs zirgu noturēt vairs nevar.» — — še Ķencim uznāca laikam bailes, ka ir noklīdis pie pasaulīgām lietām, tādēļ sāka atkal piepeši runāt savā rauduļainā balsī. «Jo kurš gan ir gādājis šovakar par savu dvēseli? Kā sacīt jāsaka, dažs stāv še varbūt pēdējo reizi šai svētku priekā, un nezin cik kurš vairs dabūsim grēkot?» — Te Ķencis sāka šņukstēt un raudāt visā spēkā — rādīdams, ka aiz raudām nespēj vairs runāt, kaut gan muti ļoti plātīja, tādēļ Bisars, kurš bij gaidījis jau labi ilgi uz beigumu, deva savam pulkam zīmi, un, zināmam troksnim atskanot, Ķencis nogāja, asaras slaucīdams un stipri līgodamies, no tribīnes. Runātājam nokāp­jot, dažs sacīja: «Ķencim iekšā ir, bet ārā nenāk!» Cits atkal: «Laba jau, bāliņ, daudz nevajaga.»

Gandrīz visi viesi bij jau stipri, gudri un bagāti, tā ka pie pilnīgas norimšanas viņus nevarēja vairs piedabūt nedz caur zvanīšanu, nedz caur dziedāšanu, nedz caur runāšanu, jo runāt un dziedāt gribēja ik­katrs par sevi un citā labprāt neklausījās neviens.

Pietuka Krustiņš, redzēdams, ka laiks ir jau labi notecējis un pub­likas vērība krietni izgaisusi, bet no programas vēl gandrīz lielākā daļa pāri, ieturēja ar Ķenci, Švaukstu un citiem, kā pats sacīja, no jauna drusku dūšu, sazvanīja, pasludināja, ka pēc programas nākot tagad kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas no kuratorijas pre­zidenta un komitejas aktuarijusa, — tad, noras vidū izgājis, sāka dzie­dāt, ar rokām ķēmodamies un dažādi ākstīdamies.

Kāds vecis, Pietuka Krustiņam dziedot, izsaucās pilnā balsī: «Raug, kur ir kuplejas! Šinīs kuplejās ir prāts un saprašana iekšā, bet nevis tanīs, kuras iespiestās rakstos un kuru sarakstītājus un dziedātājus tik daudz slavē. Tās ir tik pelavas un puiku darbs pret šām, kuras nāk no dziļa vīra prāta un kādu neatradīs pa visu gubermangu.»

Kādā citā stūrī arī daži viesi uzslavēja Pietuka Krustiņa gara spē­kus, bet tik vien drusku no citas puses.

«Jā, brīnums gan, kā tās gara dāvanas ir cilvēkiem izdalītas!» kāds vecīgs vīrs, Pietuka Krustiņā klausīdamies, iesaucās. «Dažam nav viņu tikpat kā nemaz, bet citam, it kā šim pašam Pietuka Krustiņam, atkal bez ziņas. Viņam, veicas viss! Te viņš runā bērēs vai citur kādā svētā brīdī par Jēzu tā, ka ir pašam birst asaras, un, kad pēc tam dabū vien pasēdēties ar citiem viesiem pie galda, tad rauj atkal, tāpat kā tagad tādas dziesmas vaļā, par kurām ir miroņi smietos, ja dzirdētu. Es skaitu ka viņš ir gudrs uz visām pusēm.»

«Brīnuma lietas jau šos laikos redzam un dzirdam gan arvienu va rāk nekā tad, kad mēs augām,» kāds cits atbildēja. «Man stāstīja pi sētā kāds zaldāts, kurš nupat atnācis no poļiem, ka tagad es izdomāts tāds smērs, ar kuru varēšot smērēt visu: acis, zābakus, matu zirgu lietas — ar vārdu sakot — visu. Šādi paši gudrinieki tad izgudro gan neredzētus smērus, gan citu visu un paši arī der visās vietās.»

Pietuka Krustiņa kuplejas mantoja tādu patikšanu, ka viņš pa atzina par savu pieklājības pienākumu dziedāt viņas vairāk reižu no vietas, jo plaukšķināšanas un saukšanas netrūka, kaut gan no iecel saucēju un plaukšķinātāju kora nebij vairs atrodams arī ne pats vadoni Pēc dziedāšanas Pietuka Krustiņš nogāja atkal savā vietā pie lielmaņu galda, kur citi viņu ar slavu pavisam apbēra un sauca ikkatrs, glāzi pasniegdams: «Sveiks!» — uz ko viņam vajadzēja atbildēt ikkatrai! «Vesels!»

Tā sēdot un sveicinoties, Prātnieks pa kādu brīdi iedomājās rād jel reiz šovakar savu komitejas prezidenta amatu, paskubinādams Pietuka Krustiņu steigties ar programas darbiem, lai varot tikt galā, jo laiks esot īss un darba daudz. Pietuka Krustiņš lika to tūliņ vērā un gāja meklēt applaudisemangas direktoru uz runas turēšanu par ļauj kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā; bet Bisa bij pazudis, tik vien daži sacīja, ka viņš guļot līdz ar Ķenci savos ratos. Pietuka Krustiņš gāja priedēs iekšā meklēt, bet pazuda pats ar kā Noasa balodis, un daži smējās, ka tai pusē, uz kuru viņš aizgāji nemaz Bisara zirga neesot. Prātnieks, nevarēdams Pietuka Krustiņa sagaidīt, gribēja sūtīt Švaukstu un gāja viņu meklēt, bet neatrada; tik vien daži sacīja, ka nesen viņš uz tribīnes kaut ko nesaprotamu buldurējis, bet pēc tam neesot vairs redzēts.

Šī bij varbūt zīme, ka laiks ir doties no šā viesību šķirsta ārā, bet laikam neviens to nenojēdza vai arī nelika vērā.

Piepeši atskanēja mežā visapkārt kliegšana, brīkšķēšana un visāt negants troksnis; cilvēki ar aiztītiem sejiem un rungām rokās gāzās no meža laukā, satrieca vispirms laterņus un lampas, tā ka acumirklī palika visi viesi tumsā, kuru starpā izcēlās uz reizi baiļu kliegšana un vaimanas, īsti ap lielmaņu galdu, noplīkšķēja arī viens revolvera šāviens, un bij dzirdama cilvēku dauzīšana ar rungām. Drīz izklīda visi viesi, no uzbrucējiem triekti, pa malu malām, bet jo vairāk uz muižas pusi, kā no kliegšanas un cita trokšņa varēja nomanīt. Tai pašā brīdī atspīdēja arī ne visai lielā tālumā ugunsgrēks.

Otrā rītā bij Slātavā liels nemiers un neaprakstāma iztrūcināšanās, aiz kuras pazuda pavisam vakarējais pēc goda maltītes piedzīvotais traucēklis, kurš gan nebij iztriecis nevienam dzīvības iz miesām, bet gan daudziem kādu daļu no veselības; pazuda arī ugunsgrēks, kurš bij aprijis Prātnieka klēti ar daudz mantām; pazuda arī tai pašā naktī no ganības nozagtie Bisara divi zirgi un daži citi negaidīti notikumi. Līdz ar visiem tiem notikumiem bij Slātavā, laikam pa goda maltītes laiku, notikusi zādzība pie pašām dārgākām lietām, kādas vien pa visu muižu atradās un kuras apsargāt nebij tomēr nācis nevienam prātā: izzagti bij no palīga mērnieku dzīvokļa jeb darba zāles visi jaunie Slā- tavas un Čangalienas ruļļi, kurus patlaban nākošās dienās pilnīgi pa­beigtu taisīt. Mērniekam Feldhauzenam, šo ziņu dzirdot, tikko gandrīz neapstājās asinis, jo tie pazudušie papīra gabali bij dažus desmit tūk­stošus rubļus vērtībā, un tanīs atradās tagad lielākā puse no visas viņa mantas.

Acumirklī valsts valdība iztrieca ziņas pa visu valsti un arī uz čangaliešiem, lai ikkatrs saimnieks valsts valdības, tiesas un runas vīru vadīšanā pārmeklē uz viscietāko savu zemi, mežus, ēkas un ūdeņus; pats mērnieks un muižas valdība sūtīja ziņas uz visām telegrāfu un dzelzceļu stacijām, kā arī pie lieliem tiltiem un pārcelšanas plostiem priekšā, pieminēdami un aprakstīdami arī Bisara nozagtos zirgus, jo cēlās domas, ka zaglis būšot aiznesis ruļļus uz viņiem jāšus. Pateicības algas izsolīja mērnieks bez žēlastības tikpat par ruļļiem, kā arī par pašu zagli un par abiem kopā.

Bez tam pavēlēja izmeklēt, kur katrs Slātavas un Čangalienas iedzī­votājs to nakti bijis, ca,ur ko varbūt pienāktu ari tos viesību traucē­tājus. — Domas varētu krist vienīgi uz Šrekhuberu, bet tas bij, kā to apliecināja no mērnieka ap sudmalām slepen nostādītie sargi un sle­peni uzlūki malēju starpā, palicis visu nakti mājā, strādādams namā pie malšanas pāri pusnaktij un aiziedams gulēt savās istabās tik uz rīta pusi, neilgi priekš gaismas un pēc tam, kad visas kliegšanas un trokšņi mežā un muižā bijuši jau sen norimuši, tāpēc nevarēja Šrekhuberam nekādi piekļūt un viņš bij jāatstāj pilnā mierā.

Visus muižas ļaudis izsūtīja tūliņ pārmeklēt muižas mežus, šķūņus,ūdeņus, bedres un citas visas vietas. Meklētāji nogāja gandrīz visu­pirms uz zināmo goda maltītes vietu, gribēdami redzēt, kāda viņa ta­gad izskatās, un tur bij arī patiesi bailīgs izskats: viss sasists, salauzts un nopostīts kā jau īstā pamestā kaujas laukā; neviens trauciņš nebij pamests vesels, un pat tribīne noārdīta pavisam. Traucētāji, kā varēja noprast, bij pēc viesu izsišanas un izklīdināšanas griezušies atpakaļ un izpostījuši visu. Zemē atradās šur un tur cepures, krūmos saplosīti mēteļi un kažoki, kurus bij viesi tanīs pakāruši. Arī mērnieka skaistais revolveris, kuru viņš bij gribējis nestundā lietot, gulēja sadauzītu galdu un krēslu skambās. Pašā tai acumirklī, kur pirmā lode taisījās svilpt kādam uzmācējam krūtīs, rungas sitiens no otras puses pa roku deva lodei citu virzienu, laikam tukšā gaisā, un piespieda revolveri izlaist zemā. Kā pie visa varēja nomanīt, tad uzbrucēji bij aizņēmuši it īpaši lielmaņu galdu un jo vairāk pašus pirmākos pie šā galda. Tomēr Feldhauzens, Raņķis un vēl kādi palīgi bij spējuši caur savu izmanību no smagākiem sitieniem izvairīties un izmukt pa tumsu pašiem uzbru­cējiem cauri mežā iekšā; turpretī tiem, kuri devās tūliņ uz muižas pusi, klājās diezgan grūti.

Applaudisemangas un ordonances direktori, pats kuratorijas pre­zidents un komitejas aktuars, kā arī kārtībnieks «her Švaukstē» līdz ar dažiem mērnieku jauniem kungiem atradās vēl turpat priedēs. Bisara sieva, vaimanādama par nozagtiem zirgiem, bij atskrējusi paša meklēt un atradusi abus ar Ķenci ratos guļam. Bisars, kaut gan drusku sabozies, bij jau kājās, bet Ķencis, kuram bij allaž grūtas paģiras, vai­dēja pa ratiem tik gauži, ka sirds plīsa, klausoties vien: «Vai dieviņ! Vai dieviņ! Gals rokā, gals rokā! Dodat sievai ziņu!» Pietuka Krustiņš, Švauksts, mērnieku jauni kungi un vēl daži citi arī sāka pamazām ci­lāties un meklēt cepuru, kā arī citu lietu. Švauksts bij pagaisinājis arī savu sarkano šalli, par ko gribēja neganti pa vāciski sirdīties, bet tālu netika, jo vairāk nevarēja izsacīt kā tik: «Deiwel' weis, wo mein mice unt schall!» Mērnieku jauni kungi arī ņurdēja, drusku sevī sirdīda­mies, bet Pietuka Krustiņš meklēja klusām un nopietni savas cepures, neatbildēdams arī mērnieka kučieram nekā, kad tas jautāja, ko domā­jot prezidenta kungs tagad par kuratoriju.

Kamēr zādzību meklētāji smējās un kavējās ap šiem pieminētiem, tikām Bisara sieva darbojās visā spēkā dabūt Ķenci no Bisara ratiem laukā, ka var braukt projām un dzīties varbūt zirgu zaglim pakaļ, bet Ķencis, Lāpāt briesmīgi vaidēdams, gulēja ratos kā svina bluķis un nebij sievietim pakustināms nedz uz vienu, nedz uz otru pusi. Piepeši Bisariene sāka lādēt Ķenci visā kaklā, un kāds no zādzību meklētājiem paskatījies uzsauca citiem: «Nākat šurp, nākat šurp, skataties, kā Ķen­cis kauj āžus!» Par āžu kaušanu viņš nosauca īpašu gadījumu, kāds uziet dzērājiem grūtās paģirās, un citi to tūliņ saprata, jo tas jau bij pazīstams izteikums. Pēc tam Ķencis sāka nākt pie atmaņas un viņam metās laikam drusku vieglāk, tā ka Bisara sievai, kaut gan ar vīra pa­līgu, bij pēdīgi iespējams dabūt viņu no ratiem ārā un aizbraukt. Ķen­cis, piedurknē slaucīdamies, atsēdās uz celma itin kā pēc nezin cik grūta darba, sākdams vilkt dvašu gari un smagi un runādams: «Ak tu dieviņ, nu jau metas drusku vieglāk! — Kā tur vakar piegāju pie tā lielmaņu galda, tā velns zin ko iedeva, ko ne. Iedzerot bij itin mīksts un pasalds, bet pēc sametās briesmīgi grūt.»

Pa labu brīdi bij Ķencis jau tik tāļu atpūties, ka varēja sākt domāt uz savu zirgu un līdz ar to laikam uz projām braukšanu. Tikpat zirgu, kā ratus Ķencis atrada pie veselības, jo tie stāvēja drusku dziļāk mežā un savrup kādā biezumā. Turpretī citi rati, kuri stāvēja tuvāk pie nor­mālās, bij sadauzīti, zirgi visi aizjādelēti vai aiztrenkāti ar sagraizītām lietām. Ķenča zirgs par laimi nebij vis arī bada cietis, jo Ķencis pats, labs zirgu kopējs būdams, vakarā vēl pie skaidra prāta padeva viņam auzas. Lai gan vēl ar lielu grūtumu un vaidēdams, tomēr pēc laba laika sajūdza zirgu uz projām braukšanu. Kad jau bij izbraucis norā un sē­dās ratos iekšā, tāpat ar visu zaļo krustu uz cepures, kurai širmis tagad stāvēja starp kreiso ausi un aci, tad kāds no zādzību meklētājiem zo­bodams ieprasījās: «Nu, bāliņ, puis, kad nu atkal brauksi uz goda maltīti?»

«Nebraukšu vairs savu laiku uz jūsu goda maltītēm!» Ķencis paģiru īgnumā atteica. «Cepjat un vārāt, ja gribat, visu, kā sacīt jāsaka, vai tīros sivēna taukos vien, bet Ķenča kunga vairs neredzēsat.»

5.Mērnieks un muižas valdība

Mērnieks un muižas valdība darīja joprojām pie zādzības sadzīšanas visu, ko vien tik iespēja, nežēlodama nedz laika, nedz naudas šai svarīgai lietai par labu, un citādi darīt arī nevarēja, jo pie šā notikuma karājās mērnieka liktenis tā, ka, ja zādzība paliek nesadzīta un ruļļi neatdabūti, tad viņam jākrīt stāvu nabadzībā. Arī muižas valdībai tad cēlās caur šo pašu lietu dažs ne visai mazs pametums, tāpēc darbojās savienotiem spēkiem un bez mitēšanās visādā ziņā un uz visām pusēm. Abas valstis, Slātava un Čangaliena, bij pārmeklētas jau vairāk reižu no vienas vietas un gandrīz ar iesmiem vispāri nodurstītas. Pārklausīti bij arī abēju valšķu iedzīvotāji, kur katrs to nakti bijis, bet ar to nepanāca tāpat nekā, jo gandrīz ikkatrs atrādīja savus ceļus. Visur izsūtīja garus un plašus sludinājumus trijās valodās un apsolīja atradējam vai uzrādītājam bagātu pateicības algu.

Lai gan, tā sirdīgi un cītīgi darbojoties, bij pagājusi jau daža nedēļa, tad tomēr darbam nerādījās vēl nekādas sekmes, jo līdz šim nebij nomanījuši ne uz kuru pusi arī pašu mazāko zādzības pēdu, nebij arī pat neviena cilvēka, uz kuru varētu mest jel zādzības domas. Arī ļaužu valodām un izrunām nebij nekādas vielas, kuras gan šādos gadījumos lēti netrūkst.

Visupēdīgi tomēr dabūja šī zādzību meklēšana tīri netīšu vairāk dzīvības un viņai radās vismazāk vieta jeb puse, kurp savas domas griezt, tāpat arī ļaužu izsalkums pēc jaunām valodām varēja drusku aprimties, jo, lai gan tās barības bij maz, tad tomēr tas pats mazums ļoti salds un viņu stipri krimta.

Tas atgadījums bij šāds.

Kādas nedēļas pēc goda maltītes un pēc veltīgās zādzību meklēšanas parādījās slātaviešos tīri negaidot un nedomājot Liena. Vispirms viņa bij redzēta mācītāja muižā, kur runājusi īsu brīdi ar mācītāju un pēc tam aizgājusi uz Irbēniem. Neticamā un nedomājamā ātrumā šī ziņa izpaudās no ciema uz ciemu, un otrā dienā zināja to gandrīz visi slātavieši, jo dažas sievas gāja aiz kaut kāda cita iemesla tīši uz kaimiņiem, lai tik var dabūt tur ielaist šo mēļu liesmu. Dažas gāja pat uz Irbēniem, lai var dabūt pašu Lienu redzēt un dzirdēt kaut ko vairāk un tuvāk.

Lienas sejs bij nemierīgs, iztraucēts, baiļu, bēdu un rūpju pilns. Nevar īsti noteikt, ko Oļiniete domāja pirmajā acumirklī, kad Lienu ieraudzīja, un ar kādu prātu to saņēma, bet to gan var teikt, ka ļaunuma vis taī brīdī nevarēja pie viņas nomanīt, turpretī gan brīnīšanos, iztrūkšanos un nevaldāmu ziņkārību.

"Lai nu tu esi bijusi kur būdama, bet labi tev nav klājies - to var tūliņ nomanīt," viņa, līdzko Lienu ieraudzījusi, izsaucās. "Labāk nu izstāsti tūliņ bez meliem - kur tu paliki pēc tam, kad no šejienes izgāji, solīdamies iet uz maniem radiem?"

Liena neatbildēja nekā, bet, Oļinieti noskūpstījusi, sāka raudāt, atkrita krēslā un aizklāja ar abām rokām acis.

"Nekā! Vai dzirdi arī, ko es tev saku, vai ne?" Oļiniete nepacietīgi uzstāja. "Jo vai zini, ka man būs Pestītājam par tevi jāatbild? Var būt, ka prasīs tūliņ, līdzko ieiešu debesīs, mani viņš pazīs pēc valodas vien, kā jau daždien savu brūti."

Liena kādus acumirkļus atņēmās, it kā spēku smeldama uz kādu bīstamu soli, un tad sacīja: "Es aizgāju pie Kaspara un tagad esmu viņa sieva. Ja tev ir iespējams par to uz mani neļaunoties, tad neļaunojies." Šos pēdējos vārdus gan Liena izsacīja tik tā kā pa ieradumam, jo ticēt viņa nebūt neticēja, ka Oļiniete spēs vai gribēs neļaunoties; un, ka tas bij tiesa, to viņa nomanīja Oļinietes sejā jau tūliņ pie saviem pirmiem vārdiem, un pēdējos vārdus Liena dabūja izrunāt gan tik tādēļ, ka Oļinietei trūka pirmā acumirklī derīgu vārdu, ar ko vidū krist, jo tā nupat dzirdētā ziņa bij tik liela, ka ierasta sirdīšanās un lādēšanās izlikās viņai šaī vajadzībā tik niecīga un maza, ka pie tās nebij pavisam ko ķerties. Visas laicīgās jeb zemes lietas, ar kurām bij Oļiniete līdz šim Lienu biedinājusi, viņai izrādījās tagad vairs par nespēcīgām, tāpēc sniedzās pie pašām lielākām, kādas vien tik varēja būt atrodamas. Bet tādēļ, ka šis biedināšanas, sodīšanas un sažēlināšanas ceļš pret Lienu nebij vēl iestaigāts, kā arī tādēļ, ka Oļinietes sirds bij visai pilna, tad no pirmā gala tā plosīšanās nemaz neveicās, jo, lielas lietas grābstot, gandrīz tik mazas vien gadījās, tā ka tik pa labu brīdi viņas valoda varēja ietaisīties īstenā spēkā pie šādiem vārdiem: "To tu nedomā, ka nu es vairs Dieva priekšā par tevi labu vārdu metīšu, bet drīzāk gan vēl pasacīšu, lai tevis debesīs nelaiž, jo maniem vārdiem viņš klausīs. Ak tu gribi laikam, lai es tur, kur sēdēs rindā Elia, apustuļi, Mozus un tie pravieši, tevis dēļ riju kaunu tāpat kā tagad šaī pasaulē? Es ar savu veci ieiešu debesīs un dzīvošu no žēlastības priecīgi ar eņģeļiem pa jēra kāzām, bet tevis neņems ne paši velni ellē pretī! Redzēs, kur tad tu paliksi, kad debesīs nelaidīs un kad zeme ar visiem grēciniekiem aizies projām pa gaisu kā satīta grāmata? Dieva bērna un ticīga cilvēka vis neviens tā neieēdinās un nepievils kā tevi. Lai palūko mani kāds tā piemānīt ar savu mīlestību un vilināt sevīm līdz, tad dabūs redzēt, vai es iešu. Lūk, kā nedrīkst manis neviens kārdināt, jo zin gan, ka neder nemaz iesākt, tādēļ ka tad labi nebūs; bet tu skrien līdz kaut kādam badmirim. Prātnieka Andžs būs drīz varbūt vai nu par kādu valdinieku, vai par tiesas vīru, un meitas ies pie viņa plēsdamās tev par žēlabām. Klēts Prātnieka Andžam bij smalku dzērienu, cukura, kviešu miltu un cita visāda labuma pilna piekrājusies, tā ka paša kāzās nemaz viss neizietu, arī audekli stāvēja piekrauti baķiem vien kā vēveram. Bet ej nu paskaties - kur vairs to labumu atradīsi? Sadedzis ir viss, un paši stikli stāv sakusuši pikiem vien. Ar negodu ej laukā no manas mājas! Negodīgā meita tu!"

"Mad, Mad, valdies jel, valdies!" Oļiņš, kurš, būdams laukā pie darba, bij dzirdējis, ka Liena esot klāt, ienākdams sacīja. "Dieva vārdi jau māca, ka cilvēkam būs cits citam piedot, jo vai gan tu pati arī esi gluži bez grēkiem?"

"Kāds tu esi man manu grēku piemetējs?" Oļiniete pikti iesaucās. "Ja man ir varbūt kādreiz savā mūžā kādas pasaulīgas domas prātā iešāvušās, tad tādēļ vis Pestītājs nedrīkst manis pazudināt, jo tad es pastara dienā pasacīšu skaidri visu citu priekšā, ka, ja tāda nieka grēciņa viņš nevar piedot, kam tad viņam vajadzēja pavisam ciest un mirt? Kādēļ tad viņš ir saucams par Pestītāju?

Gādā vien, ka vari dabūt pats savu grēku vezumu no sirds laukā, bet par maniem grēkiem nebēdājies nekā - par tiem es pati zināšu. Man ir viņi jau piedoti priekš dzimšanas pie krusta staba."

"Viņai jau arī Dievs var piedot tāpat kā tev, jo viņa žēlastība ir neizmērojama," Oļiņš sacīja nedrošā balsī, it kā kad gribētu sievu pielabināt.

"Ko tu līdzini mani ar to vazanku!" Oļiniete, uz Lienu zīmēdama, ļoti varizejīgi atsaucās. "Vai tu gan domā, ka es ļaušu, lai viņai grēkus piedod? Jo, ja Pestītājs tā grib darīt, kāda vajadzība tad man ir būt par Dieva bērnu un mocīties ar staigāšanu pa šauro ceļu! Viņa izgrēkojusies lai tiek debesīs tāpat kā es, krustu iznesusies, staigādama ik svētdienas! Vai es arī tad nevarētu labāk izgrēkoties tāpat kā viņa nekā nāvīties ar krusta nešanu? Tādēļ laukā tu, klaidoņa, no manas mājas un sargies vairs turpmāk še rādīties!" viņa, uz Lienu pagriezusies, kliedza.

"Nu, pagaidi, pagaidi, lai viņa, meitene, jel izstāsta, var būt, ka tad nevajadzēs nemaz vēl dzīt projām." Oļiņš stājās sievai ceļā.

"Ko pagaidīt?! Kas par pagaidīšanu?!" Oļiniete atkliedza. "Man, vis nevajaga to palaidnības stāstu vairāk dzirdēt! Tu jau arī biji tāds pats plikadīda kā tas, kurš viņu ieēdinājis. Ja tik es skrietu vien tev līdz, tad tāpat būtu. Bet vai redzēji, ka neskrēju vis un ka pašam bij jābrauc pie mana tēva pēc manis lūgties! Tādēļ tad arī pats vienādi tik zini kā tādas lupatas žēlot un aizstāvēt. Sen jau vajadzēja tam diedelniekam izskriet no Irbēniem, ne vairs šā pavasara gaidīt, jo, kā Prātnieka Andžs vienādi sacīja, ka viņam vairāk nekā neesot kā tik lietus cepure un hūte, tā arī bij tiesa. Nu, vai nedzirdi vis vēl, ko es tevīm saku?" viņa pēc tam, uz Lienu pagriezusies, uzsauca. "Cik ilgi te sēdēsi? Tūliņ pa durvīm laukā! Man vis tādu pasaules klaidoņu nevajaga."

Liena, kura bij sēdējusi līdz šim auksta un vienaldzīga, it kā nedzirdēdama, kas ap viņu notiek, tagad pie šiem pēdējiem Oļinietes vārdiem, it kā drusku iztrūkusies, pacēlās un sāka streipuļot uz durvju pusi.

"Pagaidi, meit!" Oļiņš ar asarām acīs viņai uzsauca un taisījās iet Lienu atturēt, jo viņam šī sievas cietsirdība ķērās stipri pie sirds.

"Nevajaga nekādas pagaidīšanas!" Oļiniete, vīru atpakaļ atgrūzdama, kliedza. "Ej vien tūliņ bez kavēšanās laukā un projām!"

"Ak Kungs un Dievs!" Oļiņš izsaucās. "Ja tu gribi iet ar mums sodā, kā gan tad mēs priekš tevis pastāvēsim?"

"Gan es pati zināšu, kā es pastāvēšu!" Oļiniete lepņi atkliedza. "Tevīm nav par to nekāda bēda. Dievs vis nav pavēlējis neliešus aizstāvēt un palaidņus žēlot."

Oļiņš neatbildēja vairs nekā, bet iegāja savā dibena istabā, iesēdās ; gultā un nogrima vēl dziļāk savā agrākā grūtsirdībā, kura pēdējos mēnešos bij atstājusies jau gandrīz pavisam.

Liena gāja no Irbēniem, kurus uzskatīja tikpat kā par savu dzimteni, atkal laukā un šoreiz pati nezinādama, uz kurieni, bet še viņai vairs vietas nebij, kaut gan jau no bērna kājas turēja Irbēnos visu kā par savu. Arī tagad vēl redzēja caur asarām un ar pusapmulsušu prātu ikkatru tūkstoškārt pazīstamu vietiņu lūkojamies uz viņu it kā ar dziļu līdzcietību un žēlabām. Tur bij durvju priekšā Lienas puķu dobītes, vairs nekoptas un pārņemtas šovasar ar nezālēm, tomēr dažas ziemciešu puķes, kā arī dažas no agrākām vasaras puķītēm, kuras Liena bij stādījusi vēl priekš savas aiziešanas, - tās tagad, pēdējos ziedos stāvēdamas un uz Lienu skatīdamās, jautāja bēdīgi: "Ko tu raudi, kas tev kait?" Tur palika dārziņš ar bišu kokiem, odzenājiem un ābelītēm, kurā viņa pavadīja labprāt jaukās, siltās pavasara dienas, gaidīdama un uzlūkodama, kad laidīs bites bērnus, lai var nonest šo priecīgo ziņu audžutēvam, kurš tad arī nekad nekavējās atmest citus darbus vai arī uzcelties no dienas vidus dusas un steigties dārzā. Viss šis dārziņš stāvēja tagad mierīgs un kluss, jo bites bij savu vasaras gaitu nobeigušas un nogājušas uz ziemas dusu. Kokiem bij lapas jau nobālējušas, un neviens putniņš tur vairs nelēkāja un nedziedāja pa zariem; bet Lienas ābeles galotnē spīdēja vēl daži sarkani āboli, itin kā viņas pašas gaidīdami un sacīdami:

Kam ābols līgo kokā,

Vai ne, lai raujam to?

Tur palika arī Kaspara vecā mājiņa, kura bij vēl arvienu neapdzīvota un tukša un stāvēja Lienai visai mīļā atmiņā, tā ka tai ienāca prātā tīri neviļus šie vārdi:

Garā vēl tev' apstaigāšu,

Guļot par tev' sapņošu

Un priekš tavām durvīm stāšu -

Savus mīļos skatīšu.

Necik tāļu ārpus mājas palika skaidrais avots, no kura bij Liena smēlusi tik daudz ūdens gan bērna gados laika kavēklim, gan pieaugusi vajadzībai. Tagad viņa dzirdēja to žēlojamies:

Draugs man zudis, kas ar maniem

Burbulīšiem kavējās.

Tāļāk ceļa malā bij Oļiņu ganāms pulks, pie kura atradās arī lielais suns Rūzis - Lienas uzticīgais ganu biedrs no pašiem pirmiem gadiem, kurš viņu aizstāvēja pret ikkatru pārestību ar saviem nikniem zobiem un staigāja labprāt visur līdz. Pirmāk, Lienai atnākot, viņš bij pazinis to jau no tālienes un aizskrējis pretī, lēkādams un riedams neizsakāmā priekā. Drīz viņš slējās un lēca smilkstēdams ap Lienu un gribēdams tai laizīt vaigus, drīz aizskrēja kā vējš līdz mājai, tur, skaņi ierējies, cirtās atkal atpakaļ, paķerdams mutē kādu koku un nomezdams to Lienai pie kājām, drīz ņēma ap viņu lielus aplokus un skrēja kā nepilnīgs, tā ka mājnieki sāka brīnēties, kas Rūzim uz reizes lēcies, jo visu vasaru esot tik vien gulējis un staigājis kā mērga. Viņš ievadīja Lienu istabā un apgulās tai pie kājām, bet, it kā Oļinietes nemīlību nomanīdams, Oļiņam ienākot, izvilkās pa durvīm atpakaļ. Tagad viņš nāca Lienai lēnām pretī un laizīja tai, līdzās iedams, roku. Liena redzēja visas savas iemīlētās gotiņas un paaicināja viņas pie vārdiem. Tās sanāca dīkdamas klāt, un Liena pasniedza viņām pa savam vecam ieradumam visām drusku maizes, paglaudīja ikkatru un gāja, asarām birstot, tāļāk. Rūzis sāka iet līdz, bet Liena paglaudīja arī viņu un pavēlēja palikt turpat. Gan viņš negribēja vēl tūliņ klausīt un skatījās smilkstēdams Lienai acīs, bet, kad tā vēl otrreiz liedza iet, tad arī palika stāvot, bēdīgs un acis nolaidis.

Otrā dienā pēc pusdienas Prātnieks atbrauca Irbēnos savā jaunā aizjūgā, kuru Oļiniete agrāk mēdza nosaukt par brūtgana aizjūgu.

Oļinieti pagalmā sastapis, Prātnieks pēc sasveicināšanās un īsa ievadījuma iesāka: "Es dzirdēju, Oļiņa māt, ka tava pazudusē meita esot atradusies?"

"Jā, te jau bij gan kā čigāniete ievilkusies," Oļiniete ar nepatikšanu atbildēja.

"Ak tad šodien vairs nav vis še?" Prātnieks jautāja tā, ka varēja nomanīt, ka viņam ir žēl, ka savās cerībās vīlies.

"Vai es, Andž, viņu te turēšu?" Oļiniete atteica. "Es izdzinu taī pašā stundā laukā, lai iet, kurp grib, jo kāds labums tagad vairs ir no viņas?"

"Es dzirdēju, ka esot vīrs aizbēdzis un pate staigājot tagad meklēdama," Prātnieks sacīja ar nejaukiem smiekliem, kuros varēja redzēt īstu prieku par Lienas nelaimi.

"Vai aizbēdzis?" Oļiniete priecīgi iesaucās. "Ak, tā viņai vajadzēja, tā viņai, Andž, vajadzēja! To ir Dievs labi darījis."

"Bet vai tu vēl to nezināji?" Prātnieks kā brīnodamies jautāja. "Vai tev nestāstīja savu bēdu? Es domāju, ka tādēļ vien ir nākusi šurp."

"Gribēja gan stāstīt, bet es nemaz vairs neklausījos," Oļiniete atteica, "līdzko dabūju dzirdēt, ka neesot vairs meita, bet jau tā paša nelieša sieva, tad triecu pa durvīm ārā. Bet kur tu dzirdēji, Andž, par viņas vīra pazušanu?"

"Mācītāja muižā runāja. Tur laikam kāds no saimes noklausījies, kad mācītājam stāstījusi. Esot pats priekš kādām nedēļām, augusta mēneša beigās izgājis, solīdamies nākt šurp uz Slātavu un nonest mūsu mācītājam salaulāšanas zīmi, bet, kā gājis, tā palicis, neesot redzēts pie mācītāja, ne citur."

"Ak tā bijis? Šurp atnācis? Nudien, Andž, nudien, tad tici vien droši, ka cits nav zadzis nedz ruļļu, nedz Bisara zirgu, nedz arī tavas klēts dedzinājis," Oļiniete iesaucās. "Tas ir skaidri kā pieci pirksti! Ne uz citu domājat, ne grēkojat, ne arī cits tik liels blēdis ir kā viņš."

"Jā, jā, var gan būt tiesa," Prātnieks ar labpatikšanu viņai piekrita, pie sevis brīnodamies, ka nebij pats tūliņ nācis uz šām domām.

"Tas ir tiesa, Andž, skaidra tiesa kā zelts! Tur nemaz vairs nešaubies. Un es nemaz neticu, ka viņi ir pavisam salaulājušies, jo tā zīmju nēsāšana ir tik tāda iemesla meklēšana, lai var tikt pie zagšanas. Ak, tāda posta cilvēka! Kaut viņš kaklu nolauztu elles ratā! Mērnieki bij nu, paldies Dievam, izvadīti, izēdināti, izdzirdīti, izguldīti, un visiem savas robežiņas rokā, lai nu kādas viņas kuram; bet nu nāks atkal otrreiz kā kara laiki pār pasauli, un tad būs stāvu jāizput aiz mērniekiem vien!"

Prātnieks negāja šoreiz nemaz istabā, bet pēc šās sarunas aizbrauca tūliņ projām, aizbildinādamies, ka jaunais zirgs esot nemierīgs un nestāvot. Tomēr īstā lieta, kādēļ viņš šoreiz ilgāk nepalika, bija tā, ka gribēja steigties Oļinietes izsacītās domas izlietot. Pats viņš gan nebūt nedomāja un neticēja, ka Kaspars ir pie tiem pieminētiem noziegumiem vainīgs un ka tos viņam pierādīs, bet Prātnieks gribēja tik Lienai riebt un griezt to lietu tā, ka valdība viņu vismazāk apcietina un labi paspīdzina. Viss tas bij jādara viņam ar steigšanu, jo Kaspars varēja, kas zin, drīz atrasties un attaisnoties, caur ko šis pirmais atriebšanās gadījums par to, ka Liena precības lietās viņu atraidījusi, aizietu neizlietots garām.

Nākošās dienās runāja visur klaji un droši, ka tikpat tās zādzības, kā arī dedzināšana esot viss Kaspara darbs: papriekšu viņš izzadzis ruļļus, tad Bisara zirgus un, garām jādams, nodedzinājis Prātniekam klēti. Liena, kura lieloties Kasparam par pielaulātu, kas gan neesot nemaz tiesa, staigājot tagad, viņu meklēdama. Bet kas nu došot zagli un dedzinātāju atrast! Varbūt esot jau tagad nolauzis kaklu poļos vai leišos. Lienu viņš gribējis tik vien labi izmānīt un tad atstāt. Citi turpretī zināja skaidri, ka Liena arī bijusi pie zagšanas daļā, bet pēc bēgot atšķīrusies un nevarējusi vairs sava biedra atrast, kurš ruļļus aiznesis jāšus viens pats uz Bisara zirgiem. Liena par to atrodoties valdības ziņā apcietināta un esot jau pa daļai savus noziegumus izsacījusi. Vēl daži apliecināja itin stipri, ka Kaspars esot taī un taī pilsētā saņemts ar visiem ruļļiem cieti, bet Bisara zirgus bijis gan jau pārdevis. Viņš esot jau atsūtīts uz guberņas pilsētu un nākšot drīz no apriņķa pilsētas arestantu kārtā uz Slātavu.

Šās valodas nepalika vis tik ļaužu mutē vien, bet mērnieks uzdeva valsts valdībai patiesi Lienu apcietināt un pārklausīt, tik vien viņa nebij tad vairs nekur atrodama, caur ko sāka krist izpaustās domas par zādzību līdzzināšanu un par dalību pie tām jo vairāk uz viņu, tā ka klaušināšanu pēc Lienas valsts valdība izpauda un izplatīja arī visapkārt un labi tāļu caur citām valstīm jeb pagastiem tomēr veltīgi.

Visas šās ļaužu valodas, kā arī Lienas piepešā parādīšanās un pazušana piespieda zādzību meklētājus nopietni un cieti turēt domas uz Kasparu. Tie izrakstīja uz visām pusēm ķeršanas vēstules pēc tāda cilvēka līdz ar goda maksas izsolīšanu tam, kas var dot par viņu skaidras ziņas.

Pēc kādām nedēļām vēlāk uzklīda slātaviešos Annuža, Lienas un Kaspara meklēdama. Caur to sacēlās atkal jaunas valodas, un drīz bij Annuža arī pie zināmiem noziegumiem daļiniece. Kad viņa dzirdēja, ka Liena gan slātaviešos manīta, bet Kaspars ne, tad gribēja iet tāļāk un Dievs zin kurp, bet jau šis garais ceļš līdz Slātavai bij noņēmis viņai vecuma spēkus tik ļoti, ka par iešanu nebijis vairs ko domāt. Gan viņa gribēja un cerēja caur atpūšanos atspirgt un iestiprināties, tādēļ apņēmās palikt kādas dienas uz vietas pie sava pēdējā saimnieka, kura ziņā stāvēja arī viņas vecais ratiņš un citas kādas pūles.

Kaut gan viņa jau kādas dienas pēc atnākšanas bij nodzīvojusi, atpūzdamās un iestiprināšanās gaidīdama, tad tomēr tā negribēja vis nākt, bet turpretī sāka zust jo vairāk tas pats spēka mazumiņš, kurš bij vēl atlicies. Visupēdīgi Annuža iesirga un, kaut gan ne visai grūti, tad tomēr tā, ka vajadzēja palikt kādu nedēļu uz gultas, jo caur bēdām, nemieru, negulēšanu jeb miega nenākšanu, caur ceļa grūtībām un pat trūcību bij viņas jūtekļi paguruši līdz vājumam.

Annužas atnākšana Slātavā bij arī zādzību meklētājiem drīz zināma līdz ar visām ļaužu valodām, domām un spriedumiem. Tie nepameta vis viņas neievērotas, bet aicināja tūliņ pie pārklausīšanas. Kad Annuža aiz vājuma nevarēja iet, tad atstāja viņu saimnieka zināšanā un apgalvošanā, lai, kad izveseļojas, neizlaiž nekur no mājas, bet sūta bez kavēšanās tiesas priekšā, ko viņš, zināms, arī darīja, līdzko tik vājniece pienācīgi atspirga. Zināms gan, ka saimniekam nevajadzēja nemaz Annužas skubināt pie šā pienākuma piepildīšanas, bet tik vien likt viņu braukšus novest uz muižu, jo pati viņa ar savu pabailīgo un paklausīgo dabu vīkšās un taisījās, pat vai vāja būdama, iet, tāpēc ka prāts neesot nemaz mierīgs Dievs zin ko tur no viņas prasīšot, ko ne. Un ka ilgas neiešanas dēļ neliekot vien sodā. Tik vien kājām viņas nevarēja laist, kaut gan pati to gribēja, baidīdamās būt saimniekam par nastu.

Pie pārklausīšanas prasīja Annužai vispirms, kur viņa šo vasaru bijusi.

Annuža nopūtās, atņēmās un tad sāka stāstīt:

"Es jau gan esmu dzirdējusi un zinu, kādas valodas ir še izpaustas un kādas domas tur par Kasparu, Lienu un arī par mani, tāpēc izteikšu skaidri visu, lai valdnieki redz, ka ļaudis dara mums netaisnību ar savām valodām. To jau zin ir Dievs, ir cilvēki, ka Kaspars ar Lienu ir tikpat kā mani bērni un ka es bez viņiem nevaru dzīvot, tāpēc es, zinādama jau agrāk, ka šie bērni viens otru cerē un ka Oļiņu māte ir tam stipri pretī, palīdzēju viņiem saieties un nogāju līdz ar to arī pati pie tiem dzīvot kā mātes vietā. Gan ir tiesa, ka es Lienu aizvedu bez ziņas, bet citādi arī viņas glābt nevarēju, jo, kā viņai klājās pēdējā laikā pie Oļiņiem, tas visiem zināms, un tādas dzīves tā meitene nevarēja ilgi panest, nedz arī iziet pretī prātam tur, kur Oļiņi gribēja. Kaspars, pēc tam kad viņam še vai nu ar taisnību, vai ar netaisnību, par ko spriedīs tiesu savā laikā gan pats Dievs, bij māja atņemta, tad zemes valdīt viņš vairs negribēja, jo ko gan šinīs laikos kurš, ar algas cilvēkiem strādādams, ir panācis? Viņš gribēja mierīgas vietiņas un darba par sevi, tādēļ aizgāja uz jūrmalniekiem vēl labi tāļu aiz savas dzimtenes, apmetās kādā jūrmalas būdiņā, gribēdams darboties ar zveju un malkas dzīšanu uz pilsētām. Es ar Lienu, kad nogāju, paliku pie saviem radiem, kuri ir labi tāļu šaipius tagadējās Kaspara dzīves vietas. Tur mēs abas uzturējāmies līdz tam laikam, kur Kaspars ar Lienu salaulājās, jo tagad tie ir vīrs un sieva.

Pēc tam es paliku turpat pie viņiem un mēs, pavisam četri cilvēki: Kaspars, Liena, Tenis un es, dzīvojām pa iesākumam gan grūti, bet pilnā mierā un no neviena ienaidnieka netraucēti. Kasparam bij reti vaļa mājā būt, turpretī mēs trīs negājām gandrīz nekur laukā, bet kopām pa māju govtiņu līdz ar maziem dārziņiem, kuri ir pie tās mājiņas klāt.

Ap Bērtuļa dienu izgadījās Kasparam drusku vaļīgāks laiks, kurā viņš nodomāja izstaigāt Slātavu un nonest šejienes mācītājam savu salaulāšanas zīmi un vēl kādas citas darīšanas te izdarīt. Ikkatrs, kas Kasparu pazīst, zin, ka sava vārda viņš neviļ, ja vien cik necik spēj to pildīt, tāpēc mēs gaidījām droši noliktās dienās viņu atnākam, bet nesagaidījām. Pagāja vēl dažas dienas - visa nedēļa un vēl vairāk, bet Kaspara nejuta. Liena nebij vairs apmierinājama un taisījās nākt uz Slātavu Kasparu meklēt. Viņa atnāca, un mēs, vecie mājnieki, gaidījām, gaidījām atpakaļ, bet nevarējām sagaidīt nekatra: nedz meklētājas, nedz meklējamā. Nu vairs nebij nekas labs domājams un nemiers sāka mocīt mani savu reizi. Dažu nakti pavadīju bez miega, nezinādama, ko iesākt, ko ne, jo tik gara ceļa uz Slātavu neiedrošinājos viena pati uzņemt. Tomēr jānāk vien bij - cita nekā nevarēja izdomāt. Gan nu Tenis arī neliedzās nākt, bet viņam es nevarēju uzticēties, vai atnāk vai ne, tādēļ ka viņš brīžam aiziet pavisam uz otru pusi, turklāt es nomanīju, ka Tenim visai lielu bēdu nav un ka viņš varēs palikt mājā mierīgāks nekā es, tādēļ virzījos vien pati laukā un nācu šurp. Kas tāļāk noticis, to jūs zināt tikpat kā es, jo Kaspars nav slātaviešos redzēts, bet vienīgi tik Liena, kura, meitene, savās bēdās ir aizgājusi vai nu vēl tāļāk Kasparu meklēt, vai atkal griezusies pa kādu citu ceļu uz savu pusi atpakaļ. Es šaī rudens laikā nedz spēju, nedz drīkstu vairs turp iet, bet palikšu pa ziemu laikam tepat pie sava tagadējā saimnieka pirtiņā ar visu nemieru un bēdām, lai Dievs dara ko darīdams. Bet jūs, cilvēki, lai nu esat vai valdinieki, vai kungi, neapgrēkojaties, turēdami par zagli un dedzinātāju to, kurš nav nekad tāds bijis un arī nekad nebūs. Domājat uz ko domādami un meklējat noziedznieku kur meklēdami, bet Kaspars vainīgs nav, un to es varu apliecināt droši priekš Dieva un cilvēkiem."

Še Annuža savu stāstīšanu nobeidza, un vairāk nevarēja no viņas nekā izdabūt nedz caur jautāšanu, nedz caur pavēlēšanu. Gan pārklausītāji un zādzību meklētāji paši arī neturēja cieti Kasparu par vainīgu, tomēr viņa piepešā pazušana bij un palika visiem par brīnumu un ļaužu valodām par cēloni. It īpaši visi runāja ar labpatikšanu to, ka Kaspars tik Lienu izmānījis un tagad pats aizbēdzis uz krievu zemi. Par tādām izrunām priecājās un viņas arvienu piepušķoja, zināms, visvairāk Oļiniete ar Prātnieku arī joprojām un arvien vēl tad, kad Annuža jau dzīvoja atkal, kā solījusies, savā pirtiņā un jauna šinī lietā no ārpuses vairs nekā nedzirdēja.

Daža nedēļa vēl pagāja, un vēlais rudens ar visiem saviem draņķa laikiem bij jau klāt. Visas izrunas un valodas par Lienu un Kasparu sāka jau pamazām novecot un rimties, jo jauniem stāstiem un jauniem notikumiem, kuri nāca atkal gan par to pašu zādzību meklēšanu, gan par citām lietām, vajadzēja vietas. Tik vien Annuža nedomāja par neko citu kā tik par saviem bērniem. Viņa pavadīja garās naktis savā pirtiņā viena pati un vairāk bez miega, gan tumsā, bet vienās nopūtās uz Dievu. Arī Oļiniete ar Prātnieku pieminēja gan savās sarunās, gan arī prātā vien nereti Kasparu un Lienu, bet, zināms, tik pavisam otrādā ziņā kā Annuža.

Žēlsirdīgas saimnieces bij atkal devušas Annužai kādus rupjākus vērpšanas darbus - un daža tik tādēļ, lai šai nelaimīgai vecītei būtu laika kavēklim darbs un uzturs, bet uzturu viņai nevajadzēja gandrīz nekāda: viņa dzīvoja vairāk tik no savām bēdām.

Kādu vakaru labi pavēlu un pašā nejaukākā laikā atvērās Annužas mājokļa durvis, kad viņa nekāda svešinieka pie sevis negaidīja, un ienāca pamazām un it kā ar lielu nogurumu sastingusi, salijusi un, protams, arī pārsalusi sieviška. Turpat pie durvīm apstājusies, viņa gribēja kaut ko sacīt, bet likās, ka nespēja, - sāka līgoties, gāzties un pakrita gar zemi. Annuža ar savām vecām un patumšām acīm pie vājas skala gaismiņas gan nedabūja ienācējas nemaz saskatīt un pazīt pavisam ne, tomēr viņai iesitās prātā, ka tā cita nevarot būt kā Liena. Skalu no spraustavas paķērusi, pieskrēja raudzīt un pārliecinājās, ka ir pareizi domājusi: Liena gulēja pie zemes bāla, novārgusi, ar asaru pilnām acīm, slapjās drēbēs un bez atmaņas. Annuža, viņu tādu ieraudzīdama, iekliedzās sāpju pilnā balsī: "Lien, manu Lien, ak tu nabaga bērns!" Skals viņai izkrita no rokas, un pati nometās Lienai līdzās zemē, pacēla tās galvu, paklausījās, vai dvašu velk, un, kad bij pārliecinājusies, ka nav vis pagalam, bet laikam tik aiz briesmīga noguruma un novārguma paģībusi, tad veikļi pacēlās, uzņēma izkritušo un vēl turpat zemē degošo skalu, iesprauda to atkal spraustavā un, savu nespēku vai nevarību aizmirsdama, sāka Lienu kopt un glābt. Pati viņa pēc brīnojās, kur to brīdi nācis tas spēks - nolikt Lienu savā guļamā vietā, noģērbt slapjās drēbes, silti noguldīt un sastingušos locekļus caur berzēšanu iesildīt, jo taī pašā dienā nespējusi atnest sev gandrīz ne ūdens spaiņa no akas.

Pirtiņa gadījās, par laimi, silta, jo Annuža bij to no rīta izkurinājusi, tas arī stipri piepalīdzēja dot viņas karstiem pūliņiem labas sekmes, jo Liena pa brīdi parādīja pilnīgas dzīvības zīmes: viņa atvēra drusku acis, smagi nopūtās un tad nogrima dziļā miegā. Annuža gribēja dot vājniecei spirdzināšanās dēļ kaut ko baudīt, jo viņai gadījās pie rokas krūzīte salda piena, ko saimniece bij atsūtījusi vēl nupat vakarā ar savu dēlēnu, bet Liena neatmodās, un varēja redzēt, ka par īstu miegu tagad viņai nevarēja būt nekas labāks.

Nu Annužai laiks nebij vairs garš, nu viņa neiedomāja vairs sava vājuma un nespēka, nū aizmirsa arī pirmā galā visas bēdas, jo audzinātājas pienākums, kurš nešķiras necik no mātes pienākuma, atdzīvojās ar jaunu spēku viņas vecā, bet siltā sirdī. Uz miegu viņa pati tagad nemaz nedomāja, un nu nebija arī vairs grūt nomodā dzīvot. Viņa glaudīja Lienas kuplos, tumšbrūnos, bet tagad drusku nekoptos matus un bālos vaigus, kuros bij asaras izgrauzušas gandrīz pastāvīgus ceļus, ņēma Lienas svabado roku, sildīja un glaudīja to savās rokās, nemaz gandrīz nemanīdama, ka pašas sausās acīs arī radās asaras itin kā daudzkārt agrākās dienās. Un kā gan nebij rasties asarām Annužas acīs, kad aplūkoja Lienas līdzšinīgo mūžu un to būšanu, kādā viņa tagad atradās, kā arī to dalību, kāda bij šai, ja ne kā vienīgai audzinātājai, tad tomēr gan kā vienīgai izauklētājai pie visa Lienas likteņa? Sirds Annužai krūtīs, tā sakot, lūzin lūza, kad uzlūkoja Lienas iekritušos bālos vaigus, kuri bērnībā bij sārti un pilni kā gatavas ogas, auksto un kluso muti, kura allaž skaisti smaidīja un skaitīja viegli pirmās bērna lūgšaniņas un dziesmu pantiņus, ko Annuža mācīja, izraudātās acis, kuras citkārt spīdēja jauki, laipni un ar īstu bērna uzticību. Gan bij asaras tecējušas no viņām agrāk arī, bet pavisam aiz citādiem cēloņiem un citādās jūtās, it kā toreiz, kad Annužai vajadzēja viņu nodot pie Oļiniem par audzēkni, jo Lienai bij Annuža, kuru gan sauca tik par krustmāti, daudz mīļāka nekā dažam bērnam sava māte, un viņu abu starpā pastāvēja jau no pašām pirmām dienām īsta draudzība. Tomēr tās bij tik īsu sāpju asaras, jo pēc tam viņa varēja iet un gāja arī bieži vien un pilnā priekā pie Annužas ciemoties, kuru turēja tad vēl arvienu jo mīļāku. Turpretī šās asaras, kuras tagad grauza Lienas acis, bij tās dziļās nelaimības asaras, pēc kurām nemēdz nākt vairs laimība vismazāk bez rūgtuma un dzīves smaidi vismazāk bez asaru atmiņām. Annužas ceļi neviļu nolocījās, rokas savienojās un pacēlās līdz ar sirdi augšup šādos lūgšanu vārdos: "Ak Kungs, ak Kungs, vai nav tik manu grēku dēļ šim bērnam viss tas krusts jānes! Jo, ja Oļiņi zinātu visu, kā es viņiem nedrīkstu stāstīt, vai gan tad tie pie viņas tā noziegtos? Tad būtu varbūt viss citādi. Ja ir tā un Tu esi sūtījis visu šo nelaimi par viņu manu grēku dēļ, ak, tad, Kungs Dievs, ņem atkal žēlīgi to no viņas un tiesā mani pašu - ja ne pēc savas žēlastības, tad pēc savas taisnības. Tu pats zini un redzi, ka cilvēki laikam vairs nespēj šās lietas par labu griezt, tādēļ arī nenieka nelīdzētu, ja es vēl tagad savu noslēpumu darītu Oļiņiem zināmu, turpretī tavā spēkā stāv viss, jo tu loki cilvēku sirdis un viņu ceļus kā ūdens straumes. Tu, Kungs, ar savu vispēcību vari darīt arī, ja tas ir tavs prāts, Oļiņiem zināmu, ko es pret viņiem noziegusies, jo es, ak Kungs, gribu krist Tavā dzīva Dieva rokā, kur ir taisnībai līdzās arī žēlastība."

6.Kādā vakarā Feldhauzens pavēstīja Raņķi pie sevis,

Kādā vakarā Feldhauzens pavēstīja Raņķi pie sevis, kas tagad gan ilgi nebij noticis, un sacīja: "Lūk, Ranke, kamēr mēs meklējam zādzību veltīgi un dzenājam zagļus bez pēdām, tikām nāk un piedāvā viņi paši mums tās atpakaļ. Klausāties, kāda vēstule atnāca man šodien pastā:

"Cienīgs kungs!

Jūsu ruļļi atrodas tagad itin drošā vietā, tādēļ, ja jums ir viņu atdabūšana svarā, tad varat par to aprunāties š.g. novembra mēneša divdesmitā dienā ap pulksten desmitiem no rīta Hamburgas viesnīcā septiņpadsmitā numurā."

Nu, ko jūs domājat par to lietu?"

"Hm! Tā lieta ir labu zvēru nagos, no kuriem nav dabūjams par nieku nekas laukā," Raņķis atbildēja.

"Bet man šķiet, ka tas ir tik tāds mānīšanas un muļķošanas darbs," Feldhauzens sacīja.

"Nevar vis zināt," Raņķis domīgi atteica, "es domāju gan drīzāk otrādi, jo kādēļ tad gan ir uzdots skaidri viesnīcas vārds līdz ar istabas numuru? Vismazāk tur var nākt varbūt zādzībai uz kādām slepenām pēdām."

"Bet kas var ticēt, vai šāda uzaicināšana nav atkal tik kādas jaunas blēdības iemesls un ievilināšana kādā jaunā slazdā?" Feldhauzens pabailīgi sacīja.

"Nu, pret jaunām blēdībām un slazdiem ir jāapdrošinās," Raņķis mierīgi atbildēja.

"Bet kas var viņas visas iepriekš paredzēt?"

"Gandrīz var gan paredzēt, jo tā lielākā lieta var būt tik naudas izkrāpšana, un tās jums nevajaga turēt pie sevis, bet nodot pilsētā vispirms drošā glabāšanā."

"Skaidras naudas man gandrīz nemaz nav ko līdz ņemt, tādēļ atkrīt arī tās bēdas par viņas paglabāšanu," Feldhauzens sacīja, pa pusei jokodams, pa pusei patiesībā.

"Tāļāk ir vajadzīgs apbruņoties ar kādiem diviem krietniem revolveriem un labu spāniešu dunci."

"Bet vai nebūtu labāk apgādāties iepriekš jau ar policijas spēku un, ja ir patiesi kādi blēži, tad likt tos tūliņ apcietināt?"

"Nē, ar to neiesākat!" Raņķis biedinādams atbildēja. "Par to jūs nemaz vairs nešaubāties, ka viņi nebūs jau tā uz visām pusēm apdrošinājušies, ka pierādīt viņiem nekā nepierādīs un darīt nenieka nepadarīs, tik vien jūs paši varat pievilkt ar to sev dzīvības nedrošību, tāpēc, ja tā lieta ir tāda un ruļļi atrodas patiesi tādu putnu nagos, tad tie citādi sava laupījuma neatdos kā vien ja ar labu."

"Vai jūs, Ranke, nevarētu nākt man padoma labad līdz?"

"Mana līdziešana nevar būt jums nekādā ziņā par labu, ja vien par kaiti," Raņķis, brīdi padomājis, sacīja, "jo ar diviem viņi darīšanās neielaidīsies un, nomanīdami, ka jūs neesat vis viens vien, varētu sākt visās savās darīšanās jums neuzticēties. Un ko gan es, jums līdzbraukdams, varētu visā šaī lietā līdzēt? Itin nenieka. Uzmanības jums, zināms, vajaga uz ikkatra soļa, un tad jūs nevarat nekādā postā krist."

"Tomēr es vēl nevaru nemaz tai vēstulei ticēt," Feldhauzens pa brītiņu domīgi runāja.

"Jā, viņai pilnīgi ticēt es arī neticu un negribu nemaz jūsu pierunāt viņai ticēt un braukt turp," Raņķis atteica, "bet to vien varu sacīt, ka šādās reizēs nav cilvēkam pēc prāts ar mieru, kad apzinās nedarījis visa, ko varējis, bet pametis dažu kaktiņu neizmeklētu, lai arī vai tik bērns pa smieklam būtu teicis, ka tur atrodas pazudušās lietas. Vismazāk jau šis cēlonis pamudina jūs braukt; un, kas zin, vai tur arī nevar būt patiesi kas vairāk?"

"Jums tiesa - braukt vajadzēs," Feldhauzens pārliecinājies teica, "braukt vajadzēs gan, lai tur ir kas būdams. Tik vien es jums vēl pieminu, ka šī lieta nav un nebūs arī vairāk nevienam zināma kā tik vien man un jums. Tāļāk jāsaka, ka bez naudas braukt būtu pavisam veltīgi. Vai jūs nevarētu man kādus tūkstošus aizdot? Paša kapitāli man noguldīti uz termiņiem."

"Skaidrā naudā man arī daudz nav."

"Nu, dodat, cik ir."

Raņķis nesacīja nekā, bet sēdēja labu brīdi klusu domās. Feldhauzens šo viņa klusumu saprata un runāja tāļāk: "Es negribu nebūt uz ilgu laiku un procentus maksāšu tikpat, cik jūs dabūjat no citiem, tik vien sakāt - cik varēsat dot?"

"Nu, lai tad būtu divi tūkstoši," Raņķis atbildēja tikpat domīgi kā papriekšu.

Feldhauzens gāja tūliņ pie sava rakstāmā galda un, vajadzīgo papīru dabūjis, sāka rakstīt.

"Vai desmit procentu būs diezgan?"

"Nu jā, jā, lai nu tāpat ir vien," Raņķis, acis nolaidis, atbildēja, bet varēja redzēt, ka pāra procentu gan vēl labprāt gribētu klāt. Tad sāka skaitīt naudu - visu gandrīz tik simtu rubļu papīros vien.

Feldhauzenam arī bij drīz vekselis gatavs, un tā nu viņi abi pārmainīja: viens vekseli pret naudu, otrs naudu pret vekseli, viens izlasīja klusu vekseli, otrs pārskaitīja klusu naudu, un pēc abi savus iemantojumus paglabāja kabatās.

Pēc tam bija vakars jau labi vēls un Raņķis taisījās projām, bet papriekšu lūdza vēl Feldhauzenu, lai tas sūtot kādu no saviem cilvēkiem viņu pavadīt.

"Kādēļ tas jums vajadzīgs?" Feldhauzens brīnodamies jautāja.

"Es neesmu nekāds nakšu draugs un viens eju vairs tik vien dienu laukā," Raņķis, cauri ņemdams, atbildēja, un pie viņa valodas varēja nomanīt, ka tāļāka jeb tuvāka taujāšana šinī lietā viņam nav pa prātam. Feldhauzens likās to saprotot un nejautāja vairs nekā, bet tik sacīja:

"Mans kučiers gan, kā domāju, būs nomodā, bet ar kādu iemeslu lai es viņu sūtu jums līdz, jo ko gan viņš domās, kad es likšu viņam jūs vadīt uz māju kā sievišku?"

"Īstenā cēloņa viņam nevajaga zināt, bet sakāt tik, ka jums ir jādabū no manis kādi ruļļi, ko es arī iedošu."

Feldhauzens paskandināja galda zvaniņu un pēc tam ienākušai istabas meitai pavēlēja pateikt kučieram, lai noiet Raņķa kungam līdz un atnes atpakaļ to, ko viņš iedod.

"Jums būtu ievērojama vēl šī lieta," Raņķis, kučiera gaidīdams, sacīja, "nonākt taī viesnīcā jau to dienu priekš tam apakš sveša vārda un nomesties kādā kambarī septiņpadsmitā numura tuvumā, no kurienes var šo pieminēto istabu labi aplūkot. Tur, kas zin, varēs dabūt redzēt vai dzirdēt kaut ko svarīgu."

"Pateicos jums," Feldhauzens sacīja, "šis padoms ir patiesi ievērojams."

Kaut gan abi šie vīri agrāk arī skatījās maz viens otram acīs, tad tagad jo mazāk, un, ja kādreiz netīšu tas izdevās, tad tūliņ abi novērsās, it kā kad abēju acis būtu vienam pret otru nāvīgi iesmi, kuri duras otram sirdī, bet, zināms, tik caur paša acīm.

Kad Raņķis bij atvadījies un izgājis, tad mērnieks, viens pats palicis, izvilka patlaban dabūto naudas pakiņu no kabatas un sāka aplūkot visus naudas papīrus pa vienam. Piepeši viņš sagrāba visus tos kopā un svieda ar lielu īgnumu pie malas, sacīdams: "Nolādēta nauda! Kāds velns viņu jāja vairs šurp manās acīs ņirgāties?! Tas elles ierocis nekaunas un nebaidās savu Jūdasa algu aizdot man pašam atpakaļ, turklāt vēl pret vekseli un par desmit procentiem! Es nevaru šā cilvēka vairs panest un labprāt neiedotos turpmāk ar viņu nekādās darīšanās, ja vien varētu bez viņa padoma un palīga iztikt. Ir uzskatīt viņa vairs es nespēju. Nav nebūt tiesa, ka viņš dara, ko dara, manis labā, bet paša labums vien ir visam īstais nolūks."

Feldhauzens runātu varbūt vēl kaut ko vairāk, ja kučiers, no Raņķa pavadīšanas ar kādu rulli atpakaļ griezdamies, viņa neiztraucētu.

Visa māja bij jau klusā mierā, kad mērnieks tūliņ pēc tam gāja savā guļamā istabā, kur aiz sienas tāļāk bij kučiera istaba. Viņš dzirdēja drīz kučieri no otras puses ienākam un ar sievu sarunājamies.

"Kas tur tev tik vajadzīgs bij ko nest?" sieva jautāja.

"Kāds vecs rullis," kučiers ar nepatikšanu atbildēja.

"Var būt, ka būs atradies kāds zudušais rullis?" - tā sieva atkal. "Nē, nav vis, jo to gan tad cienīgs tēvs saķertu ar citādu nepacietību, bet šo lika tik nomest apakš galda, nemaz pats nepaskatīdamies."

"Dzenā cilvēku veltīgi un bez vajadzības, it kā ar vajadzību vēl nebūtu diezgan ko iet un diezgan ko darīt," sieva dusmīgi sacīja.

"Tur ir, kā es nomanīju, laikam kāda cita lieta," kučiers pa brītiņu atteica. "Raņķis laikam tik nedrīkstēja iet viens uz māju, jo viņš bij tik bailīgs kā mazs bērns: visur redzēja kaut ko kustam, visur krūmus domāja par cilvēkiem un turējās man pie rokas, gandrīz drebēdams aiz bailēm. Ja man kāds to stāstītu, ka liels cilvēks var būt tik bailīgs, tad es tam nebūt neticētu. Agrāk viņš pavisam tāds nebij."

"Tās ir varbūt vēl arvienu tās pašas bailes no goda maltītes vakara," sieva sacīja. "No tā laika ir cienīgs tēvs arī tāds kā lēnāks un domīgāks."

"To dara tik tās pašas zādzību bēdas un žēlabas vien."

"Nē, būs gan kāda cita lieta arī, lai nu kāda viņa," sieva gudri atteica, "jo pati cienīgā māte arī to domā."

Feldhauzens, šādu sarunāšanos dzirdēdams, grieza zobus un dusmojās, ka saime iedrošinājas un spēj līst ar savām domām tik dziļi savu kungu noslēpumos un spriest tik droši un arī taisni par viņu darbiem, kā ari par viņiem pašiem. To dzirdēdams, ka cienīgā māte arī neizprotot, kas viņam īsti kaitot, Feldhauzens pārliecinājās, ka darījis pareizi, sievai visu nestāstīdams, jo, ko Raņķis viņam kādreiz sacījis, tas esot tagad izrādījies par patiesību, ka pļāpāšanas kaislība piespiežot brīžam pat augstākos sieviešus izpļāpāt savām apakšniecēm slēpjamas lietas.

Necik dienu pēc tam mērnieks pavēlēja kādā vakarā kučieram sataisīties uz garāku ceļu un būt rīta agrumā ar zirgiem pie durvīm klāt. Ratos sēzdamies, viņš kučieram uzsauca tik vien šos vārdus: "Uz staciju!"

Tanī pašā dienā Feldhauzens nonāca ar pusdienas braucienu pilsētā un līdz ar to zināmā viesnīcā, kur ieņēma sev kambari taisni septiņpadsmitam numuram pretī otrā pusē koridoram. Tanī viesnīcā atradās ikkatras istabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kurai bij priekšā pēc patikšanas aizvelkami un atvelkami aizkari: kad gribēja skatīties no iekšas uz koridoru, tad varēja atvilkt, bet, kad gribēja, lai no koridora neskatās iekšā, tad varēja aizvilkt. Feldhauzenam izlikās, ka šī ietaise būtu gādāta īsti priekš viņa vajadzības, jo vakarā, savu uguni izdzēsis vai tik vien apslēpis un durvs rūts aizkaru atvilcis, viņš varēja gaišā koridorā aplūkot septiņpadsmitā numura durvis kā spogulī.

Sulainim, kurš pienesa viesu grāmatu, Feldhauzenu lūgdams, lai ierakstot tanī savu vārdu, viņš jautāja: "Vai še man pretī septiņpadsmitā numurā arī kas mājo?"

"Tas ir ieņemts uz ilgāku laiku no kāda kunga," sulainis atbildēja. "Tagad gan viņa nav mājā, bet ir solījies šovakar vai rītu agri pārnākt. Raugāt, še ir arī viņa vārds."

Feldhauzens skatījās un lasīja pie sevis, tad sacīja sulainim: "Tā, tā, es gribēju tik zināt, vai tā istaba ir tukša, jo tad es viņu lūgtu sevīm."

Kad sulainis bij izgājis, tad Feldhauzens ņēma savu kabatas grāmatiņu un ierakstīja tanī: "Baron Wernander aus Ehstland."

Kamēr vēl bij gaišāks, tikām Feldhauzens izgāja pa pilsētu nodot lieko naudu drošā glabāšanā un arī kaut ko citu apgādāt, bet, tumsai metoties, viņš nāca mājā, gribēdams turēt vērā septiņpadsmito numuru caur savas durvs rūti. Viņš lika atnest sev vakariņas un avīzes, ko laiku pakavēt. Tad gaidīja tā visu vakaru un labi vēlu, turēdams septiņpadsmitā numura durvis allaž īsti pie ikkatra trokšņa acīs, bet nesagaidīja nenieka, jo pieminētās durvis nekad neatdarījās. Viņš nogāja gulēt, bet miegs bij caurs un traucēklīgs. Pēc pusnakts Feldhauzens sāka dzirdēt pa miegam koridorā troksni, izlēca kā sviests no gultas un skatījās caur durvi, kur redzēja koridorā viesnīcas sulaini ar sveci rokā pavadām kādu plecīgu pusmūža kungu un ielaižam septiņpadmitā numura istabā. Pa brīdi izgāja sulainis atpakaļ, un pēc tam cits nekas vairs nebij nedz dzirdams, nedz redzams.

Otrā rītā pie laika sulainis ienesa taī pašā istabā kādu vēstuli un tūliņ atkal iznāca.

Noliktai stundai tuvojoties, Feldhauzens aplūkoja uzmanīgi caur savām durvīm septiņpadsmitā numura durvju rūti, vai tai arī ir iekšpusē aizkars priekšā un vai tur no iekšas nevar skaidri redzēt, ; ka viņš no savas istabas iznāk un tanī ieiet. Feldhauzenam tas nebūtu vis pa prātam, īsti tādēļ vien, ka viņš bij pieņēmis viesnīcas grāmatā citu vārdu. Tomēr viņš pārliecinājās ar prieku,, ka to pieminēto durvju rūtij ir aizkars priekšā, tādēļ uzvilka virssvārkus, ņēma gardibeni, izgāja koridorā un pieklauvēja pie septiņpadsmitā numura durvīm. Durvis atvērās, un viņās parādījās tas pats plecīgais kungs, kuru sulainis naktī pievadīja.

"Lūdzu iekšā," viņš sacīja un, kad Feldhauzens nekavēdamies iegāja, tad aizslēdza tūliņ viņam aiz muguras durvis.

"Jūs gan būsat laikam Feldhauzena kungs?" viņš apgriezdamies jautāja.

"Jā, tā ir gan," Feldhauzens atbildēja.

"Tad lūdzu piesēsties, jo būsat gan nākdami drusku paguruši," viņš, krēslu pasniegdams, ar smalkiem smaidiem sacīja.

Feldhauzens nomanīja tūliņ, ka plecīgais ar šiem vārdiem, kuri zīmējās skaidri uz viņa virssvārkiem un gardibeni, caur ko gribēja rādīt, ka nāk no āras, deva saprast, lai nemēģina viņu vilināt kaut kādās nieka cilpiņās. Feldhauzens apķērās ātrumā cik spēdams un atbildēja, kā izskatījās, mierīgi: "Nē, vēl vis neesmu tā staigājis, ka nogurt varētu, bet gan sataisījies patlaban iet."

Plecīgais uzaicināja Feldhauzenu piesēsties un ņēma pats arī sev krēslu, sacīdams: "Mans vārds ir Vernanders, un jūs, Feldhauzena kungs, gan gribēsat laikam sarunāties par saviem zudušiem ruļļiem?"

Feldhauzens, Vernanderam savu vārdu izsaucot, pieklājības dēļ viegļi palocījās, bet ar vaigiem rādīja, ka netur nebūt šā vārda par patiesu. Tad nolika gardibeni sev līdzās uz galda un atbildēja, cik mierīgi spēdams: "Jā, Vernandera kungs, un es būtu ļoti pateicīgs tam, kas varētu gādāt man šās zudības atpakaļ."

"Es esmu tik laimīgs, ka varu jums to prieku darīt," Vernanders sacīja ar izglītota cilvēka pieklājību, "tik vien, kā jau jūs paši zināt un esat pieminējuši arī pie saviem sludinājumiem, bez atradībām to zudību atdabūt nevarēs."

"To es arī nebūt negribu, bet atlīdzināšu ar pateicību pienākamu tiesu," Feldhauzens sacīja, tomēr sirds bij viņam itin nemierīga, kā to varēja nomanīt pat pie vārdiem, kaut gan ļoti turējās. "Vai to atradību zummu uzdosat jūs paši vai arī liksat man viņu noteikt?"

"Neņemat ļaunā," Vernanders ar īstu laipnību atbildēja, "bet man ir novēlēts tos ruļļus izdot tik vien pret noteiktu atradību zummu."

"Un cik liela tad viņa ir?" Feldhauzens gandrīz jau trīcēdams jautāja.

"Desmit tūkstošu rubļu," Vernanders atbildēja tik mierīgi, it kā nebūtu bijuši ne desmit rubuļi.

Feldhauzens nobālēja, bet tomēr savaldījās un sacīja, cik vienaldzīgi varēdams: "Tā zumma ir uzdota tik liela vai caur misēšanos, vai caur to ruļļu īstās vērtības nezināšanu, jo par desmit tūkstošu var viņus tikko gandrīz ņemt pretī."

"Bet pazinēji esot, kā man teikts, vērtējuši viņus uz trīsdesmit tūkstošu - tātad desmit tūkstošu būtu tik vērtības trešā daļa un likumīgā atradēja alga."

Feldhauzens sēdēja kādu brīdi domās un tad sacīja: "Bet, iekam mēs runājam tāļāk, man vajadzētu skaidri pārliecināties, vai tie ruļļi ir visi kopā un patiesi mani, tāpat arī zināt, kur un kā es varu dabūt viņus atpakaļ, jo šeitan pie jums gan tie nebūs?"

"Pie manis viņi, zināms, nav, bet redzēt jūs tos varat dabūt gan, ja jums patīk nobraukt man līdz. Tik vien es, Feldhauzena kungs, turu par vajadzīgu pieminēt zināšanas dēļ un jūsu pašu labā neķerties visā šaī darīšanā pie nekādiem citiem liekiem līdzekļiem, bet turēties tik vienīgi pie salīgšanas pret skaidru naudu. Viss cits jums ne tikvien nepavisam neizdosies, bet būs arī pašiem par kaiti, vismazāk caur to jūs apgrūtinātu un sadārdzinātu savu zudību atdabūšanu."

"Uz to es, Vernandera kungs, neesmu nemaz domājis."

"Var gan būt, ka neesat domājuši, bet man ir jau iemesls to pa daļai ticēt: vienkārt, tādēļ, ka jūs slēpjat še viesnīcā savu īsto vārdu un, otrkārt, tādēļ, ka gribējāt slēpt priekš manis savu dzīvokli, kura durvis atrodas šepat manām durvīm tiešām pretī. Turklāt pieminu vēl to, ka, ja jūs gribētu mani nodot valdībai, tad tas jums būs jāaizmaksā ar savu dzīvību."

Vernanders šo runāja tik auksti un mierīgi kā tēvs par bērna niecīgiem noslēpumiņiem, bet Feldhauzens nomanīja savos vaigos stipru kvēlu, kaut gan mēģināja izskaidrot, ka tas bijis viņam vajadzīgs kādas citas lietas dēļ, kura nestāvot ar šo nemaz sakarā. Vernanders gan tam izskaidrojumam ar vārdiem nepretojās, bet viņa vaigs sacīja skaidri: "Stāsti tādus niekus, kam gribi, bet man vien ne."

Feldhauzens gan labu brīdi šaubījās, vai braukt līdz vai ne, bet pēdīgi tomēr bij jāapsolās, jo citādi nekādi nevarēja piekļūt savam svarīgam nolūkam tuvāk. Un kāds ļaunums gan viņam varēja notikt dienas laikā, kur klāt bij vēl slepen labi apbruņojies un neturēja pie sevis nedz naudas, nedz citu vērtības lietu, jo savu zelta pulksteni un gredzenus ieslēdza priekš aizbraukšanas savā istabā čemodānā.

Fūrmanis, kuru Vernanders pa to starpu bij licis jau apgādāt, noveda viņus kādā mierīgā šķērsielā un apturēja pie kāda veca klusa nama. Vernanders, kā likās, pieklājības dēļ lūdza Feldhauzenu iet iepriekš, bet, kad nomanīja pie viņa kādas neuzticības bailes, tad gāja pats papriekšu un lūdza Feldhauzenu iet līdz. Pa dažām trepēm kāpuši un caur dažām ieliņām gājuši, viņi atradās pēdīgi kādā ne visai gaišā istabā, kur Vernanders lūdza Feldhauzenu piesēsties un kādu acumirkli pagaidīt, bet pats iegāja dziļāk.

Nebij arī patiesi par labu acumirkli daudz vairāk ko gaidīt, kad viņš atkal iznācam, ziņodams, ka drīz dabūšot redzēt, ko vēloties. Lai nebūtu gaidot garš laiks, tad Vernanders sāka stāstīt ar īstu sadzīves jeb pasaules vīra veiklumu dažus notikumus, kas gadījušies pēdējās dienās šur un tur gan augstās, gan zemās vietās. Viņa stāsti, lai tie bij jocīgi vai nopietni, skanēja tomēr visi tik patīkami un jauki, ka Feldhauzens, viņos klausīdamies, sajuta tik lielu labpatikšanu, ka aizmirsa pavisam to, kādos apstākļos atrodas un nepamanīja nemaz, ka bij notecējusi jau gandrīz vesela stunda, līdz dabūja ziņu iet iekšā, ko arī abi tūliņ darīja.

Turpat nākošā istabā Feldhauzens redzēja pret kādām lielām stikla durvīm otrā pusē izplatītu pašu košāko eksemplāru no Slātavas ruļļa ar visu daiļo, caur zīmēšanu mākslīgi izgreznoto uzrakstu, kuru bij zīmējis kāds ievērojams palīga mērnieks priekš paša liela kunga. Pa brīdi šis rullis noslīdēja lejup un bij redzams atkal cits eksemplārs, pēc tam atkal cits un cits - tad Čangalienas ruļļi, līdz pēdīgi aiz stikliem palika tik viens balts papīrs. Še jāpiemin, ka tikpat Slātava, kā Čangaliena nebij nekatra vienā rullī vien uzņemama, bet abas vairāk daļās, un no ikkatras daļas bij taisīti pēc vajadzības vairāk eksemplāri, tādēļ tā panorāmu luga vilkās priekš Feldhauzena acīm labu laiku un viņai bij ļoti daudz cēlienu.

Kad pēdējais rullis bij noslīdējis, tad Vernanders, priekšējā istabā atpakaļ ejot, runāja uz Feldhauzenu: "Ceru, ka tagad jūs par šās lietas skaidrību vairs nešaubīsaties, jo nu esat savas zudības paši skaidri redzējuši."

"Jums taisnība," Feldhauzens domīgi atbildēja, "bet sakāt tik kad un kā lai es dabūju viņas atpakaļ?"

"Dabūt jūs viņas varat, ja gribat, tūliņ, bet tik vien pret zināmo zummu," Vernanders atbildēja, pulkstenī skatīdamies.

"Naudas man tagad nebūt tik daudz nav klāt it nepavisam," Feldhauzens sacīja un skatījās pa logu it kā aiz gara laika un bez nolūka. "Vai jūs nevarētu būt mierā ar vekseli?"

"Neņemat ļaunā, bet izdot nav iespējams citādi kā vienīgi tik pret skaidru naudu," Vernanders nemierīgi atteica. "Bet man ir tagad jāsteidzas kādās darīšanās, un jums vajaga laika, ko apdomāties un atrast padomus, tādēļ, vai jūs nepaliksat šimbrīžam pie tā, ka tāļāk par šo lietu runājam vai arī, kas jo labāk, viņu pilnīgi nobeidzam pēc pusdienas ap pulksten trijiem viesnīcā?"

"Es esmu ar to pilnā mierā," Feldhauzens sacīja, bet, kā protams, bez īstas dūšas un jautrības.

"Labi!" Vernanders izsaucās. "Tik vien noteicat - vai jūs parādīsat man to godu jūs pie sevis redzēt vai arī atļausat to godu man jūs apmeklēt?"

"Lūdzu, esat tik labi un nākat šoreiz pie manis," Feldhauzens, no domām pārņemts, atteica un, gardibeni paņēmis, sāka iet laukā.

"Pateicos," Vernanders nolocīdamies sacīja un gāja arī līdz, bet ar citādu steigšanos, ar citādu nemieru un citādu veiklumu nekā Feldhauzens. Uz ielas abi kungi, pieklājīgi atvadīdamies, aizgāja uz savu pusi katrs.

Feldhauzens iegāja kādā pazīstamā klusā viesnīcā, kur lika atnest brokastis līdz ar kādu malciņu, un sāka pārdomāt savu lietu, bet viņa dūša bij visai vāja - un nebij īstas garšas nedz ēšanai, nedz dzeršanai. Tomēr pamazām šie gara mākoņi atšķīrās un Feldhauzena vaigs metās arvienu skaidrāks, jo, kad patiesību gribēja atzīt, tad tā izmaksājamā zumma par ruļļiem nebij vēl ne trešā daļa no viņu vērtības, kas ir, kā zināms, tik laba atradēja alga, tādēļ bij atdabūjamas divi daļas no visām zudībām par velti, kaut gan, kā viegli saprotams, būtu jo labi, ja arī šās trešās daļas nevajadzētu atpirkt par naudu. Bet kā lai to izdara? Viņš bij gan redzējis skaidri pats visu pazudušo jeb viņam atrauto laupījumu, bet tik caur lamatām kā apcietināts lauva, kur visa rūkšana un plosīšanās būtu tik neprātīga trokšņa celšana vien. Bet vai nevarētu likt tagad to māju piepeši no policijas apstāt un izmeklēt? Nevar iedrošināties, jo, ja neatrod, tad varbūt tik vēl sadārdzina un sagrūtina jo vairāk ruļļu atdabūšanu. Vai gan tie, kuri šādus darbus uzņemas, nebūs apdrošinājušies vismazāk jau pret šādām stāvām, ikkatram pazīstamām un iespējamām uzbrukšanām? Varbūt tagad atrodas ruļļi jau atkal Dievs zin kādā citā alā, tāpat kā pirmāk viņus laikam gan atnesa no kādas citas vietas uz rādīšanu, jo kādēļ gan bij tik ilgi jāgaida? Bet, ja būtu apziņota policija, lai uzlūko slepen, uz kuru pusi aizbrauc un kurā namā ieiet, tad piepeši taī pašā brīdī, kamēr viņi abi atrodas vēl namā iekšā, to apstāj un pārmeklē? Nepanāktu tomēr arī pa šo ceļu varbūt nenieka, jo pati Feldhauzena saziņošanās ar policiju vien būtu Vernanderam zināma - tāpat kā viņa nomešanās viesnīcā apakš cita vārda. Var būt, ka to ilgo gaidīšanu tur namā varēja izskaidrot pa daļai no šās puses, lai var pārliecināties pilnīgi, vai nav uzvilkts kaut kāds slepens slazds, kura nogāšanās apskaitīta uz šo brīdi; tāpēc, ja tāds būtu, tad lai viņš sakrīt iepriekš, kamēr zem viņa vēl nav neviena pele pagājusi.

Jo tāļāk Feldhauzens domāja, jo arvienu pārliecinājās, ka prātīgāk būs gan palikt pie Vernandera padoma un nemeklēt pie ruļļu atdabūšanas nekādu citu kā vienīgi tik skaidru naudu un, ja tad caur visu šo darīšanu dabū zagļu pēdas kaut cik nomanīt, tad pa tām var dzīt viņus arī vēlāk. Bet kur lai ņem tik daudz naudas? Vairāk viņam tagad gandrīz nenieka nebij līdz kā tik tie divi tūkstoši, kurus aizņēmās no Raņķa, un pa visu pilsētu bij zināms tik viens vienīgs vīrs, kurš Feldhauzenu tuvāk pazina un no kura vai caur kuru viņš varēja cerēt varbūt naudu dabūt. Šis bij citreizējs Feldhauzena skolas biedrs un tagad turēja lielu sīku lietu pakkambari. Šā paša vīra glabāšanā Feldhauzens nodeva arī pirmāk drošības labad savu pieminēto naudu, kura bij līdz. Bet vai tam, ja arī viņš neliegtos aizdot, varēja būt ikkatru brīdi astoņi tūkstoši skaidras naudas pie rokas, to varēja maz ticēt. Tomēr mēģināt vajadzēja meklēt palīdzības arī šaī vienā vietā. Viņš aizmaksāja tēriņu un devās turp, bet drusku ar jautrāku un stiprāku dūšu nekā atnākot.

Īstās naudas vajadzības, kā lēti saprotams, Feldhauzens nevarēja stāstīt arī savam skolas biedrim, kaut gan tas brīnojās un jautāja, ko tik piepeši ar tādu naudas zummu darīšot. Viņš nostāstīja, ka gribot saņemt kādu lielu mērīšanas darbu, kuru citādi nevarot dabūt, kā vien kad ieliekot desmit tūkstošu rubļu drošības dēļ ķīlām, un tas esot vajadzīgs tūliņ šodien, jo citādi priekšroka zūdot, tādēļ ka aiz muguras stāvot vien citi darba saņēmēji, kuri soloties noskaitīt to prasīto zummu kaut kurā acumirklī. Viņš neesot, zināms, no mājas nebūt uz to nācis, tādēļ tad arī naudas tagad trūkstot.

Šim vīram, kā domājams, gan patiesi nebij acumirklī tik daudz skaidras naudas pie rokas, bet viņš varēja un arī gribēja izlīdzēt caur aizņemšanos, kas arī viņam izdevās bez lielām grūtībām.

Feldhauzens pielika tagad pie saviem divi tūkstošiem astoņus aizņemtos jeb pie astoņiem aizņemtiem savus divus, un viņam bij patiesi desmit tūkstošu rubļu kabatā, bet pulkstens arī jau trīs, jo, lai gan viss notika bez kavēšanās, tomēr laiku ņēma viena un otra lieta. Tagad vajadzēja steigties uz māju, lai Vernanders nenomeklētu viņa veltīgi.

Vernanders pa brīdi pēc tam, kad bij ar Feldhauzenu izšķīries, stāvēja, nabadzīgi apģērbies, kādā pilsētas kaktā vecu dzelzs lietu un dažādu citu nieku bodītē, kurā šādas lietas gan pārdeva, gan arī iepirka, kad pienesa. Tukša šī bodīte nestāvēja nekad, bet vairāk par vienu pircēju un pārdevēju atradās taī reti.

Pa brīdi ienāca kāds vīrs strādnieka apģērbā ar pauniņu rokā un, Vernanderi vienu pašu atrazdams, jautāja: "Nu, cik tāļu ir Feldhauzena lieta?"

"Tik tāļu, ka viņš grib gan izpirkt, ja tik vien sagādās vajadzīgo naudu, jo pašam neesot," Vernanders atbildēja.

"Un kur atrodas tagad ruļļi?" ienācējs jautāja.

"Lebersona slepenā pagrabā, un pārdošanas jeb izpirkšanas vieta nolikta pie Klebermaņa, jo tam namam ir pa sētas durvīm droša iziešana un laba savienošanās ar visām vajadzīgām vietām," Vernanders runāja un tad pa brītiņu vēl jautāja: "Vai no Grabovska nav vēl nekādas ziņas?"

"Vēl nav, kaut gan gaidām ikkatru brīdi," ienācējs atbildēja. "Un policija - vai mierīga visās lietās?" - tā atkal Vernanders. "Itin mierīga, jo jauns viņai nav ausīs nekas nācis un vecas pēdas jau sen izdzisušas," ienācējs atbildēja.

Pa brīdi, kad šis ienācējs bij izgājis, ienāca kāda maizes nēsātāja ar maizes kurvīti rokā.

"Krumpel, kas jauns?" Venanders jautāja.

"Feldhauzens, pēc tam kad jūs ar viņu izšķīrāties, aizgājis taisnā ceļā uz Sovera viesnīcu un sēdot tagad ļoti domīgs pie brokastīm." To sacīdama, viņa iedeva Vernanderam francmaizi un sāka iet laukā.

"Tad uzmanāties un apsargājaties jo ciešāk," Vernanders, viņai izejot, sacīja. Pēc tam atlauza francmaizei galu, kur iekšā bij redzams sieviešu kabatas pulkstens ar ķēdi, un runāja pie sevis: "Sieviešu apģērbā veicas šim diedelim patiesi labāk."

Pēc tam nāca kāds jauns cilvēks ar to ziņu, ka Feldhauzens iegājis taī un taī magaziņā; vēlāk kāds izkalpojis vecs karavīrs darīja zināmu, ka Feldhauzens meklējot tur aizņemties naudu.

Visupēdīgi priekš pulksten trijiem, pēc tam kad vēl daži citi bij nākuši un gājuši, ienāca kāds kalēja māceklis un sacīja: "Feldhauzens ir naudu dabūjis un aizgājis patlaban uz viesnīcu."

"Tā, tā, tad man jāsteidzas," Vernanders sacīja. "Bet teicat - vai visas vietas ir apdrošinātas?"

"Ir gan," ienācējs atbildēja un izskaidroja, pie vārdiem saukdams, kur stāvot tas, kur tas, kurš aizgājis Feldhauzenam līdz, kurš uzlūkojis viņu zināmā magaziņā un kuri bijuši vēl citur.

"Tagad liekat uzlūkotājus pa visu Plūdu ielu un īsti ap Lebersona namu," Vernanders uzdeva. "Pēc tam aizejat paši man uz piestātni pretī un paziņojat par visu."

Vernanders, to sacījis, izgāja.

Feldhauzenam, mājā nākušam, nebij, kā domāts un runāts, ilgi sava viesa jāgaida, jo drīz dzirdēja pie durvīm pieklauvējam un tikko spēja izsacīt: "Iekšā!" -kad jau Vernanders ienāca steigšus un nemierīgi.

Tikko gardibeni nolicis un uz Feldhauzena lūgšanu piesēdies, viņš pieminēja, ka varot šai sarunai novēlēt tik vien itin īsu brīdi, jo viņam esot jādodas uz dažām dienām projām.

"Bet mūsu lietu jūs jel varēsat vēl nobeigt un ruļļus man izdot?" Feldhauzens sacīja.

"Tos jūs dabūsat arī bez manis, un, kas viņus izdos, tas saņems naudu; tik vien aizbraukdams es varu ņemt gan likumu un novest jūs pie tās mājas, kurā tie atrodas un būs atdabūjami."

"To māju es šorīt labi ievēroju un atradīšu gan arī viens pats, ja jums nebūtu īsti vaļas," Feldhauzens viegļi un it kā bez apdoma sacīja.

"Nē, taī namā jūs viņus vairs neatradīsat, kurā šorīt redzējāt, bet pavisam citā vietā, un tās jūs no sevis nedabūsat."

Feldhauzens gandrīz kaunējās un pie sevis dusmojās par šo izsacījumu, ar kuru bij pats sev izdevis nesaprašanas apliecību, tādēļ ķēra drīz citu lietu, it kā priekšējo izsacījumu izdzēsdams: "Bet zīmes man vajadzēs varbūt no jums līdz?"

"Jūsu nauda būs pati drošākā zīme, un, ja tās trūks, tad cita nekāda zīme nelīdzēs; bet, ja tā ir, tad jums, Feldhauzena kungs, nekādas citas zīmes nevajaga."

"Bet svešā vietā es nevaru iedrošināties naudas maksāt, jo kas gan galvos, ka man pret viņu ruļļus izdos?"

"Tas ir viena alga, jo es esmu jums svešs tāpat kā kaut kurš cits, un starp lieciniekiem, kā jūs paši sapratīsat un man ļaunā neņemsat, nevar šās lietas laist, turpretī to jūs varat ticēt itin droši, ka krāpšanas un viltības šaī darīšanā nav, bet pilnīgi uzticama tirgošanās godsirdība." Pie šiem vārdiem Vernanders nemierīgi uzcēlās un vēl sacīja: "Piedodat, cienīgs kungs, ka nevaru ilgāk palikt, jo šī sarunāšanās, kā pieminēju, ir iekritusi priekš manis nevaļīgā brīdī, bet to vajadzīgo tagad jūs zināsat, un, ja gribat vest šovakaru savu lietu galā, tad lūdzu braukt man līdz; bet, ja jūs to negribētu, tad var atstāt arī uz vēlāku laiku, un jums tad jāgaida no manis ziņas un noteikumi no jauna: kur, kad, par cik un kā."

"Lūdzu atļaut man vēl, kamēr taisāties uz ceļa, šo lietu drusku pārdomāt," Feldhauzens sacīja, "un tad es nonesīšu pats jums gala vārdu."

"Labi! Man arī ir jāsteidz vēl norakstīt kādas vēstules," Vernanders atbildēja, veikļi atvadījās un izgāja.

Feldhauzens, vienatnē palicis, atradās īstā šaubīšanās ugunī: vai iet un raudzīt izpirkt ruļļus tūliņ vai atstāt uz priekšu? Vienādi un otrādi varēja būt savs labums un savs pametums. Kaut gan pirmāk bij apņēmies palikt pie Vernandera padoma un raudzīt atdabūt ruļļus pret skaidru naudu, tad tomēr tagad, kur patlaban bij jādod viņa laukā - par savu paša mantu un turklāt vēl tik daudz, negribējās nebūt to darīt. Kas zin, vai pēc nevarētu dabūt atpakaļ tāpat bez nekādas izmaksas, kad ņemtu palīgā policijas padomu? Un kas varēja galvot, ka par desmit tūkstošu rubļu jau viņi patiesi ruļļus izdos? Varbūt tie gribēja izkrāpt tik naudu un prasīt par ruļļiem atkal tikpat daudz? Uz otru pusi skatoties, bij arī savas bailes: caur tādiem darbiem varēja padarīt ruļļu atdabūšanu varbūt tik vien daudz grūtāku un dārgāku un pieiet lēti arī pie tā, ka viņu nedabū atpakaļ vairs nepavisam, jo viņu tagadējie īpašnieki, ja redzētu briesmu tuvumā, gribētu glābties jel paši no pierādījumiem un tādēļ tos pēdīgi sadedzinātu vai citādi izdeldētu. Un, ja arī cerētu šādam darbam to laimīgāko izdošanos, kāda vien šādā gudri turētā lietā var nākt, tad tomēr bez kādām krietnām izdošanām tas nevarēja pāriet un uz izdošanu atlīdzināšanu cerēt būtu veltīgi. Turpretī, ja tagad izpērk, tad ir uz reizes visas rūpes pagalam un palīga mērniekiem par nevērīgu ruļļu glabāšanu varētu aizturēt ikkatram pametuma mazināšanas dēļ kādu daļu no algas, tik vien Raņķim to nedrīkstētu darīt, jo Feldhauzenam bij jābaidās šo cilvēku iekaitināt. Tātad no šās izsvarošanas Feldhauzens dabūja to pašu iznākumu, ko pirmāk, un apņēmās vairs nešaubīties, bet uzņemt droši nodomāto ceļu. Vienīgās bēdas viņam palika tik par to, ka netiktu aplaupīts, tādēļ aplūkoja savus ieročus abus revolverus un spožo tērauda dunci -, pārbaudīja viņu nemisību un, pārliecinādamies, ka var gan paļauties uz viņu krietnumu, noglabāja tos visus pie sevis tā, ka var ikkatrā acumirklī viegli bez kavēkļiem paķert un lietot. Tad uzvilka virssvārkus, paņēma gardibeni un izgāja no istabas, cieti apņemdamies to lietu pašķirt kaut vai uz kuru pusi.

Vernanderam atlikās vairs ļoti maz laika līdz pieminētā brauciena aiziešanai, tādēļ Feldhauzens satika viņu arī nākam gandrīz taī pašā brīdī ar čemodānu rokā no savas istabas.

"Nu, kungs, vai jā?"

"Jā."

Vernanders steidzās pusteciņus ārā un Feldhauzens viņam līdz. Abi sēdās fūrmanim ratos, un Vernanders lika laist projām, bet pavisam uz citu pusi nekā šorīt.

Kaut gan rudens nāca drīz jau ziemas daļā, tad tomēr laiks stāvēja vēl itin silts, ļoti miglains un bez sniega, caur ko dienas gaisma bij pavisam īsa, tā ka, šiem vīriem no viesnīcas nobraucot, metās patlaban jau krēsla.

Kādā ne visai klusā ielā Vernanders lika pieturēt, rādīja Feldhauzenam kādas durvis un sacīja: "Divējas trepes uz augšu, pirmās durvis pa kreisai rokai," - tad, Feldhauzenam izkāpjot, no viņa atvadījās un lika fūrmanim laist tāļāk visā iespējamā ātrumā.

Feldhauzens gāja iekšā un kāpa, kā dzirdējis, pa trepēm augšup, un viņa sirds bij ļoti nemierīga. Pie zināmām durvīm pieklauvējot, viņas drīz atdarījās, un tanīs stāvēja kāds jauns, slaiks kungs ar kupliem matiem. Viņš gan, kā likās, gribēja Feldhauzenu saskatīt, bet patumšā priekšnamā tas nebij iespējams, tādēļ lūdza nākt iekšā istabā, kuras logi stāvēja pret vakariem, nebij vēl tik tumšs, ka vajadzētu uguni dedzināt, bet arī vairs ne tik gaišs, ka varētu visu pilnīgi saredzēt un pazīt - pats neizšķirīgākais krēslas brīdis.

Tikko istabā iegājušiem, svešais kungs sasita plaukstas un izsaucās: "Un patiesi Grabovska kungs! Ilgi neredzēts! Jau man priekšnamā tā izskatījās, bet nevarēju skaidri pazīt." Un tā šis runātnīgais kungs trieca vien tāļāk, neļaudams viesam nekāda laika ko atbildēt vai līdz runāt. Pēdīgi lūdza viņu ar visu laipnību piesēsties un pats iegāja steigšus citā istabā, izlūgdamies kādu acumirkli laika.

Feldhauzens, tādu apsveikšanu dzirdēdams, pirmā galā atdarīja gan plaši acis un gribēja jau patlaban izskaidrot šā kunga pārskatīšanos, bet taī pašā acumirklī iešāvās viņam prātā citas domas kā zibens un viņš saknieba lūpas, it kā gribēdams apturēt ar varu mutē tos vārdus, kurus bij gribējis patlaban izlaist, jo no šās svešā kunga runāšanas bij skaidri noprotams, ka Grabovskis ir bijis viņam tuvu pazīstams un piederējis laikam pie visas šās izplatītās blēžu biedrības, ar kuru bij Feldhauzenam patlaban darīšana. Tie vārdi, ka Grabovskis neesot ilgi redzēts, zīmējās arī uz kaut ko, jo viņš nebij vis turams vēl par pazudušu. Feldhauzens apķērās, ka še viņš varēja aizlīst vismaz viegli kādam noslēpumam aiz muguras, caur kuru varētu varbūt sadzīt un atdabūt ruļļus policija bez nekādas izmaksāšanas, tādēļ apņēmās pirmā galā neminēt par savu vajadzību nekā. Grabovsku viņš bij dzirdējis runājam un pazina arī cik necik viņa izturēšanos, caur ko varēja piepalīdzēt svešo savā maldījumā apstiprināt. Tik vien bij jābīstas, ka tas nesāk drīz uztaisīt uguni, jo kas zin vai pie pilnīgas gaismas viņš neatzītu, ka ir vīlies.

Tikko bij Feldhauzens šās domas savā galvā sakārtoji viņa jautrais saimnieks iznāca no otras istabas ar cigāru sērkociņiem. Kaut gan Feldhauzens bij pīpēšanu jau sen atmetis un nevarēja dūmu gandrīz nemaz panest, tad tomēr šoreiz viņam cigārs bij jāņem un jāaizdedzina, ko viņš prata izdarīt gan tā, ka svešais nedabūja nebūt uguns gaismā viņa seja redzēt, nedz arī maz uz to domāja, bet runāja un jautāja vien steigšus tāļāk par visādiem Feldhauzenam nezināmiem darbiem un notikumiem, no kuriem varēja noprast arvienu tik daudz, ka tie ir kādi slepeni noziegumi.

Kaut gan svešais skubināja vairāk reizes Feldhauzenu atvilkt virssvārkus un piesēsties, tad tomēr viņš to nedarīja, bet izrādījās arvienu nevaļīgs un nemierīgs, gribēdams, lai nāk svešais pats drīz uz svarīgākām lietām, jo uguni taisām nevarēja iedrošināties gaidīt, tādēļ bij jāsteidzas, lai var tikt vēl krēslā projām.

"Ak jā!" svešais kā iztrūcies iesaucās. "Tagad es iedomāju, ka jūsu ruļļi ir novēlēti šodien atkal no Vernandera manā ziņā, kur klāt bij teikts, ka šovakar varbūt nākšot izpirkt, bet vēl nejūt. Sakāt - kas tur iznāks no šās garlaicīgās un neveiklās lietas, vai būs arī kāds veikals vai ne?"

Feldhauzenam, to dzirdot, iedegās visi jūtekļi kā ugunī, un viņš, ātri apķerdamies, atbildēja: "Jā, šai lietai nav patiesi īstas veiksmes, un tagad pat es esmu viņas dēļ še, jo ir pamanīta kaut kāda nedrošība tuvumā, tādēļ jāgādā šī manta ar steigšanu drošākā un atstatākā vietā, jo citādi var palaist viņu par velti un nodot sevi arī līdz cilpā. Vernanders sūta mani patlaban tādēļ šurp."

"Ak tad pircējs nav vis šovakar gaidāms?"

"Nē."

"Tad šis apģērbs man nav vairs vajadzīgs," svešais sacīja, masku jeb lieko ģīmi noņemdams, caur ko viņš pārvērtās savā īstā izskatā: par vecīgu kungu ar gandrīz jau baltu galvu.

Feldhauzens, to redzēdams un samanīdams, ar kādiem stāv darīšanās, iztrūkās un nodrebēja, kaut gan vecais to nenomanīja. "Un jūs gribat ņemt tagad tos ruļļus līdz?" viņš atkal jautāja.

"Jā, esat tik labi un liekat drīz atnest, lai es varu tikt vēl krēslā projām," Feldhauzens teica, un sirds taisījās viņam lēkt gandrīz no krūtīm ārā.

"Jā, jā," vecais sacīja, steigdamies atkal otrā istabā. "Esat tik labi un pakavējaties, kā varat."

Feldhauzens neatminējās piedzīvojis savā mūžā nekad tik garu stundu kā šās minūtes, kurās gaidīja vecajo atnākam, jo cik drīz varēja atgadīties kaut kas ceļā un visu šo brīnišķo laimes gadījumu izjaukt. Varēja uznākt taī pašā acumirklī kāds no šās lietas līdzzinātājiem ar gaišākām acīm, un tad - viss pagalam! Viņam še iesitās kaut kas derīgs prātā: aizslēgt ienākamās durvis no iekšas, lai, ja kāds grib nākt, nevar tikt. Aiz nemiera Feldhauzens nezināja, ko iesākt: viņa miesa jau gandrīz trīcēja, galva reiba, acis aptumsa, ausīs radās savāda skaņa un kājas staigājot sāka tirpt.

"Grabovskis, Grabovskis?" Feldhauzens, ar visu nemierību brīnodamies, pie sevis runāja. "Grabovskis gan ilgi neredzēts, bet ruļļi esot tomēr viņa iemantojums? Kā tas izskaidrojams? Kas tā par valodu? Vai Raņķis nebūs drošību tik vien apsolījis un nevis izgādājis? Te jāsāk gandrīz ticēt, ka tik caur viņu ir man vajadzējis i šo postu piedzīvot, jo, ja viņš nebūtu drošības apsolījis, tad es zinātu apdrošināties caur apsargāšanos, bet tagad biju paļāvies uz viņa solījumu. Un kādēļ viņš cieta klusu par solījuma nepiepildīšanu? Zināms, tādēļ, lai var dabūt savu lāstu algu rokā, kas arī ir izdevies. Tomēr, ja tik man nāktu ruļļi bez izmaksas atpakaļ, tad man būtu šādā apziņā, ka Raņķis mani piekrāpis, daudz vieglāka sirds nekā otrādi, lai arī viņš paturētu labāk savu algu nepelnījis."

Uz reizes atskanēja no ielas neganta ratu rībēšana, kura apklusa piepeši pie tā paša nama durvīm, kurā bij Feldhauzens iekšā, un pa mazu brīdi viņš dzirdēja pie durvīm, kuras bij patlaban aizslēdzis, nepacietīgi pieklauvējam, caur ko viņam aiz bailēm sastinga gandrīz visi locekļi, jo vai tas klaudzinātājs nevarēja būt Vernanders, kuram iesities vēl kaut kas svarīgs prātā un tamdēļ devies atpakaļ? Feldhauzena roka sagrāba tīri nejauši dunča spalu jeb kātu kabatā. Kas zin, vai tagad viņam nenāksies aizstāvēt sevi un glābt savu īpašumu ar šo ieroci? Uz klaudzināšanu viņš neatbildēja nekā un stāvēja itin klusu, lai klaudzinātājs domā, ka iemītnieka nav mājā, bet nepacietība, gaidot vecajo atnākam, pieauga ikkatru acumirkli divkārtīgā briesmībā. "Ja tik es dabūtu ruļļus savā rokā, tad gan izlauztu ceļu arī pašam Vernanderam garām," viņš domāja pie sevis, arvienu ieročus aplūkodams. Arī tie bij kabatās jau sakarsuši. Pie durvīm klaudzināja atkal uz otru lāgu, bet jau daudz stiprāk un nepacietīgāk. Feldhauzenam sāka zust gandrīz atmaņa, un viņš taisījās skriet otrā istabā vecajam pretī, bet, par neizsakāmu prieku, dzirdēja jau viņu nākam steidzās uz durvīm pretī un - ieraudzīja viņam klēpi lielu sarullējumu, no kura bij vecam diezgan ko nest, un, iekām vēl tas paspēja izsacīt: "Še ir, ņemat un nākat pa sētas durvīm laukā!" jau Feldhauzens bij sagrābis to sarullējumu tik cieti kā ar tērauda rokām, kaut gan tās stipri vien drebēja, un, cepuri uzlicis, steidzās vecajam līdz.

7.Feldhauzena kučiers gaidīja veltīgi dienu pēc dienas sava kunga atpakaļ.

Feldhauzena kučiers gaidīja veltīgi dienu pēc dienas sava kunga atpakaļ. Viņš uzturējās ar visiem zirgiem turpat stacijas tuvumā kādā krogā uz kunga aizmaksas, jo viss, kas no mājas līdz paņemts, bij jau izgājis. Citām reizēm kungs, kad nevarēja tikt nosacītā laikā atpakaļ, deva ziņu un lika vai braukt mājā, vai arī vēl gaidīt, bet šoreiz vien nebij zināms nedz šis, nedz tas. Pēdīgi kučiers sāka ticēt, ka kungam būšot izdevies nonākt vai nu pa kādu citu ceļu mājā, vai arī viņam uzbrukusi kāda liksta, tādēļ tur vēl ilgāk dzīvot un gaidīt būtu vienā vai otrā ziņā neprātīgi. Kādā rītā viņš izsacīja saimniekam jeb krodziniekam šās savas domas un, kad tas arī viņam piekrita, tad, atstādams notērējumu nesamaksātu kunga ziņā, jūdza nostāvējušos un nemierīgos zirgus iekšā un laida mājā, pa pusei cerēdams atrast jau savu kungu tur priekšā, bet bij pilnīgi vīlies, jo mājā nebij redzēts nedz pats kungs, nedz arī dabūta no viņa vai pat par viņu kaut kāda ziņa.

Protams gan, ka šāda kunga un kučiera nezināma aizbraukšana un ilga palikšana bij sacēlusi pie mājniekiem jau diezgan lielas rūpes un nemieru; bet tagad, kur kučiers pēdīgi pārbrauca viens pats un nezināja dot par kungu nekādas skaidrības, turpretī pats gandrīz pa daļai satrūkās, kad neatrada viņa mājā, - tagad nāca par visu māju, bet jo vairāk par cienīgu māti īstas bēdas un izbailes. No kučiera viņa, kā protams, nevarēja dabūt zināt vairāk nekā kā tik to, ka tas novedis kungu jeb cienīgu tēvu uz staciju, redzējis viņu aizbraucam ar to un to braucienu uz to un to pusi un gaidījis, kā jau arvienu un kā arī šoreiz novēlēts, turpat pie stacijas cienīgu tēvu atpakaļ, bet nevarējis sagaidīt nedz paša, nedz arī kādas ziņas, tāpēc, nedrīkstēdams tur ilgāk vairs pats ar zirgiem uz kunga aizmaksas dzīvot, atstājis pie krodzinieka ziņu un pārbraucis mājā.

Ko gan viņa tagad varēja iesākt? Jo zināt nezināja nekā, kurp vīrs aizbraucis un kādā vajadzībā. Tā pagāja vēl daža diena bez miera un miega, bet par labu negriezās nekas. Feldhauzena kundze meklēja padomu pie lielkunga, bet tas nezināja vēl ne tik daudz kā viņa pati, kaut gan gribēja labprāt palīdzēt un atzina šo lietu arī par ne visai vieglu. Viņš lika iztaujāt palīga mērniekus un īsti Raņķi, var būt, ka dabūšot zināt jel tik daudz, uz kurieni īsti viņas vīrs aizbraucis - vai uz pilsētu vien vai tāļāk.

Feldhauzena kundze, nezinādama gan pati, tādēļ nevarēja Raņķa uzskatīt citādi kā vien ar riebumu un pēdējā laikā jo vairāk, tādēļ izvairījās cik vien spēdama, lai nebūtu ar viņu jāsatiekas; šo viņa lika nomanīt dažu reizi arī pašam Feldhauzenam un brīžam viņu gandrīz lūdza ar to cilvēku netīties un viņam neuzticēties, uz ko Feldhauzens neatbildēja ne vārda, un, kaut gan viņš nerādīja Raņķim nekad, tā sakot, īstas draudzības, tad tomēr bij nomanāms, ka starp viņiem abiem pastāvēja kāda sazināšanās saite, tādēļ tad lielam kungam varēja būt tiesa, kaut gan viņš skaidri to neizsacīja, ka, ja zin, tad zin Raņķis kaut ko šaī lietā. Tātad Feldhauzena kundzei bij negribot jādzird Raņķa nemīlīgā valoda un jāredz viņa zaļganās, nedrošās un šaubīgās acis, kuras gan par laimi, bij ieradušas slēpties tik apakš plakstiņiem un raudzīties uz zemi.

Raņķis apliecināja gan tik daudz, ka pirmā galā Feldhauzena kungam bijis tik tas nolūks vien - braukt taī pašā ruļļu lietā tik līdz zināmai pilsētai, bet pēc varot būt radusies kāda vajadzība braukt vai nu tālāk, vai arī uzturēties kādu laiku klusām turpat un ka tādēļ neesot vis še iemesla domāt tūliņ, ka viņam uzbrukušas Dievs zin kādas likstas, bet drīzāk varbūt pieņemt gan to par labu zīmi, ka zādzība pamanīta un ir varbūt patlaban meklējama.

Feldhauzena kundze tomēr nevarēja vis pilnīgi ar to apmierināties, bet sacīja, ka tādā gadījumā viņš būtu devis kučieram ziņu, lai vai nu gaida vēl ilgāk, vai arī lai dodas mājā.

"Grūtās un lielās darīšanās brīžam šādas lietas pavisam piemirstas vai arī neiznāk nemaz laika par viņām domāt un gādāt," Raņķis vēl teica. "Bet, ja šādas domas jūsu prāta neapmierina, tad ir gan labāk, ka jūs meklējāt skaidru ziņu."

"Bet kur un kā lai dabū skaidru ziņu?"

"Nu, citur nekur kā pilsētā, jo tur varbūt atradīsat viņu pašu un tad citu ziņu vairs nevajadzēs."

"Bet vai jūs, Rankes kungs, nebūtu tik laipni un nebrauktu manā vietā, zināms, ar mūsu zirgiem un uz mūsu maksas?"

"Kālab ne?" Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja. "Bet jums, kundze, vajadzētu vēl kādas dienas gaidīt, jo es ceru arvienu, ka Feldhauzena kungs pārnāks pats mājā vai arī dos par sevi kādu ziņu, kad laiks būs."

"Nē, gaidīt es vairs nespēju un sagaidīt vairs neceru," Feldhauzena kundze nelaimīgā balsī atbildēja. "Par braukšanu uz pilsētu jau es biju domājusi, bet ko lai gan es, tur nobraukusi, darītu, nezinādama ne viņa darbu, ne ceļu, ne arī viņa pazīstamu?"

"Un kad jūs, kundze, īsti gribētu sūtīt mani uz pilsētu?" Raņķis, uz promiešanu uzceldamies, jautāja.

"Es vēlētos, ka jūs brauktu, cik drīzāk iespējams, un pat vai tūliņ šodien," Feldhauzena kundze atbildēja ar nomanāmu baiļu nemieru.

"Šodien braukt būtu veltīgi, jo no šās dienas braucieniem uz dzelzceļa nebūs vairs neviens aiztverams un rītdienas tad jāgaida šā vai tā, bet sūtat man zirgus rītu agri."

"Nu labi, lai ar paliek uz rītu, tik tad taisāties vien uz ceļu."

"Jā," Raņķis nolocīdamies atbildēja, atvadījās un aizgāja.

Otrā rītā laiku stāvēja jau kučiers ar kamanās iejūgtiem zirgiem pie Raņķa durvīm, jo nu jau bij ilgi gaidītā ziema atnākusi un iestājies brangs un viegls kamanu ceļš. Kad Raņķis bij iesēdies, tad kučiers kustināja zirgus ar šiem vārdiem: "Tad nu divi izbraucam, bet lai Dievs dod, ka trīs atbraucam."

Raņķis neatbildēja nekā, zirgi devās projām, un zvana skaņu skaidrā gaisā varēja dzirdēt vēl labi ilgi.

Neizsakāmā nemierā Feldhauzena kundze pavadīja nakti pēc dienas un dienu pēc nakts, kuras nebij neviena tagad īsāka par mūžību un tās izciešamās bailes vieglākas par elles mokām. Drīz viņa sāka klausīties un gaidīt no acumirkļa un acumirkli zvanu atskanam un vismazāk kādu ziņu atnākam. Raņķis, lai tas bij citām reizēm vai cik riebīgs, būtu tagad neizsakot mīļš, ja tik grieztos atpakaļ un nestu jel kaut kādu jausmu par viņas laulātu draugu. Tomēr arī pat šis vēstnesis nenāca un nenāca gandrīz veselu nedēļu.

Pēdīgi viņš arī gan lika sevi sagaidīt, tomēr atnesa līdz tikai to, ka Feldhauzena kungs bijis gan tanīs dienās Hamburgas viesnīcā, bet, kur pēc tam palicis, tas nebij zināms nevienam, jo cik ceļinieku viesnīcā neapgriežas un kas var ikkatra nākšanu un iešanu paturēt prātā vai arī zināt, uz kurieni katrs pēc tam dodas, un jo mazāk, kad uz to nav īpašas vajadzības. Arī to pašu, ka Feldhauzens pavisam taī viesnīcā bijis, Raņķis dabūjis zināt tik caur to, ka pazina viesu grāmatā viņa rokas rakstu, kaut gan, kā zināms, paša īstā vārda tur neatrada. Raņķis bij gan darījis tāļāk arī visu, ko vien spējis: klaušinājis ikkatrā viesnīcā un izskatījis cauri pēdējo mēnesi visas viesu grāmatas, bet bez nekādas sekmes un bez nekāda panākuma. Viņš gribēja uzdot šo lietu pie policijas, bet neuzdrošinājās tādēļ, ka Feldhauzenam varētu tas kaitēt un viņš ņemtu pēc to ļaunā, jo kas spēja zināt, vai nebij tik kāda svarīga vajadzība piespiedusi viņam uzturēties kaut kur slepenībā? Un tagad šaī ceļā varēja viņam īsti tāda vajadzība atgadīties, tur nebij nemaz jābrīnās. Arī Feldhauzena kundze nebij uzdevusi viņam to darīt.

Šī vienīgā ziņa, ka Feldhauzens bijis taī un taī viesnīcā, nespēja Feldhauzena kundzi necik apmierināt, turklāt Raņķim bij vēl jāslēpj patiesība, kā viņš pie šās ziņas piekļuvis, jo, ka Feldhauzens uzturējies viesnīcā apakš sveša vārda, to viņš nedrīkstēja stāstīt, vienkārt, tādēļ, ka tas bij Feldhauzena darīšanu noslēpums, otrkārt, tādēļ, ka Feldhauzena kundzes nemiers caur to tik pavairotos, jo ko gan viņa nezinādama varētu par tādu darbu domāt?

Šī ziņa, ka mērnieka cienīgs tēvs pazudis, nepalika vis, kā viegļi saprotams, muižā vien, bet izplatījās drīz pa abām valstīm - Slātavu un Čangalienu. Lielākā puse gan par šo ziņu iztrūkās, bet atradās arī tādi, kuri apsveicināja to ar prieku. Drīz izpaudās arī daždažādas pasakainas valodas, kuras auga no vienas mutes uz otru allaž kuplumā. Daži stāstīja, ka mērnieka cienīgs tēvs aizbēdzis no cienīgas mātes tāpat kā Kaspars no Lienas, jo cienīga māte viņa nemaz vairs neieraudzījusi un no tā laika, kamēr izzagti ruļļi, nedevusi pat ne ēst, bet nu, kad cienīgs tēvs esot ar visu naudu aizbēdzis, tad gan zinot dziedāt citu dziesmu. Citi turpretī runāja, ka caur ruļļu izzagšanu mērnieka cienīgam tēvam bijis jākrīt neizmaksājamos parādos, tādēļ ar to naudu, kas vēl pie paša atradusies, un ar visām dārgākām lietām vajadzējis laisties lapās. Vēl dzirdēja apgalvojam, ka mērnieka cienīgs tēvs esot apģērbies par Grabovsku un aizdzinies Kasparam pakaļ pēc ruļļiem, un Dievs zin kas vēl dažiem citiem nebij zināms.

Tā pagāja atkal labs laiks, un šaīs lietās nebij vēl nekas pārgrozījies, nedz arī dabūta kāda ticama ziņa par to, kur Feldhauzens palicis.

Kādā pasta dienā pavisam negaidot atnāca no pasta kantora ziņojums, ka tur atrodas uz Feldhauzena adreses kāds ļoti augsti apdrošināts sūtījums. Šī lieta sacēla pie visiem lielu ziņkārību, un Feldhauzena kundze sūtīja tūliņ kučieru un kādu palīga mērnieku ar pilnvaru uz pasta kantori pēc tā dārgā un nezināmā sūtījuma. Bet pasta valdība viņa citādi neizdeva kā vienīgi pašam Feldhauzena kungam vai arī uz viņa paša rakstītas un no valdības apstiprinātas pilnvaras līdz ar izrakstītu kvīti par sūtījuma saņemšanu. Feldhauzena kundze lūdza lielu kungu par palīgu, un viņš darīja policijai Feldhauzena pazušanu zināmu, pieminēdams, ka caur to sūtījumu varot šī lieta noskaidroties, tādēļ lai viņa sūtījuma izdošanu nekavējot un, ja vajadzīgs, tad galvošanu viņš ņemot uz sevi.

Šis ceļš derēja, jo policija, Feldhauzena kundzei un lielam kungam klāt esot, atdarīja pieminēto sūtījumu un atrada taī glīti paglabātus un kārtīgi saliktus visus zudušos Feldhauzena ruļļus.

Liels bij visiem prieks un brīnums par šo dārgo zudību atrašanos un pavisam uz necerēta ceļa. Ruļļi palika gan vēl tāpat pasta valdības rokā; jo kādēļ gan Feldhauzena kundzei būtu jāsteidzas vest viņus mājā? Diezgan, kad zināja, kas taī sūtījumā atrodas.

Nu vajadzēja griezties drīz visam par labu un pārnākt arī pašam Feldhauzena kungam, jo ruļļus, kā protams, viņš bij sadzinis un izsūtījis tagad iepriekš pa drošu ceļu. Tādēļ tad arī trūka uz adreses izsūtītāja vārda un dzīves vietas, jo kā gan izskatītos, kad pats sūtītājs adresētu sev sūtījumu no vienas vietas uz otru? Cerēdams būt laikam ja ne ruļļiem pa priekšu, tad tomēr drīz pēc tiem mājā, nebij Feldhauzena kungs turējis par vajadzīgu rakstīt vēl kaut ko līdz, tādēļ tad neatradās nedz pie paša sūtījuma, nedz arī liekšu no vārda par šo lietu. Raņķa domas, ka Feldhauzenam vajadzējis slēpties laikam kādas svarīgas lietas dēļ, sāka caur šo apstiprināties.

Šī prieka ziņa, tikko Slātavā pārnākusi, izplatījās pa abām valstīm kā zibens jeb vismazāk tikpat ātri kā savā laikā tā ziņa par ruļļu pazušanu. Visi gaidīja ar platām acīm, kad pārnāks mērnieka cienīgs tēvs, vezdams līdz notvertos zagļus, kuru starpā vajadzēja būt bez trūkuma Kasparam vai arī viņam vienam pašam vien.

Lai gan visas zīmes liecināja un rādīja, ka Feldhauzenam vajaga pārnākt drīz kā varonim mājā, tad tomēr tā pārnākšana sāka vilcināties drusku ilgāk, nekā domāts un gaidīts. Bet arī šī lieta bij viegli saprotama un drīz izskaidrojama, jo vai nezināms, ka tādā darbā un ceļā, kur dažādas darīšanas ar tiesām un valdībām pie zagļu apcietināšanas un izklausīšanas, nevar vis pārnākšanas tik cieti noteikt, kā varbūt pirmā galā domā. Viena un otra nedēļa paiet tādās lietās, kā nebijusi.

Pagāja arī viena, otra un vairāk nedēļu, bet Feldhauzena nevarēja sagaidīt nedz paša atnākam, nedz arī zagļus atvedam. Vēl nebūtu patiesi nemaz jābrīnās, ka viņam varēja uznākt neparedzēti, bet svarīgi kavēkļi, kuri nelaida mājā daudz ilgāk, nekā iesākumā domājis; bet, ka viņš nedeva par sevi joprojām nekādas ziņas, it kā papriekšu, tas nebij vis vairs īsti saprotams. Ja pirmāk, kad ruļļu patlaban meklēja un zagļus gūstīja, varbūt kāda īpaša gudrība un zināšana viņu piespieda slēpties un klusu ciest, bet kādēļ nu, kad ruļļi jau atdabūti un atradās drošumā, bij tas vairs vajadzīgs? Vai Feldhauzens negribēja ar šo pārbaudīt varbūt sievas mīlestību? Nebūt ne, jo viņam par sievas mīlestību gandrīz nekā cita uz pasaules mazāk vairs nevajadzēja. Drīzāk gan varēja domāt to, ka viņš par sievu un par visiem mājniekiem neliek nenieka vērā, kā tas jau arvienu citās lietās bij pie viņa nomanāms.

Kad daudz laika un daudz vajadzības domāt, kā tagad Feldhauzena kundzei un citiem, tad daudz domu izdomā, kur tomēr nevar zināt un galvot, vai jel vienas ir pareizas. Ikkatra pavadīta diena, kurā nevienas domas nepiepildījās, apstiprināja arvienu vairāk tik viņu maldību, tā ka pēdīgi ar domām vien Feldhauzena kundze vairs nevarēja apmierināties, un viņas sirdī atdzīvojās jo dienas vairāk vecās bēdas un vecās bailes, - bet kā lai viņas remdē un klusina.

Ziema tuvojās jau drīz savam galam, bet šī lieta vien palika, kā bijusi. Tik vien maza cerība Feldhauzena kundzei vēl bij, ka varbūt izdosies dabūt jel cik necik skaidrības šaī nemiera un nezināšanas tumsībā: valdība bij lūgta un arī apsolījusies izmeklēt un dabūt zināt jel to, no kurienes ruļļi nākuši un kas viņus izsūtījis. Šās ziņas viņa gaidīja ar lielāko nepacietību, bet nevarēja arī tās sagaidīt.

(turpinājums)