Uz pilsētu-1

by Apsīšu Jēkabs

1.

"Tīri kā par brīnumu kāposti nupat tā atspirguši, ka dārzā prieks paskatīties."

"Jā, kas to būtu domājis, ka viņi vēl tādi saņemsies? Bij pavisam spradžu noēsti, bet nu no viņnedēļas lietus tā atdzīvojušies, ka vairs ne pazīt nevar," tā dzirdēja divas balsis runājam kāpostdārzā aiz biezās zediņu sētas, kas atšķīra dārzu no olnīcas.

Pirmā runātāja bija Vīgriežņu pusmājas saimniece Vārpiņiete, atbildētāja viņas kalpone Līze.

"Paskat, Līz, cik skaistas izravētās grēdas!. Skubināsimies, ka tiekam drīz galā... Bet kāpēc neravē, Līz?" saimniece jautāja, ieraudzījusi, ka Līze skatās, muti ieplētusi, caur zediņiem uz olnīcu.

Līze, nekā neatbildēdama, meta tik saimniecei ar roku, lai šī jel nerunātu stipri, un skatījās tad atkal ar lielāko ziņkārību uz olnīcu.

"Vai zaķis vai lec?" saimniece atkal jautāja.

"Nē, — bet palūk!" Līze atteica.

Tagad saimniece arī ieraudzīja, uz ko Līze tik notiesi skatījās: "jaunkundzi" kā pilsētnieci ģērbušos, kas pa kāju celiņu no Vīgriežņu olnīcas iegriezās uz Lapiņiem, Vīgriežņiem tuvāko ciemu.

"Kas tā gan var būt par preileni?" Līze teic, no pirmiem brīnumiem atņēmusies, "no muižas viņa neliekas būt, bet prasta gan viss nav, paskat tik: saulesširmis pāri un cepure galvā, un cimdi rokā, pašā karstā vasaras laikā."

"Vai tie. nu aukstuma dēl apvilkti, tie jau roku baltuma dēļ," saimniece paskaidroja Līzei.

"Gan arī to zinu, es jau tik tāpat vien sacīju, ka viņai viss kā pilnīgai preilenei," Līze atbildēja, "bet kas viņa tāda var būt, ka tai pašā darba laikā vaļas apkārt staigāt?"

"Lai viņa ir, kas būdama," saimniece sacīja, atkal jau pieliekusies ravēt, "katram sava gaita."

"Pa launaglaiku aiztecēšu uz Lapiņiem paskatīties, kas viņa tāda ir."

"Pa launaglaiku? Vai tev prāts?" saimniece teica Līzei, "jāapkopj kūts, un tu skriesi pa citu mājām ostīt, kas tur atnācis. Lai viņa ir kas būdama mums pašām savs darbs."

"Bet zināt taču gribētos," Līze teica, noliekdamās pie kāpostiem.

Brītiņu ravējusi un domājusi, viņa aši iesaucās:

"Nu es zinu, kas tā bija!"

"Nu?" saimniece jautāja.

"Tā jau Zariņu Dārta — lūk, tā pati, kas no Zemītēm aizgāja aizpērti uz pilsētu, cita nevar būt, viņa būs nākusi no Zemītēm, no māsas pie brāļa uz Lapiņiem."

"Var jau būt," saimniece teica, "bet kur tā ņemtu tā ko ģērbties, tai jau še ziemu nebij ne godīgu cimdu rokā, ne ar jel pāra veselu zeķu kājā — aiz slinkuma tā nekā nevīžoja, un kas tad arī pašai varēja būt?"

"Tā pati gan, saimniec," Līze pastāvēja, "cita nebūs kā tā pati. Tagad jau precēšoties ar Bumburu Petrenu, kas jau agrāk, lūk, aizgāja uz pilsētu un būšot krodzinieks un bodnieks."

"Nu tad ar, kā jāsaka, tāds ar tādu, no darba tie abi bēga," saimniece atteica Līzei.

"Gan dzirdēsim vēlāk," Līze noteica.

Lai gan saimniece bij liegusi Līzei launaglaikā aiziet uz Lapiņiem, tomēr vakarā nebij varējusi nociesties neaizskrējusi turp izzināt, kas tā tāda turp aizgājusi. Atnākušai prieks bij liels, ka viņas pirmītējais minējums bij izrādījies par pareizu un ka lepnā jaunkundze tiešām bijusi pilsētniece Zariņu Dārta. Līze gan viņas pašas nebij redzējusi, bet skrējiens tomēr nebij bijis veltīgs. No Lapiņu Edes viņa bij savākusi diezgan plašas ziņas par Zariņu Dārtu, ka ta no "prastas" meitenes izvērtusies par tādu "preileni".

Vakariņas ēdot, Līze visus pie galda sēdošus mieloja ar vēsmīgajām ziņām par Dārtu.

Dārta pirmo laiku, pilsētā aizgājusi, dienesta vietas bieži bij mainījusi, kamēr pēdīgi laimējies atrast vietu pie kādas "lielkungu" kārtas vecmeitas. Se Dārta bij atradusi "laimi".

Nelielajā apriņķa pilsētiņā daudzmaz apdzīvojusies un iepazinusies ar citām dienestmeitām, Dārta pazina daudz familiju un viņu dzīves apstākļus, zinams, tik no citu biedreņu, dienestmeitu stāstīšanas. Jau uz laukiem dzīvojot, Dārtai ļoti patika izzināt un dzirdēt, ko vārīja Lapiņos, ko cepa Zemītēs, kādas drēbes valkāja Norieši, kādus kreklus Mežiņi, kāds deguns bij šim, kāds tam, bet, pilsētā dzīvojot, šādu ziņu savākšana Dārtai atnesa "laimi". Vecā preilene, lāgu lāgiem slimodama ar kaulu sāpēm un tādēļ piespiesta pie vientulības, labprāt klausījās, jāsaka, okšķerēja tamlīdzīgas ziņas par familijām, ar kurām pati sagājās, kā arī par viņai tālāk stāvošām pilsoņu un nepilsoņu familijām. Kā par laimi preilenes ziņu pieprasījums bagātīgi tika apmierināts ar Dārtas ziņu piegādājumu, tā ka galu galā Dārtai bij vēl labs atlikums, ko virsū uzdot. Tādu meitu vajadzēja pieturēt pie sevis, tā preilene domāja, un Dārtai sākās reti laba dzīve. Preilenes labprātībā viņa iezagās jo dziļāk, kad bij manījusi, ka preilenes pirmās šķiras mīluļi bij trīs klēpja sunīši un divi kaķi, raibais un rūsganais. Kas ar šiem prata dzīvot saderībā un vēl arī piegādāt preilenei vajadzīgo ziņu krājumu, tam bij droša un laba dzīve pie bagātnieces. Bet reti kad okšķeres uzdevums sakrita kopā ar kustonīšu mīlīgu apkopšanu, glaudīšanu, sukāšanu un barošanu. Daža laba teicama vēstnese iespēra preilenes vismīļākajam sunītim ar kāju, daža labsirdīga kustonīša kopēja atkal aizmirsa paostīt, ko vārīja pusdienā dakteriene, ko pilsētas galvene, ko pie mācītāja, ko pie akcizes pārvaldnieka, ko vakariņām devusi kurpniece Liestiene, ko skrodeļa Adatiņa sievasmāte. Dārtai, kam uz laukiem ciets darbs nepatika, šie divi preilenes visievērojamie uzdevumi bij viegli izpildāmi, it īpaši okšķerēšana; te Dārta zināja pastāstīt ne vien, ko saodusi par cilvēkiem, bet, piemēram, arī par to, kā, kad, kur un kāpēc miesnieka Desmaņa suns sakodis lielmātes mopsīti; ar ko baroja akciznieka runci, ar ko seglinieka Plānberģa sivenu, utt. Sunēnus un kaķus preilenes acu priekšā viņa apkopa uz to labāko un mīlīgāko, bet neredzot dažam nepaklausīgam iedeva pa dukņai sānos. Par citu darbu Dārtai nebij liela bēda, ja vien šos divus jau minētos svarīgākos pienākumus zināja pildīt. Ar laiku viņa preilenei tā iepatika, ka tā ņēma Dārtu, ja vien pašai nebij viesu, pie sava galda ēst un visu gādāšanu par Dārtas apģērbu ņēma savā zināšanā. Tādēļ nebij brīnums, ka Dārta bij tikusi par tādu jaunkundzi, kā Līze ar saimnieci pirmīt redzējušas. Tāds bij Dārtas dienesta gājiens uz pilsētu. Līze no tā bij dzirdējusi tikai to, ka Dārtai pilsētā esot varen laba dzīve un ka visu to lepno apģērbu preilene pati no sevis dāvinājusi un sūtījusi vēl radu bērniem arī dāvanas līdz no pilsētas.

"Palūk, kas pilsētā par laimi," Līze teica, stāstīt beigusi.

"Varbūt gan, ja viss tiesa, kā tu stāstīji," saimniece atteica.

"Laime — tādai sliņķei, vai tur jel maz dieva taisnība?" saimnieks Vārpiņš kurnēja.

"Cik tai pilsētā gan laba dzīve!" Vārpiņa sešpadsmit gadu vecā meita Anna teica.

"Iesim mēs ar uz pilsētu!" abi Vārpiņa puisēni, Kārlēns ar Pēterēnu, iesaucās.

"Tūliņ rītu, — jūsu jau beķeri gaida vien ar kliņģeriem," māte teica.

"Bet preilene gan negribot," Līze atkal turpināja savu ziņojumu par Dārtu, "ka šī izejot pie Bumburu Petrena, negribot šķirties no Dārtas, sakot: kas ar šo tā mācēšot dzīvot kā Dārta, tādēļ vēl skaidri nezinot, ko Dārta darīšot, vai ņemšot Petrenu vai ne."

"To lupatu!" Vārpiņš dusmojās. "Vēl šodien man viņš, pagāns, parādā 3 rubļi bez 13 kapeikām. Kā gāja, tā aizgāja — aiznesa. Tu nu vari gaidīt un svilpēt, kamēr tāds pilsētas kundziņš atnes tavu naudu."

"Kur tad tev pie viņa parāds?" saimniece brīnojās.

"Tad tu ar vairs neatmini!" saimnieks pārmeta, "nu jau būs gadi pieci atpakaļ, kad, uz Mazjāņu tirgu braucot, Bumburu Petrens ieraudzīja manu jauno platām malām cepuri un jauno pīpi, prasīja mīt. Gan negribēju, negribēju, bet ko tuviņam kā miegam atkausies pretim. Izmainījām ar cepurēm un pīpēm, un tā ar visiem piedeviem un līkopiem man no viņa nākas 3 rubļi bez 13 kapeikām — laba nauda!"

"Ak, nu es gan atminu," saimniece atteica, "bet ko tad tu ar, prātīgs vīrs, gāji ar tādu puiku mīties."

"Gan atdos, nu jau uzņemšot pilsētā krogu, un vai tad tur bez naudas?" Līze drošināja saimnieku.

"Kad būtu atdevējs, sen jau būtu atdevis, bet ko tu no tāda gaisoņa atdabūsi — tomēr, ja kādreiz gadīsies braukt uz pilsētu, būs viņš jāsadabū rokā; redz, ko tad saka... Bet nu rītu kūtī pie mēslu vešanas," saimnieks sacīja, karoti nolikdams.

"Kur pilsētniekiem tīra dzīve — un viegla," Līze ar Annu gandrīz reizē sacīja, traukus nonesdamas.

Otrā dienā, no kūts mēslus vedot, pilsētnieku tīrā un labā dzīve tika jo plaši pārrunāta. Runātājas bij visvairāk sievietes, īpaši Līze, kurai arī Vārpiņu pašu Anna piebiedrojās. Vīrieši, to starpā pats pussaimnieks Vārpiņš, gan ar runāja līdz, bet gandrīz vienaldzīgi. Zariņu Dārtas lepnais apģērbs un vieglā dzīve bij aizkustinājis tik sieviešu domas, īpaši Līzes, kas nevarēja izprast, kādēļ Dārtai vairāk tiesības uz "laimi" nekā viņai un kamdēļ tā labāka par viņu; Līze skauda Dārtu, ka tā viņai aizsteigusies priekšā uz pilsētu un noķērusi laimi, kas pienāktos vairāk viņai nekā Dārtai, jo viņa taču pati turējās uzcītīgāka un labāka nekā šī pilsētas "mamzele".

"Kas tiem pilsētā vainas, vai tiem jābrien kūts, vai tiem jālien putekļos," Līze teica atkal pie vakariņām.

"Klau, rītu nu aun tu ar tūliņ kājas un dodies Zariņu Dārtai līdz, viņa, kas zin, vēl nebūs aizbraukusi," tā Vārpiņu puisis Jēkabs zobojās.

"Vai nu tādēļ tūliņ jāskrien līdz," Līze atteica, "es jau tik tāpat vien pārrunāju."

"Būtu gan tu smalka pilsētniece," Jēkabs atkal zobojās, "vai tu gan ar mācētu iet ar saulesširmi? tev gan arvienu liktos, ka tu saņēmusi ārdīkli vai grābekli rokā, — ko? vai ne?"

"Un kur tad Dārta mācījusies?"

"Vai tu domā, ka viņa jau īsti to prot? Visi jau nav dzimuši priekš pilsētas. Lai nu tu kā uzpucētos, no tevis tūliņ katrs teiktu: mužiks kas mužiks."

"Vakar tā pati pilsēta, šodien atkal," saimniece teica, "kas nu jums kait? vai neesat tīri nomazgājušies, vai labi paēduši, vai godīgi apģērbušies? Vai domājat, ka pilsētā tas viss no gaisa līst? Vai laikam bez pūliņa nāk?"

"Kas nu to domā?" Līze teica, "bet vieglāk viņiem gan pilsētā nekā mums uz laukiem."

"Lūk, kur Dārtai māsa palikusi uz laukiem pakaļ, kaut viņa to zinātu, rītu tūliņ brauktu klāt un vestu sev līdz uz pilsētu," Jēkabs nobeidza sarunu.

Kādu mēnesi vēlāk Vārpiņš pārnāca no muižas kroga. Sievai viņš atnesa jaunu vēsti un stāstīja to priecīgā garā. Krogā viņš bij saticis no pilsētas atbraukušo Bumburu Petrenu; tas nu gan nebūtu vēl nekāds prieks, bet Vārpiņš bij atdabūjis savus jau sen apraudātos 3 rubļus bez 13 kapeikām. Bumburam bij bijusi nauda; Vārpiņš pats to bij redzējis, — makā viņš bij manījis gan sarkanus, gan zilus papīrus — labu vīkšķi. Kā tas nieka puika ticis pie tik daudz naudas? Tas visiem krogā bij brīnums. Un kas pats Petrens bij izģērbies par kungu! Kungs kas kungs — no galvas līdz papēžiem. Tagad nesēdēja Petrens ar vairs sienmali vai kaktā, bet, pie bufetes piegājis un izsaucis alu, lika to ienest vāckambarī, kur tad dzēra kopā ar saviem pazīstamiem.

"Mani pamanījis," tā Vārpiņš stāstīja savai sievai tālāk, "viņš pats man klāt, domāju gan, ka tā parāda dēļ no manis bēgs vai kaunēsies, bet nekā, nāk tik klāt un ved mani ar iekšā un dzirda mani ar citiem līdz. Ērma puika, es domāju,— nu sak, viņš tevi vēl par tava paša 3 rubļiem bez 13 kapeikām krietni izdzirdīs, vairāk jau no viņa taču nedabūsi. Bet nekas. Nosaucis mani nomaļš, viņš saka: "Es tev gan laikam vecs parādnieks?" "Ta jau gan laikam būs," es saku. "Cik daudz tad bij?" tā Petrens prasa. Saku, 3 rubļi bez 13 kapeikām. "Ko nu tā rēķināt," viņš saka un velk tik 3 rubļi laukā un dod visus man, un tad saka: "Nu vēl par procentēm labi uzdzersim." Velna puika, tas Petrens! Sadzirdīja visus, kas vien no pazīstamiem tur bija. "Kā tu tiki pie naudas?" tā šim prasu. Bet Petrens tik pasmīn un saka: "Tu domā, ka uz zemēm es būtu ticis pie naudas? Nekā, tas pats Bumburu Pēters vien būtu palicis, nieka puika, otra vergs, nekas vairāk, — bet pilsētā — lūk, tur tiku par vīru." Vairāk nekā nestāstīja. Bet man viņš saka: "Klau, Vārpiņ, tu jau te uz zemēm labi proti tirgoties, bet aizietu tu uz pilsētu, tad redzētu, kas pie tavas galvas, tavas saprašanas vēl iznāktu! Ja par gadi divi trīs tu neesi bagāts cilvēks, tad lai es par meli palieku. Paskat, kas no manis bija, un nu man pašam sava kapeika, un nupat uzsākšu arī krogu un vēlāk gribu ierīkot bodi ar, — ko tad vēl tu, kam savs kapitals un veikla tirgotāja galva!"

"Tu ar klausi tādam blandonim, ko viņš tev melš ausīs, diezin ka pats vēl pie tās naudas ir ticis?" Vārpiņiete teica vīram.

"Kāds blandonis?" vīrs atteica. "Būtu viņš blandonis vai blēdis, vai ar to naudu zadzis, vai tad domā, ka man pats naktu klāt un solītos naudu atdot?"

"Ja nu tu Bumburu turi par tādu godavīru, tad būtu jel viņu slavējis tad, kad naudu pats tev pienestu vai piesūtītu mājā klāt, bet ne krogā, kur viņš varbūt bijās, ka tu ta nieka parada dēļ viņam, tādam pilsētas jaunamkungam, nepadari kauna. Pavaicā, vai citiem parādniekiem, no kuriem tu zini, ka tiem ar viņš palicis parādā, vai tiem ar ir atdevis?"

"Lai nu citiem ka, bet man viņš atdeva un atdos citiem ar."

"Lai nu lai, man jau ar būtu prieks, bet dzirdēsim vēlāk, vai tas ar būs noticis."

"Bet tur gan viņam taisnība," vīrs saka, "ka pilsētā vieglāk tikt pie naudas un maizes nekā uz zemēm. Lūk, tas pats Petrens, nupat atnācis pie mācītāja izņemt zīmes sev un Dārtai, un esot tīra patiesība, ka abi precēšoties. Nu, vēlāk viņi uzņem krogu un bodi — kas tur par grūtumu, ja tik vien prot. Bet te tu izmocies cauru gadu vaiga sviedros, un galu gala labi, ja vel neesi iekritis parādos. Tagad šinīs pēdējos gados labi, ja cauri sities, no atlicināšanas nav ko domāt."

"Tu nu gan vel nemaz nežēlojies, tev ir savs iekrājums, tev arvien bijusi sava caurtikšana, saki, — kam ir vairāk? Paskat, kā Jānis mokās — un taču gada galā tam trūkst vai nu rentes, vai ar kalpiem, un dažreiz paliek parādnieks abiem," sieva saka.

"Jānis, nu ja, Jānis, tur jau nu tu skaidri vari redzēt, ka ar visu lielo pūliņu nekas vien neiznāk, ja visu grib iedzīt no zemes. Un vai man būtu kas vairāk, ja es ar tāpat no zemes vien visu būtu gaidījis? Tas iekrājumiņš jau no tā vien ir, ka rudenī vai ziemu, vai kad lūko nopirkt kādu jēru, vai lopu, vai podu linu, vai šo, vai to — bet, no zemes vien dzīvodams, sen būtu otram parādnieks. Jā, agrākos gados gan vel no zemes kas bij, bet ne tagad."

"Gan dievs dos atkal labākus gadus, strādāsim vien," sieva saka.

"Strādāsim — vai tad kādreiz esam slinkojuši, bet nedomā, ka tas vien ir darbs, ko ar miesas spēku pastrādā, darbs ir arī, ko ar galvu, ar saprašanu var izdarīt, un tas ienes vēl vairāk."

"To laikam gan tev Petrens iestāstījis?" sieva teica.

"Petrens, visur Petrens!" vīrs drusku kā aizķerts iesaucās, "it kā man pašam savas galvas nebūtu? Kas ir tie, kas visvairāk naudas pelna? Vai domā, ka tie, kas ar rokām strādā? Mācītāji, dakteri, advokati — sak, vai tie ar rokām strādā? Vai tie grāvjus rok, vai kult iet? un taču pelna tūkstošiem par gadu."

Sieva cieta klusu, it kā no vīra pierādījumiem pārspēta.

"Pie tā savu laiku palikšu, ka galva var vairāk padarīt nekā rokas un ka mums ar derētu aiziet uz pilsētu dzīvot, jau ja ne cita, tad to pašu bērnu skološanas dēļ," vīrs par brītiņu atkal runāja.

"Ko vēl ne?" sieva atteica. "Rītu domāsi citādi." Ar to saruna beidzās.

Kā Vārpiņi līdz šim dzīvoja? Aplūkosim viņu dzīvi tuvāk!

Vīgriežņu saimniekam Skujiņam bij divas meitas, vecākā Maja, jaunākā Mariņa. Meitas jau bij pieaugušas, kad māte nomira. Tēva nodoms bija jaunāko meitu izprecināt iz mājas un vecākai ņemt iegātni. Bet, kad nu abas meitas ārējā izskatā bij līdzināmas ar Leu un Raeli, tad nemaz nav brīnums, ka Raelei — Mariņai izdevās drīzāk atrast precinieku nekā vecākai māsai Majai. Šis precinieks bij Pēteris Vārpiņš, kāda tās pašas valsts saimnieka jaunākais dēls. Nu gan Skujiņš varētu ņemt šo pašu par iegātni un vecāko meitu izdot, bet tā viņš vis vēl nedarīja, vai nu neatkāpdamies no sava pirmā nodoma, vai arī noģizdams, ka vecākai tad būs vēl mazāk cerības uz precinieku. Tādēļ pirmo laiku Vārpiņš ienāca Vīgriežņos tik par darba rīkotāju, jo pats Skujiņš, lai gan gados vēl nekāds vecais, bij pavājīgs, un tātad znots šādā ziņā viņam it labi derēja. Bet nu drīz arī Majai, no dabas labsirdīgai, krietnai, bet palēnai meitai, gadījās precinieks, ari saimnieka jaunākais dēls, kam pašam nebij cerības uz tēva mājas mantošanu, un tas bij Jānis Liepiņš, ko Vārpiņš nupat pieminēja, sarunādamies ar savu sievu. Tagad Vīgriežņos abas meitas bij izdotas. Pēc tēva nodoma Liepiņam jeb Jānim, kā viņu vienkārši sauca, gan vienam pašam piekristu Vīgriežņi, lai ar tikai rentes vieta; bet, kad nu abas meitas savā starpā labi satika un tāda saticība bij cerama arī no abiem znotiem, tad vecais Skujiņš padevās savu meitu un meitasvīru gribai un dalīja ar muižas ziņu diezgan lielo Vīgriežņu māju uz pusēm, pats, zinams, pret muižu palikdams saimnieks un paturēdams kontraktu. Mantu viņš ar pāršķīra uz pusēm, bet neatsacījās no savām īpašnieka tiesībām, norakstīdams tik katram znotam savu daļu lietošanai, kas tik pēc paša nāves varēja nākt znotu īpašumā. Tā Vīgriežņos no vienas saimniecības cēlās divas patstāvīgas. Katrs znots ieņēma savu pusi mājas un zemes. Tēvs — Skujiņš — kā kontrakta un mantas valdinieks tika diezgan cienīts un ieskatīts, kas nezin vis vai tā būtu, ja pats jau no savām tiesībām priekšlaikā būtu atsacījies. Vārpiņš, mājā un kaimiņos saukts tikai par Pēteri, Vīgriežņos no sava tēva ienesa vairāk mantojamas daļas nekā Jānis, tādēļ savu saimniecību ari varēja labāk iegrozīt par Jāni. Bez tam Pēteris it labi pelnījās kā uzpircējs. No apkārtējiem saimniekiem, gan tuvākiem, gan tālākiem, viņš uzpirka gan sviestu, gan pienu, gan taukus, ādas un tad pārdeva ar gluži labu veiksmi. Vēlāk viņš sāka uzpirkt arī sīkus vai lielus lopus, kurus tad arī vai nu pārdeva dzīvus, vai ari gaļā un tā pelnījās diezgan labi, tā ka par kādiem gadiem viņam bij simti nolikti pie malas. Arī sievastēva lietot doto mantu, tā kustamo, kā nekustamo, viņš bij pavairojis uz pusi labāku. Jānis, dabā lēns, vairāk zemesrūķis, ar tādu tirgošanos nenodarbojās, viņš bij mierā, kad tik savus ražojumus varēja pa cenai pārdot. Arī viņa saimniecība gan bij palikusi kuplāka nekā toreiz, kad to saņēma no sievastēva, bet pēdējie neizdevīgie gadi bij spieduši viņu krist jau atpakaļ. Dažreiz trūka naudas rentei, kur parāds tad tika rakstīts uz sievastēva vārda un kur tad visvairāk Pēteris izlīdzēja, dažreiz arī kalpiem, tā ka ar visu pūliņu Jāņa dzīve negāja vis uz priekšu, bet bij jau zīmēta ar parādu — pie Pētera vien līdz pusotra simta rubļu.

Rītā pēc satikšanās vakara ar Bumburu Petrenu Vārpiņš uzņēma atkal valodu par pilsētu.

"Es gan domāju, tu būsi tās domas izgulējis, bet Petrens, kā liekas, jūs labi sadzirdījis," sieva teica Vārpiņam.

"Tu laikam ar vēl arvienu domā, ka es to tik par jokiem runāju," Vārpiņš atteica sievai, "pielūko, ka to vēl izdarīšu."

"Nu tad gan nebūsi vairs pie prāta," sieva sacīja.

"Tad īsti vēl prātu parādīšu," vīrs atbildēja.

"Labās dienas tev jau rādās apnikušas, ka nu tīšu prātu gribi sliktajām pats skriet virsū," sievastēvs, vecais Skujiņš, teica meitasvīram. "Apdomā, ka maize nekur nav bez garozas."

"Nemāciet manis vairs, neesmu vairs mazais bērns," Pēteris svarīgi atteica, "gan zināšu pats, ko darīšu."

Siena laikā saule dedzināt dedzina. Grūti tādā laikā jau kustēties, ne tad vēl strādāt. Vārpiņš mežapļavā met kaudzi, sviedri viņam aumaļām līst no pieres un vaigiem, krekls slapjš kā mērcēts. Ne vēsmiņa neuzpūš, kas lielo karstumu daudzmaz dzisinātu.

"Lūk, tiem tur pilsētā, — kas tiem vainas? — sēd pakrēslī, padara savu vieglo darbiņu un pelna vairāk par tevi, tā nosvīdušu un saulē izcepušu," Vārpiņš saka, dakšās atspiedies un no celšanas atņemdams elpu.

"Tiesa gan, saimniek," meita Līze atrunā, "es ar gan saku, ka nekur nav labākas dzīves kā pilsētā; ja saimnieks ietu dzīvot, es ar viņam līdz."

"Nezin vai tu varēsi nociesties gaidīt, kamēr saimnieks iet," Jēkabs atbild, "ka tik vien tu neaizskrien viņam turp pa priekšu."

"Vai tevi kāds dzen uz pilsētu?" Līze atbild Jēkabam, "ja jau negribi, paliec tepat, bet es tik runāju to, kas tiesa ir. Ko tu saki, Ann?"

"Kur jau tēvs ies, tur mums ar līdz jāiet, vai tad mēs kur citur varam iet?" Anna atbild.

"Kas strādāt grib, būs maizes paēdis pilsētā labāk nekā uz zemēm," Vārpiņš teica. Un, kad šoreiz saimnieces nebij klāt, kas runātu pretim pilsētas iešanai, tad pilsētu tagad atzina par vienīgo vietu, kur cilvēks var sasniegt laimi.

Darbus steidzot un grūžot, drīz arī rudens atnāca. Linu vilkšana iz mārka un kulšana nav patīkamie zemes darbi. Rīts ir auksts. Salna vēl balta visapkārt. Vārpiņš trīcēdams laižas mārkā, lai pa dienu pēdējos linus varētu izvilkt un izklāt. "Kas tiem tur pilsētā," viņš domā sevī, "tie sēž siltumā un sausumā, bet tu izsalies vai izmircies panes kaulu sāpes vai jikti, — šie, ja tīšām vien nebrien ūdenī, var pat nomirt veseli." Pēdējās domas Vārpiņam gan neizlikās pareizas, viņam iešāvās prātā, ka ari pilsētnieki mirst ar vājību un ka laucinieki miesas izskatā daudz veselīgāki par pilsētniekiem; bet, ja pilsētnieki bij vājāki un nespēcīgāki par lauciniekiem, tad tā bij viņu pašu vaina, jo tie, paēduši un padzēruši labāki nekā laucinieki, varēja dzīvot ilgāki. Tātad galā viņš tomēr palika pie savām domām, ka pilsētniekiem veselīgāka dzīve.

"Tā pēdējā," Vārpiņš stipri pie sevis noteica, izmezdams mārka malā pēdējo sauju linu, "pēdējā šogad, pēdējā pavisam," viņš domās pielika klāt un tad trīcēdams steidzās uz māju apvilkt sausas drēbes un sasildīties pie rijas krāsns — siltā rijā.

Vārpiņam, kā uzpircējam braucot rudenī pa tirgiem, neatlika ikreiz pašam laika kārtīgi iet pie kulšanas. Putekļi, kā pats stāstīja, viņa krūtīm nebij lāgā panesami, tāpat tie kaitēja viņa acīm, tādēļ viņš pa kuļamo laiku pieņēma algādzi un pats pelnījās pa tirgiem. Bet šogad viņam Bumbura vārdi, ka viņš ar savu galvu un saprašanu pilsētā tiktu pavisam par citu vīru, vienmēr kā zvanīt zvana ausīs. "Lai nu tas Petrens kāds," viņš domā pie sevis, "bet to viņš tomēr ir noskārtis, ka es neesmu vis gluži bez apķērības, un, ja jau šis nejēga varēja tikt pie naudas, tad es ar savu apķērību jo vairāk." Citiem gadiem Vārpiņš dūšīgi devās putekļos iekšā, "melns darbs, balta maize", tā mudināja kalpus un pats sevi, bet šogad viņam putekļi pavisam bij apriebušies. Kaut jel reiz no viņiem tiktu ārā!

N. apriņķa pilsētas iedzīvotāji vēl visi guļ rīta miegu, kad Vārpiņš iebrauc ar pilnu ori, kurā atrodas kādi spaiņi sviesta un tauku un pāra barokņi. Ielas visas vēl gluži tukšas, redz tik kādu miegainu istabas meitu atveram vēdināmo lodziņu, redz kādu sētas puisi vai vecīti paņemam slotu un sākam slaucīt savu ielas pusi, kādu aizkavējušos žūpubrāli streipuļojam uz savu pajumti, citādi visur rīta klusums, tik vien baznīcas torņa pulkstens nosit sešus tālu dzirdamus sitienus. "Lūk, mājā tu jau sen labi izsvīdies, kamēr šie vēl pa cisām," Vārpiņš domā sevī. "Un kas vainas tā negulēt, lūk, kā šepat tiem kungiem aiz tiem baltajiem loga aizkariem savās mīkstās gultās. Guļ tāpat ir amatnieki. Tev vien tik jau vajag būt augšā un piebraukt šiem klāt ar gatavu ēdamo."

"Nebrauc jel cilvēkiem virsū," ielas slaucītājs vecītis uzsauca Vārpiņam, "vai tev acis laikam vēl ar miegu?"

"Nebaries, tēv, nekā! Domāju savas domas un ta tevis nemaz nepamanīju," Vārpiņš aizbildinājās. "Pasaki labāk, kur te Bumbura krogs!"

"Bumbura traktieris, ne krogs," vecais pārlaboja, "lūk tur," un vecītis rādīja uz iebraucamo vietu ar tīri jaunu šilti, kur stāvēja lieliem burtiem rakstīts: "P. Bumbura traktieris". Apakšā redzēja izmālētas divas buteles alus ar pārplūstošu alus kausu un treknu cūkas šķiņķi uz balta šķīvja. Trūka tik vēl uz šiltes paša Bumbura ar alus buteli roka un viņa kundzes, kas nogrieza gabalu no šķiņķa. Bet ar Bumburu un viņa kundzi jau varēja iepazīties, iegājis pašā traktierī. Ta arī Vārpiņš darīja. Sētas puisis viņam pirmajam atlaida vārtus, tā ka Vārpiņš sētā zirgu varēja nolikt palievenī paša vislabākajā vietā. Iekšā iegājis, viņš redzēja Bumbura "madamu" ar aubi galvā aiz bufetes runājamies ar kādu "cumptīgu" zelli, kā Vārpiņš vēroja no viņa apdriskātā, melnā uzvalka. "Cumptīgais" runāja pa vāciski, un Bumbura madama, redzēdama, ka Vārpiņš klausās, rādīja tādu seju, it kā šī ar pilnīgi saprastu, ko iereibušais buldurēja, kaut gan, kā Vārpiņš novēroja, atbildēt šim nevarēja vairāk kā tik: ach, ach, — so, so. Vārpiņam gandrīz nāca smiekli par tādu pilsētnieci — vācieti, bet madamas lepnā izturēšanās neļāva tam stipri smieties, tādēļ Vārpiņš tik, klusi pasmīnēdams, paskatījās uz jauno vācieti. Cumptīgais svārstīdamies vēl prasīja, ko arī Vārpiņš saprata: "Flasche Bier," bet, kad Bumbura madama atteica: "Zahl, zahl," un cumptīgajam laikam ne graša nebija, ar ko "cālēt", tad šis saskaities uzkliedza madamai: "Du dammlige Gans!" (tu muļķes zoss) un tad streipuļoja uz durvju pusi. Bumbura madama, noturēdama pēdējo cumptīgā izteikumu par smalku glaimojumu, atteica pretim: "Bitte, bitte!" Šiem madamas vārdiem par atbildi cumptīgais, vēl durvīs stāvēdams, izkāra mēli, cik garu dievs viņam devis, un tad atvadījās. Nu arī Vārpiņš vairs nevarēja noturēties nesmējies, bet viņa smiešanās sadusmoja madamu, jo viņa noskārta, ka cumptīgā mēles rādīšana un Vārpiņa smiešanās aizskāra viņas personu.

"Par ko jūs smejaties?" viņa lepni jautāja Vārpiņam.

"Vai tad gribi, Dārt, lai es tādēļ raudu?" Vārpiņš draudzīgi prasīja madamai.

"Kas es jums par Dārtu? es priekš jums neesmu nekāda Dārta!"

"Vai tad manis vairs nepazīstiet?" Vārpiņš jautāja veca pazīstama balsī, "mēs jau no vienas valsts, es jau esmu Vigriežņu Vārpiņš. Ko tad Pēteris dara? Laikam vēl guļ? Dod nu man arī buteli alus, tad parunāsimies kā veci pazīstami."

Madama nezināja, kā izturēties pret Vārpiņu, vai izrādīt tālāk uzņemto nepazīstamās lomu, vai arī atzīties par Vārpiņam pazīstamo Dārtu; abas lietas bij nepatīkamas, tādēļ viņa, pasniegusi Vārpiņam karoto buteli alus, aiziedama teica: "Es pasaukšu vīru," un atstāja Vārpiņu vienu sēžam.

Par labu brīdi iznāca arī pats Bumburs. Sarkanās acis un nesavaldītās žāvas radīja, ka viņam miegs palicis neizgulēts.

"Skat še, vecs pazīstams!" Bumburs, ta teikdams, sniedza roku Vārpiņam, "tik agri jau kājās, vai tad tu ar nevarēji pagulēties un tad ar dienu iebraukt pilsētā?"

"Vai nu mums, lauciniekiem, tā vaļas gulēt kā jums, pilsētniekiem, jums jau darbs pavisam aizmirsies," Vārpiņš atbildēja.

"Nu, nebaries vien, draugs, nekā, nāc vien, kā es teicu, uz pilsētu, tad redzēsi, ka mums abiem sviežas citādi. Bet ko tu tur no rīta ar alu pūlējies, papriekš ieņem šņabi ar zakusku, tad redzēsi, ka alus smeķēs daudz labāk," viņš teica Vārpiņam.

"Gan izbraukušamies arī alus labs," Vārpiņš atteica.

"Iemet, un tad uzkodīsim!" tā teikdams, Bumburs pabīdīja divas pielietas šņabja glāzītes Vārpiņam priekšā, vienu paņēma pats un otru skubināja ņemt Vārpiņu: kad abi bij iedzēruši, tad Bumburs atkal uzgrieza uz šķīvja zutiņus, kas abiem it labi smeķēja.

"Nu varēsim dzert alu," Bumburs teica, kad bij paēduši, paņemdams jaunu buteli alus, no kuras ielēja Vārpiņa glāzē. "Redzi, draugs, pilsētas traktiernieka dzīve pavisam citāda nekā lauku dzīve. Vakar vakarā man vēl vēlāk bij jāpasēd kopā ar draugiem, jo man, kā jaunam iesācējam, jāiepazīstas ar tērētajiem, — sēdēdams tik aiz bufetes un nekā pats līdzi nedarīdams, nepievilksi neviena. Tādēļ vakariem palieku es pats augšā, bet rītos nāk sieva manā vietā, kamēr jāiet bodē. Nu jau tu ar redzēsi, kāda mana bode ir, nupat ap astoņiem taisīsim vaļā. Gan gribēju vēl līdz tam laikam nogulēt, bet dzirdēju, ka atbraucis vecs pazīstams, tādēļ cēlos tūliņ augšā. Kāpēc tu nedzer?" Bumburs uzsauca Vārpiņam, kas klausījās viņa stāstīšanā par pilsētas dzīvi.

"Kā liekas, tev iet labi," Vārpiņš teica Bumburam.

"Es arī domāju," šis atteica.

Ap pulksten astoņiem traktierim līdzās stāvošās Bumbura bodes durvis atvērās, kur stāvēja rakstīts: "P. Bumburs, tirgotājs" uz vienas puses un uz otras: "Tabakas un cigāru pārdošana". Bode gan nebija vēl nekāda lielā, tajā redzēja tik pa lielākai daļai kādus spieģelīšus, pīpju galviņas, pogu kastītes, dibenā katlus, šķipeles, dzelzs stieņus, siļķu mucas utt. — bet tas jau tik bij vien iesākums. Bumburs stāstīja Vārpiņam, ka viņš savu bodi div - trīsreiz padarīšot lielāku, ka vezumnieku desmit vēl esot gaidāmi un ka cerības, ka pēc iešot no rokas, esot labu labās. Viņš neaizmirsa pieminēt, ka dažs labs pats spiežoties pie šā noguldīt savu kapitalu, par ko viņš, Bumburs, zinams, maksāšot labus procentus, un, ja Vārpiņš arī gribot savu kapitalu nolikt pie viņa, tad viņš solot desmit procentes, bet, ja šauboties par drošību, tad esot gatavs ķīlām norakstīt Vārpiņam visu savu bodes mantu.

"Vai tādēļ mani tik laipni uzņēma?" Vārpiņš domāja sevī, bet, kad Bumburs par naudas aizdošanu vairs nerunāja, tad Vārpiņš par to arī tālāk nedomāja. Viņš tik skatījās, kā Bumburs te kādam strādniekam iesvēra mārciņu siļķu, te kādai sieviņai mārciņu sukura vai kafijas. Tik vien tūtīšu taisīšana Bumburam lāgā neveicās, pirksti priekš tam vēl bij neveikli. "Gan iemanīšos," Bumburs teica Vārpiņam, nomanīdams šā skatienus, "viss nāk ar mācīšanos."

"Bet tā es, tavā bodē skatīdamies, nokavēšos," Vārpiņš teica uz Bumburu, "man taču jālūko sava manta pārdot." "Kas tev ir vezumā?" Bumburs jautāja, "var būt, ka es ar varu tev viņu atpirkt."

Vārpiņš stāstīja, ko atvedis.

Bumburs pasauca par vietnieku bodē savu mazo "bodes zelli", radu puiku, kas, baudījis vairāk skolas mācības par pašu bodnieku, vadīja bodes rakstus un rēķinus, tad ar Vārpiņu gāja caur bufeti aplūkot Vārpiņa mantas.

"Bet nu andelējat ar tā, ka iznāk līkopi," Bumbura madāma sauca laipni no pakaļas, izdzirdusi, kurp abi iedami. Bez ilgas kaulēšanās Bumburs maksāja Vārpiņam, kas nācās, un paturēja visu, kas bij orē, dodams pretim skaidru naudu.

"Tas viss man pilsētā derīgs," Bumburs teica, Vārpiņam naudu ieskaitīdams saujā. Bumburs Vārpiņa acīs vareni cēlās. "Palūk, vai tukšs to spēj?" viņš domāja pie sevis.

Tad abi apsēdās pie bufetes dzert līkopus. Madama tagad bija laipna kā liepu lapa: "Re, kā vīrs izmāca arī vēl savu sievu," Vārpiņš sprieda savās domās, "pirmīt tāda — bet tagad tin vai ap pirkstu."

"Bet kad tad tu nu īsti nāksi uz pilsētu dzīvot?" Bumburs jautāja Vārpiņam.

"Nu, kad vai tūliņ uz nākošiem Jurģiem," Vārpiņš atteica.

"Tas ir prātīgi," Bumburs atbildēja, "jo ātrāk, jo labāk; ar tavu saprašanu nav vērtes iet arklam pakaļ."

"Bet sak, kā tu tiki par tādu vīru?" Vārpiņš, Bumburu apbrīnodams, jautāja.

"Ar saprašanu," Bumburs, zīmīgi smīnēdams un ar pirkstu galiem pie galvaskausa piesizdams, atbildēja Vārpiņam.

"Nāc vien uz pilsētu, gan tad redzēsi, kā darāms," vairāk viņš neatbildēja. "Bet ko gan es tev gribēju dot par padomu, — salasi pie laika savu citiem izdoto naudu kopā, ka vari stiprāks iesākt. Tev jau viņa tāpat stāvēs pie radiem bez procentēm."

"Tā jau pa daļai arī ir," Vārpiņš atteica.

"Nu, es tev gan dotu padomu naudu līdz tam laikam uzlikt uz labām procentēm. Bet nedomā, ka es sevis dēļ runāju, man jau cits pats spiezdams nes klāt, lai pieņemu; tu, zinams, dari, kā pats zini, bet, ja pie manis gribi nodot, tad desmit vai divpadsmit procentes tev ir drošas."

"Tas vēl jāpārliek," Vārpiņš teic.

"Zinams, ka jāpārliek," Bumburs atteica, "naudas lietās visur vajaga pārlikšanas."

"Cik man jāmaksā?" Vārpiņš prombraukdams jautāja.

"Nekas nav jāmaksā!" Bumburs atteica, "tas viss bij no ' manas puses uz satikšanos."

Bumburs atkal cēlās svarā pie Vārpiņa par veselām desmit procentēm.

Uz māju braukdams, Vārpiņš pārskaitīja savus parādniekus, kam aizdevis naudu. To starpā viņa sievas māsasvīrs, pušelnieks Jānis, bij liekams tādu parādnieku šķirā, no kuriem nevarēja cerēt uz parāda atdabūšanu. Un tik līdz nākošai Jura dienai Vārpiņš gribēja palikt uz zemēm, tad doties uz pilsētu, ņemt labāku laimi. "Bet kā no Jāņa dabūt parādu rokā?" Vārpiņš prātoja. "Paaudzis šogad viņam tik vidēji, parādi arī pie citiem, atdabūt grūti, — kā viņu piespiest? Šā vai tā, — mājā aizbraukušam jārunā ar Jāni, ko viņš domā. Bet visi jau viņi man lūkos pilsētas iešanu izrunāt no prāta, — lai kā; bet es neļaušos — es izdarīšu savu." Pie šā pēdējā nolēmuma Vārpiņš uzcirta zirgam ar pātagu, it kā pielikdams savam nodomam galā svarīgu punktu, ko neviens vairs nevarēja ne atņemt, ne atcelt.

Mājā atbraucis, Vārpiņš slavēt slavēja Bumburu un izteica savu negrozāmo nodomu nākošos Jurģos aiziet uz pilsētu; līdz tam laikam viņš gribēja atraisīties no ciema turēšanas un visu savu mantu pārvērst skaidrā naudā, ar ko pilsētā iesākt rīkoties.

Šis nodoms sievu Mariņu ļoti nobiedēja. Gan viņai Pētera domas par aiziešanu uz pilsētu nebija svešas, tās bij dzirdētas vairākreiz, bet tagad viņa manīja, ka iedomas palikušas par spriedumu.

"Par lūgšanu, Pēter, lūkosim vēl tepat uz zemēm kādu gadu, ja tad visai neveiksies, tad jau laika vēl diezgan aiziet uz pilsētu, tā jau mums neaizbēgs," tā sieva lūdzās vīra, redzēdama, ka izrunāt vairs nekā nespēs, bet varbūt jel vilcināt kādu gadu.

"Bet es tev saku, tūliņ no šīs pašas Jura dienas, ne stundas ilgāk, viens gads liela lieta, tur cits var noņemt tādu vietu, ko tagad vēl pats vari dabūt," vīrs atteica sievai.

"Tad jau tā laimes vieta sen būtu saķerta, ja viņa tā uz ielas stūra stāvētu, — gan atradīsim to arī vēlāk," sieva lūkoja pierunāt vīru.

"No tādām darīšanām tu nekā nezini, andeles lietas es darīšu pēc savas galvas, kā jau es esmu darījis, un izdevies man līdz šim arvienu ir labi un izdosies tagad ari," Vārpiņš izteica savu drošu cerību.

"Lai dievs dod," sieva nedroši atteica.

"Tu bīsties, — paskat, kā tad tas pats Bumburu Petrens tāds izkūlies, pagaidi tik, kas vēl vēlāku nebūs par vīru, jau tagad man visu vezumu atpirka kā pats lielais bagātnieks."

"Bumburs un Bumburs, tev jau tagad Bumburs vienā gabalā," sievastēvs, klāt pienācis un dzirdējis Vārpiņa pēdējos vārdus, teica meitasvīram, "agrāk Bumburs tev nebija petuka vērts, tagad soli par viņu vai tūkstošu. Vai esi reiz apjautājies, kā Bumburs ticis pie naudas?"

"Lai kā, kad tik nauda un pats vīrā," Vārpiņš ieskaities atcirta.

"Nu, ja tāds tavs likums, tad jau ej vien drīz laimes grābt, redzēsim, kāds tad gals būs," sievastēvs noteica.

"Ja jau Bumburs būtu zadzis, tad sen sēdētu cietumā, bet tagad, lūk, viņš ir vīrā," Vārpiņš teica, izlabodams savu pirmītējo izteikumu.

"Var sēdēt vēlāk ar," — sievastēvs atsaka Vārpiņam, "bet lai Bumburs paliek kur bijis, tik tu nu vien neskrien viņa pēdās."

"Nebīsties, mīšu pats savas pēdas," Vārpiņš stiprā pašapziņā noteica.

Skaidri bij redzams, ka Vārpiņam pilsētas iešana nebij vairs no prāta ārā dabūjama.

Liedzēji iet bij visvairāk pati Mariņa un tēvs Skujiņš.

Gan Jānis ar Maju būtu arī teikuši savu vārdu, lai jel paliek tepat un dzīvo, kā dzīvojuši, bet īpaši viņi bij tie, kas ne vārda neteica. Kādēļ viņi tik svarīgā radu lietā cieta klusu, nav grūti uzminēt. Jānis apzinājās sava parāda pie Vārpiņa. Liegt Vārpiņam iet uz pilsētu būtu tikpat kā skaidri izrādīt tik sava paša labuma meklēšanu. Ar citiem vārdiem, tāda liegšana skanētu: atstāj mums vēl to parādu uz kādu laiku, kamēr spējam atdot, ja iesi uz pilsētu, tad jau skaidra lieta, ka mums naudu atprasīsi. Vārpiņa runāšana par iešanu Jānim it kā zvanīt zvanīja ausīs: meklē naudu, meklē naudu! Bet kur? Uz šo jautājumu Jānim trūka atbildes. No mājas ienākumiem arī šogad nebija nekas cerams atlīdzināt, bij turpretim jābīstas vēl no pietrūkuma. Kur ņemt naudu, ko atdot? Ar šo jautājumu Jānis ar sievu lauzīja galvas dienām un naktīm. Grūti izstrādājušies, viņi, vakarā vēlu gulēt aizgājuši, vēl neiemiga vis, bet, dažreiz līdz pusnaktij nomodā būdami, klusām runājās un prātoja: pie kā iet? no kā dabūt? Bet tikpat gudri bij, gulēt iedami kā celdamies, — palīga nevarēja uzdomāt nekur, ko darīt? Domā kā domādams, grozies kā gribēdams, tukšais arvien paliek muļķis, kamēr turīgais visur gudrs. Jānis ar Maju staigāja un strādāja noskumuši: parāds viņiem spieda sirdis. Cik labprāt viņi Vārpiņam visu būtu atmaksājuši, visu ar pēdējo kapeiku, būtu aizņēmušies kad no cita, bet nekur padoma! Vēl gan Vārpiņš par parādu nebij nekā bildis, bet tas jau bij drīz gaidāms, un šo vārdu Jānis ar Maju vēl vairāk bijās. Naudas atprasīšana viņiem likās kā pērkoņa spēriens, no kā abi bijās, un kas katru brīdi bij gaidāms.

Taisoties uz pilsētu, Vārpiņam nemaz neatlika laika iet pie saimniecības darbiem. Kā par jokiem tik bij gadījies, ka visas kulšanas beigās Vārpiņam bij jāiet pupu kult, kaut gan pa visu kuļamo laiku bij pieņemts viņa vietā lieks kūlējs. Kā par smieklu pirmo un pēdējo reizi šai rudenī viņš saņēma spriguli rokā tik pie pupām. Kuļot pākstis skanēdamas plīsa pušu, tā ka tālu varēja dzirdēt, ka Vārpiņš kuļ beidzamo reizi, jo kā lai citādi arī atšķirtu atvadīšanās kulšanu no citām reizēm?

"Pauks!" Vārpiņš nosita beidzamo sitienu uz klona, tad, spriguli kārdams vadzī, teica: "Tas bij pēdējais!" Tad, no piedarba izgājis, sāka mazgāties un taisīties uz laukā iešanu.

Sataisījies viņš vārtos satiek Jāni.

"Kur iedams, Pēter?" Jānis vaicā.

"Iešu uz tiesas māju, paziņoju tur pretī kādus vecus parādniekus, kam nauda stāv aizdota, jālūko kā nebūt izlīdzināties, ka līdz Jura dienai nauda tiek rokā," Vārpiņš atbild.

"Tā, tā —" Jānis nosaka pretim, tad apklust pavisam.

"Vēl gan uzsūdzējis neesmu neviena," Vārpiņš stāsta tālāk, "paziņoju tik tāpat vien uz labprātīgu izlīgšanu, sak, tāpat pašu starpā izlīdzināties, bet, ja jau tā viens vai otrs negribēs ņemties, tad būs vien jāuzsūdz."

"Nu ja, gadi jau nu tādi —" Jānis atkal nepabeidz iesāktā vārda.

"Jā, ko tur var darīt?" Vārpiņš atteica, "gadi šādi vai tādi, bet es ar nevaru ilgāk gaidīt, kur pazīstams ceļš zem kājām, gaidīdams citu dēļ labāku gadu, pats vari izputēt. Kad parādu ņem, tad jāzin ar, kā atdot," Vārpiņš cieši nosaka.

"Tas jau nu gan tiesa, bet —" Jānis grib kaut ko teikt citiem parādniekiem par aizstāvēšanu, bet nedabū izrunāt līdz galam, jo šoreiz Vārpiņš pats izjauc viņa uzsākto runu:

"Bet Jān, — tā kā nu tu ar lūko drīzumā man naudas rokā, — gaidījis, kā zini, esmu diezgan ilgi, bet tagad jau tu ar zini, kas man priekšā," Vārpiņš cieši nosaka.

Vārds, no kā Jānis ar sievu sen baidījušies, tagad izrunāts. Šis prasījums, kaut gan nenāk negaidīts, tomēr ļoti sabiedē Liepiņu. Pirmā brīdī viņš nezin, ko īsti teikt, tad stomīdamies atbild:

"Gan jau sen par to domāju . .. jālūko jau nu būs, bet..." Jānis vairāk nezin atbildēt, jo parāda apzināšanās — pienākums parādu atdot un neiespēšana to izpildīt — viņam kā slogs sāk mākt prātu un domas.

"Nu, bet tā ka lūko ar," Vārpiņš nosaka uz Jāni tādā balsī, no kuras noprotams, ka gaidīt Vārpiņš vairs negaidīs. "Vēlāk parunāsimies arī par to, kurš jūs man maksāsiet atlīdzību par mājas labošanu un grāvjiem, vai tu vai tēvs," ta Vārpiņš ašiem soliem aizsteidzās uz tiesas māju.

Lāpstu paņēmis, Jānis gausiem soļiem iet uz grīšļa pļavu grāvja rakt.

"Jān, vai tad nu pavisam pusdienu gribēji aizmirst istabā uz galdiņa? pats labi teicies paņemt," sieva Maja teica, aizmirsto pusdienu steigdamās vīram iedot rokā. Bet tad, paskatījusies vīra skumjā sejā, uzmin tūliņ pašu cēloni, vaicādama:

"Vai prasīja, Jān?"

"Prasīja," vīrs atbild.

"Slikti, Jān."

"Slikti gan, pagalam slikti."

"Ko tu teici?"

"Ko tad var teikt?... Teicos lūkot, bet kur tad salūkosi?"

"Jārunā ar Mariņu," Maja saka.

"Runā, bet vai pats Mariņas klausīs?" Jānis atsaka.

"Var būt, ka klausa."

"Neticu."

"Bet ko tad?"

"Nu, ko tad? Ķeras pie mantas."

"Vai tik traki darīs?"

"Nav brīnums, viņš jau tagad pilsētas dēļ kā sadedzis."

"Aplam," sieva nosaka pēdīgi, uz māju iedama. Vīrs paņem aizmirsto pusdienu un aiziet domīgi uz pļavu.

Kādu mēnesi pusotra vēlāk Vārpiņš ar Liepiņu iznāk pa savas tiesas mājas durvīm ārā. Viņi abi viens pret otru bijuši pie tiesas. Vārpiņš ir bijis sūdzētājs, Liepiņš apsūdzētais. Tagad viņi vairs nav kā agrāk savā starpā saukušies — Pēteris un Jānis, bet Vārpiņš un Liepiņš. Nauda padarījusi, ka māsu vīri no krustāmiem vārdiem pārgājuši uz uzvārdiem. Vārpiņš bij pirmais, kas apsūdzētā "Jāņa" vietā lietoja "Liepiņu", Liepiņš, zinams, arī vairs nedrīkstēja savam sūdzētājam nākt tuvāk ar vārdu "Pēteris", jo procentes par to nekādas netika rēķinātas. Tātad — Vārpiņš un Liepiņš, ar to bij no Vārpiņa puses nosprausts robežs, kas abus turēja pietiekoša tālumā vienu no otra, soli attālāk varēja spert, — tuvāk ne, tuvoties drīkstēja tik agrākie Pēteris ar Jāni, bet tie nu bij palikuši vai nu aiz tiesas durvīm, vai arī iebāzušies Vārpiņam ķeša līdz ar izņemto "nemiera" protokolu, no kura vēl balts stūrītis glūnēja ārā no Vārpiņa ķešas. Šis baltais protokola stūrītis bij kā kapa uzraksts, kas rādīja, kur aprakta divu radnieku ilgu gadu saderība un mīlestība. Šis neapdomīgais, pārsteidzīgais protokola stūrītis rādīja arī liekam svešam vietu, kur guldīti abi tuvie radinieki — Pēteris ar Jāni, katrs, kas vien gribēja un kam bij žēlīga sirds, varēja viņus tagad apraudāt, jo baltais protokola stūrītis bij skaidra nāves zīme, ka abi tuvie radinieki miruši. Vārpiņš un Liepiņš, — tā jau šis pats baltais protokola stūrītis gribēja. Vārpiņš gan lāgu lāgiem aptaustīja protokolu, līdz ar protokolu ķešā viņam kaut kas nepatīkams — ej nu sazini, kas — bij iebāzies arī sirdī, — starp sirdi un ķešu tagad bij tuvas saites, izstieptas kā telefona drātis. Gan Vārpiņš lūkoja šo pašu visiem acīs durošos protokola stūrīti iebāzt dziļāki ķešā, bet tas ,kā par spīti, kā lielīdamies negāja dziļāk, lai arī Vārpiņš kā pūlējās. Vēl nu gan būtu padoms — locīt protokolu pušu, bet tad jau varētu salūzt zēģelis par tik dārgu protokolu, kas sargāja apaļus 153 sudraba rubļus ar 76 sudraba kapeikām. Protokols ķešā — droša lieta, bet tomēr ķeša ar sirdi Vārpiņam likās kā baroties, kā ķildojoties, gluži tāpat kā divi saimnieki, kur Viens tīšām ielaidis zirgu otra pļavā. Sirds pārmeta, ka ķeša darot viņai pāri, — ķeša atkal bārās, kā sirds jel pavisam drīkstot iejaukties šīs pastāvīgās darīšanās. Un Vārpiņam, kam piederēja tiklab sirds, kā ķeša, pa tiem vidiem bij tīri neomulīgi. Viņš pilnīgi svērās uz ķešas pusi, viņš aizstāvēja ķešu, bet sirds — lai gan tai nemaz nebij daļas te iemaisīties, tomēr iemaisījās tīri tāpat kā sieviete vīrieša darīšanās.

No tiesas mājas ārā iznākuši, abi radnieki runāties nekā nerunājās, izrunājušies jau bij pie tiesas diezgan. Klusu abi iesēdās kamanās, jo bij jau ziemas ceļš, un brauca — Vārpiņš taisni uz māju, Jānis — Liepiņš — vēl papriekšu pie tēva un brāļa — kā bij domājams no ceļa, pa kuru viņš iegriezās. Agrāk tādās reizēs, kad pušelniekiem viens ceļš, abi brauca ar vienu zirgu, šoreiz katrs sēdēja savā aizjūga.

Vārpiņam uz māju braucot, ilkss zvans skaidri skanēja, bet kopā arī ar to sirdī Vārpiņam mazs zvaniņš ieskanējās, kas tik skaidri priekš un pie tiesas ar Liepiņu nebij skanējis.

Zvaniņš skanēja Vārpiņam taisni no sirds ausīs: "Tev nu gan tā ar Jāni nebij jādara. Vai tu viņa nepazīsti? Kad jau viņš bez tiesas tev nevarēja nekāda termiņa solīt, tad jau ar tiesu arī ne, melis taču viņš nav, pievīlis tevi arī vēl nav, — nebij gan jāsūdz. Un ko tad nu ar vairāk panāci sūdzēdams? Zīmē termiņš nebij rakstīts, un tādēļ tiesa nosprieda pusi no parada atdot pēc gada, otru pusi pēc otra gada, zinams, ar procentēm. Tu saskaities, ka tiesa ejot pa Jānim, tūliņ izņēmi protokolu, bet nogaidi, vai protokols tev drīzāk iedos naudu rokā. Un kā nu gan būs pavisam, ar Jāni satiekoties, visiem kopā vēl līdz Jura dienai dzīvojot? Tu staigāsi, acis nodūris. Cik dažu labu reiz, tev pašam pa tirgiem braucot, Jānis ar savu saimi tev nenāca palīga vai nu linu plūcamā, vai pļaujas laika? Pēter, tas nebij labi." Tā zvaniņš skanēja Vārpiņam ausīs, bet Vārpiņam šī skaņa nepatika, viņš sauca ķešu palīga, un šī nu sāka skanētāju aprāt, lai jel paliekot klusu. Ilkss zvans gan apklusa, kad zirgs piestājās rijas palievenes priekšā, bet šis pats mazais zvaniņš negribēja rimt, lai arī ķeša to gribēja noklusināt, pirms Vārpiņš spēra kāju pār mājas slieksni. Vārpiņš skaidri zināja, ka visā mājā viņa šīs dienas darbam cita aizstāvja nebij kā tik vienīgā ķeša, visi citi bij uz Jāņa puses, to starpā arī paša sieva Mariņa un sievastēvs Skujiņš.

... Vārpiņa izņemtais protokols netika nodots, kur bij domāts — tas palika viņa ķešā. Laikam sieva un sievastēvs viņu pārrunāja vai aizlūdza priekš Jāņa? Tā vis nebij. Vārpiņš neklausīja ne viņu abu lūgšanas, ne pārrunas, — naudas lietās viņš palika pie sava. Viņš tiešām būtu nesis protokolu tālāk, kas zin, ar kādam sekmēm, bet tagad sievastēvs lietoja citu līdzekli. Šis līdzeklis padarīja Vārpiņu Jāņa sūdzības lietā rāmu.

"Tu jau nu vari savu protokolu nest, kur gribi, — tev jau brīv to darīt, bet to gan tev arī pie laika pasaku, ka aiziedams izlīdzinies arī ar mani," sievastēvs teica znotam.

"Gribēju zināt, ko tad es tev parādā?" Vārpiņš lepni atteica.

"Tu laikam vairs neatmini, ka priekš 18 gadiem norakstīju tev savas mantas pusi lietošanai, ko tagad uz nākošiem Juriem atprasīšu," sievastēvs noteica.

"Bet manta tad taču tika pilnīgi izdalīta," Vārpiņš pārsteigts atbildēja, "tā taču Mariņas daļa un jau pilnīgi mūsu rokā un vaļā."

"Mariņas daļa gan, bet es jau nekad vēl neesmu no savas mantas atsacījies, vēl pats esmu valdinieks par visu savu toreizējo mantu, kā jau tas arī pie tiesas norakstīts: jūs tik viņu pārvaldiet, man maksādami renti. Apdomā, ka tu man būsi lielāks parādnieks nekā Jānis tev. Kad nu tu atprasi Jānim tik cieši — tad es tev tāpat."

"Tā nu gan vis nenotiks," meitasvīrs atteica sievastēvam, "jūsu gudrība gan vis neizdosies."

"Pielūko vien, ka neizdodas, ja ar labu ne, tad jau ar tiesu — ceļu jau tu nu mums esi ierādījis," sievastēvs nopietni atbildēja.

"Jūs ar savu gudrību nu gan tālu netiksiet," Vārpiņš teica, uz sevi paļaudamies. Bet pārsteigums un dusmas tomēr viņam uznāca par sievastēvu un Jāni, tagad viņš nemaz nenožēloja, ka Liepiņu bij sūdzējis. Tomēr iekšķīgā pārliecināšanās viņam teica, ka sievastēvs var gan izdarīt savu nodomu. To apzinādamies, viņš sāka pārdomāt par šo lietu. Drošības dēļ prasīja arī skrīverim, kā labākajam likumu pratējam valsti, padoma, — šis teica to pašu. Ka kādreiz viņam varētu piekļūt no šīs puses, par to viņš ne sapnī nebij iedomājies. Īgnuma pilnam Vārpiņam gribot negribot bij jāpaliek mierā. Galu galā viņam bij jāatzīst, ka, spiežot Jāni, spiedīs arī pats sevi, tādēļ palika no tālāksūdzēšanas mierā, kādēļ viss palika pa vecam. Bet tomēr vairs ne viss pa vecam. Ar savu neapdomāto sūdzību Vārpiņš savā līdzšinējā satiksmē ar Liepiņu un sievastēvu bij ieplēsis dziļu robu, kas nebij vis tik drīz izlīdzināms, nedz izlabojams. Gaidāmā šķiršanās Jura dienā bij kā atsvabināšana no tāda stāvokļa. Katrs Vīgriežņos gaidīja Jura dienas ar savādām jūtām. Vārpiņš, zinams, viņas nevarēja sagaidīt vien, sieva Mariņa turpretim vēlējās, kaut viņa labāk pavisam nenāktu. Liepiņš ar savu sievu apmierinājās ar to, ka māja nu būs vieniem pašiem, un, lai gan maksāšanas caur to arī būs lielākas, tomēr cerēja, ka ienākumi būs labāki un ka viņiem tā būs iespējams savu saimniecību paplašināt. Sievastēvs Skujiņš no Vārpiņa iešanas gan arī neparedzēja nekā laba, tomēr apmierinājās ar to, ka mājas dzīvē atkal atnāks vecais miers tagad caur tiesu celtā nemiera vietā. Un šī gaidāmā diena nāca arvienu tuvāk. Vārpiņš savu gan ar labu gan ar tiesu līdz šim atdabūto naudu taisījās vest uz pilsētu un nodot glabāšanā — Bumburam. Agrākā Vārpiņa neuzticība pret Bumburu bij gandrīz pavisam izzudusi, jo augstās procentes, šās labākās Vārpiņa pievilcējas, un Bumbura jaunais veikals izklīdināja visu nedrošību pret naudas aizņēmēju. Viņš tik nožēloja, ka nebija spējis sadabūt vairāk naudas, ko tad visu kopā nolikt uz tik lieliem augļiem.

Augstu procenšu kārestība bij arī iemesls, kādēļ abi māsasvīri stājās tiesas priekšā.

Kādas dienas vēlāk Vārpiņu redzam sēžam Bumbura traktierī. Bumburs pats un viņa madama kā izkusuši laipnībā pret Vārpiņu. Diezgan ir priekšā gan dzeramā, gan uzkožamo. Valodas grozās ap pilsētas dzīvi, kuru madama nezin, kā noslavēt. Vārpiņam līdzās sēd policijas sulainis Zālīte, agrāk bijis žandarms, vienas valsts cilvēks ar Vārpiņu. Šis Bumburam nav īsti patīkams loceklis šai mazā sabiedrībā. Bet Zālīte par to neliekas ne zinot, viņš sēd, sarunādamies ar Vārpiņu par savas valsts dzīvi, un dzer savu glāzi alus. Tik vien tad, kad Bumburs sāk glaimot Vārpiņam, viņš tam uzmin uz kājas, it kā atgādinādams, lai šos vārdus Vārpiņš atšķir no citiem. Nogaidījis brīdi, kad Bumburu pašu iesauc bodē un sieva, "madama", iznes sānistabā alu, viņš iečukst Vārpiņam: "Netici viņiem — viņi blēdīgi — naudas tu viņiem nedod, vai dzirdi! Noliec viņu labāk tepat krājkasē." Madama drīz iznāca no sānistabas. Zālīte nedabūja vairs tālāk runāt. Tomēr Zālītes teiktie vārdi par Bumburu viņu taču darīja šaubīgu. Lielāko daļu naudas viņš nolika krājkasē, bet tādēļ, ka jau no rīta Bumburam bij solījis dot, cik nu pašam iznākšot, viņš tam iedeva vienu simtu uz desmit procentēm. Šis aizdotais simts bij pirmā saite, kas saistīja Vārpiņu ar Bumburu.

                                                  # # #

Gaidītā Jura diena atnākusi. Kas par jauku, skaistu dienu! Agrais pavasaris viņu tādu atsūtījis. Acis jau priecājās, ja redz lapas tik vēl pašā lapu dienā, bet tagad tās jau izplaukušas Jura dienā. Un ne tik vien lapas uzposušas šo dienu svētku drēbēs, bet jo vairāk ziedi. Palūk jel, cik dārzā ābeles pilnas smaržīgu, sarkanbaltu ziedu un Vīgriežņu skaistajā gravā, kas sava skaistuma dēļ visā valstī izslavēta, cik pilnas tur ievas ziedu! — Ievas tagad tik bagātas ziediem, ka lapu zaļums pilnīgi pārspēts no ziedu baltuma, viņas tagad līdzināmas viešiņām, kas uz šo dienu kā kādu svētku dienu apsegušās spirgti baltās villainēs. Cik skaista tagad Vīgriežņu grava! Mazā upīte, kas viņai cauri tek, pilnīgi aizklāta ar alkšņiem un melnalkšņiem. Pa abām pusēm zied un smaržo mežābeles un ievas, — liepas, lazdi, bērzi un apses vairs nestāv kailiem zariem un zariņiem, bet kuplā, jaunā zaļumā cienīgi stāv veco tumšzaļo, drūmo egļu vidū, kas sirmajām, nokūlājušām sūnu bārdām vecuma nopietnībā un rāmībā noskatās uz šo jaunā zaļuma jaunekļa spirgtumu un zaļoksnību, uz viņa plaukstošās dzīvības tūkstoškārtīgām skaņām un balsīm, uz viņa dvašas vilcieniem un gaidāmām cerībām. Pavasaris ar savu negaidīto agrumu, ar savu šai laikā neredzēto kuplumu un bagātību pārsteidzis necerētiem priekiem cilvēku sirdis. Un kur tad vēl lakstīgala Vīgriežņu gravā! Kas viņas dziesmu gan spētu aizmirst?!

Bet ko te velti slavēt Vīgriežņu gravas skaistumu! Ja viņa būtu pilsētas tuvumā, tad to varētu ieteikt pilsētniekiem par zaļumu vietu, bet Vārpiņam, kam pēdējie vezumi mantas piekrauti pagalmā jau gatavi uz braukšanu, gravas skaistums nav nekādā vērtībā. Viņš grib iemīt pilsētu pret laukiem un cerē, ka tā būs labāk, ka ceļš uz pilsētu būs arī ceļš uz laimi — uz bagātību, jo bez bagātības Vārpiņš laimes nespēj iedomāties. Jauns ceļš — jauna dzīve — jauna laime! Sīs jaunās, gaidāmās laimes jausma viņam spīd pretim iz nezinamas nākotnes kā zvaigznes stari caur miglu.

Protama lieta, ceļu, kas uzņemts cerībā uz laimi, neviens neuzsāks bēdīgi. Zinams, arī Vārpiņš ne, jo viņš jau nav no tiem, kas iet, galvu nodūruši. Lai jaunais ceļš jo priecīgāki pašķirtos, viņš uz šo dienu saaicinājis sava apgabala labākos muzikantus, lai tie viņu pavada uz jaunu dzīvi. Muzikanti vareni "rāvēji" vai "griezēji", kā nu saukt, to starpā arī viens "pūtējs", agrāks "karamuzikants" ar fliģelragu, un kur tad vēl pats svarīgākais — "kapeles" vai "orķestra" vadonis, skrodelis Garais Jēcis ar savu lielo basi! Garais Jēcis un viņa base, tie ir īpaši tie. kas šo orķestri ceļ pāri par visiem citiem šīs puses muzikantu "koriem". Nemaz te nevar skaidri noteikt, kas vairāk ievērojams, vai pats Garais Jēcis, — droši vien pusotras reizes garāks par savu basi, — vai arī pati base, kas, ja ticam Jēča paša vārdiem, "rūc kā deviņi velni". Īpaši šo tik ievērojamo Garo Jēci ar viņa basi un viņa ne mazāk ievērojamo "orķestri" Vārpiņš bija ielūdzis uz šķirībām no Vīgriežņiem. "Gribu, lai mani pavada kā uz dzīvošanu, nevis kā uz kapsētu," Vārpiņš teica Jēcim, uzlūgdams viņu uz izvadīšanu. Lai Jēcis ar saviem citiem biedriem neatrautos, tad Vārpiņš neaizmirsa pieminēt, ka uz šķirībām "ceļakājas" un "slapjuma" netrūks.

Ceļakāja un slapjums bij lietas, kas Jēci vilka uz Vīgriežņiem, jo viņš prātoja, ka viņš tik tādēļ izaudzis tāds garš un kalsnējs, ka trūcis pietiekoša mērā slapjuma briešanai. Šo trūkumu Garais Jēcis centas izlabot ar slapjumu, jo, ja viņš piebriestu savas bases resnumā, kas tad tas būtu par cienīgu izskatu!

Vārpiņš nepacietīgi staigā pēdējo reizi pa Vīgriežņu pagalmu: viss viņam sataisīts, ka tūliņ gatavs var doties ceļā, jānosaka tik vēl mājniekiem "ar dievu", — bet muzikantu vēl kā nav, tā nav, kas lai izteiktu šķiršanās jūtas skaņās. "Ak tas Garais Jēcis!" Vārpiņš sirstas sevī, "kur viņš ar savu basi kavējas?" Šņabja butele viņam ķešā, ko tūliņ atveldzēt muzikantiem lūpas, bet vēl baudītāju pašu ne jutin. Laiks tiešām braukt, ja vēl ar gaismu grib tikt pilsētā un tur vēl daudzmaz nokrāmēties. "Tie sasodītie muzikanti!" Vārpiņš tagad stipri dusmojas. "Klau, Kārli," viņš uzsauc Liepiņa puisim, "kad muzikanti atnāk, tad lai iet taisni pretim uz Pīļu krodziņu, tur vēl es viņus pagaidīšu, bet te nu vairs nevar, jāsāk posties uz prombraukšanu."

"Kur Mariņa, Anna un puikas?" viņš sauca pa logu istabā.

Visi viņa sauktie piederīgie iznāca ārā, gatavi uz ceļu.

"Jāsāk sacīt ar dievu," Vārpiņš saka sievai un bērniem, "kur tad tēvs un Liepiņi?"

Drīz visi Vīgriežņos palicēji bij ārā pagalmā, tiklab saimnieki, kā kalpi, tikai pats tēvs vēl nebij iznācis ārā.

Tēva gaidīdami, visi, tā aizgājēji, kā palicēji, klusām bij nostājušies aiz ceļa vezumiem. Neviens nerunāja. Nopietns klusums nemanot bij ieradies visu še sapulcējušos starpā — neviens to neiedrošinājās traucēt. Visi sajūt, ka brīdis, uz ko nupat še pagalmā sapulcējušies, ir šķiršanās brīdis. Vīgriežņos rets, bet nopietns brīdis.

Lūk, Vīgriežņu tēvs arī nupat pienācis.

Vārpiņš ķer ķešā pēc buteles un šņabja glāzītes, ko izdot ceļakāju. Bet sievastēvs viņa attur, sacīdams: "Lai nu, vēlāk!" Tad arī viņš iebāž roku ķešā un izvelk — dziesmu grāmatu. Cepuri noņēmis, viņš sāk tajā šķirstīt. Vīrieši visi viņam pakaļ noņem cepures. Silts, mīlīgs pavasara vejiņš plivina vecā Vīgriežņu tēva baltos, plānos matus. Aizgājēju un palicēju, bērnu un saimes ļaužu priekšā stāv tēvs sirmgalvja cienībā, gribēdams pavadīt savus bērnus un bērnubērnus svešumā un dot tiem līdz piemiņas vārdu kā tēriņa grasi uzsāktā ceļā. Nupat viņš uzšķīris šim nolūkam vārdu un pagriežas pret sapulcētiem. Visi uzmanīgi skatās tēvā, kas te, kā īsts tēvs un namatēvs, kā sava nama priesteris īstā nozīmē, apzinādamies sava tēva un namatēva uzdevumu, trīcošā balsī uzsāk veco, pazīstamo dziesmu:

Ak vadi man, mans dievs,

Un dod man tādu prātu,

Ka soļa nesperu,

Kur neesi tu klātu,

Ja bez tev staigāšu,

Mans ceļš uz nāvi ies.

Tāpēc neatstāj man;

Tad labi izdosies.

Dziedot dziesmas pēdējos vārdus, arī citu palicēju balsis sāk trīcēt, jo īpaši šī trīcošā, aizturētā asaru balss aizkustina katra sirdi līdz pašiem dziļumiem. Beidzis dziedāt, Vīgriežņu tēvs tādā pašā balsī skaita tēvareizi, — lēnām likdams vārdu pie vārda, — ko visi citi skaita viņam pusbalsī pakaļ.

Vīgriežņu tēvs savus bērnus izvadījis, viņš tiem ceļā devis līdz vārdu, ko bērni vēl var pieminēt, ja viņa mute vairs nerunā.

Vārpiņi izbrauc no Vīgriežņiem. Trīs vezumi iet pa priekšu, Vārpiņi paši divos tukšos zirgos brauc no pakaļas. Tikko pa vārtiem izbraukuši, te aizkavējušies muzikanti viņus saņem ar jautru gabalu. Garais Jēcis gluži nosvīdis steigdamies. Cepuri aizbīdījis pakausī, viņš vēsina slapjo pieri, pats atspēries griezdams griež uz savas bases: bu, bu — bu, bu, bu. Citi muzikanti vieglākiem instrumentiem nav tā nosvīduši un nokarsuši kā Jēcis, tādēļ tie var "raut" vieglu viegliņām.

Nospēlējuši izvadīšanas gabalu, muzikanti spēlēdami pavada Vārpiņus līdz Pīļu krodziņam. Jēcis vien, pa ceļu iedams, nevar spēlēt, nevar "piemest spēlei sāls" ar savu basi, tādēļ iet tik līdz, nesdams basi uz muguras.

Braukdama Vārpiņa Mariņa nevar acis novērst no Vīgriežņiem un gravas. Cik skaista vieta Vīgriežņiem gravas malā! Nu tā jāpārmij ar pilsētas akmeņiem. Vēl šorīt viņa ar Annu kopā bij izstaigājusi gravu no viena gala līdz otram; — viņai liekas, ka grava un Vīgriežņi viņai pat ne sapnī nebūs aizmirstami.

Atskatīdamās viņa redz, ka arī bērni skatās uz veco tēva māju, kamēr vēl tā nav iz acīm nozudusi.

Bet kas par jautru atvadīšanos no Pīļu krodziņa!

Visi, kas vien tai brīdī Pīļu krodziņā, iziet ārā Vārpiņu pavadīt, jo Vārpiņš visiem devis dzert uz šķirībām. Garais Jēcis, beidzamo pavadīšanas gabalu spēlējot, tikko vairs var noturēties kājās, — bet base viņam atbalsts, pie tās atspiedies un pieturēdamies, Jēcis rūcina viņu kā pašu nelabo, nebēdādams vairs ne par saskaņu, nedz takti.

Vārpiņam aizbraucot, noskan pakaļ: "urrā!" un "augsta laime!"

Laime, zinams, laime! pēc tas jau tik ar tagad Vārpiņam sirds deg.

(turpinājums)