Purva bridējs

From Wikisource
Jump to navigation Jump to search
Purva bridējs
by Rūdolfs Blaumanis


Alaines muižas dārzā šur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzēja baltās maija rozes. Arī kaktā, kur dārznieka mājas sarkanā siena sadūrās ar augsto sētu, liels krūms stāvēja pilnos ziedos. Garš, kupls zars sniedzās līdz pat atvērtam logam un piemetās pa reizei viegli viegli pie viņa rūtīm. Smalka smarša pildīja istabiņu, kurā Kristīne nupat ienāca un, dziesmu grāmatu uz galda nolikdama, mātei pretim nosēdās.«Silts!» viņa sacīja un noņēma no galvas balto batista lakatiņu ar melnajiem punktiem. «Varen silts, mammiņ.»Vešeriene pārlaida acis pār jaunekles gaišpelēkā, vilnainā kleitā ģērbto stāvu un ļāva saviem mirkļiem ar labpatikšanu pakavēties pie Kristīnes zeltainiem matiem, kuri divās garās bizēs bij sapīti.«Tu būsi ātrāk nākuse,» viņa tad sacīja. «laikam,» Kristīne atteica, izgludināja sakrunkotos lakatiņa stūrus, salocīja rūpīgi smalko drāniņu, piecēlās atkal un ielika to kumodē. Kumode bija liela, ar spīdošiem misiņa atvelkamiem un no magonkoka, kurš aiz vecuma jau gluži tumšs bija kļuvis. Šī istabas lieta acīm redzot agrāk bij rotājuse lepnākas telpas. Tāpat pāris krēslu ar nobālējušiem katūna sēdekļiem, kapargriezuma bilde pie sienas un gaišs, dīvaini puķots gultu aizkars likās nākuši iz kungu istabām. Šie pagājušu laiku liecinieki piešķīra istabiņai savādu, godīgu izskatu, kuru vēl pavairoja visur redzamā spodrība. «Vai daudz ļaužu bija baznīcā?» māte vaicāja.

«Bij tā pa vidam, kā jau darba laikā.»«Par ko tad mācītājs runāja?»«Par skabargu tuvākā acī un lai netiesājot, tad mēs netapšot tiesāti... evaņģēlijums iz Lūkasa grāmatas.»«Vai kādu pazīstamu arī redzēji?»«Jā... Emmu... Klušu Hariju... Pulksten piecos lejā būs dziedāšana.»

«Vai t' vairāk neviena nesatiki?» māte vaicāja tāļāk. «Satiku gan.»Kristīne atspieda elkoni pret kumodi, lūkojās baltajos ziedos, kuri aiz loga rūtīm līgojās, un pielika par brītiņu: «Akmentiņš arī bija.»Vešerienes bālā, laipnā seja kļuva jautrāka. Viņa piedūra vairāk reižu pirkstu pie spodrās galdiņa virsas, it kā gribētu no tās noraust kādu nesaredzamu puteklīti, un sacīja tad:«Tā... Nu ko tad viņš... jūs tak runājāt arī?»«Viņš mani pavadīja līdz muižas kunga ābeļdārza stūram,» Kristīne atbildēja. «Pļāpājām tāpat... Es darīju tavu gribu, biju pret viņu laipna. »Vešerienes vaigos parādījās gandrīz nemanāms sārtums, un viņas acis iemirdzējās. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet neuzdrošinājās, baidīdamās, ka viņas balss varbūt drebētu. Viņa kaunējās meitai rādīt, ka šis mazais apstāklis viņu tik lieliski iepriecināja. Kaut kādu piezīmi pie saviem pēdējiem vārdiem sagaidīdama, Kristīne pagrieza galvu un pamanīja mātes sakustinājumu. Viņa atstāja kumodi, paņēma krēslu un nosēdās mātei līdzās.«Ej tu!» viņa sacīja laipnā pārmetumā. «Tā ne, mammiņ! Nedomā jau nu tūliņ... tūliņ... tik tāļu... Es tev saku: man nācās ļoti grūti ar viņu laipni arunāties. Ļoti grūti. »Viņa satvēra mātes izdilušo roku un glaudīja to, it kā gribēdama šīs patiesības dēļ lūgt piedošanu. Māte purināja galvu. «To es nesaprotu,» viņa sacīja. «Viņš tak tik labs cilvēks. Un pret visiem citiem tu vari laipna būt, tikai pret viņu vien ne! Taisni pret viņu ne... Tu nu gan liedzies - bet tak kad tevi būs kādreiz sakaitinājis.»

«Nav, tici, ka nav!» Kristīne dzīvi iesaucās. «Es nezinu, kas tas ir, tiklīdz viņa tuvumā esmu, manī saceļas tāds kā naids uz viņu un man gribas vai ar katru vārdu rādīt, cik nepatīkams viņš man ir. Man viņš izliekas kā slīcējs. Viņš pieķeras pie katra nieka vārdiņa. Pie dārza stūra jau tā bija, kā kad mani gribētu uzrunāt. »Vešeriene nopūtās.«Kas tā būtu par dzīvi!» viņa čukstēja. Kristīne cieta klusu.«Akmentiņiene!» māte turpināja. «Es cerēšu un cerēšu, ka tu reiz tiksi par Akmentiņieni.»Kristīne satvēra viņas abas rokas un spieda tās pret savu pieri. «Ak mammiņ, necerē vis labāk, mammiņ. Necerē vis.»

«Nu vai tu gribi palikt neprecējusēs?»Skuķis palaida rokas vaļā, piecēlās ātri, piegāja pie loga un skatījās pār veco ābeļu galotnēm dzidrajās debesīs. Viņa atņēma dziļu elpu un sacīja pēc brīža: «Ak mamm!...» Un tad: «Vai šie jau nav pusdienā aizgājuši?»«Ķēkša vēl nav bijuse saukt... Bet ko nu... lai... nāc nu runāsim vien vēl tāļāk. Tu tak dgaru... Edgaru tu tak...»«Vai tev jau atkal bailes no Edgara?» Kristīne pagrūti ievaicājās.

«Zināms!» māte atbildēja, un viņas acis piesarka. «Ja viņš tavas dzīves neizpostīs, tad tu reiz dzīvosi laimīgi. To es bīstos, un to es ticu.»«Es jau tev simtu reižu esmu sacījuse, ka viņu neprecēšu.»«Jā, un es tevis neesmu spieduse, lai tu man to saki. To tu pate no laba prāta esi darījuse. Bet kādēļ tad tu par to runā tik piktā balsī?»«Tādēļ, ka tu mani par šo lietu par daudz nomoki, mamm. Vienumēr un vienumēr, un ienumēr!»«No kā sirds pilna, no tā mute iet pāri. Es jau cita nekā negribu kā vienīgi tavu laimi. Ak - s zinu gan, kādēļ tev mani vārdi tik rūgti. Ar muti gan tu no viņa esi atsacījusēs, bet sirds tev vēl turas cieti pie viņa. Ak, ak, pie tāda cilvēka!»«Mamm, es tev stāstīju, ko šodien mācītājs -»

«Ak, laid nu mani ar to mierā!» māte viņu pārtrauca. «Es jau viņa netiesāju. Bet, kas viņš ir, tas viņš paliek, runā šā vai tā vai nerunā nemaz!»«Nu tad nerunāsim par viņu labāk nemaz!» Kristīne mīksti piemetināja. «Nerunāsim arī... Labi... Labi. Esmu ar mieru. Tikai psolies ar viņu vairs netīties.»«Es ar viņu nekad neesmu tinusēs. Es viņam nevaru aizliegt ar mani runāt. Es pret viņu nevaru būt nelaipna. Viņš man nekāda ļaunuma nav darījis. Bet to tev saku un pie tā palikšu: es viņu neprecēšu. »Še sarunu pārtrauca smalka zvana skaņas, kuras nāca pār dārza sētu, tai pašā acumirklī nodimdēja atvērtas un ar sparu cieti aizsistas durvis, un divi vīrieši sarunādamies aiz sētas dārznieka mājai aizgāja garām.

«Tie iet pusdienā,» māte sacīja. «Nekavējies tu arī»«Un tu? Nenāksi?» «Ķēkša gan priekš manis uzglabās. Ej vien.»Kristīne aizgāja, un vešeriene palika, rokas klēpī salikuse, ar rūpju pilnu seju sēdam. Katru reizi, kad viņa ar Kristīni par Edgaru sarunājās, viņa uztraucās līdz asarām. Viņas karstākā vēlēšanās allaž bij bijuse savu bērnu izsargāt no līdzīga likteņa, kādu viņa pate bija izbaudījuse. Viņa bija agrākā Alaines kučiera atraitne. Goba bij gan varējis četrjūgu ar vienu rāvienu apturēt, bet savu kaislību savaldīt viņš nebij pratis. Tomēr viņa ar viņu bija saprecējusēs, neklausīdamās nekādās lūgšanās un cerēdama, ka viņš no viņas mīlestības liksies vadīties. Šai cerībā viņa bija pilnīgi vīlusēs un savu maldīšanos samaksājuse ar desmit gadus garu, rūgtu un slepenu moku pilnu laulības dzīvi. Tad vīrs ātrā nāvē bij nomiris. Lielskungs grūti pārbaudīto atraitni nebij atstūmis, bet viņai ierādījis mazo istabiņu dārznieka mājā un viņu pieņēmis par vešerieni. Un vēlāk, kad Kristīne bija pieauguse un ilggadīgā istabas meita bija tikuse izprecēta, kungs skuķi bija salīdzis aizgājējas vietā. Tā mātes un meitas dzīve pamazām bija noskaidrojusēs, un vešerienei drūmā pagātne sākuse tīties arvienu biezākā miglā, kad Edgara persona šo miglas autu piepeši bija pacēluse un mātes sirdi no jauna pildījuse ar karstām rūpēm.Edgars bija Alaines staļļa puisis un mirušā piķiera dēls. Savas bērna gadus viņš bija muižā pavadījis un kopā ar Kristīni un citiem dienestnieku bērniem vasarā pa lielo parku skraidelējis un slēpies, pa seklo Alaines upi bradājis un ziemā no kalna, kura galā vecās pils drupas stāvēja, ar ragaviņām laidies. Tad viņš kopā ar Kristīni bija apmeklējis muižas skolu, pa vasarām strādājis pie dārznieka un beigās kļuvis par staļļa puisi. Pa visu šo laiku nedz Kristīne pret viņu, nedz viņš pret Kristīni bija izrādījis sevišķu draudzību.

Drīzāk būtu iemesls runāt no abu naida. Jo, ja meitene kādreiz ar saskrāpētu vaigu bija pārnākuse mājā. tad gandrīz katru reizi grēkdaris bija bijis Edgars. Te piepeši apstākļi bija mainījušies. Barona vecākais brālis, Edgara klēpja krusttēvs, Poļos bija nopircis muižu un paņēmis puspieaugušo jaunekli sev par kučieru līdzi. Pēc trim gadiem muiža bija atkal pārgājuse citās rokās un Edgars atgriezies uz Alaini atpakaļ. Kā nevainīgs zeņķis ar sārtiem vaigiem viņš bija izgājis, kā vīrietis, kura bālajai sejai kaislības bija uzspiedušas savas zīmes, viņš bija pārnācis. Barons, kurš jau agrāk Edgaru kā braucēju vairāk bija cienījis nekā īsteno kučieru, viņu tūliņ atkal par staļļa puisi bija pieņēmis - un ar to vešerienes rūpes bija sākušās.Vēl muižā visi ļaudis nezināja, ar kādiem tikumiem Edgars no Poļiem atnācis, kad viņa jau bija pamanījuse, ka viņš pret Kristīni, kura šo triju gadu laikā bija pilnīgi uzplaukuse, vairs tā neizturējās kā agrāk. Viņš viņu vairs nepiezoboja, neķircināja - viņš viņu sveicināja, cepuri tikpat dziļi nolaizdams kā priekš barona. Un, kad valodas par Edgara palaidnīgo dzīvi sāka izplatīties, Kristīne atkal bija vienīgā, kura tām neticēja un, kad vairs nedrīkstēja neticēt, paklīdušo puisi mēģināja aizstāvēt. Bet it sevišķi māte sabijās, kad tā kādā dienā nejauši noklausījās, ka Kristīne Edgaru laipnā kārtā izbāra un viņam lika apsolīties turpmāk vairs tā nedzīvot. Gluži šitā viņas nelaime ar Gobu bija iesākusēs. Arī viņa viņu bija gribējuse labot. Bez kavēšanās viņa meitai atvēra acis, un Kristīne, kura savā nevainībā nebija apzinājusēs, ka tā mīļo, satrūkās. Viņa atminējās gluži labi, kāda posta dzīve mātei pie tēva bija bijuse, un apņēmās cieti turpmāk no Edgara sargāties. Bet žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri. Nepagāja ilgs laiks, kad vešeriene atkal pamanīja, ka Kristīne Edgaru draudzīgi norāja. Uz mātes atjaunoto brīdinājumu meita atbildēja ar apsolīšanos Edgaru neprecēt un mēģināja šādā kārtā katru reizi izklīdināt mātes raizes, kad tās izvērtās žēlos pārmetumos. Tā arī nupat bija noticis, un mātei drusku vieglāk kļuva ap sirdi. Bet asaras viņai tomēr zagās acīs un uzkrita karstas uz kaulainajām rokām, kuras viņa saliktas turēja klēpī.

                                                 1

Kad Kristīne iegāja «otrā galda» ēdamistabā, kura atradās blakus muižas ķēķim, kučiers jau sēdēja un ēda. Edgars stāvēja durvīs, kas veda saimnieces istabā, un sarunājās ar sirmo saimnieci. Kristīni pamanījis, viņš ātri apgriezās, piegāja pie galda un gribēja kučieram līdzās nosēsties. Bet, redzēdams, ka Kristīnei nebija ko sēdēt, viņš iesteidzās saimnieces istabā un iznesa no tās krēslu.«Ko nu... es jau gan pate...» viņa sajukuse nomurmināja un apsēdās. Varēja manīt no viņas sakniebtām lūpām un drusku steidzīgās rīkošanās ar telēķi, ka viņa negribēja nosarkt. Arī Edgars apsēdās. Mierīgi viņš sev uzlēja zupu uz telēķa un ēda, nevienā neskatīdamies. Pret loga plauktu atspiedies, stāvēja sulainis un smīnēja.«Edgar,» viņš pēc brīža sacīja, «man barons tev kaut ko lika teikt.»

«Ko tad?» Edgars īsi un nelaipni prasīja. «Es nezinu, vai tu vēlēsies, ka dāmu ausis...»

«Kādas dāmu ausis!» puisis tikpat nelaipni iesaucās, un zibens iz viņa lielajām tumšzilām acīm ķēra sulaini. «Ja tev ir kas ko teikt, tad saki, bet neblēņojies.»«Labi, labi! Teikšu, teikšu! Tikai neerrojies tūliņ, es neesmu vainīgs, ka tu pagājušā naktī tik maz esi gulējis. Barons tev liek sacīt, lai tu turpmāk uzvedoties drusku klusāk.»«Kur un kādā reizē tad esmu trokšņojis?»«Šeitan, kavaliera amatu izpildot, ne. Bet tu sitot staļļa durvis par daudz stipri un rībinot tā arī muižas kunga meitu istabas logu, ka cienīgā nemaz nevarot dabūt aizmigt. Pat vienu rūti pagājušā naktī esot izsitis.»Dziļa dusmu krunka parādījās uz Edgara bālās pieres, un viņa mazā, smailā deguna nāsis sāka drebēt.«Vai nu esi izmelojies?» viņš rupji vaicāja.«Jā,» sulainis atbildēja, un viņa smaids kļuva platāks un omulīgāks. «Tas bij, ko barons ev lika sacīt. Es no savas puses tev varu paziņot, ka cienīgais rūti jau uz tavu rēķinu licis ielikt.»«Aiz to dārznieks ar stiklu kasti šorīt agri staļļam aizgāja garām,» kučiers ar mīkstu, sievišķu baisi piezīmēja.«Es prasīšu baronam, kas viņam tādus melus stāstījis,» Edgars sacīja. «Es pie... tur... šonakt nemaz neesmu bijis.»

Kučiers saverkšķināja savas mīlīgās actiņas, sarāva uzacis uz augšu, savieba degunu, it kā tas saostu nelabu smaku, un lūkojās Kristīnē. Bet šī ēda, acu nepacēluse.«Prasi, lūdzu, prasi,» sulainis runāja. «Tad tu dzirdēsi, ka cits neviens tavu prieku nav apskaudis kā vecais pūķis.» Tā muižā sauca pārvaldnieka sievastēvu. «Tas redzējis divas kājas baltās ādas biksēs logā nozūdam. Na -baltu ādas bikšu barons, Edgar, nevienam muižā nav dāvinājis kā tik savam krustdēlam. Ta ta balle!» Iestājās klusums, kurā tikai karošu, akšiņu, nažu un telēķu skanēšana bij dzirdama. It sevišķi stipri dārdēja Edgara telēķis.

«Lēnāk, lēnāk, tev tak liek klusāk uzvesties,» kučiers savā mīkstā balsī jokojās.

«Ka t' nedabū pa kaklu!» Edgars klusām, bet pikti atbildēja, aizstūma tukšo telēķi spēji projām un piecēlās. Viņš iegāja saimnieces istabā, kur viņu laipni dzirdēja sakām: «Pateicos, Asta madām!» -un tad viņš stingriem soļiem pietvīkušo ģīmi lepni pacēlis, izgāja ķēķī un no turienes ārā.«Laimīgs cilvēks, kas par saviem stiķiem uz citiem var dusmoties,» sulainis nosmējās.«Ko mācītājs jaunu no kanceles sludināja?» kučiers vaicāja, kuram par šo lietu laikam likās diezgan runāts, un piegrieza Kristīnei galvu.

«Viņš uzsauca pirmo reizi Maz-Krauklēnu Augustu.» «Un tas bija viss?»

«Jā, jūs jau prasījāt pēc jauna. Dievvārdi bij tie paši vecie,» Kristīne mierīgi atbildēja.

Kučiers vēla pāri balsienu pa muti, bet tie negribēja savienoties vārdos, un viņš nopūtās.

«Ak, ak sulain, kad mēs tik tālu būsim kā Maz-Krauklēns!» vinš tad jokodamies nogaudās.

«Tik tāļu kā Maz-Krauklēns mēs jau nākamā svētdienā varam būt,» sulainis atbildēja. «Viņa jau esot ļoti nabaga.»«Bet viņš mīļo viņu un viņa viņu,» Kristīne piebilda. «Vai jūs domājat, ka katrs nabaga skuķis, kuru jūs ar savu patikšanu pagodinātu, jau tūliņ teiktu «jā»!»

«Tiesa gan,» kučiers ar savu saldāko balsi apstiprināja. «Vai tu domā, ka Kristīne pie manis nāktu, ja es viņu bildinātu? Es būtu par velti pieklauvējis.»Kristīne uzmeta runātājam lepnu mirkli. Viņa zināja, ka kučiers jokojas, bet viņai tomēr šie vārdi riebās.«Par velti gan,» viņa atbildēja un nevarēja balsi tā novaldīt, ka tā neskanētu nicinoši. «Par velti gan,» viņa atkārtoja un piecēlās.Tad viņa iegāja saimnieces istabā, durvis aiz sevis aizvērdama. Kučiers palika vēl brīdi sēdot, noglaudīja vairāk reižu savu lielo bārdu un ņurdēja: «Tjā.»«T-jā!» atskanēja zobgalīga atbalss no loga. Sulainis pārlika vienu kāju pār otru, bungoja jautri uz loga plaukta, skatījās kučierā un smīnēja.

                                                2

Barons šodien ēda pusdienu pulksten četros. Kā neprecējies cilvēks, kura gribas neaprobežoja nekādi Emīlijas apstākļi, viņš neturējās pie noteiktas stundas, bet ēda vienu dienu pulksten vienā, otru pulksten piecos. Šodien viņš trijos bija gribējis sēsties pie galda, bet bija novilcinājies hipohondriskā untumā līdz četriem. Bet arī tagad viņam ēdiens nesmeķēja, un, trejādās vīna glāzes ar trejādiem vīniem neapslapinādams, viņš pavēlēja atnest pudeli Šampaņas vīna. Kamēr sulainis nokāpa pagrabā, Kristīne aizsteidzās ledum pakaļ. Bet arī šis dzēriens lielkungam nelikās esam pa garšai, glāzi izdzēris, viņš pavēlēja to citu nest Asta madāmai, paķēra gaišu džokija cepuri, aizgāja uz stalli un aizjāja, Edgara pavadīts, maz minūtes vēlāk pa lielceļu.Sulainis pazvanīja Kristīnei.

Viņš vēl balto cimdu nebija novilcis, kad viņa ienāca.«Kas ir, Vīskrel?» Sulainis, kas Kristīnei labprāt rādījās frakā un dziļi izgrieztā vestē, arī tagad, tīkami uz barona krēsla atspiedies, brītiņu stāvēja mēms skuķa priekšā un rādīja tad ar balto pirkstu uz Šampaņas vīna pudeli.«Aiznest? Nolikt?» Kristīne jautāja.«Nē -dzert,» Vīskrelis atbildēja, satvēra pudeli un ielēja iz tās vīna glāzē, kura bija lielāka par Šampaņas glāzi. «Barons šodien bij tāds... tāds... nekas tam nesmeķēja. Pat šī pudele... viņš to vēlēja man un Asta madāmai uz pusēm iztukšot.» «Un tad jūs madāmas daļu man gribiet piešķirt?» Kristīne pietvīkdama izsaucās. «Madāmas daļu? Bet, mīļā Kristīne, kā nu jūs tā... tik... mani apvainot... Tā ir mana daļa. Lūdzu!»«Paldies! dzerat vien pats!»«Ak, neliedzaties jel! Tāds dzēriens... tāda glāze... ne ik dienas... tas ir kaut kas sevišķs...»«Tad ne tik jums tās nedrīkstu atraut. Tad ne tik. Dzeriet vien pats!»«Es par tiesu nezinu, kas ar jums noticis, Kristīn! Agrāk jūs šitā neizturējāties. Kas tas nu ir: glāze putu! Un jūs to atraidiet! Es tak nekādi neuzbāžos. Maza uzmanība... bet jūs... bet jūs...»«Vai šo pudeli nest madāmai?»

«Tad jūs par tiesu nedzersiet?» sulainis prasīja aizskārts. «Tad jūs man pirmiņ esiet ņēmuse kaut ko par ļaunu. Tad laikam būs taisnība... ka jūs...»«Kas būs taisnība?» Kristīne ātri un draudoša iesaucās. «Sakiet, - kas būs taisnība?»

«Jūs... Sie regen sich auf... tad labāk lai paliek,» sulainis dzestri atbildēja, barona lepno toni meistariski pakaļ darīdams. «Lūdzu, aiznesiet madāmai šo glāzi arī.»

Kristīne paņēma Šampaņas vīna pudeli un pilno glāzi, Viskrelis attaisīja durvis, un skuķis izgāja mazajā gaņģī, kas veda uz ķēķi. Atkal durvis aizvēris, viņš nomauca ātri cimdus un nometa tos dusmīgi zemē.«E!» viņš izgrūda, zobus sakodis.Tad viņš sāka nokopt galdu.

                                                  3

Nonākuse vēlāk dārznieka mājā, Kristīne pie mātes atrada viesi. Jauns, zaļoksns vīrietis ar veselīgu ģīmi, garām, gaišām ūsām un ļoti sarkanām lūpām sēdēja pie loga. Gaišais, smalkais vadmalas uzvalks stāvēja viņam ļoti dienīgi, stāvā elsiņa krāga, ap kuru kļāvās melna, vienkārša slipsa, bija balta kā sniegs. Kristīni ieraudzīdams, viesis pacēlās un palocijās, mazliet piesarkdams. «Akmentiņa kungs atnācis tev pakaļ, Kristīn,» vešeriene sacīja un pacēla laimē mirdzošās acis uz meitu.«Tā,» Kristīne atbildēja, «tas jau... tas jau...» Viņa ieskatījās mātes vaigos, kuri no uztraukuma bija dabūjuši sarkanus laukumus, un pielika: «Tas jau ļoti patīkami.»«Dziedātāji citi visi jau skolā,» Akmentiņš izskaidroja, «mēs gaidījām, gaidījām... beidzot es atnācu paskatīties, kas ar jums noticis.»

«Barons šodien vēlāk ēda pusdienu, nevarēju ātrāk tikt vaļā,» Kristīne atteica. «Bet ilgi gan nevarat būt gaidījuši, pulkstens ēdamistabā «kalnā» tikko kā nosita pieci. Bet tagad arī tūliņ varu iet.» Viņa izņēma melni punktēto batista lakatiņu iz kumodes un apmeta to sev ap pleciem. «Sveika, mammiņ!»«Pagaidi vēl drusciņ, Akmentiņa kungs tev vēl kaut ko gribēja teikt. »«Ak Gobas mamm, par to lietu mēs izrunāsimies ceļā.»Kristīne, kura jau durvju kliņķi bija satvēruse, palaida to ātri vaļā.«Nē, nē,» viņa sacīja, «lūdzu, runājiet vien šepat. »«Taisnību sakot, man ar jums vairs nemaz nav jārunā,» Akmentiņš laipni uzsāka. «Jūsu mamma jau jūsu vietā sacījuse «jā». Tādēļ tikai tā goda pēc vien griežos pie jums.»«Es nesaprotu, par ko jūs runājiet,» Kristīne sacīja apjukdama.

«Jūsu mamma bija tik laipna un apsolīja man, ka jūs abas mani nākamā svētdienā apmeklēsiet,» Akmentiņš runāja. «Nesakiet nu jūs «nē», kad viņa jau laipni «jā» sacījuse. Jūs man un manai māsai darīsiet lielu prieku, mūs reiz apciemodamas. »«Nākamā svētdienā? Bet ja nu barons manis neatlaiž, ja viņam varbūt viesi?»«Tad nāksiet aizcitsvētdien.»

«Mēs nezinām ceļa uz jūsu māju.»«Tādēļ es jau jūsu mammai sacīju, ka atbraukšu pakaļ.»

«Un, ja nu es nevarēšu tikt vaļā no dienesta, tad par velti būsiet zirgus sūtījuši.»«Ak aunkundze, tas skan gluži tā, it kā jums nepatiktos nākt.»«Un kur jūs piebrauktu?» ristīne prasīja.«Pie staļļa, še dārzā iekšā jau laikam nav parasts iebraukt?»«Bet pie staļļa arī nebrauciet. »« Kādēļ? Kur tad?»«Man nepatiktos, ka tiekam kā lielmātes visai muižai vestas cauri... gar muižkunga māju... lai cienīgajai atkal būtu ko runāt... Brauciet uz baznīcu. Satiksimies pēc dievvārdiem.»«Labi. Ļoti patīkami. Paldies. »Kristīne atstāja istabiņu. Kamēr Akmentiņš no vešerienes atvadījās, viņa izgāja pa dārza vārtiem un bija jau iepretim dārznieka mājai stāvošam staļļam un kučiera istabas logam garām, kad viņš viņu panāca. Klusēdami viņi izgāja muižai cauri. Klusēdami viņi arī gāja tāļāk pa lēnām uz leju slīdošo lielceļu, gar kura malām milzīgas papeles stāvēja. Likās, ka Akmentiņš meklētu sarunai vielu, bet nevarētu tās uzķert. Viņš pakāsējās vairāk reižu un sacīja pēdīgi:

«Kaut tik svētdien būtu labs laiks!»«Cerēsim,» Kristīne atbildēja, «cerēsim. »Viņa nerunāja nelaipni, bet vārdi skanēja tomēr tā strupi - kā divi dzirkļu griezieni, kas sarunas pavedienu atkal pārgrieza pušu.Viņi aizgāja baznīcai garām, nokāpa pa gravai līdzīgo ceļu no baznīcas kalna lejā un pagriezās uz muižas skolu, kuras priekšā un dārzā meitas un puiši pastaigājās. Piepeši uzkalnī aiz skolas parādījās barons un aizaulekšoja skolai garām. Puiši un meitas sveicināja, barons pateicās laipni un jāja Kristīnei un Akmentiņam pretim. Vēl lielskungs gravā nebij nozudis, kad arī Edgars uzkalni tika redzams un pamanīja, ka Akmentiņš reizē ar Kristīni pie skolas pienāca. Kā zibens viņš aizlaidās skolai garām. neviena nesveicinādams, nevienā nepaskatīdamies. «Varens jājējs!» Akmentiņš izsaucās apbrīnotāja balsī un noskatījās viņam pakaļ. «Sēd kā uzliets zirgam mugurā.»

«Ziķers puika!» kāds cits lielīja, ar Kristīni sasveicinādamies.«Feins puika!» trešs piebilda.

«Feins!» kāda meita iesaucās. «Feins nu gan viņš nav. Sakiet: veikls, drošs, iznesīgs, abs, skaists - manis dēļ vēl kaut ko, - bet tikai ne feins. Feini zēni vis neguļ uz biljarda galda un neliek kroga mušām tā ap savām vaļējām mutēm dancot kā viņš.»«Cik neglīti!» Klušu Marija īgni piezīmēja. «Mušas ap vaļēju muti! Kā nu tā no azīstama var runāt!»

«Bet kā nu tā pazīstams var darīt!» runātāja atdeva atpakaļ. «Neesmu vis to no citiem dzirdējuse, bet pate redzējuse.»«Sakiet, ka esiet pārskatījusēs, Baltiņ jaunkundze,» Kristīnes draudzene Emma jokojās. «Tāpat kā esiet pārskatījusēs, viņu par skaistu nosaukdama.»

«Vai tad viņš tāds nav?» Baltiņ jaunkundze prasīja. «Es nezinu - man viņš patīk. Gobas jaunkundze, ko jūs spriediet, jūs tak viņu vislabāk pazīstiet?»«Man... man viņš arī patīk,» Kristīne mierīgi atbildēja.«Man arī viņš patīk,» Emma atzinās, «bet skaists viņš tomēr nav. Gīmis it kā no divām daļām salikts. Piere, acis, deguns - sacīsim: skaisti. Bet mute, bet lielie vaigu kauli, bet ausis - -»«Ujā! Jaunkundze, cik smalki jūs visu novērojiet! Jūs pat ziniet, kādas kuram ausis!» Akmentiņš zobojās.«Ne kādas kuram, bet tam, kas man patīk.»

«Un kādas tad šim Edgaram?»«Tās viņam stāv par daudz nost no galvas.»

«Ko? Kas?» tagad iesāka jauns, glīts puisis, kas līdz šim tikai bija klausījies. «Kas to būtu domājis, ka jaunkundzes šito pleiku tik smalki ievēro? Pat ausis... va! Tad jau kāda varbūt arī varēs pastāstīt, cik pudeļu alus viņam jāizdzer, lai tam acis taptu raibas.»

«Mēs zinām viņa kaiti, Mailīša kungs, mēs to zinām,» Baltiņ jaunkundze atbildēja. «Es jau pate to pieminēju, tādēļ jums par to vairs nevajadzēja runāt. Bet par tām pudelēm: -toreiz, kad Edgars gulēja uz galda, jūs arī bijāt... jums arī bija ļoti raibas acis. Cik duču tad toreiz par abiem bijāt iztukšojuši?»Giītais runātājs notvīka. «Toreiz...» viņš nokaunējies stomījās, «toreiz - nez kā man tur izgadījās... es citādi ar viņu nemaz netinos... bet toreiz... viņš pirka, pirka kā negudrs un spieda ar varu - nudie... fui, tāds...»

«Ar varu? Vai viņš jums lēja mutē?»«Nē, to ne, to nu gan ne, bet viņš - -»

«Ak, tad cietiet klusu, Mailīša kungs! Par otra naudu krietni uzdzīvot un tad viņu vēl beigās nopelt - tas ir neglītāk, nekā kad guļ uz galda un kroga mu- un tā joprojām. Vai Edgars tā kādreiz darījis?»Jaunais runātājs apjuka un novērsās sāņus. Pēc brītiņa Baltiņ jaunkundze dzirdēja, ka viņš uz citiem sacīja:«Baltiņ jaunkundze muižas Edgaru laikam ņems iegātņos. »Šī rupjība uz jauno meiteni nelikās darot nekāda iespaida. Viņa pasmējās.

«Kas var zināt!» viņa tad skaļi un jautri iesaucās. «Pie tāda tak nebraukšu, kas vēl pie mātes piena kubliņiem staigā. Tad tak drīzāk pie tāda, kam pa reizei paša pirkta brandvīna blašķe ķešā.»«Un paša pīta pletne padusē,» Mailīts piemetināja, vēl nesatveramās ūsas ar nedrošiem pirkstiem griezdams. «Cienītais tenorista kungs, no pletnes sieva nebīstas, ja tā īstam vīram padusē. »«A!... Par tiesu? Un Edgars ir tāds... viens no īstajiem?»«Man tā liekas. »Še saruna beidzās, jo skolotājs iznāca ārā un lūdza uz dziedāšanu.

It kā neviļus Kristīne satvēra Baltiņ jaunkundzes elkonu, un roku rokā abas iegāja skolā.

                                               4

Kad skolotājs dziedātājus atlaida, saule jau pašulaik taisījās rietēt. Emma lūdza Kristīni, lai tā viņu līdz Alaines tiltam pavadot. Kristīnei caur to iznāca mazs līkums, bet, tā kā viņai tad nebija pa ceļu gar baznīcu jāiet, pa kuru arī Akmentiņš devās uz māju, viņa izpildīja draudzenes vēlēšanos. Laiks bija rāms un skaidrs, un viņas nešķīrās vēl pie tilta. Kristīnei nebija jāsteidzas, jo dziedāšanas vakaros barons iztika ar sulaini vien.

«Man Akmentiņš stāstīja, ka tu viņu nākamsvētdien apmeklēšot,» Emma sacīja.

«Jā, viņš mūs uzlūdza, māti un mani,» Kristīne atbildēja. Emma klusām nopūtās.

«Par ko tu nopūties?»«Kas man tādu laimi dos!» viņa runāja. «Tu esi apskaužama.»

«Tu nezini, Emm, ko tu runā! Nem manu laimi, ņem viņu!» Kristīne rūgti izsaucās.

«Ak, es jau zinu gan, mīļā. Es gan manīju, kā tev acis zibēja, kad Baltiņ jaunkundze Edgaru aizstāvēja. Es tevis nesaprotu. Patikt jau tas cilvēks meitai var. Bet pret Akmentiņu?... Vai tad viņš tev tiešām tik dziļi ielīdis sirdī?»«Ko tu nu prasi!... Es jau gribu no viņa tikt vaļā. Bet viņš manis nelaiž un nelaiž - -»«Ak tad jūs jau tik tāļu esiet? Tu esi viņam apsolījusēs. Viņreiz tu tikai stāstīji - -»«Tu manis nesaproti,» Kristīne draudzeni pārtrauca. «Es nezinu, vai es tev to tā varēšu izskaidrot, vai tu man ticēsi, bet tā ir: man viņa žēl. Agrāk, kad viņš vēl Poļos nebij bijis, man viņš patika kā kaut kurais glītais puisis, bet tagad tur ir kaut kas, kas velk un velk klāt... es pate nezinu! Vai tās ir viņa palaidnības? Tas tak nevar būt. Es tak neesmu traka... Un tomēr atkal: jo vairāk viņā klenderē, jo vairāk man viņa žēl. Man gribas ar visu varu viņu dabūt uz ceļa... Tu saki: vai es viņam solījusēs: Es ar viņu par citu neko šai gada laikā neesmu runājuse kā par viņa... viņa dzīvi. Esmu viņam pārmetuse viņa dzīvi, un viņš man apsolījies laboties. Tā tas iet no vienas reizes uz otru. Viņš netur vārda, bet es tomēr atkal prasu, lai viņš apsolās, un cerēju, ka es viņu tak pēdīgi grozīšu... Ak, es esmu gluži kā negudra!»

Un Kristīne piepeši iesāka raudāt. «Tik skaists jau viņš arī nemaz nav, ka varētu teikt, otra tāda nav,» viņa turpināja. «Ir tiesa, viņa ģīmis kā no divām daļām salikts. Bet man viņš tomēr simtreiz labāk patīk par Akmentiņu. Es šodien pie dziedāšanas noskatījos. Akmentiņam tādas sārtas sārtas lūpas, - šim tādas platas, bālas, bet ko tur runāt, ko tur runāt!»

Emma klusēdama aplika roku ap Kristīnes vidu. «Tad tu Edgaru precēsi?» viņa pēc brīža paskumji vaicāja.«Nē!... Esmu sev un mātei apsolījuse, ka to nedarīšu. Nelaimīga ar viņu tak pēdīgi būtu, mātei taisnība. »«Mātei taisnība,» draudzene atkārtoja. «Mīļā, neņem vis viņu. Ej pie Akmentiņa. Tu tagad esi kā apburta. Kad būsiet izšķīrušies, tad viss atkal būs labi.» Un tad apstādamās viņa pielika: «Nenāc nu vairs tāļāk. Un neņem gan viņu. Sveika!» Viņas saskūpstījās. «Par tiesu neņem.»Tad viņas šķīrās. No tilta mazs celiņš gar vecās pils drupām veda augšā uz Alaines stāvo krastu, līdz kuram muižas lielais parks aizstiepās. Lēnām Kristīne tuvojās kuplo koku pakrēslim. Lejā, krācē, putoja un šļāca ūdens, šur tur viņā pusē, šai pusē upei pogāja lakstīgalas. Mēness vēl nebija uzlēcis, bet vājš gaišums aiz lielceļa papeļu galotnēm vēstīja viņa tuvošanos. Piepeši Kristīne pacēla acis, kuras tā līdz šim celiņam bija turējuse piegrieztas. Viņa nekā nebija dzirdējuse, bet viņai tā bija, it kā kāds viņai nāktu pretim. Bet viņa neviena neieraudzīja un soļoja atkal ar noliektu galvu tāļāk. Uz reizi Edgars stāvēja viņas priekšā basām kājām, baltajās ādas biksēs, bez svārkiem. ie kakla viņam spīdēja asiņaina sirds - sarkanais krekls vestes sirdsveidīgā izgriezumā. Ap rokām vijās tāda pate asiņaina krāsa.

«Labvakar!»

«Labvakar.»

«Kur tu biji?»Kristīne neatbildēja nekā, bet soļoja ātrāk tāļāk.«Pagaidi... Es domāju, ka tu gar baznīcu nāksi, bet, kad redzēju, ka... ka citi bez tevis atnāca, tad devos šurp. Emmu laikam atkal pavadīji?»«Jā.»«Nesteidzies nu tā. Man tev kas jāsaka. Tu laikam dusmīga?»

«Par ko?»«Iemesla jau diezgan. Tu laikam tici gan, ko tas sulainis šodien melsa?»

«Jā.»

«Nu - taisnību sakot, es biju gan tur vienu acumirkli... Tāpat pa jokam... Uguns vēl dega... Es nācu no kroga... Ede rāva mani aiz piedurknes, un tā rūts saplīsa... Kas tev tur par ļaunu ko ņemt?»«Es jau to arī nedaru.»«Tad tu nerunātu tādā svētā balsī. Bet par tiesu gan: es tur biju tikai vienu minūti. Tu tak nedomāsi, ka man tas ķēms, tā Ede, vai tā Made patīk?»

«Un, ja tev viņas arī patiktu, kas tad man tur?»«Nu zināms gan, nekas... tas ir... es omāju... ē!... Un krogā netiku vairāk dzēris kā - -»«Un tomēr dzēris tiki! Un ko tu man solījies?»

Edgars cieta brītiņu klusu un sacīja tad ar neliekuļotu pašapsūdzību:«Ko nu - plenders jau nu gan esmu caur un caur.»Citkārt tamlīdzīgiem vārdiem no Kristīnes puses bija sekojuši, kā nu kurā reizē, rūgti vai maigi pārmetumi, bet tagad viņa mēma gāja tāļāk.

Parādījās jau starp kokiem kungu mājas mūri, un viņa arvien vēl nesacīja ne vārda Edgars apstājās.

«Pagaidi,» viņš sacīja, «tad tu ar mani tā esi saskaitusēs, ka nemaz vairs negribi runāt?»

«Es nemaz neesmu saskaitusēs.»«Kādēl tad tu nerunā?»«Tādēl, ka tas nekā nelīdz. »

Viņa gribēja uzgriezties uz celiņa, kas noveda uz dārznieka māju, bet Edgars viņai aizstājās priekšā. «Pastaigāsim ies vēl drusciņ, man tev vēl kas jāsaka... kas svarīgs.»

«Nē, ir jau par daudz vēlu, māte nogaidīsies,» Kristīne atbildēja.«Nāc nu, nāc! Neesi nu... lūdzu... nāc. Vai tev jau nu uzreiz priekš manis vairs nemaz nav laika?»

«Nē, nav.»«Nav?... Nav?... Tātad es jau nu tāds noziedznieks... to nebūtu domājis... Nāc nu, nāc!»«Nē, laid garām,» Kristīne mierīgi atbildēja.«Lūdzama... tikai tur līdz tam beņķam... To tak tu vari darīt. »Kristīne vilcinājās vēl mazu brīdi un tad apgriezās. Abi iegāja tumšā gatvā.«lr jau taisnība,» Edgars uzsāka, «es tev līdz šim maz esmu klausījis... apsolījis gan, bet vārdu neturējis... vai zini, kādēļ? Tādēļ, ka domāju, ka neprecēts puisis tā drīkst dzīvot. Ko tad līdz šim īsti esmu sagrēkojis? Vai esmu zadzis - vai jel otram tik daudz nozadzis, kā tukšā auzu čaumalā saiet! Vai nokrāpis? Vai otru apmelojis? Vai kādam godu laupījis?... Savu peļņu esmu notērējis un pie... un ar tām... un, šur tur vazādamies, varbūt arī daļu no savas veselības. Bet es to nezinu, jo es to nemanu. Varu teikt, ka līdz šim mani spēki tikai aug vien vēl... Redz, tā tās lietas stāv. Un tad nu tu nāc un saki, lai es tā nedzīvojot. Par ko? Lai tev būtu par to prieks, jo citiem visiem gluži viena alga, vai es šodien laužu kaklu vai rītu. Bet man atkal ir prieks tā drusku patrakot. Kādēļ tad tu esi jauns un dzīvo pasaulē? Un paskaties citos, ko tie dara! Tas pats kučiers: kad madāma viņam barona dzimšanas dienā otru šnabi piesola, tad tas vai nosarkst aiz kauna, bet vakarā krogā viņš uz barona laimēm pievelkas stīvs un pilns. Un vai tu domā, šis tev neprot ložņāt pa logiem! Un sulainis, tas glunda! Prasi viņam, kur viņš visur mani netika izvadājis, kad šopavasar barons mūs abus paņēma uz Rīgu līdz! Bet ieej viņa istabā: bībele stāv atvērta uz galda!... Jā, tā es neprotu un tādēļ esmu sliktāks par citiem, un tādēļ visi kliedz: «Edgars, Edgars!...» Valšķi tādi un skauģi, ka man dūša to neslēpt, ko šie dara drebēdami un trīcēdami!»Kristīnes sirds saplaka, šos vārdus dzirdot. Tātad tas bija viss viņas rājienu un pamācību panākums, ka viņš netikumu vairs nemaz neturēja par netikumu! Viņš domāja, viņš drīkstot tā dzīvot! Tīšā prātā viņš viņai bija darījis sāpes!

«Vai tas bija viss, ko tu man gribēji sacīt?» viņa vaicāja uztrauktā balsī.

«Nē, man tev papriekšu bija jāizskaidro - -»«Jā, esi tik labs un izskaidro gan man, pirms tu runā tāļāk, kā tas sakrīt, ka tu vienā vārdā sevi nosauc par plenderi un tad atkal klaji atzīsties, ka tu tik nekrietns nemaz neesi, bet ka tikai citi tevi par tādu sauc?»

«Kas tur ko izskaidrot! Ja es ar citiem staļļa puišiem esmu kopā, tad nedz pie sevis, nedz pie viņiem neožu zirgu sviedrus. Mēs visi esam vienādi... Tāpat ir ar tām citām lietām. Kā lai es par kučieru, sulaini, stražu turos sliktāks, kad zinu, ka tie to pašu domā, runā kāro, dara, ko es? Vai tādēļ, ka tie pārgriež acis un saka: «Fui, tādas lietas!» Lūk, tik godīgu cilvēku starpā es neesmu nekāds plenders. Bet par plenderi es palieku, kad es... kad es... ar tevi satiekos. Tu neesi kā Ede vai Made, kurām divatā citāds tikums un trijatā citāds. Tāda pate tu esi rītā, tāda vakarā... Pret tevi es sev izliekos tāds... novārtījies, tāds kā purva bridējs... tāds... ē... caur un caur.»Viņi bija nokļuvuši līdz beņķam maza klajuma malā, un Edgars nosēdās. «Sēdēsim drusku. »Kristīne paklausīja uzaicinājumam. Mēnesis bija uzlēcis un lūkojās sarkans starp lapu mudžekli. Kokvilnainā sirds pie Edgara kakla izskatījās kā tumšas sarecējušas asinis. Viņš meklēja Kristīnes roku uz beņķa, bet viņa abas salika klēpi.Piepeši viņš sacīja, noliekdamies uz priekšu:«Kristīn, mums abiem jāprecējas.»

Viņa sarāvās drusku un sēdēja tad mierīgi viņam līdzās. «Kādēļ?» viņa vaicāja sausā, aizrautā balsī. «Tādēļ, ka tu mani mīļo, tādēļ, ka es tevi mīļoju. Ja tu manis nemīļotu, tad tu tagad šite nesēdētu, un es... es... šodien tikko noturējos, Akmentiņam sava zirga neuzlaidis virsū. »Edgars runāja šos vārdus lielā, nesavaldāmā uztraukumā, pēdējo teikumu gandrīz aizsmakušā balsī. Kristīnes rokas sacirtās un žņaudzās, viņas lūpas sāka raustīties, un viņa saspieda apakšlūpu zobos.«Tu saki, es esot nogājis no ceļa,» viņš atkal turpināja, mazliet saņēmies. «Tava māte arī tā domā, Asta madāma arī... Jums jau taisnība, bet... neviens manis atkal neuzvedis uz ceļa kā tu vien. Kad citi par mani runā, tad man dusmas vien nāk, pat Asta madāmas laipnie vārdi man nepatīk... Kas viņiem gar mani par daļu! Lai slauka vien katrs savu durvju priekšu!... Tikai kad tu ko saki, tad man tā liekas: tam tā vajag būt. Zināms... darīt pēc taviem vārdiem... tas nu līdz šim tā ir gājis... Kā jau sacīju... es domāju... Bet, kad būsim saprecējušies, tad viss grozīsies. Tad es zināšu, priekš kā man katra kapeika jātaupa, un cits viss - un visa klenderēšana un vazāšanās uzreiz būs beigta. Nāksi pie manis?»azs vējiņš iečabējās koku galotnēs un piejauca savādu troksni ūdens krākšanai klāt. Kad lapas bija rimušas kustēties, Kristīne atbildēja:

«Nē.»

Puiša lielās acis pavērsās uz Kristīni, un viņa uzacu starpā parādījās krunka.

«Tā nav tiesa,» viņš izgrūda. «Nerunā tā.»«Es saku, kas notiks. Es neiešu pie tevis.»

Edgara drošie mirkļi noslīdēja zemē. «Ko tad lai daru?» viņš sacīja sajucis. «Ak... tu tikai mani gribi spīdzināt. Dod nu vārdu!»«Ko es nevaru, to nevaru,» Kristīne atbildēja.

«Vai tad tu manis nemīļo? Vai tad esmu pārskatījies, ka tu šitā runā? Tas nav, tas nav!» Edgars karsti iesaucās un gribēja Kristīnes roku satvert. Bet viņa to neļāva un atvirzījās no Edgara tāļāk nost. «Es negribu melot,» viņa runāja drebošā balsī, «ja es ne... ja tu man... nepatiktu, tad, zināms, tagad še nesēdētu. Bet esmu sev cieti solījusēs tevis neprecēt un es tev to tagad saku un to, ka turēšu vārdu. »Edgara bālā seja likās topam vēl bālāka.

«Un kāpēc tu šitā esi apņēmusēs?»«Tādēļ, ka mūsu dzīve būtu nelaimīga. Tu vairs nevari palikt citāds, un tāds, kāds tu tagad esi... tāds... tas... tā būtu mana nāve.»«Bet tu tak dzirdi, ka es vairs tā nedzīvošu. Nudie. Es tev to zvēru!»«Es ticu, ka tu no visas sirds gribēsi uzsākt citu dzīvi, bet tur nekas neiznāks, tu esi ar tagadējo jau par ilgi apradis.»

«Tātad tu domā, ka tu pie manis it nekā neiespēsi?»«Ko tad līdz šim esmu iespējuse?»

«Līdz šim, līdz šim! Es tak tev jau izskaidroju... viena galva, viena bēda bija līdz šim! Ne tu no visas tiesas mani esi rājuse, ne es no tiesas esmu gribējis laboties.»

«Es neesot no visas tiesas?...»«Un, ja nu arī tu, tad es... es... ā... lai nu guļ, kas pagājis. Mēs precēsimies, un es palikšu citādāks. Es klausīšos tevi kā... kā... suns kungā. Vai tad es būšu pirmais vīrs, kas atmet puišu niķus? Un vai tie jau nu mani tik dziļi var būt iesakņojušies? Neesmu tak vēl nekāds vecis... divdesmit trešā gadā... Nāksi? Jā?»

«Nē, nē.»«Tu tagad mani gribi ķircināt. Kristīn, tas tak nevar būt...» Viņš no jauna mēģināja satvert viņas roku, bet viņa piecēlās.«Nu esam izrunājušies, iesim!» viņa sacīja klusām.

«Es tevis nelaidīšu! Tā tevis nevaru laist projām!» Edgars, kaislības pārņemts, izsaucās un apcirta roku ap Kristīnes vidu. Bet ātri Kristīne atsvabinājās.«Liec mierā! Es tā negribu!» viņa stingri sacīja.Edgara seja aptumšojās.«Negribi!» viņš čukstēja, un viņa acis svēloja. «Ko? Tu mani mīļo un dusmojies, kad es... ā, tie jau ir nieki!» Un viņš viņu piepeši sagrāba, spieda viņu pie krūts un meklēja viņas muti.«Edgar!» Kristīne sašutuse klusām iesaucās. «Laid vaļā!»Bet Edgars neklausījās, bet lūkoja savas lūpas uzspiest uz Kristīnes lūpām.«Edgar! Velns!»Viņa iecirta vienu roku puiša sarkanajā sirdī, atgrūda viņa galvu atpakaļ, atsvabināja otru roku un iesita viņam ar visu spēku pliķi vaigā.

Kā sastingušas Edgara rokas atkrita no Kristīnes kakla, mēms viņš atšļuka uz beņķa.

Nekustēdamās Kristīne stāvēja uz vietas. Viņa piepeši nekā vairs neredzēja kā tikai neskaitāmas zelta lodītes savā priekšā dancojam. Viņas ausīs šņāca kā vētra, un viens spēks, nākdams iz viņas būtības dziļākā dziļuma, spieda viņu mesties Edgaram pie kakla un izsaukties: «Piedod!» Bet viņa sakoda zobus, aizmiedza acis, lai nozustu virpuļojošās lodītes, un taustīja ar kāju pēc celiņa. Grīļodamās viņa aizgāja. Uz beņķa Edgars palika sēdam, saliecies un rokas ģīmjam aizlicis priekšā.

                                                  5

Ienākuse istabiņā, Kristīne māti jau atrada apgulušos. Klusām viņa noģērbās un aizlīda nedzirdami aiz aizkara. Kad viņa jau bija gultā, māte, kas visu bija dzirdējuse, vaicāja:

«Cik tāļu Akmentiņš tevi pavadīja?»Kristīne sarāvās. Viņa vēl nebūt nebij norimuse un baidījās, ka māte viņas balsī nomanīs viņas uztraukumu. Viņa tādēļ aizlika segu mutei priekšā un atbildēja paklusām:«Viņš - nemaz. Biju Emmai gabaliņu aizgājuse līdz.»

«Tā!» vešeriene atteica, cerībā maldījusēs, un nesacīja vairāk ne vārda.

Otrā rītā Edgars un Kristīne satikās pie brokasta galda. Viņš izskatījās bāls un spītīgs un sveicināja viņu īsi, bet ar tādu pašu pieklājību kā agrāk. Ne ar vārdu sarunā neiejaukdamies, viņš izdzēra savu kafeju un aizgāja atkal uz stalli.

«Manam biedram izgājušā naktī gaita nav izdevusēs,» kučiers zobojās. «Nerunā ne vārda un iet apkārt kā lauva. »« Būs kāds samizojis vai šī drusku cietāk noglāstījuse,» sulainis smējās. «Nez kur tad bijis?»«Es jau stāstu, ka viņš nerunā. Bet būs labi tāļu bijis ciemos, atnāca ļoti vēlu.»«Pilns?»«Likās skaidrs. »Kristīne piecēlās, lai gan viņas tase vēl nebija tukša. Viņai riebās šai sarunā tāļāk noklausīties, un viņa aizgāja pa ķēķi uz kungu istabām.

«Mūsu jaunkundze arī šorīt tāda bāla un klusa,» sulainis piezīmēja. «Man liekas, nav nejauši gadījies, ka abi reizē saīguši. Būs kas viņu starpā noticis.»«Nav liels,» kučiers piebilda. «Šī varbūt būs liegusēs maksāt par saplēsto rūti.»Vīskrelis atrada šādas domas par ļoti pareizām un zobojās tāļāk par Kristīni. un kučiers kas līdz šim viņu ne ar vārdiņu nebija aizticis, savos izteikumos kļuva arvien drošāks, bet nolaida pie tam savu balsi arvien zemāk, kamēr abi pēdīgi tikai sačukstējās vien vairs. Kad kučiers no galda piecēlās, tad viņi bija vienojušies, ka Kristīne ar Edgaru sen jau gājuse uz vienu roku un ka šī nekrietnā dzīve (taisni vai barona acu priekšā) ilgāk nav ciešama un baronam jāuzrāda.

Bet cik uzmanīgi arī kučiers neievēro katru Edgara soli, cik rūpīgi arī Vīskrelis nenosvēra laiku, ko Kristīne tur pavadīja un tur, - visa slepenā uzraudzība palika bez sekmēm. Edgars strādāja ar drusku pārliecīgu spēku, viss, ko viņš ņēma rokās, ira un plīsa, nīdās ar kučieru un gulēja vaļasbrīžos un naktīs kā sasalis savā gultā. Par velti muižas kunga Ede ienāca vienreiz, otrreiz stalli, ja kučiers ar viņu nepajokojās savā saldenā, glaimā kārtā, Edgars viņas nemaz neredzēja. Klusa kā ēna Kristīne darīja savu pienākumu. Viņas ģīmja smalkā pluta izskatījās vēl caurspīdīgāka nekā senāk, un viņas jautrajās acīs bija ieradies tāds valgs mirdzums. Vakaros Vīskrelis apstaigāja parka lapainās, paslēptās vietiņas un ieradās dažādos dienas laikos vešerienes istabiņā ar šādiem tādiem uzdevumiem no barona, bet viss bija veltīgi. Viņš Edgaru un Kristīni nesatika vienus. Pēdīgi viņam tak likās laimējoties. Kādā vakarā vēlu barons viņu aizsūtīja uz stalli. Kučiera istabas logs bija vaļā, iekšā viss klusu. Staļļa durvis arī vēl nebija aizslēgtas, bet stāvēja pusviru. Aiz durvīm Vīskrelis dzirdēja čukstam, apspiesti smejamies un - jā, tiešām! - bučojamies. Atri viņš atvēra durvis, vājš «ai!», un muižas kunga Ede atsvabinājās no kučiera rokām un aizdrāzās sulaiņam garām .No šīs reizes kučieram ar sulaini satika vēl labāk.

Pa tam pienāca svētdiena, un Kristīne lūdza atļauju iet uz ciemiem. Barons viņu atvaļināja, un māte un meita sataisījās un aizgāja uz baznīcu. Kristīne bija apviikusēs to pašu vienkāršo, pelēko kleitu, kura tai viņsvētdien bija bijuse mugurā, lai gan māte bija vēlējusēs, lai ņemot smalko, melno. Arī lakatiņa viņa cita nebija apsējusēs. Un tomēr daža puiša acis pa sprediķa laiku kavējās ilgāk pie Kristīnes auguma, nekā tas ar kristīga klausītāja uzmanību sagājās. Pēc dievvārdiem Akmentiņš sasveicinājās ar abām sievietēm baznīcas priekšā, un, tā kā viņas nevēlējās, lai tas pie baznīcas piebraucot, tad viņš tās aizveda uz saviem vāģiem. Vešeriene nejaudāja apspiest priecīgas izbrīnēšanās ieraudzīdama glīto, dārgo pajūgu. Laimīgi smaidīdams, Akmentiņš vienai un otrai palīdzēja iekāpt vāģos, uzsēdās pats uz bukas, un drīzi staltais melnis ierikšoja Ķezberu mājas robežās. Še jaunais saimnieks savilka grožus, lai viešiņas vaļīgi varētu nolūkoties krietni apstrādātos, pa daļai jau kupli sazēlušos tīrumos.Tad viņi iebrauca mājā.

Nabaga vešerienei sirds nodrebēja. «Kungs tētīt! Vai tādi bij tie Ķezberi! Dzīvojamā ēka no sarkaniem ķieģeļiem un gandrīz ar tikpat lieliem logiem kā barona māja. Un visas citas ēkas labā kārtībā un visapkārt tāds spodrums un glītums!» Kad vāģi pie durvīm apstājās, no istabas iznāca jauna meita, kura viešiņas ļoti laipni apsveicināja, sacīdama, šī esot Akmentiņa māsa Marija. Akmentiņš pa tam zirgu aizbrauca uz stalli, un Marija viešiņas veda iekšā. Ekas iekšpuse piemērojās viņas ārpusei. Ertas telpas ar glītām istabas lietām, kuras neliecināja vis no zemnieka lielīgās uzpūtības, bet no veselīgas sapratēja garšas. It sevišķi to ievēroja Kristīne, kuras labo garšu uzturēšanās pa kungu istabām neviļus bija attīstījuse. Visas trīs nosēdās zālē, un Marija ar vešerieni sarunājās par ceļu, par laiku, kamēr Akmentiņš ienāca. Tad viņa nozuda.«Nu kā jums mana vieta patīk?» jaunais saimnieks vaicāja.Jautājums ne pret vienu, ne pret otru taisni netika izteikts, un māte tādēļ gaidīja, lai Kristīne atbildot. Bet, tā kā šī cieta klusu, tad viņa sacīja:

«Kam gan še nevarētu patikt, Akmentiņa kungs! Esmu reti tik skaistas mājas redzējuse kā jūsējās. Jūs esiet laimīgs cilvēks. »«Par laimīgu manis nesauciet, par tādu manis nesauciet!» Akmentiņš jautri pretojās. «Kam vēl ir vēlēšanās, kas, pēc viņa domām, varētu piepildīties, bet nepiepildās, tas... tas... to citu laimi arī tā nesajūt, kā īsti vajadzētu... Un jums, jaunkundze, kā jums še patīk?... Tas ir... es domāju... pirmais iespaids... jo daudz... pamatīgāki jau vēl nekas nav apskatīts.»

«Man jāsaka tas pats, ko mamma sacīja: ļoti jauka vieta,» Kristīne atbildēja.

Akmentiņa skaidrās acis iemirdzējās, un bez stomīšanās viņš tagad sarunu vadīja no viena priekšmeta uz otru.Tad ienāca Marija un lūdza pusdienā.

Galds bija sevišķā, mazā ēdamistabā klāts un viss uz tā patīkamā kārtā salikts. Netrūka pat puķu, kuras lielā, slīpētā vīna glāzē galda vidū stāvēja.

Lai gan ēdiens bija gārds, tad Kristīne tomēr tikai ar piespiešanos iztukšoja telēķi zupas un apēda gabaliņu cepeša. Viņai tā vien bij, it kā viņa spēlētu kumēdiņus, un vārdi - «par velti, par velti, es te nekad nebūšu saimniece!» viņai kā zvanīt zvanīja pa galvu. Visur bija kārtība, spodrība, pilnība, un tomēr viņai tā izlikās, it kā visur kaut kā trūktu. Istabu sienas nebija ar tapetēm apklātas, bet glīti ar eļļas krāsām krāsotas. Krāsu vājais spīdums Kristīnei izlikās kā valgums un stenas pašas pilnas saltuma. Piepeši viņai iekrita prātā: kad Edgaram šitas viss piederētu un kad viņš tur Akmentiņa vietā aiz galda sēdētu!... Kad viņš viņu tagad te redzētu ēdam!. ..Pie šīm domām viņai rīkle kā žņaudzin aizžņaudzās, un viņa nolika dakšiņas un nazi uz stikla nažu beņķīša.Pēc cepeša Marija uzlika vēl vienu ēdienu uz galda - kūkas. Vešeriene pagrozīja galvu un nomurmināja: «Akmentiņ jaunkundze!» Bet Marija, jautri smiedamās, lūdza, lai ņemot priekšā. Akmentiņš pa tam ielēja vīnu glāzēs. Sajuzdama, ka viņa izturējās šo laipno cilvēku vidū par klusu, Kristīne satvēra glāzi, pacēla to pret Akmentiņu un sacīja: «Uz mājastēva veselībām!» Un, gribēdama savu iekšējo saltumu aizdzīt, viņa iztukšoja glāzi līdz dibenam.

Akmentiņš pateikdamies palocīja galvu, pie tam kā skuķis notvīkdams. Pēc pusdienas jaunais saimnieks vešerienei savu saimniecību gāja izrādīt. Marija atkal Kristīni izveda dārzā. Starp piecām sešām vecām ābelēm stāvēja taisnās rindās daudz jaunu kociņu, ap bišu tropiem dūca bites, un lielajā ozolā mājas sānos trokšņoja putni. Še Kristīne jutās brīvāka. Viņa sarunājās dzīvi ar laipno saimnieci, pie tam viņas smalkos piemetinājumus par nākamību nelikdamās saprotam, un kļuva pēdīgi gluži jautra, kad pāris viesu, arī jauni ļaudis, no kaimiņiem ieradās. Nu laiks līdz vakaram aiztecēja ļoti ātri, un, kad zirgs atkal stāvēja durvju priekšā un Kristīne no Marijas ar sirsnīgiem vārdiem atvadījās, tad tie nebij liekuļoti. Bet, jo tuvāk viņa muižai kļuva, jo vairāk viņas sirds atkal saspiedās, un, kad Akmentiņš staļļam aizbrauca garām, tad pēdējais jautrības stars Kristīnes dvēselē bija nodzisis. It kā bez sajušanas viņa Akmentiņam pie dārza vārtiem sniedza roku. Viņa ne vārda nevarēja izsacīt, un māte pateicās viņas vietā. Bet jo karstāks totiesu bija spiediens, ar kādu Akmentiņš spieda Kristīnes roku. Kad māte ar meitu bija nokļuvušas savā istabā, Kristīne iededzināja sveci un aizlaida logam gardīni priekšā. Tad viņa kā bez spēka nometās krēslā. Arī māte nosēdās. Rokas salikuse, lielo lakatu nenoņēmuse, viņa sēdēja un skatījās dīvaini puķotajā gultas aizkarā. Piepeši viņa iesāka raudāt. Kristīne pacēla acis.«Ko tu raudi, mamm?»«Par tavu laimi, Kristīn... Tāds cilvēks... tāda vieta... Kristīn, Kristīn!»

Kristīne sarāvās, it kā mātes vārdi būtu bijuši naža dūriens.«Un tu arī šodien tā izturējies, kā vajadzēja: ne par salti, ne par silti...» vešeriene turpināja. «Atturies nu vien arī turpmāk tā no tā Edgara kā pagājušā nedēļā. Tad viss būs iabi.»Kristīne uzlēca stāvu. Viņas acis zibēja.«Mamm, ko tu runā! Vai tad es tā izturējos, ka viņš drīkst cerēt? Mamm, vai tad es par tiesu sevi lai pārdodu?»Un, aizkaru paceldama, viņa iemetās gultā, iespieda muti spilvenī un raudāja un šņukstēja dikti. Pirmdienas rītā Kristīne, uz «kalnu» iedama, satika ceļā Edgaru. Viņš izskatījās vēl bālāks nekā citādi, acis bija dziļi iekritušas un zibēja gandrīz nedabiski. Viņa redzēja, ka viņš zināja, kur viņa vakar bij bijuse. Garām iedams, viņš nesveicināja, tikai mute savilkās it kā dziļā nicināšanā. Kristīne jutās notiesāta Līdz šim viņa bija bijuse apvainotā, viņš apvainotājs, tagad viņa sajuta, ka viņam bija tiesība par viņu dusmoties, viņu nicināt. Viņa viņu mīļoja. Viņa to bija atzinusēs. Un tomēr viņa gāja un ļāvās ar otru savesties. Nejauki! Nejauki!... Viņa aizgrīļojās līdz kungu mājai un iegāja barona istabās, lai tās uzkoptu... Bet vai tad tā nebija labi? Lai jel viņš domāja, ko gribēja! Jo vairāk viņi atsvešinājās, jo labāki tas bija. Drīzi viņš tak arī dabūs zināt, ka viņa Akmentiņu neņems. Ar šīm domām viņa sevi kaut cik apmierināja un uzsāka savu dienas darbu.Tā kā Edgars, izņemot veco Asta madāmu un pašu baronu, neviena cilvēka visā muižā no šīs dienas vairāk neievēroja par Kristīni, tad nebija iespējams uzzīmēt viņa pārvēršanās cēloņa. Pat muižas kungu viņš nesveicināja, ļāvās to no barona izbārties un nesveicināja to no jauna. Tā tas gāja vairāk kā nedēļu, kad barons kādā rītā kučieram lika aizjūgt karietē un aizbrauca, sulaini paņēmis līdzi.«Vai barons šodien būs mājā?» Edgars vaicāja madāmai, pusdienā viens pats pie galda sēdēdams.«Nē,» saimniece atbildēja, «viņš sacīja, lai viņu sagaidot rītu vai parītu.»

«Kur Kristīne? lekšā?»Edgars rādīja uz barona istabām. «Jā. »Viņš piecēlās.

«Man drusku ar viņu jāparunājas. »«Ko jūs gribiet, Edgar?» madāma izsaucās, puišam, kas jau ķēķim bija izgājis cauri, pasteigdamās pakaļ. «Neejat! Kas jums ar Kristīni par darīšanu?»

«Vai jūs bīstaties, ka es viņai... viņai...» Edgars norija vārdu «kodīšu» kā nepieklājīgu pret veco Asta madāmu un sacīja tai vietā: «Vai domājiet, ka viņu satraucēšu?»

«Zināms. Sakiet tak, - kas ar jums noticis? Jūs jau tagad esiet pret visiem cilvēkiem gluži kā... es pavisam nezinu, ko lai saku. Fui, kaunaties jel!»«Bet ko tad es daru?» Edgars jautāja rāmi, bet tomēr ar grumbu starp uzacīm. «Kad es dzeru un trakoju, tad nav pareizi, kad es nekā nedaru, nav atkal labi.»«Edgar, Edgar! Jūs savai mātei darītu daudz raižu, ja tā vēl būtu dzīva. Ejiet nu uz stalli atpakaļ un pārdomājiet savu dzīvi. Es jūs tur iekšā nelaidīšu.»

«Madām!... Jūs laikam arī mani turiet par tik sliktu... tik... tādu...»«Jūs ziniet gan, par kādu jūs turu,» saimniece viņu pārtrauca. «Bet jūs tagad esiet nikns. Jums vajaga apmierināties! Ejiet!» Un viņa aizslēdza durvis, kuras veda uz barona istabām, un iebāza atslēgu ķešā. Edgars izgāja ārā. Tagad viņa no visas pasaules bija atšķirta, ieslēgta, viena pate lielajās, greznajās istabās, nu viņa varēja kliegt, darīt, ko gribēja, neviens nevarēja dzirdēt... Viņš uzlēca uz lielajām akmens trepēm un paspieda durvju kliņķi, baronam izbraucot, madāma durvis bija aizslēguse. Labi. Ja pret dienvidiem Kristīne kādu logu nebija atvēruse, pa kuru varēja ielēkt, tad vecās baronietes istabas logam bija jāiespiež rūts. Griba uz satikšanos Edgaru piepeši bija pārņēmuse kā reibums. Viņš devās uz pils dienvidus pusi un redzēja, ka visi logi bija cieti. Bet uz balkona bija iznesti raibi sēdekļi un uz treliņiem izklāti tepiķi. Ar pāris lēcieniem viņš bija uz balkona. Jā stikla durvis bija tikai pievērtas. Bez trokšņa viņš ielīda namā, aizslēdza durvis, norāva zābakus no kājām un nogrūda tos līdz ar autiem pie malas. Tad viņš iegāja blakus esošā zālē, tā bija tukša. Nākamā, pēdējā stūra istabā Kristīnes arī nebija. Edgaram bija jāgriežas atpakaļ, jo aiz zāles otrā pusē vēl atradās gara rinda istabu. Zāles vidū ticis, viņš piepeši caur trim istabām durvīs ieraudzīja Kristīni. Viņš palika stāvam, un viņa skatījās viņā kā spokā. Viņam atkal bija baltās ādas bikses kājās, sarkans krekls un tikai veste mugurā, basas kājas - gluži kā tovakar... «Ko viņš te gribēja? Vai madāma viņu bija atsūtījuse šurp? Nē, viņš neizskatījās tāds, kā kad tas nāktu ar kādu uzdevumu no madāmas...» Briesmīgas izbailes pārņēma Kristīni, izbailes, kas neizsakāmā kārtā bija jauktas ar sastindzinošu saldumu.

Viņai tā bija, it kā viņa kā jau dažu reizi atkal būtu sapni šinīs istabās un ka viņai būtu jābēg, un ka viņa nevarētu, un ka viņai tuvotos kāds nepielūdzams tēls, izplatīdams valgu, nospiedošu, karstu dvašu. Un tur viņš tiešām nāca, - viņa iesaucās un bēga. Viņa ieskrēja ēdamistabā, no turienes gaņģī, bet durvis uz ķēķi bija cieti. Trakā ātrumā viņa atkal devās atpakaļ caur ēdamistabu, barona rakstāmo kambari, guļamistabu, atkal mazā, šaurā gaņģī, no turienes pa stikla durvīm un platām trepēm pils otrā stāvā. Diviem tumšiem kambariem izskrējuse cauri, viņa dzirdēja, ka trepju durvis no jauna dārdēdamas aizkrita: viņš viņai tiešām dzinās pakaļ! Kristīnei tā bija, it kā viņai mati celtos stāvu. Gandrīz vairs nesamanīdamās, viņa drāzās tāļāk, Edgara roku jau it kā sajuzdama uz sava pleca. Caur viesu istabu, caur otru viesu istabu, vecās bibliotēkas istabu, guvernantes istabu, baroneses istabā... te bēgšanai bija gals. Šai istabai bija tikai vienai durvju. Lai gan sen vairs neapdzīvota, tā tomēr vēl stāvēja tāpat ierīkota kā vecos laikos. Te bija rakstāms galdiņš, ar zilu drēbi pārvilkts tualetes galds, zilas mēbeles, ar zilu atlasu segu pārklāta gulta. Kristīne paslēpās aiz gultas, tad aiz tualetes pārvelkamā - un tad viņai iešāvās prātā aizslēgt vai aizbultēt durvis. Ar vienu rāvienu viņa bija pie durvīm - par vēlu, Edgars tās jau vēra vaļā. Ar pārcilvēcisku spēku Kristīne tās mēģināja aizturēt, bet durvis pamazām atdarījās, un Edgars pa tām iestūma kreiso kāju un tad ienāca istabā. Iekliegdamās Kristīne atsitās no durvīm nost, norāva no gultas zilo segu un turēja to sev priekšā.«Nenāc! Nenāc! Ko tu gribi?»Atlasa sega ieskrēja istabas vidū un sacēla, zemē nokrizdama, putekļu dūmus, divas sarkanas liesmas apvijās ap Kristīnes augumu, un viņa juta savu galvu piespiestu pie Edgara krūts.«Edgar!... Palīgā! Palīgā!» Kristīne kliedza visā galvā. Puisis aiznesa Kristīni uz atzveltnes krēslu un nosēdās tajā ar viņu kā ar mazu bērnu.«Nekliedz! Neviens mūs nedzird. Istabai ir dubulti logi.»

«Laid mani vaļā!»«Vaļā laist! Tevi !»« Palīgā! Palīgā!»«Jo vairāk tu kliegsi, jo ilgāk tevi šitā turēšu. Kliedz! Kliedz!» Kristīne sāka raudāt.«Laid jel vaļā!»«Es tev saku: kliedz!» Edgars atbildēja un smējās. «Ak tu... aktu... tu!... Edgar!»Pēdīgi viņa apklusa. Viņa skatījās istabas griestos un klausījās, cik vareni Edgara sirds pukstēja. Viņa sajuta, ka viņš viņas ģīmi nolūkojās.«Tā!» viņš pēc brīža sacīja. «Pagriez tagad acis pret mani.»

Viņa balss, kurā līdz šim aizturēta drebēšana bija bijuse sadzirdama, skanēja gluži mierīgi, un Kristīne ieskatījās viņam acīs. «Tā... tagad es tevi sodīšu.»

Un gluži lēnām viņš nolieca galvu un uzspieda garu, sirsnīgu skūpstu uz viņas lūpām.

Tad viņš viņas rokas palaida vajā un sacīja: «Nu -ja nu zilo deķi gultai atkal gribi uzklāt, tad klāj.»Bet Kristīne nekustējās. Tāpat kā dažreiz viens vienīgs spējš pērkoņa spēriens izlīdzina dabā sakrāto spēku un pretspēku sastrēgumu, tā Edgara skūpsts piepeši bija izklīdinājis visas viņas bailes. No pārmērīgā uztraukuma nekas nebija palicis pāri kā tikai sapņains slābanums. Kristīnei tā bija, it kā viņa no kādas spiedošas nastas būtu atsvabināta, it kā viņas iekšienē uzreiz būtu kļuvis gaišs. Laimīgi smaidīdama un lēnām viņa pacēla roku un uzlika to Edgaram uz pleca. «Tātad tu man piedod?... Par tiesu?» viņa čukstēja.

Viņi skatījās brīdi viens otram acīs, un Edgars vēl reizi noliecās pār viņas ģīmi.

Tad viņi piecēlās un atstāja zilo istabu. Sega palika tāpat uz grīdas.

Lejā nokļuvuši, abi saskatījās. Edgars Kristīni apņēma ap vidu, un tā viņi nogāja līdz zālei.

«Pastaigāsimies šitā pa zāli,» puisis sacīja, un abi staigāja pa lielo, grezno istabu, pameta, garām iedami, pa mirkļam milzīgajos spieģeļos pie sienām un smaidīja. Un saule spīdēja tik gaiši pa logiem iekšā, un ārā bija tik zaļš un visapkārt tik kluss, tik kluss.

«Es sapņoju,» sacīja Kristīne. Edgars viņu noveda pie plīša pārvilkta sēdekļa, kura priekšā uz parketa grīdas bija izklāta tīģera āda. Abi nosēdās. Edgars kavējās ar mazu matu sprodziņu pie Kristīnes auss. Kad barons mūs šitā redzētu!» viņš sacīja, plikās kājas pa tīģera ādu bružādams.«Kas tad būtu? Laikam viņš mūs aizdzītu,» Kristīne jautri piemetināja.

«Laikam.»

Tad brīdi valdīja klusums.«Kur tad mēs ietu?»«Hm! Kur?... Kaut kur... Trakas lietas, trakas lietas... kas tas būs par lērumu, kad dzirdēs, ka es...»Edgars nenobeidza, bet iejautājās īsi, it kā par to jau sen būtu runāts:«Kad iesim pie mācītāja?»

Pār Kristīnes vaigu pārvilkās it kā ēna.«Pie mācītāja?... Par to jārunā ar māti.»

«lešu tūliņ un runāšu. »«Nē, lai paliek vēl. Runāsim vakarā ar viņu...»«Kādēļ?»

«Viņa raudās,» Kristīne lēnām sacīja un skatījās kroņa lukturī, kura fasētie stikla apkārumi, lai gan no pilniem saules stariem neķerti, tomēr daudzkrāsaini vizuļoja. «Viņa raudās... Un es tagad esmu tik laimīga!»abas iegāja skolā.

                                              6

Bet vešeriene neraudāja vis. Paredzētai nenovēršamai nelaimei nav vairs jaunu šautru, ar kuriem tā patiešām uzbrukdama varētu ievainot. Viņas rūgtums jau iepriekš izbaudīts, un cilvēks to tādēļ saņem gandrīz kā kaut ko aprastu. Tā arī notika pie Kristīnes mātes. Viņa jau agrāk tik daudz bija raudājuse, ka tagad, meitas nodomu dzirdot, viņas acis palika sausas. Visiem trim mazajā istabiņā sēdot, viņa tikai atkārtoja, ko viņa Kristīnei vienā un otrā reizē brīdinādama bija sacījuse, un piemetināja, ka viņas vienīgā meita nu apprecēšoties bez mātes atļaujas, jo tās viņa nevarot dot.«Tad jūsu priekšā, mamm, esmu gan tāds slikts suns?» Edgars sacīja. «Ak Edgar, es tagad nedomāju par tavu sliktumu. Es tikai domāju par to, ka jūs abi tiksiet nelaimīgi un Kristīne vairāk par tevi.»

«Bet, mamm, mamm,» Kristīne čukstēja, «Edgars labosies. Viņš jau vairs nav tāds, kāds bija.»

«Tā nav nekāda labošanās, kad cilvēks aiz lielas sirds labojas. Viņš cita nekā šai laikā nav rādījis kā savu lielo sirdi, savu biezo galvu. Tāda jau viņam bija kā puikam.»

«Bet kad es nu par tiesu labojos? Kad Kristīne mani labo?»«Es arī reiz biju tāda labotāja.»

«Visi cilvēki tak nav vienādi,» Edgars piebilda. «Ko tur nu veltīgi runāt,» māte atteica. «Jūs domājiet tā, es domāju citādi. Jūs ticiet, es zinu.»«Mamma tā runā, it kā no laika gala vēl neviens cilvēks nebūtu grozījies,» Edgars parūgti sacīja. «Zināms, es jau nedrīkstu jaunoties, i es viņas vietā gribētu labāk bagātu znotu nekā tādu plikadīdu, kāds es esmu. Bet tagad nevajaga par sliktumu vien runāt, bet par nabadzību arī.»

«Vai tu arī man gribēsi pārmest, ka man Kristīni Akmentiņam patiktos pārdot!» vešeriene iesaucās. «Vai tad Akmentiņš nav tāds cilvēks, kuru meita var vēlēt vēlēties par vīru! Tev ir labi, tev ir nelabi tikumi. Akmentiņam ir tikai labi vien. Paliec tu tāds kā Akmentiņš un tad nāc un prasi Kristīni, dzirdēsi, ko tad tev sacīšu. »Uz šiem vārdiem puisis nezināja nekā, ko atbildēt, bet kodīja sajucis lūpu. Kristīne skatījās grīdā un pacēla tad acis pret Edgaru it kā uzaicinājumā. Māte piegāja pie loga, atvēra to, palūkojās ārā un aizvēra logu atkal ar troksni cieti. «Jā, paliec tu tāds,» viņa turpināja. «Lai zīvo vienu gadu tik godīgi kā Akmentiņš un nāc tad atkal un prasi Kristīnes. Dzirdēsi, vai tad ko par nabadzību runāšu. Vēl diezgan jauni abi esiet. Vēl ar precēšanos nav jāsteidzas. Vari vēl papriekšu savus vārdus parādīt darbos.»«Un tad tu man Kristīnes neliegsi?»«Es pate būšu skubinātāja, ka jātaisa kāzas.» Edgars uzlēca stāvu. Stingra apņemšanās spīdēja viņa acīs.«Labi. Lai notiek. Varam arī vēl gaidīt, Kristīn. Vesela gada jau mamma nemaz negribēs. Līdz nākamiem Jurģiem, mamm? Ko?... Apsolos līdz Jurģiem tā dzīvot, ka tev pa mani nebūs jāsūrojas.»

«Bet ja nu tu tomēr neturi vārda?»«Tad... tad... es nezinu. ..»«Tad Kristīnei jāprecē Akmentiņš,» vešeriene stingri noteica un nobraucīja priekšautu cieti ar roku.«Mamm!» Kristīne iesaucās.«Jā, lai paliek tā!» Edgars paceltā balsī runāja. «Ja es tagad negrozos, tad tu tiešām būtu muļķe, Akmentiņu pamezdama un mani ņemdama... Bet saieties mēs tak drīkstēsim? Es tak drīkstēšu pa reizei šurp atnākt?»«To tu varēsi darīt.»

Edgars brīdi stāvēja klusu, tad viņš tuvojās vešerienei, it kā pateicībā gribēdams satvert viņas roku. Bet, neparadis savu jūtu izvērst uz āru, tas atkal apstājās, nomurmināja paviegli: «Labi, labi, lai paliektā,» - un atstāja istabiņu.

                                                  7

Vairāk nekā divi mēneši bija pagājuši. Pa Alaines dārziem staigāja krievi, āboļus noņemdami un apsargādami, barona mājas balkona priekšā lepojās asteres ar savām raibām, spilgtām krāsām. Muižas ikdienas gaitā gandrīz nekas nebija grozījies. Tikai muižas kunga ķēkša Ede bija aizgājuse. Viņa savā godā bija jutusēs nepiedodami aizskarta, kad cienīgmāte piena moderes Paulam bija aizlieguse vakaros atnākt uz muižas kunga māju. Viņas vietā muižas kungs bija atvedis no Rīgas jaunu, glītu skuķi, kura Paulam tūliņ pirmajā nedēļā stopu salta ūdens bija ielējuse acīs. Lai gan Pauls nebūt nebija skaists, tad tomēr šāds darbs, muižas kunga ķēķī līdz šim nedzirdēts, Minnai ienesa godīgas un stingras meitenes slavu. Izpētīdams, vai šī slava pelnīta, kučiers nāca pie atzīšanas, ka tai bija gan patiesība par pamatu, tāpat kā valodām par Edgaru, kurš tagad bija pavisam pārvērties. Divu mēnešu laikā viņš tikai pusrubli vien bija notērējis un gulēja katru nakti mājā. Un nīdin viņš arī vairs katra nieka dēļ nenīdās, tā ka ar viņu gluži labi varēja satikt. Zināms, rūgtums pret viņu nedz kučiera, nedz sulaiņa sirdī pilnīgi nebija izzudis, it īpaši vēl, kad abi pamanīja, ka Edgars šad un tad aizgāja uz vešerienes istabiņu. Bet, redzēdami, ka tie Kristīnes labpatikšanu tikpat nekad neiemantos, viņi pamazām no viņas atsala. Edgara saiešanās ar Kristīni viņiem kļuva vienaldzīga, un viņu uzmanība piegriezās citiem muižas skuķiem. Izdzirdis no kučiera par Minnu, arī Vīskrelis tai mēģināja pieglausties, bet ne ar lielākiem panākumiem kā viņa biedrs.Tā viņš kādā vakarā, no Minnas atkal strupi aizraidīts projām, ienāca kučiera istabā, kur Edgars viens pats sēdēja pie galda un lasīja avīzi. Vīskrelis kučieram bija gribējis izstāstīt savas errastības, bet, neatrazdams viņu mājā un gatavs uz izrunāšanos, viņš bildināja Edgaru.

«Kur tad šis?» viņš vaicāja.«Vai jājūdz? Vai barons vēl kur brauks?»«Nē, es tikai tāpat vien prasu. »«Viņš teicās drīz būt klāt,» Edgars atbildēja. «Tādēļ es arī staļļa vēl neaizslēdzu. »Vīskrelis apsēdās.«Pie jums jau nu tagad, kā liekas, apgriezta pasaule. Tu dzīvo pa māju, un bārdainais iet uz nedarbiem. »«Tev gan tas nepatīk?» Edgars nelaipni atcirta pretim. «Agrāk bija labāk, tad tev vairāk ija citiem ko stāstīt. »

«Kāds tu agrāk pret mani biji, tikpat prasts es biju pret tevi. Kā mežā sauci, tā atskanēja. Redzēsi, tagad mums satiks citādi. Tagad tu esi cits puika. »«Kāds tad jau nu esmu!» Edgars iesaucās, kuram šī cilvēka priekšā sava tagadējā mērenība gandrīz izlikās kā slēpjama vājība. «Kas jau biju, tas esmu!»«Nu, nu! Pat barons par tevi šodien nobrīnējās.»

«Ej nu!» Edgars sacīja un nolaida avīzi.«Skāde, ka tu tāds pirms Jurģiem neesot bijis. Tad, tevi būtot ielicis par kučieru, viņš sacīja,» Vīskrelis turpināja un nemeloja, jo barons kučieru gan cienīja kā zirgu kopēju, bet kā braucēju nebūt ne.«Nu, šitā jau arī vēl nekas nekait,» Edgars atbildēja.«Tiesa gan, bet tomēr viena lieta... staļļa puisis nedrīkst precēties.»

«Kas par to!»«Tā?»«Ko? Vai tad es gribu?»«Nu -laikam, nu laikam !»«Skaties! Kurā avīzē tad tādas ziņas stāv?»«Veci ļaudis saka, ja kāds cilvēks atmetot vecos ieradumus, tad tas vai nu drīzi mirstot, vai apprecoties. »«Nu tad es laikam drīzi miršu.»

«Kā puisis,» sulainis pielika. «Un celsies kā laimīgs jauns vīrs augšā. Jā gan!»

«Ak, nemuldi nu, ej nu projām, jāiet gulēt,» Edgars atteica.«Ahā, vai, mani projām dzīdams, bīsties, ka prasīšu, kā viņu sauc?» Vīskrelis smējās. «Un tu laikam domājies viņas vārdu jau zinot?» Edgars saīdzis jautāja.«Pasargi tētīt! Tev tik daudz bijušas, ka es tur nekā nevaru zināt. Tikai uz to varu zvērēt: par Minnu viņu nesauc. »«Minnu? Kas par Minnu?»

«Redz, redz, - galva viņam no tās vienas vienīgās tik pilna, ka i vairs nezina, kā muižas smukāko jaunkundzi sauc. Es runāju par muižas kunga Minnu.»«Ak par to,» Edgars vienaldzīgi sacīja un atlaidās gultā.«Traks skuķis!» sulainis iesildams turpināja. «Maz sātans, es tev saku.»«Tā.»«Jā, ko domā... bet lai paliek, es redzu, tev sāk nākt miegs.»

«Nenāk vis vēl, stāsti vien,» Edgars atbildēja žāvādamies.«Nu jā... ko domā... man... ar īsiem vārdiem sakot, gandrīz tāpat ar viņu izgāja kā Paulam. Zini, Paulam...»

«Jā.»

«Kauns gluži stāstīt... Cauru nedēļu ap viņu tiku lodājis un beigās tikko ar veselām acīm spruku bēgt. Gatavs kaķis!»Edgars pasmējās un pastaipījās omulīgi. Šāda nepanākuma viņš nekad nebij piedzīvojis. ..«Tu smejies! Tu gan laikam domā, ka tev labāk izietu,» Vīskrelis iesaucās. «Zināms,» Edgars atbildēja strupi.«Nu, nu, lielība naudas nemaksā.»

«Kas tur niekus ko lielīties! Kas nu tādas pilsētnieces nepazīst! Tikai jāmāk apieties.»

«Vai tad nu to vēl neesmu izmācījies! Bet pie šitās Minnas...»«Ak, nieki, blēņas!»

«Nu tad palūko!»«Lai tev atkal pie pusdienas galda par manām ādas biksēm būtu ko stāstīt,» Edgars sacīja.«Es jau teicu, kāds tu pret mani biji, tāds es biju pret tevi,» sulainis atbildēja. «Ja tu būtu gribējis, mēs jau sen būtu draugi. »«Esi tu arī izkāsies pēc manas draudzības!» Edgars zobojās. «Runā, par ko ne sapnī nav iedomājis! Ej nu gulēt!»

«Lubraks!» sulainis vienaldzīgi noņurdēja un atstāja istabu.

Edgars palika sēdam un uzsāka atkal savu avīzi lasīt. Kad pulkstenis nosita vienpadsmit un viņš apmiegojies jau gribēja iet un stalli slēgt cieti, āra durvju zvaniņš noskanēja. Edgars piecēlās, izgāja stallī un ieraudzīja kučieru. Saviebies viņš Edgaram aizgāja garām, pēdējais aizslēdza stalli un nodzēsa pie sienas piekārto lampiņu. Atkal istabā iegājis, viņš kučieru redzēja gultā atsēdušos, pazvilu, ar muguru pie sienas, un stīvi durvīs lūkojamies.

«Nu, kas tad tev lēcies?» Edgars vaicāja, kučierā brīdi noskatījies. Kučiers nesacīja nekā, piecēlās un sāka noģērbties.«Fui!» viņš tad izsaucās un nospļāvās.

«Nu kas tad? Kas tad?»«Vai esi kādreiz no kāda skuķa dabūjis pa ausi, kad viņu gribēji bučot?» kučiers prasīja. Edgars sarāvās.«Kas tad bija?»«Tad tu zinātu, kā man tagad ap dūšu!»

«Vai šitā? No kuras tad...»«Ak - lai jods viņas visas!. ..»Ar to kučiers apgūlās, ietina galvu segā un nesacīja vairāk ne vārda. Nodzēsis lampu un arī ielicies gultā, Edgars vēl labu brīdi palika nomodā. Tātad Kristīne vien nebija tāda, arī šī Minna bija tikpat stingra. Kura gan kučieru bija situse? Kas cita kā Minna... Nezin kāda viņa izskatījās?... Vairāk reižu viņa stallī bija bijuse, likdama muižas kungam aizjūgt zirgu, bet vienu pašu reizi viņa ar Edgaru bija runājuse, un to pašu reizi viņš bija mazgājies un viņai ne acu neuzmetis... Neglīta, zināms, viņa nevarēja būt, citādi sulainis viņai nebūtu mēģinājis tuvoties. Tas ar neglītām nenodevās, tā kā kučiers, vai agrāk viņš pats. ..Nākamā rītā zirgus pucējot, Edgars nevarēja nociesties, neprasījis, kas tā tāda bijuse, kura kučieru vakar tā sakaitinājuse.«Kas tā nu bija?» kučiers saskābis atkārtoja. «Es biju muižas kunga mājā... tur tā jaunā ķēkša... es tev saku: pūce!»«Smuka?»«Prasa, kā neredzējis!»

«Neesmu viņā par tiesu vēl lāgā ieskatījies. »«Tu jau nu gan tagad dzīvo kā pa miegu,» kučiers atteica. «Na - smukāka ir par tavu.»«Par kuru manu?»«Par to tur pretim... aiz sētas... Smukāka ir. Tāda pamaza, ar brūnām acīm un nogrieztiem matiem... izskatās kā uika.»

«Hm,» Edgars norūca un pucēja savu zirgu tālāk: Viņa gara acu priekšā parādījās mazs skuķis ar brūnganiem, sārtiem vaigiem, skaistām, rožainām austiņām, kurās sudraba auskari spīdēja, un mazām, drusku netīrām, bet mīkstām rociņām... Margita! Veselu gadu viņa viņam Poļos bija bijuse uzticama. «Hm!» Edgars vēlreiz izgrūda. «Jā, jā... Ar nogrieztiem, brūniem matiem?»«Jā,» kučiers atbildēja un pielika pēc brīža: «Vai zini ko?»

«Nu?»

«Tev ar šito Minnu jāiepazīstas. »«Man? Par ko man?»«Nu, tu tak še visā muižā esi tas zilcerīgākais. Atmaksā tu viņai par to pliķi. Es došu divi duči alus uz tiem priekiem!»

Edgara acis iesvilās. Bet tikai uz acumirkli. Tad viņš mierīgi atbildēja:

«E, ko tur - es esmu iztrakojies. »Kučiers paskatījās Edgarā no sāniem un pasmīnēja saldeni un labsirdīgi.«Oho, oho! Vai jau pirms kāzām zem tupeles? Skaties, skaties, kas to no Edgara bija sagaidījis !»«Zem tupeles? Pirms kāzām? Runā kā nesamanīgs!» Edgars iesaucās.

«Vai nu tu man iesi patiesību stāstīt! Tev jau šitā jārunā vien ir,» kučiers atteica. «Man jāpietiek ar to, ko redzu... Teicami, Edgar, teicami... labi labi... Tikai ... zināms... šāds oks jau nu jūsu laimes neizputinātu vis. Vēl jau neesiet saprecējušies. Pats vienmēr esi teicis, ka šādas lietas puišam nedara raižu... Bet lai paliek arī, lai paliek labāk.»

Ar šiem vārdiem saruna apklusa, bet ne tā caur viņu Edgarā pamodinātās pagātnes atmiņas... «Nezin kā mazajai Margitai ar savu Ronātu gāja? Vai Minna tiešām viņai varēja līdzināties? Vai viņa tikpat pārgalvīgi smējās kā Margita? Ak, tie laiki... Jāieskatās tak tai Minnā bija.»Bet tai dienā tas Edgaram neizdevās un otrā, trešā arī vēl ne. Bez iemesla viņš uz muižas kunga māju negribēja iet, un viņai atkal negadījās atnākt uz stalli. Viņa ziņkārība auga. Pat Kristīnes klātbūtnē viņa tam iekrita prātā. Viņš errojās par to bet notikt tas notika. Bez tam viņā bija kaut kas pamodies, ko viņš jau bija domājies pārvarējis un apspiedis. Pret mātes gribu Kristīne Edgaram divatā atļāva sevi skūpstīt un sēdēja viņam līdzās, viņa rokai atļaudama gulēt uz sava pleca. Bet nu Edgaram izlikās, it kā tas nebūtu nekas, ka viņam Kristīne vai visu ļaužu priekšā cieti cieti būtu jāspiež pie krūts un atkal un atkal jāapkampj. Viņa acis liesmoja, viņā noskatoties, un viņa skūpstos bija uguns, no kuras Kristīne nodrebēja. Kādā pavakarē viņš pa ieradumam ienāca mazajā istabiņā un, redzēdams Kristīni vienu, apcirta viņai rokas ap kaklu un iečukstēja tai kaut ko ausī «Edgar!» Kristīne norādama iesaucās un atsvabinājās no viņa rokām. «Ej tu?»

Edgars atspiedās pret loga plauktu un cieta brīdi klusu. «Vai tu esi dusmīga?» viņš tad īksti prasīja. «Dusmīga? Nē.»Atkal brīdi klusējis, viņš padeva laipnu labvakaru un aizgāja.Viņš bija bēdīgs. Viņš mīļoja Kristīni tik neizsakāmi, un viņa viņu norāja. Viņš viņai bija uzticams, un viņa... viņa bija tik salta. Visa viņa būtne kvēloja, un viņa to nesaprata... Karstās mokās viņš klejoja pa parku apkārt un nokļuva pēdīgi augļu dārza tuvumā. Caurai stirtai līdzīgā salmu būdā spīdēja uguns. Tumši pelēks stāvs locījās ap gaišu āboļu kaudzi... Viņa viņam bija iedevuse skaistu, lielu ābolu, un par to viņš viņu pirmo reizi bija nobučojis. Un viņa nemaz par to nebija ļaunojusēs... Sasodīts sievietis, jau atkal viņam šī Margita ienāca prātā! Edgars griezās atpakaļ un gāja ātrāk, it kā gribēdams šīm atmiņām izbēgt. Viņš uzgāja uz upes krasta, devās uz veco pils drupu pusi, soļoja atpakaļ un klīda atkal pa parku. Zems gobas zars viņam piedūrās pie pieres, atraudams cepuri atpakaļ, un tas viņam atkal atgādināja Margitu. Viņa reiz priekš niecīga ievainojuma viņa pierē bija saslapinājuse veselu palagu un viņam to uzlikuse uz galvas. Tik jocīga viņa bij bijuse. Kristīne tādu jautru muļķību neprata taisīt... Bet to tiesu viņa bija daudz daudz skaistāka un labāka par šo mazo sātanu... Ak, ko tas viss līdzēja! Margita tomēr pret viņu nekad tik stingra nebija bijuse. Kad viņi te Alainē atkal satiktos? Kad nejaušs gadījums viņu šurp būtu atvedis? Kad Minna būtu Margita?... Ak, blēņas, kas viņam tik muļķiskas domas sacēla galvā? Kāpēc viņam prāti atkal un atkal pagriezās šai Minnai! Viņam viņa bija jāredz - vēl šovakar, lai reiz būtu miers... Un viņš sāka iet uz muižas kunga mājas pusi.Piepeši viņš apstājās. Maza klajuma malā viņš ieraudzīja beņķi, uz kura viņš vasaras sākumā kopā ar Kristīni bij sēdējis un sarunājies. Viņš dzīvi atminējās to ārprātīgo dusmu un žēlabu, kad Kristīne viņu bij atstājuse vienu. Viņš toreiz sevī bija zvērējis viņu iegūt vai nogalināties, un nu - nu viņš bija ceļā uz citu! Kā rautin parauts viņš apcirtās, iegriezās citā celiņā un gāja uz stalli. Pie dārza vārtiem, pa kuriem uz dārznieka māju staigāja, viņam iekrita prātā no jauna iegriezties pie Kristīnes, bet «Edgar, ej tu!» viņam atskanēja ausīs un kā vēsa strāva pārlaidās pār viņa iekaisušo gribu. Ar sakniebtām lūpām viņš iegāja stallī un atrada kučiera istabā Vīskreli un kučieru kārtis spēlējam.

Viens no viņiem ievaicājās, kur Edgars bijis.«Biju... tāpat...» Edgars īsi atbildēja un apsēdās.

Kučiers paskatījās uzmanīgi puiša ģīmī. «Tāpat?... Un acis zib kā ka kam, un ģīmis notvīcis kā malkas nesējam! Tāpat gan!»Un, kad es teikšu, kur es biju, tad tak neticēsi: biju parkā. »«Viens pats?»«Jā.»«Melis.»«Es jau sacīju, ka neticēsi... Bet dod man arī kārtis, es spēlēšu līdz.»Viņš pievirzījās tuvāk pie galda klāt un pabīdīja savas kājas zem tā. Pie tam ieskanējās pudeles.«Kas tās tur?...» Edgars prasīja. «Zaglis jau nu ne,» kučiers smiedamies atbildēja. «Ja gribi kādu glāzi iemest, tad ej aizslēdz staļļa durvis.»

Nebija pirmā reize, kad kučiera istabā omulīgi tapa uzdzīvots, lai gan tas ilgi nebija noticis. Edgars izgāja stallī, aizslēdza to un nopūta staļļa lampu.«Nu tad raun tūliņ kādu vaļā,» viņš sacīja, atkal atgriezies atpakaļ. Viņa mute bija sausa, glāze alus tagad derēja.Visi trīs dzēra, spēlēja uz savu trumpu un dzēra atkar. Kad jau pusducis bija tukšs, kučiers sacīja uz Edgaru:«Un tad tu par tiesu šovakar nebiji tur?»

«Kur?... Ak tā - tur! Nē.»«Un neiesi arī?»«Laikam.»«Par ko jūs runājiet?» sulainis vaicāja.

«Par Minnu,» Edgars dikti atbildēja.«A - un šis vēlas, lai viņa tev pirkstus saver durvīs,» Vīskrelis smējās. «Negrib, pagāns, laikam vienīgais būt tas apskādētais.»«Un to prieku neviens lai nevildās,» Edgars lielīgi atteica. «Mani pirksti paliek vienmēr veseli.»

Viņi spēlēja tāļāk, dzēra, un, kad trīspadsmitā pudele bija tukša, tad galda apakša arī bija tukša.

«Vai vairāk nav?» Edgars prasīja.«Nē,» kučiers atbildēja. «Par rubli «Maskavā» vairāk nedod kā trīspadsmit.»«Tas tikai bija iekārdināšanai!» Edgars izsaucās, ne iereibies, bet labi jautrs kļuvis. «E, vajadzētu atkal reiz labi izskalot rīkli! Es jau tagad dien no dienas esmu gājis kā zirgs gar aploka sētu, meklēdams, vai kaut kur nevarētu tikt pāri. A... iztrakoties... tā labi brangi! Tur Poļos bija tāds mazs skuķis, ar to man labi satika. Šitādās reizēs mēs viens otram manā istabā tikām sviedām ar spilveniem, deķi, palagu, zeķēm, kamēr abi aiz smiekliem piekusām, un viņa manās rokās aizmiga... E, kas ir, aiziesim uz «Maskavu».»

«Es varu iet,» kučiers sacīja. Sulainis paskatījās pulkstenā.«Arī es uz kādu brīdi varu aiziet.»

Viņi atstāja stalli, kuru kučiers aizslēdza, un aizgāja roku rokās pa ceļu. Muižas kunga māju ieraugot, Edgaram atkal iekrita prātā Margita, un vēlēšanās vēl šovakar redzēt Minnu viņā pamodās ar divkārtēju spēku.Tuvāk nākdami, viņi pamanīja, ka meitu istabā bija vēl uguns. «Iesim pie šām,» Edgars uzreiz sacīja. «Pēc jūsu stāstiem, šī Minna līdzinās manam poļu skuķam. Es gribētu redzēt: vai tā ir?»«Ko nu mēs visi trīs... ja tu Labvakaru vien gribi padot, tad mēs pagaidīsim šepat ārā,» kučiers runāja, drusku saviebies.

«Nu labi, pagaidiet arī. Es tūliņ būšu atpakaļ. »Viņš piegāja pie durvīm, kuras veda uz kēki un uz meitu istabu, atrada tās vēl neaizbultētas un nozuda aiz tām.«Nu, un mēs?» sulainis pēc brītiņa vaicāja. «Vai iesim arī iekšā vai uz krogu? Iznākam viņa tikpat tik ātri nesagaidīsim.»

«Iet vien uz krogu,» kučiers atbildēja un pielika zīmīgi: «Ja viņš mums netiks priekšā, tad tas mūs gan vēl panāks. »Un abi aizgāja.

                                                     8

Dienas sešas vēlāk Kristīnei pie vakara piķiera mazais dēls ienesa vēstuli. «Kas tev to iedeva?» viņa vaicāja neskaidrā, ar zīmuli rakstītā adresē paskatījusēs.

«Tēvs lika atnest,» puika atbildēja. «Viens viņam to lejā krogā, iedevis.»

Mazais aizgāja. Kristīne apskatīja rakstu, kas izlikās Vīskreļa rokrakstam līdzīgs, atplēsa kuvēru, izlasīja zīmīti, kad tajā atradās, un saplēsa to. Laivas dienas pēc tam viņa atkal saņēma tādu pašu vēstuli. Šoreiz viņai to iedeva vecais Mikus, kas no lielkunga dabūja žēlastības maizi un ik dienas muižas pastu no tuvās dzelzceļa stacijas atnesa un turp nonesa.

Arī šo vēstuli Kristīne saplēsa. Ceturto vēstuli saņēmuse, viņa ilgāk nevarēja savaldīties. «Pēc pulksten pusdeviņiem,» kā vēstulēs bija ziņots, viņa vakarā apmetās lakatu ap pleciem un izgāja ārā. Viņa piegāja pie kučiera istabas loga un redzēja zem īsā loga aizlaižamā uz galda kučiera rokas un tajās kādu grāmatu. Abas gultas bija tukšas. Ar dziļu elpas vilcienu viņa atkāpās no loga. Edgara nebija mājās, tātad viņš varēja būt tur... Viņa gāja tāļāk. Muižas kunga mājai tuvojaties, viņas kakls aizžņaudzās aiz uztraukuma... Tas nevarēja būt!... Meitu istabas logs bija aizklāts ar pelēku gardīni. Ne pa šaurāko šķirbiņu nevarēja ieskatīties istabā. Kristīne klausījās. Bet viņa nedzirdēja nekā cita kā šnākoņu ausīs un savas pašas sirds pārmērīgo pukstēšanu... «Te!... Skaļi, jautri smiekli... dziļa vīrieša balss... vai tā bij Edgara?... Nē, tā nebij!... Tā bij... nē!...» Kristīne drebēja.

Viņai bij jāredz, kas tas tāds bij. Klusiem soļiem kā zagle viņa ielīda mājā un taustīja pēc meitu istabas durvīm. Viņa še vēl nekad nebij bijuse. Neaprakstāms riebums viņu sagrāba. Bet viņa taustīja tāļāk un atvēra tad pēkšņi durvis vaļā. Uz gaida dega lampiņa. Netāļu no krāsns sēdēja skuķis ar īsiem, brūniem matiem un brūnganiem, rožainiem vaigiem. Edgars viņai pretim, ačgārni, ar krēsla atzveltni sev priekšā, vienu roku uz krēsla atzveltnes, otru pie skuķa auss, kurā sudraba auskars spīdēja.

                                                     9

«Mamm,» Kristine sacija, atkal ienakuse istabiņa un nomezdama lakatu uz krēsla, «vai tu domā, ka Akmentinš mani vēl nemtu?»Vešeriene, kura ar kaut kādu lāpāmo darbu bija nopūlējusēs, nolaida rokas klēpī. «Kas? Kas?» viņa izsaucās sabijusēs.«Es prasu, vai tu domā, ka tagad Akmentiņš mani vēl ņemtu?» Kristīne atkārtoja tādā pašā cietā, neskanīgā balsī.

«Kas tad nu noticis! Kristīn! Kāda tu izskaties! Kur tu biji? Stāsti! Vai Edgars?. ...Vai viņš tkal?...» Māte stomījās un piecēlās. «Neprasi, kas noticis. Mamm, tev taisnība: Edgars ir nekrietns, nelabojams cilvēks. No šī acumirkļa viss ir beigts: Es iešu pie Akmentiņa.»

Vešeriene gluži apjuka. Viņas lielākā vēlēšanās bij bijuse šos vārdus dzirdēt no Kristīnes mutes, viņa klusībā bij cerējuse līdz šim acumirkļam, ka Kristīnes prāts pēdīgi tak vēl grozīsies un viņa Edgaru atstās, un nu, kad tas notika, viņa nezināja, ko teikt. Viņa sajuta, ka Kristīne bija nāvīgi ievainota, un viņas mātes sirds saspiedās sāpēs līdzi.

«Kas tad noticis?» viņa čukstēja bailēs. «Stāsti jel!»«Tātad tu domā, viņš neņems?» Kristīne runāja, it kā mātes vārdus nemaz nedzirdējuse.«Ak, kas nu par neņemšanu, par ko tad neņems! Cik ilgi atpakaļ tad ir, ka vēl še bija! Un, kad ar mani tiekas, tad nemaz nevaru tikt vaļā,» vešeriene runāja, neturēdama par vajadzīgu piezīmēt, ka arī viņa allaž pret Akmentiņu visai laipni bija izturējusēs. «Bet kā tad tik pēkšņi - -»

«Nu tad ej, mamm, un atnes no Asta madāmas papīru un spalvu, un tinti, es viņam tūliņ rakstīšu.»

«Tūliņ? Šovakar?... Kristīn, nesteidzies nu tā. Rakstīsi rītā, kad drusku būsi pmierinājusēs.»

«Ja tu gribi, lai viņu precēju, tad ej. Rītā jau varbūt būšu citādāk apdomājusēs.»

Vešeriene vilcinājās. Viņa baidījās, ka Kristīne pārsteigsies, viņa baidījās, ka viņa savu vārdu atkal atņems atpakaļ. Tad viņa aizgāja pēc rakstāmām lietām. Kad divi saprātīgi cilvēki saprecējas, tad tak viņu dzīve nekad nevarēja būt tik nelaimīga, kā kad viens no tiem bij Edgars. Lai tādēļ notika, kā Kristīne gribēja. No Asta madāmas atnākuse atpakaļ, vešeriene prasīja:«Ko tu viņam rakstīsi?»«Lai viņš pie manis nāk precībās.»

«To? Bet tas tak meitai... vai tas tik meitai klājas?»«Vai tad citi vien drīkst darīt, kas neklājas!» Kristīne skarbi iesaucās, nosēdās un rakstīja: «Līdz šim es nelikos Jūsu nodoma noprotam, tādēļ ka man bija cita cerība. Tā nu pilnīgi iznīcināta, un es esmu brīva. Es esmu ar mieru kļūt par Jūsu saimnieci, ja Jūs vēl tāpat domājiet kā tad, kad šīs rindiņas vēl nebijāt lasījuši. Kristīne Goba.»

«Šo vēstuli tu rītā aiznesīsi uz Ķezberiem,» viņa sacīja, papīru ielikdama kuvērā. «Ja viņš prasa, kad lai tas nāk, tad saki, tu domā, jo drīzāk, jo labāk. Stāsti viņam arī par Edgaru, viņš tikpat kaut ko par to lietu būs dzirdējis. Bet, lūdzama, mamm, neizpušķo nekā.»

Viņa nolika vēstuli vešerienes priekšā uz galda un apgulās.Vešeriene noskatījās brīdi baltajā kuvērā, pacilāja to, un viņas acis pildījās ar asarām. Kad nu Kristīne tomēr kļūtu nelaimīga?... Cik bāla, cik savāda viņa bija izskatījusēs, vēstuli rakstīdama... Saprecējas jau gan cilvēki bieži bez mīlestības, bez patikšanas, bet viņa bija tā izskatījusēs, it kā tā aiz naida pie Akmentiņa gribētu iet... Vai māte šādu savienošanos drīkstēja veicināt?

Nākošā rītā viņa ar Edgaru gribēja satikties. Viņa to negribēja ar Kristīni salabināt, bet viņai tā bij, it kā tai pirms gājiena uz Ķezberiem ar viņu būtu jāizrunājas. Bet Edgara nekur neredzēja, uz brokastu viņš nebij nācis.Vešeriene saģērbās uz iešanu. «Vai tev vēl kaut kā nav ko teikt?» viņa mīļi prasīja Kristīnei. «Vai varbūt... tai grāmatā... vai tu tur vēl kā nepieliksi?»«Nē,» Kristīne atbildēja. «Ej vien.»Pēc pusdienas Akmentiņš vešerieni atveda uz muižu atpakaļ. Viņš sasveicinājās ar Kristīni nedroši un kaunīgi, bet saņēmās drīzi, kad ar viņu bija atstāts viens pats. Viņš pateicās Kristīnei, ka viņa nodomājuse savu likteni savienot ar viņu, un sacīja, viņš droši zinot, ka viņa viņu reiz mīļošot, jo viņš pēc viņas mīlestības dzīšoties ar visu savu spēku. Viņš izskatījās ļoti žirgts, viņa veselīgais ģīmis un viņa acis mirdzēja laimē. Ar smalkjūtību viņš prata vārdus tā likt, ka tie Kristīnei nesāpēja, bet mēģināja tomēr, lai gan ar lielu apdomību, viņai jau cik necik tuvoties. Viņš izturējās līdzīgi zēnam, kas ilgi dzenātu putniņu pēdīgi dabūjis rokā un nu nevar noturēties savā priekā, salauztos spārnus ar maigu roku nenoglaudījis.

Kristīne saņēma visus spēkus un izturējās laipni pret laipno precinieku.

Pēdīgi viņš vaicāja, kad Kristīne vēloties, lai tiktu kāzas dzertas.Vai tas pēc trim nedēļām jau būšot iespējams? - Kristīne vaicāja pretim.«Pilnīgi,» Akmentiņš atbildēja, un tad tika nospriests pēc trim nedēļām svinēt kāzas.Vēl tai pašā dienā

Kristīne, minēdama iemeslu, baronu lūdza, lai viņu atlaižot no dienesta un pielika, ka viņa līdz kāzām gan vēloties palikt vietā, jo nekas sevišķs priekš tām neesot jāsagatavo. Barons ar to bija mierā.Visā muižā sacēlās liela izbrīnēšanās par Kristīnes saderināšanos. Neviens par Akmentiņu nebija iedomājis.«Viņai nu ies labi,» kučiers sacīja uz sulaini ar saldenskābu ģīmi.«Tjā,» sulainis atbildēja. «Bet pateikties viņa mums par to nepateiksies. Ko tad Edgars saka?»Ko Edgars sacīja, to kučiers nezināja. Viņš ar viņu tā drusku bija mēģinājis pajokoties par dažu ļaužu izirušām cerībām, bet bija no Edgara ar tik briesmīgām acīm ticis uzskatīts, ka bija apklusis. Laivas dienas Edgars tikai pusdienā vien uz «kalnu» aizgāja ēst, rīta un vakara reizes tāpat palaizdams garām. Bez vajadzības viņš nespēra ne soļa iz staļļa, gulēja stundām ar vaļējām acīm savā gultā un staigāja tad atkal stundām stallī pa zāģa skaidu apkaisīto grīdu, nostājās pie viena vai otra loga, bungoja ar pirkstiem uz viņu drāts restēm un staigāja no jauna pa garo stalli no viena gala uz otru, no viena gala uz otru.

Ar Kristīni viņš nesatikās. Pie galda viņa nebija redzama, jo viņš ēda vai nu papriekšu vai vēlāk, un ārā viņa reiz bija apgriezusēs, Edgaru ieraudzīdama pretim nākam. No tās reizes Edgars pasteidzās viņai jau pa lielu gabalu griezt ceļu.Tā tas dzīvoja kādu laiciņu. Tad viņš iesāka dzert. Vakaru pēc vakara viņš streipuļodams no kroga pārnāca mājā un dauzījās ap staļļa durvīm. Viņa ģīmis izkritās un dabūja melnīgsnēju plutu, lielās, zilās acis likās kļuvušas vēl lielākas, un tajās zibēja gluži bīstama uguns. Daiļums un nedaiļums, kas Edgara ģīmī savrup bija mituši, likās saplūduši kopā un deva viņam sevišķu, neaprakstāmu izskatu. Kādā dienā Asta madāma viņu pēc pusdienas iesauca savā istabā.

«Mīļo Edgar,» viņa sacīja laipni pārmetošā balsī, «man ar jums jābaras. Es dzirdu, jūs atkal stipri dzeriet.» «Jā, madām. Es dzeru. Tiesa gan. Stipri.» «Redziet nu! Par ko jūs tā dariet? Jūs tak tik smuki bijāt uzsākuši kārtīgi dzīvot. Un nu atkal viss pagalam.»

«Nu viss pagalam. Jā, madām jums taisnība, madām. Nu atkal viss pagalam. Tādēļ es dzeru.»

«Mīļo Edgar, caur to nekas nelabosies.» «Vai es ko gribu labot? Es gribu izputēt no pasaules... noslīkt...» Edgars dobji murmināja.«Edgar! Edgar!» saimniece izsaucās. «Jums vien pasaulē nav bēdu! Ikkatram jācieš. Saņematies!»«Es negribu... Esmu savu laimi saminis... tīšā prātā... es negribu...» viņš izgrūda un nokrita krēslā.

Saimniece noskatījās brīdi puiša samisušā, pārvērstā sejā, un dziļa līdzjūtība pārņēma viņas sirdi. Viņa piegāja pie Edgara un uzlika savu balto roku uz viņa pleca.

«Mīļo Edgar,» viņa sacīja, «es nu tevis agrāk nelaidīšu projām, kamēr man nebūsi apsolījies vismaz uz kādu laiku to dzeršanu atkal atmest. Es zinu, tu to apsolīsi vecajai Asta mammai, kas tevi še no pašām mazām dienām redzējuse uzaugam un dzīvojam. Un, ko tu apsolīsi, - es zinu, ka tu to arī turēsi.» Edgars pacēla acis pret laipno, no baltās batista aubītes apņemto seju.«Vai tad jūs man vēl ticiet, madām?... Man? Edgaram?»

«Es zinu, tu neesi slikts cilvēks. To es zinu, Edgar.» «Madām! Jūs to sakiet! Labi, tad es vairs nedzeršu.» Un no tās dienas Edgars vairs nedzēra. Viņš gulēja atkal kā sastindzis savā gultā, staigāja pa stalli un skaitīja, cik katra loga restēm caurumiņu.Tā tuvojās laiks, kad Kristīnei Alaine bija jāatstāj īsi pirms kāzām barons aizbrauca uz Rīgu pēc jaunas istabas meitas. Pusdienu paēduši, sulainis ar kučieru aizgāja uz krogu biljardu spēlēt. Edgars, kas ap pusdienas laiku baronu bija aizvedis uz stanciju, ēda vēlāk un viens pats. Durvis uz Asta madāmas istabu bija aizvērtas, un viņš aiz tām dzirdēja saimnieces un Kristīnes balsis. Madāma uzteica kaut ko un skubināja Kristīni iet uz zāli un tur kādā spogulī paskatīties. Kristīne pretojās. Piepeši durvis atvērās, un viņa ienāca ēdamistabā. Viņa bija pilnīgā brūtes rotā. Smalka, balta kleite apņēma viņas stalto augumu, garš šķidrauts viņu ietina no galvas līdz kājām kā miglā, un uz galvas miglainā kronī šūpojās pat pāris mirtu zariņu. Ieraudzījuse Edgaru Kristīne kā satrūkusēs uz acumirkli apstājās un tad steigdamās izgāja ķēķī un nozuda aiz gaņģa durvīm .Edgars viņai noskatījās pakaļ it kā kādai neticamai parādībai un nolaida tad acis. Gandrīz pie viņa kājām gulēja mirtes zariņš. Caur pēkšņo iekustēšanos viņš Kristīnei laikam no galvas bija nokritis un ar kleitas malu Edgaram tik tuvu pierausts klāt. Viņš noliecās, pacēla zariņu, nolika to savā priekšā uz galda un skatījās viņā... Spīdošas, mazas, zaļas lapiņas, galotnēs drusku gaišākas un jau apvītušas... Un smalka smalka smarša... Edgars nodrebēja. Viņš uzrāvās stāvu un saberza zariņu savos pirkstos. Tad viņš iegāja ķēķī.Tai pašā brīdī saimniece iznāca iz savas istabas.«Edgar!» viņa sauca.Bet Edgars jau bija pie gaņģa durvīm, atvēra tās un nozuda aiz tām.«Edgar!» Asta madāma atkārtoja sabijusēs un steidzās viņam pakaļ. Bet durvis jau no iekšas bija aizbultētas.«Edgar! Edgar!»Bet neviens viņas nedzirdēja. Edgars zibeņa ātrumā barona ēdamistabā norāva zābakus no kājām, nometa tiem līdzās savus darba svārkus un gāja uz zāli. Durvīs viņš apstājās.

Ar muguru pret lielu spieģeli, galvu nolikuse uz plīša pārvilkto sēdekli, Kristīne bija noslīdējuse uz tīģera ādas ceļos un gulēja kā nekustēdamās. Acu no viņas nenovērsdams, Edgars stāvēja un gaidīja, kad viņa piecelsies. Pagāja ilgs laiks. Pēdīgi iz barona rakstāmās istabas atskanēja pulksteņa sitieni. Kristīne pietrūkās un piecēlās.

Viņas acis bija sasarkušas, lai gan viņa nebija raudājuse, un viņas ģīmī attēlojās dziļāki sirdsēsti. Bet acumirklī šis iespaids pazuda, kad viņa Edgaru durvīs pamanīja. Lepnums un nicināšana parādījās viņas vaibstos, un it kā negribot viņas rokas savilka šķidrautu cietāk kopā. Tad viņa ar paceltu galvu un stingriem soļiem gāja uz durvīm.

Bet Edgars neatkāpās, lai viņu palaistu garām. Mazliet rokas paceldams un Kristīnes saltajās acīs skatīdamies, viņš sacīja: «Kristīn!» Klusām, drebēdamas skaņas izzuda gaisā, Kristīne apstājās. Viss sāpju, nožēlošanas, mīlestības un žēlabu pārmērs, ko cilvēka sirds spējīga sajust, savienojās šai vienā nedrošā izsaucienā:

«Kristīn!»

«Ko tu gribi?» viņa pēc brīža ar pūlēm izgrūda.«Es nezinu...»«Tad ej nost!»

Bet viņš nekustējās un atkārtoja tikai: «Kristīn, Kristīn...» Un tad pielika: «Kristīn, paklausies manī»«Ne tev man vairs kas sakāms, ne man vairs tevī jāklausās. Viss ir beigts. Laid!»«Kristīn!... Es zinu, ka viss beigts, ka viss par vēlu. Es zinu, ka še stāvu kā suns tavā priekšā... un tomēr... tomēr... Kristīn... Kristīn!»Vina balss aizrāvās, veltīgi vinš sakoda zobus, vinš sāka šnukstēt un saļima uz krēsla pie durvīm.

Kristīne grīļojās. Viņas acis aptumšojās, un lēnām viņa aizvilkās uz logu, atspaida meklēdama.

«Ej projām!» viņa dvesa. «Ej projām! Es lūdzu!»«Es nevaru!» Edgars atbildēja. «Man ir jārunā, citādi mani kas nožņaugs... Kristīn, tu mani gribi iegrūst ellē!»«Es?» Kristīne iesaucās, un viņas acis iedegās liesmas.«Es?... Pie visa tu, vienīgi tu pats esi vainīgs! Un nākt un par mani žēloties!... Ak tu necilvēks!»«Tev taisnība,» Edgars sagrauztā balsi runāja. «Es esmu pret tevi necilvēks... zvērs... velns... Bet es tevi mīļoju. Es to nevaru izteikt... Esmu pret tevi kā suns... daru tev sirdsēstus un tomēr... Kristīn, es esmu tāds un nevaru citāds būt.»«To jau sen esmu sacījuse! Bet tu arī negribi! Tu nevari, tādēļ ka tu arī negribi! Tu nevari tādēļ, ka tu nekad neesi gribējis!»Es esmu gribējis! Zvēru, ka šoreiz no visas sirds esmu gribējis!... Bet mani ir it kā velns, kuru nevaru un nevaru nomākt. Tas mani uz galvas iegrūž purvā atpakaļ, kad jau domāju: nu esmu izbridis malā.»

«Kādēļ tu man to tagad stāsti?» Kristīne vaicāja griezīgā balsī. «Tādēļ, ka tavā priekšā gribu atzīties, kāds esmu... Tu saki, es esot pie visa vainīgs. Es esmu pie visa vainīgs. Bet to visu neesmu... ar nodomu gribējis. Es nevaru teikt, ka esmu kā bērns, kas nezina, tas ir slikti un tas ir slikti. Es zinu, kas jauns, kas labs. Bet man uznāk tāds nelabs... tāda griba... un tad viss sajūk... aizmirstas... un tas sliktais izliekas tik labs... un es degu pēc tā... un turos pretim... un iegāžos... un beigts...»Edgars nolaida galvu. Tad viņš tādā pašā sagrauztā balsī turpināja: «Un tad es atkal atžilbstu... Manā sirdī deg žēlabas, ka es tavu mīlestību tā varēju apsmiet. Es prasu un prasu un domāju: «Kā tas varēja notikt?» - un nevaru to izskaidrot... Bet tu dusmojies par manu nelaimi. Tu gribi mani par to sodīt. Tīšā prātā - ne tā kā es - tu ģērbies brūtes uzvalkā, lai gan tu vēlējies, ka tā būtu tava miroņa rota... Kristīn, Kristīn, apžēlojies par mani un sevi un negrūd mūs abus postā!»

Kristīnes bālais ģīmis kļuva balts kā viņas rota. Viņa atspieda galvu pret loga rāmi un čukstēja:

«Ej projām! Edgar! Ej projām! Par vēlu! Ej projām!»Bet Edgars runāja tāļāk: «Šodien tava sirds ir smaga tikai aiz dusmām pret mani. Parīt tai būs tāds pats smagums kā manai. Tu būsi apsolījusēs un neturēsi vārda, tev būs jādomā par tavu vīru, un tu domāsi par mani... un domāsi, ka esi tikpat nekrietna kā es. Un neviena cilvēka lielīšana nelīdzēs...»

Iestenēdamās Kristīne rokas aizlika ģīmjam priekšā.«Un tad tu dzirdēsi, kāds es būšu palicis,» Edgars runāja drebošā balsī. «Es esmu slikts cilvēks, es tev darītu raizes, bet es tevi mīļotu... mīļotu... un tu mani tā vadītu, ka es pavisam nenoklīstu. Bet nu es reiz gulēšu grāvmalē skrandās, un tu man ar divjūgu aizbrauksi garām. Un tava sirds būs tik salta un netaisna palikuse, tā pārvērtusēs, ka tu baznīcā pateiksies Dievam, ka viņš tev devis spēku izbēgt no tāda vīra un ka tu tik krietna... un... un tās būs beigas...»

«Nē, nē, nē!» Kristīne iesaucās un atvirzījās no loga nost, un žņaudza rokas. «Ko lai daru? Ko lai daru?»Un tad tā bija, it kā kāda balss viņas sirdī pamostos un sauktu: «Mīļo!... Ja tev arī pie tam jācieš, mīļo, mīļo!»Un viņa tuvojās Edgaram.

«Nu tad lai Dievs man palīdz...» viņa sacīja un gribēja tāļāk runāt, bet nevarēja.

Viņš paskatījās viņas ģīmī, pacēlās, tuvojās viņai gausi un iekustējās tā, it kā viņas priekšā gribētu noslīdēt ceļos. Bet viņa viņam izstiepa savas rokas pretim, viņš satvēra tās, noliecās un spieda viņas vēsos pirkstus uz savām karstajām acīm.