Lāčplēsis/II dziedājums
Sensenos laikos Baltijas zemē,
Kur teka Daugava līčotiem krastiem,
Kur miežu līdumi liesmoti dega,
Dzīvoja laimīga latviešu tauta.
Daugavas malā, Ķeguma galā,
Kur Rumbas upīte, Daugavā krītot,
Caur klintīm izlauza dziļajas gravas,
Stāvēja slaveno Lielvārdu pile.
Gadījās kādā jaukajā dienā,
Kad Ziedon's smaidīja tēvijas ārēs
Un modrie dzīvnieki kustēja dabā,
Cēlušies spirgti pēc Ziemeļa miega.
Jaunekļu, meiču gaviles jaucās
Ar putnu dziesmiņām blāzmotā rītā, -
Tie juta dzīvības jaukumu pilnam
Dabīgā brīvībā, Ziedoņa laikā.
Lielvārdes kunigs staigāja laukā
Ar dēlu abi šai jaukajā dienā.
Jau astoņpadsmitā vasara bija
Nākusi jaunajam mantniekam tagad.
Mācīja vecais jaunajam atzīt,
Cik tuvu dievība parādās dabā
Iekš viņiem vareniem, brīnišķiem spēkiem
Debešos, ūdenī, mežā un laukā.
Runājot viņi nākuši bija
Pie tuvas mežmalas, ozolu ēnā;
Te vecais nosēdās, piekusis būdams,
Ozolu apakšā zaļajā zālē.
Piepeši lācis izlec no meža
Un metas dusmīgi vecajam virsū, -
Tam laika nebija turēties pretim,
Pēdīgo bridi jau nākušu domā.
Ātrumā pieskrien jaunākais klātu
Un lāci saķer aiz vaļējiem žokļiem, -
Ar lielu stiprumu zvēru tas pārplēš
Viducī pušam kā kazlēnu kādu.
Redzēdams tādu varenu spēku
Pie dēla, vecākais saka uz viņu:
"Tu tiešām izredzēts varonis būsi,
Kā jau ir sludināts tevim papriekšu.
Šodien priekš astoņpadsmitiem gadiem
Pienāca laiviņa Daugavas krastā.
No laivas izkāpa cienījams vecis,
Turēdams rokās tas puisēnu mazu,
Jaunekļa soļiem devās uz pili
Un manim vēstīja likteņa prātu:
Šo mazo puisīti pieņemt par dēlu,
Audzināt viņu par mantnieku savu.
Cienījams vecis Vaidelots bija
Un teica atradis dziļajā mežā
Pie kādas lācenes pienīgām krūtīm
Zīžot šo dīvaino cilvēku bērnu,
Kuram, kā teica, nolemts no dieviem
Par tautas varoni vēlāki palikt,
Priekš kura vārda vien bīšoties visi
Tautiešu ļaundari nākamā laikā!
"Rietruma pusē vareni gari,"
Tas teica, "sacēlās Pērkonam pretim,
Kā baigi briesmīgi krustaiņiem ragiem
Debešos viņi pret austrumu bada.
Dievi gan karos, dievi gan dzīvos,
Bet mūsu tautieši brīvību zaudēs,
Un mūsu slavenie varoņi kritīs,
Cīnoties svešajiem naidniekiem pretim.
Vaidelots būdams, dzīvoju ilgi
Pie Krīva svētajā Romoves birzē;
Gan simtas priecīgas, skumjīgas vēstis
Nonesu virsaišiem, nonesu tautām.
Pēdīgo reizi grūtāko vēsti
Tev daru zināmu, Lielvārdes kunigs!
Nevienas nebija grūtākas manim
Darāmas ilgajā dzīvības mūžā!
Nesēro daudzi, slavenais tautiets:
Pēc gadu simteņiem modīsies tauta,
Un sevim brīvību izkaros atkal,
Pieminot vectēvu slavenos darbus.
Nolicis Liktenis neredzēt manim
Gan savu tautiešu grūtajo jūgu -
Raug, Saule grimdama aicina mani,
Baltijas zeltotā saulīte noiet."
Teicis šos vārdus, Vaidelots gāja
Un, laivā iesēdies, brauca uz leju.
Es domīgs skatījos, aizgrābtu sirdi
Krastmalā stāvēdams, braucējam pakaļ.
Daugavā krāca Ķeguma straume
Un laivu mētāja draudošiem viļņiem;
Jau saules pēdējie stariņi laidās -
Laiva ar īrēju pazuda straumē!
Mūžībā pēc tam aizgāja gadi,
Es svēti pildīju Likteņa prātu.
Par staltu jaunekli pieauga puisēns,
Vaideļa dāvināts, - tu pats tas esi!
Lāčplēsi sauksim tevi joprojām,
Lai paliek vārds šis par piemiņu šodien,
Ka tēvu izglābi nelaimes brīdī,
Rādīdams pirmo varoņa darbu.
Kumeļu staltu, sedlotu koši,
Un smagu zobenu rītā tev došu,
Ir šķēpu, vairogu, sudraba piešus,
Pušķotu cauņādas cepuri arī.
Izrīkots šādi ceļā tu dosies
Uz mūsu slaveno Burtnieku pili
Pie mana agrākā jaunības drauga
Vecaja kuniga Burtnieku pilī.
Sveicini viņu, sacīdams viņam,
Ka esi vecaja Lielvārda mantnieks,
No tēva sūtīts še mācīties ziņas
Slaveno Burtnieku gudrības skolā.
Laipnīgi Burtnieks vecajā pilī
Tad tevi uzņems un izrādīs arī,
Kur šķirstos glabājas svētajie burti,
Dodami ziņas par likteni tumšo.
Svētajie burti tikumus māca
Un stāsta teikas par austruma zemi,
Un apdzied latviešu varoņus dziesmās,
Dievības, ticības dziļumus atklāj.
Visas šās ziņas un vēl daudz citas,
Tur būdams, mācīsies septiņos gados;
Tu arī redzēsi, kari kā jāved,
Kautiņos līdz iesi naidniekam pretim."
Otrajā dienā apsedlots kumeļš
Pie durvīm stāvēja Lielvārdes pilī.
Ar smago zobenu apjozās Lāčplēsis,
Paņēma šķēpu un vairogu savu,
Uzlika cauņu cepuri galvā
Un, priekšā nostājies vecajam tēvam,
Ar dieviem sacīja, dodamies ceļā, -
Šķiršanās īsa un sirsnīga bija.
"Lielvārdu cilts ir slavena tautā,"
Tēvs dēlam sacīja, mācību dodams,
"Daudz mūsu priekš'tēvu varoņi bija,
Nekādi traipekļi nepielīp viņiem.
Lāčplēsi, dēls mans, tevim ir arī
Gan nolemts gods šis no Likteņa tēva;
Ja pats vien cītīsies nolūku panākt,
Dievi tad apsargās, uzturēs tevi.
Pasaules viltus jaunekļus māna,
Bet paši jaunekļi liekas sev' mānīt:
Nedari tādēļ, kā citi tev māca,
Bet tā, kā citi tev padoma prasa.
Taisnību zināt diezgan ir grūti,
Bet grūtāk nākas vēl taisnību sacīt.
Kas dzīvē pārvar šo grūtumu darbos,
Cilvēku augstāko tikumu panāk!
Paturi cieņā ierašas tautā,
Jo projām vectēvu ticību sargā!
Bet svētiem liekuļiem neklausi tomēr,
Tādēļ ka māca pret brīvības garu.
Labumu savu meklējot, viņi
Izrauga upurus dievības vārdā;
Bet vēlāk ar jodu nāvīgām zālēm
Tuvojas viņiem un pēdīgi nokauj.
Latviešu tauta tēvijā savā
Vēl tagad neatzīst dzimušus kungus:
Tā pati izvēlē vadoņus karā,
Vecākos tiesnešus mierīgos laikos, -
Zināms, tik tos, kuri krietnajos darbos
Pie tautas parāda cienību savu,
Tos viņa godina, cienī un beidzot
Apdzied kā varoņus dailīgās dziesmās!"
Nopietni Lāčplēsis klausījās tēvu.
Caur viņa sirsnīgiem mācības vārdiem
Tas augšup cildītas sajuta krūtis,
Sajuta spēcību dzīties pēc mērķa,
Tādēļ tas solij' ievērot visu,
Tad tēvu apkampa, spieda tam roku
Un, sedlos uzlēcis, cepuri celdams,
Vairogu vicinot, aizjāja projām.
Aizkrauklis sēdēja pili pie galda,
Atspiedis galvu, nogrimis domās:
Spīdala, viņa vienīgā meita,
Rotājās gredzeniem, krellēm pie loga;
Jaunekle īsta skaistule bija,
Tumšbrūnām, zvēroti dedzīgām acīm.
Tomēr tai trūka tāds mīlīgais jaukums,
Pievilkdams liegi jaunekļu sirdis.
Ātrumā māna dedzīgās acis,
Bailīga lieta ir skatīties tādās.
"Spīdala," vecais uzsauca viņai,
Paceldams lēnītēm domīgo galvu,
"Gribēju pavaicāt tevi arvienu:
Kur tu šās krelles, gredzenus ņemi,
Kuriem tā ļoti greznoties mīļo?"
Spīdala satrūkās, varēja redzēt,
Negaidīts nāca jautājums viņai;
Tomēr tā ātrumā atteica tēvam:
"Manim tos dāvina vecaja kūma,
Nākdama ciemā, viņai ir mājās
Zeltītās lādēs daudz tādu mantu." -
"Mīļaja meitiņ," sacīja vecais,
"Nevaru atļaut tevim joprojām
Dāvanas saņemt no vecajas kūmas,
Vecaja kūma, kā ļaudis runā,
Ragana esot, barojot pūķi,
Dodot tam arī cilvēku gaļu;
Pūķis tai pienesot visādas mantas,
Visas šās mantas burvības pilnas,
Godīgai meitai tās neklājas valkāt!"
Spīdala skatījās laukā caur logu,
Slēpdama savu sarkstošo ģīmi,
Un, it kā tēva izteiktos vārdus
Nedzirdot, sacīja meita uz viņu:
"Mūs, tēv, gan viesis apmeklēs šodien,
Lūk, kur jauns kareivis iejāj pa vārtiem."
Vientuļa stāvēja Aizkraukles pile,
Attāļu nost no Daugavas krasta;
Dziļajos mežos dzīvoja lāči,
Vilki un pūces tur kauca pa naktīm.
Nedrošas tekas cauri še veda,
Reti kāds ceļinieks nonāca pilī.
Spīdala tādēļ ar brīnījās, redzot
Mežmalā kādu jātnieku, staltu
Kumeļu valdot, jājot uz pili.
Aizkrauklis piegāja arī pie loga,
Gribēdams redzēt, kas tas par viesi.
Pagalmā turēja kumeļu Lāčplēs's.
Jauneklis klanījās laipni pret logu,
Teikdams, ka ceļā uz Burtnieku pili
Kaimiņam mīļi nakts māju lūdzot.
Aizkrauklis nosteidzās Lāčplēsim pretim,
Teikdams, ka labprāt redzot pie sevis
Slavenā kaimiņa Lielvārda dēlu.
Lāčplēs's iz sedliem nolēca vingri,
Apsveica veci, roku tam spiezdams,
Kumeļu puišiem atdevis, gāja
Lielajā istabā Aizkrauklim līdzi.
Spīdala nāca abējiem pretim,
Jauneklim tirpuli gāja pār kauliem.
Skaistumu tādu tas nebija redzēj's;
Spīdalas acis raudzījās droši,
Burvīgas liesmas spīdēja tanīs,
Roku kad dodama jauneklim teica:
"Sveicinu tevi, kareivi staltais,
Priecājos nākošo varoni redzēt!"
Lāčplēsim pateicot kļūdījās vārdi;
Spīdala smaidot apgriezās apkārt
Glodenes kārtā, ātri un viegli,
Skatījās atkal no jauna tam acīs,
Kurš tik vēl nule redzēja viņas
Augumu daiļo un greznotu rotu.
Meitenes dīvaini lunkanā daba
Jaunekli tīri mulsināt sāka,
Līdz kamēr vecais vēlēja beidzot
Spīdalai gādāt par azaidu krietnu.
Jaunavai ejot, Lāčplēsim arī
Vieglāki palika tūliņ ap sirdi.
Azaidu ēdot, tas tērzēja daudzi,
Spīdalai krietni atteikdams pretim.
Bailīgais bridis pārgājis bija -
Jauneklis, klausīdams labākai balsij,
Bruņojās pretim asajām bultām,
Šautām iz Spīdalas zvērošām acīm.
Nakts pa tam tuvojās, nemiera pilna
Spīdala cēlās augšām no galda,
Teikdama, - viņa radusi esot
Apgulties, iekām vēl pusnakts nākot;
Lāčplēsis arī noguris būšot,
Tādēļ to vadīšot guļamā vietā.
Labunakt vecajam Aizkrauklim teicis,
Jauneklis gāja Spīdalai līdzi.
Tā viņu veda otrapus pilij
Greznotā guļamā istabā iekšā,
Teikdama smīnot: "Lāčplēša varon's,
Gulēsi tu še kā dieviešu klēpī."
Lāčplēsim tiešām ar brīnumi bija:
Gulta kā sniega kupana, baltiem
Palagiem klāta, purpura segiem,
Asiņu sarkaniem, spīdēja pretim.
Smaržota vēsma istabā laidās,
Pamazām apņēma jauneklim galvu.
Spīdala rādījās pati tik skaista,
Burvīgi skaista, vildama ļoti,
Aizmirsdams visas labākās jūtas,
Jauneklis iekarsis izstiepa rokas, -
Tumšota ēna laidās gar logu,
Spīdala pazuda viņam iz acīm!
Pusnaktī mirdzēja zvaigznīšu pulki
Debesu velvē, spīdēja mēness,
Sudrabu bālo kaisīdams lejās.
Lāčplēsim istabā nospieda krūtis,
Atvēris logu, skatījās laukā,
Elpodams vieglaju, tīraju gaisu.
Te viņam izlikās atkal, ka ēnas
Aizietu gaisā mēnesim garām.
Vai varbūt jodi un raganas skraida,
Pusnaktī dzīdami tumsības darbus?
Spīdala kādēļ nozuda ātri?
Lāčplēs's te apņēmās nolūkot viņu.
Rītā tas vecajam Aizkrauklim teica, -
Patīkot viņam ļoti šā pilī,
Tādēļ tas gribot dieniņas kādas
Palikt vēl labajā kaimiņu mājā:
Aizkrauklis labprāt vēlēja palikt
Jaunajam viesim un atpūsties krietni.
Nākošā vakarā Spīdala teica, -
Ciemiņš nu tagad istabu zinot,
Apgulties varot, kad vien tam tīkot;
Vēlējot šī viņam mierīgu dusu.
Lāčplēsis arī, labunakt teicis,
Drīzumā ieradās istabā savā.
Bet pēc tam klusiņām izgāja laukā,
Apslēpās tumsā sētsvidus kaktā, -
Durvis še labi varēja redzēt,
Nolūkot gājējus iekšā un ārā.
Pusnaktī lēni atvērās durvis,
Spīdala nedzirdot iznāca laukā.
Viņa bij tērpusies uzvalkā melnā,
Kājās bij autas zeltotas kurpes,
Vaļējie mati plīvāja gaisā,
Ugunim līdzīgas zvēroja acis,
Uzacis garās sniedzās līdz zemei,
Rokā tā turēja burvekļu spieķi.
Sētmalā gulēja līkumains bluķis.
Spīdala gāja, sēdās tam virsū,
Burvekļu vārdus murminot, sita
Trīs reiz ar spieķi pa līkajo bluķi,
Piepeši gaisā pacēlās bluķis,
Ragana šņākdama aizskrēja gaisā.
Lāčplēsis stāvēja sētmalā ilgi,
Lūkojās velti Spīdalai pakal.
Labprāt tas būtu aizskrējis līdzi,
Redzējis jodu un raganu darbus;
Bet priekš tam trūka varonim spēka, -
Noskumis devās tas istabā iekšā.
Lāčplēs's no rīta, pa sētsvidu iedams,
Redzēja bluķi vecajā vietā;
Aplūkoj's tuvāk, ierauga bluķa
Viducī izdobtu caurumu lielu,
Varēja cilvēks viegli tur ielīst.
Lāčplēsim nodoms te drīzi bij gatavs.
Vakarā, atkal kad Spīdala šķirās,
Lāčplēsis steidzās istabā savā;
Uzlika cauņu cepuri galvā,
Apjozies zobenu, izgāja laukā,
Ielīda bluķa caurumā iekšā,
Mierīgi gaidīdams Spīdalu nākot.
Un atkal pusnakti Spīdala nāca,
Tērpusies melnā raganu rotā;
Sēdās uz bluķi, trīs reiz ar spieķi
Uzsita, murminot burvekļu vārdus.
Ozola bluķis pacēlās gaisā,
Aizskrēja pāri par Aizkraukles mežiem!
Reizi pašā sākumā zvēri, putni runāja,
Daugavu rakti Pērkons viņiem vēlēja.
Visi zvēri, putniņi kopā nāca strādāt:
Lauzt, grauzt, kasīt, plūkāt un knābāt;
Pāvs vienīgs neraka, kalna galā sēdēja.
Velns, garām iedams, pāva putnu vaicāja:
"Kur tie citi kustoņi, zvēri, putni, lopi?" -
"Visi zvēri, putniņi Daugavu roka." -
"Kādēļ tu viens negribi arī iet pie rakšanas?" -
"Netīk manim slapināt dzeltenās kājiņas."
Velns ar pāvu nogāja Daugavas lejā,
Bezdibena bedri raka upes ceļā, -
Acumirklī bedrē iegāzās Daugava!
Zvēriem, putniem bailēs pazuda valoda,
Viņi sāka ākstīties, badīties un lēkāt
Un tur klātu dažādi sliktos balsos brēkāt:
Lāči rūca briesmīgi, vilki, suņi gaudoja,
Cūkas dikti rukšķēja, vērši dobji bauroja,
Kaķi žēli ņaudēja, zirgi skaļi zviedza,
Visas pūces klaigāja, visi strazdi spiedza,
Dzeguzes kūkoja, visi ūpji dūkoja,
Sīki, mazi putniņi viņiem starpā dziedāja.
Sacēlās dumpis, visu lielais troksnis,
Līdzi kamēr debesīs dzirdēja Pērkons,
Un, par velnu apskaities, Pērkons meta zibiņus,
Līcī garām aizgrieza Daugavas ūdeņus;
Kalns ar stāvu krastu bedrei apkārt cēlās.
Pāvam no šī laika tika melnas kājas!
Ļaudis no šīs vietas tagadiņ vēl sargājas:
Ceļiniekiem ejot naktī spoki parādās,
Māna bedrē iekšā, dara viņiem ļaunu,
Tādēļ ar to nosauca "Velna bedres kalnu".
Šinī pašā vietā nolaidās Spīdala,
Kad bij diezgan skrējusi augšā zvaigžņu klajumā.
Viegli nebij Lāčplēsim caurajā bluķī:
Apkārt viņiem locījās astaini pūķi,
Tumšā naktī skriedami, naudu, mantu nesdami,
Ugunīgas dzirksteles viņam virsū pūzdami.
Arī citas raganas piebiedrojās augšā,
Galva reiba Lāčplēsim, aizturējās dvaša,
Kustēšana mazākā tiktu pamanīta
Un tad viņa dzīvība laikam netaupīta.
Nolaidušās raganas gāja velna bedrē,
Jājamos bluķus atstādamas zemē.
Divpadsmit bluķi kalna galā gulēja,
Divpadsmit raganas velna bedrē iegāja.
Lāčplēsis arī atspirga drīz atkal,
Devās bedrē iekšā raganām pakal.
Dziļa, bieza tumsība velna bedrē valdīja
Un ap galvu milzīgi sikspārņi skraidīja;
Beidzot kādu gaismu ieraudzīja spīdam;
Turpu ejot, notika tas līdz lielam namam.
Tanī bija visādas ērma lietas piekrautas,
Kuras visas nevar tikt ar vārdiem nosauktas:
Miroņu galvas, kauli, mati, nagi,
Vilkatu kažoki, ģīmji, zobi, ragi,
Pavārnīces, katli, veci podi, vērpeles,
Maisi, ķipji, režģines, ķērnes, piestas, grezeles,
Slotas, dakšas, āmuri, apdeguši kruķi,
Ratu rumbas, grābekli, kāši, veci striķi,
Rakstāmas ādas, tīksti, melnās grāmatas;
Kādā kaktā sakrauti stādi, zāles kaltētas;
Plauktos bija saliktas vāceles, kārbas,
Zāļu podi, kausiņi, kubuliņi, cibas.
Pašā nama viducī uguns dega pavardā,
Atspīdēja sienas nejaukākā gaišumā;
Liels katlis vārījās, uzkārts līkā kāsī,
Uguni čurdīja krupji, melni kaķi;
Čūskas, odzes, rupuči lodāja kaktos,
Melnas pūces, sikspārņi skraidīja dūmos.
Lāčplēsis iegājis zāļu čupās paslēpās,
Bet tai pašā brīdī arī krietni satrūkās,
Jo uz reizi kustoņi sāka troksni taisīt:
Šņākt, dūkt, svilpot, kvarkstēt un kurkstēt;
Drīzi arī ieskrēja iekšā vecā ragana
Tur pa sānu durvīm iz tālākā kambara,
Bet, neviena neredzot, apsauca mošķus:
"Kāds jūs negaiss dzenā šeitan, tādus draņķus?
Gan, kas šeitan ienācis, arī kaklu nolauzis."
Tūdaļ visi neģēli drīzumā apklusa.
Ragana paņēma pavārnīcu rokā,
Maisīja katlā, teica: "Jāsauc kopā
Meičas vakariņās, gaļa izvārīj'sies."
Tad par katla malu sita trijās reizēs, -
Ienāca iekšā divpadsmit meitenes,
Saņēma ēdienu, pasniegtu no vecenes;
Katra daļu desas, gabaliņu gaļas.
Lāčplēsim kā likās, sivēnu gaļas.
Tālāk durvis veda citā lielā kambarī,
Tur bij visas sienas, grīda, griesti sarkani;
Kambara vidū stāvēja liels klucis,
Un uz kluča nolikts bij kāds sarkans cirvis;
Citādi pavisam telpas tukšās atradās.
Tālāk tomēr bija atkal durvis redzamas,
Kuras kādā citā kambari aizveda;
Turp ar gaļas podiem raganas aizgāja.
Lāčplēsis klusiņām gāja viņām pakaļ.
Redzēja aiz durvīm kambari atkal -
Tur bij galdi, krēsli, visas lietas baltotas,
Tāpat arī sienas likās baltas baltotas.
Vienā galā stāvēja divas baltas krāsnis,
Vienā krāsnī ogles, otrā baltas pupas.
Raganas pie galda ēda vakariņas,
Un pie tam ne vārda nerunāja viņas:
Tālāk atkal durvis gāja kādā kambarī:
Tur bij augstas velves, lieli, augsti pīlari,
Dzeltenā krāsā parādījās telpas.
Kambarī stāvēja divpadsmit gultas.
Paēdušas raganas ņēma savus podiņus,
Nokopa galdus, nolasīja kauliņus.
Vecene teica: "Iesim tagad kukņā,
Lai es jūsu acis redzīgas daru;
Precnieki drīzi šeitan ieradīsies,
Līgavām tādēļ vajag sataisīties."
Lāčplēsis nu steidzās tām pa priekšu kukņā,
Noslēpās atkal tas aiz zālēm kaktā.
Vecene paņēma kādu zāļu podiņu,
Smērēja acīs zāles tām ar spalviņu,
Pēc tam atkal visas aizgāja no kukņas, -
Acis tām bij tagad padarītas gaišas.
Lāčplēsis lūkojās tagad pēc Spīdalas,
Bet to nepazina - visas bija vienādas;
Viņš to zāļu podiņu bija vērā licis
Un ar sevim zāles iesmērēja acīs, -
Tūdaļ it kā migla tam no acīm nokrita,
Un viņš visas lietas tagad skaidri izšķīra:
Lielajā katlā vakariņu paliekās
Ieskatot redzēja mazu bērnu rociņas,
Un, kur agrāk domāja redzējis desas,
Bija melnas čūskas, sulā izvārītas.
Tālāk ejot, redzēja viņš, ka pirmā kambara
Grīda, griesti, sienas bij no tīra kapara;
Un uz kluča gulēja kapara cirvis,
Nevarēja saprast, ko ar viņu darīs.
Tālākais kambars bij no tīra sudraba,
Tāpat visas lietas, galdi, krēsli, lukturi;
Sudraba skapji bija abas krāsnis,
Vienā zelta rotas, otrā dārgas pērles.
Tālāki pēdējā, trešā, lielā kambari,
Mirdzēja no zelta sienas, velves, pīlari;
Zelta gultas stāvēja pīlaru starpās,
Purpura segiem viņas bija segtas.
Sudraba kambarī raganas novilka
Savus garos uzvalkus, it kā pirtī iedamas,
Kājās vien tik bija visām zelta kurpes,
Vecene iz skapjiem ņēma saktas, sprādzes,
Meitenēm ap kaklu, rokām aplikdama,
Viņu slaidos matus pērlēm rotādama.
Lāčplēsim par brīnumu, netik vien Spīdala,
Bet daudz citas bija tagad pazīstamas;
Visas viņas mirdzēja zelta, pērļu rotās,
Visas bija burvīgi, jodiski skaistas!
Pušķoties beigušas, uzvalkus paņēma,
Kapara kambarī visas līdzās izgāja,
Apstājās ap kluci visas apkārt riņķi;
Spīdala ar uzvalku apsedza kluci,
Paņēmusi cirvi, cirta virsū spēcīgi;
Pie tam viņa teica šādus vārdus spītīgi:
"Šodien pirmā cērtu, rītā nepazīšu!"
Tūdaļ laukā izlēca kundziņš kāds no kluča,
Apkampa Spīdalu, abi kopā aizlaidās
Prom uz zelta kambari, kur bija gultas gatavas.
Citas tāpat darīja, un drīz bija visas
Līdz ar saviem kundziņiem projām otrā galā.
Tiem bija mugurā melni samta svārciņi,
Uzvilkti kājās zābaciņi spīdoši,
Trīsstūra cepures uzliktas galvā,
Bet aiz ausīm redzami bija mazi ragi.
Pēc tam pati vecene teica, klucī cirzdama:
"Šodien cērtu pēdīgā, rītā nepazīšu."
Tūdaļ šņākdams iznāca laukā Līkcepure
Jeb, kā ļaudis sauca, klibais Nagcepure,
Lielākais jodu, raganu virsait's,
Pazīstams no līkās cepures ar širmi,
Taisītu no cilvēku nogrieztiem nagiem.
"Vai jau viss ir gatavs?" prasīja tas raganu.
"Gatavs, kungs," tā atteica vecene tam pretim.
Līkcepure cirta klucī cirvi vareni:
Acumirklī piešķīda kambars pilns ar uguni,
Un par zelta ratiem pārvērsās klucis
Un par pūķi, aizjūgtu ratiem priekšā, - cirvis.
Līkcepure brauca līdz ar veco raganu,
Caur' uz zelta kambari, tur tie ratus turēja.
Pūķis zemē nogulās, atpleta rīkli
Un iz mutes izgrūda dzirksteles un dūmus.
Jaunie pāri uzcēlās, troksni dzirdēdami,
Sveicina Līkcepuri, apkārt dancodami;
Pēc tam visi izskrēja pavarda namā,
Saņēmušies dakšas, atpakaļ nāca,
Nokarsēja dakšas pūķa rīklē sarkanas,
Un tad visi ratiem riņķī apkārt nostājās.
Tagad vecā ragana pacēlās stāvus
Un, ar spieķi sizdama, skarbi sauca: "Iekšā!"
Tūliņ kāda siena atdarījās dibinā,
Un tur iekšā veda spalvaiņi tēviņi
Kādu bālu cilvēku, iztrūkušos ļoti;
Ieveduši iegrūda raganu riņķi.
Lāčplēs's, to redzot, arī diezgan iztrūkās -
Tas bija izslavēts svētnieks un labdaris,
Viņu sauca Kangars, dzīvoja kā vientul's
Kangaru kalnos, liela meža vidū.
Briesmīgā balsī Līkcepure izsauca:
"Grēcinieks, šodien tevim laiks ir apgājis,
Saņem savu algu tagad pūķa rīklē, -
Tevi tur iegrūdīs raganu dakšas."
Gauži sāka lūgties Kangars, zemē nokritis:
"Paildzini, varenais, vēl kādus gadiņus,
Kalpošu tev joprojām no jauna."
Kādu brīdi domājis, Līkcepure teica:
"Nevis tava lūgšana, cita lieta varētu
Tev' no nāves izglābt, paildzināt laiku;
Pērkona ticīgo tādu nava daudzums,
Grūti diezgan nākas mums viņus vilināt;
Tādēļ ka par laimi Baltijā drīzumā
Nācis no vakariem kāda sveša tauta,
Viņa meklēs iekarot Baltijas zemi,
Ticību jaunu šeitan gribēs izplatīt.
Es arī vēlējos še to jauno ticību,
Tā manim vairāk ienesis gan pelņas,
Tādēļ ka man tā jau pieder liela dala
Pašu viņas nesēju, viņas mācītāju.
Es no tevis prasu palīdzēt šo ticību
Ievest šinī zemē, izplatīt pa Baltiju;
Par to tevim dāvinu trej-deviņus gadus!
Zvērē manim, liekuli, pie šā pūķa rīkles,
Ka tu pilnam apņemies Pērkonu aizliegt!" -
"Es apņemos pilnīgi Pērkonu aizliegt.
Un par savas tautas nodevēju palikt." -
"Un par savas tautas nodevēju palikt,
Palīdzēt tautas varoņus samaitāt." -
"Palīdzēt tautas varoņus samaitāt.
Še svešas ticības mācītājus ievest." -
"Še svešas ticības mācītājus ievest.
Tautiešus pierunāt svešiniekiem klausīt." -
"Tautiešus pierunāt svešiniekiem klausīt,
Kaut un dedzināt tos, kas turas pretim." -
"Kaut un dedzināt tos, kas turas pretim,
Vispārīgu verdzību beidzot še ievest." -
"Vispārīgu verdzību beidzot še ievest.
Uzcelies, dzīvo līdz noteiktam laikam!"
Pēc tam visi Kangaru apsveica laipni.
Līkcepure ziņoja darīšanas beigtas,
Tad, no visiem pavadīts, brauca ar raganu
Atpakaļ atkal uz kapara kambaru.
Šeitan melnie kundziņi izcēla veco
Raganu laukā, paši kāpa iekšā;
Raganas noliecās vaigiem pie zemes,
Piešķīda kambarā atkal sēra uguns,
Un ar troksni iebrauca Līkcepure zemē.
Lāčplēs's arī steidzās laukā no šā mājokļa.
Aiziedams caur kukņu, paņēma tas līdzi
Kādu aprakstītu, mazu tīstoklīti,
Lai tā būtu zīme, ka viņš bijis šeitan,
Redzējis še visus negantības darbus.
Kalna gaisā skaidrajā vieglāk viņam palika,
Tomēr tam žēlums, rūgtums sirdi pārņēma.
Bluķī atkal ielīdis, gaidīja Lāčplēs's,
Kamēr iznāks Spīdala, pārskries uz mājām.
Meičas mājās palaižot, vecene sacīja:
"Spīdala, tevim pateikšu ko jaunu -
Lāčplēs's bija šeitan klāt pie vakariņām,
Redzēja, kā kundziņi dzīvoja ar meičām."
Spīdala palika drīz gan bāla, sarkana,
Mīlestība pirmā ienaidā negantā
Pārvērtās drīzi viņas kaislā sirdī.
"Kādēļ tu to pirmīt neteici manim?
Tas būt' galu atradis pūķa uguns rīklē!"
"Mūsu kungam starpā negribēju maisīties;
Zināms, dzīvot nebūs tālāki Lāčplēsim -
Viņš guļ tavā bluķī, gaid', kad skriesi mājā.
Jūs ar Sērenieti jājat abas kopā.
Tālāk uz augšu līdz pat Staburagam;
Tikušas virs atvara, lec uz viņas bluķa,
Palaid savu vaļā, burves vārdus sakot, -
Tas ar visu Lāčplēsi atvarā iekritīs,
Kur vēl neviens cilvēks dzīvs nava iznācis!
Skaista un cienīga debešķīgi,
Un tērpusies greznotās rotās,
Stabradze pārnāca noskumusi
No Likteņa sapulces mājās.
Vai arī viņai, kas sēroja daudz
Pie Latvijas Daugavas krastiem,
Tādēļ ka Staburags mūžīgi snauž
Un vientuļa viņa starp dzīviem, -
Vai viņai nākotnē raudāt vēl būs
Par Baltijas likteni sūro?
Veclaiku slava, kas aizmirsta kļūs
Pie tautas, ko viņa tā mīļo?
Tagad, kur vectēvu ticība vald',
Tā dalību ņēma pie visiem:
Salnainos rītos tā miglu uzmet,
Lai neskādē arāju stādiem;
Pusnaktī piedraudē laiviniekiem,
Lai atvara tuvūmā nebrauc;
Pusdienā ganiem un ceļiniekiem
Iz avota spirgtumu pasniedz;
Bet viņas mīļākā darbošanās
No laika uz laiku ir šāda:
Izlūkot meitiņas tikumīgas
Un dzimušas zināmās dienās -
Tās viņa sargā kā nevainīgas
Un aicina kristalu pilī,
Pamāca, roto un apdāvina
Un izlaiž tad laimīgas tautās,
"Stabradzes meitiņas" sauktas tās tiek,
Un tautieši laimīgi teicas,
Laimas-māt' kuram par līgavu liek
Reiz Stabradzes meitiņu dabūt.
Lāčplēs's jau atradās atmozdamies
Iekš Stabradzes gliemežu gultas,
Brīnījās, apkārt sev skatīdamies,
Un domāja, kur gan tas esot;
Gultiņa likās tam līgojoties,
Kā šūpota ūdeņa viļņiem,
Gaismiņa spīdēja zilganota
Caur kristalu skaidrajām sienām.
Istaba ļoti bij izgreznota
Ar zelta un sudraba lietām;
Jaukākā kārtībā sastādītas
Bij visas šīs brīnuma lietas.
Kamēr vēl Lāčplēs's atminējās,
Kā vakar ar raganām braucis,
Durvis it nejauši atdarījās
Un jaunava ienāca kāda,
Tās seja likās tik piemīlīga,
Ka neviļot jāsaka bija:
Līdzīga viņa kā mēnesnīca,
Ar magoņu ziediņiem jaukta;
Tumšzilās acis tai nolūkojās
Tik liegi kā austoša diena;
Bet, ilgāk skatot, tās parādījās
Tik dziļas kā atvara dzelme, -
Paldotas drāniņas, gaišzilganas
Tās augumu aplenca slaidi;
Mati bij atsieti vizulīšiem,
Tie nolaidās sprogās līdz ceļiem.
Lāčplēs's domāja, ieraugot to,
Ka dieviete parādās kāda,
Gribēja uzcelties, pateikties tai,
Ka glābusi viņu no nāves,
Viņa to neļāva, runādama,
Ka vajagot spēkus vēl taupīt;
Pēc tāda tik reta gadījuma
Tas pilnam vēl neesot izglābts:
"Debesu radījums, saki jel man:
Kur nokļuvis tagad es esmu?
Pastāsti pati, kas esi tu ar,
Lai zinu, kā godināt tevi." -
"Mani par Stabradzes meitiņu sauc,
Un šī viņas kristalu pile;
Tevi tā glābusi ienesa še,
Kad raganas atvarā meta."
Lāčplēsim bij, it kā debešķīga
Jau laimība pildītu krūtis -
Tagad tas zināja meitiņu šo
Tik cilvēku bērnu vien esot.
Meitiņa ienesa uzkožamo
No plāceņiem, piena un medus,
Lūgdama, Lāčplēs's lai baudot kaut ko,
Šī iziešot Stabradzei vēstīt.
Lāčplēs's uzcēlās, spirdzinājās
Un apģērbās kārtībā ātri.
Atkal drīz durvis te atdarījās,
Un ienāca Stabradze pati;
Laipni tā Lāčplēsi sveicināja
Un jautāja, kā viņam klājas:
Jauneklis pateicās klanīdamies
Un teica, ka klājoties labi;
Mūžam šai pilī tas vēlējoties
Pie labajām dievietēm dzīvot.
Stabradze skatījās slēpumīgi,
Kad Lāčplēsim atteica šādi:
"Varbūt ka vēlāki satiksimies,
Un mūžība nebūs tad gara;
Tagad tev dievi spriež tālāki iet
Uz grūtaja dzīvības ceļa,
Pūlēties darbos viskrietnākajos
Priekš tēvijas tautiešu pulkā;
Slavu pie tautas sev iemantoties
Un laimi pie mīļotām krūtīm!"
Lāčplēša acis gan spīdēja prieks,
Ar jaunekļa dūšu tas teica:
"Pateicos dieviem, ka sprieduši man
Tie tēvijā likteni šādu, -
Dzīšos to izpildīt; laimīgāks vēl
Sev teicos, ka redzu no vaiga
Stabradzi labajo, debešķīgo
Un arī tās meitiņu skaisto, -
Abas jūs būsiet mans augstākais skats
Un dzineklis tuvoties mērķim!" -
"Tevim to vēlējam abas no sirds,"
Tam atteica Stabradze smaidot.
"Varoni jaunais, tev nāksies gan grūt
Pret naidniekiem ļaunajiem karot,
Sevišķi tiem, kuri slepeni lien,
Un tādi būs Spīdala, Kangars;
Ņemi šo mazajo spogulīti
No manim kā piemiņas zīmi
Un, kad reiz ļaunajie uzmācas tev,
To ātrumā turi tiem priekšā, -
Tūliņ tie paliks kā bezspēcīgi,
Jo ieraudzīs Pērkona ģīmi!"
Stabradze izņēma runādama
Iz tīnītes spoguli mazu,
Iedeva Lāčplēsim, sacīdama,
Lai glabājot viņu it labi.
Lāčplēs's tai pateicās, izlūdzās ar
No jaunavas piemiņu kādu;
Meitiņa nosarka, raisīja tad
Iz matiem tā zīļotu lenti,
Pušķoja cepuri viņam ar to
Un kaunīgi skatoties teica:
"Brīnišķas lietas, ko dāvāt, man nav,
Bet pušķojot cepuri tavu,
Bāliņu pulkā es palaižu tev'
Un vēlēju laimīgu ceļu!" -
Lāčplēs's bij aizgrābts un nezināja,
Kā meitiņai pateikties labāk.
Stabradze atkal to uzrunāja:
"Nu steidzies, varoni jaunais, -
Vadīšu tevi es augšām uz klints
Caur kristalu pils vārtiem laukā;
Meitiņu, kuru par Laimdotu sauc,
Tu tiksi vēl kādu reiz redzēj's; -
Cerēju, zīļotā lentīte ši,
Iz brūnajiem matiņiem ņemta,
Brīnumus darīs vēl vairāk pie tev'
Nekā mans dāvātais spogul's." -
Lāčplēs's pie durvīm tak atgriezās vēl
Un uzmeta Laimdotai acis -
Izlikās spiežoties ārā kaut kas
iz meitiņas dzelmīgām acīm;
Lāčplēsim nekād' bij pārdomāt to,
Jo pils vārtos atmaņa zuda,
Krita pie zemes un palika tas
Tur pārvērsts par akmeni guļot! -
Lecoša saulīte apspīdēja
Jau Daugavas līčotos krastus,
Debess bij skaidra, un izrādījās,
Ka jauka būs nākoša diena.
Pacēlās tomēr kāds mākulīt's mazs
Un uzkāpa augstāk un augstāk:
Mākulim priekšā jāja vecs virs
Uz zirga, ar pātagu rokā.
Sirmajo zirgu tas apturēja
Tur augšā pret Stabraga klinti;
Pātaga rokā tam noplīkšķēja -
Un liesmoti zibiņi cirtās,
Pērkoņa spērieni norībēja,
Gar klints sienām akmeņi šķīda,
Staburags pamatos nodrebēja,
Un krastmalā stāvēja - Lāčplēs's! -
Grūti tam nācās to atminēties,
Ko piedzīvoj's; redzēj's šai laikā;
Tomēr tas atrada, pārdomājot,
Ka nebij tas noticis sapnī;
Sevišķi atmiņas divējādas
Tam darīja iespaidu dziļu:
Sievišķu ļaunumi netikumos
Un sievišķu tikumi augstie.
Jo projām apņēmās sargāties tas
No pirmajo kaislības valgiem,
Iemantot otrajo cienīšanu
Caur cītību krietnajos darbos.
Lejupus staigājot redzēja tas
Pret Pērses upītes grīvu
Krastmalā ļaudis, tie ielaiduši
Bij celtuvi jaunu iekš ūdens,
Taisījās pārcelties, tomēr neviens
Tie negāja celtuvi airēt;
Lāčplēsim arī bij vajadzīgs tikt
Pār Daugavu otrajā pusē,
Tādēļ tas solījās airēt viens pats, -
Lai kāpjot šie citi tik iekšā.
Visi nu sakāpa celtuvē drīz,
Un jauneklis iesāka airēt:
Tamēr pie pirmajiem vilcieniem jau
Tam salūza smagajas aires, -
Celtuve griezās bez valdīšanas
Uz lejpusē krācošo straumi -
Ļaudis uz celtuves pārbijušies
Jau rēdzēja nāvi priekš acīm;
Lāčplēsim nebij ko apdomāties,'
Tas iesāka airēt ar pļaukstīm;
Spēcīgi ūdenī iecirzdams tas
Drīz celtuvi iegrieza ceļā.
Pēdīgi laimīgi pārvilka to
Pār Daugavu otrajā pusē! -
Ļaudis nu vareni izbrīnījās
Par Lāčplēša lielajo spēku.
Krastmalā stāvēja jauneklis kāds,
Kurš iznesa baļķus no meža.
Jauneklis bija ar noskatījies
Šo Lāčplēša spēcīgo darbu,
Pienācis gribēja iepazīties
Ar stiprajo varoni, teikdams:
"Mani par Koknesi ļaudis še sauc
Un stiprāko jaunekli dēvē,
Tādēļ ka būvbaļķus iznesu es
Uz pleciem no tuvaja meža;
Strādājam, mezdami vaļņus, še mēs,
Ap Pērses un Daugavas jūtīm, -
Patversmes vajaga cietas še gan,
Jo turēties gadās pret daudziem."
Lāčplēs's tam laipnīgi paklanījās
Un pateica savējo vārdu,
Prasīja ceļa uz Aizkraukli iet
Un stāstīja nolūku savu.
Drīzi vien draudzību noslēdza tie,
Un apņēmās Koknes's iet līdzi,
Kopā ar Lāčplēsi izmācīties
Tās gudrības Burtnieku pilī.
Spīdalas bailes bij domājamas,
Kad redzēja otrajā dienā
Lāčplēsi spirgtu pie veselības
Jau nonākam Aizkraukles pilī. -
Tēvu tā lūdza, lai saņemot viens
Tas nākdamus jaunajos viesus,
Neesot labi šai tagad pie sirds,
Tā aiziešot kambarī savā.
Turpretim Aizkrauklis priecājās daudz,
Kad Lāčplēsi redzēja sveiku;
Gribējis bija tas ziņu jau laist
Uz Lielvārdes kuniga pili.
Lāčplēsim arī vis nēpatikās
Ar Spīdalu satikties atkal,
Tādēļ tas prasīja aizbildināt,
Kad Aizkrauklis lūdza nākt iekšā;
Esot jau ilgi šis nokavējies
Un tādēļ nu došoties tālāk;
Aizkraukles mežos tas apmaldījies,
No kurienes Koknes's to glābis.
Aizkrauklis grozīja galvu par to,
Bet tomēr drīz vēlēja atvest
Lāčplēša kumeļu apsedlotu.
Un jaunekļi devās uz ceļu.
Spīdala pakaļ tiem noskatījās,
Un acis tai zvēroja nikni.
"Jāj tu līdz austrumam," sacīja tā,
"Gan atriebjot panākšu tevi!" -
Nākošā vakarā notika tie
Jau slavētā Burtnieku pilī.
Burtnieks tos saņēma, izprasīja,
No kurienes nākot, ko gribot.
Jaunekļi izteica vēlējumos,
Un Lāčplēs's to sveica no tēva.
Laipnīgi Burtnieks tad pieņēma tos
Kā mācekļus vecajā pilī.