II cēliens (Trīnes grēki)
Otrais cēliens
[edit]Istaba kā pirmā cēlienā.
Pirmais skats
[edit]Tēvs. Juris. Vilis.
Tēvs meklē pa skapi. Juris staigā. Vilis stāv kaktā.
Vilis (pēc brīža). Vai nu jau varēšu iet, Juri?
Juris (ķešas pulkstenā paskatījies). Jā, vari iet!
Vilis (tuvojas tēvam). Piedod, tēv, es tā vairs nedarīšu. (Bučo viņam roku.) Es vairs nevienam krēsla neraušu nost. Es labošos.
Tēvs. Lai Dievs dod, dēls! Cerība man ir, ticības nav. (Uzsit Viļam uz pleca.) Ej, ej un lūdz, lai Brencis arī piedod. (Vilis prom pa vidu.)
Otrais skats
[edit]Juris. Tēvs.
Juris. Ko tu tur, tēv, pa to skapi meklē?
Tēvs. Ģipts. Te bija tādas baltas žurku zāles —
Juris. Vai tad atkal kaut kur žurkas esi manījis?
Tēvs. Nē — bet man bail, ka Brenčam to zāļu neiekārojas. Staigā tagad apkārt gluži kā dulns.
Juris. Labi, ka viņš tam jokam tik cieši tic.
Tēvs. Tu redzi, par kādu muļķi tā mīlestība cilvēku pārvērš.
Juris. Jā, bet māte jau tic vēl ciešāk —
Tēvs. Kā nu arī lai netic, kad jūsu mīlestība pat ar slotas kātu nav nositama. Bet nu viņa jau sāk šaubīties un piekodināja man, lai es izdabūjot patiesību.
Juris (smiedamies). Un tās tu tagad līdz ar to ģifti pa skapi meklē?
Tēvs. Grēks gan būs, viņu tā mānot. (Izņem kaut ko no skapja.) Te viņa ir. (Uzliek uz galda.)
Juris (apskatījies). Ej, ej, tēv, tie jau mātes pulverīši, kurus tā reizēm pret galvas sāpēm dzer.
Tēvs (tuvāk paskatīdamies). Nudie — gandrīz būtu pārskatījies. Bet kur tad tā ģipts? (Noliek pulverīšus atkal atpakaļ skapī)
Juris. Kādēļ tu viņu īsti no skapja gribi ņemt laukā? Brenča dēļ tā tak droši tur var palikt. Tu laikam domā, ka māte Madei nu nu, pie ģifts viņa neķersies.
Tēvs. Ej nu ej! Vai neatminies, ka Brencis atslēdza skapi, kad mūsu atslēgas bija paputējušas. Pirmiņ viņš taī skapī tā cieši noskatījās, un tad man tas iekrita prātā. Ahā, tā laikam tā ģipts.
Juris (paskatās). Tā viņa ir gan.
Tēvs. To es nolikšu drošā vietā. (Aizslēdz skapi un iet uz vidus durvīm. Made ienāk.)
Trešais skats
[edit]Tēvs. Juris. Made.
Tēvs. Nu, kā skrien, vienas dienas vedekliņ?
Made. Slikti.
Tēvs. Ej tak! (Prom pa vidu.)
Ceturtais skats
[edit]Juris. Made.
Juris. Slikti? Kāpēc?
Made. Ak, man tā lieta vairs nemaz nepatīk. Brencis ir par daudz noskumis. Es stāstīšu, ka mēs tikai jokojām vien.
Juris. Bet, mīļā Made, tad mana laime ūdenī. Turi nu vārdu un esi uz kādu laiciņu mana brūte. Jeb vai tu šaubies, ka par to no manis dabūsi brūtes kleitu? Ja gribi, es tev to norakstīšu uz vekseļu papīra.
Made. Ak, ko nu, es jau jums ticu. Bet man tā Brenča žēl. Es viņam izstāstīšu un piekodināšu, lai nevienam nekā nesaka.
Juris. Ai, nē, nē — māte ir par daudz laba pratinātāja, un Brencis — nē, nē, nē!
Made. Jā, un māte — tā tagad ar mani tik nikna, tik nikna, ka man, nudie, bail metas.
Juris. Ko nu, niekus, baiļoties. Ko tad viņa tev var padarīt? Vienīgi sist. Nu, un pret sišanu es tevi apdrošinu: došu tev par katru sitienu, ko tu no viņas dabū, vienu rubli. (Iet uz vidus durvīm.)
Made. Tā ir cita lieta. Nu man tūliņ būs vairāk dūšas.
Juris (durvīs). Bet nestrādā tik vieglprātīgi vien ar manu naudas maku! (Prom.)
Made (nosēstas). Viss būtu labi, kaut tik man tā Brenča tā nebūtu žēl. Nebūtu domājuse, ka tāds vīrietis tik traki var mīlēt. Ka tik viņš sev kā nepadara vien!...
Māte ienāk no kreisās puses.
Piektais skats
[edit]Made. Māte.
Māte (durvīs). Ko tu te nu sēdi, kā no laivas izsviesta! Vai ir nākams un strādājams! Es gaidu, gaidu — vai sviests pats spainīšos kāps?
Made. Salieciet nu, salieciet to sviestu viena pate spainīšos, vīramāt. Es tikām atpūtināšu rokas.
Māte. Veļa māte tava vīramāte, ne es! Rokas atpūtināt! Diezgan tās esi pūtinājuse, Juram ap kaklu turot! Ak kauns, ak grēks, cilvēku tā pievilt, kā tu to Brenci pievil! Ko tu gan domā, viņu atstādama? Bērzos tapt par saimnieci? Vai ko no mūsu mantas dabūt? Šitik (rāda ar pirkstiem) tu nedabūsi, un no mūsu mājas tevi aizdzīšu vai rītdien.
Made. Nu, nu, gan mēs abas vēl salabsim, gan jūs vēlāk ar mani būsat mierā, kad redzēsat, cik laba sieva jūsu dēlam esmu.
Māte. Tu viņam laba sieva! Vienkārša kalpa meita un neskolota!
Made. Skolotas saimnieka meitas jūs jau viņam neļāvāt ņemt.
Māte. Un tādēļ viņš man grib atspītēt un uzrunā tevi. Aiz spītības viņš tevi uzrunā, un tu tūliņ akla gājēja. Vai zini arī, ko viņš sacīja: tādu kā tevi viņš nekad nevarēšot mīlēt.
Made. Es jau nu arī pēc tās mīlestības nemaz tā neesmu. Ka tik tā saticība, ka tik man tā patikšana. Un tā jau nu ir. Juris ir smukāks par Brenci.
Māte. Tu esi meita, kurai pavisam vairs goda nav sirdī. (Sagrābj piepeši Madi un sakrata to.) Vai tu par tiesu no tā Jura neatmetīsies?
Made. Krati mani, cik tev patīk. Es no viņa neatteiktos, i kad tu man sistu.
Māte. Vai tu domā, ka to nedrīkstu?... Še tev! (Sit.)
Made. Viens rublis.
Māte. Rublis?... Še tev otrs rublis! (Sit.)
Made. Divi rubļi! (Smejas.)
Māte. Ak tu vēl smejies! Vēl viens!
Made. Trīs rubļi!
Māte. Vēl viens!
Made. Četri rubļi.. Ujā, ujā, nu diezgan, citādi tu Juri nositīsi pie pēdējās nabadzības. (Atsvabinās no mātes, ātri prom pa kreisai.)
Māte (lielākās dusmās padzenas Madei pakaļ). Tevi es nositīšu pie pēdējās nabadzības! (Nāk atpakaļ.) Bet tā tikai tagad ir pasaule... Kas to no tās Mades būtu domājis... Apēda to Brenci vai aiz mīlestības. Un nu?... Bet krietni viņa no manis gan dabūja. Esmu gluži sakarsuse. (Tausta deniņus.) Galva dun vien... Jāiedzer kāds pulveris. (Izņem no skapja glāzi un pulveri. Ielej glāzē ūdeni no krūzes uz galda un ieber glāzē pulveri. Ūdens kūs.) Tā. (Dzer.) Tas mani apmierinās. Kaut jel ar šo pulveri būtu iedzēruse arī padomu, kas nu darāms...
Tēvs ienāk pa vidu.
Sestais skats
[edit]Māte. Tēvs.
Māte. Nāc nu, nāc, tēv. Stāsti — ko esi izdarījis?...
Tēvs. Ko nu izdarīju? Viņš jau nu sakās to Madi ņemt un ņemt.
Māte. Par tiesu gan?
Tēvs. Par tiesu gan. Ko es atrunājos... Nedomāju, ka viņam tik cieta galva. Gluži kā... es nezinu... gluži kā tev. (Nosēstas.) Kas lai nu notiek?... Made mana vedekla! Dievs tētīt!... Vai tādēļ savu bērnu kreicskolā stellēju —
Māte. Vēl jau viņi nav salaulāti. Kur viņš ir? Un kur Brencis?
Tēvs. Tepat ārā jau nu abi strādā.
Māte. Lai viņi ienāk! (Tēvs pa vidu prom.) Es tak vēl domāju, ka par jokiem vien... Slikta jau viņa nav... Bet mūsu vedekla... ne, ne. (Brencis ienāk.)
Septītais skats
[edit]Māte. Brencis.
Māte. Nu, Brenci, ko tu domā? Redz, Brencīt, kā taī pasaulē iet.
Brencis (ļoti noskumis). Iet jau nu gan, iet. Kā jau kur smejas: viena nelaime, otra laime.
Māte. Šoreiz nu gan tava nelaime arī mūsu nelaime.
Brencis. Jūsu?
Māte. Nu jā. Mēs dabūjam tādu vedeklu.
Brencis. Kādu tad?
Māte. Nu, Madi.
Brencis. Kas tad Madei kait? Priša kā ābols un tāda strādniece! Jūs ar viņu variet lepoties... Bet es
Māte. Mēs lepoties?... Ar vienkāršu kalpa meitu!
Brencis. Ak tad jūs viņas negribat vis!... Paldies Dievam! Tad jau varbūt vēl — varbūt...
Māte. Nekā, nekā. Tas viņiem abiem viena alga. Mēs ar tēvu jau tiku tikām esam izrunājušies. Tagad nu vēl jālūko tev. Runā ar Juri, lūdz, lai viņš tev Madi atstāj. Vai jau varbūt neesi —?
Brencis. Es? Nē — par tādām — tādām lietām man kauns runāt. Tad — man — tā valoda — ko lai es — es jau neprotu...
Māte. Kas tur ko prast. Runā vien tā, kā tev ap sirdi.
Brencis. Ap sirdi — ap sirdi man ļoti nelabi — ļoti...
Juris ienāk pa vidu.
Astotais skats
[edit]Māte. Brencis. Juris.
Juris (ar tabaka dozi rokā. Šņūkdams. Nopietni). Ko gribi, māt?
Māte pamāj Brenčam.
Brencis (tuvojas tūļādamies Juram). Mīļais—Jaunkungs — mēs — es — es gribētu — jūs jau zināt — viņa jau nu gan ir skaista — gan — bet tā — tas — tomēr — viņa jums nepiedien, un — caur to ņemš — caur to precēšanu jūs man lieciet valgu ap kaklu — valgu, jā.
Juris. Un tāļāk?
Brencis. Un tāļāk nekā. Ak jā — un tādēļ lūdzu — neņemiet par ļaunu — atstājiet viņu — Madi — man pašam — man. Citādi, nudie — man jālec — man jālec vai akā. (Raud.)
Juris. Kad jālec, tad lec!
Brencis. Apžēlojaties! Vai jums vairs nemaz nava sirds — nemaz?
Juris. Vai tas bija viss, māt? (Grib iet.)
Māte. Juri!
Brencis. Man jālec akā — jālec. (Prom pa vidu.)
Devītais skats
[edit]Māte. Juris.
Māte. Es nudie nezinu, ko tu domā. Tu tīšā prātā cilvēku grūd nelaimē un nāvē.
Juris. Ja jau nu tu domā, ka viņš slīcināsies, kāpēc tad nesteidzies glābt?
Māte. Lai nu paklausās: vai dēlam tā jārunā?
Juris. Jā, ko tu īsti gribi! Es tak nu tikai esmu izdarījis, kā tu atļāvi. Vai nu atkal nav pa prātam?
Māte. Pa prātam gan! Made!... Sirds jau apgriežas krūtīs, par to domājot.
Juris. Bet viņa taču tikpat laba kā Rembēniete.
Māte. Tikpat laba!... Rembēniete bagāta lielmanīša...
Juris. Bet veca grezele. Made nabaga kalpone, bet jauna. Tas izlīdzinās. Un citas starpības nav.
Māte. Es jau nu redzu gan, tu man ar to Madi tikai gribi spītēt, bet apdomā — ka tava laime —
Juris. Tagad manā rokā. Rītā iesim uz mācītāju. (Prom pa vidu.)
Desmitais skats
[edit]Māte.
Māte. Rītā? Uz mācītāju? To es neatļaušu!... (Pavāji) Ak, viņš jau manī vairs neklausās. Pate jau arī izbrīvēju... Ko lai nu daru?... Rītu uz mācītāju ar vienkāršu kalponi... Tad tak gandrīz labāka tā otra — nē, nē — nikna, slinka... lai ņem vien arī to Madi... Madi... (Nopūšas.) Bet ja nu viņa, tā Emīlija, tiešām nav tik slikta... ja viņa apmelota... ja varbūt tomēr Trīne... ak, kaut man kāds to taisnību pastāstītu... Kad jel kaut kādi... Ak Dievs, ak Dievs, galva vai reibst no visa tā jucekļa. Jāiedzer vēl kāds pulveris. (Atslēdz skapi. No skapja izkrīt liekie mati.) Kas tad tas? Mati, ar kuriem es... kur tad tie te pašā priekšā... jānoliek... Dievs tētīt, kas man iešaujas prātā! (Nosēstas. Maza pauze.) Kad es to izdarītu? Tad Emīliju tūliņ līdz sirds dibinam pazītu! Ja, es to izdarīšu! (Pieceļas.) Nē, nē, nē. Ak, nieki, es to darīšu!
Aizver skapi. Noslēpj, tēvam pa vidu ienākot, parūku zem priekšauta.
Vienpadsmitais skats
[edit]Māte. Tēvs.
Tēvs. Nu?
Māte. Nu, ko nu? Rītā iešot uz mācītāju.
Tēvs. Nu tad jau būtu jāiet un jāliedz, lai nepieņem...
Māte. Lai tā brēka izceļas vēl lielāka.
Tēvs. Tiesa gan... Jātaisa, ka viņš pie mācītāja nemaz netiek. Vai zini, māt... vai zini...
Māte. Nu?
Tēvs. Jā, bet tu jau atkal bārsies.
Māte. Ak, skaties nu: bāršos! Ko nu tagad piebāršos!
Tēvs. Paklau, ja mēs... ja mums nāktu palīgā viena — tā... nu, tā Emīlija... ja tā viņa nepierunās, tad neviens...
Māte. Emīlija... Ak tad tu domā gan... Kur tas vecais lupatu deķis?
Tēvs. Es jau sacīju, ka tev nepatiks. Pieklētiņā. Vai tu viņu pārdosi Ābramam? Nupat iebrauca.
Māte. Jāpārdod ir. (Ātri prom pa vidu.)
Tēvs. Nemierīga gan ir... bet vēl negrib padoties.
Trīne ienāk no kreisās puses.
Divpadsmitais skats
[edit]Tēvs. Trīne. Tad Juris.
Trīne. Vai neredzējāt jaunā saimnieka? Tēvs (īgni). Nē. (Iziet pa labai.)
Trīne (mēdīdamās). Nē!... Vel jau nav vis ziema, ka tev mute aizsaluse.
Juris ienāk no labās puses.
Juris. Tev kā vajaga?
Trīne. Brencis nupat gribēja akā ielēkt. Tikko viņu atturēju.
Juris. Man nav glābšanas medaļas, tev ko kārt kaklā, ka tu man to stāsti.
Trīne. Vai, cik jūs nu lepni ar mani runājiet! Nudie, jādomā, jums patiktu, ka tas Brencis noslīcinātos.
Juris. Zināms. Tad man vairs nebūtu jābaidās, ka viņš man Madi atkal atņems.
Trīne. Kas tā par bezdievīgu runāšanu!... Nudie, tā jums vēl nelabais ielīdīs sirdī.
Juris. Un no tā tavas šķīstās rociņas mani tāpat gribētu glābt kā Brenci no akas?
Trīne. Par ko ne... Jaunskungs — un es varu arī izglābt.
Juris. Tiešām?
Trīne. Redziet...bet jūs par mani smiesaties!
Juris. Kur nu!
Trīne. Redziet: kam jūs to Madi īsti ņemat? Vecu mantu! Ka vēl kāda smalka cilvēka, bet prasta strādnieka vecā brūte!... Tēvs negrib, māte negrib. Brencis lēks akā vai nodedzinās jums vēl mājas. Un Made pate arī tikai tā uz pusrata, nemaz nebūs diezgan silta pret jums... Kam jums vajaga visa tā naida, to nepatikšanu un ķimpu? Apprecējaties tak ar godu. Nudie, klausaties mani: apprecējaties ar godu... Ņemiet tādu prišu, kurai vēl nav neviena brūtgana bijis. Man vēl nav neviena bijis. Tādu, kas ar māti laba. Es esmu ar māti ļoti laba. Tādu, kas smalkus rokas darbus prot. Es māku tamborēt... Precējiet — nu — precējiet labāk mani...
Juris (kas līdz šim grūti bija savaldījies, sāk briesmīgi smieties). Tevi! (Smejas dikti.)
Trīne (sāņus). Lūko nu tādam labu darījuse.
Juris. Tevi! (Smejas. Brencis ienāk. Juris apklus pēkšņi un iziet ātri pa kreisai.)
Trīspadsmitais skats
[edit]Trīne. Brencis.
Trīne. Vai re, kā aiziet! Kaunas tev acīs skatīties. Vai zini, par ko viņš tik negudri smējās? Par tevi, ka tu gribējis akā lēkt.
Brencis (it kā noguris). Lai nu, lai nu, man viss viens — viss. (Nosēstas.)
Trīne (nopūzdamās). To es ticu. Tādas lietas ķeras pie sirds. Tā man bija, kad Juris tev aizliedza mani ņemt.
Brencis. Kad tad tas notika?
Trīne. Nu tad, kad Made šurp atnāca dzīvot. Tad viņš tev iestāstīja Madi. Citādi mēs jau sen būtum apprecējušies.
Brencis. Ej nu ej! Tā man pirmā dzirdēšana!
Trīne. Ko nu liedzies. Vai nebiji pirms tā ar mani ļoti labs? Vai neatnesi man divas reizes bambankas no bodes? Vai neizpirki man tirgū beirīti un kvasu? Vai neprasīji reiz pat mutes!
Brencis. Tās bambankas tev devu par zeķu lāpīšanu, to dzērienu pirku par krekla pašūšanu un toreiz, kad tevi gribēju bučot, nebiju skaidrā.
Trīne. Ak, neliedzies nu. Es jau tev nu tās Mades nepārmetu. Kas noticis, tas noticis. Gan viss atkal būs labi... (Glaimi.) Brencīt, kas ir — būsim atkal senie vecie draugi! (Sniedz viņam roku.)
Brencis. Man tagad nav ni cauru kreklu, ni cauru zeķu — cauru.
Trīne. Bet caura sirds. Brencīt, es māku i sirdis lāpīt.
Brencis. Lāpi tam, kas grib, liec mani mierā — mani. (Pieceļas.)
Trīne. Kam nu tu tā runā, Brenci! Kad tu zinātu, kā man tevis žēl. (Aizliek priekšauta stūri vaigam priekšā.)
Brencis. Tas man viss viens — viss. (Aizgriež Trīnei muguru.)
Trīne (noskatās slepeni Brencī. Sevī). Tā nav nekā. (Dikti, Brenci satverdama aiz rokas un apgriezdama. Enerģiski.) Klausies vienu prātīgu vārdu, Brenci! Krietns vīrs, kam gods sirdī un lepnums, tā nedarīs kā tu! Meitas dēļ, kurai it nekā vairāk nav kā drusku sārtuma vaigu galos, prātīgs cilvēks nepūtīs kā sila priede, smalka lietus pielijuse. Kas tad tas smukums ir, kad nav pastāvības un tikuma? Acu mānītājs viņš ir. Tādēļ esi apdomīgs un precē tikai tādu, kurai sirds laba un šķīsta un darbi veicīgi. Maz gan tādu vairs uz zemēm var atrast, bet pa vienai puķītei še tomēr vēl ir. Brenci, paskaties manī! Tā no visas sirds! Brencīt, es esmu vēl viena no tām retām vijolītēm... Precēsimies, Brenci! Ņem mani — Madei par spīti!
Brencis. Vai tu traka! Tevi Mades vietā! Atkāpies no manis, sātan! Marš, laukā! (Stumj Trīni uz durvīm.)
Trīne. Ujā, ujā, negudrais, es jau gan pate aiziešu! (Aiziet pa vidu.)
Brencis. Sātanu enģeļa vietā! Ak, ak!...
Trīne (pabāž pa durvīm galvu). Ka tu sapelētu kā trīs gadi vecs maizes klaips. (Prom)
Brencis. Lādi, cik gribi, viltīgā pasaule. Man viss viens. Zinu, kas man jādara. Jāmeklē otrā brūte. Made mana pirmā, nāve otrā — nāve. (Izvelk atslēgu no ķešas, atslēdz skapi.) Te stāvēja ģipts. (Meklē.) Te tā ir. Ar vienu šņūcienu pietiktu, bet ņemšu drošības dēļ divus.
Paņem divus pulverīšus, izņem atslēgu no skapja un iet uz galdu. Atgriežas, aizgrūž pavirši durvis. Ielej tad ūdeni glāzē un ieber tajā vienu pulverīti. Made ienāk.
Četrpadsmitais skats
[edit]Brencis. Made.
Made. Brenci, vai mātes neesi redzējis? Sviests jāsver.
Brencis. Neesmu redzējis. (Made grib aiziet.) Made!
Made. Nav vaļas.
Brencis. Sacīšu tev tikai pāri vārdiņu... Mani nupat sagrāba tāds nelabs reibonis. Še mana skapja atslēga. Paglabā to. Un ja kas notiktu--
Made. Ej nu, kas tā nu par runāšanu!
Brencis. Paglabāt jau vari. Atkal atdosi. Bet, ja kas notiek, tad — tad — svētdienas svārku ķešā ir mans mazais krājumiņš. Es tev to atvēlu. Un tad tur vēl ir viens pāris cimdu no mīkstas vilnas, tos arī ņem par piemiņu no Brenča, kas tevi ļoti... ļoti... Bijām tik ilgi cerējušies... Tas cits nabagiem. Še! (Sniedz viņai atslēgu.) Made (aizgrābta). Brenci! (Prom pa kreisai.)
Brencis nokrīt krēslā. Made steidzas atpakaļ, it kā gribētu Brenci apkampt, apstājas piepeši viņam aiz muguras, pārvar savas jūtas un noiet viegli pa kreisai.
Brencis (pēc brīža). Viņa nenāk atpakaļ... Tad man jāmirst... (Ieber otru pulverīti glāzē. Ūdens uzkūs.) Cik zāles stipras! Labi. Tad viss drīzāk pāries... Ar Dievu, Madiņ, lai tev labi klājas — lai tev!... (Izdzer glāzi līdz pusei, nodreb un noliek to uz galda.) Nu esmu dzīvs mironis.
Ābrams ienāk pa vidu.
Piecpadsmitais skats
[edit]Brencis. Ābrams.
Ābrams. Labdien, Brence!
Brencis. Labdien, Ābram!
Ābrams. Nu, kā iet, kā skrien, Brence? (Noslēpumaini.) Vai tu are zine, ka se būs viesine?
Brencis. Zinu, zinu...
Ābrams. Aktu vine pazīste? Vai ne? A gora feina mamme?
Brencis. Baltā palagā, ar izkapti rokā... pazīstu gan.
Ābrams. Ar izkapte? Ar saldene pudelite vine nāks. Ko tu spāsē!... Nu, vai ka soreiz nevajaga?
Brencis. Vajag, vajag... zārka vajaga.
Ābrams. Oho, tu toc negribese mirt! Vine reize tu sacij, tu gribe precetes.
Brencis. Es nupat salaulājos.
Ābrams. Ko tu mulde, Brence? Vai tev nav labe ap dūse?
Brencis. Ja tu mani kādreiz esi pievīlis, Ābram, — es tev piedodu — tev. Ar Dievu, Ābram. (Prom lēnām pa labai.)
Ābrams (noskatās viņam pakaļ. Parausta plecus un rada uz pieri). Mesuge!...
Made ienāk pa vidu.
Sešpadsmitais skats
[edit]Ābrams. Made.
Made. Ābram, tavs zirgs pagalmā padarīs skādi. Ej piesien.
Ābrams. To mans Joske izdarīs.
Made. Tas Viļam rāda savu leijerkasti... Kam tu to esi pircis, Ābram?
Ābrams. Tā leierkaste man palīdz pārdot mana prece. Kad laudes kaut kur saskābus ir un negrib pirkt, tad sake es: "Joske, uzgriez tā kreicpolkā," — un vine paliek jautre un pirk kā stulbe.
Made. Ej nu!
Ābrams. Tagad sake: viss iet ar dampe. Drīz teiks: viss iet ar muzike.
Made. Jā, jā... Tad jau laikam gan tiesa, ka esot tādas šūnainās mašiņas, kas spēlējot?
Ābrams. O, tas vēl nav nekas. Ir jau pat tādes krēsles, kas spēlē. Tu uzsēstes: un apaks teve skan prasisane (pusdziedādams); "Kur tu auge, daile meite..."
Made. Vai Dieviņ!... Tad jau varbūt arī tādas gultas —?
Ābrams (smiedamies). Tu ar save Brence laikam gan labprāt gulete ieks tāde guldame gulte?
Made. Ujā, ujā!... (Ātri prom pa kreisai. Juris ienāk ātri pa vidu.)
Septiņpadsmitais skats
[edit]Ābrams. Juris.
Ābrams. Moin, junger Herr! Moin! Nu was ist?
Juris. Was is gan! Ābram, man par tevi briesmīgas dusmas — briesmīgas!
Ābrams. Jūs mani sabiedet! Kas ir? Kas ir?
Juris. Tu man to Rembēnieti sūti uz kaklu! Tu mani ar viņu gribi saprecināt?!
Ābrams. Es? Gott soli mech bewohren — ar tādem smucem es neielaizes. Tā jūsu mamines darisene. Es tikai nese zines.
Juris. Kādēļ?
Ābrams. Par naude es dare vise, ko mane likume neliedz.
Juris. Tavi likumi zina savu pienākumu: tie tev nekā neaizliedz. Tava laime, ka mani likumi citādāki.
Ābrams. Jūs toc tās zines dēl save vece drauge negribetu kibelet!
Juris. Ar lielāko prieku! Ja tikai varētu!... Uz pēdām!
Ābrams. Apzēlotēs! Jūs man pataiset gluze nelabe dūse. Vai sī ūdene drīkst dzert? (Satver glāzi.)
Juris. Kādēļ ne!
Trīne ienāk pa vidu.
Astoņpadsmitais skats
[edit]Juris. Ābrams. Trīne.
Trīne. Nāburgu students jūs ārā gaida.
Juris. Lai nāk iekšā. Saki, ka mātes te nav.
Trīne. Es jau sacīju — nenāk.
Juris. Sasper jods — ko tad viņš grib? (Prom.)
Trīne. Nu vai tev priekš manis labas ziņas? Vai tikies ar Ķikreišu Kārli? Ko viņš sacīja?
Ābrams. Ko nu vinc sacija! Vinc neka nesacije. Vinc smējās.
Trīne. Tas plukata! Lai pielūko, ka vēl tādu sievu dabū kā mani. Nu, un Limbaku Ludim tu tak arī mani iestāstīji. Ko tad tas teica?
Ābrams. To es labāk nestāstīs. Tu saskaitisies.
Trīne. Vai nu es jau tik duma būšu?... Stāsti nu, stāsti!
Ābrams. "Ko?" vinc brīnejās. "Vai tā veca ragana vēl dzīve? Es jau domaj, ka vinei sen kauline sabrukus."
Trīne (dusmīgi). Viņš tā sacīja! Meli!... Ābram, tu esi tīri glups žīds!
Ābrams. Vai tādēl, ka es sacij, tu skaitises?
Trīne. Kā nu viens cilvēks lai neskaistas, kad tu tīšā prātā kaitini! Tā jau nu Limbaks nesacīja.
Ābrams. Kad tu labak zine, kapec tad man prase?
Trīne (nezina, ko teikt, un iet errīgi pa istabu apkārt). Nu — un tie citi?
Ābrams. Viens teve grib ņemt.
Trīne (ātri). Kurš tad?
Ābrams. Pupine Sprice.
Trīne (cerībās maldināta). Ak — tik vien tā prieka! Atraitnis ar vienu pašu aci un astoņiem bērniem.
Ābrams. Nesake neka. Būte vēl sliktāk, ja vinem būte viene pase bērne un astones aces. Vai vinc pie tev lai nāk?
Trīne. Lai nu vēl... vēl jau laika diezgan... Nezin kā tas nāk, ka man tādi atštavkas cilvēki vien gadās? Vai tad izskatos jau tik veca, Ābram?
Ābrams. Es neese nekāde spiegele — ir daudz vecakes par teve meitas.
Trīne. Par cik vecu tu mani īsti taksierē?
Ābrams. Par cik vece? Nu, pāri par piecpadsmit tev drose vien ir.
Trīne. Ak, tad izskatos gan jau tik veca, ka nedrīksti teikt... (Aplaiž acis visapkārt, saņem Ābramu aiz svārkiem. Paklusām.) Ābram, paklau...
Ābrams (noslēpumaini). Nu? Dzirde ar visām ausem!
Trīne. Ābram... vai tev nav... bet tu nedrīksti nevienam par to stāstīt.
Ābrams. Apzēlojes, tu toc Ābrame pazīste.
Trīne. Jāsāk būtu... jālūko... Ābram, vai tēv nav zāļu?
Ābrams (rokas izplētis). Kus... kus... kus...(Ātri.) Kādas zāles, kādas?
Trīne. Ko pervēt...
Ābrams. Ak tā... perve zāle... To domāj prieks vilne?
Trīne (ļoti kaunīgi). Nē, priekš vaigiem. Tad jau tūliņ cilvēks jaunāks izskatoties.
Ābrams. Kā tad, kā tad, kā tad... Es jau sen brīnejos, kadēl tu neprase.
Trīne. Ak tad ir gan? Cik tad maksā?
Ābrams. Pusotra celkave jau negribēs. Dose man pusrubule.
Trīne. Tik dārgas!
Ābrams. Bet labes. Tu izskatises kā lellite, kā divepadesmit gade vece skuķe. Uz galvosan.
Trīne. Lai tad nu arī iet! Atnesīšu tev tūliņ naudu. (Iet. Apstājas.) Un, kad tu ar Pupiņu Sprici satiecies, saki viņam labas dienas un iedod mazajiem pa bambankai no manis — nevar tak zināt... (Prom pa kreisai.)
Ābrams. Veca plāpe! Mute paliek sausa, ar vine runājot.
(Satver no jauna glāzi un dzer. Brencis ienāk no labās puses.)
Deviņpadsmitais skats
[edit]Ābrams. Brencis.
Brencis (iekliegdamies). Ābram! Ābram! (Steidzas Ābramam klāt.)
Ābrams. Kas ir? Ko tu kliedz?
Brencis patver Ābrama roku un ieskatās glāze). Tukša! Tu viņu izdzēri?
Ābrams. Tu toc redzeje! Vai tur bij kas nelabe ieksā? Bij ūdenem skābe smeke.
Brencis (rokas paceldams uz augšu). Dievs, piedod man grēkus, es esmu divkārtīgs slepkava!
Ābrams (iesaukdamies). Slepkave! Brence, apzēlojes, nemulde! Kas ieks to glāze bij?
Brencis. Ģipts tur bij iekšā.
Ābrams. Ģifts! Nē, nē — tu mānes, Brence, sake, tu mānes... Tu mulde tāpat kā pirmin.
Brencis. Ģipts tur bij iekšā...
Ābrams. Tu ese man nogiftēs? Par ko? Brence! A! (Sāk salīcis un vēderu ar rokām turēdams skriet apkārt.) Gift! Gift! Oi, lautenes, glābet! Glābet! Brence, kam tu to darije, kapēc tu to darije?! (Nokrīt raustīdamies krēslā.)
Brencis. Tas jau — netīšām... skaties... saņemies... es arī esmu nāves bērns.
Ābrams. Kas man bēde par teve! Mirste, ja tu gribe! (Uzlec) Es gribe dzīvot! Man ir sieve, bērnes, es gribe dzīvot, glāb mane! (Apkampj Brenci.)
Brencis. Mīļais draugs, atvēli savu dvēseli debesīm. Mūs neviens vairs nevar glābt.
Ābrams. Nevar! Brence, tu melo! Brence, skrien pēc daktere (stumj Brenci uz durvīm) — skrien!
Brencis. Par vēlu — par vēlu. (Juris un Atis ienāk pa vidu.)
Ābrams. Oi Gewalt! Oi Gewalt! Oi Gewalt!
Divdesmitais skats
[edit]Brencis. Ābrams. Juris. Atis. Tad Made. Vēlāk Vilis un Joske.
Juris. Kas te par kliegšanu?
Ābrams. Ak, dakteres! Apzēlotes, man ir giftige vēdere, man jāmirst! Glābet! (Nometas Ata priekšā ceļos.) Jaunekunge, dakterjaunekunge, palīdzet!
Atis. Es nesaprotu neviena vārda. Celies augšā-- stāsti--
Made ienāk no kreisās puses un paliek satrūkusēs stāvam.
Brencis. Mums jāmirst. Es iedzēru tīšām ģipti, viņš netīšām — viņš.
Made. Ko? Ģipti iedzēri?... Ak, es jau domāju, ka nelaime notiks... Brencīt, manu Brencīti
Brencis. Madiņ... (Apkampšanās.)
Made. Tas viss jau bij māņi! Es jau nemaz Jura kunga... es jau tikai tevi vien mīlēju!
Brencis. Par vēlu, par vēlu!
Atis (kas pa tam apskatījis glāzi un uz galda gulošos pulverīšu papīrus un sačukstējies ar Juri). Vēl nav par vēlu! Šos papīriņos bijuse ģifts, kura nekaitē, ja to dabū izsvīst.
Ābrams. Izsvīst?
Brencis. Izsvīst?
Made. Es skriešu un iekurināšu pirti! (Grib iet.)
Atis. Tas būtu par vēlu! Ātri! Vingrot, cik spēki nes! (Vingro.) Šitā!
Brencis. Nudie, nu man arī vairs negribas mirt... esam tik ilgi cerējušies...
Made. Brenci! Šitā! (Dara Atim pakaļ.)
Brencis un Ābrams vingro.
Atis. Diktāk! Spēcīgāk! (Lec uz augšu.)
Made. Lec, Brenci, lec! (Lec.) Šitā, šitā...
Vilis ienāk pa vidu. Durvīs paliek Joske ar leijerkasti.
Ābrams. Es nesvīste! Es nesvīste! (Juris noraun vecu kažoku no sienas un ietin viņu, Atim palīdzot, ātri tajā) Tā!... Nu spiel mal uff, Joske, spiel uff! Tad ies vieglāk!
Joske nāk uz priekšu un sāk spēlēt. Visi lec un vingro.
(Priekškars.)