Dēmons
| Dēmons by |
| Pārtulkojis Rainis |
PIRMĀ DAĻA
I
Pār grēku zemi Dēmons laidās
Pilns sēru, izdzītības gars;
Tam priekšā jaucās drūzmu klaidās
No jaukām dienām ainu bars -
Tām dienām, kad viņš gaismas mājās
Kā skaidris ķerubs spīdēja,
Kad, garām bēgot, komēta
Ar viņu laipni sveicinājās
Un mīļus smaidus smaidīja;
Kad karstā zināšanas kārē
Viņš mūža miglā lūkojās,
Kur, izkaisītas debess ārē,
Pie zvaigznēm zvaigznes drūzmējās,
Kad, pirmdzimts pasauls radībā,
Viņš ticībā un mīlā ģaubās,
Ne ļauna skarts, ne sautēts šaubās,
Un viņa prātu netraucēja
Vēl garo mūžu tukšība...
Un daudz, vēl daudz ... un viņa spēja
Vairs visu minēt nesniedza.
II
Sen atstumtais jau maldū gāja
Caur plašumu bez atpūtas.
Aiz mūžiem mūži laiski slāja
Kā minūta aiz minūtas, -
Tik allaž vienmuļīga vija.
Viņš sīkas zemes valdnieks bija,
Bez prieka ļaunu kaisīja;
Pret savas mākslas izveicību
Viņš neatrada pretestību -
Un ļaunums viņam apnika.
III
Un pāri Kaukāzkalniem arī
Iz debess dzītais klaidoja,
Zem viņa it kā dimantstari
No sniegiem Kazbeks spīdēja,
Un dziļi lejā melna svīta,
Kā pūķu ala izplaisīta -
Tur Darjals ločos slīdēja;
Kā dusmots tīģers niknās šutās
Tur Tereks krāca viļņu putās;
Un zvērs tur, līzdams klinšu plaisā,
Un ērglis, dzīdrē vīdamies,
To uzklausījās bīdamies;
Un zelta mākonīši gaisā,
No siltām zemēm atpeldot,
Tam līdzi gāja ziemeļsniegā,
Un klintis, cieši sastājot,
Kā tītas noslēpuma miegā,
Pār viņu galvām pārliecās
Un mirgu viļņos lūkojās;
Un kalnos torņi noskatījās
Caur miglu drūmiem skatieniem:
Šķiet, Kaukāzam tie nostatījās
Par vārtu sargiem - milzeņiem!
Un brīvē drūmi skaista bija
Šī zeme, bet to nemanīja
Viņš, lepnais gars; tas vērās lejā
Uz dieva darbu nicīgi, -
Ne trīsa viņa cēlā sejā,
Ne vaigsti nebij manāmi.
IV
Un viņa priekšā citās ainās
Dzīvs daiļums ziedin izplauka:
Ka segas klajas brīnumainās
Caur tālām lejām Gruzija -
Šī greznā laimes nomala!
Tur stāvas, augstas klinšu malas
Un aizritošu strautu čalas
Pa raibin raibo olāju,
Un rožu krūmos lakstīgalas,
Kas apdzied meitu skaistumu
Un velti gaida atbalsu;
Tur gobas salapoj’šas bieži
Ar zaļu apvījvaiņagu;
Tur alas, kur pret karstumu
Var atrast tversmi bikli brieži,
Un vizma, dzīve plašumā,
No simtām balsu kopudūsma
Un tūkstoš augu elpas plūsma,
Un kaisla vērsma pusdienā,
Un naktis, liegi veldzinātas,
No smaršu rasas valdzinātas,
Un zvaigznes it kā acis zvēras,
Kā gruzīnietes skatieni.
Bet tikai skaudas, senās sēras
Tam cēla dabas greznumi.
5 Bezaugļu krūtīs nerietēja
Ne jaunas jūtas, spēka spars -
Un visu, ko vien vieda gars,
Viņš nicināja, ienīdēja.
V
Gan plaša sēta, augsta māja,
Ko sirmais Gudals uzcēla...
Daudz asru, sviedru maksāja
Tā vergiem, ko viņš kalpināja.
Uz kalnu sklījumiem ik rīt’
No mājas sienām ēna krīt;
Un klintī pakāpieni kalti,
No stūra torņa sniedzoties
Uz upīti; tur mirdzin balti,
Ar čadru seju segusēs,
let ūdens smelt Jaun-Tamāra, -
Krāc putojošā Aragva.
VI
Aizvienu klusi vērās lejās
No klinšu gala drūmais nams;
Nu šodien troksnis sadzirdams,
Skan zurna, puto vīni, smejas:
Tur Gudals izprec Tamāru,
Pulks viesu kāzās salūgtu.
Pār lēzniem jumtiem segas klātas:
Sēd meitu pulkā jaunīte,
Tiek dziesmas jautri skandinātas;
Tā aizrit laiks. Jau saulīte
Aiz tāliem kalniem laistās cēli.
Tās plaukstās sit pēc rituma
Un dzied, un tamburīna spēli
Ņem kņaze, jaunā līgava -
To gaisā vīcina tās roka,
Pār galvu viņu daiļi loka, -
Drīz pēkšņi putna vieglumā
Tā laižas, - pēkšņi atkal stājas,
Un vieglie skati zibinājas
Aiz skaudīgajiem plakstieniem;
Drīz māj ar melniem uzačiem,
Uz reizi liegi drusku liecas, -
Un klīst, un slīst pa sedzeņiem
Tās kājiņa, tik zemes tiecas;
Tā viņa rotaļo un dej,
Un bērna priekā jautri smej.
Un mēness vizma starus raida,
Pa brīžam velganumā mirdz,
Bet nesniedz viņas jautrā smaida:
Tik dzīve, jaunība tā spirdz.
VII
Pie pusnakts zvaigznes zvērēju,
Pie vakardziesnas, rīta ausas,
Ne kungs pār zelta Persiju,
Ne varenais, kam ļaudis klausās,
Nau tādu acu skūpstījis;
Un fontāns, šļākdams ūdens strāvu,
Kad kvēlumu tas dzesējis,
Nekad vel nava slacījis
Ar pērļu rasu tādu stāvu;
Neviena roka mūžīgi
Nau, mīļi glāstot, raisījusi
Tik skaistu, pilnu matpīni, -
Kopš paradīze pazudusi,
Nau tādu brīnumskaistuli
Pat dienvidsaule redzējusi.
VIII
Šī deja pēdējā tai bija...
Un otru rītu sagaidīja
Jau Gudalmeitu Tamāru,
Šo vaļas jautro radību,
Sūrs vergu liktens, vergu zaimi
Ar sve?as zemes nomalu,
Ar sve?u dzimtu, sve?u saimi.
Un bieži slepu šaubīšanās
Kā migla klājās tai priekš vaiga,
Bet katra viņas kustēšanās
Tik runājoša bij, tik snaiga,
Tik mīļi vienkārša un maiga,
Ka, ja, to laiku laizdamies,
To Dēmons būtu skatīt spējis,
Viņš brāļus būtu pieminējis -
Un aizgriezies - un nopūties...
IX
Viņš skatīja... Un piepeši
Viņš juta krūtīs aiztrīsamies
Un neizsakām' viļņojamies.
Pār mēmās dvēsles tuksnesi
Kā svētas skaņas pārskanēja.
Viņš mīlu, labu, daiļumu
Kā svētu atkal sajust spēja...
Un ilgi ainas maigumu
Viņš baudīja - un garā virdzē
Par seno laimi atmiņas,
Kā dzīvē zvaigžņu zvaigznes mirdzē,
Gar viņu gāja klīzdamas.
Kāds slepens spēks to valgos pina,
Viņš jaunas sēras iepazina,
Un jūtas viņā runāja,
Reiz pazīstamas, mīļas skaņas.
Vai tā bij jauna dzimšana?
Viņš pavešanas viltus maņas
Vairs savā prātā nerada.
Vai aizmirst? - Dievs to nebij lēmis;
Viņš nebūtu to arī ņēmis...
X
Skrej auļiem kumeļš, ko vien māk,
Uz kāzām, pirms vēl saule riet,
Grib aizkļūt brūtgāns, joņos jājot.
Jau zaļos krastus redz viņš mājot,
Viņš aizsniedzis jau Aragvu.
Bet, nesot smago balvu nastu,
Elš, mūjoties pa stāvo krastu,
Aiz viņa rinda kamieļu;
Tie pulkstenīšiem tinkšķina,
Tie kūtros soļus ātrina...
Pats patvaldnieks pār Sinodālu
Ved dārgas kāzu dāvanas.
Tam smīdrās gūžas sajoztas;
Ap zobena un dunča spalu
Spīd saules stari; mugurā
Mirdz bise sudrabkalumā;
Tiek vējā svārki plīvināti;
Visapkārt čuhas šuvumi,
Ar zelta bārkstīm izrotāti;
Ar raibiem zīdiem rakstīti
Tā segli; pušķiem iemaukti;
Zirgs zelta spalvas, ass un denkts,
Zem viņa vienās putās trenkts.
Viņš dārgās Karabahas ģints; -
Ceļ ausis, klausās bailīgi
Un krākdams noskatās no klints
Uz viļņu putu mutuli.
Šis ceļš tik šaurs, pilns draudu, baismu:
Pa kreisai kraujas paceļas,
Pa labai upe šļāc caur plaismu.
Jau sebu. Sārtums nodziestas
Aiz sniegu kalniem; migla nāk...
Un ašāk rinda soļot sāk.
XI
Pie ceļa kaps uz kalna stāva...
Kāds kņazs, kas tagad svēts, tur dus
Iekš dieva miera senlaikus;
To atriebēja roka kāva;
Un no tā laika ceļiniekiem, -
Lai steidz uz kauju vai uz priekiem,
Bij paradums tur kavēties,
Pie svētā kapa lūdzoties;
Šī lūgšana tos pasargāja
Pret musulmaņu niknumu.
Bet drošais brūtgāns nebēdāja
Par tēvu tēvu parašu -
Ar viltus domām, gleznu glaumiem
To ļaunais Dēmons jaucēja;
Un domās, tumsā jādams jaumiem,
Viņš līgaviņu skūpstīja.
Uz reizi tēli pažibēja,
Tad šāviens... Kas tur noticies?
Kņazs, skaņos kāpsļos pacēlies,
Tik papahu vēl pavāzt spēja,
Neviena vārda neminēja,
Tam zobens rokā pamirga,
Švīks nošvīkstēja nagaika -
Kā ērglis metās viņš, te šāviens;
Pār dziļo leju pārskrēja
Ir dobjis vaids, ir šausmīgs bļāviens...
Ne ilgi bija cīniņi:
Drīz bēga gļēvie gruzīni.
XII
Viss kluss... Un, barā sastājuši,
Uz līķiem it kā sastinguši
Vēl nolūkojas kamieļi,
Un klusuma kā izgaisuši
Tinkš retam viņu zvaniņi.
Viss ņemts no laupītāju rokas.
Pār līķiem tāļos lokos lokās
Jau klija asins kārībā.
Tie netiks kapa dusā vesti
Tur klostersienu sardzībā,
Kur viņu tēvu tēvi besti;
Ne mātes, māsas žēlabās,
Ar garām čadrām klājušās,
Še sēros, lūgsies raudādamas,
No tālām malām atnākdamas:
Bet uzcītīga roka cels
Še ceļa malā krustu svēti,
Lai mirušie tiek pieminēti;
Un pavasaros apvījs zels,
Ap viņu glaimi apkārt vīsies
Un smaragdzaļš kā tīklis tīsies;
Tur ceļnieks bieži veldzi smels,
Še dieva ēnā kavējoties...
XIII
Zirga laižas it kā vēja straujā
Un krāc, un gāžas tā kā kraujā
Te pēkšņi skrejot apstājas,
Uz vēja dvesmas uzklausās,
Iz platām nāsīm elpu pūzdams;
Te, reizē spēji zemē grūzdams
Ar skaņiem tēraudpakaviem
Viņš, biezās krēpes izplēvējis,
Uz priekšu drāžas aumaļiem.
Un viņa jātnieks noklusējis;
Viņš reizēm seglos zvalstījies,
Ar galvu krēpēm uzgūlies.
Jau pavads tam iz rokām slīka,
Viņš kājas kāpšļos atspēris,
No asins viņa svārki mīka,
Tas straumēm pāri pārplūdis...
Gan skrējējs kumeļš kungu glāba,
To aiznesdams iz kautiņa,
Bet osetīna lode grāba,
To dziļā tumsā sniegdama.
XIV
Pie Gudala dzird vaidas, raudas,
Pilns pagalms laužu sanācis:
Kā zirgs, šurp atskrējis bez jaudas,
Pie vārtu stabiem saļimis?
Kas tas, ko viņš šurp atnesis?
No kaujas uztraukuma pēdas
Vēl pieres krunkās manāmas.
Ar asnīm drēbes, zobens, rēdas;
Kā krampjos rokas ķērušās
Vēl zirga krēpēs stingdamas.
Gan līgavaini sagaidīja
Tavs daiļais skatiens, līgava.
Viņš kņaza vārdu izpildīja
Un kāzu dzīrēs atsteidza...
Bet līgavu vairs nebildinās,
Vairs stalto zirgu nedancinās.
XV
Uz dzimtu, kas bez rūpēm mita,
Kā zibens dieva bargums krita.
Un raudādama Tamāra
Uz savu gultu atslīka;
Riež asaras, un smagi, grūti
Krūts ceļas, dvašu elpojot...
Te viņa it kā burvju būti
Dzird klusu balsi runājot:
«Bērns, neraud', neraud' veltāg sērās,
Kaut tavās asrās mirons mirks
Kā dzīvā rasā - neatspirgs;
Tik tumsīs acis tavas zvērās
Un vaigu sārtums nobālēs!
Viņš tāļumā, viņš neredzēs,
Viņš tavu skumju nesapratīs;
Tur debess skaidras, baltas liesmas
Bezmiesas acis mūžam skatīs;
Viņš dzirdēs paradīzes dziesmas...
Kas dzīves sapņu atmiņas,
Kas zemes meitas asaras
Priekš tā, kas paradīzi gava?
Ne izdzisušas radības,
Ne gars, ne liktens cienīgs nava,
Ka viņu dēļ tu, eņģeli,
Ir acumirkli noskumsti!
Plašā jūras gaisa selgā
Nevadītā savvaļā
Klusi staigā miglas velgā
Zvaigžņu kori saskaņā.
Pāri laukiem tāļu tāļiem
Debeši bez miņām iet,
Netverami vāļu vāļiem
Veļas, vijas, plok un riet.
Šķiršanās un satikšanās
Tiem ne prieks, ne skumība;
Nākotnē nau vēlēšanās,
Pagātnē nau žēluma.
Ja tu likstā vārgsti drūmi,
Nedienā tos piemini:
Bezrūpīgi zemes kļūmi
Līdzi viņiem nicini!
Līdz nakts ar savu segu klāsies
Pār kalnu galiem Kaukāzā,
Līdz pasaulē dziļš klusums stāsies
Kā burvju vārda burumā;
Līdz vējš pār klintīm vēsāk līgos,
Pa nokaltušo zāli žvīgos,
Un putniņš, kas tur glabājies,
Pa krēslu drošāk pacelsies;
Līdz, vīna koka aizsargāta
Un debess rasas veldzināta,
Naktspuķe ziedus atraisīs;
Līdz zelta mēness vizma līs,
Pār kalniem klusu paceldamās
Un zagšus tevī lūkodamās - -
Es šurp pie tevis atsteigšos;
Es viesošos, līdz ausa spīdēs
Un liegos, maigos audumos
Pār tevi zelta sapņi slīdēs.»
XVI
Viņš apklusa... Un tāļumā
Pamazām skaņa gaist pēc skaņas.
Tā skalās pilna nesamaņas -
Un nesakāmā traukumā
Tai jaucas krūtīs sēras, šausmas
Un gaviles, un līksmas jausmas;
Virst visas jūtas kaisumā.
No sevis dvēsle saites rāva,
Caur dzīslām lija uguns strāva,
Vēl viņai skanam izlikās
Šī brīnumjaukā balss arvienu,
Un vēlu, jau pret pašu dienu,
Tai acis miegā aizslēdzās.
Bet viņas sapņus trauca aina,
Tik pareģoša, brīnumaina, -
Kāds tēls kā mēms un miglā vērpts,
Nezemes dailes vizmā tērpts,
Pār viņas galvu liecās cēli,
Ar mīlas pilnu skatienu
Viņš lūkojās uz viņu žēli,
Kā juzdams dziļu skumību.
Tas nebij eņģels debess mājās,
Kas turēja to sardzībā:
Jo varavīksnas vaiņagā
Tam viļņu cirtas nerotājās;
Tas nebij ziedzīgs šausmu gars,
Ko izmetusi pekles plaisma -
Viņš bij kā skaidris novakars:
Ne tumsa, nakts, ne diena, gaisma!...
OTRĀ DAĻA
I
«Ak, tēvs, es nepelnu šo draudu,
Tēvs, nerāj savas Tamāras!
Lūk, manas asaras. Es raudu...
Ne pirmās tās ir ritušas...
Nevienam nebūšu es sieva -
Teic precniekiem šo lēmumu:
Mans draugs ir aicināts pie dieva -
Es citam sirdi nedošu.
Kopš viņa asiņainās miesās
Es vēros, kopš tās apbedām,
Kāds ļaunais gars pie manis viesās
Ar neatvairu iedažām.
Nakts klusā mierā mani tirdī
Pulks skumju, sapņu baigumu;
Un dienu lūgties - nespēks sirdī:
Bēg domas vārdu skaņumu.
Caur dzīslām uguns liesmas lokās...
Rau, kāds tavs bērns top vājš un vārgs!
Tēvs! Sirds man sūrst šais sāpju mokās;
Tēvs! Neesi pret mani bargs!
Ļauj svētā klostervientulībā
Man mulsu prātu mierināt:
Tur Pestītāja apsardzībā
Es bēdas varu izraudāt.
Nau vairs man prieka, saules dienas...
Ar svētu mieru suminot,
Lai mani uzņem drūmās sienas
Kā kaps, pirms laika ieslogot»
II
Un klostra pasauls attāļumā
To radenieki aizveda,
Un rupju audu vienkāršumā
Tās jauno stāvu ieģērba.
Bet, vai tā mūku tērpā gāja,
Vai zelta šūtos audumos,
Sirds sapņu murgos aizliegtos
Kā agrāk pukstēt nenostāja.
Pat altārpriekšā, svētumā,
Kad slava dievam atskanēja,
I lūgšanās to iztraucēja
Tā pate runa dīvainā.
Zem drūmā tempļa juma klīda
Nereti pazīstamais tēls,
Bez skaņas un bez miņas slīda;
Kad viegli cēlās vīraksvēls,
Viņš kluss kā zvaigzne vizēja
Un sauca to, un gaidīja..
III
Starp diviem kalniem vēsā lejā
Svēts, vientuļš klosters glabājās,
Un slaikās ulmās, činarās
Tas bija tīts - un zaļā slejā,
Kad nakts pār kalnu aizu klājās,
Iz loga uguns zibinājās, -
Tad Tamāra vēl aizlūdzās.
Visapkārt mandeļkoku ēnā,
Kur krusti, kapu sargi, rēnā
Un sērā pulkā stājušies,
Dzied putnu kori cēlušies;
Pār kalniem brāžoties, ar rāvu
Dzen dzestrus viļņus avoti -
Tie salejas par draugu strāvu
Un tāļāk rit caur krūmājiem,
Ar puķu sarmu apbērtiem.
IV
Pret ziemeļpusi kalni ceļas.
Kad rītos gaismas viļņi veļas,
Kad pāri dziļām ielejām
Kūp zili dūmi, vijās klīstot,
Un muedzini, saulei svīstot,
Sauc ticīgos uz lūgšanām,
Un zvanu skaņas tāļumā
Trīs, kluso klostri modrēdamas,
Šās miera stundas svinība;
Kad gruzinietes soļodamas
Uz pleciem garo krūzi nes,
Pēc ūdens kāpj no augšienes -
Tad kalnu ailas tālin tāli
Kā ledus siena zilibāli
Pret skaidro gaisu rēgojas;
Bet saules rietā pārklājas
Blāvsārtais segs pār vizno gāli.
Tiem vidū pāri mākoņiem
Bij vienam lepnā galva celta:
Tas Kazbeks, cars starp milzeņiem, -
Tam čalma zīda, svārki - zelta.
V
Bet, grēku domu pārņemta,
Pie dabas dailes Tamāra
Vairs nejūt prieka. Viņai sķietas
Viss plašums drūmā miglā tīts;
To īgnē viss, šīs skaistās vietas,
Ir tumšā nakts, ir saules rīts.
Līdz krēsla atnāk vēsin - maiga
Un zeme viņas rokās grimst,
Jau Tamāra prieks dieva vaiga
It kā bez prāta ceļos limst
Un raud, un kluso mieru traucē
Tās izmisušās vaimanas
Un ceļenieka prātu jaucē;
Tur vaidam viņš sev domājas
Pie klintīm kaltu kalnu garu
Un bailēs ciešāk uzklausās,
Dzen zirgu aulekšot ar sparu.
VI
Sirds Tamārai mirkst vienās bēdās -
Pie loga viņa allaž sēdās,
Un, domās dziļi grimusi,
Tā vērās tālē vērīgi,
Ar ilgām gaidot augu dienu...
«Viņš nāks!» tai teic kaut kāds aizvienij
Ne velti sapņi viņu glauda,
Ne velti viņš tai rādījās,
Tā acis slēptas sēras pauda,
Uz lūpām glaimi laistījās.
Daudz dienu viņa tā jau mokās
Un pate nezina, par ko;
Tā svēto priekšā ceļos lokās, -
Sirds pielūdz viņu vienīgo;
Kad, ilgās cīņas pagurusi,
Tā savā gultā miegā slīkst, -
Tai baisi, grūti, - spilvens tvīkst,
Dreb visa viņa uzlēkusi;
Un pleci, krūtis kaist kā ceras,
Milst acis, tik tā elpu gūst,
Kā alkstot apskāvieni veras,
Uz lūpām skūpsti kūstot kūst...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
VII
Pleš vakarmigla gaisa autu,
Lai gruzīniešu kalnus skautu.
Pēc savas saldās parašas
Uz klostri Dēmons nolaižas.
Bet ilgi šaubījās viņš bījās
Šai svētā mierā ielauzties -
Un brīdis bij, kad izrādījās,
Ka viņš ir gatavs atteikties
No nežēlīgā vēlējuma.
Pilns domu viņš gar sienu klīst;
No viņa soļu lidojuma
Bez vēja lapas trīs un vīst...
Viņš paceļ acis, - spožums līst,
Ko viņas logā lampa raida;
Tā, liekas, sen jau, sen ko gaida,
Un, klau, caur kluso nakti plūst
Kā liegas čingarstīgu skaņas,
Un dziesmu balsis rit bez maņas -
Un rit, un rit, un plūst, un kūst
Kā asaras - tik lēni, klusi;
Bij dziesma šī tik mīlīga,
It kā priekš zemes dzimuma
Iz debesīm tā skanējusi.
Vai eņģels kāds ar vecu draugu
Še atkal tikties vēlējās
Un slepu šurpu nolaidās
Tam dziedāt skaņās agrākās,
Tā mokām kā par saldu džaugu? ...
Un mīlas sēras, ilgas kvēlas
Jūt Dēmons, mūžam nejustas...
Viņš baismā projām doties vēlas,
Bet viņa spārni nekustas!
Un brīnums! acis top tam velgas,
Riež asara aiz sāpju smelgas...
Vēl tagad pie tās istabas
Guļ akmens caurdedzis no regas,
Viņš izgrauzts liesmu asras degas,
Ne cilvēciskas asaras! ...
VIII
Viņš ienāk - viņa dvēsle brīvi
Priekš mīlas, laba atvērta;
Viņš domā, ka uz jaunu dzīvi
Tam ataususi cerība.
Un trīsas, neizprastas gaidas
Un mēmas nesaziņas baidas
It kā pie pirmās tikšanās
Še lepnā dvēslē iezagās;
Tas tikai ļaunu nozīmēja...
Viņš ienāk - redz tur ķeburu,
No paradīzes sūtītu,
Lai grēcinieci sargātu, -
Tā skati spožus starus lēja,
Un smaidot viņš no naidnieka
To baltiem spārniem aizsedza...
No debesgaismas spējas ausas
Kā satriekts Dēmons apžilba,
Nevis tam mīļa uzruna,
Bet pārmetums bij jāuzklausās:
IX
«Tu launais gars bez mūža rimas,
Kas tevi tumsā atsaucis?
Še nava tavu kalpu ģimas;
Še ļauns nekad nau dvašojis!
Še mīla! še mans svēteklis!
Ko šurpu grēku ceļu mini?
Kas tevi sauca?» Tikai grīni
Tam pretī smējās ļaunais gars;
Skats dedza greizsirdības kvēlās,
Un atkal senais naida spars
No jauna viņa dvēslē cēlās.
«Tā mana!» - balss tam bargi skan, -
«Liec viņu mierā! tā ir mana!
Par vēlu tava sargāšana,
Ne viņai soģis tu, ne man!
Uz sirdi, pilnu lepnas drosmas,
Es savu zīmi uzspiedu;
Še nedzird tavas svētās trosmas;
Es valdu še un mīlēju!»
Un eņģels sirdī dziļām sērām
Uz grēcinieci lūkojās,
Un lēni prom uz debess sfērām
Tas, spārnus plešot, pacēlās...
X
T a m ā r a
Teic, kas tu? Tava runa baiga!
Vai pekles tu vai debesu?
Ko gribi tu?
D ē m o n s
Tu skaistin - maiga!
T a m ā r a
Bet teic, kas tu? ... Kas esi tu?
D ē m o n s
Es esmu tas, kā vārdi vēlas
Nakts klusumā tev skanēja,
Kā doma Levim čukstēja,
Ko sapnī redzēji, kā žēlas
Sirds tev kā miglā nojauta;
Es tas, no kura uzskatiena
Vēl ziedos cerība jau vīst;
Es tas, ko visi dzīvie nīst,
Kas mīlēts nau vēl ne no viena.
Nekas man laiks un plašums nau;
Es savu zemes vorgu šausma,
Es zinātnes un brīves jausma,
Es ļaunums dabā, dievam drausma,
Un es pie tavām kājām - rau!
Es atnesu ar jūsmām sirdī
Tev mīlas sāpes, lūgšanas,
Kas pirmo reizi mani tirdī,
Un savas pirmās asaras.
Ak, uzklausies aiz līdzcietības!
Priekš laba, debess līdzdalības
Tu mani atkal atdot spētu;
Es tavas mīlas svētumā
Kā segā segts tur atspīdētu -
Jauns eņģels jaunā vizumā.
Ak, klausi! Manim runāt vēli!
Tavs vergs es, tevi mīlēju!
Līdzko es tevi redzēju -
Tu slepu naidu manī cēli
Pret manas varas mūžību.
Bez savas vaļas dziļi skaudu
Es zemes sīko līksmju baudu;
Tā nedzīvot kā tu, mans gars
Jūt sāpes, - šķirts no tevis - baismu.
Bez asins sirdī - saules stars
Nu aizdedzās ar jaunu gaismu,
Un skumjas brūču dziļumos
Kā čūskas vījas vījumos.
Bez tevis - kas šī nemirstība?
Kas manas varas bezgalība?
Tik tukšu vārdu noskaņas,
Plašs svēteklis bez dievības!
T a m ā r a
Ak, atkāpies no manis, grēku
Un ļauna gars! Tev neticu!
Kungs, Pestītājs! ... Ak, nau man spēku
Vairs tevis lūgt.,. es sajūtu,
Man vājie prāti pagurst... žēlo!
Tu mani bojā grūdīsi;
Tavs vārds kā ģifts un uguns kvēlo...
Kam mani mīli, atbildi?
D ē m o n s
Kam mīlu? Nezinu! Es esmu
Tā pilns ar jaunas dzīves dvesmu, -
No ziegu galvas norāvu
Es lepni ērkšķu vaiņagu,
Es pagājību pīšļos grūdu, -
Šais acīs dzīvoju un zūdu!
Tu mūžam mīlēt nespēji
Kā es - ar pekles kaislu svelmi:
Tik spēji un tik dedzīgi,
Ar nemirstamas domas dzelmi.
Tavs vaigs man dvēslē ierakstīts
Jau līdz ar pirmo pasauls dienu,
Man priekšā klīda viņš arvienu
Kā mūžu tukšās tālēs tīts.
Sen, manas domas jaucot drūsmās,
Tavs saldais vārds man skanēja;
Un viņās debess laimes jūsmās
Tik tevis vien man nebija.
Ak, ja tev spēja būtu mērot
Šo rūgto sāpju dziļumu:
Caur augu dzīvi, mūžību
I priecāties, i ciest, i sērot,
Nedz cerēt slavas ļaunumā,
Nedz labam darbam atlīdzības;
Priekš sevis dzīvot garlaikā -
Pats sevī un šai cīniņā
Bez uzvaras, bez samierības!
Tik nožēlot, ne vēlēties,
It visu sajust, redzēt, zināt
Un visu ienīst pūlēties,
Kas vien virs zemes, - nonicināt!
To brīdi, līdz kā izlējās
Pār mani dieva smagie lāsti,
Man dzisa dabas karstie glāsti,
Uz mūžu tā man aizvērās...
Priekš acīm plašums zili klājās,
Tur kāzu rotās lidinājās
Man pazīstamie spīdekļi...
Tie zeltā mirdzēja caur tāli,
Bet, ak, - tie savu seno brāli
Vairs nesveica kā agrāki! -
Tad tos, kas līdzi izraidīti,
Es izmisumā sasaucu,
Bet vaigus, ļaunos skatus, spīti -
Es pats vairs pazīt nespēju.
Un spārnos mani dzina šausmas,
Es bēgu projām kā bez jausmas...
Bet kurp? kādēļ? ... Es atraidīts,
No seniem draugiem vairs ne pausmas,
Viss mēms un kurls, viss aizdarīts.
Pēc viļņu brīva ritējuma
Tā lauzta laiva viena klīst,
Kad stūre šķelta, buras rīst, -
Bez mērķa un bez noteikuma;
Tā agrumā, kad gaisma riet,
No debess atrauts mākons iet,
Pār dzīdri tumši pārlaizdamies,
Viens vientuls, piestāt baidīdamies;
To vējš bez ziņas, miņas nes,
Dievs zina, kurp, no kurienes!
Ne ilgi ļaudis pārvaldīju,
Tos grēka mākslā mācīju;
Un visa cēla pēlējs biju
Un visu daiļu smādēju,
Ne ilgi... Skaidrās liesmu kvēles
Bij viegli viņos izdzēstas...
Tur pūles bija izšķēstas:
Tik muļķi vien un lišķu mēles. -
Es slēpos kalnu plaisumos,
Kā meteors tur šaudījos,
Kad pusnakts tumsa zemi klāja...
Un vientuls ceļinieks vēl jāja,
To tuvā uguns maldīja,
Viņš bezdibenī pazuda
Un velti sauca, - asins līja
Pār klintīm it kā sārta vīja...
Bet ļaunā drūmās rotaļas
Drīz bija manim riebušas.
Ar spējo sīpu cīkstot sīvi,
Es gaisus jaucu putekļos,
Ar miglu, zibšņiem tērpies, spīvi
Es trosmā traucos debešos,
Lai man iekš dabas spēku dūsmas
Sirds nerimtība noslābtu,
No neatgaiņu domu drūzmas
Lai glābtos, visu aizmirstu!
Kas skumjais stāsts par laužu baru,
Par bēdām, pūlēm, sirdēstiem
No pagājušiem augumiem
Pret viena acumirkļa svaru
No manu moku dziļumiem?
Kas ļaudis? Viņu dzīve, darbi?
Tie paies vēl, kā pagāja!
Tiem paliek viena cerība:
Dievs piedot spēj, kaut tiesā skarbi,
Bet manas sāpes nebeidz krimst,
Tāpat kā man, tām gala nava,
Tās pašā nāvē nenorimst!
Kā čūskas viņas mani skava -
Te dzeld kā liesmas, ceļas, ļimst,
Te domas spiež kā klinšu krava, -
Kā kapa slogs uz cerībām
Un kaislēm, sen jau zudušām!
T a m ā r a
Kam tavas sāpes jāzin man?
Ko man par viņām žēlojies?
Tu grēcnieks...
D ē m o n s
...Vai pret tevi gan?
T a m ā r a
Mūs dzirdēs...
D ē m o n s
Kluss viss. Nebaidies.
T a m ā r a
Bet dievs?
D ē m o n s
Uz zemi nelūkojas,
Ar debesīm viņš nodarbojas.
T a m ā r a
Bet sods? Tu pekles mokās kļūsi?
D ē m o n s
Nu lai! Tur tu pie manis būsi.
T a m ā r a
Mans draugs, lai tu kas būdams būtu, -
Es, mūžam mieru zaudējot,
Pret gribu tevim līdzi jūtu,
Sirds raujas tevi nožēlot.
Bet, ja tie bij tik viltus glaimi,
Bet, ja tu mani mānīji...
Ak, žēlo!... Kas tev gan par laimi,
Ja gūtu manu dvēseli?
Vai dievam dārgāka es esmu
Par citām zemes jaunavām -
Varbūt par mani skaistākām? -
Ir viņu nevainības dvesmu
Nau ļauna vara kliedusi! ...
Nē! zvēri manim, svēti zvēri! ...
Ak, saki! ... lūk, es lūdzos sēri...
Tu redzi vāju meiteni!
Tu dvēslē bailes iemidzini...
Bet tu jau visu jūti, zini;
Tu mani tiešām žēlosi!
Tad zvēri ... ļauna vēlējuma
Vairs mūžam sirdī neturēt!
Vai gan vairs nava solījuma,
Nedz zvēresta, kam uzticēt?
D ē m o n s
Es zvēru tev pie pirmās dienas,
Es zvēru tev pie pastarās,
Pie kauna tumšās ziedzībās,
Pie mūža patiesības cienas;
Pie smagā grēku kritiena,
Pie uzvaras, ko iegūt šķitu;
Pie brīžiem, kad pie tevis mitu,
Pie šķiršanās, kas biedina;
Es zvēru tev pie garu saimes,
Pie savu pavalstnieku laimes,
Pie debess sargu zobeniem,
Pie maniem modriem naidniekiem;
Cik debess aptver zvaigžņu sfēru,
Pie pekles un pie zemes zvēru,
Pie tavas pirmās asaras,
Pie pēdējā no taviem skatiem,
Pie lūpu saldās dvešanas,
Pie taviem mīkstiem zīda matiem,
Pie baudas un pie ciešanas,
Pie savas mīlas kaislības, -
Es atteicos no senā naida,
No dvēsles lepnās iedomas;
Nau viltus glaimu vairs, kas smaida
Un prātus jauc bez; samaņas.
Es gribu miera salīgumu
Ar dievu, gribu pielūgties
Un mīlēt, labam paļauties.
Ar asarām un nožēlumu
Es pieri tevis cienīgu
No uguns zīmes skaidrošu:
Lai zemei neapziņas gaitā
Bez manis pārzied ziedonis!
Viens visu radījumu skaitā
Es tikai tevi sapratis.
Tu svētums mans! Es savu varu
Pie tavām kājām noliku.
Par vienu lavu acu staru
Es došu visu mūžību;
Kā mīlā, tici, tā ir naidā
Es esmu liels un nelokāms.
Es gaisu dēls, es nesaistāms,
Es celšu tevi zvaigžņu laidā,
Tu būsi pasauls carene,
Tu - mana pirmā biedrene.
Tu lūkosies bez līdzjūtības
Šai pasaulē, bez žēluma,
Kur nau ne laimes īstenības,
Ne ilga mūža skaistuma;
Kur tikai ziegumi un sodi,
Kur lielas kaisles nepazīst,
Kur tu neviena neatrodi,
Kas māk bez bailēm mīlēt, nīst.
Jel saki, vai tev nava jausmas,
Ka ļaužu mīla mirklī dzimst
Un nīkst? - tās tikai asins trausmas! -
Bet dienas iet - un asins rimst.
Kas šķiršanos gan izturētu,
Pret jaunām kairēm atstāvētu,
Pret riebām un pret garlaiku
Un fantāzijas savvaļu?
Ne tev, - ak, tici, liktens lēma,
Ne tev, tu mana biedrene,
Ka šaurā lokā vīsti mēma
Un rupjam esi verdzene,
Starp remdeniem un mazticīgiem,
Starp viltus draugiem, naidniekiem,
Starp bailēm, darbiem neauglīgiem
Un cerībām, un grūtumiem!
Aiz augstas sienas sēri, bāli
Tev neizdzist bez kaislības
Starp lūgšanām, kas līdzi tāli
No ļaudīm, kā no dievības.
Nē, cits ir tevim liktens spriedums,
Tu visudaiļā radība!
Un tevi citu sāpju ģiedums,
Cits līksmju dziļums sagaida!
Ko agrāk vēlējies ar kāri,
Met nost šīs zemes niecību:
Es lepnās zināšanas āri
Tev priekšā plaši atvēršu.
Es pūlim garu kalpojošu
Pie tavām kājām likšu stāt;
Un tevim, daiļā, izdabāt
Es vieglas burvju būtes došu.
Es zelta rotu raušu nost
No vakarzvaigznes tevi post;
No puķēm pusnakts rasas līju
Tev bēršu mirdzot vaiņagā
Un vīšu blāzmas sārtu vīju
Ap tavu stāvu vakarā;
Un gaiss ar skaidru aromātu
Ap tevi dvašos plūdojot!
Tev brīnumskaņas lolos prātu,
Ik brīdi saldi atskanot!
Es greznas pilis tevim celšu,
Kā rubīns, dzintars spīguļos!
Iz jūras dzelmes pērles smelšu,
Aiz debešiem es laidīšos, -
Viss tavs, kas pasauls plašumos -
Tik mīli mani!
XI
Un viņš maigi
To karstiem skūpstiem aizskāra;
Un viņa nodrebēja baigi.
Bet pavedošā valoda
Drīz vājās žēlas slāpēja.
Tā spējais skats kā karstā degā
Tās acis kveldēja, nakts segā
Pār viņu taisni liesmodams,
Kā zobens ass nevairāms.
Un ļaunā vara uzvarēja!
Viņš savu skūpstu nāvēkli
Tai dziļi jaunās krūtīs lēja...
Un klusumā caur pusnakti
Kā moku kliedziens atskanēja...
Tur bija viss, gan mīla, sāpes,
Gan pārmetums un lūgšanās,
Vēl neremdētas dzīves slāpes,
No jaunām dienām šķiršanās
- - - - - - - - - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - -
XII
To laiku sargs vēl nakti vēli
Gar klintājiem pie klostera
Viens klusi apkārt staigāja
Pēc parašas ar čugundēli.
Pie jaunās meitas istabas
Tas saviem soļiem aprimt lika,
Tā dvēsli jauca aizdomas,
Un rokā dēlis smags tam tika.
Visapkārt valdot klusumam,
Viņš dzirdēja, - tā likās tam -
Kā mīļu. lūpu skūpstīšanu,
Kā kliedzienu un vaidēšanu...
Un ļaunas domas sirmgalvim
Pret gribu prātu kustināja...
Bet bridis vēl pēc brīža gāja -
Viss bija kluss; tik iztālim
Vēl lēni šalca sīkie krūmi,
Vējš lapās pūta žūžinot,
Ar krastu sačukstējās drūmi
Starp kalniem upe aizritot.
Sargs pasteidzās, lai noskaitītu
Jo ātrāk svētiem lūgšanas,
Lai ļauno garu projām dzītu,
Kas saceļ grēku iedažas.
Tam metās bailes, bālums vaigā,
Viņš krustus pārmet drebēdams,
Tad klusu, ātrāk soļodams,
Viņš savu veco ceļu staigā...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - -
XIII
Kā maigā miegā pērija
Tā savā zārkā dusēja;
Par segām bālāka no krāsas
Tās piere bij, bez asins lāsas.
Uz mūžu acis slēgušās...
Bet, ak, ikvienam izlikās,
Ka miegs tik viņas slēdzis cieti
Un vaļā vērties gaida tās,
Lai skartu skūpsts vai gaismas rieti.
Bet velti gaisma ausdama
Pār viņām zelta lījā lija;
To radinieces skūpstīja,
Bet veltas mēmās sāpes bija, -
Ko nāves roka apzīmē,
Neviens tā miegu netraucē!
XIV
Jaun-Tamārai pat prieku dienās
Nau bijis ģērbs tā izrotāts,
Tik krāšņās krāsās šūdināts.
Un puķes, plūktas klinšu sienās
(Pēc vecas bēru parašas),
Pār viņu izlej smaršojumu.
Tās, jūtot nāves sažņaugumu,
It kā no zemes atvadās. -
Tik mierīgs viņas ģīmis bija,
Ne zīme viņā nevēstīja
Par nāvi kaislu reibumā.
Un raudzījās tās vaibsti salti -
Tai brīnumainā skaistumā
Bez dzīvības, kā marmorkalti:
Ne prāts, ne jūtu trīsējums,
Viss auksts kā nāves noslēpums.
Tai savāds smaids pār lūpām auda,
Tas bija stindzis piepeši;
Daudz dziļu sēru viņš tam pauda,
Kas viņā vērās vērīgi;
Un bija smaids pilns aukstu nievu
Kā dvēslei, kas jau ziedēt beidz,
Un zemei kluss un drūms: ardievu! -
No domas, kas jau projām steidz.
Velts senās dzīves atspulgojums -
Šis smaids bij nāvei tuvāk vēl.
Kā dzisu acu nostarojums, -
Un sirdij top tik žēlāk žēl.
Tā vakarā, kad, cēli plūstot,
Pamazām zelta jūrā kūstot,
Jau saules māte aizlaižas,
Uz acumirkļiem kalnu sniegi
Vēl blāvā blāzmā sārtojas
Un tumšā tālē laistās liegi.
Bet pusdzīvs stars iz tālienes
Vairs atspīduma neatradīs,
Neviena ceļā nepavadīs
No savas ledus virsotnes! ...
XV
Bars laužu, kaimiņu un radu,
Jau sanācis par sēru vadu;
Un Gudals kā bez samaņas
Sit krūtis, mēmi matus plēsdams,
Un, savā sirmā zirgā sēzdams,
Uz bēru ceļu sataisās;
Un gājiens traucas. Trijas dienas
Un trijas naktis tiem ko jāt,
Kur senčus mēdza guldināt,
Tur viņai cirta kapa sienas.
Kāds ciltstēvs vecam Gudalam,
Kurš citkārt ciemos laupīt mēdza,
Kad slimība to važās slēdza
Un grēkus atzīt nācās tam,
Par sava soda izpirkšanu
Celt baznīcu tur solījās,
Kur augsti klintis pacēlās,
Kur dzird tik auku gaudošanu,
Kur ērgļi reti maldījās. -
Un drīz starp Kaukāzkalnu sniegiem
Bij uzcelts vientuļš svēteklis, -
Tur laupītājs pēc smagiem ziegiem
Bij mūža mieru atradis;
Un tā par kapa vietu tapa
Klints, radniecīga mākoņiem:
It kā tur tuvāk augstumiem
Jau būtu siltāk snaust iekš kapa;
It kā no ļaudīm atstatā
Tur dusa netraucēta būtu...
Ak, velti! mirušiem nau jūtu
Priekš bēdām, priekiem dzīvība.
XVI
Caur zilo tāli lidinājās
Svēts eņģelis pilns cēluma,
Tam zeltā spārni zibēja -
Un dvēsli, gūtu zemes mājās,
Viņš, silti skautu, turēja.
Viņš remdināja viņas bēdas
Un šaubas klaidīja, un pēdas
No ziega un no ciešanām
Viņš mazgāja ar asarām. -
No tālienes iz paradīzes
Jau skaņas liegi dzirdējās -
Kad pēkšņi ceļā aizstājās
Tiem Dēmons, vīdamies iz īzes...
Viņš varens bij kā vētras grauja,
'Kā zibens, kad tas gaisu šķir,
Un pārgalvībā lepni strauja
Balss sauca: «Viņa mana ir!»
Pie sargātāja krūtīm sliedzās
Un šausmas slēpa lūgšanās
Šī dvēsle, kas tik smagi ziedzās.
Un liktens lēmums izšķīrās:
Viņš atkal viņas priekšā stājās.
Bet kas to būtu pazinis!?
Cik ļauni skats tam zibinājās!
Cik naida pilns kā nāvēklis
Tā dziļā naida, kam nau gala!
Un dvesa it kā kapa sala
No vaiga, kas bij sastindzis.
«Bēdz, tumsas gars, ar šaubu dabu!»
Tam debess sūtnis atteica;
«Še beidzas tava uzvara;
Reiz soda stunda atnāca,
Un dieva lēmums lemj tik labu!
Ir pagājušas pārbaudas;
Un ļaunā važas kritušas
No viņas līdz ar pīšļu tērpu.
Mēs viņu sen jau gaidījām;
Jo viņas dvēsle ir no tām,
Kam dzīve - mirklis sāpju, šērpu,
Ne izciešamu ciešanu,
Ne sasniedzamu līksmību;
Dievs viņu dzīvās stīgas vija
Iz smalku audu ētera;
Ne zemei viņas dzimtas bija,
Ne zeme viņām radīta!
Par savām šaubām šausmu, dārgu
Tā izpirkumu maksāja...
Tā mīlēja un cieta vārgu -
Un mīlai debess atvērta!»
Un viņa stingrie skati dzēlās
Un pavedējā gremdējās,
Viņš līksmi spējos spārnos cēlās,
Drīz debess vizmā nonirās.
Un Dēmons pārveikts lāstus grāva
Par savām trakām iedomām;
Kā agrāk spītei sevi lāva,
Viens klaidodams caur tukšībām,
Bez mīlas un bez cerībām! ...
Uz krauja kalna klinšu kupas
Pār Koišaūras ieleju
Vēl ieraugāmas šolaiku
Pils sabirzušās torņa drupas.
Par viņām baismu nostāsti
Vēl tagad ļaudīs dzirdami...
Kā mēmas paliekas, kā spoki,
Kā seno dienu liecnieki
Tās stāv - un apkārt zaļo koki.
Un lejā ciemi izplešas,
Viss apkārt zied un asnus raida,
Tur simtām balsis dzirdamas,
Iet karavānu gara laida,
Un pulkstenīši noskanas.
Un, laužoties caur miglu birgām,
Šļāc upe putās mirgu mirgām.
Un saulē, ēnā, vasarā
Pa mūžam jaunas dzīves pēdām
Iet daba jautra, ražībā
Kā bērns, kas rotaļo bez bēdām.
Bet tornis sērīgs, nokalpojis
Reiz savu lemto laikmetu,
Kā sirmgalvis, kas pārdzīvojis
Sen draugus, bērnu pulciņu.
Un mēnesi tik lecam gaida
Tā noslēpušies dzīvnieki:
Tad tiem ir svētki nākuši,
Un dūcot tie visapkārt skraida.
Tur, noslēdzies kā vientulis,
Vērpj tīklus sirmais zirneklis;
Pulks ķirzaku uz jumta malas
Tur omulīgi rotājas,
Un čūska zagšus izvīstās
Iz savas tumšās mūra alas
Uz veco trepju kāpieniem:
Te vijas trijiem vījumiem,
Te pēksņi stiepjas garā starā
Un spīd kā tēraudasmenis,
Ko varonis, kas nokauts karā,
Iz slābās rokas izlaidis...
- Ne miņas vairs, viss izģindis
Guļ postā: - rinda gadu simtu
Sen visas pēdas izdzēsa,
Neviens ne ziņā nezina
Par Gudalu un viņa dzimtu -
Un aizmirsta ir Tamāra!
Bet baznīciņu, uzbūvētu
Uz klints, kas senču kaulus sedz,
Kā svētas varas pasaudzētu,
Starp mākoņiem vēl tagad redz;
Ap viņu slāv par sargusētu
Visapkārt melni granīti;
Tiem virsū biezi sniega vāli,
Ar spīguļošu ledus gāli
Kā bruņām viņi apsegti.
Un sniegi lielām, laiskām kravām
Guļ parkāru pār klinšu gravām.
Kā ūdeņgāzes stingušas,
No salas pēkšņi pārsteigtas.
let apkārt putenis un auka,
No sirmiem mūriem pērslas slauka,
Te savu garo dziesmu kauc,
Te aurēdami sargiem sauc.
Un, sadzirduši attālumā
Par brīnumaino svētnīcu,
No rītiem dodas ceļojumā
Turp mākoņi, lai pielūgtu;
Sen nau neviena vairs, kas sēro,
Uz klinšu kapiem atnākot.
Tik Kazbeks, drūmi lūkojot,
Uz savu turtu kāri vēro,
Un laužu nemiers pasaulē
Tur mūža mieru netraucē.
w:fr:Le Démon (Lermontov)
w:pl:Szatan (powieść wschodnia) Lermontowa
w:ru:Демон (Лермонтов)