Gēte

Johans Volfgangs fon Gēte FAUSTS 1 DAĻA  Dāvājums Jūs atkal tuvojaties, sapņu tēli, Kas agri manus skatus saistījāt. Vai tvert un turēt jūs? Vēl jūtu kvēli, Ko dziļi sirdī jūs man iededzāt. Jūs sliedzat klāt! Tad nākat, valdat cēli, Kā jūs iz miglas tvaikiem izkāpāt; Man krūtis tvīkst un briest, kā jauns es esmu, Jūs mani cilājat ar burvju dvesmu! Jums seko jautro dienu raibā gaita, Dažs mīļots vaigs man atkal parādās; Un pirmā draugu, pirmā mīlas saita Kā sena teika sirdī ieskanas. No jauna sāpes, žēlabas bez skaita, Kā dzīves maldā sūrstot, atmostas, Min mīļos, kurus agri nāve ņēma, Pirms liktens vēl tiem laimi baudīt lēma. Vairs neklausīsies manās vēlās dzejās Tās dvēsles, kurām toreiz dziedāju; Zūd draugu atbalss, viņu mīļās sejās Es mūžam nesmelšos vairs spirgtumu. Man pūlis gavilē, bet sirdī lejas Tik sēras, kad tiem dziesmas skandinu; Un, ko vien mana kokle jūsmināja, Pa pasauli tos dzīve klīdināja. Sen nesajustas ilgas krūtīs dzeļas: Turp doties klusā garu valstībā; Un mana dziesma baigās skaņās ceļas, Kā vēja kokle žēli trīsina. Grābj šalkas, asaras pār vaigiem veļas Un auksto sirdi manim mīkstina. Kā tāļumā viss izgaist, kas man tuvu, — Un to, ko zaudēju, tik īsti guvu. - Priekšspēle uz skatuves DZEJNIEKS Jūs nesajūtat, ka šāds veikals ir par kaunu! Cik maz tas īstai dzejai pieklājas! Tie kungi cep no vecām lugām jaunu — Un tas pie jums par mākslu nosaucas! DIREKTORS Jel paskatat, priekš kā jūs rakstāt lugas! Šeit viens aiz gara laika ierodas, Dažs meklē pēcpusdienas atdusas, Un, kas tas visuļaunākais, man šķiet, Dažs, salasījies kritikas, turp iet. Tiem teātris viendaudz, kas maskerāda, Tik ziņkārība katru mudina; Te dāmas sevi, savas kleites rāda, Bez maksas līdzi lomas izpilda. Ko sapņojat jūs dzejas augstumā? No pilna nama j u m s nau liela prieka. Tik skatat labvēļus šos tuvumā! Tie auksti ir un nesajēdz nenieka. Viens kāršu spēli cer pēc teātra, Cits jautru nakti prieku meitas rokās. Vai tādam mērķim dzejnieks cenšas mokās? Priekš tā lai cēlās mūzas vārdzina? Es saku, dodat tik, lai vienmēr jauns kas būtu, Tik tā uz īsta ceļa paliksat, Un raugat lielo pūli mulsināt, Jo viņu apmierināt ir par grūtu — Kas ir? — Vai jums kas kaiš? Vai dzejojat? - Pirmā daļa Nakts Šaurā, gotiskā istabā ar augstām velvēm Fausts, nemierīgi uz sava krēsla pie pultes. FAUSTS Esmu nu studējis prātniecību, Tiesu zinības, ārstniecību Un diemžēl ticības mācības arī — Ar kvēlošu centību, plaši un gari. Še, nabags nerrs, es stāvu nu! Tik gudris, kā bijis priekšlaiku; Saucos par maģistri, saucos par doktoru pat Un savus skolniekus gadu no gad' Vazāju apkārt aiz deguna gala Augšup un lejup bez mērķa, bez gala — Un redzu — mēs nevaram zināt nekā! Tas sirdi kā uguņiem dedzina. Gan prātīgāks esmu par visiem tiem sušķiem, Dakteriem, cientēviem, papīru rušķiem; Es nemocu sevi ar šaubām un spailēm. Pret elli un velnu es ietu bez bailēm — Par to man ar atņemts ikkatris prieks, Es jūtu, ka viss, ko es zinu, ir nieks, Es jūtu, ka nevaru mācīt ko labu, Cilāt un pārvērst cilvēka dabu. Nau man arī ne mantas, ne naudas, No pasaules goda ne mazākās jaudas; Suns lai tur dzīvo vēl tādās mokās!