Kauja pie Knipskas
Kambarī, kuŗā uzglabājās skolnieku lādītes un maizes kulītes, pašā dibenā sēž veselīga, paresna māmiņa, brūnu sagšu ap pleciem, vilnainu pirktu lakatu ap galvu, un skatās, kā viņas dēlēns strebj zīdeni. Pie loga, kuŗa rūtis ir neskaidras, apputējušas, stāv zēns pelēkos vadmalas svārkos, ceļgalos salāpītās biksēs, lielās, nošķiebtās pastalās. Viņš skatās pa logu uz pagalmu, kur drūzmējas zēnu bars, un reizēm pašķielē uz kubliņu, iz kuŗa viņa tuklais biedrs strebj zīdeni.
«Vaj tēvs man no Rīgas ko atveda?» zēns kubuliņā pupas zvejodams, māti jautā.
«Te jau ir ... gandrīz vaj aizmirstos ...» Māmiņa izvelk iz kabatas nazi.
Zēns nosviež karoti pie malas, noslauka rokas drāniņas stūrī, uz kuŗas atrodas maizes kulīte, un ķeŗ pēc naža.
Vaj tik ir piskars? ... Es tēvam pieteicu, lai pērk piskaru, tie citi naži neder nekam ...»
Māte pasmejas, lasa uz drāniņas maizes drusciņas un iebeŗ tās mutē.
Zēns atvāž jauno salieceni ar melni spīdošu spalu. Asmenis tik laistās vien ...
«Ir gan piskars ... Vajag tik labi iztecināt, uz galodiņas patrīt ... Cibiņ, palūk, kas par varenu ...»
Bālais zēns domīgi pienāk, paskatās ar vienu aci uz nazi, bet liekas, ka zīdenis tam vairāk patīk.
«Vaj tu esi tā jumiķa Cibiņa dēls?» māmiņa jautā.
Bālais zēns klusē; lūpas tam nodreb. Viņš grib aiziet.
«Nāc nu tu ar', pastrebies! Ko tu tāds bailīgs ...»
Bālais zēns pienāk, apsēžas un nedroši tveŗ pēc karotes. Roka dreb ...
«Ko tu! ... manu karoti ... es pats vēl gribu strēbt! ...»
Zēns ar apaļiem, sārtiem vaigiem, puķaino kaklautu, jauniem, gandrīz pēc modes izšūtiem svārkiem un gaŗiem zābakiem, iebāž nazi kabatā un sāk atkal strēbt.
«Streb vien, dēli ņ, streb ... Būs jau abiem diezgan ...»
Bālais zēns pieceļas un domīgs aizvelkas.
«Kam tad tu, dēli ņ, viņu tā? ...» māmiņa nogauž.
«Ē, ko tas lempis!...»
Brītiņu valda klusums.
«Vakar tēvs atbrauca,» māte uzsāk, «pašlaik ēdām vakariņas ... Zultans sāka riet. Domājām: nu ir tēvs no Rīgas klāt ... Kā tad! bija ar'! ...»
«Vai Ernestam pijoles atveda? ...»
Māte pasmejas.
«Laikam gan šoreiz nekā...»
«Tad vasarā atkal no ieguļas nekā; nevar ne meldiņu uzspēlēt. Un pa svētdienas vakariem tāpat ... Briedīšu Kārlis čīgā kā Rīgas muzikants ... Nu, mēs tam zeļļam gan parādīsim ... Staigā apkārt kā liels vīrs, - cepure uz vienas auss! ... Jā, kas tad ir ar cepuri; vaj tēvs man jaunu cepuri atveda?
«Nē, dēli ņ! ... Ernestam gan ... Viņš jau ir vecāks un pelna pats maizi. Nākošā rudenī jāiet pie Dieva galda ...»
«Ko? Ernestam ... Ja man tā cepure pasēs, tad nu gan es viņu paņemšu ... Ernestam cepuŗu diezgan. Tā jērene ziemā gluži laba, tikpat kā jauna. Un vasarā ... viņam gluži branga vasaras cepure...»
«Dariet, kā zināt,» māte teic, «es tur nekā nevaru teikt, lai tēvs ... Bet tu gan, Pēterīt, varētu ar savu cepuri vēl veselu gadu iztikt ...»
«Jā, jā! Es arvien esmu tas sliktākais ... Man nekā nevajg ... Ernestam viss ...
Pēteris nosviež karoti un savelk dusmīgu seju.
«Nemācīšos, edz, ka nemācīšos! ... Dauzīšos un bļaušu pilnā kaklā ... I nieka cepures man nevar nopirkt .. .»
«Vui, dēli ņ, kāds tu esi ... skolotājs tevi ieliks kaktā. ..»
«Ē, šis kaktā licējs! pats ir ...»
Pēteris apklausās, vaj tik kāds neklausās.
«Vaj tik tas Cibiņš te nevaktējas? ...»
«Vui, Pēterīt, kāpēc tu viņu aizdzini? Ko tad viņš tev ļauna darīja? ...»
«Ē, tas ir liels maita ... Viņam lieliski patīk, kad skolotājs tam saka: «labi, labi!» ... Tad tas acis vien mirkšķina ...»
«Viņš laikam labi mācas, bet tu, kā man liekas, esi palaidies slinkumā ...»
«Es?!» Pēteris, caur nāsīm dusmīgi svilpodams, atcērt, «ko tu teici, es? ...»
«Jā, tu!»
«Es?!»
«Jā, tu esi slinks ... Kurpnieks tev rudeni pataisīja i jaunus zābakus, skroders izšuva jaunus svārkus ... Un tēvs tā priecājās: nu Pēteris labi mācīsies! ... Bet nekā! mans Pēteris danco tik uz vienas kājas! ...»
«Kas tad tie par zābakiem? Tie Vilnīšam pašam ir jāuzmauc galvā! Papēži nošķiebušies, āda sarkana ... Diezin, vaj binzoles ir ielicis? ...»
«Ko nu tu par Vilnīti runā: tas nu gan ir kurpnieks! ... Viņš iztaisīja gan zābakus labu labos. Bet tu tikmēr brauņājies gar akmeņiem, skrej pa tīrumu tīrumiem, kamēr zābaki beigti ... Mani zābaki stāv jau trešo gadu, čīkst vien, kad uzmin ...»
Pēteris pasmejas.
«Diezin kam tev tās čīkstoņas vajadzēja ... Neesi jau nekāda jauna meita ...»
Māte arī pasmejas.
«Saki Ernestam, lai viņš nedomā ņemt jauno cepuri! Tā ir mana! ...»
«Nu, labi, labi! ... Bet ņ nu, mācies, dēli ņ, mācies gan! Nedari mums vecākiem kauna ... Tā kā toreiz, kad mācītājs bērnus pārklausīja ... Še, divdesmit kapeikas, ko papīru nopirkt ...»
Pēteris paķeŗ naudu, noslauka ātri muti.
«Ko - mācīts! ... gan es zināšu ...»
Pēteris izšmauc ārā, mātei lāgā ne ar Dievu neteicis.
«Ak, dēli ņ, dēli ņ!» māte nopūšas, «tavas dienas vēl priekšā ...»
Viņa aizvāž kubuliņu, iesien to drāniņā un aizsaini rokā aiziet ...
Skolas istabā, aiz krāsns, pa brīvstundu, Pēteris šodien spēlē lielu lomu. Viņa nazis iet pa roku rokām un tiek apbrīnots.
«Smalks piskars!» viens piezīmē un uzpūš asmenim dvašu. Asmenis apsvīst.
Pēteris zēnam iegrūž piduku sānos.
«Ko tu? vaj tu nezini, ka nazis ir norūdīts kā vajag ... Un tu viņam laid siltumu virsū ...»
«Diezin, vai tik ir piskars?» kāds cits šaubas un aizlien aiz biedru muguras, baidīdamies, ka Buņģu Pēteris nesāk ar dūri pierādīt sava naža īstenību.
«Ko tu zini,» Buņģis noskaišas, «vaj tu domā, ka visiem nazis ir iz prastas dzelzs, kā tev! ... Ekur ir nazīts! ...»
«Cik tad viņš īsti maksā?» jautā zēns pelēkiem svārkiem, kuŗos iešūtas daždažādas pogas: uz krūts liela, balti dzeltena - no kaula, drusku zemāki melna kaučuka un pret vēderu alvas bikšu poga.
Buņģis drīz savāž, drīz atvāž nazi, it kā izmēģinādams atsperi, bet pie tam viņš pārdomā, cik gan viņa nazis varētu maksāt.
«Rubulis būs par daudz!» viņš pie sevis prāto. «Astoņdesmit kapeikas,» Buņģis cieši noteic, «Rīgā pirkts ...»
«Astoņdesmit! a-ū!» zēns daždažādajām svārku pogām smejas. «Astoņdesmit! ... Par astoņdesmit kapeikām var divus tādus piskarus dabūt un vēl labākus. Vajaga tik prast dinģēties. Kad prasa rubuli, soli trīsdesmit kapeikas ... Galu galā atdod ...»
«Ej vien nopērc par trīsdesmit kapeikām īstu piskaru,» Buņģis atņurd.
Viņš iebāž nazi kabatā.
«Nu, Ģeņģer, kas ir? - iesim!» Buņģis, mēteli vilkdams izsaucas un paņem cepuri.
«Uz kurieni?» zēns, daždažādajām pogāmjautā.
«Kas tev par daļu? To mēs paši zinam! Nu, Ģeņger, Platai, iesim! ...»
Buņģis, Ģeņģers, Platais, noslēpumaini čukstēdami, aiziet...
Ģeņģers ir muižas pusgraudnieka dēls, bāls, gaŗš, linu baltiem, gaŗiem matiem. Iedams viņš ļogās, it kā kad gribētu gar zemi zvelties.
Platais ir saimnieka dēls, brūniem matiem, drūmu pieri, nebēdīgām acīm. Mēteļa kabatas tam lieliski uzpampušas. Tajās viņš uzglabā šādus tādus papīrus un vecus katūna lakatiņus, kuŗus tas izlieto kā mutes autiņus. Viņam allaž liels cīniņš ar biksēm, kuŗas arvien šļūd lejup.
Visi trīs iet uz tuvējo mežiņu, aiz nabagu mājas. Mežiņā tie nolien biezumā, aiz paegļiem. Visi trīs apsēžas uz nocirstas priedes. Ģeņģers un Platais izvelk iz kabatas mazus kaļķīšus.
«Man te vēl ir papirausi!» Buņģis toš un rakņājas pa krūšu kabatu.
«Ā, papirausi! dod šurp! ...» Ģeņģers izstiepj roku, «tīrs blēdis! vakar teici, ka papirausu vairs neesot ...»
«Vakar? Tas bija vakar! Bet šodien man ir!» Buņģis saka, «nu nav vajadzīgs taupīt: māte man iedeva griveņiku. Var atkal iegādāties jaunus. Ģenģer, tu man pirmdien, gar krogu nākdams, atnes! ...»
Buņģis izvelk pakiņu ar papirosiem. Visi trīs aizpīpo.
«Drusku putina, rīt būs laba pikošanās!» Buņģis saka un spļauj pa jaunai modei: caur zobiem, lūpas atņirdzis, «vajag atkal sadot «turkam» par ādu ...»
«Pērn jau pats biji «turks»!» Ģeņģers smejas.
«Kas par pērn! Pērn mēs visi trīs bijām «turki». Tagad esam «krievi» ... Bet mani jūs izvēliet par «ģenerāli» ...»
«Dod man vēl vienu papirausu,» Platais ar pilnu muti, drusku aizraudamies, runā, «tad es tev došu «stimmi» ...»
«Še,» Buņģis pasniedz Platajam vēl vienu papirausu, «bet ... tu zini: dabūsi vēl ...»
«Gan, gan!» Platais drošina Buņģi, «kas tad cits ... Tu būsi «ģenerālis» ...»
«Ak tu velns!» Buņģis nospļaujas, «tas tik būs kautiņš! ...»
Brītiņu visi trīs klusē. Zili dūmi paceļas pār zēnu galvām, pieņem daždažādus pūkainus veidus, kamēr vējš tos sarausta un izgaisina jauno egļu galotnēs.
Buņģis skatās, kā putenis aizvelk pamazām kāju celiņu un sapņo no rītdienas goda.
«Putina, rītu visādā ziņā sniegs būs mīksts ...»
Platais spļauj vairāk reižu un savelk seju it kā uz vemšanu.
«Vaj tas tiesa, Buņģi,» Ģeņģers jautā, ar skaidu priedei mizu brauņādams, «ka tavs tēvs tevi gribot izmācīt par brūveri? ... Tā es dzirdēju ...»
«Ko? — par brūveri? Ē, labāk nerunā! ... Es pats zinu, par ko es palikšu ... »
«Par ko tad?»
«Par muižas kungu! ...»
«O—ho! ...»
Brītiņu atkal klusums.
«Kad tikai skolotājs vien vēlāk nesaož, ka mēs esam pīpojuši,» Platais bažījas un skatās visapkārt.
«Vajaga tik labi izskalot muti, sakodīt zobiem skujas, — tad ne velna nevar zināt ...»
«To jau es zinu! nekā nepalīdz! ...»
«Vajag aizturēt elpu, kad skolotājs pienāk tuvāk, vajag elpot uz iekšu,» Ģeņģers piezīmē.
Buņģis paloka galvu, piekrizdams Ģeņgera domām.
Atkal visi trīs klusē. Vējš lēnām gaudo pa paegļu apakšu. Egļu galotnēs švīkst un šalc, drīz tuvāk, drīz tālāk. Zēni cits pēc cita nosviež papirosu galus sniegā un samin kājām.
«Man tā likās, it kā Rubuls zvanītu ...» Ģenģers bažījas.
«Man ar',» Platais piezīmē. «Iesim ...»
Buņģa pareģojums piepildījās. Laiks otrā dienā stipri atlaidās. Gaiss pildījās ar miglu. Starpstundās zēni paguva sviest sniega pikas uz jumta, no kuŗa tad novēlās mazas lāviņas. Meitenes plaukšķināja rokām ...
Nedēļnieks Rubulis zvanīja. Visi skolas bērni saskrēja klasē ...
Bija pēdējā stunda priekš pusdienas. Viņa izlikās visiem, kuŗi uz nākošo sniega kauju priecājās, briesmīgi gaŗlaicīga.
Buņģis, kuŗš sēdēja uz otrā sola, starp Ģeuģeri un Plato, izskatījās gluži sašļucis. Viņš katru reizi nodrebēja, kad skolotājs, lēnām pa klasi apkārt staigādams, viņam tuvojās. Daudz reižu tas bij uzdevuma jautājienu atkārtojis: «Cik tad maksā divi simti piecdesmit pudi?»
Bet atbilde nenāca! Uzdevums bija viegls, bet tiklab Buņģis, kā arī Ģeņģers un Platais velti pie tā savas galvas lauzīja.
«Kad tik skolotājs mani bez pusdienas nepatura,» Buņģis bažījās, «tad no kaujas nekā ...»
Viņš nogaidīja, kamēr skolotājs pagriezās uz pirmzemniekiem, kur kāda meitenīte puķainā katūna jakā, linu baltiem matiem, acis ieplētusi burtoja: «K-a-ka ... k-a-ka ... ķ —i-s ķ is ...»
Buņģis šo acumirkli izlietoja, apgriezās, pārliecās pār solu starpu un Cibiņam, kuŗš uz trešā sola sēdēja, čuksta:
«Cibiņ , cik tev iznāk?»
«Tūkstoš' ...» Cibiņš nepaguva visa skaitļa pateikt, kad skolotājs atgriezās un uzbrēca:
«Cibiņ, ko tu ...»
«Bu-buņģis ...» Cibiņš sabijies šļupstēja.
«Vadzi, Buņģi!» skolotājs pavilka Buņģim drusku pie auss. Bunģis aiz kauna nosarka un piecēlās.
«Cibiņš prasīja, cik man iznākot,» Buņģis meloja, un Cibiņš nobālēja.
«Klusu!» skolotājs iesaucās, «jūs abi esat palaidņi! ...»
Cibiņš atrādīja skolojam iznākumu. Skolotājs pārskatīja izrēķinājumu.
«Pareizi,» viņš teica, «tūliņ nodzēs!»
Cibiņš nodzēsa rēķinu, pārlika rokas pār tafelīti un šo to sāka pārdomāt. Sirds viņam sāpēja. Skolotājs viņu bija nosaucis par palaidni ...
Viņš paskatījās uz krodzinieka dēlēnu, kuŗu tēvs, māte un skolotājs sauca par Luiji, bet skolnieki to lamāja par Ļūļīti. Lūļītis sēdēja pie skolotajā galda, līdzās katedram, zīžļāja cukura graudu, mirkšķināja acim un šūpoja pagaldē kājas, kuŗas lepojās jauniem šņoŗu zābakiem.
«Kas tādam Ļūļīšam nekait padzīvot!» Cibiņš domāja, «viņš ēd, kā vien tam iegribas, un viņam cauru ziemu jāraksta tik skaitļi. Bez tam katram skolniekam tas jāliek labi aiz auss, ka Lūļītis ir tas «mazākais», jaunākais, ar kuŗu ar apdomu jaapietas ... Ļūļītim ir tūka svārki un biksītes, jauni puszābaciņi, — man veci kankarīši, salāpītas bikses un vecas nošķiebtas pastalas ...»
Cibiņš atspieda pieri pret roku. Viņu pārņēma tas pats žēlums, kuŗu tas sajuta «Skolas maizē» lasot dziesmu: «Cūkas ganot Matīsiņam, dziedat vis negribējās ...»
Buņģis pa tam bija tomēr izrēķinājis uzdevumu. Tikko viņš paguva to atrādīt, kad skolotājs, jau trešo reizi kabatas pulkstenī paskaties, ātri uzkāpa uz katedra un salika rokas. Bērni piecēlās no soliem. Skolotājs skaitija: «Visas acis gaida uz Tevi ...»
Bet Buņģis lūkojas pa logu uz pļavu. Viņš paredzēja sīvu kauju ...
Pusdiena tika ātri paēsta. Citām reizām Buņģis apēda pāri gabalus šķiņķa, tikpat daudz maizes stūŗus ar labu kārtu sviesta un balta piena, - kas vilkās vismaz pusstundu. Vēlāk viņš citiem aiz muguras, kuŗi, pulciņa sastājušies, pie sienas kartes studēja ģeografiju, grauza sakaltušu, taukainu sieru, kas saprotams, samaitāja pie biedriem visas slāpes pēc zinātnēm.
«Kur ir, - kur ir Parīze? ...» Cimdiņš prasija un neskatījās, kad Rubulis tam Parīzi rādija, ne uz to pusi, bet skatījās, kā Buņģis grauza sieru ...
Šoreiz Buņģis nokoda tikai pāri kumosus no aukstās putraimu desas, apēda, labāki sakot: aprija vienu sviestmaizi, noslaucīja rokas biksēs, aizcirta lādei vāku un tad izskrēja, ka nobrīkšķēja vien.
«Pagaid, pagaid!» Ģengers iebrēcās. Viņš bija patlaban iz pudeles pienu dzēris. Steigšus tas vēl pielika pudeli pie lūpām un sūca. Baltas piles nolija tam uz svārkiem.
«Nav laika !» Buņgis priekšiņā iesaucās, «jāiet uz kaŗu ... Nāc drīz! ...»
Gandrīz jau visi zēni b ni a aizsteigušies uz pļavu, kur pēc vecām skolas tradicijām katru ziemu tika uzcelts vaj nu cietoknis, vaj sniega vīrs, ap kuŗu tad «krievi» ar «turkiem» sīvi cīnījās.
Vispēdīgie, kuŗi no skolas uz turieni aizgāja, bija Ģeņgers, Cibiņš un Sapuliņš.
Sapuliņš bija pirmziemnieks, mazs, mazs resnīts, ar tukliem vaigiem, mazu deguniņu un labsirdīgām actiņām.
Viņš lāgā nevarēja patecet. Zābaki tam nebija gluži pa kājai, un Ģeņģers ar Cibiņu gāja drusku par ātru.
Tikko Ģeņgers, kalnā uzgājis, pamana, ka zēni jau bija divos pulkos izšķīrušies, tas uzgavilēja, vīcinaja ar cepuri un devās par tīrumu taisni uz Knipskas pļavu.
«Ģeņģel, Ģeņģel! pagaiti! ...» Sapuliņš iebrēcās, «tāvi ut «tulku» puti! ...»
«Ej - tu! ...» Ģenģers atkliedza.
«Tibiņ, netklej tu viņam līdi! nāt tu mūtu paltijai palīdā! ...»
Sapuliņš un Cibiņš gāja apkārt pa lielceļu uz Knipskas tiltu, uz kurieni viens «pulks» patlaban atkāpās. Abi pulki bija jau vadoņus izvēlējuši. Kaujai vajadzēja tūliņ sākties ...
Kaujas lauks bija pļava, caur kuŗu tecēja no rītiem uz vakariem Knipskas upite. Dienvidos pacēlās stāvs kalns, apaudzis priedēm, ziemeļos atradās birze, rītos šaura, dziļa aiza, stāviem, augiem krasiem. Šo aizu skolnieki sauca par «Šipku». Vakara pusē pļavai veda ar līkumu gar tīruma malu lielceļš - pār Knipskas tiltu.
Kad Cibiņš ar Sapuliņu pie tilta nonāca, tad kauja bija patlaban sākusies ...
Salienas skolnieki pa laikam katru ziemu dalījās divos pulkos: «turkos» un «krievos». Zēnu guļamai istabai pašā vidū atradās krāsns, kuŗu siltuma vadus saturošā siena savienoja ar mājas šķērssienu, caur ko minētā istaba bija pa pusei pārdalīta. «Turki» bija tie, kuŗi gulēja krāsnij dienvidus pusē. Pie «turkiem» piederēja pirmziemnieki un neapdāvinātākie otrziemnieki, kuŗi atkal no jauna mācījās grāmatā lasīt, skaitļus rakstīt un baušļus skaitīt.
«Krievi» pēc vecām skolas tradicijām gulēja ziemeļu pusē. Pēdējie bija vecākie skolnieki, kuŗi jau runāja krieviski un mācijās vēsturi.
kur Buņģis gulēja. Dažreiz, kad skolnieki, nekā ļauna nedomādami, mierīgi apgūlās, kad skolotājs «ar labu nakti» teicis, aizgāja, un Rubulis, kuŗš bija vecākais un gudrākais skolnieks, pie tam godīgas, rāmas dabas, nopūta lampu, - Buņģis sāka sviest pār krāsni otrā pusē uz «turkiem» vaj nu papīra kamoliņus, kuŗus tas papriekš labi krietni sakodīja un mutē saslapināja, lai taptu smagāki, vaj ko citu, kas «turkus» kairināja.
«Kas te man tos papīrus virsū sviež?» kāds pirmziemnieks iekunkstējās.
«Nu, Buņģis! kuŗš tad cits! ...» kāds piezīmēja.
«Buņģi! vaj tu paliksi mierīgs?» Rubulis, kuŗš atsevišķi viens pats savā gultā gulēja, bārās, «nu rītā tu dabūsi atkal kaktā stāvēt! ...»
«Ko? Es?... Es mierīgi guļu ... lai saka Ģeņģers, vaj es ko ...» Buņģis noņurdēja, pie kam pārsvieda par krāsni mizas gabalu, kuŗš krāsni kurinot no malkas bija nodrupis.
«Taisni pa degunu! ... kas te sviež? ...» kāds pirmziemnieks iekliedzās.
«Nu, Buņģi! tu pats esi tas vainīgais!» Rubulis iesaucās, «nu, nu ... gan rītā ...»
«Nudie', es nekā nedaru!» Buņģis, nevainīgs izlikdamies, gauda. Pa tumsu tas sagrābstīja kāda zēna pastalu, satina auklas ap to un tad pa roku galam laida pār krāsni ...
«Vai, tu velns! nu ir galva pušu!» kāds zeņķis pusraudus ievaid ē jās.
Te uz kādas lāviņas pacēlās balts stāvs. Rokā tas vicināja dvieli ar mezglu galā. Gultas un lāviņas sāka čīkstēt. Balti stāvi iz «turku» puses līda uz «krieviem» ...
Rubulis, kuŗš uzmanīgi klausīdamies bija pussēdu gultā piecēlies, paredzēja kautiņu. Viņš vilnainā segā satinies palīda zem gultas un aizturēja dvašu. Pa tumsu atskanēja sitieni, lāsti, šņukstieni. Dažs labs ķipīts, kuŗš gultas galā b a a nolikts, tika apgāzts. Ūdens vien nošļaksteja, kad kāds, iz gultas lēkdams, nelaimīgā vīzē apgāztajam ķipītim virsū uzmina ... Ja mēnesnīca spīdēja, tad kautiņš bij jo sīvāks un turpinājās labu brīdi, jo tad ienaidnieks redzēja labāk ienaidnieku.
Beidzot viss tapa atkal klusu. Rubulis izlīda lēnām iz gultas apakšas, apgūlās un pateica Dievam, ka tas bija ar veselu ādu palicis.
Šie paši «krievi» un «turki» tagad cīnījās pie Knipskas ...
«Turki» aizstāvēja Knipskas tiltu. Par velti «krievi», no «Šipkas» puses nākdami, mēģināja «turkus» pārdzīt pār lielceļu. «Krievu» sniega pikas skrēja simtiem pa gaisu, bet reti kāda no tām ķēra «turku» galvu. Ienaidnieki vēl atradis par tālu viens no otra. «Krievi» bija Buņģi izvēlējuši par «ģenerāli». Buņģis bija tiešām dūšīgs kaŗotājs. Pašā pulka priekšgalā nostājies, viņš arvien vairāk tuvojās «turkiem» ...
«Turku» ģenerālis Ozoli ņš bija patlaban dabūjis briesmīgu spērienu pa degunu, kad Cibiņš ar Sapuliņu pienāca. Viņš turēja sniega piku pie deguna gala. Uz sniega pikas pil ē ja asinis.
«Palīgā, palīgā!» Ozoliņš, abus nācējus ieraudzījis, kliedza. «Cibiņ, Sapuliņ! Palīgā! Ko jūs stāvat, mutes ieplētuši? ...»
«Tibiņ, nu tik iet vaļā!» Sapuliņš iekliedzās, paliecās, saspieda saujā sniega piku un svieda ... Pika nokrita kādus desmit soļus no Sapuliņa. Cibiņš pasmīnēja par Sapuliņa dūšību. Viņš vēl arvien šaubījās par vajadzību piedalīties pie kautiņa.
«Kāpēc? ...» Cibiņš domāja, «kāpēc sviest biedram pa galvu, kamēr tas dabūn zilu aci vaj kamēr tam tek asinis iz deguna? ...» Vismazākais vienreiz mēnesī starp «krieviem» un «turkiem» nakts laikā izcēlās sīva kauja. Par ieročiem derēja dvieļi, kuŗiem galos bija iesieti mezgli. Kam trūka dvielis, tas izlietoja dūri. Visnemierīgākais kakts bija tas, Viņš arī pagājušā ziemā nebija pie kautiņa piedalījies. Cibiņš vēl nekad nebij otram sitis, nekad sajutis kaislīgas «cīņu jūtas», kuŗas bija viņa biedrus briesmīgi pārņēmušas. Viņš nodrebēja: tas bija kaŗš, ko viņš nupat redzēja ...
Bet viņš vēl nebija nevienam sitis - viņu dienām, jā - jau gadiem mocīja. Un tad viņu pārņēma dusmas, brīnišķīgas dusmas: viņam vajadzēja kaŗot ...
Tur locījās viņa ienaidnieks Buņģis, kuŗš piku pēc pikas meta «turkiem» virsū. Patlaban viņš iezvēla Sapuliņam krietnu piku pa vaigu. Sapuliņš ievaidējās. Cibiņš sajuta to kā svētu pienākumu, iet Sapuliņam palīgā. Viņš gāja palīgā tam, kuŗš tika vajāts ...
Sniega piku rokā turēdams, Cibiņš droši tuvojās Buņģim, «turki brīnījās, ka bālais, lēnais Cibiņš uz reizi tik varonīgs tapis.
«Še tev!» Cibiņš iekunkstējās un meta vienu piku pēc otras Buņģim acīs, tik Buņģim, Buņģim vien, - nevienam citam ...
Buņģis atkāpās soli pēc soļa. Viņa kareivji tam līdz. «Turki» gavilēja.
«Tibinc ii mūtu jenelals!» Sapuliņš brēca.
«Urrā! Cibiņ! Uz priekšu!» «turki» kliedza.
Un Sapuliņš, kuŗš bija lasījis Turku kaŗa aprakstus, iekliedzās: «Allah - il Allah!»
«Allā - il Allā!» «turki» brēca, kuŗu dūša padarīja Buņģa kareivjus bailīgus.
«Ģenerals» Buņģis muka. Bez cepures, pietvīcis - sarkans, elsdams un pūzdams tas nostājās pie «Šipkas» un kliedza:
«Šipku» vajag aizstāvēt! Ne par kam «turkiem» neatdot! ...»
Bet Cibiņš tuvojās bez bailēm, kluss, nopietns un briesmīgi bāls, Buņģim un svieda tik Buņģim vien, nevienam citam - -
Buņģis nobijās. Tāda viņš Cibiņa vēl nekad nebija redzējis. Cibiņa iekritušās acis bija atdzīvojušās, kuŗu urbjošais skats Buņģim kā asmens sirdī griezās. Cibiņš arī bija pazaudējis cepuri. Viņš stāvēja Buņģim ļoti tuvu un vairs nesvieda, nezinādams, vaj sniegt Buņģim roku un derēt mieru, vaj savilkt dūri un sist? ...
Bet viņš vēl nebija nevienam sitis - -
Te Buņģis atspērās, savilka pieri grumbās, saknieba lūpas un kā tīģeris uzklupa Cibiņam.
«Ko tu, pagāns, mani ar tavām ārprātīgām acim biedē ... Velns! Es tev gan! ...» Buņģis kliedza, un, Cibiņa rokas saturēdams, paspēra ar kāju Cibiņa kāju. Cibiņš nokrita uz ceļiem, gandrīz nemaz nepretodamies. Buņģis sagrāba Cibiņu aiz apkakles un raustīja savu ienaidnieku kā spalvu. Beidzot viņš to pagāza gluži gar zemi, uzgūlās ar ceļiem uz Cibiņa, to mēdīja, izrāva viņam kreklu iz biksītēm un piedzina tam pilnu pavēderi ar sniegu ...
«Mieru! met mieru!» daži iesaucās. Bet Buņģis, uz to saucieniem neklausīdamies, sāka Cibiņam muti ar sniega piku berzēt.
Tagad Cibiņam pacietība beidzās. Viņš ieķērās Buņģim matos ...
«Ak tu, pagāns! Man matus plūkt! Es tev gan parādīšu! ...» Viņš sagrāba Cibiņu aiz svārkiem un no visiem spēkiem raustīja.
«Es tev gan, ubadze, parādīšu! ...»
Cibiņa svārkiem notrūka piedurkne. Izdēdējusē vadmala, kuŗu Cibiņa tēvs jau gadiem bija savos svārkos nēsājis un kuŗus māte savam dēliņam rudenī bija savārstījusi, izšķīda kā papīrs ...
Cibiņš ievaidējās. Buņģis to atlaida. Cibiņš piecēlās sēdus un sāka šņukstēt
«Palūk, kā «turku ģenerāls» raud!» Buņģis smējās, meklēdams pēc savas cepures. Vispārīgā kauja bija pa tam mitējusēs.
«Nelaudi vit!» Sapuliņš, bikses raustīdams, uz Cibiņu teica un uzlika roku uz pazeminātā biedra pleca, «nelaudi vit! Bungit il tīls lazbainieks! »
«Ko tu, smurguli teici! ...» Buņģis Sapuliņam uzbrēca, «labāk noslauki savu degunu! ...»
Un Sapuliņš tiešām noslaucī a piedurknē degunu, par ko visi sāka smieties.
Daži brēca, ka kauju vajagot turpināt. Te atskanēja zvans. Rubulis tīrumā, uz akmeņa stāvēdams, zvanīja uz stundām. Buņģis bija viens no pirmajiem, kuŗi aizskrēja par tīrumu uz skolu. Cits pēc cita aizsteidzās. Sapuliņš vienīga vēl palika pie Cibiņa.
«Sapuliņ, ej tu uz stundām!» Cibiņš teica, «es nevaru ... Es iešu uz nabagu māju, pie galdnieka apsildīties, redzēs, ko tad ... Ar šitādiem svārkiem es skolā nevaru rādies ... Ja skolotājs pēc manis prasa, tad stāsti patiesību ...»
Sapuliņš, it kā negribēdams, ar bēdīgu sirdi brida pa dziļo sniegu uz skolu. Cibiņš meklēja pēc cepures. To sniegā samīdītu atradis, viņš to izpurināja un, galvā uzlicis, vilkās lēnām uz nabagu māju.
Nabagu māja atradās lielceļa malā, starp skolu un Knipskas tiltu. Viņa bija, tāpēc ka lielākā daļa nabagu, tie visnespējīgākie, bija nodoti pie kāda saimnieka kopšanā, pārdalīta uz divām pusēm. Vienā pusē dzīvoja pāris nabagu. Otru pusi kāds galdnieks bija no pagasta noīrējs sev par darbnīcu.
Cibiņš iegāja pie galdnieka. Galdnieks pašulaik ēda launagu.
«E-e, kaŗa-vīrs! ... nu, laikam āda pušu ...» galdnieks, kāpostus strēbdams, pasmējās.
Cibiņš neteica ne vārda, apsēdās uz kādas kastes un kāri noskatījās, kā galdnieks strēba kāpostus.
«Kaut es arī dabūtu kādas pāris karotes ...» Cibiņš domāja un aiz kauna nolaida acis.
«Nu, vaj tu neiesi uz skolu, ko te kverni!» galdnieks bārās.
«Nevaru!» Cibiņš čuksta, asaras saturēdams, «nevaru ...»
«Jā, kāpēc tad tu ej uz draci? Tā, lūk, ir laba mācība ... Riba, laikam, ir pušu ...»
Cibiņam nosalušais vēders lieliski sāpēja. Viņš sajuta dzinekli kaut kur atgulies. Salīcis viņš iegāja kaktā, pie krāsns, un atlaidās uz ēveļu skaidām. No krāsns izplūda siltums. Tā maigums Cibiņu apreibināja.
«Nu, pagulies, pagulies!» galdnieks teica, «es redzu, ka tu esi slims. Tik nesāc vien mirt ... Ak, tu - kas tad tev tos svārkus tā saplosīja? ...»
Cibiņš gribēja teikt: «Buņģis ...» bet viņam pie krāsns palika tik labi, labi ap sirdi, ka viņš vairs nevarēja dusmoties. Viņš aizvēra acis. Snaudiens viņu pārņēma. Miegainā sapņu krēslā parādījās drīz Buņģis, drīz Sapuliņš. Tad viņš redzēja gaŗo, laiski kustošos Rubuli ar zvanu rokā, tad skolotāju, kuŗš, rokas uz muguras salicis, pa klasi staigāja. Vispēdīgi viņam parādījās māte, kā tā pie ratiņa domīgi sēž. Kaķīts tup tai pie kājām un, kupru uzmetis, ņaud. Tad māte nopūšas:
«Pavēlies tavās mokās, Tās grūti panesot, Tā Debess tēva rokās ...»
Viņš pats sevi redz gultā guļam. Mātes nopūtas dzirdot, viņš jūtas brīnišķīgi spēcīgs. Viņš izlec iz gultas un satveŗ mātes roku.
«Nebēdājies, māmiņ, es esmu bagāts ...»
Māte paskatās uz viņu un brīnās. Viņas dēliņš ir balts, kā eņģelis, sudrabiem svārciņiem, zeltītām pogām un zābaciņi tam tādi - sarkani, no mīkstas ādas, branta sprādzēm ...
«Cik tu esi skaists, Jēcīt!» māte brīnās. Kaķīts pieslienas pie viņa kājām. Te kāds atveŗ ātri durvis. Buņģis aizelsies ieskrēja istabā ...
«Atdod manus svārkus, ubadze!» Buņģis brēc. Cibiņam metas bail, ka Buņģis skaistajiem svārkiem nenorauj piedurkni. Viņš gan zina, ka tie nav vis Buņģa, bet viņa paša svārki. Tomēr viņš velk spīdošos svārkus nost, atdod tos Buņģim, kuŗš, tos ātri uzvilcis, izskrej ārā, kur to gavilēm zēnu bars saņem.
«Buņģis ir mūsu «ģenerāls», urrā! ...»
Viņš dzird, kā zēni sāk kaŗot. Kāds sit uz skārda gabala it kā uz bungām. Tad viss top klusu ...
Galdnieks sāka ēvelēt. Cibiņš pamodās. Viņš ātri piecēlās un izgāja. Snaudiens, kuŗš vilkās kādu ceturtdaļ ' stundas, bija viņu spēcinājis.
Bija jau krēsla. Skolas logos mirdzēja uguns. Skolas bērni jau mācījās uzdevumus uz rītu. Debess b i a noskaidrojusies. Tik rīta pusē dusēja vēl mākoņi. Mazuliet sala. Cibiņš nodrebēja. Viņš tecēja ātri uz skolu.
Skolas priekšiņā Cibiņš apstājās. Viņam bija bailes iet klasē. Piedurkne tam bija tiklab kā pavisam norauta. Kādus smieklus viņš, klasē iegājis, saceltu, to Cibiņš it labi zināja. Mechaniski tas satvēra maizes kambara durvju kliņķi un atvēra durvis.
Viņam gribējās ēst ...
Durvīm līdzās uz plauktiņa atradās spičkas un maza lampiņa. Cibiņš iededzināja lampiņu, aizvēra durvis un uzmeklēja savu maizes kuli. Tā bija gluži sarāvusies. Viņā vairāk nekā neatradās, kā sakaltusi maizes doniņa un veca taukaina avīžu lapa, kuŗā māmiņa pirmdienā bija ievīkstījusi kaņepes. Pēdējās kaņepes viņš jau pusdienā bija apēdis ...
Cibiņš nogrieza ar veco salieceni no domas riciņu, apsēdās uz kādas kastes un, savā ēnā raudzīdamies, sāka ēst. Bet viņam likās, ka ņ šās sakaltušās maizes kumosi viņa ēstgribu vēl pavairotu, ka šīs sausās garozas viņam atgādinātu īsto ēdienu, - garšīgu maizi un pavalgu ...
«Vaj tad šis izsalkums būs mūžīgs?» Cibiņš domāja, «vaj viņam nekad, nekad nebūs gala? ...»
Viņš paskatās uz Buņģa lādi un nodrebēja ... Kā tur visa nebija! Tur bija šķiņķis, - cepts un vārīts, tur bija sviests ar baltu pienu, un pašā stūrītī atradās krūzīte, tajā b i ņ a medus ... To visu Cibiņš bija noskaties. Briesmīgais izsalkums kā kāda ļauna vara pievilka Cibiņu pie Buņģa lādes.
Izsalkumā tam iekšas raustījās ...
Te viņš iedomājās savu eņģeļa apģērbu, kuŗu tas sapnī bija valkājis, un viņam metās kauns. Viņš garā redzēja māti, kuŗa ēd tāpat sausu maizi, reti kad uzsilda kāpostus, kuŗa tomēr pacieš, kuŗa viņam bija cieši piekodinājusi: «Neaiztiec svešas mantas!!!» Viņam bija kauns: tas bija gribējis zagt - — - -
Bet tomēr, tomēr viņam gribējās ēst - - -
Briesmīgais, drudžainais izsalkums viņu atkal pārņēma. Kā apmāts viņš piecēlās, piegāja pie Buņģa lādes un lūkoja pacelt vāku. Lāde nebija aizslēgta: vāks cēlās ...
Pirmā acumirklī, lādē lūkojoties, Cibiņam bija tā ap dūšu, it kā kad tam vajadzētu visu, kas lāde no ēdamā atradās, aprīt, lai apklusinātu savu izsalkumu. Viņš gribēja jau sniegties pēc šķiņķa, bet uz reizi viņā sacēlās riebums pret visu, visu, ko cilvēks bāž mutē. Viņš nolādēja dabu, un viņam vairs negribējās ēst ... Kāds savāds sauss saldums pildīja viņa muti ... Bez spēka viņš atkrita uz kādas citas lādes un lūkojās domīgi lampiņas drūmajā liesmā. Augšā, taisni pār lampiņu, pie baltiem griestiem locījās melni pavedieni: tie bija smirdošo dūmu pakrēšļi. Kāds liels zirneklis, plaši izplestām kājām, čāpāja gar sienu.
«Lapsām ir savas alas, putniem ir savas ligzdas ...» Cibiņš iedomāja. Māte šo pantu bija daudzreiz lasījusi un pie tam apraudājusies. Arī viņam, šiem Kristus vārdiem prātā šaujoties, palika silti ap sirdi. Bet raudāt viņš vairs nevarēja. Viņš sajuta i riebumu pret visu. Pasaule viņu jauniņu, kuŗš pēc dzīves priekiem slāpa, jau nelaikā mērdēja un vārdzināja ...
Klasē sāka rībēt un klaudzēt. Durvis tika atrautas. Un pāris zēnu, smiedamies un trokšņodami, ieskrēja priekšiņā.
Cibiņš sabijās. Viņš gribēja aizvērt Buņģa lādes vāku, bet savāds riebums viņu atkal pārņēma. Drudžaina žults viņu drebināja. Viņš izstiepa roku, bet tam trūka spēka ...
«Ak, tu pagāns!» Buņģis, durvis atvēris, iebrēcās, «to jau es domāju! Vaj nu tāds ubags bez zagšanas! Sātans! ...»
Viņš iezvēla Cibiņam reiz pa muguru, ka nodimdēja vien, sita tam vēl pa vaigu un tad iespēra ar kāju. Cibiņš vaidēdams aizkrita aiz kastēm ...
«Kas tad cits manu jauno nazi nozaga kā Cibiņš!» Buņģis kliedza un aizsvieda ar lielu troksni lādes vāku, «tūliņ iešu pie skolotāja!»
Daži zēni un meitenes, troksni izdzirduši, pieskrēja pie durvīm.
«Kas tur?» kāda meitene jautāja.
«Ē, zaglis!» Buņģis smiedamies izsaucās un spraudās caur skolnieku pūli ...
Par brītiņu skolotājs un Buņģis ienāca kambarī. Cibiņš sēdēja uz lādes, elkoņus uz ceļiem atspiedis, acis rokām aizsedzis.
«Mēs ar Ģeņģeri nācām launagā ... Uzreiz es redzu, Cibiņš sēž pie manas lādes. Lāde vaļā ... Ģeņģers var liecināt ...» Buņģis sūdzējās.
«Kuš, pagaid', kamēr es tevi jautāju,» skolotājs Buņģim uzsauca. Viņš paskatījās uz Cibiņu, kuŗš bāls, drudžainām acim raudzījās, kuŗam norautā piedurkne gar sāniem karājās, un sajuta ar šo nabadziņu līdzcietību.
«Cibiņ, nāc man līdz!» skolotājs teica.
Cibiņš lēnām piecēlās un, acis nodūris, gāja caur zēnu un meiteņu pūli, skolotājam pakaļ. Buņģis vēl paguva iegrūst Cibiņam ar dūri sānos.
«Tibiņ,» Sapuliņš mīlīgi žēlā balsī iesaucās un aizskāra Cibiņa roku. Sapuliņa acīs iemirdzējās asaras.
Skolotajā rakstāmā istabā ienācis, Cibiņš it kā atdzīvojās. Puķaini tapsēta, gaiši apgaismota, silta istaba viņu apsveica it kā paradīze. Skolotājs apsēdās pie galda un, Cibiņu cieši uzlūkodams, jautāja:
«Saki, kāpēc tu gāji pie Buņģa lādes? Tu gribēji zagt? ...»
Cibiņš gribēja teikt «jā», bet viņš apdomājās. Viņš jau bija gribējis tik apmierināt savu briesmīgo izsalkumu.
«Nē! ...» Cibiņš atteica.
«Ko tad? ...»
«Man gribējās ēst! ...»
«Nu tad tak tu gribēji zagt.»
«Pats nezinu, kā tas viss notika...» Cibiņš čukstēja.
«Saki labāk patiesibu, atzīsties! Tad sods būs vieglāks...»
«Skolotajā kungs... es nezinu... rītā... man ir slikti ap sirdi...»
«Kas tev tos svārkus pārplēsa?»
«Kaŗā pārplīsa...»
Skolotājs pasmaidīja.
«Kad tev ēst gribējās, kāpēc tu nenāci pie manis un nelūdzi? ...»
«Man bija kauns! ...» Cibiņš čukstēja.
«Kauns? ... Kauns ir zagt, bet ne palīga meklēt ... Par sodu tu stāvēsi rītā visu pēcpusdienu kaktā un sestdienā saki mātei, lai viņa pirmdien atnāk šurp ...Nu ej, es pateikšu Līzei, lai tev padod ēst ...»
Cibiņš sāka raudāt. Bet tad viņš saņēmās, noslaucīja asaras un izgāja klasē. Buņģa un tā biedru, no kuŗiem Cibiņš ļoti bijās, tur nebija. Viņš apsēdās uz sola. Viss, kas šodien bija noticis, tam izlikās kā sapnis. Gar krāsns stūri pāris meiteņu paskatījās uz viņu un sāka ņirgāties. Viņa biedri skatījās uz viņu, it kā pārmezdami: «Zaglis! ... I — zaglis! ...»
Viņam likās, ka arī Kristus, kuŗa bilde pie sienas bija uzkārta, uz viņu raudzījās ...
«Es esmu tas labais gans ...»
«Un es esmu zaglis!» Cibiņš domāja, «man rītā jāstāv kaktā ... ir jābēg labāk prom! ...»
Cibiņš piecēlās un izgāja. Sapuliņš gāja viņam pakaļ un pagalmā žēli jautajā: «Kulp tu ieti, Tibiņ, kulp tu ieti? ...»
Bet Cibiņš vairs nedzirdēja sava biedra šļupstošā sauciena. Viņš bēga ...
Līdz mājām, kur viņa māte dzīvoja, bija kādas sešas verstis pa lielceļu, un taisni pa tīrumu un mežu ceļiem, caur Laskumiem, četras verstis ko iet. Cibiņš nodomāja iet pa taisno ceļu. Viņš gāja ātri, bet reizām viņam uznāca trīsas. Izsalkuma viņš vairs nesajuta.
Iedams viņš pārdomāja: «ko teiks skolotājs, kad dabūs zināt, ka Cibiņš aizbēdzis? Ko teiks māte, kad es nakts laikā pie viņas ieradīšos? ...»
«Bet kurp tad lai es citur eju?» viņš domāja un lūkojās izmisis visapkārt. Atbilde bija nakts, visapkārt nakts ...
Tad viņš tecēja atkal tālāk.
Silā nonācis, viņš jutās gluži piekusis. Sals arvien vairāk pieņēmās. Sniegs jau čirkstēja apakš viņa kājām. Viņa pastalas sasala kā rags un saknieba viņa kāju pirkstus kā knīpstangās. Vēl pāri simts soļus viņš tecēja pa meža ceļu, tad viņš apstājās; tālāk viņš nespēja iet...
Miegs — savāds maigums viņu pārņēma. Viņš apsēdās zem kādas egles, sāka šņukstēt, bet tūliņ apklusa, maigums bija tik salds — salds...
Malkas cirtēji atrada Cibiņu nosalušu...