Nāves ēnā
Arvien vēl pūta austruma vakara vējš, un arvien vēl milzīgais ledus gabals peldēja tālāk un tālāk jūrā iekšā. Uz ledus gabala atradās četrpadsmit zvejnieki un divi zirgi. Ļaudis bij nodarbojušies ar āliņģu ciršanu un tīklu laišanu ūdenī, un neviens no viņiem nebij pamanījis, ka ledus no jūrmalas bij sācis virzīties projām. Tikai kad glābšanās vairs nebij iespējama, viņi uz nelaimi bij kļuvuši uzmanīgi. Zirgs bij sācis tecēt uz malu, Kārlēns, sešpadsmit gadu vecs zeņķis, tam ar otru bij dzinies pakaļ un viņu sasniedzis no malas taisni tādā attālumā, no kura varēja redzēt, ka ledus stūmās projām. Ar joni zēns nu bij atgriezies atpakaļ un biedriem paziņojis notikumu, bet, kad tie visi bij saskrējuši pie ledus gabala malas, tad vairs nebij cerības aizpeldēt uz krastu. Skaru Juris, kuram mājā bij sieva ar trim bērniem, tomēr no sava izmisuma bij ļāvies pārvarēties, bij ielēcis ūdenī, un biedri bij redzējuši, kā tas netālu no malas bij nogrimis.
Kopš tā notikuma bij pagājušas vairāk stundas, un arvien vēl ledus gabals virzījās tālāk ar tādu pašu nemanāmu kustēšanos kā sākumā.
Pirmo izbaiļu bālums bij nozudis no vīriešu vaigiem. Tikai uz visiem attēlojās savādos vaibstos saspiesta sirds. Ģīmji izskatījās garāki. Visu uzacis bij sāpīgi savilktas, un visu acīs trīsēja un šaudījās liesmiņa, kura liecina par slepenu izmisumu.
Viņi visi zināja, ka tie ar katru acumirkli tālāk aizpeldēja projām ne tikai vien no jūras krasta, bet arī no dzīves.
Zvejnieki bij sadalījušies pulciņos un sarunājās klusām. Ap Kārlēnu stāvēja jaunākie un neprecējušies: Gulbis, Birkenbaums un Janis Dalda, visi veselīgi no izskata un spēcīgi no auguma.
Zēns viņiem vēlreiz izstāstīja, kā tas braucis un skrējis un cik tālu pēc acumēra jau bijis ledus gabals no malas, kad viņš nelaimi pamanījis.
"Vai tu tad vēl nebūtu varējis aizpeldēt līdz malai?" Birkenbaums ieprasījās.
"Es domāju gan," zēns atbildēja. "Ūdens jau nu gan ir salts, bet es domāju gan."
"Skāde, ka to būtu zinājis, ka par velti... ka mēs tā kā tā... tad būtu labāk, kad būtu lūkojis..."
"Būtu varbūt tāpat izdevies kā Skaram," sacīja Janis Dalda.
"Jā, varbūt... Bet es gan domāju, ka būtu labi izgājis," puika nopūtās. "Kad būtu nometis kažociņu un saņēmies..."
Un Kārlēna zilās, skaidrās acis pildījās ar asarām.
"Nu, nu, nesaki nu vēl nekā, gan būs labi," Birkenbaums mierināja. "Vējš grozīsies, ļaudis brauks mūs meklēt. Nesaki nekā."
Puika ātri ar delnu pārbrauca pār plānajiem vaigiem un atbildēja: "Es jau nu ar nekā nesaku."
Drusku tālāk no šī pulciņa stāvēja garš, kalsnējs vecis ar tumšu plutu, serainu bārdu un čigāna degunu. Viņš lūkojās stīvi vīrietī, kas, kūkumu uzmetis un rokas salicis, stāvēja viņa priekšā un neizskatījās daudz jaunāks par veci. Tie bij Cubuks ar dēlu Ludi.
Precētie jaunie vīrieši bij nejauši sastājušies paši savā pulciņā: lielais skaistais Grīntāls, druknais Skapāns ar pārāk tukliem un sarkaniem vaigiem, bālais, laipnais Skrastiņš un plecīgais Sīlis.
Vecais Dalda sarunājās ar Stūri, padzīvojušu vecpuisi, un Zaļga un Gurlums stāvēja katrs savrup.
Grīntāls pārvaldīja ar savu balsi un drošo izturēšanos savu pulciņu. Viņš runāja gandrīz viens pats, uz jautājumiem, kurus tas aizķēra, pats atkal dodams atbildi. Viņš izturējās droši un bezbēdīgi, un visu skati bij vērsti uz viņa lūpām.
"Ja daudz, tad mēs divas trīs dienas tā brauksim," viņš sacīja tik pārliecinoša balsi, it ka visi atrastos uz kuģa un viņš būtu tā vadītājs, "divas trīs dienas. Un, ja arī kādu dienu vairāk... pietiks ar tām zivīm, kas Zaļgam vezumā, un, ja ne, ņemsim kādu zirgu."
"Jā," apstiprināja Skrastiņš, bālo, laipno seju savilkdams uz smaidu, jo viņš kur varēdams saviem vārdiem deva jocīgu nokrāsu, "ņemsim kādu zirgu. Zirga gaļa esot saldena."
Druknā Skapāna sarkanās lūpas drusku saviebās, bet Sīļa ģīmī parādījās atklāts riebums.
"Vēl jau neēdam," zobojās Grīntāls.
"Un, kad ēdīsim, tad šis būs tas, kas gribēs lielāko kumosu," sacīja Skrastiņš. "Jeb vai apsoli man savu tiesu, Sīl?"
"Ko nu solīt, ko nesolīt," Sīlis gausi atteica. "Ja būs jāēd ēdīs ar. Bet šādas lietas te ilgi nav dzirdētas. Aizpērn gan no Jamburgas - vai kur tur - zvejnieki aizdzīti jūrā, bet pēc trim dienām tie atkal tikuši malā."
"Jā," Grīntāls apstiprināja. "Un es pērn tādu pašu ziņu lasīju avīzēs no Sāmu salas. Un tepat gar Kurzemes krastu jau arī tādas lietas notikušas. Tikai nu no mūsu apgabala tas nav dzirdēts."
"Mans tēvs stāstīja par tādu notikumu," tagad vecais Dalda runāja, pulciņam piegriezdamies. "Es nezinu vairs, vai tie bij deviņi vai desmit, vai vienpadsmit cilvēki, kas toreiz nozuduši."
"Nozuduši?" Skrastiņš atkārtoja. "Nozuduši?"
"Jā, nozuduši," vecais paklusām atkārtoja, un viņa drusku nespodrās, apsarkušās un uzpampušās acis aizslīdēja uz viņa dēlu Jani.
Visi apklusa, un neviens neskatījās otram acīs, jo lielā nelaimē cilvēks kaunas tāpat kā lielā negodā.
"Na," Grīntāls pēc brīža atkal uzsāka, "vai nu pie mums tas tā notiks. Es tam neticu. Man tā vien liekas, kā kad tas viss tāds... tāds... kā to būs teikt... tāda drusku pabailīga pabraukāšanās vien būs. Pirmā acumirklī, zināms, arī man pārskrēja tādas nelabas šalkas, nav jau nekāds joks... bet tagad... apdomājiet, mēs, četrpadsmit cilvēki, no kuriem viens, divi, četri, seši, astoņi - no kuriem astoņi tādi kā lasīt izlasīti, mēs tak ne šim, ne tam neaiziesim... nepazudīsim. Tas nevar būt!"
Grīntāla spēcīgā, dziļā balss biedriem skanēja tik patīkami, ka viņu ģīmji mazliet apskaidrojas. Neviens viņa vārdiem gan neticēja, jo neviens jau nebij tāds bērns, kas nezinātu, ka jaunība un spēks nespēj atturēt nelaimi un likteni, bet tomēr kļuva vieglāk, šai vīriškā balsī klausoties, kura ar tādu pārliecību izrunāja to, ko katra sirds drebēdama cerēja.
"Tas nevar būt," runātājs atkārtoja. "Man mājā sieva katrureiz noredz sapnī, ja kāda nelaime gaidāma... Nē, bez visa joka... Un šorīt viņa man nekā netika teikuse. Un tad paskatāties tikai Birkenbaumā! Par tādu puisi vien jau kā viņš būtu Dievam žēl, kur nu vēl par mums visiem!"
Birkenbaums savilka laipni lūpas un paskatījās vienā un otrā. Viņam bij brīnišķīgi skaidras un laipnas bērna acis un sārto vaigu vidū bij balsnēji laukumiņi, it kā tur kāds būtu piedūris baltu pavasara ziedu puteklīšus. Visi citi sajuta, ka Grīntāls puisi piezoboja, tikai viņš pats vien zvejnieka vārdus turēja par glaimu. Viņš zīmēja tos uz savu ārējo izskatu, un visi citi tos attiecināja uz viņa dabu. Un par to ikkatrs domāja ļoti slikti. Birkenbaums nebij kurzemnieks, bet uz turieni no Vidzemes vidienas noklīdis. Papriekšu tas bij laidis plostus no Ogres Daugavā, tad no Daugavas uz Rīgu. No Rīgas tas bij aizkūlies uz Jelgavu, Kuldīgu, Liepāju un beigās bij salīdzis par puisi pie Zaļgas, kas savrup viens pats dzeltens un samisis stāvēja.
Birkenbaums zvejnieku starpā bij pazīstams kā liels stiprinieks un mūžīgs kauslis. Viņš ar saviem spēkiem bij dzīvojis tik bezbēdīgi kā amerikāņu miljonāra izlutināts dēls ar tēva naudu. Bet tie nebij bijuši izšķiežami. Sārts un ar visai dzīvām acīm viņš skatījās savos likteņa biedros.
"Nu, jel tas jāsaka, ka viņam visvairāk acu noraudātu pakaļ nekā mums kaut kuram citam," Skrastiņš sacīja, žēli smaidīdams.
"Vai ne, Birkenbaum? Man ir sieva un zeņķis, un meitens, tie man nokliegtu pakal, bet par tevi vaimanātu - cik daudz, ko?"
Birkenbaums paraustīja plecus.
"Salasīsim tagad zivis," sacīja Grīntāls, jo daļa no Zaļgas zivju vezuma bij izkaisījusēs pa ledu. "Nevar zināt, kad kāds gabals nošķeļas, un par katru zivtiņu būtu skāde."
Pulciņš izdalījās, un pēc kāda laika zvejnieki atnāca pie Zaļgas vezuma, gribēdami salasītās zivis tajā salikt. Bet Zaļga sēdēja uz vezuma un nelaida neviena klāt.
"Paturiet vien, paturiet," viņš sacīja. "Kas putējis, putējis."
"Ko tas nozīmē? Ko tu domā?" Grīntāls vaicāja.
"Tas nozīmē, ka vezums ir mans un citiem pie tā nav nekādas daļas," Zaļga atbildēja, mašķus un segu ciešāk ap ragavu kurvi ar kāri gādīgu roku apbāzīdams.
"Tas ir traks!" Birkenbaums izsaucās. "Tas laikam domā to vezumu viens pats apēst!"
"Tā mana darīšana, ko es domāju," Zaļga atcirta, un viņa dzeltenā ģīmja panti sačervelējās, un viņa acis pieņēma skaudīga pērtiķa acu izskatu.
Birkenbaumā iesvila dusmas.
"Nudie, viņš domā, ka tas par tām zivīm vēl kungs!" viņš iesaucās. "Nost no vezuma, veci!" Un viņš nometa savas zivis uz ledus, sagrāba Zaļgu un gribēja to ar varu noraut no vezuma. Bet šis turējās pie segas un mašķiem cieti kā zirneklis pie saviem tīkliem, kad to no viņa alas velk ārā.
"Lai nu, lai nu, Birkenbaum," Grīntāls mierināja un stājās starpā. "Gan visu izdalīsim ar labu. Ja citādi ne, atpirksim viņam tās zivis."
Birkenbaums Zaļgu palaida vaļā, un šis atkal uzrāpās uz vezuma. Bet visiem zvejniekiem piepeši tā izlikās, ka Birkenbaums nemaz neesot tik slikts cilvēks, un viens otrs to arī izteica vārdos.
Tikai Gurlums stāvēja savrup un nesacīja nekā. Viņš bij ciets cilvēks un zināja, ka tam neviens laba nenovēlēja. Viņa vienīgās rūpes bij tagad nedot iemesla priekš zobošanās. Jo viņš bij arī ļoti viegli aizskarams un lieki lepns. Viņš savu izmisumu mēģināja slēpt aiz vienaldzīga drūmuma un baidījās jau tagad, ka tik viņam dūšas netrūktu nozust ar godu, ja vairs nebūtu cerības uz glābšanos.
Pret pusdienas laiku vējš viļņus sacēla lielākus, un ledus savādi sāka krakšķēt. Krakšķēšana pieņēmās, un zvejnieki, no kuru ģīmjiem tumšās ēnas jau bij sākušas mazliet atplaikšķīties, kļuva atkal drūmāki un klusāki.
Piepeši dīvaina sprēgāšana gāja pa ledus gabalu.
Kārlēns, kas blakus Birkenbaumam bij stāvējis, satvēra puiša roku.
"Bailes?" sacīja Birkenbaums un mēģināja smaidīt.
Zēna zilās acis, pilnas sāpīga izmisuma, skatījās puisī.
"Ledus laikam... laikam..." viņš sacīja, bet nenobeidza.
"Kā tad, lūzīs. Ā, kas tad mums nekaitētu, ja uz šitāda lēruma visu laiku varētum vizināties."
"Es palikšu pie tevis."
"Nu, turies tak pie saviem saimniekiem Daldas un Jaņa."
"Nē, man labāk..."
"Kā gribi."
Zēns paspieda stiprāk Birkenbauma roku, un tā viņi stāvēja kopā un laida līdz ar citiem acis apkārt, meklēdami, kur kāds gabals būtu atšķīries.
Kad nelabā sprēgāšana diktāk atjaunojās, Birkenbaums Kārlēnam neviļot roku aplika ap kaklu. Viņš sajuta laipnu labvēlību pret šo zēnu, kas taisni viņu bij izraudzījis par savu tuvāko bēdu biedri.
"Sirds dreb?" Birkenbaums iejautājās, pa pusei jokodamies.
"Nē. Man tikai tā vien ir... es nezinu... Sirds žņaudzas... es negribu baiļoties... sak, kas būs, būs... bet nekā!" Zēna sārtajā, liesā ģīmī abas smalkās grumbas, kas no deguna gar mutes kaktiem vilkās uz leju un viņam deva vecāku izskatu, kļuva loti dziļas.
Labu brīdi cietis klusu, viņš jautāja:
"Un tev?"
"Ko?"
"Kā tev ir ap dūšu?"
"Man? Vai nu labi. Labi jau nav... Ar spēku jau te nekā nevar izdarīt," puisis kā atvainodamies piebilda.
"Un kā tu domā - kā mums izies?"
"Ko es tur... dzirdēji, ko Grīntāls sacīja? Trīs četras dienas."
"Jā, vai tu tam tici?"
"Nu tak lielas cerības ir uz glābšanos. Satiksim varbūt arī kādu kuģi."
"Bet kad nu nesatiekam?"
"Tad... nu, tad jau tu zini, kas notiks."
Zēns apklusa. Te jau tikai varēja būt runa no glābšanās vai posta, bet viņa sirds tvīka vēl pēc kādas trešās varbūtības, pēc kaut kā nezināma, neapjaušama, pēc kāda brīnuma, jo plaukstošai dzīvībai nāve ir kaut kas neticams.
Ledus plosts slīdēja tālāk, jūra šņāca un sāka viņa malas postīt. Gabals pēc gabala atsprāga, peldēja līdz un trinās gar lielā gabala malām. Piepeši starp zvejniekiem, kuri divos pulkos bij stāvējuši, parādījās šaura, pelēki zaļgana plaisa, plētās un auga, un šķīra abus Cubukus, Stūri un Skapānu no pārējiem biedriem. No abām pusēm atskanēja kliedzieni, roku mājieni — kā uztrauktas skudras cilvēki tekāja gar viena un otra ledus gabala malām. Vecais Cubuks laikam gribēja lēkt ūdenī, jo dēls ar to cīnījās un saturēja viņu cieti. Attālums starp abiem ledus gabaliem ātri auga, un beigās uz pārpeldēšanu no viena uz otru vairs nebij ko domāt.
"Tie nu ir beigti," sacīja Grīntāls. "Bez kumosa pārtikas. Žēl tā Skapāna... Uz vidu! Vairāk uz vidu! Un paliksim visi kopā!"
Klusēdams nelaimīgo pulciņš virzījās uz priekšu.
Apstājušies tie ilgu laiku ar nemierīgām acīm sekoja mākoņiem, kuri kā apvazāti palagi laidās pie debesīm, skatījās viļņu nerimstošā gaitā un klausījās viņu aprastā rūkoņā. Pamazām šaī vienmuļībā viņu sastingums atkal atlaidās, un viens uz otru pameta pa vārdam.
"Tas Skapāns," Janis sacīja uz veco Daldu, savu tēvu, "žēl gan par to. Pieci mēneši kā precējies."
Vecais nopūtās.
"Par to veco Cubuku... tur nu nav ko žēlot. Tam bij laiks. Tāpat tas Ludis ar. No tā arī vairs nekas nebūtu iznācis... Bet Stūre, tāds taupīgs, godīgs cilvēks... visu mūžu... un nu... un nu..."
Vecais Dalda nesacīja nekā. Ko par citu postu runāt, kad pašam tāds pats bij gaidāms. Viņš skatījās dēlā, un viņa lūpas raustījās.
"Māte mūs šovakar sacījās sagaidīt ar sutinātiem kāpostiem," viņš runāja. "Bet tagad jau viņa zinās..."
Janis pamāja ar galvu. Tēvs saverkšķīja acis un aizspieda vienu vēl ar rādāmo pirkstu, bet viņš tomēr nevarēja atturēt pāri asaru, kuras iekrita viņa baltajā bārzdā.
"Jā, tagad viņa jau zinās," viņš atkārtoja. "Ko nu tā sacīs, ka mēs abi divi... abi divi... Vai nu tu nevarēji palikt mājā. Par sevi es jau nekā... Tāpat viņa... Bet par tevi... tu viņai biji..."
Viņa uzpampušas acis atkal saverkšķījās, un viņa nāsis drebēja.
Janis sakoda zobus. Nekas mūs tā nepaceļ un turklāt neievaino kā citu sāpes par mūsu likteni.
"Ak," viņš spiesti runāja, "nemaz vēl nebēdājies, mēs gan vēl laimīgi tiksim malā."
"Jā, jā, jā, tāpat kā tie deviņi desmit toreiz. Nu jau arī desmit vien vairs esam palikuši."
Uz vakara pusi Grīntāls uzsauca biedrus un vaicāja, vai tiem negriboties ēst. Viņš runāja atkal tādā pašā drošā balsī kā arvien, un zvejnieku nogurušās sirdis atdzērās pie tās un sajuta pret runātāju pateicību. Skrastiņš atbildēja visu vārdā, ka griboties jau nu gan, bet ko tad ēdīšot, zivis esot jēlas un zirgi vēl dzīvi.
"Lūkosim ar zivīm," Grīntāls runāja. "Katla nav. Vārīsim tās manā ādas cepurē."
"Skotelē būtu labāk," Sīlis piebilda.
"Vai tava bez degutas?"Grīntāls prasīja. "Nē - nu tad jāpaliek pie cepures. Sacērtiet vienas ragavas un sasmalciniet ledu."
Kamēr šie rīkojumi tika izpildīti, Grīntāls piegāja pie Zaļgas, kas, rokas iemiedzis starp ceļgaliem, uz ragavu malas sēdēja.
"Sedz vaļā!" zvejnieks sacīja.
Bet Zaļga neklausīja. Tas izstiepa rokas uz abām pusēm, it kā tas vezumu gribētu aizsargāt.
"Sedz tās zivis vaļā!" Grīntāls vēlreiz iesaucās un savilka nikni uzacis.
Zaļga ar abām rokām sāka taustīt pa vezuma virsu, viņa apakšžokļa grumbainā, dzeltenā āda raustījās, pie kam žods kļuva gluži ass. Viņš murmināja kaut ko caur zobiem, un beigās vārdi "nolīgt maksu" Grīntālam iesitās ausīs.
Pār spēcīgā zvejnieka sarkanbrūno ģīmi pārskrēja it kā liesmas.
"Vai tu negudrs!" viņš uzbrēca. "Vai tev jau slāpst pēc jūras ūdens! Nost no vezuma!"
Zaļga pacēlās un aizvilkās lēnām aiz sava zirga.
Grīntāls attaisīja vezumu, noskaitīja priekš katra divas vienlīdzīgi lielas zivis un sāka tad tās izšķērst.
Kad uguns ar lielām pūlēm bij uzkurta, Grīntāla cepure apdomīgi aiz divām malās ievērtām auklām tika turēta virs liesmas, kamēr ledus bij izkusis; tad ūdenī ielika zivis un "katlu" nolaida zemāk.
Kad pirmais katls bij novārījies pusgatavs, tad uzlika otru un trešu, kamēr visas zivis bij apsutušas. Pilnīgi izvārīt viņas nedrīkstēja, bij jātaupa malka.
Tad zivis izdalīja.
"Paldies nu gan jāsaka," runāja Skrastiņš, "bet pirkstus laikam gan pēc viņām neviens nelaizīsim."
Zvejnieki mēģināja ēst, bet zivju garša bij pavisam nelaba. Tās smeķēja pēc sviedriem un rūgtā jūras ūdens un bij turklāt vēl pusjēlas. Tikai Birkenbaums savas apēda.
"Man no laika gala bijis ļoti labs kurvis," viņš apgalvoja. "Es varu akmeņus rīt."
"Kad ūdens mutē kāpj, tad jāmācās peldēt, kad bads virsū spiedīsies, tad mācīsimies ēst," Grīntāls piebilda un iebāza savas zivis ķešā. "Nemetīsim nekā zemē."
"Man vēl ir drusku maizes no šā rīta," Dalda čukstēja, pagriezies uz dēlu, "paiesim drusku pie malas, tad es tev to iedošu."
"Un tu pats?"
"Man... es vēl varu iztikt."
"Ēd vien pats, tēv."
"Nē, nē, es zinu, tev gribas... jaunam jau vairāk..." Un viņš Jani aizvilka nost no citiem un spieda tam rokā pusriecienu rupjas maizes.
Bet Janis tās neņēma.
"Ēd tak nu pats," viņš sacīja un piegriezās atkal pie citiem biedriem.
Krēslai metoties, Grīntāls tukšās ragavas tā lika pagriezt, ka vējš nāca no sāniem, un tad zvejnieki, muguru pret muguru, uz tām sasēdās. Tā viņi nakti gribēja pavadīt.
Un tad aptumsa. Pie debesīm nepaspīdēja neviena zvaigznīte, ass vējš pūta, un jūra kauca un krāca visapkārt.
Neviena acs neaizdarījās. Viņi visi lūkojās biezajā tumsā, kura kā svins gūlās uz visu kamiešiem.
"Ak, kā man gribas ēst!" Kārlēns čukstēja uz Birkenbaumu. "Kaut jel tās zivis nebūtu bijušas tik riebīgas!"
"Ko lai dara," atteica puisis.
Pēc ilgas klusuciešanas viņš zēnu dzirdēja sāpīgi nopūšamies.
"Kas ir?" viņš vienaldzīgi jautāja.
"Ēst gribas," zēns čukstēja.
Birkenbaums sēdēja brītiņu un sita nepacietīgi ar roku uz ceļgala. Tad viņš piecēlās un uzrāva zēnu līdzi kājās. Viņš to noveda pāris soļu no ragavām nost, izvilka kaut ko no azotes un iespieda to Kārlēnam rokā.
"Dzer," viņš pavēlēja, un puika attaisīja pudeli un dzēra.
"Bet nestāsti nevienam," Birkenbaums sacīja, pudeli atņemdams atpakaļ. "Un nu lūko uzkost."
Viņi atgriezās atpakaļ uz ragavām, un puika, lai gan riebdamies, tomēr apēda savas zivis.
Un tad atkal ilgāku laiku neviens nepakustējās; nakts gāja savu gaitu, jūra šņāca, ledus krakšķēja, un vējš sāļā ūdens smaku nesa pār ledus gabalu.
"Birkenbaum, vai tu guli?"
"Nē."
"Es drusku uzgulšos uz tava klēpja."
"Gulsties."
Kārlēns ielika rokas Birkenbauma klēpī un uzgūlās uz tām. Pēc brītiņa puisis manīja, cik aukstas zēna rokas bij. Viņš nomauca cimdu un saņēma savā siltajā, dzīvības pilnā rokā puikas sastingušos, liesos pirkstus. Lēnām tie sasila, un tad siltums plūda no zēna puiša un no puiša zēna pirkstos.
Kārlēns bij aizmidzis.
Bet zēna mierīgā elpošana, kuru puisis nedzirdēja, bet tikai sajuta no krūts cilāšanās, un viņa pirkstu siltums tam atgādināja naktis, kurām nebij nekā kopēja ar šī nogurušā puikas mieru.
Tā tad nu viss bij pagalam. Nekad viņš vairs ar karsti pukstošu sirdi vaļējām acīm negulēs gultā un negaidīs, kamēr visi aizmiguši, lai tad nedzirdami pieceltos un, plikās kājas apdomīgi uz vēso kulu liekot, aizlīstu uz otru kaktu... Nekad viņš vairs nevērs vaļā klētiņas durvju, nekad pussamestas siena kaudzes pavēnī negulēs, gari izlaidies, un nekavēsies ar saulē apdegušiem pirkstiem... Kā tas varēja būt? Kā viņš šeit bij nokļuvis? Viņš tad tur tāļu Ērgļu kalnos bij gājis ganos, bij tur ilgus gadus dzīvojis, dzēris trakojis, priecājies, teātri spēlējis, divas dienas kā par jokiem cietumā sagulējis, un tagad, un nu... nu viņš sēdēja uz zvejnieku ragavām un jūra trakoja ap viņu, un viņš brauca nāvē. Tas nevarēja būt! Tādas lietas notika tikai pasakās, sapnī. Šis bij viens no tiem briesmīgiem sapņiem, kuri tik dzīvi un skaidri kā pate dzīve. Kaut jel varētu atmosties! Atmosties! Kas tie par māņiem! Viņš gluži labi zināja, ka viņš nesapņoja. Šis ledus, šis sāļais jūras vējš, šī rūkoņa - viss, viss bij patiesība, viņš salka patiesi, un viņam patiesi bij jāmirst jānomirst badā vai jāiegāžas ūdenī, tumsā, bezdibenī līdz ar šo zēnu un Grīntālu, un visiem tiem citiem spirgtiem un veseliem cilvēkiem... Aukstas šalkas zibeņa ātrumā pārskrēja pār puiša muguru, un viņa mute kļuva sausa un cieta. Nē, tas tomēr nevarēja būt! Tādas briesmas notika svešās zemēs, tur tāļu, un par tām stāstīja un lasīja kā par kaut ko ikdienišķu un vajadzīgu, bet pats tak tādu notikumu nevarēja piedzīvot! Birkenbaums arvien cieti bij apzinājies, ka viņš sveiks izies caur dzīvi. Kad kaut kur kāds bij sagriezis roku, pārcirtis kāju, no mašīnas ticis salauzts, noslīcis, tad puisis vienmēr to bija dzirdējis ar apzinu, ka viņu nekad nepiemeklēs šādas likstas. Un nu viņš sēdēja uz lūstoša un irstoša ledus gabala, un visapkārt bij nakts un nāve... Ā, šis Zaļga! Ja tas viņam nebūtu uzmācies! Tad viņš varbūt atkal būtu aizkūlies atpakaļ uz savu vidu, gulētu siltā istabā, un saimnieks ar mazu lampiņu rokā iznāktu no savas istabas un paceltu viņu tagad uz zirgu barošanu.
Puisis nodrebēja un saspieda neviļot Kārlēna pirkstus tik cieti, ka tas nemierīgi sāka raustīties. Birkenbaums atjēdzās, atlaida zēna pirkstus un uzlika it kā mierinādams savu otru roku uz viņa pleciem. Viņa uztraukums pamazām atslāba. Vēl taču bij cerība, vēl bij pārtikas diezgan, vēl nezin kas nevarēja notikt!
Bet, naktij neizsakāmi ilgi ilgstot, viņa izmisums atkal auga, kāre pēc dzīves brēca pēc pestīšanas, kamēr austrumos svīda pirmā gaisma, un puisis, galvu nokāris, drusku iemiga.
Trīsēdams viņš pietrūkās. Citi jau bij no ragavām piecēlušies un stāvēja, un skatījās uz jūru. Bij nepatīkami auksts, Kārlēns arī drebēja, bet snauda arvien vēl tālāk. Birkenbaums viņu negribēja modināt un palika sēdam, kamēr viņš pats uztrūkās. Tad arī viņi piecēlās un skatījās līdz ar citiem visapkārt.
Tā pate vakardienas bezcerības aina: pelēki viļņi ar baltiem putu vaiņagiem un augšā pelēki mākoņi. Ledus plosts bij kļuvis mazāks un apaļāks, vēja pusē gar malām tam šūpojās un nemitoši trinās zaļgani kluči. Zvejnieku sejas visas izskatījās daudz vecākas kā vakar, un visu acīs bij lasāms, ka viņus bij apmeklējuši spoki, kuri kā upuri prasa siržu asinis.
Kad Skrastiņš bij parunājies ar Jani, kuram tas drusku bij draugs, un Kārlēnam mīļi un žēli noglāstījis plecus, viņš piegāja pie Grīntāla. Tikpat viņš, kā arī visi citi to uzskatīja par šī nelaimīgo pulciņa galvu.
"Kas nu būs ar brokastu?" viņš vaicāja.
"Ēdīsim atkal zivis," Grīntāls atbildēja. "Kas grib, lai ņem zaļas, priekš citiem tās apsutināsim, kamēr vēl mums malka."
Tika atkal uzkurta uguns un zivis tāpat kā vakardien apvārītas. Viebdamies zvejnieki tās ēda. Tad Birkenbaums puiku noveda pie malas un abi iedzēra.
"Tu man esi kā brālis," sacīja puika.
"A, ko nu... tas nekas. Tu esi labs zēns. Es tevi izmācītu par krietnu zelli."
"Vai zini, ja tiksim malā, tad... tad labi satiksim."
"Labi, lai ir."
Kad viņi atkal pie citiem bij piegājuši, Grīntāls Birkenbaumam pavēlēja vienu ķeksi labi stipri piesiet ilkss galā, esot jāceļ flaga gaisā. Vai kādam esot sarkans lakats? Izrādījās, ka tāda nevienam nebij, bet to tiesu sarkani krekli bij trim: Grīntālam, Janim un Skrastiņam.
"Kas ir, Skrastiņ, ar tavu kreklu?" vaicāja Grīntāls. "Vai dosi, ko spert gaisā?"
"Kad jādod, jādod," Skrastiņš žēli atbildēja. "Bet salti gan būs bešā. Es esmu salts cilvēks. Es zinu, ka man jau tagad ar visu kreklu lūpas zilas. Bet, kad jādod, jādod."
Visu acis pavērsās uz runātāja lūpām, kuras tiešām bij zilganas. Grīntāls nevarēja apspiest viegla smaida.
"Nu, lūkosim tad arī bez tevis iztikt," viņš sacīja. "Es esmu mierā lozēt ar Jani, kuram no mums abiem krīt atdot savu kreklu."
"Es arī esmu," Janis atbildēja.
Grīntāls izvilka no azotes ķešas grāmatiņu, izplēsa lapu, pārplēsa to uz divām daļām, iezīmēja vienā krustu un satina abas lapiņas rullīšos.
"Krusts nozīmē kreklu," viņš sacīja, Janim abas lozes uz delnas pretim sniegdams.
Janis satvēra vienu - tas bij izvilcis lapiņu ar krustu.
"Sastājaties vēja pusē," viņš sacīja, norāva ātri kažoku, svārkus un vesti, vienu acumirkli pamirdzēja viņa muskuļainās rokas un krūtis, un tad tas atkal stāvēja, kažokā ģērbies, kā visi citi.
"Tas bij kā lēciens saltā ūdenī," viņš nosacīja.
Kreklu piestiprināja ķekša galā un pacēla gaisā. Zvejnieki ledū gribēja izkalt caurumu un tajā ilkss galu iestiprināt, un to tad vēl piesiet pie ragavu apgalves, lai kārts nebūtu jātur. Bet Grīntāls, samisušos ļaudis kā nekā gribēdams nodarbināt, tam pretojās un noteica, ka kārts pēc rindas ik pa diviem esot jātur gaisā un pie tam jāuzmana, vai no kaut kurienes netuvojas glābšana.
Kad Birkenbauma reize bij klāt, viņš viens pats savu laiku gribēja nostāvēt, bet Kārlēns neļāvās, satvēra kārti un palīdzēja savukārt noturēt gaisā posta zīmi, kuru vējš plivināja un pēra.
"Dzert gribas," puika sūrojās.
"Vai domā, ka man negribas?" atteica Birkenbaums. "Grauz ledu, zīd ledu."
"Grauz nu, grauz! Ko piegrauzīsi, kad mute jau kā izbrucināta! Cik ilgi mēs gan tā varēsim izturēt?"
"Jā, Dievs to zina, to mēs laikam neviens neesam izprovējuši."
"Ak, kad nu būtu tikai viena pilīte, godīgi ko nodzerties."
"Neņerkšķi," sacīja Birkenbaums.
"Jā, tu esi liels, bet, kad tu būtu tāds kā es, tad tu vis tā nerunātu."
Puisis atminējās pagājušās nakts un kļuva atkal laipns.
"Nu tā, ir jau grūti, ir jau grūti, bet ko lai dara," viņš noteica.
"Man jau no laika gala salts nav bijis labs," Kārlēns žēlojās tālāk. "Un tagad jārij dzīvs ledus... Man te kreisā pusē lejpus ribām tā sūrkst, tā sūrkst. Reizēm arī iedur kā ar iesmu."
"Jā, tur es laimīgs, man tas ledus ūdens vēl nekas."
Bet vēlāk arī Skrastiņš, līdzīgi puikam, sāka gausties, un zvejnieki uztraucās par šo jauno, draudošo postu, par kuru dažs no viņiem līdz šim lāgā nebij iedomājis.
Grīntāls atkal biedrus centās apmierināt.
"Vēl jau mums ir divi zirgi," viņš sacīja. "Tajos vēl siltas sulas diezgan, ja kādam tās taisni vajadzēs."
"Asinis dzert!" Sīlis iesaucās.
"Glums, sāļi dzeltens dzēriens," Birkenbaums mierīgi izskaidroja. "Es asinis esmu dzēris."
Uz zvejnieku sejām parādījās reizē kāre un riebums, kāre pēc silta valguma un ieaudzinātais riebums pret asinīm.
"Mēs vēl diezgan neesam izkārmējuši," sacīja Grīntāls, biedros skatīdamies. "Aizurbsim tad tos bērzus, kad mums viņu sula izliksies patīkama."
Kad Birkenbauma un Kārlēna rinda atkal bij klāt un tie labu laiku jau bij stāvējuši pie kārts, zēns sacīja:
"Birkenbaum, tu gan laikam jau ļoti daudz esi piedzīvojis.
"Vai tu to domā tādēļ, ka esmu asinis dzēris? To tu ari jau būtu varējis piedzīvot.' Es toreiz biju tavā vecumā. Kāvām teļu... es toreiz biju traks puika.
"Tā. Un cik vecs tu biji, kad tu iesāki..."
"Dzert? Brandviņu dzert?"
"Nē... lai paliek... Saki - kā tev visvairāk būtu žēl, ja nu mēs vairs netiktu malā?"
"Kā? Visas dzīves man būtu žēl."
"Tās jau nu katram žēl. Bet kaut kā sevišķa. Mātes, brāļa vai brūtes, vai kā."
"Man nav it nekā seviška. Es tikai domāju, ka es vel daudz gadu tā būtu varējis dzīvot kā līdz šim, un tad man paliek dzīves žēl vai paša sevis - es nezinu lāga."
"Jā, paša sevis... man arī. Bet man seviški vienas lietas dēļ. Es vienmēr līdz šim tā domāju, nezin kā tad ir... un man vienmēr stiprāk gribējās dabūt zināt, kā tad ir, kad tā... divi... ak, Birkenbaum, kad es būtu tu!"
Viņš skatījās puisī, un viņa acīs dega neapmierinātu ilgu sāpīgā liesma.
'Tas viens daudzums," Birkenbaums strupi izgrūda, savas kaunīgākās jūtās savādi aiztikts. "Tas viss viens daudzums. Tev tā žēl, man tā žēl... E, blēņas!"
Viņu laiks bij apkārt, un pie kārts piestājās citi.
Pret vakaru katrs atkal dabūja savu daļu zivju, un tad no jauna uz viņiem nolaidās garā nakts ar savām ainām par siltām istabām, kurās uz galda dega gaiša lampiņa, par bālām sievietēm, sažņaugtām rokām, izraudātam acīm.
Arī Kārlēns, kaut gan tas atkal noliecās Birkenbauma klēpī, gulēja maz un nemierīgi.
Trešās dienas rītā vairs nebij malkas. Bet neviens arī vairs nedomāja par zivju vārīšanu. Kārām acīm visi tās redzēja izdalām, skaudīgi, ka tikai kāds nedabūtu kādu lielāku.
Līdz šim Zaļga uz vezuma bij sēdējis un ap to tūļājies. Tagad Grīntāls pavēlēja, ka nevienam pie tā neesot brīv iet kā tikai ap ēšanas laiku tam, kas zivis ņēma priekš izdalīšanas.
"Vai tev nekā vairs nav pudelē?" prasīja Kārlēns, Birkenbaumu novezdams pie malas.
"Nē."
"Bet bij tak vēl diezgan daudz."
"To es vakar vakarā izdzēru."
"Un man nedevi?"
"Vai tad man tas bij jādara? Vai tev to tiku apsolījis?"
"Apsolījis!... Bet tu tak redzi, ka man iet sliktāk par tevi."
"Bet tā bij mana pudele. Un slikti man arī iet. Teic Dievu, ka pavisam dabūji. Cits manā vietā----"
"Ak tāds tu esi!"
"Kāds tad?"
"Ak, ej... bij vēl tik daudz... tur vēl abiem līdz rītam parītam būtu pieticis!" puika īgni izsaucās. "Un nu šis viens pats visu izrijis!"
"Skaties!" Birkenbaums dusmīgi izsaucās. "Šis mani rās! Knauķis tāds! Ka nedabū vēl pa purslām!"
"Pats ka nedabū!" puika, tikko asaras valdīdams, izsaucās un meta naidīgus mirkļus uz Birkenbaumu. "Žūpa!"
Birkenbaums piegāja pie zēna, paskatījās tam cieti acīs un iecirta tam spēcīgi pa lūpām.
"Nu tu turēsi muti," viņš sacīja.
Zēna ģīmis pārvērtās aiz dusmām. Viņš sagrāba puiša roku un lūkoja tajā iekost.
Bet Birkenbaums izrāva roku un saspieda tad puikas rokas augšpus locītavām kā ar dzelzs maiglēm.
Kārlēna iedzeltenie zobi iekodās bālajā apakšlūpā, un viņš ar kājām Birkenbaumam lūkoja spert, bet šis zēnu pievilka sev tik tuvu klāt, ka tas neizdevās. Piepeši puisis manīja, ka puika saslāba. Viņš to palaida vaļā, un puika būtu nogāzies, ja viņš to no jauna nebūtu sagrābis aiz rokas.
Brīdi zēna galva kā nedzīva gulēja pie Birkenbauma krūts.
"Kārlēn, Kārlēn, kas tev ir?" puisis modināja.
"Dzert," puika čukstēja. "Dodiet dzert."
Birkenbaums zēnu noveda pie ragavām un piegāja tad pie Grīntāla, vaicādams, vai nebūtu vienam zirgam jānolaiž asinis. Puika esot palicis pavisam slābans.
"Par to jāaprunājas ar citiem," Grīntāls atbildēja. "Tā puikas dēļ vien zirga vēl nevaram kaut."
Viņš sasauca zvejniekus kopā, un tie nosprieda vēl nogaidīt.
Grīntāls nožēlojoši pret Birkenbaumu pameta ar roku, un pulciņš atkal izšķīrās.
Birkenbaums, kam līdz šim gandrīz vienmēr Kārlēns bij atradies pie sāniem, palika viens pats.
Viņš piegāja pie Gurluma, pasacīja kādu vārdu, bet zvejnieks tikai paskatījās viņā un neatbildēja nekā. Viņš piegriezās pie Skrastiņa, tas skatījās viņā ar iekritušām, žēlām acīm, ieteicās: "Nu, Birkenbaum?" - pakratīja ar galvu un novērsās. Viņš piegāja pie Daldiem, tie runāja par māti, par viņas vientulību, par glābšanos. Viņš pastāvējās pie tiem brītiņu, viņi puiša nelikās redzot, tas aizgāja tālāk. Gulbis un Sīlis skatījās, kā Zaļga atšķetināja mašķus un ar tiem baroja savu zirgu. Šim pulciņam Birkenbaums negribēja tuvoties. Zaļgas acis viņam riebās. Viņš pagriezās uz Grīntālu, kurš acumirklī stāvēja pie kārts un to viens pats atbalstīja. Bet neapstādamies puisis viņam aizgāja garām. Šim staltajam zvejniekam piemita kaut kas, kā Birkenbaumam trūka, kas viņu it kā ar neredzamu roku saspieda mazāku un kūdīja uz slepenu pretestību. Viņš pievirzījās atkal ragavām, uz kurām Kārlēns sašļucis sēdēja un ar stīvām, platām acīm skatījās tālumā. Birkenbaums viņam vienreiz lēnām pagāja garām, otrreiz - zēns ar stīvām acīm un vaļējām lūpām sēdēja nekustēdamies un nelikās puiša redzam. Beigās Birkenbaums viņam nosēdās līdzās.
Arī to zēns nelikās manām. Ilgu laiku tā nosēdējis, puisis atkal piecēlās. Pašulaik arī viņa rinda bij klāt stāvēt pie kārts. Saīdzis viņš nostāvēja savu laiku, neviens pie viņa nepienāca, neviens viņa neredzēja. Kārti atdevis Skrastiņam ar Gulbi, viņš aizgāja gandrīz līdz pat ledus malai. Ja kāds šķausnas gabals ar viņu nošķēlās, nošķēlās, kas tad arī liels bija! Jāmirst būs tā kā tā šādā nāvē, agrāk vai vēlāk būs jānoslīkst, ledum sabirstot drupās. Rau, cik daudz jau milzīgais līdzenums bij kļuvis mazāks! Un ar kādu nemitīgu rosmi atlūzušie kluči kalās viens pret otru un pret zvejnieku plostu! Un tur tālāk - ar kādu kārumu viļņi visiem šiem zaļganiem, telēķuveidīgiem klučiem un vižņiem necentās tikt pāri, lai savus baltos vaiņagus nomestu pie zvejnieku kājām...
Birkenbaums apgāja ledus gabalam gandrīz visapkārt un tad atgriezās atkal pie ragavām. Puika arvien vēl nebij no vietas kustējies. Viņa paplatās lūpas bij zilganas, viņa šaurā piere, no kuras cepure bij atšļukuse uz pakausi, spīdēja bāli dzeltena.
Birkenbaums atkal nolaidās viņam pie sāniem.
"Kārlēn!"
Puika viņa nelikās dzirdam.
"Ko dzert nav," puisis turpināja. "Ledus vien ir. Bet, ja gribi, es kādu gabaliņu tikām turēšu rokās, kamēr tas izkusīs un ūdens paliks remdenāks. Bet, ja vairs nevari izturēt... uzklausies jel... ja tu vairs nevari nociesties... es... iegriezīšu sev rokā."
Kārlēns sarāvās, noskurinājās un uzmeta tad kāru mirkli Birkenbauma rokām.
Sekundi vēlāk puisis savu kreiso roku zēnam bij piegrūdis pie mutes.
Puika sagrāba Birkenbauma roku, mēģināja to atgrūst, apmierinājās un zīda...
Tad puisis norāva sev lakatiņu no kakla, pārplēsa to un aptina lejpus īkšķa ap roku.
Kad vakarā Grīntāls bij izdalījis zivis, uznāca mazs mākonītis un sāka birdināt smalkas pērslas. Pēc tam vējš piestājās un laiks noskaidrojās. Laipni pie debesīm mirdzēja zvaigžņu bari, bālgani vizēja Putnu Ceļš. Bet neviens no nelaimīgajiem nepacēla acu uz augšu. Dobjā vienaldzībā viņi pavadīja nakti.
Ar jaunu rītu visiem atausa jauna cerība, jo laiks palika skaidrs un rāms. Nu varbūt kāds kuģis drīzāk pamanīs viņu sarkano posta zīmi.
Bet diena pagāja, un cerība nepiepildījās.
Vakarā Grīntāls pasludināja, ka zivju divām dienam vien vairs esot. Vai neizdalīšot šovakar tikai pa vienai, lai iznāktu ilgākam laikam?
Lai vēl šovakar ejot pa vecam, vairums nosprieda, un Grīntāls izdalīja parasto skaitu.
Vakarā atkal visi sasēdās uz ragavām, klusi, slābani, ar iekritušām acīm un vaigiem. Ūdeņi šņāca tuvāk, un ledus gabala cilāšanās stipri bij manāma.
Kārlēns bij piekļāvies pie Birkenbauma.
"Nu viss pagalam, Birkenbaum? Jā?"
"Laikam," puisis atbildēja.
"Tu izcietīsi ilgāk nekā es."
"Laikam."
"Ak, ka tak viss neietu tik lēnām... Tos, kas nomirs, - tos tak ielaidīs jūrā?"
"Laikam."
"Tad tu ielaid mani... Ak, kaut tak viss neietu tik lēnām!... Ak, mīļo Birkenbaum, ak, Birkenbaum!"
Puika apkampa puiša elkonu, piespieda galvu pie viņa pleca un šņukstēja.
Birkenbaums cieta klusu.
Piektās dienas rītā pret brokasta laiku Grīntāls tāļu ziemeļos domājās ieraudzījis dūmus. Ar lielāko uzmanību visi skatījās uz apzīmēto vietu. Garenais mākonītis kļuva skaidrāks, un beigās vairs nebij ko šaubīties, ka tas cēlās no kāda garāmbraucoša tvaikoņa.
"Celiet plagu augstāk! Viciniet to!" cits caur citu sauca, un visi spiedās ap kārti.
Dūmu mākonis auga, un zvejnieku bālie ģīmji atdzīvojas, viņu acis zibēja. Pat Gurlumam raisījās mēle uz pāris prieka vārdiem.
Vecais Dalda bij nogājis savrup, raudāja un lūdza Dievu.
Labu laiku garenais dūmu stabiņš palika vienlīdzīgi liels. Nekustēdamies zvejnieki viņā skatījās, nejaudādami gandrīz pat ne acu pamirkšķināt.
Bet tad viņu skati metās arvien stīvāki, arvien šausmīgāki. Mākonītis sāka dilt! Tvaikonis netuvojās viņiem, tas viņus neredzēja vai negribēja redzēt! Tas viņiem aizbrauca garam!
Kā nakts ēna nolaidās uz visu ģīmjiem. Flagas turētāji kārti palaida vaļā, tā nogāzās, un Zaļga sarkano kreklu mīdīja ar kājām un kodīja sava kažoka piedurkni. Nabaga Skrastiņš bij atšļucis uz ragavām un muldēja tur nesaprotamus vārdus, un smējās. Kārlēns Birkenbaumu cieti bij apkampis, un Grīntāls stāvēja un skatījās arvien vēl uz to vietu, kur mākonītis bij nozudis.
Piepeši Janis iekliedzās.
"Laiva! Laiva!" viņš sauca.
Visi pagriezās uz Jani, kurš ar rokām māja pret dienvidiem. Tur peldēja neliela laiva un bij jau tik tuvu, ka varēja izšķirt, cik cilvēku tajā sēdēja. Bij pavisam septiņi. Divi airēja, viens stūrēja, četri sēdēja, nekā nedarīdami.
Vecais Dalda salika rokas un pacēla tās mēmi uz augšu.
"Birkenbaum! Birkenbaum!" šņukstēja puika.
Kad laiva tik bij tuvu pienākuse, ka ģīmjus varēja izšķirt, tad zvejnieki redzēja, ka tajā sēdēja trīs sveši un Stūre, Skapāns un abi Cubuki, visi četri vairāk mironi nekā dzīvi cilvēki.
Zvejnieki laivai steidzās pretim. Pēc dažiem pūliņiem viens airētājs uzkāpa uz ledus gabala.
Viņš sveicināja un sacīja kaut ko, bet neviens viņu nesaprata, jo viņš nerunāja pa latviski. Beigās Grīntāls ar zīmju valodas palīdzību izzināja tik daudz, ka laivā ne vairāk kā septiņus cilvēkus varot uzņemt.
Tikai septiņus! Un viņu bij desmit! Kurš lai glābās, kurš lai palika atpakaļ? Brīdi visi stāvēja kā neapjēgdamies, tad Zaļga sāka virzīties uz laivu.
"Jākāpj ir iekšā, kas paliks atpakaļ, tas paliks."
Bet Grīntāls to sagrāba aiz rokas un atrāva atpakaļ.
"Paliec. Mums atkal jālozē. Jūs tak visi esiet ar mieru?"
"Lūkosim tak papriekšu visi taī laivā sasēsties," sacīja Skrastiņš, "ja tad redzēs, ka tā tik daudz nevar nest, tad varēs lozēt."
Bet svešais ar to nebij mierā. Viņš rādīja, ka tad varētu izcelties plūkšanās un laiva apgāzties.
"Nu tad lozēsim," sacīja Grīntāls. "Nostājaties pēc vecuma. Dalda, Zaļga, Gurlum, Skrastiņ, Sīli - tā tak būs pareizi?...
Jā... Kurš no jums ir vecāks: Birkenbaums, Gulbis vai Janis?... Kārlēns un es paliksim tie pēdējie."
Viņš izplēsa atkal pāris lapu no savas ķešas grāmatiņas, saplēsa tās vienlīdzīgos gabaliņos un uzvilka ar zīmuli uz trim lapiņām krustus.
"Kas tās izvilks, tie paliks atpakaļ."
Viņš satina lozes, ielika tās cepurē un piegāja pie Daldas. Vecais attina savu zīmīti: tā bij tukša. Drebošu roku Zaļga ķēra cepurē. Tas satvēra vienu, otru zīmīti un beigās trešo attina vaļā. Tā bij tukša. Gurlumam bij tāda pate laime. Skrastiņš sev svinīgi pārmeta krustu un izvilka tad savu lozi. Tukša. Grīntāls piegāja pie Sīļa. Nu taču vajadzēja ķerties pilnai lozei. Sīļa rokas tā drebēja, ka tas tikko papīru varēja attīt vaļā. Glābts... Ar drebošu roku Janis ķēra cepurē un izvilka pirmo krustiņu. Cepurē palika divi krustiņi un viena balta loze. Lūpas sakniebis, Grīntāls Birkenbaumam cepuri sniedza pretim. Tas paskatījās brīdi ar aizrautu elpu lozēs, satvēra tad vienu un attina to ātri vaļā. Viņš bij izvilcis pēdīgo dzīvības lapiņu.
Grīntāls apgāza cepuri un izkratīja abas pārpalikušās lozes uz ledus.
"Mums, Kārlēn, nav ko vilkt," viņš nosacīja. "Nu tad ejiet!"
Zaļga un Gurlums ātri iekāpa laivā. Viņiem sekoja Gulbis un Sīlis. Skrastiņš piegāja pie Grīntāla un spieda tam roku.
"Aiznes manai sievai labas dienas," Grīntāls sacīja.
Arī Birkenbaums no viņa atvadījās, tāpat no Jaņa. Tad tas piegriezās Kārlēnam.
Kā sasalis zēns stāvēja un skatījās laivā.
Birkenbauma ģīmis savilkās sāpīgi. Viņš satvēra zēna roku un spieda viņa liesos, aukstos pirkstus. Puika neatbildēja uz puiša rokas spiedienu, un, kad tas to atkal palaida vaļā, roka kā nedzīva nokrita pie Kārlēna sāniem. Pāri soļu pagājis uz priekšu, Birkenbaums piepeši apstājās, pameta savādu mirkli uz puiku, likās ar sevi cīnoties un iekāpa tad lēnām laivā.
Dalda ar Jani bij nogājuši savrup, un vecais acīm redzot no dēla nevarēja šķirties.
"Ir laiks, Jaņa tēv," Grīntāls skubināja.
"Es palikšu," sacīja Dalda.
"Es neiešu! Neparko!" izsaucās Janis.
"Tu iesi! Ej! Tu man drīzāk atbrauksi pakaļ nekā es tev. Es gaidīšu. Ej."
"Tēv!"
"Ej, ej!... Mātei no vecā labas dienas. Un brauc pakaļ. Ej, kāp laivā."
"Neparko! Es nevaru! Es neiešu!"
Bet vecais Dalda stūma Jani uz laivu, kurā tas beidzot kautrēdamies iekāpa.
"Ar Dievu, dēls! Ar Dievu, dēls!" vecais viņam nosauca pakaļ un atkārtoja klusām, laivai lēnām aizvirzoties projām: "Ar Dievu, dēls! Ar Dievu, dēls!"
Grīntāls reizes trīs atvadīdamies pavicināja ar cepuri, aplika tad roku ap Kārlēna kaklu un palika tā nekustēdamies stāvam.
Arī Dalda, drusku noliecies uz priekšu, stāvēja kā sastindzis.
Tā viņi Janim un Birkenbaumam, kuri no tiem savu acu nenovērsa, vēl labu laiciņu bij redzami. Tad viņu tēli kļuva neskaidri, saplūda kopā, un beigās viss ledus gabals pie apvāršņa bij redzams kā mazs, iepelēks punkts.
Un tad arī tas bij nozudis.