Dzeja jeb poēzija

by Atis Kronvalds

please do not remove empty parameters (see the template documentation).

DZEJA JEB POĒZIJA  (1869)  by Atis Kronvalds

DZEJA JEB POĒZIJA

Tai rakstienā «Cilvēka iekšīgs un ārīgs veids» iesācām par daili runāt, iegaumēdami, ka tas vārds «daile» to pašu nozīmē, ko vācu vārdi die schöne Kunst. Mēs jau pieminējām, ka daile dalās dažādās šķirās, kam katrs savs īpats nosauciens. Šoreiz ru­nāsim sevišķi par dzeju jeb dziedi. Skaidrākas saprašas dēļ jāatkārto (wiederholen) gabaliņš no tā, ko jau viņdien stāstīju.

Dzeja (jeb dziede) ir sapratīga izmanība, kā lai jaukas domas, dziļas jutības, jautras un skumjas jausmas, ievērojami notikumi, krietni darbi ar vār­diem jauki izteicami jeb dailīgā valodā izrakstāmi. Dzeja mums izrāda dažādus skaistumus jaukos vār­dos, dailīgā valodā.

A. Tam vārdam «dzeja» mūsu valodā diezgan dziļa sakne, proti: I) «dziet» nozīmē: a) uz augšu celt; pāri par ko citu pacelt; ziediņāt; b) cerekli turēt; dzejolu sacerēt un izrakstīt. «Dziet» pa vāciski tulkojams ar vārdiem: hervor­ragen lassen, hervorblühen lassen; dichten, singen (dziedāt). Iz šīs saknes daži vārdi cēlušies, kā: dziesma (Lied); dzejols (Dichtung); dziede (Ge­sang); dzeja (Poesie) un t. pr.; II) «dzieties» nozīmē: pāri par ko karāties; uz augšu censties, cilāties; parādīties; izplaukt, izzie­dēt. (Dzieties pa vāciski tulkojams ar vārdiem: her­vorragen, hervorblühen; emporstreben; sich hinaufschwingen.) Tādēļ tie vārdi: dziedris, das hervorragende Ende eines Sparr-oder Querbalkens; dziedzeris, ein auf der Haut hervorragendes Ge­wächs, Mandel am Halse; blāsma dzejas, es erscheint, steigt empor ein Licht in der Luft; kalna dzenols (Gipfel) dzejas līdz pat mākoņām.

B. Tas vārds «dzeja» (poēzija) dažādā ziņā valkā­jams, proti: 1)Kā jau sacīts: iraid dzejolu sacerēšanas un izrakstīšanas skola jeb dzejolu daile; tādēļ sakām: dzeja ir dailes daļa. 2)Dzeja iraid tā iedzimta izmanība jeb tas īpats debesīgs spēks uz dziešanu (zum Dichten), uz dzejolu sacerēšanu. Kam šī spēka trūkst, no tā sa­kām: šim cilvēkam nav it nekādas dzejas. Tautas meita, bagātīgi ar dzejas jaudu apdāvināta, dzied:

Gan' ar man greznu dziesmu

Tai mazai galviņai.

Nav vēl viena izdziedāta,

Jau deviņas sacerētas.

3)Dzeja arī nozīmē šās debesīgas jaudas izstrā­dājumus, visus dzejolus kopā saņemot; tādēļ sakām: latviešu dzeja, Poesie der Letten; krievu dzeja, Poesie der Rußen; un tā pr. 4)Ar vārdu «dzeja» nozīmējam, beidzot, tos acu­mirkļus mūsu dzīvībā, kā arīdzan tos iekšīgus un ārīgus priekšmetus, kas mūsu sirdis tāpat aizgrābj, ieģaubina kā kāds jauks dzejols; tādēļ sakām: jau­nekļa gadiem piemīt daudz dzejas; pavasaris, mežs ir dzejas pilns.

I. Jūtību dzejoli jeb lyrīgi dzejoli

Dzejas sakni un šā vārda dažādus nozīmējumus apcerējuši — nu dosimies soli jo tālāki. Kad mēs ziedoņa (pavasara) laikā, saulei lecot, izejam uz lauku, tad atmozdamās radība varen aizgrābj mūsu sirdi. Pat vientiesīgs cilvēks mēdz sa­cīt: «Ekur jauks rīts, košs laiks, tīri prieks laukā būt! Putniņi sāk dziedāt, koki jau izplaukuši,» — u. t. pr. Bet dienas gādekļi (Pflichten) mums drīz atnes citādas domas, mēs, dažādi rūpēdami, it drīz pie­mirstam radības skaistumu. — Bet ko dara tas cil­vēks, kam dāvināta debesīga dzeja? Voi tas arī tik drīz aizmirsīs dabas skaistumu, par lauku izstaigā­jies, mājā pārnācis? Nebūt nē. Dzejas lolumiņš ne­aizmirst vis dzejaiņo greznumu un jaukumu radībā, jo viņam tas dziļi jo dziļi sirdī iespiedies, nu vairs neiziet no prāta. Dziedonis domādams domā, līdzko laba sadomā, un cerēdams apcerē, līdzko jauku «sacerē». Pēdīgi viņa cereklis aptērpjas ar koši ritošiem un jauki saskanošiem vārdiem, un, lūk, tā, kā iz tumšas naksniņas rīta blāsma pie debesīm dzejas, kā iz akminīgā klintī paslēpta avotiņa skaidra strautiņa izburbuļo, izšaujas, — tā iz cilvēka krūtīm izstrauj dzejols, dziesma:

1

Manu sirdi vēsmiņas

Modina kā zvani.

Skani, sirds, iekš dziesmiņas,

Tāļu, tāļu skani.

Skani līdz tai vietiņai,

Kur daudz puķes laista;

Saki tur tai meitiņai:

«Labu dien, tu skaista!»

Alunāns.

2

Redz, pavasara puķes zied

Un birzēs putni koši dzied,

Jo visa daba priecājas

Un mīlestībā saskūpstās.

Tur upīte pa leju skrien,

Pār baltām oliņām arvien:

Tā meklē arī mīļāku,

Ko spiest pie krūtim varētu.

Dinsberģis.

Še divi dzejoli. Pirmajā dziedonis runā no sevis paša, savu iekšieni atklādams, savu dvēseli parādī­dams. Te viņš, kaut gan no ārīga jaukuma modināts un skubināts, izrietina iekšīgu skaistumu, dzejaiņā valodā pasludinādams savas domas un nojautas, savu censību un mīlestību, kas it sevišķi uz viņu pašu zīmējas. — Otris dzejols turpretim zīmējas jo vairāk uz ārpasauli, uz to, kas dabā dzirdams, re­dzams un jūtams. Te dziedonis mūsu garam ceļ priekšā zīmolu, iz ārpasaules jeb dabas ņemtu, bet, zināms, tā kā daba pate viņa garā atspulgojas jeb kā dziedoņa paša noģiedība šo zīmolu izglezno, ne­dzīvo upīti kā dzīvu apveidinādama. Šo otrajo dze­jolu sacerēdams, dziedonis ārīgai, nedzīvai dabai tālīdz savas nojautas, savas jūtības, savu dvēseli patapinājis.

Tur upīte pa leju skrien,

Pār baltām oliņām arvien:

Tā meklē arī mīļāku,

Ko spiest pie krūtīm varētu.

Brīžiem dziedonis iegremdējas ar savu apcerē­šanu otra cilvēka sirdī. Noprazdams, ko šis otris savā īpašībā jūt, kāro, tic un cerē, dziedonis atklāj ne savu, bet otra cilvēka iekšīgu veidību. Voi nu šis otris cilvēks kaut kur pasaulē dzīvojis jeb vēl dzīvo, voi tik dziedoņa sacerēdama garā dzimis, tas dzejai vienalga, kad tikai tās dzejoļa izteiktās do­mas īsti pēc cilvēka domām. Par tādu trešādu dzejolu priekšzīmi var derēt, kad Dinsberģis, vīrišķis būdams, tā dzied:

Kas tikai pazīst nopūtas,

Tas zina manas ciešanas,

Kas manu sirdi nomoca

Un dien' un nakti vārdzina.

Mans mīļākais, mans mīļākais,

Ko bij par savu nodomāj's',

Nebūt vairs manim nerādās!

Varbūt pēc citas lūkojas.

Visus tādus dzejolus, kas tā — kā tie piezīmētie — īpaši, cilvēka jušanu izsludina, sauc par jutību dze­joliem (lyrische Gedichte). Šis vārds cēlies no ve­ciem grieķiem, šie — lielum lielie mūzikas mīļotāji būdami — nosauca tos dzejolus par lyrīgiem dzejoliem, kurus viņi dziedāja, ar īpašu mūzikas rīku, proti, lyru, spēlēdami. Kokles spēlējošiem latviešiem laikam kristos lyrīgus dzejolus tulkot ar vārdu koklējami dzejoli. Bet, kad nu tagadienā visas izziedinātās tautas šo grieķisku vārdu pieņēmušas, tad jau mēs, pēc izplaukšanas cenzdamies, to nesmādē­sim. Tad nu paturēsim vērā, ka ar to vārdu «jūtību jeb lyrīgi dzejoli» apzīmējam tādus dzejas sacerēju­mus, kuru īstens raksturs (Charakter)¹ nav cits ne­kas kā skaistuma atklāšana un izglītošana caur to, ka dziedonis savas pašas jeb citu cilvēku jausmas un jūtības, dailīgi saslogsnētas, koši izliek, izraksta. Lyrīgu dzejolu mūsu valodā liels pulks. Cik no šiem īsteni dzejas bērni, cik kādas svešas pamātes audzēkņi, par to izjutīsim vēlāk, kad būsim skaidri atzinuši, kādam īsti jābūt tam patiesīgam dzejas bērnam, ko sauc par lyrīgu dzejolu. Še vēl piemi­nēšu, ka jūtības dzejolus mēdz iedalīt divējās šķirās. Pie vienas šķiras piekrīt visi lyrīgi dzejoli, kam ticība par vielu, proti, baznīcas dziesmas, kas atkal pēc vajadzības dažādi iedalītas, kā ziemassvētku dziesmas, Jēzus dziesmas u. t. pr. Pie otrējas lyrīgu dzejolu šķiras piekrīt tie jūtību dzejoli, kas zīmējas uz kaut kādu dzīves un radības būšanu, kā mīles­tības dziesmas, ganu, šūpuļa, laicīgas, kāzu, kris­tību, dzimšanas dienu dziesmas. Beidzot vēl atgādināsimies, ka lyrīgiem dzejoļiem mēdz būt dailīgi izglītots veids. Par dzejoļa ārīgu veidu runāsim dziļi jo dziļi citā reizā, šodien lai pietiek pārs vārdiņu, proti: 1)lyrīga dzejoļa vārdi tiek salikti pantaiņās rin­diņās (vāc. Vers); 2)rindas pantiņiem (Versfuß) vārdu vieglās un svarenās zilbas par locekļiem; katra rindiņa izlocīta kā kāda pītne; 3)caur vienādu pantiņu kopā salikšanu dzejoļa rindām jeb pītnēm ronas īpats ritums (Rythmus), kā: «Kas ti-kai pa-zīst no-pū-tas, Tas zi-na ma-nas cie-ša-nas,» u. t. pr.; 4) vārdi jeb zilbas rindu galos saskan dažādi kopā, kā: zied — dzied; zvani — skani; dziesmiņai — meitiņai; 5) dzejoļa pantaiņās rindiņas atkal sabiedrina posmiņās, ko (latviešu dziesmu grāmatā) sauc par peršām.

Bet par šo priekšmetu runāsim, kā sacīju, citā reizā. Papriekš mums vēl jāiepazīstas ar stāstu dze­joļiem jeb ar epīgiem dzejoļiem, tad ar izdarāmiem dzejoļiem jeb dramatīgiem dzejoļiem. Nākošā reizā runās par stāstu dzejoļiem Jūsu Kronvalda Atis.

1869

---

¹ Tā kā tautas meitas cimdiem par zīmējumu ieloka dažā­dus rakstus, tā katrai lietai īpaši iezīmējumi, pēc kuriem tā jo viegli izšķirama no citām lietām. Cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem, tāpat kā nedzīvām lietām, savi iezīmējumi, pie kā katru var pazīt. Šādus iezīmējumus nosauksim par raksturu (Charakter). Drošam cilvēkam savāds raksturs nekā bailīgam; sīkstulim arī savs raksturs, pie kā drīz pazīstams.

II. Stāstu dzejoli jeb epigie dzejoli

Viņdien runājām par koklējamiem jeb lyrīgiem dzejoļiem, kas dažādas sirdsjušanas jaukos vārdos izliek; šodien raudzīsim iepazīties ar stāstu dze­joļiem.

Kad tev, mīļo lasītāj, kādu notikumu, kādu bē­dīgu voi priecīgu vēsti pastāsta, tad tu, uzmanīgi izklausīdamies, voi nu pasmejies, voi arī noraudājies, kā nu krītas. Bet viena stāsta dēļ, zināms, daudz neko galvu nelauzīsi: tas iziet drīz no prāta. — Ja tevim viegla galva, tad gan šo stāstu paturēsi atmiņā un, ar savu draugu saticies, viņam to atkal pastāstīsi, lai arī tavs draugs par cita prieku izprie­cājas, lai arī viņš par otra cilvēka bēdām nopūšas. — Tādu vēsti atkārtinājot, tu raudzīsi viņu tāpat izteikt, kā to pats esi dzirdējis stāstām. Bet kā dziedonis izturas, kad kāds stāsts, kāda vēsts viņa ausis, viņa sirdi aizsniedz? Voi viņam arī tas ievērojams stāsts tūlīt iziet no prāta? Jeb voi dziedonis arī tik vien zin pastāstīt, cik no vientiesīgas mutes dzirdējis? Kas to dos! — Dziedo­nis, kādu ievērojamu vēsti ieguvis, tā sakot, rūpīgi gauž:

Pats nevaru nebūt to saprast,

Kas ir, kas nav, kas noticis ar man',

Kamēr man gadījās atrast

Šo stāstiņu, tas vienmēr prātā skan.

Dziedonis dziļi jo dziļi ieslīkst ar savām domām tanīs senējos laikos, kad tas stāstīts notikums gadī­jies. Viņš savā garā aplūko gaiši to laiku cilvēkus un viņu darbus. Un tad — ko domā? — pēc ilgu ilgās apcerēšanas it kā no nejauši pēcgalā izstrauj vārdi no dziedoņa krūtīm, vārdi, kas gaiši jo gaiši un daili jo daili izstāsta dziedoņa sacerējumu, proti: iz dzejas avota izburbuļo stāstu dzejols. Priekšzīmes dēļ klausies kādu patiesīgu notikumu.

Ečas upe Itālijā, kādā pavasarī ļoti pārplūzdama, aizrāva Veronas pilsētā vienu no tiem jo brangiem tiltiem, kas še ved pāri par to upi. Tikai pats vidu­vējs spraislis vēl turējies kādu laiku un virs viņa muitas namiņš ar muitnieku, viņa sievu un bērniem. Šie nabadziņi brēkdami lūguši, lai tie upmalā stā­voši ļaudis jele viņiem nākot palīgā. Bet no skatī­tājiem neviens negribējis savu dzīvību briesmās likt. Gan kāds grāfs, Spolverins vārdā, naudas maku rokā vicinādams, kliedzis: «Še simts dukātu tam, kas tos nelaimīgos izglābj!» Bet glābēja kā ne — tā ne. — Pa tām starpām pienākuši pie šīs briesmas vietas vēl citi un starp viņiem arī kāds prasts darbinieks. Tikko muitnieka likstu ieraudzījis, lēcis viņš laivā. Dūšīgi ar straumi un viļņiem cīnīdamies, tik ilgām pūlējies, līdz visu muitnieka ģintu (famīliju) izglābis. Prieka pilns grāfs Spolverins nu sniedzis šim prastam rokpelnim algu. Bet ko domā? Viņš to neņēmis vis, sacīdams: «Nē, grāfa kungs, par zeltu jau nepārdošu nekad savu dzīvību. Dievs man devis veselas rokas, es nopelnos tik daudz, cik man priekš sevis un savējo pārtikšanas vajadzīgs.» Un, uz muit­nieka ģintu (famīliju) rādīdams, teicis: «Dodiet to naudu šiem nelaimīgiem, kam tās karstāki vajaga nekā manim.» Šis patiesīgs notikums izpaudās tāli jo tāli, un daudz cilvēku to zināja pastāstīt, kaut nelaimes brīdim klāt nebijuši. Ļaudis, zināms, to tik mēdza stāstīt, ko paši bij dzirdējuši, vairāk laikam gan ne. Šo notikumu arī kāds dziedonis, tāļu no Veronas pilsēta mājodams, proti, vācu dziedonis Birgers, dabūja zināt. Bet viņam nepietiek, ko dzirdējis jeb lasījis par šo atgadienu. Dziedonis, zināms, visādās zināšanās par dabu, par pasaules valstīm un ļau­dīm krietni izglītots jeb izmācīts, — dziedonis tālīdz aizlidinājas savā garā līdz pašai briesmas vietai — un nu, kā klāt būdams pie nelaimīgo cilvēku glāb­šanas, it kā ar miesīgām acīm aplūko un ar dedzīgu ģiedību apcerē visu to, kas daudz gadus atpakaļ Veronas pilsētā noticis. Tā cēlies tas dzejols «no goda vīra», kas pēc arī mūsu valodā pārcelts (lūko: «Latviešu draugu biedrības» «Dažādu rakstu krā­jums», pirmā daļā). (..)

Tādu dzejolu, kurā dziedonis kādu atgadījumu cil­vēku dzīvē ņemas kā jau pagājušu notikumu izstās­tīt, sauc par stāstu dzejolu jeb epīgu dzejolu, vāciski: epische Dichtung. Šis beidzamais nosauciens ņemts iz grieķiska vārda «eposs» (epos), latviski: «vēsts», tādēļ arī varētum teikt: «vēstīgs dze­jols» un «vēstīgs dziedonis», epischer Dichter. Ne ikkatru stāstu dzejolu vajaga tādā veidā sa­rakstīt kā šis dzejols «no goda vīra», jo stāstu dze­joli pa lielākai daļai 1) bez vārdu dailīga rituma (Rythmus), 2) bez vārdu dailīgas salikšanas īpašās rindās jeb pītnēs un posmiņās jeb peršās, 3) bez rindu atskaņām. Pie stāstu dzejoļiem pieder pasakas, teikas, visādi īsi un gari stāsti, kā jaunules (Novellen), romāni (Romane) u. t. pr., jo epīgai jeb vēstīgai dzejai der par vielu (Stoff) ievērojami notikumi, kas voi nu patiesi kādreiz kaut kur notikuši, voi no dziedoņa jeb voi no kādas tautas pašas gudri sacerēti, kā pasakas, teikas u. t. pr. Latviešu valodā gan arī kādi stāstu dzejoli lasāmi gan avīzēs, gan dažādās grāmatiņās, bet te reti atradīsi mūsu tautas īpa­šumu, tie iraid tikai pārcēlumi iz svešām valodām. Cik no šiem dzejoļiem īsteni dzejas bērni, par to runāsim citā reizā. Te tik jāatgādina, ka mēs diemžēl vēl neesam vīžojuši ne savas tautas pasakās salasīt! Koklējamā dzejolā tiek visvairāk cilvēka iekšīga būšana atklāta, bet stāstu dzejoli un, kā vēlāk redzēsim, arīdzan izdarāmie jeb dramatīgie dzejoli izrāda jo vairāk cilvēka ārīgu darbošanos un cīnī­šanos, viņa izturēšanos pret dažādām kļūdām, pret pasaules notikumiem. Stāstu dzejoļa atspīd cilvēka raksturs (Charakter) viņa darbos. Gan arī stāstu dzejols brīžiem atklāj dziedoņa iekšējo sirdsbūšanu — un šinī dzejoļa «no goda vīra» dziedonis diemžēl it par daudz pats no sevis un savas dzies­mas runā —, bet stāstu dzejoļa īstais gādeklis iraid: cilvēka darbus izstāstot, aizgrābt klausītāja sirdi un prātu, lasītāju voi līgsmināt, voi skumdi­nāt, lasītāju vingrināt uz krietniem darbiem un viņu atbiedināt no ļauniem. — Te, zināms, dziedonim daudz grūtāks darbs nekā pie koklējamo dzejolu sa­cerēšanas, jo kaut ko sajust un kaut kādu jutumu apcerēt ir laikam daudzkārt vieglāk nekā pate izda­rīšana un krietnu darbu apspriešana un koša izstās­tīšana. Stāstu dzejolu izlasījies, to arī ikkatrs tik lēti nesapratīs, jo te vajag vērīgas un jautras gal­vas, dziļas jo dzijas apdomāšanas, kad gribi iezīt un atzīt visu to, kas vienā pašā jaukā stāstu dzejolā atronas. Tam dziedonim varens, dedzīgs gars un briedīga dzejas jauda, kas sacerē skaistu stāstu dze­jolu un to iespēj dailīgā valodā izlikt. Te vajag daudz ko zināt, mācēt un jaudāt; vēstīgam dziedo­nim gan tagadējie un senējie laiki, gan klātējie un tālējie pasaules iedzīvotāji, gan dažādi cilvēcīgi raksturi (Charaktere), gan savas valodas īstens tikums dziļi jo dziļi, smalki jo smalki jāizprot. Ar tādām jaudām izrotāts dziedonis aizšaujas uz dzejas spārniem iz savas šaurās istabas uz tālām zemēm, pie svešiem cilvēkiem — varbūt sen mirušiem. Dziedonis dziļi iegremdējas tanīs senējos laikos, kuros tas stāstīts notikums atgadījies. Priekš viņa gudrības gaiši atspīd jeb atdzejas senajo laiku būšana. Viņš redz, aplūko un apcerē savā garā to laiku cilvēkus ar viņu labām un ļaunām domām un kārībām, ar viņu krietniem un sliktiem darbiem. Tāds dziedonis uzmodina, tā sakot, sen aizmigušos vectēvus, lai tie tagadējai audzei dotu priekšzīmi krietnos, brangos darbos. Tā dziedonis sazīmē ar savas ģiedības dedzīgām krāsām papriekš savā garā skaistu zīmolu. Bet visu to, ko īstens dziedonis savā garā redzējis, savā prātā apcerējis un savā ģiedībā nolēmis, — to viņš pēcgalā nevar vairs savās krūtīs saturēt. Tāds sva­rīgs ceroklis briest un kuplojas, un skubina dzie­doni, lai to sacerējumu izstāta klajumā, proti, dzie­donim kā kāda iekšīga dzenuļa (Triebfeder) labad jāizliek savs sacerējums dzejīgā valodā, tas ir, stāstu dzejolā. Pagājušu laiku notikumi, tālīdz kā līgaviņas, snauž ļaužu prastos stāstos, no vienas audzes otrai pastāstīti jeb kaut kādās grāmatās vientiesīgi izzī­mēti, snauž un gaida, līdz dziedonis, viņus izlūkojies, it kā brūtgans izgrezno glītās, jaukās drēbēs. Latvieti, voi tavas tautas klēpī arī kāds ievēro­jams notikums gaida uz brūtes skaisto apģērbu? Latvieti, vai tev arī kāds dziedonis, kas vairāk iespēj nekā savas nojautas un jutības saskandināt un brī­žiem diemžēl tā, ka tikai čaumalas vien grabēt grab, proti, «sarīmēt»? Latvieti, kad izplauks, zie­dēs arī tavi stāstu dzejoli? Beidzot lūdzu, lai tie lasītāji, kam dzejas kopšana nešķietas niecīgs darbs esot, — lai tie jele nepiekūst salasīt un sakrāt katru jo niecīgu teiku un pasaku, kas īstens latviešu tautas īpašums. Jo tādi stāstiņi, visi kopā saņemti, mums daudz ko piepalīdzēs mūsu vecos laikus jo gaišās krāsās sazīmēt, nekā no vēsturīgiem rakstiem vien smeļams. Visus vecu laiku stāstiņus krādami, iespēsim jo plaši atzīt, kā mūsu tēvu tēvi īsti dzīvojuši, ko viņi ticējuši, ko cerējuši un mīlējuši, pēc kam cīnījušies. Tad rasi (varbūt) kādā dienā arī latviešu tautas dēli svinēs savu krietno vectēvu dzejīgo augšāmcelšanos skaistos stāstu dzejolos. Nākošā reizā stāstīšu par izdarāmiem jeb dramatīgiem dzejoļiem.

1869