IV cēliens (Trīnes grēki)

by Rūdolfs Blaumanis

Ceturtais cēliens

Istaba Maz-Bērzos kā otrā cēlienā. Skapja durvis nav pilnīgi cieti.

Pirmais skats

Vilis. Joske.

Vilis garos veclaiku svārkos stāv pie galda ar muguru pret skatītājiem.

Joske (arī smieklīgi satuntuļots, ar vaiņagu no papīra puķēm galvā). No, voi neese gatavs? Tu man par ta piec kapeik vise pudelite perve uzliks uz gīme.

Vilis. Gatavs! (Atdod Joskem mazu pudelīti, ko šis noslēpj, un iebāž pats mazu spieģelīti ķešā.) Nu esmu ķēniņa dēls ar zvaigzni pierē, Joske.

Joske. Nesak tu Joske, es es' tagad princese.

Vilis. Labi. Nāc nu, dzersim kāzas.

Joske. Labak vines ēdisem. Man gribes ēst.

Vilis. Tas jau tik tāpat vien tiek runāts. Es tevi tagad vedīšu savā pilī.

Joske. Kas ta pile būs?

Vilis. Pagalmā lielais kāpostu kubuls. (Abi iet uz vidus durvīm. Atis un Juris ienāk pa vidu.)

Otrais skats

Vilis. Joske. Atis. Juris.

Atis. Oho! Ko tad jūs te darāt? Ē — Vili, mans dēls!

Vilis. Es tagad esmu gudrais ķēniņa dēls ar zvaigzni pierē, un šitā ir mana brūte. Iedevu viņam par to piecas kapeikas.

Atis. Jūs esat zelta zēni. Juri, skaties: gluži kā pastellēti!... Ejiet un kāzojaties tur saimes istabā tāļāk. Bet palieciet tur, kamēr topiet saukti. (Zēni prom pa kreisai.)

Trešais skats

Juris. Atis. Tad Made.

Juris. Ļoti labi. Kopā ar tiem diviem (rāda uz labajām durvīm) viņi mūsu nodomu jauki pabalstītu, bet Made negrib, un Rembēniete jau klāt.

Atis. Ko? Klāt? Negrib? Viņai jāgrib!... (Made ienāk pa vidu.) Made, tu negribot traka būt?

Made. Nē, nu man tādu joku diezgan. Iznāks vēl lielāka ķeza.

Atis. Tā! Nu tad klausies: tad Brenča arī vairs tāļāk neārstēšu.

Made. Bet es jau nemaz nezinu, jaunskungs, kāds cilvēks trakumā ir. Ko viņš dara, ko runā!

Atis. Tev vairāk nekas nav jādara kā jāpārgriež acis un jāmuld.

Made. Jāmuld! Bet par kādām lietām?

Juris. Nu — runā par mīlestību. Par to jau tā kā tā visvairāk top muldēts. Saki, ka Rembēnietes vedēju gribi precēt.

Made. Jau atkal precēt! Nu — manis dēl!... Bet par ko visa šī jaunā trace?

Atis. Rembēniete jāaizdzen, kamēr mātes nava mājā —

Juris. Un tai ceļš uz mūsu māju jāaiztaisa uz visiem laikiem.

Made. Bet kad nu māte no mācītāja agrāk pārnāk mājā

Juris. Viņa nemaz nav pie mācītāja. Pamanīju pirmiņ Rembēniete nāk! (Satver Madi aiz rokas, abi ātri prom pa kreisai.)

Atis izvelk revolveri iz kabatas, uzliek to uz galda un nosēstas. Rembēniete ienāk pa vidu.

Ceturtais skats

Atis. Rembēniete.

Rembēniete. Labdien!

Atis. Labdien! (Maza pauze.) Ko jūs vēlaties?

Rembēniete. Vai saimnieces nava mājā?

Atis. Nē, nava.

Rembēniete. Nava?... Ak nava gan... Vai tad kur izbraukuse?

Atis. Nē... Jūs laikam vēl neziniet...

Rembēniete. Ko tad?

Atis. Kāda te nelaime notikuse?

Rembēniete. Šite? Maz-Bērzos? Ar saimnieci?

Atis. Ar saimnieci un visiem citiem mājas ļaudīm. Tikai saimnieks palicis vesels.

Rembēniete. Es nekā nezinu! Vai tad... kas tad...?

Atis. Es jau arī lāgā nezinu... Māte... dēls... kāda veca atraitne... Nāves zāles, ar kurām par nelaimi visi apdzērušies un sajukuši. Kad mani atveda, tad saimniece jau bija sākuse trakot un aizbēguse.

Rembēniete. Kungs tētīt!... Tad jau jūs laikam esiet dakteris?

Atis. Jā.

Rembēniete. Vai Die, vai Die — Tad jau — man — laikam tūliņ jāgriežas atpakaļ!

Atis. Nezinu, ko jūs te gribiet un kas esiet. Bet lielu prieku gan še nepiedzīvosiet Redziet — bez šāda rīka te nevar iztikt Kad vairs nevar glābties, tad — (Sagrābj revolveri, pamet roku pret Rembēnieti. Rembēniete iekliedzas.)

Atis. Jā, katram sava dzīvība jātaupa... Klau, tur atkal viens sāk trokšņot. Jāapmierina. (Prom pa labai.)

Rembēniete. Aktu nestundiņa! Kas mani grūda braukt uz šo trako namu! Vai tā Dāva nevarēju ņemt un mierīgi dzīvot...

Dāvis iereibies ienāk ar plāceņu nastu pa vidu.

Piektais skats

Rembēniete. Dāvis. Tad Made.

Rembēniete. Atpakaļ, atpakaļ, Dāvi! Atpakaļ!

Dāvis. Atpakaļ? Vai tad šitie vēl nav īstie Bērzi?

Rembēniete. Ir, ir — bet te notikuse ķeza... nelaime...

Dāvis (iegrūž viņai sānos). Kas par ķezu, kas par nelaimi? (Smejas.)

Rembēniete. Ak, neprasi nu, nāc (Made ienāk) — eče, nu ir par vēlu!

Dāvis. Kas par vēlu?

Made. Skaties, kas par smuku viesi! Kas tevi pie tās karašu nastas piesējis?... Labdien, preceniek! (Dod roku.)

Rembēniete. Neklausies viņā! Viņa traka!

Dāvis. Traka? Vai tādēļ, ka mani nosauca par smuku? (Piegrūž Madei pie sāniem.) Vai es tev patīku?...

Made. Par vari. Še roka. Kad iesim skaitīt?

Dāvis. Bet tā tik ir karsta. Tāda man patīk. To es ņemšu. Es tevi ņemšu. (Smejas.)

Rembēniete. Atjēdzies jel! Klausies jel!

Dāvis. Liec nu mani mierā. Kad es tevis gribēju, tad tu steidzies braukt šurp. Dari nu savu darīšanu.

Juris ienāk pa kreisām durvīm.

Sestais skats

Rembēniete. Dāvis. Made. Juris.

Juris, aplicies palagu ap pleciem, tuvojas Dāvim, paklanās dziļi, izvelk tabaka dozi un sniedz viņam to. Dāvis paklanās pretī, ņem šņūcienu un sniedz Juram gandrīz jau iztukšotu šņabja pudeli. Juris pakuļā pudeli, papurina galvu un atdod pudeli atpakaļ. Tuvojas Rembēnietei, paklanās dziļi un sniedz viņai dozi.

Rembēniete (pārbijusēs). Tas jau ir Juris!... Dāvi! (Satver Dāvi aiz rokas un glābjas aiz viņa.)

Dāvis (kas nupat gribēja dzert). Vai tu dulla!... Brauc pie viņa precībās un ieraudzīdama sāc kliegt. labāk dod mutes! (Lūko no viņas atsvabināties.)

Rembēniete. Viņš jau traks! Viņš traks!

Dāvis. Traks! Ko tu te trako? Es dzeru, un tev laikam reibst. (Atsvabinās no Rembēnietes. Uz Madi.) Nāc, mužiņ, sirsniņ, neklausies... saki — kā tevi sauc?

Made. Mildiņu — Mildiņu, kur neviens neredz.

Dāvis. Mildiņa — mīksts vārdiņš. Nāc, dosi man mutes, Mildiņ.

Made. Tur, kur neviens nedzird. (Velk Dāvi prom.)

Rembēniete. Dāvi, neatstāj manis! (Tura viņu cieti.)

Dāvis. Skaties nu! Laid mani!

Made. Nāc, nāc! (Velk Dāvi prom.)

Rembēniete. Neej! Apžēlojies! (Velk viņu atpakaļ.)

Dāvis. Ak, laid nu mani! (Prom ar Madi pa kreisai.)

Juris, pa tam paskatījies pa logu un tad ātri pa labai izmeties laukā.

Rembēniete. Nu esmu postā. Mīļais, es jau nekā negribu... (Ierauga, ka Juris nozudis.) Paldies Dievam, nu varēšu... (Dodas uz vidus durvīm. Ārā troksnis.) Kas tur? (Māte ubadzes uzvalkā, pliku galvu iesteidzas pa vidu.)

Septītais skats

Rembēniete. Māte.

Rembēniete (iebrēcas un atkāpjas, ar rokām atgaiņā damās). Viņa! Projām, projām!

Māte. Ā.. tu... mīļā... nebīsties... labdien... jā, redzi (pie vienām un otrām durvīm pieskriedama, tās atraudama un atkal iekliegdamās aizgrūzdama)... neņem par ļaunu... man... ak, ak, ak... man... tur ārā... ak, palīdzi jel... Nekur! Nekur! Nekur! Ā! Tā, šite... (Pieskrien pie skapja, atver to, iekāpj drēbju karamā pusē un aizver skapi cieti. Rembēniete pieklūp pie skapja un aizslēdz to.)

Troksnis ārā pa tam aug.

Rembēniete (kas pa istabu bēguļojuse). Nu pastardiena klāt! Nu pastardiena klāt! (Noslēpjas aiz aizkara. Dāvis ienāk.)

Astotais skats

Rembēniete. Māte. Dāvis. Tad Mārcis un Ludis.

Dāvis. Kur mana brūte palikuse? Ē, Mildiņ! (Izvelk pilnīgi tukšo pudeli no ķešas un grib dzert. Tura to izbrīnējies pret gaismu un kulā viņu, pie tam muguru atgriezdams vidus durvīm. Liek pudeli no jauna pie lūpām. Mārcis un Ludis ienāk steigšus pa vidu.)

Mārcis. Vai re! Nu ir cieti!

Ludis. Nu sesks slazdā! (Satver Dāvi aiz elkoņiem.)

Dāvis (apsviežas apkārt, pie tam atsvabinādamies). Ko nu? Ko jūs gribiet?

Mārcis. Laikam vēl turēsies preti! Skaties, cik ātri pārģērbies! Ē, palīgā, palīgā! (Abi brūk Dāvam virsū un grib viņu sasiet.)

Dāvis. Vai jūs nesamanīgi! Lūkojiet tikai! Došu ar pudeli pa galvu, ka stikli vien apjuks! (Ir runādams, atpakaļ kāpdamies, aizvirzījies līdz aizkaram un pie tā piespiedies. Piepeši palēkdams sāņus.) Kas tad tur?

Ludis (paceļ aizkaru). Ā.. Skaties!

Dāvis. Kas tur ko skatīties! Tā mana saimniece. Liekat viņu mierā... Kur mana brūte?... (Prom pa kreisai.)

Mārcis. Skaties!

Rembeniete. Mīļie, labie... es nekā nezinu... es nekā nezinu... es tikai tāpat vien te noslēpos...

Ludis. Ekur maza meitenīte — iet slēpties... Dod nu rociņas, meičiņ, lai tās sasienam. (Grib viņai valgu mest ap rokām.)

Rembēniete. Ja tad jāmirst, jāmirst!... Bet ar labu gan nepadošos! Ja vairāk ne, vienam izskrāpēšu acis! (Gāžas ar joni Ludim virsū)

Ludis (iztrūcies). Va velns! (Bēg.)

Mārcis (bēgdams). Turies pretī! Turies pretī!

Ludis. Turies tu pats pretī! Man ir sieva un bērni! (Prom pa vidu.)

Mārcis. Ko tad lai es viens... ujā, ujā... (Rembēniete viņu satver aiz svārkiem.) E, glābiet, glābiet!

Tēvs un Jaņuks ienāk pa vidu.

Devītais skats

Rembēniete. Mārcis. Tēvs. Jaņuks. Māte.

Tēvs. Kas nu? Kas te?

Rembēniete palaiž Mārci vaļā.

Tēvs. Ak — Rembēnu māte! Taisni tādam jucekļam uzbraukuse virsū... Bet ko tie puiši... Gribēja tevi ņemt cieti?... Apžēlojies — Mārci! Manu viešiņu!

Mārcis. Jā, Bērzu tēv, mēs domājām, ka tā skrandaine, kas te ieskrēja

Tēvs (smiedamies). Ir Rembēnu māte!... Rembēnu māt, kur tā ubadze nozuda?

Rembēniete. Es... tikai tos divus... cita neviena te neesmu redzējuse.

Mārcis. Bet te tak nupat viņa ieskrēja. Mēs ar Ludi gaiši redzējām.

Rembēniete. Saimniece te ieskrēja, ne ubadze un ielīda tur skapī.

Tēvs (uz Mārci). Redzi nu, ko ar savu pārsteigšanos esiet izdarījuši. Mana viešiņa tā pārbijusēs, ka sāk melsin.

Rembēniete. Es nemaz nemelšu. Man nekā nevajaga slēpt, Bērzu tēv; zinu jau visu tavu nelaimi.

Tēvs. Kādu nelaimi?

Rembēniete. Ka te visi apdzērušies driģeņu un--

Tēvs (ātri). Jaņuk, skrien ķēķī pēc salta ūdens, liksim viņai slapju dvieli uz galvas. Un tu, Mārci, — tepat caur mūsu galu, caur dārzu — lec uz māju un lūdz, lai Ata jaunskungs tūliņ steidzas šurp. Rembēnu mātei tapis nelabi.

Rembēniete (arvien nedrošāka tapdama). Bet man jau nemaz nav nelabi...

Jaņuks (kas pa tam piesteidzies pie kreisajām durvīm, tajās atdurdamies). Kas tad te par ērmiem?

Mārcis (tāpat pie labajām durvīm). Kas tad tie tādi?

Tēvs. Kas tur ir? Bēgle? Iekšā — šurp ar viņu!

Jaņuks iebīda ātri istabā Vili un Josku. Mārcis tāpat Brenci un Ābramu, abus jocīgi līdz kaklam ietītus un sasietus deķos. Vienam uz galvas uzsiets mazs spilvenis, otram tā aptīta ar raibu lakatu. Mārcis prom.

Desmitais skats

Rembēniete. Tēvs. Jaņuks. Māte. Vilis. Joske. Brencis. Ābrams.

Tad Dāvis.

Tēvs (uz zēniem). Ko? Jūs... (Uz Brenci un Ābramu.) Un jūs! Un tādi!... Apžēlojies

Jaņuks (kas pa tam atkal kreisajās durvīs bija nozudis, velk Dāvi, kuram deguns gluži melns, aiz rokas iekšā). Un še ir vēl viens. Skataties — pa skursteni gribējis izlīst!

Rembēniete. Tas jau mans puisis!

Jaņuks. Puisis?... Patiešām... tas jau ir mans kupčs... Aiz tā melnuma nemaz nevar pazīt... Bet kādēļ tad viņš pa skursteni ložņājis? Buļļi tajā nekarājas.

Dāvis. Es jau nemaz neložņāju. (Piegrūž Jaņukam pie sāniem.) Gribēju savu Mildiņu bučot, bet tā man piegrūda katliņa dibinu pie deguna.

Tēvs. Mildiņu bučot...deguna... es nesaprotu!... Ko tas viss nozīmē! Vai... vai tiešām jūs visi driģeņu saēdušies?... Vai varbūt Māte... vai tad neviens nezina, kur viņa ir?

Rembēniete. Nu, viņa tak ir skapī!

Tēvs. Blēņas! (Iet atslēdz un atraun skapi vaļā.) Ā!... Dievs žēlīgais! Tiešām! (Nokrīt krēslā.)

Māte (iznāk ātri no skapja, tuvojas Rembēnietei, kura veikli aizmetas aiz galda. Dusmīgi). Paldies, Rembēnu māt, ka mani tā visu cilvēku priekšā izkaunināji, pastāstīdama, kur noslēpos! Savu izdarījuse, tu nu ar Dieva palīgu vari braukt uz māju.

Rembēniete (priecīgi). Vai es varu?... Nāc, Dāvi, nāc! (Prom pa vidu.)

Dāvis. Paga, lai no savas brūtes atvados. (Prom pa kreisai.)

Vienpadsmitais skats

Tēvs. Māte. Jaņuks. Vilis. Joske. Brencis. Ābrams.

Tēvs (pieceldamies, spēcīgi). Nu man diezgan! Nu man līdz kaklam diezgan!... Jūs, zeņķi, sakiet — kas jūs šitā izķēmojis?

Vilis (nedroši). Neviens... tētiņ, mēs paši... par jokiem...

Joske. Mēs dzērām kāzas...

Tēvs. Ak tā!... Jūs esiet samācīti!... Projām, laukā, projām! (Vilis un Joske ātri prom pa vidu.)

Divpadsmitais skats

Tēvs. Māte. Jaņuks. Brencis. Ābrams.

Tēvs (uz māti). Nu, tad stāsti tu pate.

Māte. Es pate?

Tēvs. Jā. Ar kādu nolūku tu tos te tā esi izģērbuse?

Māte. Es? Es nezinu ne rīta, ne vakara.

Tēvs. Neliedzies nu, kad viss ar roku taustāms.

Māte. Bet prasi jel viņiem pašiem — Brenci, Ābram, runājiet jel!

Brencis. Jā, tēv, viņa gan nav... nav gan...

Ābrams. Vine tesām nav vainige. Mums bije jāsvīst, saimniek, mēs bijem sagiftete — giftige

Tēvs (ļoti dusmīgi). Sasper jods, es arī varu būt ģiptīgs! Kas te nu ko melot! Es tak redzu: te pret Juri kaut kam vajadzēja notikt, ja negaidīts juceklis nebūtu izcēlies! Bet nu es tai lietai darīšu galu! Man viņa līdz kaklam, līdz kaklam, līdz kaklam! (Steigā ar lieliem soļiem pa istabu) Tā iet, kad sievietēm atļauj par daudz vaļas! Tu domā, tad tu tiksi labāk caur, un viņi pēdīgi vai māju noceļ no tās vietas. Jo kaķi glauda, jo kupri ceļ!

Māte. Bet mīļais--

Tēvs. Bet, mīļā, tev šodien pēdējo reizi groži rokā! Turpmāk es visas būšanas vadīšu, turpmāk es še būšu kungs... Kur Juris? (Jaņuks prom pa kreisai.)

Māte. Bet mīļais--

Tēvs (viņu pārtraukdams). Brenci, mēs turpmāk pīpēsim, cik mums patīk! Visas tabakas dozes vēl šodien liksim uz sārta!

Māte. Bet mīļais--

Tēvs. Ej kar grožus vadzī, diezgan ilgi esi braukuse!

Juris un Jaņuks ienāk pa vidu.

Trīspadsmitais skats

Tēvs. Māte. Brencis. Ābrams. Juris. Jaņuks. Tad Atis. Emīlija. Made. Vēlāk Dāvis un Trīne. Beigās Rembēniete.

Tēvs (stingri). Nāc šurp, Juri!... Tu man esi bijis allaž labs dēls, kuram reti kas bijis jāpavēl. Ceru, ka tu tādēļ jo ciešāk ievērosi, ko tev tagad saku. Tu saprecēsies īsākā laikā ar kaimiņu Emīliju vai saņemsi manu tēva lāstu! Es vairs nevaru... citādi mani tā lieta padarīs traku! Neskaties uz to, ka māte negrib... Tu redzi, kādus palīgus... (Rāda uz Brenci un Ābramu.)

Māte (viņu pārtraukdama). Bet es jau arī tagad gribu! Zinu, ka Emīlija krietna...

Tēvs. Tā!... Jo labāk — tu dzirdi, dēls.

Juris. Dzirdu, dzirdu — urrā — un man brīv viņu vest iekšā?

Tēvs. Vai tad viņa ārā?

Juris. Jā. Viņa sadzinuse kurlmēmās ubadzes pēdas. (Atver vidus durvis, pamāj. Atis ieved Emīliju. Made seko.)

Māte (tuvojas Emīlijai. Pēc mazas pauzes. Paklusām). Ja manu netaisnību pret tevi vari piedot, tad ņem manu dēlu...

Emīlija (smīnēdama). Es varu, es varu. (Noskūpsta mātei roku.)

Juris. Un es ņemu, es ņemu! (Apkampj Emīliju.)

Atis pa tam piegājis pie Brenča un Ābrama un iečukstējis tiem kaut ko ausīs.

Brencis. Ko? Tikai māņi? Mēs veseli?

Ābrams. Ā! Vesele! Vesele! Brence brāle! (Sadodas ar Brenci mutes.)

Made. Bet, Ābram, tā jau mana darīšana!... (Noslauka Brenčam ātri lūpas ar priekšauta stūri un nobučo Brenci vairāk reižu.)

Dāvis (ved Trīni no kreisās puses istabā). Viņa gan sakās, viņa esot mana īstā Mildiņa, bet man liekas, man bij cita...

Jaņuks. Nē, nē — tā ir īstā, īstā.

Dāvis. Nu, tad ardievu!

Trīne. Sveiks, sveiks, brūtganiņ! (Dāvis bučo Trini un nomelno tai abus vaigus.)

Rembēniete atver apdomīgi vidus durvis un skatās iekšā.

Dāvis. Pēc trim nedēļām ar šito enģeli dzeršu kāzas.

Rembēniete. Meli! Es būšu tas enģelis! (Satver Dāvi aiz rokas, ātri ar viņu prom)

Dāvis. Na, manis dēļ!

Jaņuks (uz plāceņu nastu rādīdams, nosauc viņiem pakal). Ņemiet savus kāzu pīrāgus līdz!

Trīne (ģībdama). Ah!... Atkal par velti mīlēts!... (Krīt Atim rokās, kas viņu nolaiž krēslā, kuru Jaņuks ātri pienes. Visi smejas. Grupa.)

(Priekškars.)

(Nobeigums)