Jāzeps un viņa brāļi

From Wikisource
Jump to navigation Jump to search

RAINIS


JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI


Traģēdija piecos cēlienos


PERSONAS




JĀZEPS

JĒKABS, viņa tēvs

RUBENSS SIMONS LEVIJS JUDA DANS NAFTALIS GADS AZERS IZAŠARS ZEBULONS BENJAMIŅŠ , viņa brāļi DINA, Simona ģints

POTIFERS, Onas virspriesters

ASNATE, viņa meita

EFRAIMS MANASE, Asnates dēli Ēģiptes galma ļaudis, augstmaņi, namturi, pārziņi, karavīri, dejotāji, dejotājas, tauta.

Vieta: I un II cēlienā Kanaanā, no III līdz V cēlienam Ēģiptē.

Laiks: ap 3500 gadu atpakaļ.


PIRMAIS CĒLIENS




Jēkaba nometne Hebronā. Pagalms virsaišu telts priekšā. Telts ar vairākām durvīm; solītis. Pa kreisi liels eļļas koks; ap to puķes, zāle un solīši. Pa labi Jēkaba dēlu teltis, mazākas un neglītākas; aiz tām lopu kūtis. Pa starpu skatuves dibenā redzamas kalnainas ganības. Pagalmā ugunskurs. Vakars. Dzird pārnākam ganus.



(J ē k a b s, ap 100 gadu vecs, bet vēl spirgts, patriarha stāvā un apģērbā, sēd telts priekšā uz solīša. J ā z e p s, ap 17 gadu vecs, gariem matiem, smalks stāvs; stāv tuvu pie tēva.)


JĀZEPS

(Sapņaini.)

Tik skaisti bija laukos visu dienu -


JĒKABS

(Pieceldamies un iedams.)

Jā, jā, mans dēls.


JĀZEPS

(Dzīvāki.)

Es pastāstīšu, pagaid'! Visapkārt zied un zaļš, bet pašā vidū - Kā zelta saule - kviešu laukums -


JĒKABS

(Iet atkal.)

Jā.


JĀZEPS

(Piemīlīgāk, ar ziņu.)

- Kā māte izrakstīja zaļos svārkus Ar zelta spīdekļiem tev goda dienai.


JĒKABS

(Apstājas un ar labpatikšanu noskatās viņā.)

Ak, jā, mans mīļais dēls! -

(Uzliek viņam roku uz pleca.)

- Bet parād' šurp! Teic, kas tad tev par svārkiem? - atkal plēsums! Kur beigt tev piegādāt!


JĀZEPS

Ak, mīļo tētiņ, Tas tā tik gadījās - Bet neteic brāļiem! Tie bārs un atkal grābs -


JĒKABS

Nē, nesitīs! Kopš tu kā bērns reiz ugunskurā meties, Kad tevi Simons sita, - tikko glābām - Viss vātīs apdedzis, un kaut jel skaņu! Kaut ģīmi būtu saviebis no sāpēm! - Neviens vairs neiedrīkstēs tevi sist. Tu vārīgs esi, zēns.


JĀZEPS

Es nevaru; Es nevaru to paciest, tēvs, ne redzēt. Man riebums iekšas griež - jau domāt vien. - - Man tādas bailes, tēvs, ak vai; mans tēvs!

(Glaužas tēvam ap kaklu.)


JĒKABS

Ak, jā, ak, jā! - Vai kas ir noticis?


JĀZEPS

Kas noticis? - Ir noticis, ak vai! Es nevaru tev teikt.


JĒKABS

Kas liels nu būs? Vai vilku redzēji? - vai Levijs bārās?


JĀZEPS

Vēl ne!


JĒKABS

Vēl ne! bet baidies jau?


JĀZEPS

Jau baidos.


JĒKABS

Vai brāļus kaitināji? lepnis biji? Vai puškojies? vai smējies? pamācīji? Vai nebēdību izdarīji?


JĀZEPS

Vairāk.


JĒKABS

Nu, tu jau neteiksi; ko velti klaušņāt! Kāds jērs vai apslima?


JĀZEPS

Nekas, mans tēvs.


JĒKABS

Būt' labāk teicis, - grūti man pret dēliem.


JĀZEPS

Man kauns.


JĒKABS

Tik bail, ka tevi klejojot Reiz nesaplēš kāds zvērs.


JĀZEPS

To ne. Man vairāk bail no ļaudīm.


JĒKABS

Jā, ak, jā! Bet teic, kur Benjamiņš.


JĀZEPS

Drīz pārnāks pats.


JĒKABS

Kam pamet viņu vienu, laukos klīzdams?


JĀZEPS

Lai skrej viņš ar pa vaļu; vajdzēs, - sauks.


JĒKABS

Tāds patvaļnieks tu, dēls, kā Raele. - Bet kur tad šodien gana?


JĀZEPS

(Izklaidīgi.)

Šodien gana? Pie Zihemas; bet es pie kviešiem biju; Tur pļāva meitenes un zēni -


JĒKABS

Dēls - Tev laiks jau kļūt par ganu.


JĀZEPS

(Ātri pāriedams uz citu.)

Kļūšu. - Dzirdi, Ko pašā dienas vidū sapņoju -


JĒKABS

Nau sapņu stāstāms laiks. Ej, atnes ogles Un pakur uguni. Drīz sanāks brāļi, Lai tiem kur piesēsties. Jau laižas saule, Taps pēkšņi nakts un auksts.


JĀZEPS

Bet dienas vidū, - Es dienas vidū nakti redzēju: Tik dziļa, drēgna, tumša, auksta bedre, Ka bailes man vēl tagad pārskrien kauliem.


JĒKABS

Kur?


JĀZEPS

Vēl aiz Zihemas.


JĒKABS

Kam atstāj ganus? Kam atdalies no brāļiem?

(Viņš apsēstas.)


JĀZEPS

Negrib manis.

(Apmetas pie Jēkaba solīša zemē.)


JĒKABS

Kā, dēls?


JĀZEPS

Kopš mātes tu tik viens -


JĒKABS

Nu, runā!


JĀZEPS

Es tevi mīlu tā, un tu man labs. Es brāļus arī mīlu visus līdz Un dalu tiem, kas mans, un palīdzu, Un rādu, kur ko zinu labāk rīkot - Bet viņi mani bar un nicin' vien - Grūž slepus peļķēs, suņiem rīda mani, Dzen vēršus virsū, smejas, špetni runā. Un ko es viņiem darījis?


JĒKABS

Ak, jā, - Mans dēls, mans dēls. -


JĀZEPS

Un kā man garām iet! Tik pilni vaibsti ir ar niknumu Kā vasar' jēla vāts ar ļaunām mušām. - Kad arī norimst reiz, nāk vakarklusums, Es tomēr redzu, viņu acīs deg Kā nakti purvā spītīgs sēra guns Un mutes rūgti dveš kā purva dvaša -


JĒKABS

Dēls -


JĀZEPS

Kaut es zinātu, ko darījis? Ak, visu, visu es par labu vērstu! Kā saulīte tos mīļi apsildītu; Kā kviešu graudiem apbērtu; es teiktu, Kas vien ir jauks, ko dienu laukos dzirdu, Ko nakti sapņos lūkojos pie dieva; - Kad prasu - Levijs ņirdz! «Kas vēl par ērmiem? Kas šim ko dara? dari tu, ko liek!» Un ko tie liek? - Kaut lopus truliem dunčiem Un priecāties, kad kārpās. Rādu tiem, Kur cirst, lai nemocās. Tik smejas vien. Man riebj tas amats. Zemi teicu kopt - Ak, tad nau gala naidam cauras dienas! Bet es to gribu veikt! vēl vairāk līdzēt!

(Piepeši nometas ar galvu uz tēva ceļiem un sāk raudāt.)

Tie manis nemīl, tētiņ, mīļo tētiņ!


JĒKABS

(Viņu apskaudams.)

Mans dēls, mans dēls! Tā kunga roka smaga. - Bet vai! par tiem, kas liek tev viņu nest! Tiem pašiem būs zem liktā simtkārt liekties. Vārds notiks: esi kungs pār saviem brāļiem!


JĀZEPS

(Atkal paceldamies.)

Ak, tēvs, klaus' manu sapni!


JĒKABS

Pagaid', dēls! Lai viņi neaizmirst: es dieva cīkstons! Es viņus sašķelšu kā govju nagus! Kā vilnu savelšu, kā mēslus mišu -


JĀZEPS

Ak, tētiņ, lai! Tie manis tikai nezin. Tie domā: es tiem ļauns, un es, lūk, labs.


JĒKABS

Es zinu, ko tie domā; visus zinu. Ar varu vien tik tie ir valdāmi. Ar viltu vien un cīņu var tik dzīvot Un liktens pulkus griezt uz savu pusi, Lai notiek dieva prāts caur tavu roku.


JĀZEPS

Tēvs, tā tu toreiz cīnījies ar dievu, Un uzvarēts viņš tevi svētīja, Un visa zeme tika tevim dota. Tā es ar zemi gribu cīnīties. Ar šķēpu uzplēšu es viņas krūtis Un viņas dēlu kviesi pļauju nost Ar trītu asmeni. Bet uzvarēts Viņš mani svētī ar un graudus dod. Tad es tos kapā - zemē - guldinu, - Par sešiem mēnešiem viņš ceļas augšā, Un jaunu cīņu es ar viņu sākšu. Bet cīņā dievs tev izmežģīja gurnu, - Kas zin, kas mani gaida manā cīņā? - Tik vien es izturēšu ar kā tu, Un visa zeme galā tiks man dota. To dievs man arī sapnī rādīja, Tik nau tik skaists mans sapnis tā kā tavs.


JĒKABS

Mans mīļais sapņotājs, lai paliek sapņi. Dievs manai ciltij lika izplesties Un visas tautas segt ar savu ēnu, - Viņš arī tavu krēslu augsti cels, I tev ir lemts vēl kļūt par lielu ganu.


JĀZEPS

Es negribu kļūt gans, ne mūžu vadīt Ar lopiem kopā piesmakušās kūtīs. Man tīras rokas būs un baltas drēbes, Es cietu māju celšu, sēšu kviešus, Kā vīraks kūpēs mani tīrumi, Kā kokļu stīgas līgos slaikie stiebri, Kad pāri ies pār viņiem zemes vējš. - Es brāļus barošu ar savu maizi.


JĒKABS

Dēls, neļauj aizrauties no saviem sapņiem. Ar zemi nodoties ir sievu darbs. Gan skaists, gan Raele to iemīlēja. Bet cik spēj zeme barot? - Vīrs ir gans. Vai iet kā Juda laupījumu gūt, Jo šķēps ir vīra prāts un vairogs - naids.


JĀZEPS

(Nopūšas, paceļas un atiet dažus soļus, domīgi.)

I tu teic - naids! - Kur palikt manam sapnim? - Ak, māte, - tavus ceļus klāja miers, Tu puķi neaizskāri ceļa malā, Un, tevi redzot, putniņš droši svilpa. No tavas smaršu dvašas klīda naids, Kā smagās miglas rīta vēsmā zūd. -


JĒKABS

Mans mīļais, mīļais puisīt, - saule riet, Un visas miglas atkal vāļos veļas.


JĀZEPS

(Turpinādams savu runu.)

Tad brāļi staigāja bez krunkām pierē, Vēl lūpas neaizslēdza laipnos vārdus, Vēl žultis nevārīja nežēlību. Pat niknais Simons reizēm pasmējās, Pat Levijs nemocīja slepu jērus, Bet Izašars par savu muļķa galvu Pat pricājās, kad smīdināja māti.


JĒKABS

Jā, viņa spīdēja pār mums kā saule.


JĀZEPS

Mēs līdzi spīdējām, - i Naftalim Bij lielā mute mazgāta, Gads apģērbts, Tik Zebulons pēc zivīm oda.


JĒKABS

(Smejas.)

Auša! Tev joks tik prātā.


JĀZEPS

Un tev pašam ar Bij mati tumšāki, bet acis gaišas.

(No tālienes dzird ganus pūšam āža ragus.)


JĒKABS

(Pieceļas aizkustināts.)

Ak, nerunā, mans dēls! - Kur uguni! - Mums atliek tikai darbs - un retam miņa.


JĀZEPS

(Klusi.)

Ak, kam vairs mātes nau!


JĒKABS

Dēls, laime nāk Un atkal aiziet; atsaukt viņu nevar. Un dzīve ir tik cīņa.


JĀZEPS

Laime nē?


JĒKABS

Caur cīņu laimi gūst.


JĀZEPS

Kas laime ir?


JĒKABS

Ak, laid!


JĀZEPS

Vai tā nau mīla?


JĒKABS

Tas ir miers.


JĀZEPS

Bet kā mums nāca miers? Vai ne caur māti? Un tā bij mīla.


JĒKABS

Dēls, to deva dievs; Bet mēs caur sevi vien tik visu gūstam.


JĀZEPS

Vai mīla vara nau?


JĒKABS

Kā vējš pret klinti.


JĀZEPS

Kā Raele pret Izraēli?


JĒKABS

Laid!


JĀZEPS

Es tevi nelaidīšu, mīļais tēvs, - Tev mani jāsvētī ar patiesību!


JĒKABS

Tu visus senos vārdus zini.


JĀZEPS

Jā, Bet tie vairs nespēj, tētiņ, mani glābt; Teic jaunu vārdu, tu, tas gudrākais.


JĒKABS

Tev dzīve jaunus teiks, tik saproti.

(Dzird pūšam tuvāk.)

Ej, dari darbu, - lūk, tur Juda nāk; No soļiem zinu kareivi, - viņš viens?


JĀZEPS

(Apskauj tēvu un klusi aiziet.)



(J ē k a b s. Ienāk J u d a.

Juda ģērbies ganu uzvalkā ar segu, āža ragu plecos uzkārtu, zizli, bet arī dunci pie jostas un plecos pakārtu zobenu.)


JĒKABS

Dēls Juda, tu nāc viens?


JUDA

Vai še ir Jāzeps?


JĒKABS

Vai nau vēl citu brāļu? - Es jau gaidu.


JUDA

Tie aizkavējās, avis meklējot, Kas ganīt nodotas bij Jāzepam.


JĒKABS

Vai aizklīdušas?


JUDA

Jā.


JĒKABS

(Uztraukdamies.)

Cik pazudušas?


JUDA

Es nez'.


JĒKABS

Kas tad? - Tev jāzin.


JUDA

Trīs.


JĒKABS

Tev jārod.


JUDA

Kad arī atradīs, tad zaudēts laiks.


JĒKABS

Kad ir tik aitas!


JUDA

Gans ir arī cilvēks, Grib atpūsties.


JĒKABS

(Apmierinājies, runā laipni.)

Lai nāk tik, - ēdiens gatavs, Tad tūdaļ gulēt.


JUDA

Tēvs! vai tas ir viss?


JĒKABS

(Glaimīgi.)

Nu, nedusmo jel, dēls -


JUDA

Vai viņš ir še?


JĒKABS

(Izvairīdamies.)

Būs lēcas virums -


JUDA

Tātad viņš ir še! Lai ko viņš dara, tu to aizstāvi!


JĒKABS

Es neaizstāvu, dēls; viņš vēl tik jauns!


JUDA

Laiks kļūt par vīru.


JĒKABS

Kļūs.


JUDA

(Pārtraukdams runu, bažīgi.)

Kas būs? Kas būs? Pret viņu visiem žultis pāri iet Un krājas naids kā mēsli ziemas kūtīs.


JĒKABS

Ko viņš tev dara?


JUDA

(Nopietni.)

Es tev vēlu labu. Viņš savādnieks. Es nesaprotu to. Varbūt ir spēks. Bet lai ir kāds, lai dara Tik to, kas pienākums.


JĒKABS

Bet iztikāt Līdz šim bez viņa!


JUDA

Lopi vairojas, - Un vieglumu sev arī ceram.


JĒKABS

Lūk! - Tu vīrs kā mežavērsis un tev grūti! Bet viņš ir smalciņš.


JUDA

Grūtums, tēv, ne man. Ne es še sūdzos, - tevi saudzu es, Un agrāk pārnācu, lai brīdinātu. - Tu nesaproti. Ārā laužas naids, Kā vilks no alas. Paglāb vēl, ko var. Jo viņa rīkle ir kā atvērts kaps. Drīz būs par vēlu. Tad tu raudāsi Un plūksi baltos matus. Simons rūc, Un Levijs šiepjas. Labs tiem prātā nau.


JĒKABS

Tie nedrīkstēs to aizskart.


JUDA

Sargies, tēvs. Ar viltu nodarīs.


JĒKABS

Šie mani pievils!


JUDA

Bet tev ja notiek kas?


JĒKABS

Ko runā, neprāts?


JUDA

Kā bija Zihemā?


JĒKABS

Nu, ko lai daru?


JUDA

Tu viņu lutini; tas citiem grauž. Ik viens to sajūt, ka tev mīļš tik viņš.


JĒKABS

Dēls Juda, tu mans lepnums, kaujas lauva; Tu manai ciltij spēcīgākais balsts -


JUDA

(Nepacietīgi.)

Nu, saki taisni, tēvs! bez aplinkiem.


JĒKABS

(Aizturēdams savas jūtas ar varu; klusi.)

Es viņu mīlu, - jā, - par visiem vairāk. -


JUDA

(Rūgti.)

Nu lūk! - Un mēs? - Vai darbu nedarām? Vai bērni neesam tev visi līdz?


JĒKABS

(Atkal saņemdamies.)

Tev, Juda, taisns prāts, - bet vai i tu Pret Tamāru reiz negrēkoji?


JUDA

(Uzbudinājas.)

Tēvs!


JĒKABS

(Atkal mīļi labinādams.)

Tu esi stiprs; stiprais savā spēkā Spēj katru atvainot. - Tu esi labs, Tu nāci brīdināt. Tev teikšu, dēls, Es izliešu tev visu savu sirdi -

(Nesavaldīdams savas jūtas.)

Viņš vecās dienās dzima man. Iekš viņa Man manas jaunās dienas atmostas.

(Piepeši.)

Ak, Raele, tu skaistā, skaistā, skaistā! - Kā vakarsārtums tu man izdzisi, - Te tevi atkal redzu rīta ausmā, Kā tu man parādījies viņā rītā, Kā jauna septiņkrāsu varavīksna. Es septiņgadus kalpoju par tevi, Kā septiņdienas, tevī vērdamies, Un dienas, gadus, laikus aizmirsdams. - Iekš viņa redzu tavu atspīdumu. Un visa mana cīņu pilnā dzīve, Viss asi trītais naids, viss trulais ļaunums Un viltus režģu audi dienu dien', Un liektā mugura, un kvēlošs niknums, - Viss, viss nau velts: - es mūžam turu tevi, Līdz manas acis redz vēl Jāzepu. -


JUDA

(Aizkustināts, pēc brītiņa klusi.)

Tēvs, liela tava mīla. Viņas spēks I pašu laiku, pašu nāvi veic, Tik vienu -


JĒKABS

(Vēl aizņemts ar savām domām.)

Dēls, tu spēks, - tu saprot' spēku.


JUDA

(Turpinādams savu runu.)

- Tik vienu nespēj tava lielā mīla -


JĒKABS

Dēls -


JUDA

Visus savus bērnus apņemt līdzi.


JĒKABS

Es mīlu tos -


JUDA

- Ar mīlas pabirām.


JĒKABS

(Cēli.)

Dēls, stiprais dēls, - es cerēju: tu stiprāks.


JUDA

(Tāpat.)

Ak, tēvs, mēs visi nestipri bez mīlas!


JĒKABS

(Stāv, galvu smagi nolaidis.)


JUDA

(Apskauj viņu piepešā jūtu uzliesmojumā.)



(J ē k a b s, J u d a, ienāk J ā z e p s.)


JĀZEPS

(Klusi abiem tuvodamies, nometas ceļos un aizskar tēvu un brāli izstieptām rokām.)

Dievs savu vaiga vizmu cels pār jums, Mēs tiksim bagāti kā zeme Ur.


JĒKABS

Zēni, netrauc vīru runas!


JUDA

Aizej teltī.


JĀZEPS

(Uz Judu.)

Mans brāli, esi manim labs, (Pieiet pie eļļas koka, nolauž zariņu un pasniedz to Judam.) - šo ņem! Lai neiet karavīrs bez eļļas zara.


JUDA

(Uz Jēkabu.)

Kas zēnam ir par vārdiem! Žēl tā gara.

(Uz Jāzepu.)

Mans gars uz tevi paveras; tu ass, Bet lūst tavs asmins drīz pret akmens varu. No asins acis vairās, bet tais acīs Tev domas dzirkst kā ugunskurā dzirkstis, Ko teic tās?


JĀZEPS

- Teic: starp lapsām - lauva Judi. Tas izraus jēru zvēru vērtām rīklēm Un aizgriezīsies nost no šakāļiem.


JUDA

Tu lapsas nicini un šakāļus. Varbūt i lauvas?

(Uz Jēkabu pagriezdamies.)

Kas lai viņu zin? Daudz vīru iekš tā zēna.


JĒKABS

(Ar lepnumu.)

Daudz viņš augs, Kā koks pār žogu pāri.

(Dzird pūšam āža ragus.)


JUDA

Sargies vien! Ka nenocērt bez laika.


JĒKABS

Brāļi nāk: Tas smagiem soļiem - Azers, viegliem - Rubenss, Tas šļūcot - Levijs, lēni, bikli - Gads.


JUDA

Tu zini soļus pat.


JĒKABS

Simts gadus mācos. Nu jāsteidz, ka dod ēst.

(Aiziet teltī.)



(J u d a, J ā z e p s, ienāk A z e r s, L e v i j s, R u b e n s s un G a d s. Brāļi ganu uzvalkos ar segu, āža ragu un zizli.)


AZERS

Vai ēdiens gatavs?


JĀZEPS

Jā, gardas lēcas.


AZERS

Vēders gluži šmaugs, Pēc tavām aitām skrejot.


JĀZEPS

Manas lēcas To piebriedinās, nāc!


AZERS

Nu, jāredz.

(Aiziet teltī.)



(Tie paši, bez A z e r a.)


LEVIJS

Jāzeps Sev baro aizstāvi.

(Uz Jāzepu pagriezdamies.)

Tev viss ir rokā: I gaļa ir, i aizdars. Dod, kam tīk, I sevi neaizmikst.


JĀZEPS

(Gribēja aiziet līdz ar Azeru, bet nu paliek.)


RUBENSS

(Jāzepu piezobodams.)

Vai neesi I meitām drusku draugs ap vakariņām?


JĀZEPS

Jā, es ap vakariņām, tu - vēl vēlāk.


RUBENSS

(Skaļi iesmejas.)


JUDA

(Brīnīdamies.)

Lūk, ķircinās ar Rubensu!


JĀZEPS

(Kā atvainodamies.)

Viņš labs.


RUBENSS

I laba garša ar -


JĀZEPS

Pie ēdieniem Ir vairāk garšas Azeram un Gadam.


GADS

(Atiet nost un atsēstas uz zemes, attālāk no citiem.)


RUBENSS

(Uz Jāzepu.)

- Un tev - pie Dinas?


JĀZEPS

(Uzbudināts.)

Klus'! Tā svēta!


LEVIJS

(Nicinoši.)

Svētais!


JĀZEPS

(Aizskarts, gribēdams novērst runu, pieiet pie Gada no muguras un lēni lūko viņu apgāzt.)


GADS

Pag! laid!


RUBENSS

(Smejas, kamēr citi drūmi vai tik piespiesti pavīpsno.)


LEVIJS

(Uz Rubensu.)

Ko smejies? Kas par smalkiem jokiem!


JĀZEPS

(Atlaižas no Gada un stāv nokaunējies.)


JUDA

(Uz Jāzepu.)

Tu citus aizskarsi ar smilgas bārkstīm, Bet tie tev atcirtīs ar ciedres vāli.


LEVIJS

(Uz Judu.)

Un kurš tad ir tas cits? tas ļaundaris, Kas labiem neļauj jokot, smiet un skriet, Lai skrien i aitiņas?


GADS

Jā gan, kurš ir?


JĀZEPS

(Uz Gadu, tam atkal mīļi klāt pieiedams.)

Tu ne! Tu pats tiec aizskarts.


LEVIJS

Aizgādnis!

(Uz Jāzepu.)

Tik gādā pats, kā šodien atbildēsi!


JĀZEPS

Lai kam es atbildēšu, tik ne tev!


LEVIJS

(Ņirgājas.)

Lūk, kāds šis liels! Tu laikam vecāks būsi? Nu, nezināju. Piedod, veco brāl!

(Klanās Jāzepa priekšā ironiski.)



(Tie paši. Ienāk N a f t a l i s, I z a š a r s, D a n s, S i m o n s.)


NAFTALIS

(Runā ar patosu un žestiem.)

Līdz bargai pusnakts tumsai bij mums skriet, Kā kalna vilki skrej pēc laupījuma, Pa lietu, vētru un pa negaisiem -


RUBENSS

(Pārtrauc viņu.)

Vai re! mums gaišs un tev jau pusnakts tumsa! Tev lietus līst, mums sauss!


NAFTALIS

(Neliekas traucēties iesāktā runā.)

Kā ērgļi skrējām Un avis meklējām, - un šis (Rāda uz Jāzepu.) te dzīvo Kā zemes kungs!


LEVIJS

Viņš šķietas vecais brālis, Jo tēvs to vairāk mīļot.


SIMONS

Zīdāms jērs! Cik ilgi zīdīs?


IZAŠARS

(Jāzepu mēdīdams.)

Ū! cik ilgi zīdīs?


LEVIJS

(Uz durvīm rādīdams, paklusi.)

Klus' vecais tur!


DANS

(Svinīgi.)

Šis būšot vecais brālis? Vēl dzīvo taisnība. Lai vecais nāk.

(Uz Jāzepu.)

Kad izšķirsies, tad netaisnais lai trīc.


SIMONS

(Rupji piedur Gadam, kurš arvien vēl sēd zemē.)

Dod dzert! - No dusmām jātvīkst nost.


GADS

(Tūdaļ paceļas un iet.)

Tūlīt!

(Aiziet.)


BRĀĻI

(Visi, bez J u d a un R u b e n s a, cieš klusu draudoši un atkāpjas no Jāzepa.)


JĀZEPS

(Palicis viens, stāv klusi valdīdamies.)



(Tie paši. Ienāk J ē k a b s, A z e r s un G a d s.)


GADS

(Atnes dzert Simonam; tas nodzeras un atgrūž trauku Gadam atpakaļ, tā ka trauks nokrīt.)


JĒKABS

(Pēc brīža, lēni un svinīgi.)

Lai miers ar jums vispirms, jūs, mīļie dēli! - Bet kur tad Benjamiņš? Kur Zebulons?


RUBENSS

Viņš gāja zēnu sakliegt.


JĒKABS

(Uz Jāzepu.)

Re, - kā nu?

(Tad uz brāļiem.)

Nu nākat mielastā, - būs gardas lēcas. Bet jums kas jāsūdzot, tas jāuzklausa. Un, kurš grib ēst, lai ātri teic, kas teicams.


JUDA

Trīs aitas zudušas.


JĒKABS

Vai atrastas?


NAFTALIS

Nau. - Mēs līdz baigai pusnakts tumsai skrējām, Kā tuksnešlapsas skrej pēc laupījuma -


RUBENSS

(Pārtraukdams.)

Pa lietu, negaisu un vēju -

(Viņš smejas, Izašars un Azers līdzi.)


JĒKABS

Klusat!


NAFTALIS

- Un tas sēd mājās, saldi ēd un dzer, -

(Rāda uz Jāzepu.)

Un linu drēbēs iet, un ēnā guļ, Un viņa vaigi spīd kā dīķi saulē, Un mati melni kā tam kalna krauklim -


JĒKABS

(Pārtraukdams viņu runā.)

Dēls Naftali, tu ašs kā meža briedis, Un tava runa tek kā lietus strauts, Bet kur ir aitas!


LEVIJS

Nozaudējis tas!

(Rāda uz Jāzepu.)


DANS

(Tāpat svinīgi.)

Tam nodots bij, tam prasi!


SIMONS

Ļaunais gans Būs aitām krustus pārsitis, lai neskrien.


TAFTALIS

Būs apēdis ar meitenēm un zēniem.


JĀZEPS

(Uztraucas un grib runāt, bet pēc Naftaļa iebilduma apklust.)


GADS

Ne velti bij, kur pļāva, - skanēj' vien.


IZAŠARS

Jā, jā, - la, la, la, la, - eia, eia!


JĒKABS

Un jūs kā dzirdējāt? vai ganījāt?


LEVIJS

Vēl zēns, jau lien pie meitām. Rubenss teica, Un tas jau zin.


RUBENSS

Ko mels? Tas bij tik joks.


JĀZEPS

(Aizgriežas un stāv nokaunējies.)


SIMONS

(Pret Jāzepu.)

Tas kaundars būtu pārmācāms ik dien', Ka viņa baltie svārki kļūtu raibi!


LEVIJS

(Uz Jēkabu par Jāzepu.)

Ne vārda viņam nau, ko pretī bilst!


RUBENSS

Bet jūs jau neļaujat tam izrunāt!


IZAŠARS

Jā, jā, - tik neļaujat tam izrunāt!


JĒKABS

(Uz Izašaru.)

Pag, dēls, tu labāk ķildā nejaucies. Ko tev viņš darījis?


IZAŠARS

Kā tie, tā es.


LEVIJS

Lūk, visi sūdzam.


DANS

(Uz Jēkabu.)

Jādara reiz gals. Mūs gan tu bar ik dien', bet to - nekad.

(Rādīdams uz Jāzepu.)

Vai laisks ir, vai dara zaudējumus, Vai palaidnis un uzpūtīgs, un bezgods. - Kas būtu mums, ja mums trīs aitas zustu?


LEVIJS

(Ironiski.)

Nu, mēs jau ne tik labi; mēs jau esam Tik Leas bērni vien, viņš - Raeles.


NAFTALIS

Mēs pat no kalpones, no zemas gultas, Mēs kāju pameslis tik esam tam.


JUDA

Nu redzi, tēvs, ka nemierā ir visi.


BRĀĻU BALSIS

Mēs visi sūdzamies!


JĒKABS

Nu, ko jūs gribat?


JĀZEPS

(Nesavaldīdams savas jūtas.)

Ak, brāļi, brāļi! Ko no manis gribat? - No mazām dienām es jūs mīlējis!

(Apklust; kad neviens neatbild, viņš turpina, pagriezdamies drīz pret vienu, drīz otru.)

Ar tevi, taisno Dan, un Naftali Mēs mazi rotaļājām vienās smiltīs. Ar Bilhas un ar Zilpas bērniem kopā Es augu, dzīvoju, - un nu jūs sakāt, Ka es jūs liekot kāju pameslī!


NAFTALIS

Jau bērns vienmēr tu biji atturīgs Un rotaļās par ķēniņu vien gāji; Bet nastas negribēji nest kā ēzels, Tad pretī spēri -


JĀZEPS

Vai es nenesu No laba prāta, kad bij jāpalīdz, Kad ejot apguri tu karstumā?


NAFTALIS

(Paplāta rokas, bet cieš klusu.)


JĀZEPS

Un, mīļo Gad un Azer, - sakat jūs, Ko jums es darījis?

(Apstājas un gaida uz atbildi; kad arī tie cieš klusu, tad turpina.)

Nu, sakat droši! Še mani tiesā, še jūs runāt varat. Jums neņems ļaunā, kad man teiksat ļaunu.

(Abi cieš klusu.)

Es nepieļāvu, Gad, ka tevi sit, Tad labāk cietu vēl, ka iesit manim.


GADS

(Novēršas un aizvelkas aiz citiem brāļiem.)


JĀZEPS

Un, Azer, tev - vai nedevu es klusām No maizes un no siera, kad es pats Sev atgausēju; tev jau gribas allaž.


AZERS

Jā, atdziest vakariņas.

(Daži brāļi iesmejas.)

Ko tur smieties?


LEVIJS

(Aši metas starpā runām, redzēdams, ka atkal smejas.)

Lūk, pats viņš vainīgs, - nopratinās mūs!


DANS

Lai laiskais gans top sodīts! - Kur tās aitas?


BALSIS

(No vairākiem brāļiem vienā reizā.)

Jā, sodīt vajga! šoreiz vajga sodīt!


IZAŠARS

(Uz Jāzepu.)

Jā, vajga sodīt. Ko tu pretī runā? - Nu tikai brangi viņam sadosim! Kā slepenībā bija norunāts.


LEVIJS

(Metas Izašaram virsū un grib viņu sist.)

Ko, nejēga, tu mels?


IZAŠARS

Bet sodīt vajga!


JĀZEPS

(Uz Leviju.)

Ko viņu sist? Viņš tā jau mūžam sists, Ka tam pus prāts ir izdauzīts no galvas.


JĒKABS

Klus'! Turat mieru! - Jāzep, atbildi!


JĀZEPS

Jūs sakāt, ka es vainīgs, ka trīs aitas Jums nozudušas. Vai es esmu gans? Ne man bij uzdots ganīt, - Levijam.


LEVIJS

Bet es tev liku uzraudzīt, un - tu?


NAFTALIS

Būs vaļā acīm sapņojis, kā mēdz.


JĒKABS

(Pārtrauc viņu, uz Leviju.)

Dēls, - Jāzeps vēl nau gans, es viņu sūtu Tik apraudzīt, kā klājas jums un lopiem.


NAFTALIS

Ne aitas neprot ganīt; vieglāk mācāms Vēl Izašars.


IZAŠARS

Jā, Izašars gan gudrāks.


LEVIJS

(Un citi brāļi smejas.)


JĀZEPS

Es negribu būt gans un nemācīšos. Man netīk jūsu amats.


LEVIJS

Vai jūs dzirdat? Par goda vīru būt tam nepatīk!


DANS

Pēc aitām jāmeklē, kad pazaudējis -


NAFTALIS

Tās vājās kājiņas pa klintīm plaisā, Tās smalkās rociņas no zižļa tulzno, Tas baltais vaidziņš saules vērsmē nodeg -


SIMONS

Un baltos svārciņus ar mēsliem apsviež.


IZAŠARS

(Priecādamies.)

Ha! ha! ha! ha! nu iesāksies tūlīt!


LEVIJS

(Uz Jāzepu.)

Te runa nau, vai ganīt tīk vai ne! Varbūt nekāds tev netīk godīgs darbs - Tu nodarīji, tev ir jācieš sods!

(Uz Jēkabu.)

Tēvs, runā tu!


DANS

(Tāpat.)

Ja nesodi, ja žēl, Tad paši sodīsim - lai sargā dievs!


JĒKABS

Jūs, stāvat klusu! Ko jūs iedrīkstat? Šie paši sodīšot?!


LEVIJS

Tad sodīs dievs! Ja tu to nesodi, tad uguns kritīs Un aprīs mūs un visus mūsu lopus!


BRĀĻI

Mēs paši! paši!

(Draudoši virzās tuvāk Jāzepam.)


JĒKABS

Dēli! Dēli! - Klusu!


JĀZEPS

(Atkāpjas pret eļļas koku no brāļiem, kad viņam nāk vēl tuvāk.)


JĒKABS

Vai manā priekšā ķilda? Kas man jāredz!



(Tie paši. Ienāk Z e b u l o n s un B e n j a m i ņ š.)


ZEBULONS

(Ved Benjamiņu, kādu 7 gadus vecu zēnu, aiz rokas saķertu. Benjamiņš lūko izrauties.)

Še ir tas nebēdnieks. - Nu, nāc, ko rausties? - Bij kokā paslēpies un neatsaucās. - Ar varu palaidnis ir jāved mājā.


LEVIJS

Ne zēnu Jāzeps nevar uzraudzīt.


BENJAMIŅŠ

(Izraujas no Zebulona un pieskrien pie Jāzepa.)

Ak, mīļais Jāzep, Jāzep!


JĀZEPS

(Viņu apskaudams.)

Kur tu biji?


BENJAMIŅŠ

Pie putniņiem! Cik mīļi guļ tie kopā!


JĀZEPS

Tik neņem bērniņus!


BENJAMIŅŠ

Ir pieci.


JĀZEPS

Lai! Zin', māte baidās.


BENJAMIŅŠ

Tagad visi guļ. Es nu vairs nekritu un nepakāros, Bez tevis nokāpu.


JĒKABS

(No sava sola.)

Nāc, Benjamiņ!


ZEBULONS

(Paņem atkal bērnu pie rokas un rauj pie sevis. Benjamiņš vairās.)

Nāc nu. Vēl pretī turēsies, vai re!

(Paņem no sola eļļas zariņu un iesit zēnam.)


BENJAMIŅŠ

(Iekliedzas.)


JĀZEPS

(Iesaucas skaļi.)

A! a! - ko sit? - Laid vaļā, negantnieks!

(Metas virsū Zebulonam, izrauj viņam zariņu no rokas. Citi brāļi metas starpā. Piesteidzas šķirt Rubenss un Juda. Levijs atraujas tālāk nost.)


JUDA

Ko dari, Jāzep? Nieka zēna dēļ Tu uzbrūc savam brāļim, kurš ir vecāks.


JĀZEPS

(Lielā uztraukumā, dusmās un bailēs.)

Viņš nedrīkst aizskart, nedrīkst!

(Atrāvis Benjamiņu, tura to pie rokas sargādams; tad mīkstā balsī.)

Vēl šis zars!


JUDA

(Uz Zebulonu rādīdams.)

Viņš vecākais!


JĀZEPS

(Pārmetoši uz Judu.)

I tu ļauj sist?

(Nomet Juda priekšā zariņu zemē.)

Še zars! Bet dzīvu miesu nedrīkst sist neviens -


JUDA

Tu zēns! Nau veciem tiesības pār bērniem?


DANS

Lai dara, ko kurš grib, bet soda nau!


LEVIJS

Kam pašam jābaidās no taisna soda, Tas labāk noliedz visu taisnību. -

(Uz Jēkabu.)

Vai paliks neatriebts i šis!

(Rāda uz Zebulonu.)

Pat Juda, Pat Rubenss atzīst taisnību, - tēvs ne!


JĒKABS

(Uz priekšu panākdams.)

Tu mani nemāci!

(Uz Jāzepu.)

Dēls, piekāpies!


SIMONS

Pats soģis noziedznieku lūdz!


BALSIS

Sods! sods!


JĒKABS

(Uz Jāzepu.)

Pret vecāku tu cēlies, dēls, tu vainīgs, - Lai Juda soda (Klusāk.) - vieglāk būs.


JĀZEPS

(Lielās izbailēs, plati atplestām acīm.)

Nekad! Mans mīļais tēvs -

(Apskauj tēvu pieglauzdamies; pēc brīža turpina.)

Tad labāk mirstu pats, Ne mani saplēš viņu senais naids!


BENJAMIŅŠ

(Klusu, bet dzirdami, jo visi apklusuši.)

Klau, Jāzep, skaisti mirt tur Dotanā: Tur redzējām mēs nāvi lielā bedrē.


JĀZEPS

(Skatās uz zēnu un piepeši saraujas.)


LEVIJS

(Tāpat klusi uz Zebulonu.)

Kas tā par bedri?


ZEBULONS

Reiz tur ganījām. Labs maurs, tik vieta bīstama.


LEVIJS

Tā, tā!


JĀZEPS

(Domīgi, kā tālumā skatīdamies.)

Es nāves nebaidos -

(Uz tēvu lēni - sērīgi.)

Kad es tev nemīļš Un brāļu mīlu mūžam neiegūstu, Tad spried man nāvi, tēv, es miršu labprāt.


JĒKABS

Dēls, ko tu runā, dēls!

(Apskauj viņu.)

Lūk, tāds viņš ir! Kā tauriņspārnam nevar pirkstus piedurt,

(Uz brāļiem.)

Nu liekat mieru; diezgan viņš ir sodīts.

(Noskūpsta Jāzepu.)


SIMONS

(Nikni iekliedzas.)

Ko mēs kā nelgas stāvam? lūk, tie skūpstās!


LEVIJS

(Ņirdzīgi.)

Tā taisnība ar noziedznieku glaužas; Par visiem viņa grēkiem sods ir - skūpsts!


NAFTALIS

Un mēs tie nicinātie paliekam! Nu rīt viņš samīs mūs kā mālus dobē.


DANS

Pats tēvs un soģis likumu tā lauž!


JĒKABS

(Atlaiž Jāzepu un atiet no viņa nost.)


LEVIJS

(Sapulcinājis ap sevi vairākus brāļus un sačukstas ar viņiem.)


RUBENSS un JUDA

(Pieiet pie tēva un taisa noraidošus žestus.)


JĀZEPS

(Stāv viens pats; tikai Benjamiņš viņam ir tuvu uz skatās bailīgi uz brāli - neaprazdams.)


SIMONS

(Atdalās no brāļiem un pieiet pie Jāzepa, saņem aiz pleca un velk pie sevis.)

Nāc, brāli, ko tev teikšu!


JĀZEPS

(Atkrata viņu riebdamies.)

Atkāpies!


SIMONS

(Un citi brāļi no pulciņa saķer Jāzepu un aši apstāj viņu, paceldami savus ganu zižļus.)


JĀZEPS

(Aši izrauj Simonam nazi no jostas un metas pie vīģes koka.)


BENJAMIŅŠ

(Kurš viņu aizstāvējis, skrej viņam līdzi.)


JĀZEPS

(Nazi paceldams.)

Kas vien man tuvu nāks vai pieskarsies, Es noduršu uz vietas!


JĒKABS

(Iekliedzas.)

Jāzep, Jāzep!


(J u d a un R u b e n s s Jāzepu attura. Uzbrucēji apstulbuši. Starpbrīdis. Visi stāv nogaidoši, valdīdami dusmas par neizdošanos.)


LEVIJS

(Pirmais sāk runāt, vēl šņākdams aiz dusmām.)

Lai paliek! laidat viņu! Bij tik joks. - Mēs jaunekli tik drusku pabaidījām.


JĒKABS

Jūs asinskārie zvēri! hiēnas! Kā mežavilki jēram uzbrūkat! - Jūs tēvu iegrūžat bez laika kapā, Jūs čūsku dzimums, odžu mātes metums! Lai lāsts par jūsu dusmām, kas tik straujas! - Mans dēls, mans Jāzeps!

(Apskauj viņu. Brīdi klusums.)


JĀZEPS

(Uz Jēkaba sola atsēdināts, drīz atžirgst; visu laiku stāvējis, galvu nolaidis, atmostas ar izcīnītu apņēmumu.)

Nelād' viņiem, tēvs! Bij nāve tuvu, atvēra man acis. - Nē, neapskauj vairs manis! Ļauj man vienam! Ar mīlu gribu viņu mīlu gūt.

(Izraisās no tēva apskāvieniem un pieiet lēni pie brāļiem; tēvs grib viņam sekot.)


BENJAMIŅŠ

(Pieskrien pie tēva, kurš to apskauj. Zēns apbrīnodams skatās uz Jāzepu.)


JUDA

(Uz Jāzepu.)

Tu varens zēns! - Tēvs, ļauj jel viņam vienam!


JĀZEPS

(No negaidītā uzslavējuma apmulsis, aizklāj vaigu ar rokām.)

Ak, ko es teikšu, ko es teikšu jums! Es gribu rādīt mīlu - Es mūžam nesacīto slēpu sirdī, - Tur gadiem krājies tas, ik dien' pa lāsei, Kā ūdens dzerteklī, ko dzirdīt pulkus; Bet neplūstot tas sastrēdzies kā purvs - - Es visu gribētu uz reizi izteikt: Es simtkārt vārdus glaimi salasīju, Kā raibus akmentiņus acis priecēt; Es gribētu jums sirdis darīt mīkstas, Kā velgans rītens veldzēt tuksnesi - - Nu nezinu nekā, ko būs jums teikt -

(Viņš piepeši apklust; tad atkal turpina.)

Ak, kaut tie vārdi būtu man! Kas ceļ iz dziļās sirds to skaidro mīlu, Kas klusi glabājas priekš, jums un visiem! Kaut būtu man tie nolaižamie trauki, Ar kuriem ūdeni iz bedres smelt!

(Levijs ar brāļiem sačukstas un sasmejas klusi.)


JĀZEPS

(Dzirdējis apraujas.)

Kad savas acis pavēršu uz jums, Man pēkšņi atpakaļ krīt smeļams trauks Un skaidrais dzelmes ūdens netīrs top. - Tu, Levij, neskaties ar ņirgas vaibstiem! Tu, stingrais Dan, jau iepriekš nenosodi! - Es neskatīšos vairs, lai nemulstu!

(Viņš aizver acis.)

Es nespēju to panest, ka jūs ļauni. Es izkalstu kā ganība bez rasas, Priekš laika ienākos, kā sausi kvieši, Un graudi sīki top un velti birst. Un, kad jūs, brāļi, neesat man mīļi, Kam lai es visu savu mīlu dodu? Tā plesties grib kā pavasara maurs. No mazā brālīša vēl paliek pāri, No mēmās kustoņas, no putniem atliek, No zaļām ganībām, no zelta kviešiem, No tuksness smilts, no vēja un no debess, - Uz dzīvām dvēslēm mīla prasās iet, Uz jums, kas esat man tie tuvākie. Pie jums lai pasaule man sāk' un beidzas.

(Viņš atpleš rokas un gaida, lielā uzbudinājumā apkārt lūkodamies.)


JĒKABS

(Pieceļas un iet pie viņa, Benjamiņš līdzi.)

Ak, Jāzep! mīļais!


RUBENSS

(Tāpat piesteidzas pie viņa.)

Mīļais!


JUDA

(Arī pieiet.)

Labi tā!


LEVIJS

Kas šim ko dara? Kas tad šo tā nīst? Par daudz tik iedomājas vien par sevi.


JĒKABS

(Turēdams Jāzepu apskautu, uz brāļiem.)

Nu, bērni, mīlaties!


JĀZEPS

(Atsvabinājas no tēva rokām; tad stāv gaidīdams, iet atpakaļ pie tēva un apskauj to.)

Tie nemīlēs!

(Viņš apsedz sev galvu ar segu.)


(Starpbrīdis.)


JUDA

(Uz Jāzepu.)

Kad tava griba visu veic, tad pats Jel esi tāds kā mēs. Tad tevi mīlēs.


JĀZEPS

(Lepni atsegdams galvu un vērsdamies pret Judu.)

Vai paši esat līdzi? Tu ne Levijs. Ikviens ir savs, es - savs.


LEVIJS

Tu gribi būt Par visiem vairāk.


JĀZEPS

Nē; tik vien, lai mīl! Tik tādēļ domāju, kā labi darīt, Par jums, par tūkstošiem, kas solīti, Kas vairosies, līdz būs kā smilts pie jūras.


DANS

Pats bērns, jau domas tam pie bērnu bērniem.


LEVIJS

Par visiem domādams, tik aizmirst aitas.


NAFTALIS

Bet sevi greznot ne!


JĀZEPS

Lai noriebj jums.


JUDA

Bet kas tad padarīs šīs dienas darbus?


JĀZEPS

Ne šodienai tik dzīvo.


NAFTALIS

Tu; bet mēs, Tie viendieņi!


JĀZEPS

Neviens šai dienai vien. Par to es domāju un domājat Ij jūs.


LEVIJS

Lai visi tikai sapņo vien, Un darbs lai darās pats. - Pats piens lai slaucas -


NAFTALIS

Lai aitas cērpas pašas -


GADS

Vilna kāršas -


NAFTALIS

Un audums pats no sevis saaužas!


JĀZEPS

(Sapņaini, pussērīgi, pussmaidot zem sevis.)

Jā, arklis pats lai ar, pats vezums brauc Un lauks pats apsējas, pats nopļaujas!


AZERS

Un graudi paši tecēs, ver tik muti!


GADS

Un dzirnas patis mals, lai vēders gremo.


NAFTALIS

Bet mēs tik iespriedušies staigāsim, Kā mūsu jaunais kungs un pavēlnieks.


IZAŠARS

Tas pārāk gudri gudro.


SIMONS

Tēvs to pielaiž.


LEVIJS

(Uz Jēkabu.)

Tēvs, lūk, tas sapņotājs mūs aplaimos: Tik visus lopus, aitas salaist mežā, Lai lauvas, vilki mielojas ap tiem, Bet mēs lai visi smiltis kašņājam Un gaidām citu gad', ka maize nāks. - Un to lai mīlam mēs? - Tas grib mums postu!


JĒKABS

Ak, dēls, viņš joko tik no lielām bēdām.


JĀZEPS

(No jauna pārvarējies, ar citām domām.)

Nu, smejat sapņus, tikai mīlat mani! Ja būšu tāds kā jūs, vai mīlēsat?

(Gaida laiciņu; visi cieš klusu. Ar uzsvaru.)

Ar varu jūsu mīlu ņemšu sev. Kā karstais samums gribu nākt pār jums Un gaisos aiznest visus putekļus, Kas krituši ik dien' uz mūsu mīlu.


JUDA

(Ironiski.)

Viņš grib mūs uzvarēt kā lielais vējš.


NAFTALIS

Ar muti aizpūst mūs kā putekļus.


DANS

Viņš atkal sapņo. Vai tad izdzēsts viss, Ko tu mums darījis?


JĒKABS

Jā, sāpes dzēsa.


JĀZEPS

Lai ko es darījis, bet esat labi. Bez manas gribas ļaunums noticis. Šais krūtīs ļauna nau kā puķu dārzā, Kg bij še dēstījusi Raele. Bet, ja kas bijis, ko es nezinu, Tad sakat man un esat atkal labi.


BRĀĻI

(Stāv vēl drūmi.)


JĀZEPS

Un, kad jūs manis dēļ vēl dusmojat, Tad esat labi mūsu mātes dēļ, Kas mīlēja i jūs, i visu dzīvi.


BRĀĻI

(Sačukstas un atvelkas neviļus atpakaļ.)


JĀZEPS

Tad esat labi jūsu pašu dēļ! Es būšu tāds kā jūs, es nolūgšos, Ka esmu citāds.

(Viņš nometas uz viena ceļa.)


LEVIJS

Ja ikreiz tā lūdzies, Tad mēs jau arī būtu piedevuši.


JĀZEPS

(Paceldamies.)

Ko, Levij, jūs man būtu piedevuši?


JĒKABS

(Apskauj Jāzepu.)

Tā, mīļais dēls! -

(Uz brāļiem.)

Nu redzat, cik viņš mīļš! Nu, beidzat ķildas, dēli! Piedodat! Lai spīd pār jums tas varavīksnas loks, Kas pacēlās pēc lieliem ūdensplūdiem! Balts dūmu mutulis no ziedokļa Lai, priekā mirdzot, noskatās uz jums, Kad brālis brāli apskaus skūpstīdams!

(Brāļi top nemierīgi.)

Cik man vēl atliek dienu? Īss mans laiks. Bet mierā ietu es pie saviem tēviem, Kad mieru zinātu es jūsu starpā. Man laimīgākā diena taptu šī, Kad ļaunums likās pierūdzis līdz malām. - Nu solat piedot Jāzepam, to mīlēt, Un es jums došu savu svētību!

(Starpbrīdis.)


LEVIJS

Jā, kas tad pretī? Lai tik krietnis viņš.


JĒKABS

Teic, Simon, ar!


SIMONS

(Norūc.)

Jā, jā.


JĒKABS

Un neaizskart!


SIMONS

Kas aizskar šo?


JĒKABS

Bet tu to neaizskarsi?


SIMONS

Kā man, tā es.


LEVIJS

(Uz Jēkabu.)

Bet kā tu svētīsi?


JĒKABS

Ar svētību no sentēviem un tēviem, Ar svētību no lejas un no augšas; Es katram došu viņa daļu.


LEVIJS

(Nemierā noteic.)

Bet -


JĒKABS

(Svinīgi.)

Tad pulcējaties, klausaties, ko tēvs Es sludinu, kas nākotnē jums notiks.

(Dēli pienāk klāt un apstājas lokā. Katrs svētāmais nometas ceļos noliec galvu, un Jēkabs uzliek viņam roku uz galvas.)


RUBENSS

(Pienāk pirmais, kā jau vecākais, bet tēvs viņu atraida ar rokas mājienu. Rubenss nokaunējies stāvot.)


JĒKABS

Tu, Juda, - (Juda pienāk.) jaunais lauva, liels caur kariem! Tev slava brāļos būs. Kurš ies pret tevi? Tu siesi savu kumeļu pie vīniem, Tev drēbes mazgās vīns un zobus piens.


JUDA

(Stalti aiziet.)


JĒKABS

Tu, Rubens, - (Pienāk Rubenss.) mana spēka pirmais dēls Un pirmais varā, - vieglis brauc kā ūdens, Tev, tēva gultas kāpējs, nebūt pirmam.


RUBENSS

(Galvu nokāris, aiziet aiz citiem brāļiem un apsēstas uz sola, apklāj sev galvu. Pie viņa pieiet Levijs un runā ar viņu.)


JĒKABS

(Pie nākošiem dēliem pieiet klāt un aši svētī.)

Pie jūras krastiem dzīvos Zebulons! Tu, kaulains ēzels Izašars, tev liksies, Ka miers ir labs, - tu lieksi plecus kalpot! Dans soģis būs; kā ceļa čūska kodīs Tas zirgiem papēdī, lai jātnieks krīt! - Gads taps no pulkiem spaidīts, pretī spaidīs! - Tev, Azer, trekna barība, gards ēdums Priekš ķēniņiem! - Tev, Naftali, jau teicu, Tu ašs kā briedis, dosi skaistu runu!


BRĀĻI

(Kas svētību saņēmuši, atiet tālāk, paliek vēl tikai Simons, Levijs un Jāzeps, kurš stāv attālāk.)


JĒKABS

Nu nāc, dēls Jāzep, mīļais!


LEVIJS

(Panāk uz priekšu.)

Pagaid', tēvs! Mēs vecāki, pirms Simons, es.


SIMONS

Pirms mēs.


JĒKABS

Es dodu svētību, kā gars dod man; Tas neprasa pēc vecuma, bet sirds.


LEVIJS

Vai locīt likumus - to ļauj tev sirds?


JĀZEPS

(Panākdams uz priekšu.)

Tēv, svēti pirmos tos.


JĒKABS

(Uz Leviju un Simonu.)

Jūs darāt varu! - Es jums jau devu svētību, cik bij; Nau labākas.


LEVIJS

Ne svētīji, bet bāri.


JĒKABS

Tad dzirdat, Simon, Levi! -

(Tie pienāk klāt abi reizē.)

Jūsu šķēpi Ir slepkavīgi. - Nenāks mana dvēsle, Ķur jūsu padoms, nedz mans gods, kur jūs!


SIMONS un LEVIJS

(Atkāpjas dažus solus atpakaļ.


JĒKABS

(Pacēlis roku.)

Jūs tiksat izkaisīti Izraēlī!


LEVIJS

(Atkāpdamies vēl tālāk, griezīgi.)

Vai tā ir svētība?


JUDA

(Uz Jēkabu.)

Tēvs! Tēvs!


JĀZEPS


JĒKABS

To saka gars. To pieminat.


SIMONS

(Klusi draudot.)

Tu arī!


JĀZEPS

Vai, tēvs! Viņš draud.


JĒKABS

(Uz Jāzepu.)

Kas spēj pret garu celties? Nu nāc tu, dēls!


LEVIJS

(Uz Jēkabu.)

Tu nevari to svētīt; Tam priekšā sods, lai izlīdzina pirms.


JĒKABS

Bet jūs jau piedevāt!


SIMONS

Lai nolūdz pirms.


LEVIJS

Vēl miers nau slēgts, vēl miera skūpsts nau dots.


DANS

(Uz Jēkabu.)

Tu saki: būšu soģis! - Soģis spriež: Ir jāizpilda burts! - Vēl miers nau slēgts!


JĒKABS

(Lielā uzbudinājumā. Rokas sacēlis.)

Ir slēgts! ir slēgts! Jūs solījāt! - Teic, Juda!


JUDA

Es kareivs; spriest ne man.


JĒKABS

(Skaļi.)

Kas drīkst pret tēvu?


LEVIJS

Drīkst likums!


JĀZEPS

(Uz Jēkaba.)

Tēvs, es skūpstu savus brāļus.


JĒKABS

(Lielā priekā.)

Mans dēls, mans dēls, - tu pasaulei nes mieru! (Apskauj un skūpsta viņu.)


JĀZEPS

Brāl, Juda, - mīli mani mūžam, mūžam!

(Skūpsta Judu, stāv, rokās sadevušies.)


BENJAMIŅŠ

(Uz Jāzepu.)

Ak, pirmais es! dod pirmo skūpstu man!


JĀZEPS

(Smiedamies skūpsta viņu.)

Lūk, brāļi, pirmais grib būt tas, ne es.


JUDA

(Uz Jāzepu.)

Tavs vārds pie tevis velk, mans mīļais brāli, Bet vēl man svešs tavs ceļš.


JĀZEPS

Ļauj iet un mīli!


BENJAMIŅŠ

Nāc, skūpsti vēl, - es piedošu tev arī.


JĀZEPS

Ko tu man piedosi?


BENJAMIŅŠ

Ka palīdzēji To sesku noķert, kas man cāļus plēš.


RUBENSS

Tev acis dzirkst, - kas tevi redz, tam jāmīl, Bet dedzina, un - ilgi tevi mīlēt Spēj tik tev līdzīgs.


JĀZEPS

(Skūpsta viņu.)

Mīli vienu mirkli: Tev jāmīl īsi, kad tu mīli daudz.


NAFTALIS

Tad līgsim miera derību ij mēs! Lai dūmi vāļiem kāpj no ziedokļa!

(Skūpsta Jāzepu.)


LEVIJS

(Iesmejas.)

Ha, ha!


JĀZEPS

(Kurš gājis uz Leviju, pieiet Gadam.)

Ko raujies, Gad, - es neļaunojos, Ne tava vaļa runāja iz tevis.

(Skūpsta viņu.)


AZERS

(Pienāk un skūpsta Jāzepu.)

Bet kādu jēru rīt gan vajdzēs ziedot.


IZAŠARS

(Pienāk.)

Tu, Jāzep, gudrais šķieties -


JĀZEPS

(Viņu pārtrauc.)

Kā?


IZAŠARS

Pag, teikšu: Tu nelga. - Nedomā kā mēs, - būs labi.


LEVIJS

Ej, muļķi!

(Atbīda Izašaru nost, tā ka tas nedabū apskaut un noskūpstīt Jāzepu.)


IZAŠARS

Nu, pamazām!


BENJAMINŠ

Vai nu labi? Lūk, tev jau neļāva ne brāli skūpstīt!


LEVIJS

(Uz Jāzepu.)

Par ko pie veciem brāļiem nenāc pirms?


JĀZEPS

(Atgriežas pret Leviju, sper soli, bet atkal paliek uz vietas.)

Še esmu.


LEVIJS

(Klaji ņirdzīgi.)

Nāc jel tuvāk, brāli Jāzep! Pats teicies skūpstu dot, - vai nu tu nespēj?


JĀZEPS

(Lūko paiet vēl soli uz Leviju.)

Jā - Levi - ak -

(Piepeši nogriežas un steidzas pie tēva.)

Tēvs, tēvs! es nespēju. Tās acis mani slepu dur kā īlens.


JĒKABS

(Uz Leviju.)

Zēns izbijies, - ko skaties tu tik bargs?


BENJAMIŅŠ

Es arī neskūpstītu to.

(Uz Leviju rādīdams.)


LEVIJS

(Uz Benjamiņu.)

Klus', krupi!

(Uz Jāzepu ironiski.)

Nu, karstais samums, nāc nu tu pār mums! Tu, lielais vējš, vai tā tā lielā mīla, Kas gatava bij aptvert visus ļaudis? Tik nabags Levijs nau tās mīlas cienīgs, I Simons ne?


SIMONS

(Iesmejas.)

Ha, ha!


LEVIJS

I Dans?


JĀZEPS

(Klusi.)

Man bail.


DANS

Tev visa miera bij joks!


JĒKABS

(Uztraukts.)

Dēls, ej! dēls, ej! dēls, ej!


RUBENSS

Ak dievs, jel ej!


JĒKABS

(Uz Jāzepu.)

Nu, kas tad tiks tev?! Palokies kā es Priekš Esava līdz zemei.


JUDA

(Uz Jāzepu.)

Nebūs labi.


JĀZEPS

(Cīnīdamies ar sevi, nometas piepeši ceļos pie tēva.)

Ak, tēvs! - ak, Juda! - ak, es nespēju - Lauzt sevi pušu kā to vīģes koku. -


JUDA

Kas darāms, darāms. Te tev pienākums, Kā klēpja zēniņš gribi bēgt pie tēva, Un tēvu zemē rauj.


JĀZEPS

(Uzlēkdams.)

Ne tas! ne tas! - Es eju. - Lūsti ar, mans vīģes koks.

(Skatās uz koka pusi.)


LEVIJS

(Uz Jāzepu, ironiski.)

Tu lepnais. Netīk pienākums. Nu labi.

(Patētiski.)

Mēs ļauna nedomājam tev, - lai mēle skalst! Lai gurni sadilst man kā diegs! Lai miesas tūkst! Vai dzirdi, tēvs? - Tad eju es pēc skūpsta!

(Tuvojas Jāzepam, kurš instinktīvi drusku atkāpjas.)

Mēs, zvēri, esam labāki par tevi: Lūk, es tev piedodu, - ha! - skūpstu es!


SIMONS

(Iesmejas.)

Ha, ha!


LEVIJS

(Uz Jāzepu.)

- Tu raucies savā niecībā!

(Viņš apskauj Jāzepu ņirgādamies un grib viņu skūpstīt.)


JĀZEPS

(Stāv nekustēdamies kā sastindzis, tad piepešā riebumā atgrūž Leviju tāļi nost. Paliek stāvot, galvu rokām aizsedzis. Visi lielā uztraukumā.)


JĒKABS

(Žēli iesaucas.)

Vai, dēls!


JUDA

(Dusmīgi.)

Vai! zēns, ko dari!


SIMONS

(Smejas.)

He, he, he!


LEVIJS

(Lēni un svinīgi.)

Kas brāli atgrūž nost, tas nau vairs brālis!


DANS

(Pēc brīža.)

Tas mūsu ģintai nomiris un svešs, Un viņa manta ģintas turtā krīt.

(Strauji.)

Tēvs, Izraēl! - Nu celies, nolād' to!

(Uz Jāzepu rādīdams.)


LEVIJS

(Tāpat lēni uz Jēkabu.)

- Kā mūs tu lādēji, kad bij mūs svētīt, Lai lāsts to izdedzin' no mūsu cilts, Kā miesai ļaunu vāti izdedz guns!

(Brīdi klusums.)


JĒKABS

(Pacēlis rokas uz Jāzepu, lēni.)

Vai! dēls! tu noziedzies, ka atgrūd brāli! Vai! vai! pret tevi celsies naids un karš, Un vajās, bultām durs un dziļi gremdēs!

(Pacēlis acis uz augšu.)

Bet, lūk, bet, lūk! - vēl stipris būs tavs loks! Tev palīgs nāks no varas Izraēlī.


LEVIJS

(Griezīgi uz Jēkabu.)

Vai tik tas lāsts un sods?


SIMONS

(Nikni.)

Lād, lādot atlād!


JĒKABS

Kā lai es lādu to, ko svētī gars?

(Uzliek rokas uz galvu Jāzepam, kurš visu laiku stāvējis aizsegtām acīm.)

Viņš augs no svētības kā zaļais koks, Kā koks pie avota, kā sulas ogas! Tam zeme simtkārt zels un augļus sniegs, Un saule sildīs tos un mēness veldzēs. Pie viņa tautas nāks no zemesgaliem, Un viņa priekšā lieksies viņa brāļi!


BRĀĻI

(Apvainoti atvelkas atpakaļ, arī Juda; Levijs un Simons iesmejas.)


JĀZEPS

(Saņēmis tēva svētību, uzlec strauji kājās.)

Tā būs! tā būsi Man simtkārt zeme zels. Dievs manim ar to sludināja šodien. Man zeme ziedēs debess svētībā. Un, kā tu šodien mani svētī, tēvs, Tā zeme mani svētīs visu mūžu.

(Dažas balsis dzirdami iesaucas: ho! ho!)

Grauds simtiem graudu dod, govs vienu bērnu. Būs pulka ēdamā, ka visiem tiks.

(Dzirdami smiekli no brāļu puses.)

Un atliks svešiem vēl un gardāk būs, No Midianas tie, kas tāli staigā, Teic: melna zeme ir, tur žēlīgs dievs, Tur ļaudis žēlīgi, dod visiem ēst.


LEVIJS

(Iesmejas skaļi, citi seko.)


JĀZEPS

Kā tev, dievs svētot, deva visu zemi, Tā dos i man. Tas sapnī man ir solīts.


BRĀĻI

(Saceļ pret Jāzepu trokšņainu protestu.)


JĀZEPS

(Stāv, pacēlis rokas uz augšu.)


LEVIJS

(Griezīgi.)

To zemi nedos tev: tai ir jau kungs. Tie zemes kungi - mēs, tur lopus ganām -

(Ironiski.)

Un mēs tur smiltis rakņāt neiesim Un gaidīt citu gad', kad maize nāks.


BRĀĻI

(Nāk draudoši uz priekšu.)

To zemi nedosim! Tā zeme mūsu!

(Tie paši. Pa telts durvīm bailīgi ienāk D i n a. Viņa ir meitene apmēram Jāzepa gados. Rokās nes raibus dzīparus un pušķus. Troksnis piepeši norimst.)


DINA

Ak - domāju -


JĒKABS

(Izbrīnējies.)

Tu te?


SIMONS

(Dusmīgi uzkliedz.)

Ko nāc?


DINA

Pie tēva.


SIMONS

Vienmēr pie tēva - tu!


JĒKABS

Ko gribi?


DINA

Es - Es nācu tā - tad klausījos, ka Jāzeps - Nu nevar teikt -


JĒKABS

Ko?


DINA

- Svārkiem kādu pušķi?

(Viņa paskatās uz Jāzepu un Jāzepa uz viņu.)


JĒKABS

Ej vien!


SIMONS

(Sauc pavēloši.)

Ej teltī! manā telti ej!


DINA

(Ātri aiziet teltī.)



(Tie paši, bez Dinas. Troksnis atkārtojas vēl lielāks; brāļu uzbudinājums vairojas; viņi saskatās jautājoši.)


DANS

(Uz Jēkabu.)

Kam būs tas svārks?


JĒKABS

(Cieš klusu un aiziet tālāk.)


LEVIJS

Teic, tēvs!


JĒKABS

(Atbild negribot.)

Kas cienīgs.


LEVIJS

Ā! Kurš tev ir cienīgs? Tas, kas nicīgs mums? Varbūt tas nicīgākais, sievu smieklis, Kas zemi kaš kā cālis?


JĀZEPS

(Lepni.)

Nicinat! Ka skaidro zemi kopt man vairāk tīk, Ne lopu mēslos brist. No jūsu smakas I saule metas tumša.


SIMONS

(Ņirgādamies tura viņam pret ģīmi savu svārku stūri.)

Paod!


NAFTALIS

Fē!


JĀZEPS

(Tāpat lepni.)

Bet viņpus kalniem, lielā zemē Ur, Ko Ābrams svētījis, tur nicin' ganus, Kas klīst kā zvēri tuksnesī bez mājas Un alās lien, un būdiņās no lapām: Kam tēva audu telts jau šķiet vai pils. Jēls gaļas gabals jums jau kārais kumoss, Par lēcas virumu dod pirmdzimtību!

(Troksnis brāļu vidū.)


NAFTALIS

Viņš ganu dzīvi smej!


LEVIJS

(Panāk svinīgi uz priekšu, draudot paceļ savu zizli un nostāda zemē Jāzepa priekšā, gluži tuvu.)

Tad skat' un trīsi! Še mūsu zīmogs: zemes valdniekzizlis! Tiec viņa cienīgs tu, - kad tiksi gans!


JĀZEPS

(Atkāpdamies.)

Es negribu tikt gans!

(Viņš atbīda zizli ar roku, tā ka tas nokrīt zemē.)

Tavs zizlis, nost!


BRĀĻI

(Piepešā uztraukumā iesaucas.)

Vai! vai! vai! vai!


DANS

(Strauji.)

Vai! redzi, redzi, tēvs?


JĒKABS

(Iesaucas.)

Vai! Ābrams, Izaks, sentēvi un tēvi!

(Novēršas, aizsedz vaigu ar rokām un paliek tā stāvot visu laiku.)


DANS

(Tāpat strauji.)

Viņš visu cilti liedz un visus tēvus, Un visu, kas it svēts no paša. gala, No mūžiem nolikts. vecos likumos!


LEVIJS

(Lēni un svinīgi.)

Tas grēks ir jāizdzēš, jeb uguns kritīs Un aprīs mūs un visus mūsu lopus.


NAFTALIS

Tas kokam nocērtams kā kaltējs zars!


SIMONS

Tas izdzenams no cilts kā rieklis suns!


BRĀĻI

(Nāk visi draudoši pret Jāzepu ar saceltiem zižļiem.)


JĀZEPS

Jūs visus zižļus varat celt pret mani, Bet lielo svētību jums neizdzēst; Un viņa brāļi lieksies: viņa priekšā!

(Iekaisdams.)

Un to es saku jums: tā diena nāks, Kad nicinātie būsat jūs, ne es! Un, cik jūs tagad mani zemu liekat, Tik zemu jūs priekš manis lieksaties. Bet es tad kāju jums uz kakla likšu, Un, cik vien atriebei ir salduma, Tik es to izdzeršu līdz dibenam. Es visu pieminēšu - tev - un tev - Un tev - un tev - pa lāsītei es dzeršu; Tik sausus es jūs visus izspiedīšu, Ka, saulē nomesti, jūs gruzdēsat!


LEVIJS

(Nirdzīgi.)

Tā diena nāks? - Bet ātrāk nāks tev nakts.


JĀZEPS

Tā diena nāks, tā ir man sludināta, Es viņu redzēju šai pusdienā. Tev, tēvs, es gribēju to sapni stāstīt -


LEVIJS

To būs tev sludinājis maitas putnis.


NAFTALIS

To mēslu dūmos viņš ir redzējis.


JĀZEPS

(Aizrautībā.)

To sapni devušas man debesis, Kas savus vārtus vēra Izraēlim; Šai dienvidū es dusēju pie kūļiem, No smagās kviešu pļaujas piekusis; Miegs acis aizvēra, bet pēkšņi debess Man acis atvēra, un, lūk - man šķita - Man šķita, ka mēs laukā sējām kūļus -


LEVIJS

(Smejas.)

Nekad mēs laukā kūļus nesējām!


JĀZEPS

(Turpina tāpat.)

Tad klusat: lūk, mans kūlis piecēlās Un stāvus stāvēja, un - jūsu kūļi Visnotaļ mana kūļa priekšā liecās!


LEVIJS

(Strauji.)

Tu melo, melu dēls!


NAFTALIS

Tu murgus vērp!

(Liels troksnis brāļu vidū, vispārējs uztraukums, arī Jēkabs uzklausās pārsteigts.)


JUDA

(Aizkaitināts.)

Es tavā priekšā liektos?


JĀZEPS

Visi, visi! Tu, eļļas zara nometējs, tu arī!


BRĀĻU BALSIS

Klau! Klau! ho! ho!


JĒKABS

Dēls, ko tu saki? Ko tu saki, dēls!


JUDA

(Uz Jēkabu.)

Ko saki tu? - Vai tas lai top mums karals?


LEVIJS

(Uz Jāzepu.)

Tas sapnis samelots, tas nau no dieva. Lai odzes sadur tavu melu mēli!


SIMONS

Lai aklās mušas tavas acis ēd!


BRĀĻI

(Saceļ zižļus, krata un noliec uz zemi, un atkal pacel; viens pakaļ otram nāk lādēt Jāzepu.)


DANS

Lai tavi bērni tavu galvu lād!


SIMONS

Lai tavi mati put, lai mute pūst!


NAFTALIS

Lai krauklis balts nāk pasaulē kā ola Un pēc top melns, tā melnam tev būs tapt!


ZEBULONS

Lai tavas rokas kā tie kūļi tūkst!


GADS

Lai tavi kauli kā tie stiebri lūst!


AZERS

Lai zāle aug pār tavu durvju slieksni!


IZAŠARS

Lai aklums, ārprāts sit tev galv' un sirdi! Lai, svešās tautās dzīts, tu nerod' mieru.


NAFTALIS

Lai vējš kā pelnus izpūš tavas domas, Lai tavus darbus mazās skudras grauž!


DANS

Lai tavu sēto, pļauto citi vāc!


SIMONS

Lai vātis miesas ēd un sūces sirdi!


LEVIJS

Tev dvēsle izkaltis un acis slāps, Tev atriebšanās ģifts taps netīrs ūdens, Un izdzēsts taps tavs vārds kā pēdas smiltīs!

(No bailēm R u b e n s s aizgriežas un aiziet nomalē; J u d a aizklāj galvu; B e n j a m i ņ š palien zem Jēkaba svārkiem; J ē k a b s izplētis rokas -kā gainīdams pret lādēfājiem. J ā z e p s stāv paceltu galvu un krata lāstus nost no galvas; tad piestājas pie eļļas koka. Pēc brīža.)


JĒKABS

(Raudot.)

Jūs manus sirmos matus kapā grūžat, Ar vaimanām man bedrē jānobrauc.


LEVIJS

Vai! vai! par to, kas tādam tēvs!


DANS

- No pašu ciltis pātagu mums pin!


JĒKABS

(Atkrīt uz sava sola.)


JUDA

(Bargi un pavēloši.)

Vai jūs jau ceļaties pret pašu tēvu? Tu, svētais Levi! Daņ, tu likumnieks! Ko grib, to žēlo viņš, ko grib, to šauš. Jums klājas klusēt vien. - Lai visi iet!

(Visi brāļi aiziet.)


JUDA

(Aiziedams, klusu uz Jēkabu.)

Tev, tēv, to sapni gan es pieminēšu. Tas sapnis nedar' labi.


JĒKABS

Vai! ak vai!


JUDA

(Aiziet.)



(Paliek Jēkabs, Jāzeps, Benjamiņš.)


JĀZEPS

(Stāv pie eļļas koka, galvu aizsedzis ar svārkiem.)


JĒKABS

(Atsēstas uz sola pie eļļas koka, kur Jāzeps. Klusi, lēni.)

Ak, Raele, kur esi? - kur tu esi? Mēs gluži nabagi - Kur esi -?

(Brīdis klusuma.)


BENJAMIŅŠ

(Klusi.)

Tēvs, vai guli? - Man ir bail.


JĒKABS

(No domām atmozdamies.)

Jā, jā - būs jāiet dusēt, - jāiet dusēt!

(Uz Jāzepu.)

Dēls, ko tu stāvi vēl kā sastindzis? - Nāc, iesim gulēt!


JĀZEPS

Tēvs, es neiešu.


JĒKABS

Jā, labāk neej arī. Nerunā, Ne acis nemet. Gluži ļauni būs! - Es iznesu tepat tev siltas segas. Nāc, Benjamiņ!


BENJAMIŅŠ

Es neiešu.


JĒKABS

Ko tad?


BENJAMIŅŠ

Pie brāļa palikšu.


JĀZEPS

Ej vien, ej vien! Man labāk vienam būt.


BENJAMIŅŠ

Es neiešu. Man labāk būt pie tevis.


JĒKABS

(Aiziet.)



(Jāzeps un Benjamiņš.)


JĀZEPS

(Atsedz galvu.)

Ej paēst!


BENJAMIŅŠ

Negribu. Es ēdu kviešus.


JĀZEPS

Tie nau vēl gatavi?


BENJAMIŅŠ

Vēl nau, bet gardi.


JĀZEPS

(Pagriezdamies uz durvju pusi.)

Gan gardi būs i jums! gan ticēsat!


BENJAMIŅŠ

Es ticu tevim, Jāzep.



(Atnāk J ē k a b s ar siltām segām.)


JĒKABS

(Uz Jāzepu.)

Še tev segas!


JĀZEPS

Cik labs tu, tēvs.


JĒKABS

Nu guli.


JĀZEPS

Negribu.


JĒKABS

Nē! pielej katlā ūdens! Tukšs vēl sadegs.

(Ņem viņa rokas nost no koka; grib guldīt.)

Cik dzīslas sarautas, kā saites vēršiem! Cik acis iedobušas tev - kā bedres! - Gul'! - Rīt tos aprāšu; vēl labi būs.


BENJAMIŅŠ

(Izklājis zemē ādas un pārlicis pāri segas.)

Nāc, Jāzep, guli še!


JĀZEPS

(Atsēstas uz guļas vietas zemē. Benjamiņš viņu sedz.)


JĒKABS

(Uz Benjamiņu.)

Tā sedz! Tā labi!

(Noskūpsta abus un aiziet teltī.)

(J ā z e p s un B e n j a m i ņ š.)


BENJAMIŅŠ

(Nolikdamies arī uz guļu.)

Mēs tā kā putniņi - tik mīļi guļam. Bij pieci. Pirms bij seši. Viens no vārnām Bij saplēsts. Spalvas vien, - sak', vai tā var? Gads teic, ka var. Un strupknābjzvirbuļi - Knābj kviešus. Paši jāknābj.


JĀZEPS

(Neatbild, nolicies un apsedzies.)


BENJAMIŅŠ

(Klusāk.)

Guli? - Gul.


(Noliekas pats blakus Jāzepam, apskauj viņu un aizmieg. Starpbrīdis. Tumst. Ir uzlēcis mēness, un gaisma krīt uz gulētājiem pa teltu jumtu starpu.)


JĀZEPS

(Paceļas pussēdus, atspiezdamies uz roka.)

Kā sudrabmēnessvārti lēni veras, Kā viegli vizmo miglas puteklīši! Kas sudrabrokām ver? - Kaa nāk? - Vai tu?



(No pagalma puses, R a e l e s p a r ā d ī b a, garos linu svārkos, ar pusmēnesi uz galvas. Lēni tuvojas.)


JĀZEPS

(Klusi.)

Tik skaists kā sapnis stāv - ak, mīļā māte! Nekad man nebij prāta, ka tu tik skaista! Tavs linu svārks tik gaišs un maigs kā mēness - Ak, mēness tev uz pieres, - tādēļ maigs! Nāc, māte, nāc!

(Izstiepis rokas, grib viņai pretī celties.)

(Piepeši ietumst dziļa tumsa, - tad vājā gaismā iznāk pa telts durvīm parādības: J ē k a b s sarkanā uzvalkā ar sauli uz krūtīm, tad visi b r ā ļ i apstājas puslokā; viņiem priekšā Jēkabs un Raele.)


JĀZEPS

(Klusi uz Raeli.)

Ak, neesi te viena!

(Pamazām izšķirdams arī tēvu.)

Tu arī, mīļais tēvs! - Kā saule lepnis - Kā saule stipris - sarkans, balta bārda - Uz krūtīm sauli nes - kā lēkta guni - - Tas mīļais brīnums!

(Izšķir brāļus.)

Lūk, i brāļi nāk! Nāk visi, visi, - galvā zvaigznes spīd - - Cik mīļi - lūk, jūs taču mani mīlat! Mans ilgu sapnis top par patiesību ! -


PARĀDĪBAS

(Brāļi un tēvs, un māte, visi dziļi noliecas Jāzepa priekšā trīs reizes.)


JĀZEPS

(Klusi skatījies parādībās; kad visi klanās pirmo reizi, viņš piepeši pārsteigumā paceļas sēdus un nejauši uzrauj līdzi gulošo Benjamiņu. Iesaucas klusi, bet spēji.)

Lūk! Lūk!


BENJAMIŅŠ

(Arī klusi, bet spēji.)

- Te brāļi! Lūk, tēvs - māte arī!

(Kad Benjamiņš ierauga, ka brāļi klanās, viņš skaļi iesaucas.)

Tie klanās tev! tie klanās!


JĀZEPS

(Klusi.)

Ak, - ko kliedz!

(Pēc kliedziena parādība piepeši nozūd, atkal dzija tumsa. Par brīdi parastā mēness gaisma.)


BENJAMIŅŠ

(Taisās atkal gulēt.)


JĀZEPS

(Uzlec kājās; stāv, rokas ekstātiski izpletis.)


BENJAMIŅŠ

(Arī uzlec, sauc atkal skaļi.)

Es arī redzēju! es ar, es ar!



(Atskrien J ē k a b s pa telts durvīm; tad b r ā ļ i no visām pusēm: J u d a un N a f t a l i s, drusku vēlāk D a n s, Z e b u l o n s, tad L e v i j s un S i m o n s. R u b e n s s nāk pats pēdējais. Gads, Azers un Izašars nenāk nemaz. Visi nāk pusapģērbušies, daži ar lāpām.)


JĒKABS

Kas noticis? - Kas kliedza? - Jāzep, tu?

(Pieskriedams viņam klāt.)

Kas kait tev, mīļais dēls?


BENJAMIŅŠ

Es kliedzu pats!


JĒKABS

(Uz Jāzepu.)

Ko stāvi mēms? Ko rokas izpletis?


JUDA

(Uz Jāzepu.)

Tu atkal traucē mieru!


BENJAMIŅŠ

(Pieiedams Judam gluži klāt.)

Kliedzu es!


NAFTALIS

(Ziņkārīgs, pieskriedams pie viena, otra.)

Kas ir?


DANS

(Nāk cienīgi.)

Ko ceļat?


BENJAMIŅŠ

Paši taču zināt! Mēs necēlām, - jūs paši nācāt visi, Un tēvs un māte arī!


DANS

Ko tas muld?

(Visi jautājoši griežas pie Jāzepa.)


JĀZEPS

(Stāv vēl ekstāzē.)

Jūs visi stāvējāt še manā priekšā - Ikkatram zvaigzne pierē - tēvam saule - Un mīļai mātei mēness - un jūs visi - Jūs visi klanījāties man - trīs reizes -


BRĀĻI

(Iesaucas.)

Ā!


JUDA

Nu! - tas ir par daudz!


DANS

Tēvs - māte arī?


BENJAMIŅŠ

(Runā un izrāda.)

Jā, visi! Dziļi - tā līdz pašai zemei.


LEVIJS

(Nikni iesmejas.)

Ha, ha! ha! ha!


BENJAMIŅŠ

Tu smej? - Pats klanījies.


JĒKABS

(Stāv klusu, kā briesmu pārņemts.)

Vai! - Dēls! - Liels liktens nāks kā pastars gals! Uz visu ģinti grūta grūsma grūs! Mūs saul' un mēness vajās, zvaigznes birs! - Tu divkārt redzēji, - būs divkārt drīz!


BENJAMIŅŠ

(Uz Jāzepu.)

Kad būsi godībā, brāl, piemin' mani!


JĀZEPS

(Skūpsta viņu.)


LEVIJS

Ved prom šo puiku, aši, Zebulon! - Ha, ha!


ZEBULONS

(Aši nešus aiznes puiku.)


SIMONS

Grūs! grūs? Tik gaidi!


DANS

Nieka sapņi!


NAFTALIS

Gan kam tās parādības parādīs!


JĒKABS

(Svarīgi.)

Dievs neļauj aiztikt to, kam zīmes dod!


DANS

Kas dienu strādā, neredz parādības; Lai strādā tas!

(Uz Jāzepu rādīdams.)


JĒKABS

Viņš vēl nau gans.


LEVIJS

Lai top! Jau diezgan liels. Rit pat lai ganīt nāk!


JĒKABS

Cik lielītis viņš ir, vēl neiesvētīts.


LEVIJS

Rīt iesvētīsim.


SIMONS

Jā.


RUBENSS

(Ienāk steigdamies, nokaunējies.)

Kas še?


NAFTALIS

Rīt Jāzeps Būs gans!


RUBENSS

Ak, nabags!


LEVIJS

Nospriests! - Iesim gulēt! Aiz Zihemas rīt ganām; labā zālē.


JĀZEPS

(Iesaucas.)

Vai! tēvs! vai! tēvs, tur ir -!

(Viņš krīt atpakaļ, bet Jēkabs viņu uzķer un atsēdina soli pie eļļas koka.)


JĒKABS

Mans dēls, mans dēls!


RUBENSS

(Klusi uz Judu.)

Aiz Zihemas? Kur Simons kāva ļaudis?


JĒKABS

(Uz Leviju.)

Ir citur drošāk.


SIMONS

Citur noganīts.


JĒKABS

(Bažīgi, bet baidīdamies pretī runāt.)

Bet tur ir zvēri!


LEVIJS

Mēs jau visi būsim.


JĀZEPS

(Pieceļas.)

Es tomēr iešu turp! Mans sapnis vadīs . . .

(Atsēstas atkal.)


BRĀĻI

(Iet projām viens pakaļ otram. Simons nosmejas. Paliek J ē k a b s, J u d a, R u b e n s s, J ā z e p s uz sola.)



JĒKABS

(Uz Judu, lūdzoši, klusu.)

Tu, Juda, piesargā! Tu karavīrs.


JUDA

(Paskatās klusi uz tēvu un bez atbildes aiziet.)


JĒKABS

(Negribot iet pie Rubensa, kurš stāv, uz Jāzepu lūkodamies.)

Tu, Rubens, - man gan sariebi, - bet, dēls, To zēnu pielūko.


RUBENSS

(Iepriecināts, aši.)

Es visu, visu -!


JĒKABS

Kas ļauns tam nenotiek!


RUBENSS

Es laimīgs - solos -!


JĒKABS

Nu labi, labi. - Iesim arī mēs.

(R u b e n s s aiziet. J ē k a b s iet līdzi, bet tad atkal nāk atpakaļ.)



(Jēkabs un Jāzeps.)


JĒKABS

(Uz Jāzepu, kurš sēd vēl uz sola tāpat, galvu rokās.)

Mans dēls, mans dēls, mans dēls! ... Mans mēness dēliņš!

(Apskauj viņu.)

Dievs sargās tevi! Es vairs nespēju. Tavs lielais sapnis lauza manu spēku. Par lielu, - nesaprotu, - bailes vien.

(Uzliek viņam svētīdams rokas uz galvu.)


JĀZEPS

Ej dusēt, tēvs! un spēcinies uz rītu. Jo rīts būs jāpieņem, lai kāds viņš nāk. Un būs jau labi.


JĒKABS

Būs jau labi. -

(Tad nopūšas.)

Vai!

(Skūpsta viņu, iet, bet nāk atkal atpakaļ.)

Lūk, es jau atvados kā tālu ceļu, Un ir tepat jau vien, - rīt būsi mājās.

(Skūpsta vēl un aiziet.)



JĀZEPS

(Viens pats; par brīdi.)

Tu aizej, mīļais tēvs. - Jau mēness riet - Tu līdzi aizej, mīļā māt, i tu - I tu - kā mēness - lēni, negribot. I man būs jāiet rīt tā - negribot. Iet mēness zudumā - un atkal aug - Tu viens man paliec - sapnis -


(Priekškars.)


OTRAIS CĒLIENS




Zāles laukums pie Zihemas, pa kreisai iežogots no bieziem krūmiem, pa labai slēgts no dziļas gravas; dibenā melnas klintis ar vīteņu augiem; viņpus gravas klintis. Pa starpu krūmos redzams tuksnesis. Ir agrs rīts; saule apspīd laukumu un klintis.



(Ienāk J ā z e p s ātriem soļiem no šīpus krūmiem. Viņš gērbies vienkāršā uzvalkā ar segu, gana zizli, āža ragu.)


JĀZEPS

Es nāku tevi lūkot, kāds tu esi, Mana briesmu sēdeklis? - Tur melna klints, Bet smaidošs zaļums virsū; zaļi ērkšķi Kar lejā savas vītnes, saulē vizot -

(Paņēmis no klints ērkšķu zaru, nolaiž to zemāk pār bedres matu.)

Tā sedzas pāri tai! -

(Noskatās ar bailēm uz gravu, tad aši aizgriežas nost uz pļavas pusi.)

Še spoža zāle! Šis rasas mirdzums tūkstots uguņos! Zaļ-sarkan-zelta-zilas dzirkstis dejo! - Ko es tā izbijos? - Līst mirdzums pāri I tai - tai - bedrei. Tā vēl viena guļ.

(Pieiet klāt pie pašas bedres malas.)

Tāds aukstums pretī dveš! - Zem miglas melns - Gar malu akmeņi kā zobi ņirdz - Tik smacīgs trūdu gaiss -

(Piepeši viņš iekliedzas un atkāpjas no gravas malas.)

Vai! Zirneklis! Tā jauna zīme! - Nomīt! - - - Ā, lai iet. Tur gan i krupji tūkst, i lēļi zīž -?

(Riebdamies atiet nost no gravas malas.)

Ak, ko! - Te saule silst - nau tevis bail! - Tik skaists kā rīts nevienas stundas nava: Pats maigais veldzes vakars nau tik maigs. Un rīts nekur vairs nau tik skaists kā pļavā. Un nau neviens tik skaists kā šis pēc bēdām. Tik nakts, no bedres kāpjot, auda briesmas. Būs brāļi rāmi, tēvs jau norājis, Es veicu padodamies, ganos iedams, Vairs mani neaizskars ne vārds, ne pirksts. Tik klusu visi iet: ne baras bargums, Ne baida bailes, - bedrē tās kā nakts. Man saule, blakus stāvot, miglas sviež Kā zelta smiltis, smiedamās pēc bēdām. - Tik sirds vēl salstot dreb; šurp, sildi, saule!

(Nostājas pret sauli, atvērdams krūtis.)



(Ienāk no viņpus krūmiem G a d s.)


GADS

He! He! Te viņš jau ir! - Un sildās saulē!

(Klusāk.)

He, taps tev karsts i saulē, i bez saules.


JĀZEPS

(Piegriezdamies viņam.)

Ko gribi, Gad?


GADS

Nekā. - Gan pateiks vecie.

(Aiziet pasmīnēdams.)



JĀZEPS

(Viens palicis, atgriežas atkal uz saules pusi.)

Jā, šodien karsti būs, - ak, nojaut, sirds. Kur, sīkie zari, saules paslēpšos? Tik lēni mierināja maigais mēnesis, Tik bargi skatās saule, - sapni liecās.

(Ienāk no viņpus krūmiem R u b e n s s; uztraukts, reizē bailīgs un sirsnīgs, lūko uzturēt sirsnīgu stāvokli.)


RUBENSS

Ak, mīļo jauno brālīt! Mīļo brāli!

(Apskauj Jāzepu.)

Nu, esi laipnis, esi laipnis, laipnis! Varbūt vēl labi būs - un nenotiks -


JĀZEPS

Kas nenotiks? Kam jānotiek?


RUBENSS

Klus! Klus! Tu zini. - Visus klausi! - Ej un pielūdz!


JĀZEPS

Ko lai es pielūdzu?


RUBENSS

(Atmezdams ar roku.)

Ak, ak! - Man jāiet.

(Aiziet, galvu nokāris.)



JĀZEPS

(Viens; noskatās viņam pakaļ. Tad pieiet pie bedres malas.)

Ko tu tik mēmi draud'? - Ko dziļi dves? - Cik dziļa tava rīkle?

(Viņš paņem akmentiņu, met gravā un noskatās, un noklausās pakaļ, kā akmentiņš lēkādams iekrīt bedrē.)

Krīt, - krīt, - krīt!



(Ienāk brāļi: J u d a, izbīdīts no citiem priekšgalā, tad L e v i j s, S i m o n s, R u b e n s s, D a n s, N a f t a l i s; jaunākie brāļi turas iepakaļ, uztraukti, novērodami, kā gaidīdami.)


JUDA

(Uz Jāzepu.)

Tu te jau! Labi tā - un ganu drēbēs. Mēs nācām teikt, ka vari ganīt še -


LEVIJS

(Pārtraukdams Judu, uz Jāzepu.)

Še ganīt būs! - Tik piesargi no bedres!


NAFTALIS

(Ironiski.)

Viņš še jau bedri pētī.


SIMONS

Pēti, pēti!


LEVIJS

(Uz Jāzepu, pieteikdams.)

Tik skat', ka nenozūd: kā vakar trīs!


JĀZEPS

(Taisās iet projām.)


LEVIJS

Ko neatbild'? Kurp ej?


JĀZEPS

Šurp padzīt aitas.


DANS

Lai iet. Mums jāspriež vēl, kāds šodien darbs.


JĀZEPS

(Aiziet.)

(B r ā ļ i, vieni palikuši, it kā apjukuši, uztraukti.)


RUBENSS

(Pārvarēdamies, klusi.)

Bet, Levij, ko tik bargs, ko velti moci?

(Gluži klusi.)

Nau labi.


LEVIJS

(Dusmās.)

Pats tu labs! Ko dari tēvam?


ZEBULONS

Ko baramies? Lai ejam. Viss jau pārspriests.


NAFTALIS

(Nemierīgi.)

Nu, ejam!


RUBENSS

Azaidā vēl pārrunāsim.


DANS

Nē, sīkāk jāspriež še, kā to lai darām!


SIMONS

Ko azaidā? Ir jādara tūlīt!

(Izrāda ar roku žestiem nokaušanu.)


DAŽI BRĀĻI

(Nemierīgi sauc, iet projām, nāk atpakaļ, atkal aiziet.



Paliek J u d a, L e v i j s, S i m o n s un D a n s; visi uztraukti un dusmīgi; vismierīgāks Dans.)


JUDA

Man viss sāk nepatikt, ko nakti spriedām.


LEVIJS

(Griezīgi.)

Bet tīk priekš saules liekties? - Nodod mūs! Nau bail i tevis, protam sargāties.


JUDA

(Dusmās.)

Tu, svētais, draudi man? Tu, gļēvais dzēlējs! Vai nejūt', ka man riebj ar suņiem kopā Laist savu naida lauvu dzīt to zvēru? Man dots: tam plecus liekt, kas iet pret mani!


LEVIJS

(Griezīgi.)

Nu, nu - tu liels un kareivs, ej tad pirmais! Liec labāk plecus tam, kas visus spiež.


JUDA

(Aiziet.)



(Ienāk N a f t a l i s, Z e b u l o n s un j a u n ā k i e b r ā ļ i.)


NAFTALIS

(Uztraukts, bailīgi.)

Ko? Juda dusmīgs? - Negrib?


DANS

(Dusmīgi.)

Negrib? Negrib? Klus'! - Ies. - Tik negrib taisnības un tiesas. - Nu lemsim, kā to darām!


SIMONS

(Mēdīdams.)

Darām! Darām! Tik rīkli puš' un bedrē! - Ļaujat man. Es vecim atriebšu -


LEVIJS

(Viņu pārtraukdams, dusmīgi.)

- Un vecis mums. Tu, nerrs! Lai Juda kauj un atbild.


SIMONS

(Norūc.)

Žēl.


AZERS

Man visa sirds tā trīc un kājas līkst - Pēc azaida būs drošāk.


ZEBULONS

(Rādīdams uz to pusi, kur aizgāja Jāzeps.)

Kad nu tas Tik drīz tās aitas nesadzen? Ko gaidīt? Būs labāk azāidā.


GADS

(Bažīgi.)

Man jānoskaita Vēl rīta lūgšana, lai nau man grēks.


SIMONS

(Pagrūž viņu.)

Še, grēks!


LEVIJS

(Uz Simonu.)

Ko kauj?


SIMONS

(Atbild draudēdams.)

Tu klus'!


DANS

(Uz Azeru, kurš bikli lien projām gar Dana muguru un tam pieskaras.)

Ko grūsties tu?


LEVIJS

(Uz brāļiem.)

Nu, klau! Kad ēdam,

(Uz Naftalu.)

tu to kaitini! Viņš atcirtīs, tad Judam kliegsim: «Tu vadons!»


NAFTALIS

Jā, bet -


LEVIJS

Klus'! - Tad visi virsū! Pēc teikt, ka sāka viņš! tad bedrē iekšā!


ZEBULONS

Tāds nemiers mani dzen. - Kur ir tas Rubenss?


NAFTALIS

Kad ātrāk būtu gals! (Abi aiziet.)



(Ienāk I z a š a r s skriedams.)


IZAŠARS

(Grib klusi pačukstēt, bet izrunā skaļi.)

Viņš nāk! Viņš nāk!

(Tad paliek stāvot plašiem smiekliem vaigā.)


AZERS un GADS

(Taisās iet.)


LEVIJS

Nu nau tā Juda! - Azer, kurp?


AZERS

Pēc Juda!

(Aiziet ar Gadu.)



SIMONS

(Uz Leviju, klusi.)

Mēs vieni izdarītu tūdaļ!


LEVIJS

Nē!


DANS

(Ieraudzīdams Jāzepu nākam.)

Tur nāk tas sapņotājs!


LEVIJS

Viņš nāk, mēs iesim.


IZAŠARS

(Levijam atbalsodams.)

Mēs iesim! -

(Saukdams pretī Jāzepam.)

- Pasapņo mums vēl ko, Jāzep!

(Visi aiziet.)



(Ienāk J ā z e p s no šīpus krūmiem; iet, soļus palēninādams, kamēr brāļi aiziet.)


JĀZEPS

(Viens, domās nogrimis.)

Stāv brāļi pulciņos un čukst. - Kad nāku, Tie atiet nost. - Vai kauns? - - Bet Dans tā griež: «Tur nāk tas sapņotājs!» - Ņirdz Izašars, Lai pasapņojot vēl! - Tik atliek sapņot. Es esmu gājis turp, kur negribēju; Es esmu darījis, ko nevēlos! Tik sapnī dzīvoju kā savā dzīvē.

(Viņš, pienācis pie bedres malas klintīm, uztraukdamies atiet nost.)

Ā, atkal baida bedre! Ko visi baida? Cilvēki un tu. Vai tiem vēl rūgst tas naids? - Nē, nē! viss galā! Pēc tādām zīmēm! Saule pati liecas! - Bet ja nu tomēr brāļi grābj? - Kas tad? Nē, nē!

(Atkāpjas uz bedres pusi.)

Bet tomēr - kas lai mani glābtu? Pret bedres klintīm atkal atduros. Lai bedre draud! - Nu, kas? - Tik nāve vien. Un kad tie grābtu - izrauj nāve vien! - Tu pēdējs draugs vēl vari kļūt, tu, briesma, Kad nau man citu draugu!

(Apsēstas uz bedres klints malu.)



(No viņpus krūmiem iznāk D i n a, viņa nes zem rokas sainīti. Tērpusies svētku uzvalkā, bet bez rotām. Virsējie svārki, aši skrejot, ir uzlocīti un apmalas ieliektas uz iekšu. Viņa paliek krūmos un sauc lēnu balsi.)


DINA

Jāzep! Jāzep!


JĀZEPS

(Viņu nepamanīdams.)

Ak, saldā balss, vai sapnī tevi dzirdu?


DINA

(Iznāk uz priekšu.)

Nāc, nebīsties, tā esmu es.


JĀZEPS

Tu - Dina?


DINA

Es krūmos paslēpos no ganiem.


JĀZEPS

Gan. - Vai neredzēja laukā?


DINA

Bij par tālu. Kā sermuls slēpdamies pa gravām līdu. Sirds pilna saldu vārdu man kā grava Ar puķēm, - kā visskaistāko tev teikt?

(Sajūsmināta, svinīga, atlaiž vaļā uzlocīto uzvalku.)

Nu pilnā gaismā acis tevi skata, Lai svētība pār tevi līst kā saule, Kas līdz ar visām zvaigznēm tevim liecas!

(Noliekdama viņa priekšā ceļus, pacilāti.)

Šie ceļi laimīgi, ka ļaužu starpā Var pirmie liekties, tevi apsveicot.


JĀZEPS

(Izbijies.)

Vai dien'! Ko dari? - Ak, man kauns!


DINA

(Arī apjukdama.)

Es - man -


JĀZEPS

(Viņu pieceldams.)

Tu, lepnā Dina, tevi redzu šeit! Kā briesmām cauri nebaidījies nākt? Kur lauvas rūc, kur midjanīti glūn - Deg tuksnešsmilts, dur ērkšķi -


DINA

(Saņemdamās.)

Lai jel, lai! Es nāku, sūtīta no tava tēva - Lai tevi apsveiktu - lai tevim teiktu - - Ak, nabags tēvs!


JĀZEPS

Ko tēvs?


DINA

(Savaldījusies.)

Tēvs staigā apkārt mēmās vaimanās, No teltīm kūtīs iet, no kūtīm dārzā, Un ganībās un klajās nemiers dzenā -- Tik vaid: «Mans dēls! mans dēls!» un nevar beigt - Un: «Ko es darīju no lielām bailēm!» Bet nedusmo tu viņam - ko viņš spēj - Ij mājās nespētu viņš tevi sargāt, Kaut tevi saņemtu un plaukstā slēptu: Jo brāļu niknums aug un gāžas pāri -


JĀZEPS

Mans nabags tēvs!


DINA

«Šos svārkus viņam nes!» viņš teica man. Viņš mani klusām veda istabā, Lai citi neredz. «Dina,» viņš man teica: «Tev vaigi bālst, kad viņu ieraugi; Tu bēdz no viņa kā no saules ēna, Kas slēpjas, kaunoties aiz katra krūma; Tev rokas dreb, kad pasniedz viņam ēst - Es redzēju, tu viņu mīļi, Dina - Lai tava mīla darbos sevi izpērk! Šos svārkus viņam nes, šos raibos svārkus!»

(Viņa izņem svārkus no sainīša.)


JĀZEPS

Ak, cik tie skaisti!


DINA

Pag, - viņš teica vēl: «Teic viņam visas manas vaimanas, Kas manu sirmo galvu zemē liec!» Un, kad es ceļos vien vēl gulēju, Viņš rokām skāra manu galvu, teikdams: «Nes manu svētību tam, ko mēs mīlam!»


JĀZEPS

Ak, mīļais tēvs!


DINA

Nu, skūpsti manu galvu, - skūpstīdams Skar tēva roku, ņem to svētību Kā eļļas ogu zaru man no galvas!


JĀZEPS

(Skūpsta, saņēmis viņas galvu.)

Es skaru svētību. - Kā dārgas nardas No zelta trauka pret' man saldi dveš! Ak, dvēsli reibina man divkārts svētums: No nesamā un nesējas - kā versmes -

(Viņš strauji atkāpjas.)


DINA

Tā manas dvēsles svētība tev dveš. Tā steidzot aizsteidzas ij tēvam priekšā, Ij vārdi netiek līdzi dvēsles steigsmei.


JĀZEPS

(Apjucis.)

- Tu manis bēgi, Dina -


DINA

(Atkal svinīgi.)

Klausies, Jāzep! Vēl liek tev teikt tavs tēvs ar liktens balsi: «Būs ļaudīm zemē krist pie tavām kājām!»


JĀZEPS

Man bail -


DINA

Ko sabijies? Vēl vairāk teikts: «Kas tevi svētī, tas lai svētīts top! Kas tevi lād, tas nolādēts uz mūžiem!»


JĀZEPS

Ak dievs! ne lāstus! Sirds jau manim gurst!


DINA

Lai negurst! - Tevi gaida lielas lietas Un lielas briesmas - viņu vadītājas. Jo šodien notiks tas, kas vēl nekad.


JĀZEPS

(Izbijies.)

Kas?


DINA

Lūk! Šie svārki zīme tavam godam!

(Atver plaši svārkus.)

Še, skaties: debess zils un zvaigznēm raibots, - Nu, ģērb to, būsi zemē debess valdnieks!


JĀZEPS

Kāds skaistums, skaistums!

(Nomet pelēko gana segu un apliek atnestos svārkus.)


DINA

(Nogludinot krokas.)

Tā labi! - Kāds nu skaists!


JĀZEPS

Ak, prieks! - Ak, kauns!


DINA

Tā, - paej drusku!


JĀZEPS

(Paiet un lūko sevi ar patiku.)


DINA

Grezni! - Sniedz līdz zālei. Lai acis spīd tev līdz tām zvaigznēm! Līksmo! Nu, pasmejies tu, laimīgais, uz mani!


JĀZEPS

(Starp priekiem un bēdām nopūšas.)

Gaiss smags no sapņiem un no liktens jausmām, Man mutes smieklus lejā spiež kā dūmus.


DINA

Lūk, tevis dēļ es ģērbu svētku drēbes, - Tu liela gana gaitu šodien sāc: Tās zvaigznes debesīs tev ganīt būs!

(Rāda uz viņa svārku zvaigznēm, tad atkal piepeši jautri.)

Lūk, bārkstis ieliecu, lai neredz citi, Tik tu lai redzi!

(Viņa atliec uz krūtīm drēbes malas, tā ka redzas izrotāti apšuvumi un bārkstis.)


JĀZEPS

Dina!


DINA

Līksmo! līksmo! - Es nāku vēl tev vienu vārdu teikt: Tu būsi mīlams savas saimes starpā!


JĀZEPS

Ak dievs! kā notiks tas, pēc kā tā kvēlu? Tu teic, ka brāļu niknums audzin augot!


DINA

(Pārgalvīgi.)

Tev ausis nedzird vēl un acis neredz, Tu savas saimes pats vēl nepazīsti. Vai nejuti nekad, tu sapņotājs? - Tev laipnas visas Izraēļa sievas: Kad vien tu garām aizej pļāvējām, Kaut arī acis nepacel uz viņām - Tad tomēr tās ir laimīgas to dienu, Teic: «Šodien redzējām to jaunekli, Kas maigs kā saules stars pār kviešiem iet; Kas kviešus mīl un tās, kas kviešus pļauj.» Mēs visas zinām tavus dieva sapņs, Kā kūļus sējāt un kā zvaigznes nāca: - Reiz visi kūļus sies, reiz kviesis veiks, Un tu caur kviesi, un caur tevi maigums, Un sievu maigumā būs tava saime, - Un zvaigznes nāks, un maigumam tās lieksies. Šī tava saime ir, šī tevi sveic Un mani sūta tevi sumināt.


JĀZEPS

Ak!


DINA

Ar svētību no debess esi svētīts, Ar svētību no zemes un no krūtīm, Un mātes miesām, tu, tas svaidītais Starp saviem brāļiem!


JĀZEPS

Lūk, es tevim liecos.

(Noliecas viņas priekšā.)


DINA

Vēl augstāku tev sūta tava saime, To augstāko, - Ko sieviete spēj pasniegt - mīlas skūpstu. Jo skūpstā izdvešam mēs dvēseli.


JĀZEPS

Ak, Dina -


DINA

Še, skūpsti manu muti! - Manu muti Ir skūpstījušas Izraēļa meitas. Šais lūpās vācu skūpstus, dotus tev, Daudz-daudzu saldību no visiem ziediem.


JĀZEPS

(Skūpsta Dinu, tad piepeši sāk raudāt.)


DINA

Ko raudi tu?


JĀZEPS

Še mīlu rodu, kur es nemeklēju - Un kur tā kvēlu - viņi -


DINA

Tu ienīsts tapi daudz, daudz tapsi mīlēts. Bet mīlu nevar ņemt, kā grib, - tik dot.


JĀZEPS

Es tiku devis, dotu vēl un visu, Bet neiegūstu mīlas, - atņirdz naids.


DINA

Ak, mīla neprasa, tik dod un dod, Un visu brāļu naidu atmaksā. Tik liels ir naids kā kalns, tik dziļš kā bedre - Un tik ir mīla lielāka par naidu ! Kā saule kalnu sedz un bedri pilda.


JĀZEPS

Ak, nemin' viņu -!


DINA

Ko?


JĀZEPS

To bedri nemin'! - - Tu cēlākā, tu pats tas mīlas brīnums! Tās lepnās lūpas pati sniedz. - Kas pasniegts Kā Ēdenavots, laimes dārza velgs, Pēc kura ilgojos no mēmas tāles -

(Saņem viņas rokas, nometas ceļos.)


DINA

Man kauns - tu nezini, kas dod man spēku - Tev lūpas patei sniegt - - Kad šorīt meitas Tev traucās sūtīt savu svētību, Tās satrūkās: «Kas spēs to nest?» - - Tad es - - Es esmu jaunākā no visām zvaigznēm, Es reiz tik uzliesmošu pazūdot, - Es vien tev spēju nest to svētību, Kas uzliesmo tik tam, kas nāvē zūd -


JĀZEPS

A? jāmirst tev? Kas pāri dara tev? Es neļaušu, es -


DINA

Nē, klau, meitas teica: «Ej, mīli viņu tā, kā nāvē mīl! Lai viņu aizceļ prieks kā viesuls smiltis. Ej, atdod viņam visu, kas tu esi!» -Un, kas to atdod, tam tik atliek mirt.


JĀZEPS

Tu, Dina, tu - Nē, nevaru to ņemt! Es tevi mīlu mirkli mirklī vairāk -


DINA

Tu mīli - tad es teikšu tev to vārdu, Kas briesmīgs ir, bet smaida tam, kas mīl -


JĀZEPS

(Strauji saņem viņas roku.)


DINA

Laid, laid, - kas nāvei svaidīti, tie svēti. Tie visu pieņemt var no zemes bērniem. Ij mīlu, ko tie nes -


JĀZEPS

Es nāvei svaidīts?


DINA

Šo dienu vēl, šorīt, varbūt šo stundu.


JĀZEPS

Man mirt?


DINA

Tā brāļos lemts.


JĀZEPS

Ij Juda?


DINA

Juda.


JĀZEPS

Ij Rubenss?


DINA

Visi.


JĀZEPS

Nē. Tas nevar būt. Un tēvs? - Es negribu vēl mirt!


DINA

Tās meitas -


JĀZEPS

Kas visu Izraēļa meitu mīla? Kā jauni ērgļi klinšu ligzdā brēc, Man perinājas domas gaisos laisties -!


DINA

No mīļas, siltas ligzdas augstāk laižas, Tu nemīli vēl - tu -

(Viņa aizsedz vaigu.)


JĀZEPS

Tu nāc kā sūtne -


DINA

Vai sūtne nāvē iet?


JĀZEPS

Tu varone.


DINA

Kas dara. varones? - Ak tu! - Ak tu!

(Viņa piepeši sāk raudāt)


JĀZEPS

(Nu tik saprazdams apskauj viņu.)

Tu sirds! Tu dzīvība! - Tad nāci pati! Tad mīli mani?


DINA

(Atraisīdamās vaļā.)

Tu to nedzirdēji -


JĀZEPS

Ak, kurlas ausis! Acis manas aklas! Tu mīļā, mīļākā! - Viss pēkšņi atsprāgst, Viss pēkšņi deg kā tuksnešsausie zari! Tik bēdas slāpēja man mīlas kuru.


DINA

(Noņemdama rokas no vaiga.)

Tik bēdas? - Kurā nebij mesta guns. Nu prāts tev atveras, tad teikšu tev: Kas tēvam ņēmās iet? - Kas sievas trauca? Kas mīlu lasīja, lai tev ir prieks? - Tu stulbais, mīļais, lielais!


JĀZEPS

(Grib viņu skaut, viņa atkāpjas.)


DINA

Pag, man vēl - Vēl gribu puškoties tām aklām acīm.

(Viņa izņem no azotes plīvuri un apliek.)

Lūk, plīvurs! - Vai es skaista?


JĀZEPS

(Izstiepj rokas.)

Skaista! debess!


DINA

Nē, sēd'!


JĀZEPS

(Atsēstas un blakus izklāj savu gana segu.)

Še, mana sega! Stāj uz tās!


DINA

(Pieliecas un viņu skūpsta.)


JĀZEPS

(Sapņaini, lēni, tad runā, acis aizmiedzis.)

Kad skūpstu tavas viegli vērtās lūpas, Man saldas skurbas sapnis acis slēdz: No gaisa, smaršojot puslāsītēm, Spildz vasarlietus puteklīšu sudrabs, Un kā pa nakti rītam pāri smaršo Visvisas lapas, zālītes un ziedi - -

(Piepeši apklust.)


DINA

Ak, neklusti! Tik skaisti, kad tu sapņo! Tev ij tās zālītes - tās nenicini! -


JĀZEPS

Tik dvēsle klust - - Es mīlu visas zāles, Ij sīkais izapiņš, ij Mamres ozols, Ik stādiņš, kociņš savos audumos Kā dārgu dvēselīti tura smaršu, Iekš stumbra ieslēdzis, ar mizu sedzis. Neviena asniņa bez smaršas nau, Tik mana osma nau vēl diezgan smalka To sārto dvašu tvert, kas, tikko manot, Pa gaisu lido, skaldot gaisa pārslas - Ij Judam dvēsle ir, ij Sim - varbūt?

(Viņš paliek domīga, klusi.)

Vai viņiem vien tik nau? - - (Apklust.)


DINA

Ko klusti? Sapņo! Mans zieds dveš smaršā visu manu dvēsli. Visstraujāk, saldāk smaršo baltie ziedi, Bet zelta atturīgi, -- - es, es baltais. Uzreiz es visu tevim atdevu - Nu manai dvēalei vairāk smaršas nau, - Vai mani mīli tādu?


JĀZEPS

(Strauji.)

Mīlu tā -


DINA

Ak, kā man bail, ka pēkšņi sevi devu, Ka visu devu! - Laika nau man mīlai.


JĀZEPS

(Strauji apskauj.)

Reiz nāca steidzīgs pavasars pa nakti. Rīts pēkšņi ziedos modās, vienās smaršās, Un mēness nebeidza vēl piepildīties, - Jau kaist un tvīkst, un briest, un augļi sveras -

(Atskan no tāles rags.)


DINA

Klau! rags!


JĀZEPS

Tas riebeklis! ak, tagad!


DINA

(Bailēs.)

Briesmas! Kur citiem gari gadi ir ko plaukt, Zeļ mīlas zelme, kura mūžiem ilgst, Mums dota nabadzīga, sīka posma No tā, kad cīruls uzmostas, līdz tam, Kad zīle dziedāt sāk.


JĀZEPS

Vai, mīļā dvēsle!


DINA

Bez siltuma un gaismas smarša zūd, Bez mīlas dvēsle. - Labāk pēkšņi smaršot Un pēkšņi sadegt, ne tā stiedzēt ilgi.


JĀZEPS

Ak, degsmē saule aizrauj ziediem dvašu, Tik lēna vakarvēsma smaršu raisa.


DINA

Bet viena puķe smaršu sniedz tik saulei - Tā es - kad sauli ēno, vīstu es. Un grūt' ir neziedēt, bet vīst ir viegli Un ciest, un krist, un mirt, kad ziedējusi.


JĀZEPS

Ak dievsl jel nemirsti! Tu mana zvaigzne - Kad jāmirst man, vēl skats uz tevi celsies.

(Atskan atkal rags divas reizes.)


DINA

Vai! mīla jāsteidz! Kā to pēkšņi izdvest? Vējš aukā izgrūž, mākons zibens starā - Tik mīlai vārdi vien, tik skavas, skūpsti!

(Izņem no azotes augļus, tausta kā meklēdama ap sevi.)

Ņem augli še no debess un no rasas, No dzelmes, mēness, saules, augstiem kalniem, Ņem tos, tie bij pie citiem jauniem augļiem, Pie cilvēka - tie dos tev vairāk spēka - Lai tava dvēsle zaļošs koks, kas nebeidz Pie lapām lapas raisīt vienmēr jaunas, Ko slepens avots slaka - mana sirds! Tā mana svētība, to ašāk ņem - Ak, vārds -- bezsulas auglis! un iekš sirds Tūkst saldums sastrēdzies kā medus aulī!

(Rags pūš trešo reizi.)


JĀZEPS

(Uzraujas, grib celties un ņemt savu ragu.)

Jau tuvu - jāpūš atbilde!


DINA

(Aizturēdama ragu, bailēs.)

Vai! gaidi! Vēl ļauj man dzīvot īsus, īsus mirkļus! Ļauj tevi skaut un skūpstīt vēl, - tad gals.


JĀZEPS

Nost nāvi! Dzīvo! - Tevi spēks un zibens - Ej, bēdz! lai neredz - sveika tiksi mājās!


DINA

(Skumji.)

Ak, kā tu nesaproti mani, Jāzep! Tu sapņo savu domu, neredz' mani, Tu dari pāri man kā brāļi tev - Man jāmirst, jāmirst - mīli mani!


JĀZEPS

Mīlu, Ka visu aizmirstu, ij nāvi pat, Ij sevi pat!


DINA

Nē! sevi neaizmirsti! Par tevi vairāk skumstu es, ne tu. Kad tevi grābs? Kas tad? Kā gainīsies?


JĀZEPS

Tas nebūs.


DINA

(Baigi.)

Būs.


JĀZEPS

Tad bedre!


DINA

(Vēl baigāk.)

Nepielaidīs.


JĀZEPS

(Uzlec uztraukts.)

Ak, briesmas!


DINA

(Lēni.)

Mīla pēdējo tev dos.

(Izņem no azotes mazu dunci.)

Šis duncis bij mans sargs, - ņem viņu tu! Šī mana balva augstāka par mīlu. Ar to es tevi atdodu tev pašam.


JĀZEPS

No tavām krūtīm stars uz manām ies! -Ak, vai tad jāmirst? - Kā tu iesi? - Briesmas!


DINA

(Sajūsmināta, pieaugot aizrautībā.)

Mans liktens mani sargās. - Iešu turp, Kur mani neaizskars ne zvērs, ne cilvēks. Tik tavām rokām vien bij mani skart. Ko tavas acis apspīdēja reiz, To citam nebūs sniegt ne mūžos nē! Tik lielās saules acis redzēs mani, Jo saule tava: liecas tevis priekšā.


JĀZEPS

Kurp iesi tu, - tu augstā, vienīgā?

(Dzirdas tāļas balsis saucam.)


DINA

(Ekstātiski.)

Tur stāva klints. Tur neuzkāpj ne kaza, - Bet es tur uzkāpšu, tur palikšu! Tur saule paņems mani atpakaļ, - Liks mani apkopt savām kalponēm: Dien' sarkanversmei, nakti baltai salnai. Nāks zila lietus velga, palsa vētra - Tās manu miesu pīšļus izārdīs Un gaisos aiznesīs, un pārslas dalīs: Kas ūdens - ūdenim, kas zeme - zemei; Kas kauli - smiltīm segs un zaļām zālēm: Kas dvaša, pacelsies pie tevis saulē!

(Dzirdas atkal rags un balsis.)

Pūt tagad atbildi! Es varu iet - Es gatava priekš nāves.


JĀZEPS

(Nometas ceļos.)

Svētā, svētā! Tu mīlu manī dves kā kvēlē vējš! Kas var pret divu mīlu šalti spēt? Lai nāk, es nebaidos, - es stipris veikt!

(Viņš pūš ragā.)



(Dzirdami raga pūtieni un izšķiramas balsis.)


BALSS

(Aiz skatuves.)

Ir! ir!


DINA

Tu savā nāvē ej, - es savā. Tu mirdams nemirsi, - nāks saules sūtņi, Tie tev zem kājām spārnu segas klās -

(Nometusies, turēdama segu, aizskardama raibos svārkus.)

Šos svārkus izpletīs kā debesis, Uz spožu saules zemi tevi nesīs Ar zeltu galvā -!

(Skūpsta Jāzepu un aizsteidzas.)



BALSIS

(Tuvāk, viena.)

Ko viņš neatbild?


CITA BALSS

Ā! viņš nau viens!


VĒL CITA

Kas ir tur vēl? - Lūk! lūk!



DINA

(Atskrien vēl atpakaļ.)

Vēl tavu vaigu gribu redzēt reizi! Ņem visu līdz uz tumšo nāves zemi!


JĀZEPS

(Iekliedzas.)

Bēdz! bēdz!

(Dina aizsteidzas.)



(Aiz skatuves dzirdamas b r ā ļ u b a l s i s. Ienāk N a f t a l i s un G a d s.)


NAFTALIS

(Vēl aiz skatuves.)

Kur esi, gans?

(Tad ienāk un pārsteigts paliek stāvot.)


JĀZEPS

(Stāv atgriezies ar muguru pret ienācējiem, tā ka viņa vaigu nepazīst; viņš rokas vēl izstiepis.)


BALSS AIZ SKATUVES

Kas bēg? He! turat!


NAFTALIS

(Sauc, čukstot uz skatuves pusi brāļiem.)

Kas te?! - Klus'! Stāvat!


GADS

(Tāpat.)

Te kāds zemes lielais!

(Abi atkāpjas un klusi aiziet.)



(J ā z e p s viens stāv, rokas sacēlis. Aiz skatuves dzirdamas b a l s i s.)


BALSS

Vai nau tik izmailiets! Es redzēju, Ka tāļi tuksnesī nāk kamieļpulks.


NAFTAĻA BALSS

(Spilgti čukstot.)

Nē! Briesmīg' stalts: zils svārks ar zelta zvaigznēm!

(Pabāž galvas no krūmiem un atkal nozūd; v i s a s b a l s i s dzirdas čukstam.)


GADA BALSS

Bij rokas sacēlis gan lūgšanā.


BALSS

Tad kamieļpulks ir viņa.


CITA BALSS

Kur tas stāv?


NAFTAĻA BALSS

Te viņš ir viens. Tad iesim viņu apsveikt, Lai karapulks mūs neaizskar!


VĒL CITA

Jā, iesim! Iesim!


VĒL CITA BALSS

Ceļos jākrīt! ceļos!



(Ienāk no viņpus krūmiem b r ā ļ i un metas ceļos.)


DANS

(Skaļi.)

Kungs! lielais! - Tavi kalpi tevi sveic! Mēs gani, nabagi, - jel saudzi mūs!


JĀZEPS

Ko jūs tā sabijāties, mīļie brāļi? Tas es, - es, jūsu Jāzeps.


BRĀĻI

(Aši saceļas kājās, uztraukti, apkaunoti, uzmācas Jāzepam ar draudiem.)


LEVIJS

(Nikni.)

Ak, tas nikšķis!


SIMONS

(Iekliedzas un metas uz Jāzepa pusi, bet no brāļu burzmas top atturēts.)

Ā, es tam!


DANS

Nolādēts!


JUDA

Tā nekaunība!


SIMONS

(Nikni uz Gadu, kurš vēl nau piecēlies.)

Ko tu vēl ceļos?


NAFTALIS

Viņš mūs smej!


IZAŠARS

Lūk, svārki!


DANS

Rauj nost tos svārkus!


GADS

Dāks!


NAFTALIS

Tās skrandas nost!


JĀZEPS

(Atkāpdamies no brāļu uzmāciena, uz Naftali.)

Nupat to skrandu priekšā ceļos kriti!


JUDA

(Iepakaļ stāvot palicis, dusmīgi, paklusi.)

Viņš to vēl min, ka apkaunojis mūs!


LEVIJS

(Pirmais apķēries, ņirgādamies uz Jāzepu.)

He, nelga! Tevi smejot, ceļos krītam, Un šis jau tic un iepūšas uz drēbēm!


DANS

Kur viņš tās zadzis?


BRĀĻI

(Norauj Jāzepam raibos svārkus un skaudīgi, un nicinoši tos aplūko.)


JĀZEPS

Nost! Tie tēva doti.


BRĀĻI

(No jauna uztraucas un iekliedzas.)


JUDA

Ā! Ko?


SIMONS

Lūk, tēvs dod tam!


DANS

Par spīti dod!


JĀZEPS

Par ganu šodien esmu iesvētīts.

(No jauna uztraukums brāļos.)


DANS

Par ganu iesvētīts!


NAFTALIS

(Ironiski.)

Tie gana svārki?


LEVIJS

Kam vēl ir tādi doti? - Juda, tev?


JUDA

(Novēršas, manāmi aizskarts.)


NAFTALIS

Tie raibie svārki raibi kā tie sapņi!


IZAŠARS

Tās zvaigznes mēs, kas liecas viņa priekšā!


BRĀĻI

(Kliedz viens caur otru.)

Sit viņu nost! sit nost! sit nost!


LEVIJS

Pag, lēnāk!


JĀZEPS

(Satrūkdamies.)

Vai! mīļie brāļi! - Es jūs mīlu!


LEVIJS

(Griezīgi, skaļi.)

Ha!


JĀZEPS

(Piepeši metas uz bedres pusi.)


BRĀĻI

(Viens caur otru kliedz, aizsteidzas viņam priekšā un attur no bedres.)

Viņš bēg! - Grāb ciet! - Uz bedri!


LEVIJS

Stāvat priekšā!

(Uz Jāzepu, ironiski.)

He, he! Vēl diezgan agri tiksi bedrē!


DANS

Grib izbēgt mūsu tiesai!


SIMONS

Asins! Asins!


LEVIJS

(Mierīgi.)

Pag! Lēnāk ņemt tās asins, lēni, lēni!


JĀZEPS

Ko gribat? Mani nokaut? - Brāļi, brāļi!


LEVIJS

(Tāpat.)

Mums laika diezgan. Ko tu ziņkārīgs? Vai tēvam gribi papūst? Pag', kad nokaus

(Smejas; piebalso Naftalis un Gads.)


JĀZEPS

(Saņēmies, uz brāļiem.)

Es domāju, jūs rimāt, - nu būs miers. Jūs šorīt klusi gājāt, kaunēdamies. Vai tēvs jūs neaprāja lēniem vārdiem?


DANS

Ko? mēs lai kaunamies?


LEVIJS

Lai tēvs rāj mūs?


JĀZEPS

(Uzbudināts, pilns žēluma.)

Es - vakar - sāpēs lādēju pret jums -


LEVIJS

(Starpā.)

Tie kaķa lāsti!


JĀZEPS

(Nometas ceļos un noliec galvu.)

- Es jūs nolūdzos.


LEVIJS

Tu vēlu esi cēlies.


NAFTALIS

(Noliec Jāzepa galvu.)

Zemāk, zemāk!


JĀZEPS

(Piepeši uzlēkdams kājās, uz Naftali.)

Ā! ko tu dari? - Tā ir neģēlīgi! Es sevi apsmiet neļaušu ne lūdzots.


NAFTALIS

(Aizbēg.)


BRĀĻI

(Smejas viens caur otru.)

Ha! ha! - Viņš neļaus mums!


NAFTALIS

Ha, valdnieks neļaus!


JĀZEPS

Es vainīgs, lādēju. Es liecu ceļus. Vai mana mīla jūs vēl neuzveica?


ZEBULONS

Vēl, vēl viņš mūs grib veikt!


GADS

(Ironiski.)

Viņš mīlu sola.


JĀZEPS

(Tāpat, vairāk sajūsminādamies atmiņās.)

Man mīla dota. Stiprāks tapu mīlā. Nu spēšu piedot ar, ne lādēt vien. Kas var pret divu mīlu šalti spēt?

(Noliec vēlreiz vienu celi.)


DANS

(Nesaprazdams.)

Ko viņš par mīlu muld, tas sapņotājs?


ZEBULONS

Ar mīlu uzbāžas, - lūk, še ir naids!


SIMONS

(Klusi uz Naftali.)

Kas nesa šim tos svārkus? Kas tur bēga?


NAFTALIS

(Atkrata ar galvu Simonam; tad uz Jāzepu.)

Tu vārdiem nejūt' naida, še tad darbiem!

(Viņš paceļ roku pret Jāzepu.)


JĀZEPS

(Uzlec piepeši un izrauj dunci no azotes, paceldams to gaisā.)

Ha, tad tev še!


NAFTALIS

(Bēg, tāpat citi jaunākie brāļi.)

Tam ierocis! - Tam duncis!


JĀZEPS

(Lepni un dusmīgi.)

Jūs, grīņi, liedzat man ņemt galu bedrē. Še cits man sargs!

(Dunci rādīdams.)

Es atdots sevim pašam! No viņas krūtīm stars uz manām ies.


SIMONS

(Klusi.)

Kā ir tas duncis? - Mans? - Vai viņas dots?


DANS

Ko viņš tur melš?


NAFTALIS

Viņš uzbruks.


IZAŠARS

Nē, durs sevim.

(Brīdi klusums.)


JUDA

(No muguras puses pieiedams Jāzepam, sagrābdams viņu un izsizdams dunci no rokām.)

Ne sev, ne citam durs. - Tu manā vaļā!


JĀZEPS

(Iekliedzas.)

Vai! briesmas! - Nu es atstāts! Vairs ne savs!

(Viņš izmisumā meklē, kā sev galu darīt: skrien uz bedri, lūko atņemt ieroci brāļiem, skrien pret Simonu, - visur viņu attura brāļi.)

Vai! - bedre! - Izraut ieroci!


SIMONS

(Pacēlis Jāzepam izkritušo dunci, aplūko to, pazīst un metas ar to uz Jāzepu.)


JĀZEPS

(Uz Simonu.)

Tu zvērs! Tu, asinsacis, dur! Kod manā rīklē!


SIMONS

(Iesmejas, dunci paceldams.)

No viņas krūtīm stars uz tavām ies!


BRĀĻI

(Metas starpā.)


DANS

He, turat viņu!


LEVIJS

Simonu lai tura!


SIMONS

(Lauzdamies.)

Nost! projām! projām! laidat, laidat, laidat! Es duršu to, kas manim ceļā stāsies!


LEVIJS

(Apkampj viņu.)

Pag, niknais!


SIMONS

Asinis man vajag redzēt!


LEVIJS

Būs, būs! - Tev Levijs teic, iekš tā tu ticu. Būs vairāk, nekā iedomāties spēji. Mēs svinēsim tās gana iesvētības - Pa savam veidam!


SIMONS

(Atlaizdamies.)

Tu to saki, Levi?


LEVIJS

Ļauj visu rīkot man, un būs, kā vēlies: Vai pietiek tev vai man tāds svētku mielasts, Kur visu vīnu izdzer vienā malkā? Es gribu ilgi dzert un atdzerties, Pa maziem malciņiem, pa lāsu lāsai, Par ilgiem gadiem, ko es naidā slāpu. Lai mēle izgaršo, lai saldo garšu Pa dzīslu dzīslām iznēsā man asins Un skalo rūgtumu, kas rūgdams krājies!


SIMONS

(Iesmejas.)

He, he!


NAFTALIS

Lai dara Levijs!


LEVIJS

Pirms to sienat! Tad tiesāsim pēc taisnības un tiesas!

(Brāļi taisās to darīt, bet nodairās.)


SIMONS

Man pirmam tiesības uz to -

(Rāda uz Jāzepu.)

Tas ņēmis Man Dinu.


LEVIJS

Teic, pret kuru vainīgs nau?


BRĀĻI

Ir! - Ir! - pret mani! - mani!


LEVIJS

Lūk, pret visiem! Durt pirmam tiesība ir vecākam, Bet Rubenss bēg, - pats tēvs to neatzīst - Mūs' vecākais ir mūsu lauva - Juda!


SIMONS

Es vecāks, man -


LEVIJS

Tu gans, viņš kareivs.


BRĀĻI

Juda!


SIMONS

(Niknumā atkāpjas.)


LEVIJS

Brāl, Simon, neatkāpies! Būs tev darbs. Tu pirmais vecākais pie tēvu gariem, - Bet Juda otrais, kur pret svešiem karš. Mēs jēru ziedosim, - tu, Simon, kauj! Tik notecini asins, lai nau grēks.


SIMONS

(Aiziet.)



(T i e p a š i, bez Simona.)


NAFTALIS

Nu īsti ganu svētki - divkārts mielasts!


LEVIJS

(Uz brāļiem, kas vēl tura Jāzepu nesasējuši.)

Ko jūs vēl nesienat?


GADS

Jā, - bet kad viņš -?


LEVIJS

Viņš taču rāms!


AZERS

Kur valgi?


GADS

Sien tu, Juda!


JUDA

Jūs, gļēvie! - Viss ir jāpadara man.

(Viņš palīdz Jāzepu saistīt.)


JĀZEPS

(Uz Judu.)

Ā! Lūk, tu, Juda, nāc! - Tu mani sien? Kur šiem pat kauns, tev nau! Tu jaunais lauva! Var nicināt i šakāļus, i lauvas!


LEVIJS

Viņš nespēj kost, tik riet, tas jaunais šakāls.

(Jāzeps top sasiets, Juda iet projām.)


LEVIJS

(Uz Judu dusmās.)

Kurp, Juda, ej? - Tev tūdaļ darbs!


JUDA

(Iedams.)

Ej nost!


LEVIJS

(Steidzas viņam pakaļ un grib aizturēt; ar uzsvaru.)

Tev jābūt še!


JUDA

(Atkratās no Levija.)

Ej nost!

(Aiziet.)



(T i e p a š i, bez Judas. Tūliņ ienāk S i m o n s.)


LEVIJS

(Uz Gadu.)

Skat', kur viņš paliek?


GADS

(Aiziet.)


SIMONS

(Ienāk ar asins trauku rokās.)


LEVIJS

(Uz Simonu.)

Vai gatavs jērs?


SIMONS

Jā.


NAFTALIS

Nu tik mielasis būs.


SIMONS

(Apkārt lūkodamies.)

He, kur tie raibie svārki?


LEVIJS

Ko tu gribi?


SIMONS

(Smiedamies.)

Tos paraibināt. - Skaistāko no krāsām Tēvs aizmirsis ar Dinu: - sarkans nau! - Lai viņiem prieks.


BRĀĻI

(Smejas.)

Ha, ha!


SIMONS

(Piegājis pie svārkiem, kuri pakārti krūmā. Triepj svārkus ar asinīm no trauka.)

Es netīrs - še!


JĀZEPS

(Iesaucas.)

Ko dari? Vai! Tā tēva balvu nievāt!


SIMONS

(Dusmās pagrūž Jāzepu, tā ka tas nokrīt zemē un paliek guļot. Simons paķer svārkus.)


LEVIJS

(Uz Simonu.)

Ko spītēt vien? Var derēt.


SIMONS

Nu?


LEVIJS

Lai nes - Un tēvam teic: «Šo atradām, vai nau Tik tava dēla svārki?» - Tad viņš domās, Ka vainīgs zvērs, ne mēs!


SIMONS

(Uz Leviju.)

Tu, brāli, gudris! - - Lai raud un baud', kas nāk, kad tā viņš svēti!


JĀZEPS

Tu zvērs, tu zvērs! - Tā tēvam sirdi plosīt! - Nu, gāni manu prieku, tēvu saudz! Met bedrē svārkus, cerēs vēl: es dzīvs!


LEVIJS

Nē, nedzīvot ne cerībām, ne tev! Lai reizi redz, kas tavi sapņi ir! Lai mūžam necer vairs neviens uz sapņiem.


JĀZEPS

Un tomēr notiks tas, ko sapnis teic!


LEVIJS

(Smejas.)

Ha, ha, - tu zemē, sasiets, - vēl tu ceri?


JĀZEPS

Var miesas sasiet, nevar cerības!


LEVIJS

Uz ko tad ceri vēl?


JĀZEPS

Uz savu garu, Kurš daļa ir no dieva lielā sapņa!


LEVIJS

Tu liels uz sapņiem - domā, sapņo viens? Mans sapnis lielāks, un tas piepildīsies. Jo, lūk, es redzēju: (Svinīgi saceļ rokas. Brāļi sastājas ap zemā gulošo Jāzepu.) es ziedotājs! Priekš manis liecās visas tautas. - Es - Tās svētīju ar viņu asinīm.


SIMONS

(Tāpat paceļ rokas.)

Es sapnī jēru kāvu - un tas tu!

(Nolaizdams rokas pret Jāzepu.)


DANS

Man nemēdz sapņi būt, - bet aizrauj šis:

(Uz Jāzepu rādīdams un rokas paceldams.)

Es biju liels, uz zemi sviedu kalnu, Un zeme sadrupa, bet sveiks bij kalns.

(Nolaizdams rokas pret Jāzepu.)

Tā tev būs sadrupt! Tad būs sapņiem miers.


JĀZEPS

(Iesmejas.)

Ha, ha!


NAFTALIS

Viņš mūžam mocījis mūs: skriet kurp, tiekties. Pie sevis netikām. Nu atriebs. - Klausies: Mēs divreiz aizskrējām līdz zemes galam, Un tur bij jāpaliek, līdz nāca vedējs.


GADS

(Rokas paceldams.)

Ikviens kaut sapnī sajūt sevi lielu: Mēs zemi nācām, vēl mūs pazemoja. Bet galā krita pazemotājs pats. Tas esi tu!

(Nolaizdams rokas pret Jāzepu.)


NAFTALIS

Nu reizi viņš ir kritis!


AZERS

(Tāpat paceldams rokas un pēc nolaizdams.)

Mums salka ļoti, nebij mums ko ēst; Un divreiz salka mums. Bij lielas bēdas.


NAFTALIS

(Uz Zebulonu.)

Un tu?


ZEBULONS

(Negribot.)

Es negulēju - nemiers, tā -


NAFTALIS

(Uz Izašaru.)

Un tev jau nebij?


IZAŠARS

Bij, bet nevar teikt.


LEVIJS

Nu?


IZAŠARS

Jāzeps bijā balts - mums skūpstu deva.


LEVIJS

(Nogriezdamies.)

Ko muļķis!

(Uz Jāzepu.)

Lūk, tie sapņi ir ij mums! Tik mēs tā nebrēcam, bet mūsu veiks! Un taviem gals!


JĀZEPS

(Skaļi smiedamies.)

Ha, ha! Tie jūsu sapņi! Tik sēnalas no maniem kviešu graudiem.


LEVIJS

(Šņākdams, klusi.)

Ā, a! ar asnīm aizliet ņirgas muti!


SIMONS

Pats kavē vien. - Ko gribi spēkoties Ar vārdu akmeni pret vārdu vēju?


LEVIJS

(Uz jaunākiem brāļiem.)

Lai Judu sauc!

(Aiziet viens brālis.)

Lai atnes upurtrauku!


SIMONS

(Rādīdams uz asinstrauku.)

Šis pats būs labs.


LEVIJS

Nē, - divas asins kopā.


SIMONS

Nu, abi grēku āži.


BRĀĻI

(Atkārto.)

Grēku āzis!


DANS

(Uz Jāzepu rādīdams.)

Lai metam savus grēkus tad uz to, - Viņš reizē izpirks savus līdz ar mūsu!


DANS

(Tāpat pēc viņa c i t i krata savas drēbes, uzliek rokas uz Jāzepu.)


SIMONS

No maniem tiks tam smags, man grēki smagi!


VAIRĀKI BRĀĻI

Ij mūsu grēkus nes!


IZAŠARS

I mani piemin'!


LEVIJS

Kur nazis?


SIMONS

(Rāda uz dunci.)

Dinas duncis.


LEVIJS

Trīts?


SIMONS

Būs labs.

(Pienes trauku un noliek dunci pie Jāzepa.)


JĀZEPS

(Piepešās bailēs iekliedzas.)

Vai, vai! - Vai! brāļi mīļie, nedarat! Vai, laidat tēva dēļ!


SIMONS

(Smiedamies.)

Dēļ tā jau - darām!


JĀZEPS

Es redzēt nevaru to briesmu trauku.


SIMONS

Miedz acis ciet!


JĀZEPS

To nazi nost!


SIMONS

Kā nost? Priekš tevis dots, priekš tevis lietosim.


JĀZEPS

(Sauc skaļi.)

Vai, Juda, glāb!

(Atnāk R u b e n s s.)


LEVIJS

(Ņirgādamies.)

Ha, ha! Nāc ātrāk, kāvējs!


JĀZEPS

Glāb, Rubens, Rubens mīļais! Neej! Glāb!


RUBENSS

(Sāk balsī raudāt un aiziet.)


LEVIJS un SIMONS

(Smejas.)

Ha, ha!


JĀZEFS

(Sauc.)

Vai, brā-!

(Piepeši apstājas.)

Jūs, nežēlīgie zvēri! Jūs neveic baiļu balss. - Nu, tomēr veikšu! Lūk, Juda nenāks šurp!


LEVIJS

(Rādīdams uz krūmiem.)

Ha, ha! Lūk, nāk!


JĀZEPS

Es zinu, ko es daru.


LEVIJS

Ko?


JĀZEPS

Man Juda I kaujots mīļāks; Simons netīrs, fē!


SIMONS

(Uz Leviju.)

Ā, ā! ļauj, ļauj!


JĀZEPS

Tev nevar ļaut! Lai lāsts Uz Judu krīt! - Jo Levijs tevi sauc, Ne lāsas nevēl tev no manas asins, Bet visa Dinas asins pieder man!


SIMONS

E! lai uz mani lāsts! Bet vienu lāsu, - Ar ērkšķu galu uzduršu kaut lāsu.

(Levija vairīdamies, paņemdams ērkšķu zaru un vienu dzeloni atšķirdams.)

Nost, nost! Kad liedzi tik man dzīves elpas, Es slāpstu nost.

(Atgrūž Leviju.)


LEVIJS

Vai, brāli!


SIMONS

(Nometas zemē pie Jāzepa un iedur ar ērkšķi.)

Tik vienu lāsu! Ū! ū! - Nu vieglāk.

(Pieceļas un dziļi atņem elpu.)


JĀZEPS

(Piepeši gavilēdams.)

Oija! veicu es!


LEVIJS

(Uz Simonu, bailēs saukdams.)

Ko, brāli, darīji!


SIMONS

(Mierīgi.)

Tik vienu lāsu.


DANS

Pilns trauks vai lāsa - likumam ir viens, - Krīt lāsts uz tevi.


LEVIJS

(Uz Simonu.)

Nokauj nu līdz galam!


SIMONS

(Sataisās; paņem dunci no zemes.)



(T i e p a š i. Ienāk J u d a un G a d s.)


JĀZEPS

(Uz Judu.)

Nu, Juda, nāc tu, lauva, kauj nu droši! Nu grēks uz tevi nekritīs, bet viņu! Nu pretnieks siets. Nu, kareivs, topi bende!


LEVIJS

(Dusmu izmisumā.)

Ko ļauj tam riet? - Bāzt cieti pekles rīkli!

(Noplēš gabalu drēbes un aizbāž Jāzepam muti. Paceldamies.)

Nu, Juda, ziedo jēru!


JUDA

Esmu kareivs! Zēns saka taisnību.


LEVIJS

(Ņirgādamies dusmās.)

Zēns tevi māca.


SIMONS

Tad Simons ziedos!

(Piepeši paceldamies.)


JUDA

(Viņu atturēdams.)

Nē, neziedos!


LEVIJS

(Nespēcīgi draudēdams.)

Ne dari pats, ne otram ļauj!


JUDA

Tā tīk!



(T i e p a š i. Ienāk R u b e n s s.)


RUBENSS

(Lūgdamies.)

Ak, mīļie brāļi, neizlejat asins! Mēs labāk dzīvu metam viņu bedrē. Lai mūsu rokas skaidras ir no grēka! Jo viņš mums brālis, mūsu mies' un asins.


AZERS

(Stomīdamies.)

Jā - tomēr -


ZEBULONS

- Viņš mums brālis -


IZAŠARS

Ko es saku?


JUDA

Ir tiesa Rubensam.


IZAŠARS

Viņš vecākais.


SIMONS

(Nikni.)

Tāds vecākais, ko lād pats tēvs!


JUDA

(Uz Simonu.)

I tevi!


SIMONS

(Nikni uz Judu, skaļi.)

Ej nost!


JUDA

Nāc vien! -


LEVIJS

(Uz Judu.)

Ko brāļiem liedz, tu varmāks? Klau, visi brēc, lai mirst!


VAIRĀKI BRĀĻI

(Nedroši.)

Lai mirst!


JUDA

Nau visi!


RUBENSS

Tik metat bedrē vien, kas tur šo glābs?


ZEBULONS

Tā būsim vaļā mēs un nebūs grēks.


LEVIJS

(Nikni.)

Tad metat bedrē!


BRĀĻI

(Sauc priecīgi, kā uzelpodami.)

Bedrē! bedrē! Bedrē!


RUBENSS

(Attālāk stāvēdams, sauc Jāzepam.)

Nu, brāli, sveiks! -

(Uz blakus stāvošo brāli.)

Ko klus'?


IZAŠARS

Tam mute cieti.


LEVIJS

Nu muti atdarat! Vairs nespēj kaitēt. Man gribas dzirdēt, kā viņš bailēs kliegs.


RUBENSS

Ak, nedzirdēt tik to!

(Aiziet aši.)



(T i e p a š i, bez Rubensa.)


LEVIJS

Ha, ha, tas bēg!


JĀZEPS

(Nomierinātā balsī.)

Nāc nu, tu briesmu bedre, ver nu muti, Kas pilna rāpuļu un pelējumu! Ar cietiem akmens zobiem mani grāb! Dves savu trūdu dvašu auksti pretī! - Vēl tomēr labāk tava mūža nakts, Ne mūžu diena, kurā sirdis salst Un prāti tumst no naida mākoņiem. Daudz tumšu bedru būs pa visu zemi, Daudz dvašu aizžņaudzēju akmens spaiļu, Un iekšā metīs tūkstots dzīvas miesas, Un spailes cieti vērs, un miesas slāps, Bet nenoslāps tik gars un mirdams nemirs. Nāks saules sūtņi, spārnus klās zem kājām, Un spēcīgs celšos es uz sauli augšā.


SIMONS

(Līdz ar citiem brāļiem, paceldams Jāzepu un virzīdams uz bedri.)

Brauc lejā! Lejā!


LEVIJS

(Uz Simonu, ņirgādamies.)

Pagaid', tas mums brālis.


SIMONS

(Izbrīnējies.)

Ko?


LEVIJS

Bedrē akmens ciets, tas jāapklāj. Dod svārkus, Gad.


GADS

Es nedošu.


LEVIJS

Nu lūk! Tad ņemšu savus.

(Saņem klēpi ērkšķu.)


NAFTALIS

Ko tu gribi?


LEVIJS

Es? Man saules spārnu nau, klāt tam zem kājām, Es pametīšu tad - šo klēpi ērkšķu.


JĀZEPS

(Iekliedzas.)

Ai! ai!


LEVIJS

(Smejas.)

Nu dzirdam kliedzam.


SIMONS

Gudrais Levi!


LEVIJS

(Uz Jāzepu.)

Ne velti atvēru tev muti.


JUDA

(Pārmetoši.)

Levi!


SIMONS

Brauc lejā reiz!

(Nogrūž Jāzepu bedrē.)


LEVIJS

(Ironiski uz Judu.)

Ko Juda grib?


JUDA

Tu zvērs!


LEVIJS

(Uz Judu.)

Tu jērs!


NAFTALIS

Mēs brīvi! Paldies dievam!


DAŽI BRĀĻI

Uh!

(Īss starpbrīdis.)


JĀZEPA BALSS

(No bedres.)

Es celšos: saul' un mēness manim lieksies!

(Baigs klusums.)



(T i e p a š i. Ieskrien R u b e n s s.)


RUBENSS

Klau, brāļi! brāļi! - Izmailieši brauc! No Gileadas iet uz Ēģipti - Ar dārgām precēm, balzamu un mirrām.


NAFTALIS

Ā, iesim! iesim!


RUBENSS

(Apkārt lūkodamies.)

Kur tad zēns? Kur zēns?


JUDA

Viņš bedrē mests, vēl dzīvs.


RUBENSS

Ā, paldies dievam!

(Uz brāļiem.)

Klau, brāļi! Kā mums pirkt tās skaistās preces? To zēnu pārdosim, - būs rokas tīras, Un preces būs.


DANS

To grēka āzi tā Mēs dzīsim tuksnesī.


BRĀĻ.I

Nu, iesim, iesim!


(Priekškars.)


TREŠAIS CĒLIENS




Ēģiptē, Tēbu pilsētā. Valdnieka pils iekšējais pagalms, kurā notiek lielas tautas sapulces. Vienā sienā paaugstināts balkons ar baldahīnu pret saules stariem. Gar malām balkonam durvis uz valdnieka iekšējām telpām jeb «biju namu». Balkonā divi troņa krēsli; balkona malas apklātas dārgām segām un spilveniem. Zem balkona starp abām durvīm uz biju namu arī troņa krēslis uz pakāpēm. - Otrā sienā starp augstiem pīlāriem skats uz pils ārējo pagalmu, kur gaida ļaudis. - Viss iekšējais pagalms iežogots no pīlāru rindām. Pagalms pilns ļaužu: ierēdņi, priestri, augstmaņi un tauta. Top svinēti pļaujas svētki, kuros izda1a dāvanas un pacienā tautu.


(J ā z e p s tagad gadus 30 vecs, stāv uz ģērbies platos, baltos zīda svārkos, ar zelta tērpu pāri un zelta rotām; galvā viņam ēģiptiešu augsto valdnieku galvas rota. Uz balkona malām uzlikti lieli trauki, kuros sakrautas dāvanas priekš valsts lielajiem: zelta sprādzes, rotas, gredzeni un citi dārgumi. A s n a t e, tāpat grezni ģērbta ēģiptiešu svētku drēbēs; viņa gadus 25 veca. E f r a i m s un M a n a s e, viņu bērni, 8 un 9 gadus veci, stāv līdzās mātei.)


ĻAUDIS

(Klanās Jāzepa priekšā, sauc.)

Lai slava, slava, slava tev!


ASNATE

(Arī klanās Jāzepa priekšā.)

Mans kungs un draugs, tev slava, slava, slava!


JĀZEPS

(Sniedz viņai rokas pretī un sēdina sev līdzās troņa krēslā.)


AUGSTMAŅI

(Klanās vēlreiz Jāzepa priekšā.)

Tev slava, slava, slava, lielais Nofer!


VIRSPRIESTRIS

Tev debess dod, tev zemes klēpis nes, Tev Nils lej svētību un Amons sauli - Tu savos rudens pļaujas svētkos sauc, Mēs nākam visi, tevi slavējot.

(Lielie i e r ē d ņ i.)


PIRMAIS

Tu melnās zemes augš- un - leju valdnieks!


OTRIS

Tu virsējs kungs pār četriem zemes vārtiem!


TREŠAIS

Tu pātagu un šķēpu izdalītājs!


ĻAUDIS

Tev slava, slava, slava!


PIRMAIS AUGSTMANIS

Tu Nila atslēdzējs un aizslēdzējs!


ĻAUDIS

Tu! Tu!


OTRIS

Tu maizes audzētājs un maizes pļāvējs!


ĻAUDIS

Tu! tu!


TREŠAIS

Tu slāpju dzesējs, alku remdētājs!


ĻAUDIS

Tu! tu!


JĀZEPS

(Paceļas no krēsla.)


ĻAUDIS

Tev slava, slava, slava, saules dēls!


JĀZEPS

Man sapnis bij un viss vēl ir kā sapnis.

(Izpleš rokas plati.)

Jo, lūk! Jūs paužat: nu es esmu Nofers, No baltiem Tamahu līdz brūniem Amu, No Hora un no Zeta mantiniekiem. No vārgās Kuž līdz melniem Nahasu, Un saul' un mēnesis, un visas zvaigznes, Es redzu, nāk un lokās manā priekšā: Mans svārku zelts spīd pretī saules zeltam, Bet mēness bālst no manas greznības Un skaužot dilst, un zūd, kad rādos es. Es rokas paceļu, un gaisma aust No mana zīda tērpa baltām vīlēm; Es pieri paceļu, un saule lec No manas dimantrotas dzidrās spozmes; Es acis paceļu, un zvaigznes mirdz No manu acu laipniem skatieniem - Un viss vēl ir kā sapnis. Bet šonakt atkal sapnis bij - un baigs. Vai panākts viss? Ir rudens gan, bet pļauja! Vai varu mierā būt? - Par ko man baigi?


VIRSPRIESTRIS

Tu vari mierā būt, pats esi miers. Tev amats skaists, tu stiprais sargātājs, Tu mieru visiem dod: ne sieva raud, Ne bērns, ne kareivs mirst, ne arājs atstāj arklu. Un visas tautas sēd ap Ēģipti Un mierā meslus maksā vāraum, Lai mūžīgi tas dzīvo! Tev tā slava.


ĻAUDIS

Tev zelts, tev slava!


JĀZEPS

Man krūtis pārpilnas no liela spēka, Kā mākons tūkst no pērkoņa un lietus, Kā zibens sper, kad skar, draud pāri plūst, Bet mākons rāmi peld kā vēsa ēna, Dod Nilam dzert un Nils dod melnai zemei, Un melnā zemē zelta kūlis stāv, Tas es, tas graudus ber pār visiem ļaudīm.


ĻAUDIS

No tavas labās rokas kvieši birst, No kreisās izplūst Nils ar svētību. Dod maizes, maizes, maizes, mūsu tēvs!


JĀZEPS

Un maize tā, kas deva man to spēku: Man sirpe stiprāka par zobenu, Man sviedri smagāk sver par asinīm. Priekš mana kviešu kūļa liecas šķēpi! Un visi kūļi lokās manam kūlim! Vai ir? vai ir tā?


ĻAUDIS

Ir tā, slava, slava!


JĀZEPS

Aiz slavas neklust baigs, kas bij? kas būs?


GALMENIEKS

Kas bij, tas slavā ar nu tevi pauž, Kā vāraus - lai mūžīgi viņš dzīvo - Par maizes kungu zemei cēla tevi, Jo tu tas gudrākais no cilvēkiem, Tavs gars caur gadiem paredzēja laikus, Kad zeme tapa sulīga un dāsna, Un tapa ālava, un nāca bads.


CITS

(Aši; kā noskaitīdams.)

Tu sapņus izskaidroji: nāca govis Iz Nila, skaistas, treknas, septiņas, Un kāpa citas septiņas, bet liesas, Un liesās ēda treknās.


CITS

(Tāpat.)

Auga salms Ar pilnām resnām vārpām, septiņām, Bet viņas rija aizkaltušie salmi, Kas bija sadegti no rīta vēja.


VIRSPRIESTERIS

Neviens to neiespēja izskaidrot. Tu teici: septiņi būs labi gadi, Tad bada gadi nāks, kas labos rīs. Lai gudru vīru liek pār Ēģipti, Kas piekto daļu ņem, par labiem gadiem, Ber klētīs labību, lai ir mums aizgāda, Ka tauta bada gados nenomirst, Un tevi iecēla par maizes kungu. Kad bads nu uznāca pār visām Tad maizes pilna bija Ēģipte.


JĀZEPS

Tā bij, tā bij!


ĻAUDIS

Tev slava! Dod mums maizi!


MAIZES PĀRZINIS

Mēs ruden' iebarojām krātuvēm Pārpilnus vēderus līdz jumtu nāsim - Ēd, rudens, ēd! - ziem' atpakaļ dod ēsmu!


CITS

Un, kad pēc maizes sāka ļaudis brēkt, Tad teica vārdus: pie viņa ejat. Ko Nofers vēlēs, to jūs darat vien!


ĻAUDIS

Dod maizes, maizes, Nofer, maizes kungs!


CITS GALMENIEKS

Tu visiem pārdevi pēc viņu tiesas, Un visas tautas nāk uz Ēģipti, Un visas zemes brēc: dod maizes, Nofer!


ĻAUDIS

Dod maizes, Nofer, apžēlojies mūsu! Mēs nākam šurp aiz bada un aiz slāpēm, Mums drēbju nau, nau zalvju, dod, ko dzīvot!


JĀZEPS

Es maizi došu jums, ko jūs man dosat?


ĻAUDIS

Ņem visu, visu, dod tik maizi!


JĀZEPS

Kas jums vairs ir? Jūs visu apēduši. Mans kūlis smags no pilnām zelta vārpām, Bet jūsu tukši, čaukst kā tuksnešzāle.


ĻAUDIS

(Runā viens caur otru.)

Man ir vēl nauda - Man vēl sudrabrota - Man vara smeļams trauks - Man alvas kausi - Man vilnas svārks - Man zīda auts - Man ir -


JĀZEPS

Lūk, viss mans nams no dārgām mantām mirdz! Man zelts no sienām spīd, no griestiem sudrabs, No vara grīdas dimd, guļ alva slieksnī. Kas jūsu sudrabrotas? vara trauki? Kas vilnas svārki, vēl ar aitas smaku? Vai vairāk dārgumu jums mājās nau? Ar tiem man pārpildītas visas klētis Un dziļie pagrabi, un augstie šķūņi!


ĻAUDIS

Ņem mūsu sievas, bērnus, lopus, dievus! Ņem pašus mūs par vergiem, dod tik maizi!


JĀZEPS

Lai visus pabaro no mana galda!


ĻAUDIS

Tev slava, slava, slava, lielo Nofer! Lai Izis-Oziriss tev atdod simtkārt! Lai Nils dod maizi tev un tavai ciltij! Lai tavi brāļi tevi mīl kā sevi!


JĀZEPS

(Rūgti iesmejas.)

Ha! ha! ha! ha!


ASNATE

(Klusi.)

Ko smejies, Nofer?


JĀZEPS

(Sniedz viņai dāvanu trauku. Tāpat Efraimam un Manasam.)

Še! Še! - Dodat balvas zemes lielajiem!


ZEMES LIELIE

Tev slava, pateicība, lielo Nofer!


GALMENIEKI

Simts desmit gadu būs tev laimē dzīvot!


VIRSPRIESTRIS

Lai neaizskarts tu guli savā kapā! Lai labā minēts top tavs vārds pēc nāves! Pret tevi bījas visās sirdīs grimst. Uz tevi ļaužu visa mīla vēršas, Tu sauksies Cefnat-Fanah - pasauls glābējs.


VIENS NO ZEMES LIELAJIEM

Lai tavās rokās vara visās zemēs!


KARA VADONS

Lai visu tautu lielie valdnieki Tev doti stiprā dūrē: dar', ko gribi!


JĀZEPS

Es balvas dodu jums, ko jūs man dosat?


VIRSPRIESTRIS

Kungs, kungs, tev ir jau viss, ko tev lai dod?


JĀZEPS

Vai ir jau viss? jau viss? - Kas še vēl sūrst? Es esmu ievainots, un nedzīst vāts, Es esmu cietis, darat labu jūs! Pie jums mans darbs, pie jums lai ir mans miera, Jūs pretī dodat man un saucat man, Ka nau par ko būt nemierā! Ir labi?


ĻAUDIS

Kungs, nau par ko hūt nemierā! Ir labi!


AUGSTMANIS

Kungs, nezinām, kas jauns ir tavā miņā, Mēs tikai labu zinām to, kas bijis.


JĀZEPS

Es, lauku vanags, rītā laidos skriet Pret baltiem saules stariem augstumos - Man bultām šāva, līdz es zemē kritu Un tapu siets, un bedrē mests, kur nakts. Tad Re, mans tēvs, no bedres mani cēla Un saulei atdeva. - Bet mani atkal Tie vergā lika, atkal cēla Re. Un deva valdīt Potivara namu. Bet nerima vēl Zets, un mani atkal Trīs gadus bedre rij; kā zeme graudu. Es smaku cietumā, kā grauds zem zemes. Kas dzēsīs pagātni un netaisnību?


VIRSPRIESTRIS

Kungs, nemin' pats arvien, ko gribi aizmirst.


JĀZEPS

Kas dzēsīs to, kas bij?


LIELMANIS

Kungs, saule - Re Ir licis galu tavām ciešanām: Pats vārdus - lai mūžīgi viņš dzīvo, - Tev teica: tev būs būs pār manu namu! Un visai melnai zemei būs tev klausīt!


CITS

Tev teica: lūk, es esmu vārdus: Ne kājas - rokas nebūs celt bez tevis!


JĀZEPS

Vēl sakat, saucat, pārkliedzat tās miņas!


CITS

Viņš ņēma gredzenu no sava pirksta Un tavā pirkstā, Nofer, uzmauca.


JĀZEPS

Vēl saucat, saucat!


CITS

Viņš teica tev: tik vien es gribu būt Pār tevi augstāks kā šis karaļkrēslis.


JĀZEPS

Vai tas ir viss? vai vairāk slavas nau?


CITS

Kungs, kungs, tu esi celts kā vēl neviens, Tas nebij pieredzēts kopš Amon-Re.


CITS

Lūk, tevi ģērba dārgā audeklā, Tev zelta ķēdi aplika ap kaklu.


CITS

Tu vārav' priekšā ej ar kurpēm kājās, Kad visi pazemīgi - basi stāv.


CITS

Viņš otros ratos tevim lika braukt Un tavā priekšā saukt: lūk, tēvs!


JĀZEPS

Vai nau jums vārdu, kas kā saule žib? Kas kaist kā tuksness sarkans, dārd kā pērkons! Kas plūst kā Nils un zemi dara dzīvu?


CITS

Tev teica: esi slepens padomdevējs!


CITS

Kad nebūtu tik grēks, es teiktu tev: Ar čūsku Atefkroni tapsi godāts. Lai liek vēl divkārt virsū spalvu kušķus, Kā Tatumens sēd Hermanhisa ķrēslā, Ar rotām izrotāts kā Atumdievs! Lai top tev gods kā pašam vāraum!


JĀZEPS

Klus', zaimotājs, ej nost no mana vaiga! Ne man tā slava, ne tā manta man, Kas straumēm plūst no visas pasaules, Ne man tie tūkstoši, kas vergos nāk, Viss saplūst vāraū kā lieti Nilā, Kā Nils iekš jūras, kura apjož zemi!


CITS

Kungs, kungs! ak, kalpi nezin tava prāta!


JĀZEPS

Vēl skaļāk, skaļāk paužat manu laimi! Man rokās visa varas pilnība. Un visas tautas nāk un ceļus loka, No manas mutes dvašas viņas gaist, Es acis mirkšķinu, un viņu nau. - - Bet vienu nespēj visa mana vara, Par velti puto manu dusmu Nils Un sarkans tuksnešvējš pret klinti šķīst, Un kas tas spēks, kas atstāv manam spēkam? Tas spēks ir - nespēks, ēna, nieks un tukšs. Tā vakardiena, kas ir aizgājusi, Tas tvaiks, tas dūms, pēc kura neprasa, Kas izgaisis un beigts, un nau nekas. Ak, pagātni es neiespēju izdzēst, Tas neesošais spēcīgāks par mani. Pa nakti dēmoni nāk mani biedēt Kā miroņdvēsles, kad tās saulē kāpj., Ar balsi saucat, biedējat tos garus!


CITS

Lūk, vāraus tev deva Asnati, Visskaistāko, kas nāk caur saules durvīm No Onas saulespriestra Potifera.


ĻAUDIS

Lai slava, slava saules Asnatei!


ASNATE

(Uz Jāzepu.)

Bet tavā priekšā aptumst saules durvis; No tevis gaismu gaida Asnate Un līksmo līdz ar zemi, kad tu iznāc.


ĻAUDIS

Tev slava, slava, spožā Izis meita!


JĀZEPS

Man saule sānis dienas laivā sēd, Un nakti mēness mani pavada - - Ak, tālā pagātne - es jūtu vēl - Nau savas ēnas aizvilkusi nost. Vēl viņa guļ aiz divpadesmit kalniem, Kur saule nokāpj nāves vakarlaivā, Kur miroņdvēsles melnām virknēm sēd Kā bezdelīgas.


ASNATE

Nemin' miroņus!


JĀZEPS

Es esmu ievainots, un nedzīst vāts, Man pāri nodarīts -


KARA VADONS

Kungs, atdari! Tā asins atdzeries, kas tavas dzēra! Tad sadzīs tava sirds.


VIRSPRIESTRIS

(Uz Jāzepu.)

Bet dvēste sirgs. Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels! Un sevi neaizstāvi, jo tu stipris! Un citu nesamin, jo tu to spēj! Bet pacel citu, un tu celsies pats.


KARA VADONS

Varbūt tas dvēslei der, to nezinu, Bet miesām neder, to es zinu gan.


JĀZEPS

Kā samīt ēnu, atriebt tam, kā nau? Ko viss man līdz? Par vēlu ir, pat vēlu.

(Piepeši pieceļas.)

Nu ejat prom! Dot ļaudīm mielastu.

(Dzird ragus pūšam.)

Kas tur?


GALMENIEKS

Pēc maizes nāk no Kanaanas.


JĀZEPS

Prom, visi prom! no manām acīm ejat!


GALMENIEKS

Tie dienām gaida, kungs.


JĀZEPS

Es gadiem gaidu.

(Paliek, domās nogrimis, sēdot; tad projām.)


ĻAUDIS

(Visi aiziet.)



(P o t i f e r s un A s n a t e.)


POTIFERS

(Paliek stāvot. Asnate viņam piesteidzas klāt, iznākdama ar abiem bērniem pa iekštelpu durvīm.)


ASNATE

Še, aizved bērnus. - Kas ir Noferam? Man sirds tik baigi pukst. - Es nesaprotu.


POTIFERS

Mēs viņu nesaprotam, nedz viņš mūs, No mums viņš projām iet un nezin pats.


ASNATE

Tēvs, ko tu saki? Briesmas!


POTIFERS

Klusi, bērns! Dārgs smaragds ilgi zemes klēpī aug.



(Ienāk J ā z e p s.)


ASNATE

(Uztrauktā mīlā Jāzepam pretim.)

Tu, mana saule, ko tu tumšojies!


POTIFERS

Iekš viņa saule spīd, bet aukstiem stariem, No tāles vien viņš redz un ārpus dzīves.


ASNATE

Ak, spīdi karsti! Vai tu tāli tiecies?


JĀZEPS

Nē, nē, es tuvu tiecos, tuvāk, tuvāk! Es gribu būt pie jums, iekš jums, kā jūs!


ASNATE

(Viņu apskaudama.)

Es tevi turu mūžam.


JĀZEPS

(Uz Potiferu.)

Ko man darīt?


POTIFERS

Ko prasi mūs? Skat' pats un ej līdz vārtiem: Kas vairāk pazemota, kā cilvēks drīkst, Tam vairāk jāceļas, kā cilvēks spēj.


JĀZEPS

Es gribu miera.


ASNATE

Ej, mans tēvs, ved bērnus.



(J ā z e p s un A s n a t e vieni.)


ASNATE

Cik nemierīgs tu šodien! Tu mans miers, Iekš kura sirds man klust kā pērkons vējā. Kāds spēks iekš tevis modies?


JĀZEPS

Nezinu. Es noguris.


ASNATE

Nāc, atpūties pie manis.

(Viņa atsēstas uz troņa krēsla pakāpēm un aicina Jāzepu atspiesties pret viņas plecu.)

Cik mīļš un labs tu! - visi tevi mīl!


JĀZEPS

(Uztrūkstas piepeši atkal kājās.)

Nē, nē, ir mīla, ko es neieguvu.

(Aiz skatuves dzirdamas gaviles no ļaudīm par mielasta iznešanu.)


ASNATE

Klau, klau!


JĀZEPS

To mīlu zinu, viņa pastāv Tik ilgi vien, cik iet no rokas mutē Tas maizes kumoss, ko es dodu.


ASNATE

Nofer! Tu esi rūgts. Tiem prieks ne vien par maizi. Top ļaudis maigāki, kopš tu pie mums. I man tu esi vērtis visu prātu. Tu sirdij atslēdzis man visas durvis. Man acis vaļā bij, es neredzēju, Man mutē dziesmas bij, es nedziedāju, Tu tos kā putnus izlaidi no slazda, Un visi tevi slavē prieka balsīm.

(Viņa satver Jāzepa rokas.)

Es vēl kā apreibusi tavu vārdu, Kā tauriņš streipiem lido ziedu smaršas. Nekad tu nebiji tā runājis Kā šodien: laipnā pazemībā slēpies, Kā kalns tin miglā savu lielumu.


JĀZEPS

Man sirdi spītība un nemiers jauc, Tie vārdi slepus paspruka kā lapsas.


ASNATE

Nu pats tu atsedzi, cik liels tu esi, Ļauj tevī skatīties un tevi sniegt. Tu skaists kā Hors, kas nāk aiz piramīdēm, Nu drūms kā Zets ar nāves zizli rokā. Kas kait tev? Kas tev sāp?


JĀZEPS

Es nezinu, No pašas lejās krūts kas kāpj uz augšu. Tu visu labā vērt ar savu mīlu, Un, kur es melns, tu uzmet baltu segu.


ASNATE

Ak, visu, visu es pār labu vērstu, Es lotus izaudzētu tavā asrā, Es tavu laimi liktu saules vietā!

(Apsēdina Jāzepu sev līdzās uz troņa pakāpēm.)

Tu biji noslēdzies no paša rīta, Vai negribot es aizskāru tev sirdi?


JĀZEPS

(Atraidoši krata galvu.)

Kad šorīt atmodos, - tavs vaigs pie mana, - Es atcerējos sapni -


ASNATE

Sapņotājs!


JĀZEPS

Es biju debess jums un pacēlos Divpadsmit kalniem pāri - tad - es liecos - Tie kalni līdzi tapa, es tiem līdzi, Un zemē zemu es tos apņēmu.


ASNATE

Ak, acis aizmiegt - dzīvot klausoties Pa tavu sapņu valsti!


JĀZEPS

Man tik grūti!


ASNATE

Ko skumsti? Sapnis labs, es izskaidrošu. Tu debess jums, kas celies visam pāri, Divpadsmit kalni - gada mēneši, Kas visi līdzi laimē mīt zem tevis, Un zeme esmu es, - tu noliecis Un mani skūpsti tā, kā šorīt - tā!

(Viņa atliec galvu uz troņa pakāpi.)


JĀZEPS

Ak, nē, sirds smaga man no rīta sapņa.


ASNATE

Tu manis negribi, tu negribi! Un es kā sausa smilts pēc Nila slāpstu. Tev sirds no sapņa, man no mīlas smaga Kā pļaujas rati, pilni kviešu zelta, Es bērtin bērtu tev sirds arodos.


JĀZEPS

Sirds rati brauc man pilni sāpju pļaujas, Brākš visi riteņi no smagiem kūļiem, Šo gadu izdevīgs man sāpju birums.


ASNATE

Tu skumsti? Es, lūk, atplauku pie tevis Kā vītis zars, kas ielikts ūdens traukā. Man visi dīķi pilni jauna ūdens Un zeme pāri plūst no ziedoņmīlas. Tu skumsti?


JĀZEPS

Prāts man kļūms kā niedrās gandrim, Kas min vēl dzimtās zemes kailos laukus I Nila paradīzē.


ASNATE

Nofer, Nofer! Ak, visu, visu es par labu vērstu: Teic, tu vienmēr vēl mīli viņu - Dinu - Jo visi tevi mīl -


JĀZEPS

(Apskauj Asnati.)

Ak, nē! ak, nē! Es neminu to karsto tuksnešzemi. Man tava balss ir Nila plūdu šalka, Un svaiga vīna smarša ir tavs tuvums.


ASNATE

Ak, Izis-Oziris, ko tad tu skumsti? Es tevi nesaprotu. Kā to vērst?


JĀZEPS

Neviens to nevar vērst, ne tu, ne es. Lai iet mans liktens sapnis piepildīties.


ASNATE

Ak, jā! Tu liktens dienā sapņojis, Būs šodien liela nelaime vai laime. No mājas neizej uz svešu pusi.


JĀZEPS

Man mājas te, uz citām nau kurp iet, Un, kur es biju, turp tik iet vēl - sapņi Un sūdz: kas gandarīs? Man pāri darīts!


ASNATE

(Klusu.)

Ak, es!


JĀZEPS

(Uztraukumā.)

Ne mūžam netiks gandarīts! Kas bij, tas cietāk stāv par to, kas ir! Kas tiek no dienu plūsmas aiznests prom, Tas nepakustams nāves valstī valda.


ASNATE

(Diktāki.)

Es tevi žēlošu, es gandarīšu.


JĀZEPS

(Atģizdamies.)

Tu, mīļā, jā, - es tevis nedzirdēju.


ASNATE

Tu mani bieži esi nedzirdējis, Kad sevī aizslēdzies aiz sala sienām Un mana dvēsle tumsā viena sēd.


JĀZPEPS

Ak, visu pārkliedz senā klusā balss: Man pāri darīts. Tevi nedzirdēju, Kad tava maigā balss man ausīs glaudās, Tik salda - mīlīga un - ak - tik sveša.


ASNATE

Kas tevi pagātnē tik cieti sien?


JĀZEPS

Mans vecais, rupjais dzīves diegs ir rauts, Tu jaunu vērpi man no smalka zīda; Bet grodās pakulas caur zīdu dur, Neviens to nevar vērst, ne tu, ne es - - Tik viņi varētu - bet viņu nau -

(Kā tālumā raudzīdamies.)

Es bieži dienvidū, bez miega sapņos, Tos redzu nākam žibot - staltos stāvos, Aiz viņiem kara pulki nāves šķēpiem, Plūst neskaitāmi bari - šausmas kratot, Nāk briesmīgs pretnieks! Tad no gavilēm Es brūku pret, nu pagātni es veikšu! Nu gandarīšu sev un nākotnei!

(Par brīdi.)

Kā samīt ēnu? Atriebt tam, kā nau?


ASNATE

(Pārmetoši, klusi.)

Tad tomēr viņa - un tu neteic man!


JĀZEPS

(Dzird ragus pūšam un uztraucas; otrreiz dzirdot, pieiet pie loga.)


ASNATE

Ko klausies?


JĀZEPS

Klausos? - Sapņu atskaņās. Tās, kā no kapa nākot, ausīs skan.


ASNATE

Tev ausis nedzird, acis neredz dienu.


JĀZEPS

(Skatīdamies.)

Tie viņi, viņi ir! tie kananieši! Skan mana izbijusi dzimtene. Kas tie gan ir? Ko nāk?


ASNATE

Kā visas tautas, Pie tevis lūdzot nāk, lai maizi dodi.


JĀZEPS

Tie mīļie, vēja grauztie, kalsniē vaigi!


ASNATE

(Skatās arī pa logu.)

Ā, tie? - Tik nikni, bikli, - tuksnešvilki! Bet ak! Cik vārgi! Acis bedrēs grimst! Un rupjas skrandas tievas plecus grauž!


JĀZEPS

(Iekliedzas.)

Ā! Kas tie ir? - Tāds dūrējs skats -!


ASNATE

Ko, Nofer?


JĀZEPS

- Reiz mani dūra tāds.


ASNATE

Vai, mīļais!


JĀZEPS

(Kā atpūzdamies.)

Aiziet.


ASNATE

Lai iet! Lai neceļ atmiņas!


JĀZEPS

(Atkal nemierīgs.)

Nē, nē! Man jāzin, kas tie ir?

(Sit plaukstās.)



(Ienāk S a r g s.)


JĀZEPS

(Rāda.)

Kas tie tur bij?


SARGS

Tie gani, - mantiu.


JĀZEPS

Vai blēži, - šu?

(Pirms vēl Sargs atbildējis, turpina.)

Lai vēlreiz, tuvāk, garām iet! pa vienam!

(Sargs aiziet.)



(J ā z e p s un A s n a t e.)


ASNATE

Tu, Nofer, trīsi? Kas tev ir?


JĀZEPS

(Uztraukts, klusi.)

Kas tie? Vai nau tik viņi, kas man . . .



(Ienāk atkal S a r g s.)


SARGS

Kungs, tie iet! Lūk, tur!


JĀZEPS

(Māj viņam ar roku, Sargs aiziet.)

Vai ir? - Vai tas ir lauva - bende?

(Redzas garām ejot pa vienam Jāzepa brāļi; kā pirmais Juda.)

Tie sīkie šakāļi?


ASNATE

(Grib aiziet prom no loga.)

Man riebj.


JĀZEPS

(Viņu turēdams.)

Nē, skaties! Tas - soģis - nežēlis!


ASNATE

Man bail.


JĀZEPS

Tas - skauģis! Un tas? Varbūt - tas bēga, kad bij jāglābj! Tas? - glūņa - naids, kas labam nepiedod! - Ā, ai!


ASNATE

Kas ir?


JĀZEPS

Tas skats! tas asais skats!


ASNATE

Vai! - Tas nau cilvēkskats! - i man top auksts.


JĀZEPS

Tie ir! - Tāds skats ir pasaulē tik viens, - Un tas ir dūris man.


ASNATE

Kas ir tie vīri?


JĀZEPS

(Piepeši uzgavilēdams.)

Ha! ha! - tie ir! tie ir! Vai ēnas dzīvas top? - Vai ir ko mīt? Ha! atdzert! atdzert! atdzert! - Gaviles!


ASNATE

Kas? kas?


JĀZEPS

Tie slepkavas!


ASNATE

Kas?


JĀZEPS

Mani brāļi!


ASNATE

Ko runā? - Vai tu sapņus redz'?


JĀZEPS

(Paskatīdamies uz aizejošiem brāļiem un uztraukumā tikai redzēdams viņu nabadzīgos apģērbus un viņu vārgumu, piepešā mulsumā.)

Vai man! Kur staltums? - šķēpi kur, kas šausmas krata! Tie skrandās! sakumpuši! - vai man, vai! Nolādēts debess, ko tu mani vil! Kā atriebt tiem?! Kā atdzert no tās peļķes?!


ASNATE

Kā - brāļi? - Neteici nekad -


JĀZEPS

Ak - kauns!


ASNATE

Vai! brāļi? Nevar būt! Kas ir tik ļauns?


JĀZEPS

Ha! Ha! Kas ir tik ļauns? - Tev taisnība: Ir tomēr atriebt vērts! Kurš ir tik ļauns? Ir brāļi! Ha, ha, ha! - Kas to lai tic? Es pats vaira neticu. Es gribu redzēt. Lai viņi paši teic tās briesmas tev - Un man.

(Sit plaukstās.)



(Ienāk S a r g s.)


JĀZEPS

Lai ved tos ganus - blēžus šurp! Man jāpratina, kas par ļaudīm ir.


SARGS

(Paklanās un aiziet.)



ASNATE

Lai paliek, Nofer! - Ļaunu jūt man sirds. - Tev sāpes celsies.


JĀZEPS

Ceļas viss mans mūžs No dziļām nāves bedrēm otrreiz augšā Un prasa atmaksu par kauto dzīvi. Šī diena lielu laimi nes.


ASNATE

Jeb ne! -


JĀZEPS

Nāc tronī - drausmas - jātveras, kur augstāks.



(Ienāk S a r g s.)


SARGS

Kungs, viņi še.


JĀZEPS

Lai ieved.


SARGS

Jā.


JĀZEPS

Nē, gaidi!


ASNATE

(Uz Sargu.)

Jā, jā, lai paliek!


SARGS

(Neziņā skatās uz Jāzepu, kurš runā tālāk uz Asnati; tad Sargs uz Asnates mājienu aiziet.)



JĀZEPS

Visu tie man ņēma: Man dzīve noskrēja no sava ceļa, Kur ļaunie gājuši, kur zeme sūrst, I labā sēkla rūgst un vēršas greizi. Man ņēma tēvu, tautu, dzimtu, mīlu, Man ņēma ticību - vai to var piedot? Vai tie nau jāizdeld, kas labu deldē? Kad viņu nebūs, cilvēcei būs droši. Kas sārti raisījās, tas zieds ir zelēts, Kas dvēslē dīga labs, tas asnīs mīts; Mans darbs man lauzts kā koks -


ASNATE

(Starpā.)

Ir ļaužu svētīts!


JĀZEPS

Mans darbs bij lielāks, šīs tik atvases; Mans mīļais zaļais svētums - briesmu klinti. Es bārs kā lapseņpostīts bišu strops! Un lapseņļaunā ģifts ir bitī dzelts - Es tapu cits, ne es, - es tapšu sirsens -


ASNATE

Tu tapi Nofers - «labais», tas tavs vārds.


JĀZEPS

Man pušu rauta dzīves vienība; Cik plaši vēlāk aug, bet paliek plaisa; Jo kuplāks šķeltais koks, jo ātrāk lūst No sava smaguma. Man dzīvei laupīts zelms . . .


ASNATE

Tu zaļi zel.


JĀZEPS

Ko kokam lapas līdz, kad vidus puvis. Man dzīve sāpēs izauga bez mīlas -


ASNATE

Vai nau viss pārciests jau? nau jauna mīla?


JĀZEPS

Ak, visas vātis vaļā vēl un čūlo, Sedz plāna plēve, nejaušs pirksts to plēš.


ASNATE

Vai klusa laime nesedz bērnu rokām?


JĀZEPS

Ak, Efraim - Manase!


ASNATE

Vest tos šurp?


JĀZEPS

Nē, nē!


ASNATE

- Vai, mēness! - maigais Izidvaigs!


JĀZEPS

Mans maigais mēness!

(Apskauj Asnati.)


ASNATE

Sāpju Oziriss! Man bail tā bijušā, ka neņem tevi, - Tu viens man, mana dzīve slēgta tevī. Tavs bijušais man svešs un ņirdz kā naids; Ļauj nogrimt tam, kas bij!


JĀZEPS

Nē, nē! lai nāk! Kas bij, to iespēj veikt tik tas, kas bij. Es gribu viņu veikt, man tagad spēks, - Es klusi gadiem gruzdējis, tas kaist - Es lēcu tuksnesī, kur versmes verd - Kā lauvas krēpes mani prāti svilst. - Tu, liktens, gribi ņemt atmaksu Tos darīt niecīgus! - i tos būs samīt!


ASNATE

Ak, Nofer, Nofer, man ir tevis bail!


JĀZEPS

Ej! ej! ej! ej!


ASNATE

Es būšu tevim tuvu.


JĀZEPS

(Sauc Sargam.)

Ū! ved! ved! ved!



(No apbruņotiem sargiem top troņa zalē ievesti desmit Jāzepa brāļi: R u b e n s s, S i m o n s, L e v i j s, J u d a, I z a š a r s, Z e b u l o n s, D a n s, N a f t a l i s, G a d s un A z e r s.)


VISI BRĀĻI

(Dziļi klanīdamies pret Jāzepu.)

Lai mūžam dzīvo mūsu kungs un valdnieks!


JĀZEPS

(Uz sargiem.)

No kurienes tie nāk? Kas tādi ir?


RUBENSS

Kungs, tavi kalpi nāk no Kanaanas, Liels trūkums uznācis pār mūsu zemi; Mēs tevi lūdzam, pārdod drusku maizes!


JĀZEPS

(Ironiski.)

Ak, nu jums trūkums un jūs maizes lūdzat!

(Piepeši bargi.)

Jūs esat viltnieki, jūs izlūkojat, Kur zemes durvis atvērtas, kur uzbrukt.


JUDA

Nē, kungs! Pirkt maizes nāca tavi kalpi. Mēs visi esam viema dēli. Mēs esam godīgi, ne izlūki.


JĀZEPS

(Pret sargiem pagriezdamies, uz brāļiem rādīdams.)

Vai sen še manīti?


SARGS

Kungs, būs trī dienas.


JĀZEPS

(Uz brāļiem.)

Lūk! - Visu laiku apkārt ložņājat!


RUBENSS

Kungs, ļaužu simtiem stāv, kas maizes grib; Mēs nepietikām klāt.


AZERS

Mūs, ganus, atgrūž.


NAFTALIS

Kungs, tavi kalpi divpadsmit brāļi, Pats jaunākais pie tēva palika, Bet viena nau vairs -


JĀZEPS

Miris?


NAFTALIS

(Sāk stomīties.)

- Viens - tas viens -


JĀZEPS

Ko stomāties?


LEVIJS

Kungs, viens ir pazudis.


JĀZEPS

Lūk, ir, kā teicu; - izlūki jūs esat! Jūs jāpārbauda! Netiksiet man prom, Pirms nebūs še tas jūsu jaunais brālis. Lai viens no jums iet atvest viņu šurp; Jūs paliksiet še gūstā. - Tā taps redzams, Vai jūs ar patiesību atnācāt? Ja ne, pie vāraus! Tad esat spiegi.


RUBENSS

Kungs, kungs! ak, klausi! spiegi neesam.


JĀZEPS

(Uz sargiem.)

Ņemt viņus tūdaļ ciet un važās slēgt!


BRĀĻI

Kungs, žēlo mūs un mūsu mazos bērnus!


JĀZEPS

Jūs žēlot? Ā! vai žēlojāt gan jūs? Vai glaudāt uzglūnošos ienaidniekus? Varbūt jūs nežēlojāt pat ne draugus? Man teikts par briesmu cilti Kanaanā: Pus - gani-laupītāji un pus - zvēri - Kā šakāls šakāli viens otru plēš, Kā kuilis pats rij savus bērnus - fē! Ne velti viņi riebjas visiem ļaudīm. - Jūs taču arī esat kananieši?


BRĀĻI

Kungs, žēlo, žēlo mūs, mēs kananieši!

(Visi no bailēm virzās viens pie otra klāt; izrāda aizvien lielāku pazemību.)


JĀZEPS

(Uz Simonu.)

Tavs vaigs tik negants, ka tu varētu Vai visu ģinti naktī slepus apkaut.


SIMONS

(Kurš visu laiku stāvējis drūms, ar nodurtu galvu, sakustas un aizbēg citiem aiz muguras.)


JĀZEPS

(Uz viņu.)

Ko slapsties tu? Vai ar tā darīji?


RUBENSS

Kungs, sirds mums sāp, - mēs esam grēkojuši, Bet ne pret tevi.


JĀZEPS

(Griezīgi.)

Ā! pret mani ne! - Jūs gribat pili izost, mani grābt Un bedrē mest, kā darāt saviem brāļiem, Vēl ērkšķus pasviest, lai tiem virsū krīt! Jeb vai no tādiem grēkiem esat skaidri?


LEVIJS

(Gluži zemu noliecies.)

Kungs, kungs, mums kreš no tavas bardzības!


JĀZEPS

(Uz sargiem.)

Tos vecām saitēm siet un pēc tās nomest! Ar tām vairs nesiet mūsu noziedzniekus!


JUDA

(Klusu.)

Mums viss ir jāpacieš, šis kauns vēl arī!


JĀZEPS

(Uz sargiem.)

Vest viņus projām!


BRĀĻI

(Ceļos mezdamies.)

Žēlo, žēlo, kungs!


JUDA

Kungs, mēs ne sevim lūdzam žēlastību, Bet mūsu saimes mirs un vecais tēvs.


JĀZEPS

Ā, jūsu saimes, ā, - un vecais tēvs!

(Aizkustināts atiet no viņiem nost.)



(Ienāk no bijas nama A s n a t e.)


BRĀĻI

(Kā apjukuši, atmostas un paceļas.)


ASNATE

Ak, Nofer!


JĀZEPS

Asnate, tu nāc?


VIENS SARGS

(Uz Jāzepu, pret brāļiem rādīdams.)

Tos aizvest?


JĀZEPS

(Pamāj ar galvu.)


SARGI

(Sāk vest prom brāļus.)


ASNATE

(Uz Jāzepu.)

Es dzirdēju, es esmu tevim tuvu.

(Pieiedama viņam klāt.)

Ak, Nofer mīļo, ak, tu raudi!


JĀZEPS

(Noņemdams viņas rokas.)

Laid! Ā? tiešām vējš jau uzpūš rasu? - Labi, Tu atgādini, kas man jādara.


ASNATE

Ko gribi darīt? - Esi viņiem žēlīgs!


JĀZEPS

(Asi.)

Es būšu žēlīgs visiem, - tiem un sev, Un tev es rādīšu, cik tie to pelna.

(Sit plaukstās; pienāk Sargs.)

Lai paliek!

(Tiek atkal ievesti atpakaļ brāļi, kuri jau pa daļai bij izgājuši.)


LEVIJS

Slavēts lai tavs vārds! Mēs pīšļos Še lūdzam tevi -

(Brāļi nometas ceļos, Levijs lūko Jāzepam tuvoties, zemu noliecies.)


JĀZEPS

(Sargiem, rādīdams uz Leviju, riebdamies.)

Tas lai ceļas! - tūdaļ! Lai nenāk klāt!


SARGS

(Uz Leviju, viņu atraudams nost.)

Nost, nost, tu lopu gans!


JĀZEPS

Es būšu žēlīgs jūsu saimes dēļ, - Es dievu bijāju - kad gribat dzīvot, Tad vienu brāli gūstā atstājat, Bet citi braucat mājās, vedat turp, Ko esat nopirkuši še pret badu. Un atvedat man savu jauno brāli, Tad ticēšu, lai nau jums jāmirst.


LEVIJS

(Līdz ar citiem brāļiem dziļi klanās.)

Kungs! Tu saviem kalpiem dāvā dzīvību!


JĀZEPS

Fē! viņu lūgšanas un pateicība Pēc kūtīm ož un līdzi riebj.


ASNATE

(Tāpat.)

Ak, Nofer! I kūtīs cilvēki.


JĀZEPS

(Uzbudināts.)

Ā! - Nu! - tad skat!

(Strauji pagriežas pret brāļu pusi.)


SARGS

(Uzķer Jāzepa skatu un, smīnēdams un rādīdams vecas saites, uz Jāzepu.)

Šis neapgānīs ēģiptiešu rokas.


JĀZEPS

(Uz Sargu.)

Pag, lai top cienīgi i to!

(Uz Asnati, klusu, ironiski.)

Nu skat! Nu redzi viņu tikumus.

(Uz brāļiem.)

Es ļauju! Jums pašiem izvēlēt, kurš paliek gūstā.


JUDA

Kungs, mums to grūti izvēlēt.


SIMONS

(Uz Judu rādīdams.)

Lai tas!


RUBENSS

Nē, viņš mums galva!


NAFTALIS

Pārāk lepnis.


VAIRĀKI BRĀĻI

(Rāda uz Judu.)

Tas!


JĀZEPS

(Ironiski uz Asnati.)

Ha! ha! Nu ko?


ASNATE

(Aizgriežas.)

Ak!


JĀZEPS

(Uz sargiem.)

Sīmani ņemt cieti! Es tagad redzu jūsu tikumus. No manām acīm prom!

(Brāļi top aizvesti prom.)


JĀZEPS

Nu ko?


ASNATE

Ak, ļaudis!


JĀZEPS

Ar savām rokām viņus nožņaugt nost! Un nosviest viņus durvju priekšā suņiem! Ar savām rokām žņaugt? - Tu teic, tā nevar?


ASNATE

(Cieš klusu.)


JĀZEPS

Kā Sīmans, asiņainais pazvērs, tas! Vai es jau Sīmans ticis? Jau tik zems? - Nē, nost no manām domām, riebju tēls! Tas dergums izmēžams: no smadzenēm Kā puvu maita! Istabai būt skaidrai! Tu teic: - Tā nevar atriebt: neļauj lepnums.


ASNATE

Nekā es nesaku, es nesaprotu.


JĀZEPS

- Kā citād'? Neatriebts jau nevar būt!. Lai viss tiem ļauts? Tiem mēsliem viss lai ļauts? Un man tik cēli piedot, kad man spļauj? Viss velti ciests, un velti rauta vara, Kad var reiz atriebt, tad tik vāji smaidīt? Kā vēplim zēnam sapuvušiem nagiem Ļaut kristālbļodai krist un izliet ģifti, Kas gadiem lēni izspiesta no žults. Un sirds! - Ko? ko? Tu nesaki nekā?


ASNATE

(Cieš klusu un atkāpjas soli nost.)


JĀZEPS

Vai tā, kā Levijs teica, notikt būs? - Tev dvēsle izkaltīs un mute slāps? Tev atriebības ģifts taps netīrs ūdens? Vai tā lai notikt būs? - Nu saki? ko?


ASNATE

Tu svešs! kā neredzēts, man nepazīstams!


JĀZEPS

Ne mūžam nepazini manis tu, Nedz tevis es, - viss svešs -


ASNATE

Vai! Nofer! Nofer! Kā tu tā pārvērties, tu lēnais vīrs? Vai dzīvs tas nemiers vēl iekš mūsu miera, Kas visu līdzi klāj kā svētais Nils?


JĀZEPS

(Ironiski.)

Še visur miers un izlīdzināts viss; Še saul' un mēness mīlā satiekas; Grimst upē Oziriss, jau Izida Ar sudrabrokām to pie sevis ceļ; Pat dievi žēlīgi un vaska mīksti.


ASNATE

Ak, maigā dieve staru spožām rokām, Lej savā sudrabkausa vēso mieru Pār viņa sāpju kvēlojošo galvu!

(Paceļ rokas pret viņu, skauj viņu, grib skūpstīt.)


JĀZEPS

(Strauji paceldamies un izraisīdamies.)

Nē! savu kausu dod man, jūdu ciltstēva, Tavs dzēriens veldz, - tam līdzīgs nau virs zemes. Ne vīna ogu spiests, ne medū rasts, Ne sievu lūpu sniegts, - dod atriebdziru! Tā gadu gadu slāpes dedzot dzēš.


ASNATE

Ak, saule Amon-Re, tu pasauls acs!


JĀZEPS

Sedz acis Re ar baltiem mākoņiem, Nāk melnos padebešos jūdu ciltstēvs! - Tu naida negausais, kas pulkiem kauj! Sev sirdi priecē ienaidnieku mokās. Un atriebt nevar beigt ne deldēdams!


ASNATE

Es nevaru te būt! Man briesmas riebj.

(Taisās aiziet.)



JĀZEPS

(Sit plaukstās. Ienāk Sargs. Klusu.)

Lai maisus pilda tiem ar labību Un atdod naudu katram viņa maisā! Tad pēc - -


SARGS

(Smīnē saprazdams.)

Kungs, būs!

(Aiziet.)



(Jā z e p s un A s n a t e vieni.)


ASNATE

(Uzklausīdamās un atnākdama atpakaļ; uz Jāzepu.)

Kādēļ?


JĀZEPS

(Atbildēt negribēdams.)

Lai pārsteigtu.


ASNATE

Kādēļ?


JĀZEPS

Lai baidētu.


ASNATE

(Saprazdama, pārmetoši, bailēs.)

Ko dari, Nofer?


JĀZEPS

Tie pelna to.


ASNATE

Bet tu? Bet tu?


JĀZEPS

Ko es?

(Spītīgi, negribēdams viņu saprast.)

Es iztēloju, kāds būs pārsteigums! Kā Rubenss vaimanās un Gads kā šņukstēs! Bet Simons zobus šņakstinās kā vilks, Kas slazdos ieķēries, - un taisnais Dans Teiks: tā nau taisni, jo tā netīk man!


ASNATE

Ak, Nofer, nau tā taisni!


JĀZEPS

Vai tu Dans?


ASNATE

Jo še nau viņi vainīgi!


JĀZEPS

Ā, nau! Nau vainīgi šie, šie!


ASNATE

Tu dari viltu! Tu pazemojies pats, tiem atriebdams; Tu līdzīgs topi tiem, ko nicini.


JĀZEPS

No līdzīga jūt atriebi jo dziļāk! Lai kāda atriebe, bet atriebe, Jo vilt grib mani liktens: liek tos vājus. Man nevīd varoņcīņas spožumu. Nu samīšu kaut tos un izdzēsīšu.


ASNATE

Ak vai! dzēst vainīgos un nevainīgos!


JĀZEPS

Ā, nevainīgos! Vai vēl neredzēji? Sargs!

(Ienāk Sargs.)

Ved tos šurp!

(Sargs aiziet.)

Tie nevainīgie! ā! Un es, un es, un es! - Kas darīts man?


ASNATE

(Ievaidas, taisās aiziet, bailīgi rokas likdama acu priekšā.)


JĀZEPS

Nē, nebēdz prom! - Tie teiks, kas man ir darīts.

(Tura Asnati aiz rokas.)


ASNATE

Es negribu, es nevaru vairs redzēt! Iz nāves tu tos sauc kā miroņsoģis.


JĀZEPS

Es cīņā saucu pagātni un nāvi!



(Top ievesti atkal d e s m i t b r ā ļ i.)


JĀZEPS

(Uz brāļiem.)

Jūs teicāt: viena brāļa mums vairs nau.


DANS

Bez vēsts ir nozudis - kopš gadiem.


JĀZEPS

Lūk! Vai aizmaldījies kur? vai jūrā braucis?


RUBENSS

(Klusu.)

Ak, nau! ak vai man!


LEVIJS

(Uz Rubensu, klusu.)

Izput', vaimanātājs!


DANS

Kāds plēsīgs zvērs to laukā saplēsis, Mēs atradām tik asiņotus svārkus.


JĀZEPS

Tu, redzams, taisnis vīrs, - tu nemelo. Bet viņš varbūt ko lielu noziedzies, Un jūs to kaunu tikai gribat slēpt?


NAFTALIS

Jā, bieži viņš mums nozaudēja aitas, Bij vēja grābslis, tēva luteklis, - Tas viņam notika pēc taisnības.


IZAŠARS

Un sapņotājs, tad mēs -


LEVIJS

(Klusu, nikni.)

Tu, muļķi, klus'! Viņš maza prāta, kungs, - daudz kaitē muldot.


RUBENSS

(Klusu.)

Ak vai! ak vai! ak vai! - ak, galva!


LEVIJS

(Klusi, lūdzoši.)

Klus', nerunā jel, brāli!


IZAŠARS

(Pieiedams viņiem abiem klāt, klusi.)

Jā, tā bij.


BRĀĻI

(Arvien vairāk manāmi uztraucas un izrāda bailes.)


ASNATE

(Aizkustināta, uz Jāzepu klusi.)

Beidz, Nofer, beidz!


JĀZEPS

(Uz brāļiem.)

Nu, apspriežat, ko atteikt.

(Smagi elpo. Asnate paņem viņu aiz rokas un aizved drusku sānis.)


BRĀĻI

(Pulciņā saspiedušies, bailīgi čukst.)


ZEBULONS

(Klusi.)

Mēs viņa dvēsles bailes redzējām -


GADS

(Tāpat.)

Nu nāk tas -


LEVIJS

(Tāpat uztraukts.)

Klusat! klusat! Ko jūs darāt?


NAFTALIS

(Dzirdamāk.)

Neviens jau nesaprot, nekāda bēda.


LEVIJS

(Klusi, dedzīgi.)

Ne minēt nebūs to, nekad, ne mīklā! Ne slepu sirdī nebūs padomāt!


JUDA

(Strauji iziedams no brāļu pulka, uz Jāzepu.)

Kungs, tu mums sacel smagas atmiņas, Tā pratinādams mūs: - kas bijis, bijis!


JĀZEPS

(Panākdams tuvāk.)

Nu lūk! jums ir ko slēpt, jūs izlūki!


JUDA

Kungs, labāk visus liec mūs bedrē mest, Liec sacirst gabalos, tik nepratini! Mums tavi vārdi dvēsli pušu rauj.


JĀZEPS

Kā ērkšķu zari dursta dzīvu miesu!


RUBENSS

(Tuvojas Jāzepam, rokas pacēlis.)

Kungs, kungs! ak kungs, es neizturu vairs.


JĀZEPS

- Teikt patiesību, to jūs neizturat.


RUBENSS

(Atvelkas atkal atpakaļ; paliek, galvu rokās saņēmis.)


JĀZEPS

Cik vecs bij brālis, kad tas nozuda?


JUDA

Bij jauneklis, gandrīz vēl zēns -


IZAŠARS

Ak vai!


AZERS

(Klusu.)

Viņš tā mūs lūdza, mēs to neklausījām.


IZAŠARS

(Klusu.)

Nu viņa asinis top atprasītas.


JUDA

(Galvu rokās saņēmis, klusu.)

Nu nāk, nu nāk tā diena, nāk tā stunda!


JĀZEPS

(Bargi.)

Ko jūs tam darījāt? Nu, atzīstat!


JUDA

Mēs viņu - viņu, kungs, mēs -


JĀZEPS

(Pēkšņi iesaucas.)

Nokāvāt!


LEVIJS

Tu mulsti, Juda, karstums tevi mulsē!

(Uz Jāzepu.)

No viņa asins, kungs, mums rokas skaidras.


GADS

(Klusi, uz Leviju un Simonu rādīdams.)

No viņiem prasat, viņiem jāmaksā!


ZEBULONS

(Tāpat, skaļi.)

Tie, tie vēl ērkšķus bedrē pameta!


JUDA

(Piepeši metas uz durvju pusi un bēg.)


ASNATE

(Iesaucas.)

Vai, maigā Izida, vai, Amon-Re! Vai, Nofer! Nofer!


JĀZEPS

(Uz brāļiem.)

Nost!


SARGI

(Aizved brāļus.)



(J ā z e p s un A s n a t e vieni.)


ASNATE

Vai, cik tu bargs!


JĀZEPS

Klus', Asnate! Nu tikai sāksies mana bardzība: Laiks piedzīt parādus ar pagaidām.


ASNATE

Kas vēl? Kas vēl? -.Jau viņi atzinās, Jau izlīdzināts viss.


JĀZEPS

Kas darīts man, To izlīdzināt nevar, var tik atriebt.


ASNATE

Tu ēģiptiets, tu labs, tu nespēj atriebt.


JĀZEPS

Kas bij, tas dzēsts: es tagad jūdu zēns, Kas lādēts, apspļauts, bedrē mests un pārdots.


ASNATE

Tu ēģiptiets, - tu nēsā mūsu zīmes: Tev balta zīda svārki, zelta karšļi.


JĀZEPS

Man sirdī tīģers, zelts to nespēj slēpt; No zīda vīlēm naida čūskas krīt; Man labāk maisos ģērbties, pelnos sēdēt, Nost balto zīdu, zelta karšļus nost!

(Viņš plēš savus zīda svārkus un met nost zelta rotas.)


ASNATE

Ak, Nofer! Nofer! ak, tās svētās zīmes!


JĀZEPS

Man citas zīmes ir daudz svētākas! Kā es tās aizmirsu? un sevi līdz?

(Viņš piesteidzas pie dārgumu tīnes pie troņa, atdara to un meklē.)


ASNATE

Ko meklē? - smagākas vēl zelta rotas? Vai dārgus akmeņus? vai košas krāsas?


JĀZEPS

(Izņēmis melnu kreklu.)

Lūk, manas zīmes! dārgākas par zeltu!


ASNATE

Kas tas? Melns kreklis?


JĀZEPS

Košāks man par krāsām! Ir sarkans ar, - tā - asins.


ASNATE

Aķ, man bail!


JAZEPS

Nu droši var to skart.


ASNATE

Teic, kas!

(Piepeši iekliedzas.)

Ak vai!


JĀZEPS

Kas ir?


ASNATE

Man pirkstā dūra kas.


JĀZEPS

(Smiedamies, skūpsta viņas pirkstus.)

Mans ērkšķis! Man dur ik dienas tā - piecpadsmit gadus, Tik pirkstā ne, bet sirdī.


ASNATE

Kas par ērkšķi?


JĀZEPS

To Simons dūra man: vai gards man asins?


ASNATE

Ak, Izida!


JĀZEPS

Nu lūk! vai to var aizmirst?


ASNATE

Tu man par to - tur neteici nekā. Nu tas ir mūsu starpā stāvējis, Mūs svešus darījis un slepu šķīris -


JĀZEPS

Es ērkšķu kreklu novilku, kad tu Man tapi dota - tu kā brīnumlaime - Bet laime nelaimi vēl nespēj dzēst.


ASNATE

Kā laime dzēstu to, kas viņai slēpts? Kad būtu teicis, ērkšķu asumu Es mīlas zīdiem būtu aiztinusi, Nu ērkšķis tevi dur un mani līdz Un mūsu mīla noasiņo bāla. Ak, Nofer, Nofer! ko tu darīji?

(Viņa atslīgst uz troņa pakāpēm.)


JĀZEPS

(Uzvelk ērkšķu kreklu.)

Es tikai ērkšķi jūtu, ērkšķi vien. Es aizmirst lauzos gan, bet mūžam dūra, Nu atkal mugurā man jāvelk tas.


ASNATE

(Pieceļas.)


JĀZEPS

Kad viņu novilkšu? Vai līdz ar dzīvi? Lai ērkšķis ērkšķi dur, līdz abi truli! Lai asinsvāti aiztver asins vāts! Un ērkšķu kreklu es tik novilkšu, Kad pati atriebe būs izdeldēta, Kad labs ar ļaunu saskanēs.


ASNATE

Ak, Nofer, Tie saskan tikai nāvē.


JĀZEPS

(Iedur sev ar ērkšķi.)

Lai, - es gribu.


ASNATE

(Bailēs viņu uzlūkodama.)

Tev vaigā asins saskrien - dzīslas tūkst - No dobēm acis spiežas - Amon! Amon!


JĀZEPS

Es sevi valdu, un es topu pats. Ar lēnu prātu daru, kas man der: Lai brauc, ved maizi sev ar naudu. Noķers! Ik grasis, stinkšot bailēs, viņus dzīs! Ik maizes kumoss rīklē spiedīsies Un noies lejā, un tik brēks: vai! vai! Bet milti apputinās viņu prieku, Kā tuksnešputekļi uz ziediem krīt! Un viņu drebums īsās nedēļās Ar savu straujumu man pilnam maksās Par gariem, gariem, gariem moku gadiem! Bet lielais parāds tikai tad būs dzēsts, Kad dzisīs visa viņu špetnā cilts.


(Priekškars.)


CETURTAIS CĒLIENS




Laukums starp Jāzepa pils namiem, slēgts gala pusē ar pīlāru ailu, caur kuru redzas lielie tempļi un piramīdes. Laukumā soli un galdi sarīkoti dzīrēm priekš augstmaņiem, ļaudīm un atsevišķi priekš Jāzepa brāļiem. Vienā malā uz paaugstinājuma galds Jāzepam un blakus galds Asnatei. Visur nāves svētku tērpums. Gar sienām dievekļu tēli, arī Ozirisa un Izidas. Ir pret vakaru.



(J ā z e p s un A s n a t e.)


JĀZEPS

Viss sarīkots uz svētkiem - nāves svētkiem.


ASNATE

Uz miera svētkiem, Nofer.


JĀZEPS

- Miera svētkiem -


ASNATE

Jo mieru guvusi ir tava sirds.


JĀZEPS

Ir miers, lai gan ne tāds, kā domāts reiz.

(Citā balsī.)

Es drusku noguris no svētku gaitām! Ļauj vienam pabūt man ar jauno mieru, Lai draudzējamies vēl, pirms šodien līgstam.


ASNATE

Ak, draudzējies ar mieru! Izis - miers Un Izis - mēness lai tev tīk kā saule! Es eju jau.

(Bailīgi lūkodamās uz Jāzepu.)

Tev atbraukuši brāļi.


JĀZEPS

Es zinu, Asnate, es liku uzņemt.


ASNATE

Es tēvu sūtīšu, lai lēniem vārdiem Viņš ir pie tevis, Nofer.


JĀZEPS

Ļauj man vienam.


ASNATE

(Apskauj Jāzepu aiziedama.)



(J ā z e p s viens.)


JĀZEPS

Ak, mana sirds! Ak, sirds, tu staigā savas pašas ceļus! Vai manas sāpes tev vairs nesāp līdz? Lūk, šurp: es gadiem sagraužos un - tu? Tu iežēlojies to, kas mani sāpē. Vai tu tik vāja? Vai tu nespēj nīst? Tik puķes vēdini, bet kokus nelauz, Kā manas tēvu zemes kalnu vētra? Nē, vāja neesi, - es nesaprotu. Iekš tevis guļ kāds spēks, kas naidīgs man - Un tomēr mans. - Un tomēr balstās citur - - Vai maz es esmu savs? Kā svešs es atskatos uz savām sāpēm, Un manas ilgas manis nepazīst. Pēc kā tik karsti dzinos, - kas tas bij? Vai bij maz vērts, kad neatceros vairs? Un tomēr samalās tur mana dzīve - Un tomēr -

(Citās domās.)

Ne laiks, ne liktens sāpes neizdzēš, I laime glauda tikai vaigu grumbas, Kaut mīkstiem pirkstiem, sirdi viņa nesniedz. Tur sāpes nogrimušas mūžam sūrkst, Kā asā, smagā smilts guļ Nila gultnē.

( Paceldamies.)

Es savu atriebi sev glabāju Pus ļaužu mūža, septiņpadsmit gadus - Nu viņa nevērtē, kā mantots svārks, Kas, ilgi lādē guļot, izcīcējis.

(Atminēdamies.)

Kad maisos atlika tiem viņu naudu - Es baidīju tos, skumjas devu līdz, - Man pašam vairāk skumju palika - Nu rāmi sēdu es pēc bargiem vārdiem.

(Iesmiedamies.)

Kā izrējies iet mājās laiskais suns. Bet nu jau miers, - un viņi mīksti būs. Es vairāk negribu, tik taisnību.

(Atsēstas.)

No sapņu valstības es esmu nācis, Un viņā pavadu es savas dienas, Jums tikai izzīlēdams viņas sapņus - Un ceļu razdams jūsu liktenim - Aiz manis guļ mans mūžs kā mocošs sapnis, Un šodiena par manu karsto darbu Ne ēnas veldzes neuzmeta sirdij. Es vairāk negribu - tik taisnību. Bet nu i veldze nāk - ak, mīļie brāļi - Sen dārgais vārds skan atkal manā mutē, Un sirdī divkārt viļņo atbalss pretī.



(Ienāk A s n a t e, ašiem soļiem, priecīgi uzbudināta.)


ASNATE

Ak, Nofer, ko man teic? Tu licis viņus Kā viesus saņemt? Ūdeni tiem sniegt? Likt barot viņu lopus? Atlaist brīvē To, kurš bij gūstā? -

(Pieiedama Jāzepam klāt.)

Rādi, kāds tavs vaigs? Vai svētkiem noskaidrots? - Tu smaidi, labais!


JĀZEPS

Viens vārds iekš manis smaida: «mīļie brāļi», No manām lūpām nerunāts pus mūža.


ASNATE

Cik jauki skan no tavas mutes: brāļi! Kāds prieks, ak, Izida! - Man tā bij bail, Ka atnākot tie neņem tevim mieru, Par briesmu dievu tevi nepāsrvērš! Nu viss būs labi! Nofer, cik tu labs!


JĀZEPS

Man zuda atriebe, es gribu aizmirst, Es gribu vienu vien tik - taisnību!


ASNATE

Ak, skaisti, skaisti! Nu mēs nāves svētkus Par pašiem dzīves svētkiem pārdziedāsim - Tos daiļus darīsim ar puķēm, dejām - Es smaršu laivā tevi vedīšu - Būs nāves svētki lieli: šodien mirs Pats nāves atriebums uz piedzims miers!


JĀZEPS

Jā, mira atriebums, - tik taisnību!


ASNATE

Tev tika taisnība, - ko gribi vairāk?


JĀZEPS

(Iesaucas piepeši.)

Man tika? Kā? - Man taisnība jau tika?


ASNATE

Nu, protams, ne! Viss nāks, tik nedusmo! Tu liels. Ak, kāds tiem prieks, kad redzēs tev! Kā savu brāli! Kā tie brīnīsies! Kā tevi apskaut steigs! Kā priekā smiesies!


JĀZEPS

Kā viņi izbīsies, kā zemē kritīs, Kā visu nožēlos -


ASNATE

- Kā piedot lūgsies! Tu viņus pacelsi un apmīļosi. Sauc svētkos līdz!


JĀZEPS

Ir saukti. Tur tiem galds.

(Rāda uz brāļiem klāto galdu.)


ASNATE

Kam neteici man to? Ak, kāds man prieks! - Liec svētku drēbēs tērpt un krietni uzpost! Liec smaršām svaidīt viņu miesas!


JĀZEPS

Jā - Lai atnāk tēvs!


ASNATE

Tu negribēji -?


JĀZEPS

Nu - Es viņu gribu -


ASNATE

(Nezināšanā aiziet.)



(J ā z e p s viens.)


JĀZEPS

Man tika taisnība? Kur tika man? Un kur vēl cilvēcīgais? - Nē, vēl jātiek!



(J ā z e p s, ienāk P o t i f e r s.)


POTIFERS

Lai miers ar tevi, Nofer.


JĀZEPS

(Strauji.)

Tu man teici: Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels?


POTIFERS

- Un sevi neaizstāvi, jo tu stiprs. Aizlaiku sen tā tiklas mācība, Ko devis Kahemna priekš tūkstots gadiem - Kad trešā valdībā bij devīts valdnieks, Un atkal tūkstots tūkstots gadi gāja - Un piektā valdībā bij valdnieks Assa. Tad Ptah-hotep, tā gudrais, rakstos lika -


JĀZEPS

(Viņu pārtraukdams.)

Es metu atriebi - es gribu vēl Tik vien kā taisnību. - Tu ar to liedz?


POTIFERS

Ja gribi pilnīgs būt un sevi liels, Tad neprasi, lai dod par darbu algu, Par jūtām baudu un par sāpēm veldzi.


JĀZEPS

Es algas neprasu, ne baudas, veldzes, Jo, ko tie ļauna darījuši man - Viss paliek neizprasts un neizjusts, Bez miņas, atmaksas, bez pārmetuma, - Man dod tik taisnību!


POTIFERS

Kam taisnības? Kas dara netaisnību tev, tas mazs; Kas lieto zemu ieroci, tas zems, Lai reiz bij nezcik cēls un augstiem mērķiem. Vai tāds tu gribi tapt?


JĀZEPS

Bet taisnība! Bet izlīdzne un saskaņa, un atsvars? Jo zem' un debess stāv tik atsvarā, Un laiks un dvēsle saskaņā tik dusē.


POTIFERS

Ik laiks un darbs nes izlīdzni iekš sevis, Tik savā tagadnē, ne nākotnē. Un tur tiem izlīdzne, ka viņi pāriet. Nau vēlāk atmaksas, jo laiks ir cits; Gar to, kas bij, tam daļas nau, - viss pāriet!


JĀZEPS

(Rūgti.)

I labais darbs lai zūd! Viss tikai - pāriet!


POTIFERS

Viss pāriet, - viss, - bet nezūd it nekas. Un labie darbi atmaksājas - visi, - Tik vien ne tev, bet - citiem.


JĀZEPS

Ha, ha, ha! Jā, liktens visas balvas nes tik jums! Par maniem darbiem alga piekrīt jums! Kur cietis es, tur apmierina jūs! Vai tā tā taisnība?


POTIFERS

Tā - taisnība. Mēs saņemam tāpat, kas citu izciests. Mēs sevim neesam, mēs cilvēcei.


JĀZEPS

(Nicīgi.)

Kas man no citiem dots? Jā, slava, manta!


POTIFERS

(Arī sāk uztraukties.)

Tās tevis gūtas, tās tu nicini. Vai mēs tev, lepnais, nedevām nekā? Kas man visdārgāks: Asnati un mīlu!


JĀZEPS

(Apraudamies un vēl vairāk uztraukdamies.)

Jā - Asnati - ak dievs - ak, Asnate! -


POTIFERS

Jo mīla - balva vien, bez nopelniem!


JĀZEPS

Ak! ak! Man vairāk vajga - taisnības! Man sevis vajga, - divkārt sevis vairs - Man visas ļaužu dzimtas - visas debess - - To nezin Asnate, ne tu, ne kas.


POTIFERS

(Apvainots.)

Kad nau tik gudra, kas tev līdz, - es eju.

(Taisās iet projām.)


JĀZEPS

(Neklausīdamies uz viņa ierunu, strauji.)

Vai iespēj mīla ļaunu darbu dzēst? Tik darītāju līdz ar skārto maitā . . . Kad darbs ir nožēlots, tad vien var pacelt.


POTIFERS

(Dusmodamies cieš klusu.)


JĀZEPS

Ko neatbildi man?


POTIFERS

Pats esi gudris.


JĀZEPS

(Uzbrukdams.)

Vai, ļaunu negainot, nau izdzēsts labs? Vai ļaunais nemācīts var tapt reiz labs? Vai, zvēriem jaujot, nezūd cilvēcība? Vai, labo ziedojot, nau audzēts ļauns?


POTIFERS

(Nemierīgs.)

Labs ziedojoties labu dara sev: Jo sirdi smalku dara, mieru gūst.


JĀZEPS

(Ņirdzoši.)

Jā, mieru nāvē!


POTIFERS

(Uztraukts.)

Ko tu nāvi min'? Ko rocies lietās, kam tik vieta rakstos?


JĀZEPS

(Smejas.)

Vai dzīvei neder Kahemna?


POTIFERS

Kā? dzīvei? Kas tā grib dzīvot, tas aiz dzīves iet.


JĀZEPS

Bet pilnīgs top.


POTIFERS

Bet dienas pienākums?


JĀZEPS

Bet mūža dvēsle?


POTIFERS

Kas met pienākumu Pret dzīvi, tas, kaut dzīvs, sev paņem nāvi.


JĀZEPS

Tā vien ir alga, ko man citi dod.


POTIFERS

Nau viņa vien! - Tu nāvi spēj ņemt pats, Bet ir kas augstāks, ko var dot tik cits.


JĀZEPS

Ko cits man spētu dot? Ha?


POTIFERS

Dzīvību! To māte deva tev, - tu viņas izciests! Ciet citu dēļ!


JĀZEPS

(Satriekts.)

Ak, māte, mīļais tēvs!


POTIFERS

Un vēl? Vai jaunās dienas nau tev iepriekšalga? Tas zelt' un kristāltrauks ar ziediem piebērts?


JĀZEPS

Ak! ak!


POTIFERS

Es tevi brīdināju.


JĀZEPS

Labi.


POTIFERS

(Aiziet.)



JĀZEPS

(Viens.)

Kur nu man taisnība? - Ak, mīļā māte, Kaut tu man bijusi! - Tu nebiji. Un tēvs? - man ņemts; un jaunās dienas? - ņemtas. Un mīla? - ņemta. Kur tā taisnība? Viss ņemts, - kas palicis?

(Domās.)

Viena palicis: Mans dārgums, kā es aizmirsu par tevi!

(Viņš atdara vaļā zīda svārkus, - redzas melns krekls.)

Mans bērna kreklis, - tu man tēva dots Un Dinas austs, tu mīļu roku glaudīts,

(Glauda kreklu, tad piepeši.)

Tu brāļu ērkšķiem sprausts, - tie manim tiek - Tā mana taisnība, - tā stipra vēl. To auda Dina, - dari mani stipru!

(Aiziet.)



(Jāzepa namturis A h u t i n o f e r s bailīgi pabāž galvu caur priekškariem, tad ienāk iekšā. Aiz viņa ienāk iekšā visi d e s m i t b r ā ļ i un s a r g i, un S u l a i n i s.)


NAMTURIS AHUTINOFERS

(Uz brāļiem.)

Nu pats ir prom. - Nu, nākat! Ko jūs teiksat?


LEVIJS

Mans kungs, mēs vesti šinī lepnā namā, Mums smalkas drēbes dotas rupjo vietā, Ar smalkām eļļām svaidītas mums miesas, Mums mati gludi sukāti, - bet mēs -

(Vairīdamies.)

Mēs vēlreiz, maizi pērkot, atradām Iekš maisiem savu naudu pilnā svarā -


RUBENSS

Mēs tagad atvedām to atkal līdzi.


DANS

Mēs nezinām, kas mums to maisos bāzis.


NAMTURIS

(Uz Leviju.)

Nu, mazais, nebaidies un nerādi Vairs rūpju vaigu tā, kā teikā teica Tā čūska, kurai bārda divas asis, Bet pašas garums asis trīsdesmit. Kad esi taisnis - (Uzlikdams tam roku uz pleca. Levijs saraujas.) - atkal redzēsi I savu namu, kas no visām lietām Tas labākais, - i skausi savus bērnus.


NAFTALIS

Kāds gribējis mums uzkraut tādu vainu, Pēc tiesā nosodīt un paņemt mūs Par vergiem pašus līdz ar ēzeļiem.


NAMTURIS

Tas vēl nau viss: kad soda, tad simts koku Pa roku plaukstām sit un kāju pēdām, Līdz piecas vātis miesās atveras. Ir treji sodi: vienkāršais un pilnais, Un beigās smagais: to nau viegli nest.


BRĀĻI

(Sakustas.)


NAMTURIS

Bet jums to mantu maisos devis dievs. Mans augstais kungs, kas līdzīgs vāraum, Jums rāda žēlastību, dos jums šodien Pie sava galda maizi ēst.


NAFTALIS

(Klusi.)

Ak vai!


AZERS

(Tāpat.)

Es labāk ēstu kādā kaktiņā.


RUBENSS

Mēs kungam pārvedām i dāvanas.


NAMTURIS

Tur ejat, sēstat, tūdaļ mielasts sāksies.


LEVIJS

(Iedod viņam ko rokā, un visi brāļi no sulaiņa top aizvesti pie viņu galda.)



VIENS SARGS

(Uz namturi.)

Ko mūsu kungs ar viņiem domā darīt?


NAMTURIS

Kā tīģers spēlēties ar kucēniem.


SULAINIS

Es viņu ādā negribētu būt.


NAMTURIS

Kungs arī jūds un bijis viņu ķēniņš: Šie desmit gabalos to sagriezuši Un Nilā sametuši, - Nila spēks Tos kopā savilcis par dzīvu miesu. Kam tagad jāmirst, tas tik nāk pie kunga, Tie visi dzīvi top no viņa maizes.


SULAINIS

Bet nu kas būs? Tiem klājām citu galdu.


SARGS

No tā ēd nāvi.


SULAINIS

Viņš tos ievīlis. Nu dos tiem atmaksu par viņu darbiem.


NAMTURIS

(Noslēpumaini.)

Kas no tā galda ēd, tam miesās rodas No Nila melnām dūņām čūsku pūznis.



(Aiz skatuves dzirdas taures skaņas. Ienāk d z ī r u v i e s i no visām pusēm, tad no viņpus tropa ienāk J ā z e p s un A s n a t e, aiz viņiem P o t i f e r s. Skaļa mūzika, visi klanās.)


DZĪRU VIESI

(Viens caur otru.)

Lai līksme, līksme, līksme mūsu kungam!


JĀZEPS

(Uzkāpj uz paaugstinājuma ar klāto galdu, pie kura apsēstas viens pats, kamēr Asnate apsēstas arī viena pie blakus galda.)


POTIFERS

(Paņem sudrab' upurkausu, upurē un pareģo.)

Šim namam šodien cauri izies nāve.


JĀZEPS

(Satrūkstas, tad saņemas.)

Še, ņemat, ēdat prieku manā maizē!

(Pūš taures, visi apsēstas.)


RUBENSS

(Līdz ar citiem brāļiem tuvojas troņa pakāpēm, visi zemu klanīdamies un nolikdami tur savas dāvanas.)

Kungs, pieņem tavu kalpu dāvanas! Un nepiemini mūs ar bardzību!


JĀZEPS

(Laipni.)

Nu, pieceļaties, es jūs gribu žēlot. Kā jūsu tēvam iet, tai sirmai galvai, Par kuru jūs man teicāt? Vai ir dzīvs?


RUBENSS

Iet labi tavam kalpam, mūsu tēvam; Viņš dzīvs.


JĀZEPS

(Uz Benjamiņu rādīdams.)

Vai tas ir jūsu jaunais brālis?


RUBENSS

Tas jaunais brālis, kuru liki atvest.


JĀZEPS

(Uz Benjamiņu.)

Lai dievs tev žēlīgs ir, mans dēls, mans dēls.


BENJAMINŠ

(Klanās Jāzepa priekšā.)


JĀZEPS

(Piepeši pieceļas, aizliek roku vaiga priekšā un aši aiziet.)



(Vispārējs pārsteigums. Asnate noskatās Jāzepam pakaļ uztraukta un nezināšanā. Brāļi apjukuši, runā klusi.)


RUBENSS

Ko aiziet kungs?


NAFTALIS

Ak vai, kas būs? Kas būs?


ZEBULONS

Un Simons kur?


LEVIJS

(Dusmīgs.)

Kur? Kur? - I mēs tur būsim.

(Brāļi domīgi iet atpakaļ pie sava galda.)


BENJAMIŅŠ

Viens krēslis lieks


NAFTALIS

Vai! kungs!


IZAŠARS

Būs Simonam.


LEVIJS

Kad nau tik atstāts brāļu starpā nāvei?



(Asnate ir piesaukusi namturi un klusi devusi viņam pavēli, namturis iziet un tūliņ atnāk atpakaļ ar Simonu, kuru pieved pie pārējiem brāļiem.)


LEVIJS

(Pretī steigdamies.)

Tu, Simon, dzīvs!

(Apskauj viņu.)

Kā cieti gūstu?


SIMONS

Labi.

(Ar citiem brāļiem Simons sasveicinās tikai no tālienes, galvu pamādams.)


LEVIJS

(Klusi.)

Mūs uzņem pārāk laipni, nez, kas būs? Man bail. - Bet tagad jāiet pateikties.

(Viņš ar Simonu pieiet pie troņa pakāpēm un, ceļos mezdamies, pateicas Asnatei.)

Dievs svētī tevi, kundze, ka tu liki Pie mums šo brāli izvest, kas bij gūstā.


ASNATE

(Laipni.)

Lai labā minēts top tavs vārds pēc nāves, Lai neaizskarts tu guli savā kapā.


LEVIJS un SIMONS

(Sakustas.)


ASNATE

(Pamādama ar roku.)

Nu līksmi ēdat maizi, dzerat alu!


LEVIJS un SIMONS

(Aiziet atpakaļ pie brāļu galda.)


LEVIJS

(Klusi uz Simonu.)

Par nāvi viņa min - klau, nedzer alu!


ASNATE

(Piesauc atkal namturi un, klusi runādama, rāda uz brāļiem.)

Vēl baidās tie, ej mierini un pārsteidz. Pēc drēbju krāsām apzīmēti gadi.


NAMTURIS

(Pieiet pie brāļiem un pārsēdina viņus pēc viņu vecuma.)

Mēs, ēģiptieši, sēdam mielastos Pēc savas cienas katris, - tā i jūs, Tu sēsties te, - tu tur - tā labi. Nu esat mierīgi un baudat maizi!

(Brāļi izbrīnējušies sačukstas.)


DANS

Lūk, mēs pēc gadiem topam sēdināti!


LEVIJS

(Uz namturi.)

Kā zini mūsu vecumu?


NAMTURIS

Zin kungs!

(Viņš aiziet atkal tropa tuvumā.)


ZEBULONS

Ak, brīnums! Cik viņš gudris! Visu zin.


IZAŠARS

Kā mēs gan noslēpsimies viņa priekšā?


LEVIJS

(Ironiski.)

Lai esam mierīgi un baudām maizi!

(Dusmīgi.)

Tas vīrs mūs visus apkaus savā priekšā. Kā upurjērus mūs vēl pabaro, Bet pats tur aizgājis likt nažus trīt.


SIMONS

(Klusi.)

Mums acis izraus, liks pa naglām staigāt Un dos mūs skudrām ēst vai čūskām zīst, Vai žurkas laidīs mūsu kājas grauzt.


NAFTALIS

Bet viņš tik laipnis un tik daiļi runā?


LEVIJS

Tas neskan tukšs kā tu, tas zin, ko grib.


SIMONS

(Klusi.)

Tam ēsmu vajag dot, ko aplabināt.


LEVIJS

(Norūc.)


IZAŠARS

(Uz Naftali paklusu.)

Kad tas tur nebūtu tik varens kungs, Nudien, tas būtu Jāzeps!


NAFTALIS

Muļķis, muldi! No bailēm nomodā sāc redzēt spokus.


IZAŠARS

Nuja, diemžēl, es zinu: Jāzeps miris. Bet, kad es nebūtu tik gudris prātā: Nudien, tas būtu Jāzeps.


LEVIJS

Klusi, nerrs!


SIMONS

Dod Izašaru ēsmai.


IZAŠARS

Nu, nu, nu! Lai Azers, - vairāk ēd.


AZERS

Cik es? Lai Gads.


GADS

Jā, vienmēr Gads un Gads, - es viens priekš visiem.



(Aiz skatuves atskan taures. Ienāk J ā z e p s. Visi viņu apsveic, rokas paceldami un saukdami.)


JĀZEPS

Lai līksme ir ar jums! Nu līksmosim.


ASNATE

Ak, Nofer, jā! Man baigi: gan es centos, Bet drūmi tie.


JĀZEPS

Lai dziēdātājas dzied!

(Ienāk dejotāji un dejotājas, koklētājas, dziedātāji un dziedātājas. Ēģiptiešu mūzika un deja.)


DZIEDĀTĀJA

Seko savai sirdij, - acis vēl spīd: Smalkos linos sev locekļus tērpi, Svaidi sev laimīgo galvu ar mirrēm: Sitas un lēkā, ne mitas tev sirds! Seko savai sirdij, - vaigi vēl kaist: Smejoties mīļākā mīt tavā sirdī, Sēd tevim līdzās, locekļos lotus: Dziesmās un dejās lai nemitas sirds!

(Jautrs līdzdalības troksnis ēģiptiešu vietās, brāļi sēd klusi un drūmi.)


JĀZEPS

(Uz dziedātājiem.)

To dziedat: «Kluss ir mūsu taisnais kungs.»


DZIEDATĀJAS

Kluss ir mūsu taisnais kungs, Miesas zied un zūd kopš Re, Zemē iet, kas mēmos mīl. Kluss ir viss, kas bijis reiz, Kritis kaps, ne pelni put, Neatmin ne tie, kas mīl. Kluss ir vakarzemes miegs, Slēgta acs, kas brāļus redz, Auss, kas tēva balsi mīl.

(Izbrīnīšanās ēģiptiešu viesos, brāļi sakustas.)


ASNATE

(Uz Jāzepu.)

Ko dari? liec sev dziedāt bēru dziesmu?


JĀZEPS

Nāk jaunais gads, tad vecam jāmirst, - mirst.


ASNATE

Tik vecais ļaunums mirst, - dzimst jaunais prieks, Tik vecās sūrmes, dusmas, atriebes. Ak, Nofer, priekā nerunā par nāvi!


JĀZEPS

Kas pareģots? - Viens mirs.


ASNATE

Tev mūžam dzīvot. Man dzīves tik vien ir, cik tevi dzirdot, Cik tava balss man skan kā vīna putas.


JĀZEPS

Jā, mīļā, līksmosim!

(Uz namturi.)

Nest mazo Ozirisu, nāves zīmi, Lai, skatot viņu, svētku viesi zin: Pie laika līksmot, ļauties dzīves laimei!

(Top nests apkārt pa ēģiptiešiem - viņiem neliels miruša jaunekļa tēls, ar ērkšķiem apjozts, pēc ēģiptiešu senās dzīra parašas.)


POTIFERS

(Uz Jāzepu, klusi, uztraucas.)

Ko dari, Nofer, Oziriss nau īsts! Es redzu jaunekli, ar ērkšķiem joztu.


JĀZEPS

Kas jauns mirst, divkārt mirst, - ar ērkšķiem trejkārt! Šķiet nāves zīmogs labs.


POTIFERS

Bet īstais nau. Tu pārkāp svēto parašu!


JĀZEPS

Kā dažs, Kas mirst pret svēto parašu - vēl dzīvs.


POTIFERS

Es eju: labu neparedzu.


JĀZEPS

Tā i es.


POTIFERS

(Aiziet.)



ASNATE

Vai, Nofer! Klausi tēvu.


JĀZEPS

Klausu sirdi.


ASNATE

(Uz Jāzepu.)

Kad tēvu neklausi, tad klausi mani, - Tev senu dziesmu teikšu, dzied par mani: «Es aiziešu uz akāciju leju, Uz puķes zieda likšu savu sirdi, - Kad vīni kūsos tavā kausā - nāc! Tad saucu tevi; meklē manu sirdi!»


JĀZEPS

Es sevi meklēju, sirds nedzird tevis. Man mutē vīns ir rūgts, kā putna žults. Dzīvs ūdens manām lūpām top par dūņām. Es aizeju uz kalnu - vakarzemē.


ASNATE

(Uztraukta.)

Nē, nē, tu dzīvosi, cik saule spīd!

(Uzlec kājās.)

Klau! visi klausat manas dieves dziesmu! «Klau! - Oziriss ir piebriedusi vārpa, Ar zemi - Izidu to saites sien. Griež saites auksta dzelzs, tos pļāvējs šķir. Un sējējs graudus apkārt kaisa vējā. Zets sacērt Ozirisu gabalos Un izkliež miesas, - Izida tās vāķ Un dara dzīvas mīlas noslēpumā. Iekš Nila miklā lauka graudus sviež, Grauds laukā izmiekšē un zemē zūd. Bet citus miltos maļ un kvēlēs grūž, Rauj ārā, otrreiz maļ un kvēlēs vāra, Līdz grauds ir gaisis viss un beigta, un apēsts. Tos tomēr, tomēr, tomēr zeme rod, Pie mātes visi atkal atgriežas. Un sēklas grauds, kas miklumā bij zudis, Top saules siltā zemē atkal dzīvs. Kad nespēj celties pats, viņš asnus sūta, No savas miesas augli, celties augšā -: Tas melnu kapa grīdu cauri lauž, Tas jaunu sauli redz, - bet vecais zūd, Kā visas miesas garām iet kopš Re Un zemē atgriežas, kā laivas krastā. Velk lielos lokus saule: Amons-Re, Un mūžam augšanā un mūžam maiņā Ir rūgti jāmirst tev, lai dzīve celtos. Tu esi Nuters - dievs un jaunais zieds, No tevis graudi izaugs simtām tautām.»

(Atsēstas, uzliek Jāzepam rokas uz pleciem.)

Mans saplosītais Oziriss! - Tu augsi!


JĀZEPS

Es augšu, mijā, jā - bet pirms man jāiet Caur miesu saciršanu un caur kvēlēm.

(Jāzeps tausta sev ap krūtīm, paredzas viņa ērkšķu kreklis.)


ASNATE

Kas tev tur milst? Vai, Izis! bedres kreklis! Tu seno naidu dzel ar asinsdzelkeņiem?


JĀZEPS

(Uz Asnati.)

Nē, seno mīlu!

(Uz namturi norādīdama un maizēm savā galdā, un uz brāļiem.)

Aiznes tiem šo maizi. No mana galda, godēt kananiešus!


NAMTURIS

(Uz brāļiem.)

Kungs godā jūs, no sava galda dod.

(Sulaiņi uzliek ēdienus brāļiem priekšā, Benjamiņam dodami vairāk nekā citiem.)


RUBENSS

Lai slava kungam.

(Viņš un pārējie brāļi klanās pret Jāzepu.)


AZERS

(Klusi.)

Benjamiņam, lūk! Dod piecreiz vairāk, kaut pats jaunākais!


ZEBULONS

Ij Jāzeps, jaunākais, tā tapa godāts.


JĀZEPS

(Uz Asnati klusi.)

Es mīlu Benjamiņu, gribu priecēt.


ASNATE

(Tāpat.)

Nu, sāc jau runāt, ved uz lielo vēsti!


JĀZEPS

(Tāpat.)

Man dairs - vēl mirkli gribu saldo dzīvi - Lai nožēlo tie - žēlo - drusku sēro -

(Nopūšas, māj namturim, lai nes Ozirisa tēlu pie brāļiem.)


BENJAMIŅŠ

Kas tas par tēlu? - Zēns, ar ērkšķiem apjozts?


LEVIJS

(Pēkšņi atgriežas.)

Ko zēns? Ko ērkšķi?


RUBENSS

Dievs! Kas tas?


NAFTALIS

Kas tas?


NAMTURIS

Tas nāves Oziriss, - lai viesi zin Pie laika līksmot, ļauties dzīves laimei. Tāds tikums Ēģiptē.


LEVIJS

Kāds nejauks tikums!

(Māj brāļiem, virzās uz Jāzepa pusi.)

Kungs, atlaid mūs no dzīrēm, diezgan dzērām. Mēs zemu pateicamies tev par godu!

(Visi klanās Jāzepam.)


ASNATE

(Klusi uz Jāzepu.)

Ej! runā laipni! Viņi sabiedēti.


JĀZEPS

(Uz brāļiem.)

Ko, prom jau steigsaties? Kas spiež jūs iet? Vai peļat cienījumu? - Nau še jautri? Lai priecājas, kas taisnis, - drūms tik ļaunais. Jo katram nāks tā vaidu baiļu diena, Kad visas klaigas neizglābs no kapa: No mājas tevi raus un smiltīs metis, Rīs vienu daļu ūdens, otru saule. Tad taisnam alga būs: ēst dievu maizi, Dzert svaigu ūdeni un ēnā sēdēt, Un sirds tam elpos maigu ziedu dvašu. Bet ļaunos bargi tiesās nāves tiesa: Nāks četridesmit divi nāves grēki, Sāks prasīt tev: «Vai tu mūs nodarīji?» Un tad tiem sirdi nedos atpakaļ, - Jo sirds ir dzīves spēka sēdeklis - Bet pekles pagrabos to paglabās. Pa debess trepēm nakti būs tiem jākāpj, Un apkārt dēmoni ar briesmām draudēs.


ASNATE

(Uz Jāzepu, klusi, redzēdama, ka brāli uztraucas vēl vairāk.)

Ko dari? Nebiedē!


JĀZEPS

(Uz brāļiem.)

Nu tādēļ dzerat! Nu dziedat, klausat dziesmas!


LEVIJS

Kungs, ļauj iet!


JĀZEPS

(Māj Benjamiņam.)

Teic tu, vai nau še skaistāk kā pie jums?


BENJAMIŅŠ

Še mežu nau.


JĀZEPS

Lūk, palmas, granātas, Lūk, sikomores!


BENJAMIŅŠ

Kur ir Mambres ozols?


JĀZEPS

(Sakustas.)

Lūk, niedrās skaisti ibisi!


BENJAMIŅŠ

Kur cīruls?


JĀZEPS

Še salas nau, nedz ziemas.


BENJAMIŅŠ

Nau i ziedons.


JĀZEPS

Viss klajs viens kviešu lauks!


BENJAMIŅŠ

Bet kalnu nau.


JĀZEPS

Līdz mākoņiem, lūk, taustās piramīdes! Mēs paši ceļam kalnus.


BENJAMIŅŠ

Mums ceļ dievs, Mēs paši cēlām tikai mātes kapu.


JĀZEPS

(Pieceļas, bet atkal apsēstas.)

Ak, mātes kapu!

(Pēc brīža.)

- Mums ir labirints Ar tūkstoš alu telpām!


BENJAMIŅŠ

Mums ir bedre Pie Zihemas.


JĀZEPS

(Aizkustināts.)

Pie Zihemas! - Vai briesmas?


BENJAMIŅŠ

Nē, skaisti! Tur es rotājos kā bērns.


JĀZEPS

(Sērīgi.)

Tu laimes dēls! - Tur brāli jūs - tur zuda - Jums brālis? - Jūs to - tagad nožēlojat?


BENJAMIŅŠ

Sen laiks.


JĀZEPS

(Rūgti.)

Viss labāks jums, bet ļaudis mums Ir labāki.


BENJAMIŅŠ

Bet taisnāks nau neviens Par Judu.


JĀZEPS

(Ironiski.)

Viss jums ir, - i taisnība.

(Uz Asnati, klusi.)

Ko? vai tie nožēlos? par labu vērtīs?


ASNATE

Kad teiksi, nožēlos.


JĀZEPS

(Uz Asnati.)

Pag!

(Uz brāļiem.)

Sakat man, Vai brālis mira viens vai vēl kāds līdzi?


IZAŠARS

Jā, Dina ar.


JĀZEPS

(Iekliedzas.)

Ko? Dina?


LEVIJS

(Uz Izašaru.)

Klusi!


JĀZEPS

Runā!


IZAŠARS

Tā noziedzās, to ievīlām ar viltu -


JĀZEPS

(Iesaucas.)

Kā!


IZAŠARS

Teicām, brālis sauc, - tad sadalījām.

(Uztraukums ēģiptiešos.)


JĀZEPS

(Uzlec.)

Ak, zvēri! zvēri, zvēri! un ar viltu!

(Atkrīt savā krēslā.)


BRĀĻI

(Aiziet ātri, gandrīz bēgšus.)



(Tie paši, bez brāļiem.)


ASNATE

Ak, Izida! - Ak, piedod! - Ak, viss beigts!


JĀZEPS

Nu sāksies.


ASNATE

Ko tu darīsi?


JĀZEPS

To pat, ko viņi. Kas taisnis, tas var vilt, - lai jūt tad viltu! Tiem došu nāvi, tad būs izlīdzināts.


ASNATE

Ar citu nāvi nevar izlīdzināt, Nedz mieru gūsi, zudis tik tavs lielums.

(J ā z e p s un A s n a t e aiziet.)



(Ienāk S u l a i n i s, aši.)


SULAINIS

(Uz namturi.)

Nāc, namturi, kungs sauc.


SARGS

Kas būs?


SULAINIS

Būs, būs.


VIENS

No ganiem nelabs gaiss, man pagurst sirds.


OTRS

Ko tie tā aizbēga, tie aitu purni?


TREŠS

Jau agrāk steidzās prom, - vai nau kas paņemts?



(Tie paši. Ienāk n a m t u r i s.)


NAMTURIS

(Uz Sargu.)

Ej tu pie kunga!

(Sargs aiziet.)


SULAINIS

(Uz namturi.)

Ko tev teica?


NAMTURIS

(Noslēpumaini, klusi.)

Ko? Trūkst lielā ziedojamā sudrabkausa.

(Uz Sargu, klusi.)

Kungs lika, es tiem iebāzu, nu būs.


SARGS

Ak, gudri, labi!

(Aiziet.)



NAMTURIS

(Dikti.)

Tiesa tūliņ būs. Tos ganus tiesāsim.


VIENS

Tā gudri, labi!


OTRS

(Uz namturi, klusi.)

Kungs, sakat, vai tie aizbēga?


NAMTURIS

Jau rokā.



(Tie paši. Ienāk S a r g s, top ievesti b r ā ļ i no bruņotiem sargiem.)


SARGS

Te ir!


KĀDS ĒĢIPTIETS

Zagt aitas prot, pie zelta pieķer!

(Ēģiptieši smejas.)



(Ienāk J ā z e p s.)


RUBENSS

Lai mūžam dzīvo mūsu kungs! Še esam Mēs, tavi kalpi, ko mums pavēl kungs?


BRĀĻI

(Dziļi klanās.)


JĀZEPS

Jūs labu atmaksājāt man ar ļaunu.


RUBENSS

Mēs ļauna neapzināmies, lai kungs mūs žēlo!


JĀZEPS

Šai pašā pagalmā, pie sava galda, Jums, ganiem, parādīdams augstu godu, Es mieloju jūs līdz ar ēģiptiešiem -


BRĀĻI

(Dziļi klanās.)


JĀZEPS

Un ko jūs darījāt? - Jūs sudrabkausu, No kura dzeru es un pareģoju - Jūs paņēmāt! - Jūs padarījāt ļauni!


RUBENSS

Kungs, kungs, ko runā?


LEVIJS

Pasarg dievs no tā! Lūk, naudu, ko mēs maisos atradām, Mēs atvedām, un kā lai nu mēs zagtu No tava galda sudrabu un zeltu?


JĀZEPS

Lai pārmeklē!


JUDA

Pie kura, kungs, no mums Tas kauss tiks atrasts, tas lai nāvē mirst, Turklāt i mēs par taviem vergiem būsim!


JĀZEPS

Lai notiek tā, kā esat runājuši. Pie kura atrasts tiks, tas būs mans vergs, Jūs citi brīvi varat mājās braukt. Nu, taisat vaļā katris savu maisu.

(Pamāj ar roku. Sargi ievelk iekšā maisus; brāļi attaisa katrs savu, sargi pārmeklē.)


RUBENSS

Pie manis nau, es esmu nevainīgs.


IZAŠARS

Ak, kad tik nebūtu pie Levija!


LEVIJS

Kas drīkst par mani teikt? Es goda vīrs!


VAIRĀKI

Nau! Nau! - Pie Zebulona nevar būt!


NAFTALIS

Kad Izašars aiz muļķības nau ņēmis?


IZAŠARS

Vai daudz par tādu kausu dabū naudas?


SARGS

Tik daudz, cik vērts tu pats ar aitām kopā.


OTRS SARGS

Ha! ha! vai nu tev žēl, ka nepaņēmi?


IZAŠARS

Ko nu vairs!


SARGS

Goda vīrs uz pagaidām!


OTRS SARGS

Nē, apkrāpts goda vīrs!


SARGS

Bez laimes dzimis!


VAIRĀKI BRĀĻI

Nau, nau!


JUDA

Ak, laime, nu mēs brīvi būsim! Pie Benjamiņa nevar būt.


SARGS

Jā, jā. Tik jauniņš! Vai tas zags?


OTRS SARGS

Kas še? Kas tas?

(Izceļ no Benjamiņa maisa sudraba kausu un rāda to smiedamies. Ēģiptiešos troksnis un smiešanās.)


SARGS

Lūk, kādi gani!


BRĀĻI

(Izbijušies vaimanā, Levijs ar Simonu sačukstas.)

Vai man! vai man! vai man! Tas kungs mūs šaustījis ar savu rīksti!


ZEBULONS

(Paklusu.)

Lūk, labie dēli! Tie no Raeles!


LEVIJS

Dēļ viena jācieš mums bij pratinājums, Nu otris galīgi mūs pazudinās.


DANS

Tad labāk būtu pazudis i šis.


SIMONS

Žēl, žēl, ka mēs to pirmo nenokāvām.


BRĀĻI

(Sāk ķildoties savā starpā.)


JĀZEPS

Lai brāļi mieru tura savā starpā.


SARGS

Cst! klusu stāvat! Nebadaties, auni!


JĀZEPS

Kā jūs to darījāt? Vai nezinājāt, Ka to tāds vīrs kā es spēj paredzēt?


JUDA

Ko mēs lai sakām vairāk manam kungam? Ko varam runāt vai kā attaisnoties? Dievs tavu kalpu grēku atradis. Lūk, mēs un tas, pie kura atrasts kauss, Mēs būsim mana kunga vergi.


JĀZEPS

Nē! To nedaru, - tik tas (Rāda uz Benjamiņu.) lai ir mans vergs, Bet jūs ar mieru ejat atpakaļ Pie sava tēva!


JUDA

Kungs, ļauj tavam kalpam Teikt vienu vārdu kungu ausu priekšā Un nelaid savām dusmām iedegties Pār tavu kalpu, jo tu esi tas, Kas vāraus.


JĀZEPS

Tad runā!


JUDA

Tu teici: jauno brāli vedat šurp! Kad nebūs līdzi tas, jums mana vaiga Vairs neredzēt!


VAIRĀKI BRĀĻI

(Apstiprinot.)

Vairs neredzēt, kungs teica.


JUDA

Mēs tēvam teicām to, tad teica tēvs: Bij divi dēli, - aizgāja tas viens; Man sacīj': saplēsts - vairs to neredzēju. - Kad šo nu ņemsat ar, tam tiks kas ļauns, Tad manus sirmos matus ievedīsat -


VAIRĀKI BRĀĻI

(Pārtraukdami.)

- Ar vaimanām iekš bedres ievedīsat!


JĀZEPS

(Sakustas.)

Ā!


JUDA

Kad nu es pārnāku pie tava kalpa, Pie mana tēva, un tā zēna nau, Pie kura dvēsles sienas viņa dvēsle -


RUBENSS

(Starpā runādams Judam.)

Zēns tēvam vecam dzimis, viņš to mīl -


JUDA

(Turpinādams.)

Tad notiks, ka viņš mirst, kad neredz zēna.


BRĀĻI

Tad notiks, ka viņš mirst.


JĀZEPS

Ā, mirst -


JUDA

Jo es, Es tēvam galvinieks par to -

(Rāda uz Benjamiņu.)

Es teicu: Kad es tev zēnu atkal neatvedu, Tad visu mūžu nesīšu to vainu.


BRĀĻI

(Atkārto.)

Tad visu mūžu nesis viņš to vainu.


JUDA

Ļauj tādēļ man tā zēna vietā palikt Par tavu vergu, bet tas zēns lai iet.

(Klusu un nogriezdamies.)

Jo kā pie tēva iešu bez tā zēna? Man būtu jāpieredz tie sirdsēsti, Kas tēvam notiktu.


JĀZEPS

(Piepeši uzlēkdams no krēsla.)

Lai visi iziet, kas pie manis ir!

(Aizgriežas prom pret troņa krēsla sienu raudot. Visi aiziet.)



JĀZEPS

(Viens.)

Mans tēvs! mans tēvs! mēs tavus sirmos matus Ar vaimanām iekš bedres iegrūdīsim!

(Raud aizelsies.)

Tu viens kā miets, kam zari apkapāti, Tur, zemē iesprausts, klusi trūd' un lūsti - Bet dēli savstarp kaujas te uz nāvi!


(Priekškars.)


PIEKTAIS CĒLIENS




Skatuve tā pati, kas ceturtā cēlienā.



(J ā z e p s, viens pie sienas raudādams, senāk A s n a t e, uztraukta, kā ievainota. Ieraugot Jāzepu raudam, viņa pārsteigta, iežēlodamas.)


ASNATE

Tu raud'?


JĀZEPS

(Atraidoši pamāj ar roku.)


ASNATE

(Atkal vēsi.)

Vai ieskat': - pats nu tapsi ļauns? Sev prasi taisnību un citiem nedod! Spied vājos -


JĀZEPS

Vājos?


ASNATE

Zūd tavs lielums, - raudi.


JĀZEPS

Ne tādēļ! Tiek tiem viņu likums.


ASNATE

Viņu - Ne tavs! - Bet augstāks tavs, dēļ tā tu cīnies.


JĀZEPS

Nu, lai es ļauns! Tad mani sapratīs. Man cita ceļa nau: iet nāves cīņa Starp divām taisnībām.


ASNATE

Tu ļauns dēļ Dinas. Un raud'.


JĀZEPS

Dēļ Dinas ļauns? - Un raudāt? - Nē! Es cīņu pametu, jo lauza žēlums, ' Jo sīkais žēlums lika aizmirst lielo. Šis žēlums briesmīgs ierocis tiem «vājiem», Bet nevar palikt puscīņā. - Tu nāc Kā Amons Ramzim, kad tas briesmās brēca. Es pagurstu še viens tai mūža cīņā, Man dvēsle sāp kā pārstaipīta dzīsla. Uz dzīvi - nāvi liktens mani lauž, Dod tu man taisnību, nāc, saprot' tu! Ja nesaproti tu, tad es tik zvērs, Kas alkst pēc asins.


ASNATE

Taisnība tev tā: Tik piedot, apžēlot!


JĀZEPS

Kas piedot ir? Vai jaunu teikt par labu? Ļaunam tapt? Nē, jaunu vērst par labu, tas ir piedot. Jo citād' zvēri aprīs cilvēkus Un cilvēcība noliegs pati sevi Un samīs dīgļus; kas uz labu tiecas. Tad zeme plīsis, izlēks pūķis - ļaunums!


ASNATE

Ar varu nevar vērst, viss ļauns no varas. Ne cilvēkus var vērst, tik viņu dzīvi.


JĀZEPS

Tad visu dzīvi vērst!


ASNATE

Kad tiktu tev Tā taisnība, tad lūztu pasaulsbalsti.


JĀZEPS

Lai lūzt, kad balstās jauna pamatos, Ne taisnībā!


ASNATE

Tā taisnība ir nāve: Pirms viņas priekšā iespēj stāvēt dvēsle, Būs kājas slacināt sirdsasinīm, Būs viņu izmeklēt aiz trijām nāvēm: To Izis sega sedz, kas atklāj - mirst.


JĀZEPS

Es gribu meklēt.


ASNATE

Vai! Ko runā dusmās? Kur palikt man? Kur Ēģiptei?


JĀZEPS

Bez manis Var dzīvot ļaudis, ne bez taisnības.


ASNATE

Es nezinu, kā dzenies? Kurp tu ej? Pret brāļiem cīnies tā? Kas tevi dzen? Man jācieš tik, man jānes cīņas sāpes. Un es tev visu devu, visu sevi. Un visi devām, Ēģipte man līdz. - Tu neredzi. -


JĀZEPS

Es redzu - nepietika.


ASNATE

Un visa pasaule -


JĀZEPS

Vēl dvēsle tukša.


ASNATE

Rij jūra salu, netop paēdusi, Dzer tuksness mākoni, nau atdzēries.


JĀZEPS

Nau atdzēries.


ASNATE

Tik viens nau dots tev - Dina. Dēļ tās tu apgriez visu pasauli.


JĀZEPS

Ak, Dina, tā gan taisnību man deva, Kas visa pasaule pret taisnību?


ASNATE

Tai ziedo visu, ļaudis, mīlu, mani -


JĀZEPS

Un sevi! - Saprot' mani, dod man to!


ASNATE

Kas sevi mīl un savu taisnību, Tas visu pasauli sev dara šauru, No sevis atstumj nost, - līdz paliek viens.


JĀZEPS

Dievs! dievs! Tu nesaprot'! Vai es jau viens? Vai sevi mīlu? Vai ne Ēģipti?


ASNATE

Tu mīli Dinu.


JĀZEPS

Viss mans mūžs bij tevim.


ASNATE

Bij Ēģiptei, bij cilvēcei, ne manim.


JĀZEPS

Un tev iekš cilvēces.


ASNATE

Man nepietiek.


JĀZEPS

(Iekliedzas no brīnuma.)

Tev nepietiek? Ko vēl?


ASNATE

Vēl dvēsle tukša.


JĀZEPS

Tas augstākais, man vairāk nau.


ASNATE

Vēl ir! Tu pats! dod sevi man!


JĀZEPS

Es cilvēces.


ASNATE

Tu mans, es nedodu nekam!


JĀZEPS

Ak, Asnat! Ļauj izbeigt cīņu, jauj pie sevis tikt!


ASNATE

Nē, tūdaļ!


JĀZEPS

Tad es nebūšu vēl pilnīgs. Ko derēs? Netapšu tā savs.


ASNATE

Bet mans!


JĀZEPS

Neviens man neļauj mani, - Dina viena.


ASNATE

Tad ej pie tās!

(Taisās aiziet.)


JĀZEPS

(Izbrīnījies.)

Ak, Asnate, i tu? Es pirmo reizi redzu tevi ļaunu, Tu vienmēr laipnā, pilnīgā kā zeme. Tu atkrīti no Izidas? Tu lūsti! Mans liktens visu pasauli man lauž.


ASNATE

To nāves ēnā dzen!


JĀZEPS

Nē, Dinā dzīve!


ASNATE

(Aizgriežas un iet prom.)


JĀZEPS

Ak, neej! glāb! - Kaut skaties manā cīņā! Varbūt kaut redzi manu taisnību! Pret dzīvi lieku dzīvi -


ASNATE

Riebj man vara.

(Aiziet.)



JĀZEPS

(Viens.)

Tad esmu viens!

(Atkrīt savā krēslā, rokas saņēmis. Piepeši jūt ērķšķu dūrienu, paskatās savā bedres kreklā.)

Tad iešu viens pret visu pasauli! Ar žēlām nebūs tiem vairs mani veikt! Es neesmu tik atriebējs par sevi, Par dzīves dīgļiem un par cilvēkiem - Ir svētā jāatriebj un saules lēkts! Un pati dzīves taisnība pret nāvi! Nu es tos samīšu un atmetīšu. Nu topi cieta, sirds.

(Sit trokšņa trauku, ienāk Sargs.)

Ved vainīgos!



(Top ievesti b r ā ļ i.)


JĀZEPS

Es žēloju jūs reiz - jūs brāli kāvāt - - Es tagad redzu gan, kas jūs par ļaudīm: Tas viens tur atzīstas par vainīgu,

(Rāda uz Judu.)

Bet citi jūs, ko slēpjat savus darbus? Jūs pus tik atzināties, neteicāt, Ka vairāk nokāvāt kā savu brāli.

(L e v i j s sačukstas aši ar Simonu, Danu un Izašaru, un jaunākiem brāļiem.)


LEVIJS

No viņa asins, kungs, man rokas skaidras.


SIMONS

Mēs nevainīgi, kungs - viņš darītājs!

(Rāda uz Judu.)


IZAŠARS

Un tur tas vecākais!

(Rāda uz Rubensu.)


LEVIJS

Tos ņem un sodi: Mūs citus apžēlo un atlaid mājās!


VISI

(Runā.)

Mēs ceļos, pazemīgi tevi lūdzam!


JUDA

(Satrūkstas, tad nicinoši noskatās uz Leviju un Simonu.)

Nu, labi tā! - kungs, jāt es vainīgais.

(Nometas arī ceļos.)


JĀZEPS

(Uzbudināts.)

Tas nau vēl viss!

(Piepeši iekliedzas.)

Jūs vairāk kāvāt! asnīs izšķaidījāt No dzīvām miesām gabalus kā suņi, No Dinas!


LEVIJS

(Izbrīnījies.)

Dinas?


SIMONS

Ak, tā nieka skuķa!


JĀZEPS

(Pārsteigts, ar varu apspiezdams uzbudinājumu.)

Ā! - nieka skuķe! - un tas ir jums viss!


JUDA

Tas viss! Vai tev kas vairāk? Mums nau daļas. Bij skuķe Simona, tā viņa vara.


JĀZEPS

(Satriekts, pusmehāniski.)

Tā viņa vara -


JUDA

(Turpina.)

Vainīgs es pie zēna; Es zināju, ko daru; man bij žēl, Bet baidīdamies es to atdevu.


RUBENSS

(Sagrauzts, domīgs.)

Es arī vainīgs; cerēju, ka vēlāk No bedres izvilkšu; es bēgu prom, Lai nedzirdētu, kā viņš žēli vaid, Man vāja sirds, es asras nepanesu - Bet, kad es pārnācu, tā nebij vairs. Es drēbes saplēsu, kā briedis brēcu. Man brāļi teica, ka viņš saplosīts No nikna zvēra, ak - tā nebij vairs.


JĀZEPS

(Sēd valdīdamies, galvu rokās, tad strauji saceldamies.)

Ar žēlām atkal gribat mani veikt! Nē, nē! es atriebējs un aizstāvis Par dzīves pašas taisnību pret nāvi! Jums žēlastību ļauj tik nožēlot.


JUDA

(Pieceldamies un Rubensu aicinādama.)

Ko vaidam, brāļi! Celies! Beigts ir beigts, Nu tikai sataisies uz nāves sodu.


JĀZEPS

(Satrūkstas.)

Uz nāves sodu! - Nožēlojat pirms.

(Uz Judu.)

Par ko tu ceļos nekrīt', vainīgais?


JUDA

Es gaidu sodu; nau man vairs, ko lūgt.


RUBENSS

(Uzklausās un aši pieceļas arī, uz Judu.)

Jā, brāl, tik skumjās aizmirsos.


BENJAMIŅŠ

(Uz Judu.)

Es līdzi!

(Pieceļas un nostājas Judam līdzās.)


JUDA

Tu ne! tev jāpaliek pie tēva.


BENJAMIŅŠ

Ļauj Man būt, kur varons Juda!


JĀZEPS

(Sāpīgi, klusi.)

Ak!


JUDA

Nāks laiks Tev cīņā iet, nu tēvu glāb, krīt' ceļos!


BENJAMIŅŠ

(Žēli noskatīdamies, lēni aiziet pie citiem brāļiem un, ceļos nokritis, aizklāj rokām galvu.)


JĀZEPS

(Atkal saceldamies.)

Kur Dinu nokāvāt? Kurš kāva? sakat!


JUDA

Kas to vairs atmin? - visā atzinos. Ko gribi vēl, kad vainīgais tev rokā.


JĀZEPS

(Nopūšas, tad atkal bargi.)

Es jūsu nožēluma neredzu.


JUDA

Es esmu izpircis; ko nožēlot?


JĀZEPS

(Rāda uz brāļiem.)

Un tie?


JUDA

Es visus esmu izpircis.


JĀZEPS

(Uzlec no krēsla.)

Tu izpirki? - Ar ko? - Tu izpirki? Ar atzīšanos vien? Ar vienu vārdu? Tā maksa lēta ir par jūsu darbiem.


JUDA

Tad ņem vēl manu galvu piedevām.


JĀZEPS

(Uzsauc.)

Es tavu sirdi gribu.


SIMONS

(Atlec atpakaļ, sagrābdams Leviju.)


JĀZEFS

(Rādīdams uz viņiem.)

Gribu jūs Līdz īkstīm pārbaudīt un jūsu domas Sev likt uz plauksta!


JUDA

To tu nevari.


JĀZEPS

Es nevaru? - Ha! ha! - Man vara likt, Lai tev še pat no krūtīm sirdi izgriež.


SARGI

(Sašķindina bruņas un soli panāk uz priekšu.)


JUDA

(Uzbudinājumā.)

Rauj manu sirdi laukā, - būs tev rokā Tik pukstošs, asins plūstošs loceklis, Ne mana sirds! - Tā saceļas pret tevi!


LEVIJS

(Bailīgi.)

Ko dari?!


JUDA

(Ar dziļāko apvainojumu.)

Dvēslēs grib mums iespiesties!


JĀZEPS

(Nicīgi pasmīn.)


LEVIJS

(Rauj Judu aiz svārkiem.)

Klus'! klus'!


JUDA

(Rāmāk, bet noteikti.)

Kā ēģiptiets var tiesāt jūdus?


JĀZEPS

(Ironiski.)

Bet cilvēks cilvēku?


JUDA

(Ar stingru pārliecību.)

Nē, jūds tik jūdu!


JĀZEPS

(Auksti, viegli, griezīgi.)

Vai jūsu brālis, ko jūs nokāvāt, Gan nebij cilvēks ar -? tik jūds? - Vai viņš Kā cilvēks sāpes nejuta? - Jeb jūdam Sāp mazāk nekā cilvēkam, kad griež? -

(Drusku apstādamies, kā gaidīdams.)

Vai es kā cilvēks arī nevaru Par viņa sāpēm prasīt gandarību? - Jūs tiesāt še kā cilvēks cilvēku? - Ne jūds tik jūdu?

(Gaida atbildi.)


JUDA

(Stāv, drūmi klusēdams, neatrazdams atbildes.)


JĀZEPS

(Viegli ironiski.)

Jeb tam gandarījāt - Jūs paši?


JUDA

Miris viņš - laiks gandarījis, Un visu izdzēsis, un smiltīm klājis.


JĀZEPS

(Drusku sēri.)

Bet viņa sāpes? Vai tās izdzēstas? Varbūt pat nāve viņas neizdzēš? Varbūt caur smiltīm cauri viņas brēc? Varbūt pie vakarupes sēd un raud, Un gaida, līdz tām nesis gandarību?


JUDA

(Atkal stingrā pārliecībā.)

Ko roc tu pagātni no zemes laukā? Ar miroņsmaku pildi mūsu nāsis? Viņš miris, beigts, un viņa miņa dzēsta.


ĒĢIPTIEŠU SARGI

(Uztraucas.)


JĀZEPS

Ne viņa vārda jūs vairs neminat?


JUDA

(Noteikti.)

Ne viņa vārda! - Viņš kā nebijis.


JĀZEPS

(Uzlēkdams.)

Ak vai! ak vai! - Ne viņa vārda vairs!



(Pašķiras priekškars aiz troņa durvīm, un uz mirkli parādās izbijusies A s n a t e.)



ĒĢIPTIEŠU SARGI

(Kurn.)

Tāds briesmīgs noziegums! Tāds nāves grēks!


JĀZEPS

Tā jūsu gandarība - divkārts grēks! Jūs divkārt viņu nokaujat, kad liekat I viņa vārdam aizmirstībā mirt!


SARGS

(Panākdams uz priekšu.)

Kungs, sodi tos ar zemes lieliem sodiem!


JĀZEPS

(Uz Judu.)

Teic nu! Vai vēl es nevaru jūs tiesāt, Kā cilvēks cilvēku?


JUDA

Nē, jūds tik jūdu!


LEVIJS

Kas noticis, tas noticis, kā vajga. Dievs pats to lēmis savā gudrā prātā. To nebūs grozīt tev.


SIMONS

Kas guļ, lai guļ!


RUBENSS

Kas mirušam vairs kait, viņš rāmi dus.


DANS

Kas kritis - kritis; ko tur augšā celt? Kad krietnāks būtu bijis, nebūt' kritis.


NAFTALIS

Tu teic, ka dzīvi aizstāvi pret nāvi: Nu pats tu nāvi cel un nospied dzīvi!


JĀZEPS

(Nicīgi.)

Es redzu, cilvēku iekš jūdiem nau; Ne cilvēks jūs var tiesāt - jūs par zemu!


LEVIJS

Nē, jūds tik jūdu!


JĀZEPS

Aiz viena vārda cerat paslēpt grēku?

(Lēni pieceļas visā augumā.)

Nu, lūk! Tad es jūs tiesāšu - kā jūds!


BRĀĻI VISI

(Uztraukumā, savā starpā viens caur otru runādami.)

Kā jūds? kā jūds? - vai! Vai man! - Ko viņš saka? Ak, Izraēļa dievs! - Kas šis tāds ir? - No svešiem būs, kas dzīvo mūsu vārtos - - Būs dzirdējis par bijušo ko melšam -


LEVIJS

(Dziļi klanīdamies.)

Tu esi līdzīgs pašam vāraum - Tev būs ko ausis iepūtis kāds vergs, Kas grēku dēļ no mūsu teltīm izstumts; Kāds jūds, kas apbērts nicīguma pīšļiem; Kas apspļauts siekalām kā netīrs tārps!


JĀZEPS

(Lēni.)

Es saku vēlreiz: jūs še tiesās jūds!


RUBENSS

(Klusu.)

Ak, Izaka un Ābraama dievs!


ZEBULONS

Viņš dur ar bailēm kā ar dzeloņiem!

(Brāļi stāv baigās gaidās.)


JUDA

(Uz priekšu panākdams.)

Tu ēģiptiets pēc auguma un vaiga; Tev sieva ēģiptiete; dievs tev Amons, Tu velti mūs tik pārbaudi un baidi.


JĀZEPS

Ha! ha! Es esmu jūds.


BRĀĻI

Ak vai! - Ak, brēkas!


JUDA

Un ja tu esi jūds, tad - atkritējs! Tavs grēks ir lielāks nekā tava dzīve. Tu vari sodu ciest, - ne mūs še tiesāt.


JĀZEPS

(Lēni.)

Es varu tiesāt - jūs - un gribu tiesāt.


BRĀĻI

(Bailīgi.)

Vai! vai!


JUDA

Kaut vari un kaut gribi tiesāt, Tev nau tās tiesības!


DANS

Tās ir tik vienam, Un tas cieš klusu, - tas mūs neapsūdz.


SIMONS

Tas mirons guļ, tas augšā necelsies; Tam pilna mute piebērta ar smiltīm.


LEVIJS

(Smiedamies.)

Tas visu piedevis un aizmirsis.


JĀZEPS

(Iekliedzas.)

Nekas nau piedots! un nekas nau aizmirsts. Vai jums nekā tās mutes nevar aizbāzt?


BRĀĻI

(Sašļūk atkal un savelkas pulciņā. Juda viens paliek drūmi stāvot kā kaujas gatavībā.)


JĀZEPS

(Uz Judu, ironiski.)

Tu esi taisnis, un tu neuzvarams! Lūk, visas bultas atlec nost no taisnā!

(Nikni, klusi.)

A, pag! tu locīsies zem manas kājas! Viens vienīgs vārds, un tava taisnība Kā ķerta vilku māte bailēs kauks! Kā sapuvusi vīģe smiltīs pārsprāgs!

(Skaļi un spēcīgi.)

Man ir tās tiesības! - Lūk - es tās mirons! Es - Jāzeps!

(Piepeši skaļi iekliedzas.)

Vai jūs manis nepazīstat?


JUDA

(Atkrīt atplestām rokām atmuguriski; Benjamiņš viņu uzķer un, nolaizdamies ceļos, tura viņu, pret sevi atslējis.)


RUBENSS

(Aizstreipuļo kādus soļus atpakaļ, tad, aizgriezdamies projām un apklādams vaigu, paliek stāvam.)


CITI BRĀĻI

(Pirms saspiežas vēl ciešāk pulciņā, stāv dažus acumirkļus sastinguši bailēs, tad, piepeši rokas izplētuši, kliegdami bēg uz visām pusēm; paliek briesmu pozās stāvot pie sienām.)


SIMONS

(Aizbēdzis aiz ēgiptiešu sarga, ceļos pakritis, apķeras tam ap kājām.)


LEVIJS

(Nobēdzis pie durvīm, laužas laukā.)


JĀZEPS

Ā! nu tu krīti gan! nu rausties zemē! Ko! Kalnu zibins klintis izšķaidījis! Vai sarkana tuksnešvējš jums mutes slēdzis? Jums nāves braucienā brēc ausis spoki! Ha! turies! Kritīsat no saules peklē!

(No katra teiciena, kā no cirtiena, brāli sakustas un raustās.)


BENJAMIŅŠ

(Uz Judu, klusu.)

Mans Juda, celies! Tur tas niknais vīrs - Nau Jāzeps! - Jāzeps bija maigs un mīļš.


JUDA

(Tik sakustas un apsedz galvu.)


JĀZEPS

Ha! ha! ha! ha! - Man smiekli atkrīt sirdī.

(Rūgti.)

I Benjamiņa dvēsle man ir zagta!

(Citā balsī.)

Ha! ha! Nau Jāzeps - tas bij maigs un mīļš! - Lūk, tādu jūs nu mani padarījāt! - Tas nebij jūds. - Un es, - es tapis jūds!



(Ieskrej bailēs A s n a t e.)


ASNATE

Ak, Nofer!


JĀZEPS

Nenāc, Asnat! ej!


ASNATE

(Aši, saraustīti.)

Es dzirdēju, ka lielās briesmās brēc - Es domāju, ka nokauj - skrēju glābt - - Tu bāls un briesmīgs! - Tie tur stingi stāv! - Tie bailēs raustās! - Teic! -


JĀZEPS

Es nokāvu!


ASNATE

Tie dzīvi!?


JĀZEPS

Nedzīvas ir viņu dvēsles - - Un viņu taisnība. Es uzvarēju -


ASNATE

(Grib Jāzepam tuvoties.)

Ak, Nofer! -


JĀZEPS

Nenāc! nenāc manim klāt! Es esmu netīrs no tā cīniņa: Es sevi aizsviedu, lai veiktu tos. Fē! fē! - Es tapis jūds un līdzīgs tiem! Mans uzvarvaiņags pil no riebuma.


ASNATE

Ak, Nofer!


JĀZEPS

Ej! manas acis nevar tevi redzēt! Nost visu dzīvi!


ASNATE

Izis! Izis! Izis!

(Aiziet.)



(J ā z e p s un b r ā ļ i.)


JĀZEPS

(Atkrīt savs krēslā kā paģībis, rokas izplētis. Īsāks brīdis klusuma.)


BENJAMIŅŠ

(Lēni tuvojas gulošam Jāzepam, klusi.)

Vai esi Jāzeps? - Nerunā un nekust!


LEVIJS

(Sakustas un klusi pieceļas, kā uzelpodams.)


PĀRĒJIE BRĀĻI

(Tāpat bailīgi sakustas, tik Juda paliek nekustošs.)


BENJAMIŅŠ

(Pieiet gluži tuvu un skatās Jāzepam vaigā.)

Vai pierē rēta, ko sev ieplēsa, Man riekstu sniedzoties?

(Piepeši klusu iesaucas.)

Ir Jāzeps!


BRĀĻI

(Atkal atšļūk un sastingst, atskan dobji.)

Vai!


BENJAMIŅŠ

(Tura un apskata Jāzepa roku.)

Ir tava roka!


JĀZEPS

(Atmozdamies, klusi.)

Tu tas - Benjamiņ?


BENJAMIŅŠ

(Skaļi, nokrizdams ceļos pie Jāzepa.)

Es! es! tavs Benjamiņš! es tavs! es tavs!


JĀZEPS

(Klusi.)

Ak, mans -!

(Viņš apskauj Benjamiņu. Īss brīdis klusuma.)


JĀZEPS

Ak, brāļi! - Es jau jūsu Jāzeps!

(Izpleš rokas pret viņiem aicinādams.)


BRĀĻI

(Piepeši visi pieceļas un metas atkal ceļos.)


JĀZEPS

Nāc, Juda! Rubens! nākat visi! visi!

(Viņš pieceļas un iet pretī Judam, un skūpsta to. Juda aizgriežas raudot. Noskūpsta tāpat Rubensu, kurš paliek Jāzepa tuvumā. Uz pārējiem brāļiem, kas paliek ceļos un nenāk klāt.)

Jūs nenākat, - tad eju es pie jums.


BRĀĻI

(Lielās žēlabās sāk skaļi raudāt.)

Ak vai! - ak vai! - ak vai! -


JĀZEPS

Ak, jūsu lielās raudās viss ir izpirkts, Ak, nožēlotais jaunums vēršas labā, - Nu dzīva top i jūsu taisnība.

(Uz Leviju, to skūpstīdams.)

Še, Levij, skūpsts, ko atrāvu tev toreiz!


LEVIJS

(Pienāk un saņem skūpstu, pazemīgāk un dziļāk klanīdamies nekā citi brāļi, bet tad atkāpjas tālāk no Jāzepa.)


JĀZEPS

(Uz Simonu.)

Nāc, Simon! - Tās vairs nau starp mums!


SIMONS

(Stāv sarāvies, kad Jāzeps viņu skūpstījis, aizbēg projām. bet pie durvīm paliek stāvot un, kad Levijs pienāk viņam klāt, aizvirzās no Levija nost, tad uz Jāzepu, norauti.)

Ņem tu to!


PĀRĒJIE BRĀĻI

(Top no Jāzepa skūpstīti un paliek ap viņu.)


JĀZEPS

(Apsēstas atkal tronī un sauc skaļi.)

Nāc, Asnat! Asnat! Asnat! Ļaudis, nākat!

(Viņš noliecas pār brāļiem, kuri nometušies pie viņa uz ceļiem.)



(Ienāk aši A s n a t e, P o t i f e r s un ē ģ i p t i e š i: s a r g i, g a l m i n i e k i, ļ a u d i s.)


ASNATE

(Redz Jāzepu noliekušos pār brāļiem, sauc.)

Lūk! lūk, kā debess noliecas pār zemi! Tavs sapnis piepildās!


JĀZEPS

Viss piepildās. Nu nāc ar Izidu un svēti mūs! Ir tavi svētki lieli: šodien mirst Pats nāves atriebums un piedzimst miers!


ASNATE

(Izstiepj rokas pār Jāzepu un brāļiem, tad.)

Ak, Nofer, mīļais! nu tu labs, nu mans! Nu redzu tavu taisnību!


JĀZEPS

Ne visu.


POTIFERS

(Tāpat svēti, izstiepdams rokas pār Jāzepu un brāļiem.)

Dēls, veici sevi, - esi svēts. - Nu lūk: Par ļaunu nevar atmaksāt pēc laika!


JĀZEPS

Ak, nevar atmaksāt par labu arī, Pie laika mīlējat, lai nau par vēlu! Es naidu nolieku -

(Viņš pašķir goda svārkus un noņem sev no krūtīm ērkšķu kreklu.)

Šis kreklis zīme: Ar to es bedrē mests, ar ērkšķiem durts. Lūk, še vēl ērkši!


BRĀĻI

(Izbrīnējušies, skatās ar bailēm un ar nožēlumu.)


BENJAMIŅŠ

Tas tas pats ir, - kurā - To brīnumsapni redzēji, ka liecās Tev saul' un zvaigznes! - Te vēl vajga būt Tai ciruļspalviņai, ko ievēru Par mīlas zīmi. - Lūk!

(Rāda, noņēmis spalviņu.)

Tu ērkšķus juti Tik ilgus gadus! mīlas nejuti?


JĀZEPS

(Iesaucas.)

Vai! es!


ASNATE

Tie ērkši bija i starp mums. Nekas mūs nešķirs vairs.

(Saņemdama Jāzepa roku.)


JĀZEPS

Ak! mīļā, vai!


POTIFERS

(Paņem ērkšu kreklu.)

Šo naida kreklu dosim mīlas rokām.

(Uzkar viņu pie Izidas tēla.)

Nes, Izida, uz labu!


JĀZEPS

(Ievaidas klusi.)

Vai!


POTIFERS

Ko vaidi?


JĀZEPS

(Klusi.)

Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst, Man augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj.


POTIFERS

Teikts tempļa vārtu svētā uzrakstā: «Ir strādnieks algas vēris» - lūk, tevi mīl!


RUBENSS

Tāds mīlīgs puisīts bij!


SIMONS

(Norūc.)

Tas nabadziņš!


JĀZEPS

(Piepeši iesaukdamies.)

Lūk, lūk, tas vārds! Pēc tā es ilgojos Jau visu mūžu, - nu tas nāk par vēlu! Nu vārds tik vītis zieds, kas uzsprausts kapā. Es ilgojos to ziedu gūt vēl dzīvs, Man visam mūžam būtu pieticis Viens vārdiņš: mīļais puisīts! - nu par vēlu Šai manai dzīvei, šinī mīļā saulē, Ko manas miesas jūt, ko redz šīs acis! Gars laiku lokos redzēs jaunu gaismu: Tā jaunā gaisma nesildīs šīs miesas. - Mans gars, iekš saules tēva ieiedams, Pa dienām nostaros ar sauli zemē, Pa naktīm mirkšinās ar zvaigznes acīm, - Pats, iznīcībā saldams, sildīs jūs. Ak, tad jūs mani mīlēsat, es zinu. Bet mana dvēsle katru mirkli cerēs, Ka reiz jūs dvēsles mīlēsat vēl dzīvas, Kad tās, vēl miesās tērptas, mīt starp jums, Un negaidīsat, kad tās gaisā gaist. Jo cits nekas tā mīlu nespēj atsvērt, Es nesniedzu to vairs - es biju vājš, Nu eju, asras alga man - par vēlu! -

(Atkrīt savā krēslā un sāk skaļi raudāt. Brīdis klusuma.)


ASNATE

Tev visās krāsās mērcēta bij dzīve, Ar tumsu aplieta un ēnā celta, Bet visam cauri atspīd nu tavs vaigs, Tas maigais mēness tūkstots gadu naktis.


POTIFERS

Nu, neraud', dēls, bet svini prieka dienu, Nu zeme gaiša taps un celsies rīts.


BRĀĻI

Ak, neraud'! mīļo brāli! mīļo brāli!


JUDA

Mēs visu atkal vērtīsim par labu!


IZAŠARS

Ko raudi, Jāzep? Jāmirst tev ir taču!


JĀZEPS

(Paceļ galvu un uzklausās.)


NAFTALIS

(Uz Izašaru.)

Klus', klus'!


IZAŠARS

(Paskatās tik uz Naftali un atmet ar roku, turpinādams uz Jāzepu.)

Tu dzīvoji, lai mums ir maizes, - Nu ir, - nu mirsti! Tu vairs nevajdzīgs. Jo ciltstēvos tu netiec, tu ne jūds. Varbūt, ka pieņemam vēl tavus dēlus.


VAIRĀKI BRĀĻI

(Grib Izašaru atturēt.)


JĀZEPS

Nē, laidat!

(Uz Izašaru.)

Tiesa tev, tu nevainība! Es eju, paliks cits. Ko viens spēj vairāk, Kā turēt tautu? Bet tam jāstāv ārpus. Ne jūds es esmu vairs, ne ēģiptiets, No dzīves atrauts, sapnī izgaistu, Zem kājām zeme zūd, es krītu bedrē - - Vēl tik es vajdzīgs: zemi Gozeni Jums dodu dzīvot tur ar bērnu bērniem, Ar lieliem un ar maziem lopiem, visiem.


JUDA

(Uz Jāzepu.)

Nē, dzīvo! pacelies uz spožumu! Tu būsi ciltstēvs!


LEVIJS

(Ļoti pazemīgi.)

Nē, - tu kungs, ne jūds.


JUDA

Tad būsi divas ciltis: savos dēlos! Bet Levijs izkaisīts taps Izraēlī!


JĀZEPS

(Pieceldamies un taisīdamies iet.)

Tad eju!


ASNATE

(Iekliedzas.)

Vai! - ko? iet? - Es nesaprotu!


JĀZEPS

Es eju meklēt lielo taisnību, Kas vieno visumu un viņā mani; To taisnību; kas salauž pasauls balstus.


ASNATE

(Iekliedzas un pakrīt zemē.)

Vai! vai!


POTIFERS

(Uz Jāzepu.)

Tā taisnība ir šausmas, Nofer! Pirms viņas priekšā iespēj stāvēt dvēsle, Būs kājas slacināt sirds asinīm! Būs viņu izmeklēt aiz trijām nāvēm! To Izis sega sedz, - kas atklāj - mirst! Es teicu tev: tas rakstos der, ne dzīvei.


JĀZEPS

Būs derēt dzīvei ar!


POTIFERS

Ak, Kahemna!


JĀZEPS

Man vajga meklēt!


ASNATE

(Piepeši uzlec kājās, sajūsmībā iesaucas.)

Es tev eju līdz! Es tevi šodien atradu no jauna! Es sevi lauzu, es tev līdzīga! Kā zeme pārplūstu es ziedoņmīlā - Es tevi zaudēt nevaru!


JĀZEPS

Tu lielā! Tu sevi lauzi līdz kā es, - lauz vairāk! Ved bērnus jūdos uzņem pasauls nastu! - - Pie tevis otru dzimteni es radu, Pie tevis atstāju, - man jāiet trešā. Es savas taisnības pats esmu nevērts. Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst, Man augstāk jāceļas, kā cilvēka spēj! Es eju viens priekš visas pasaules.


ASNATE

(Apskauj Jāzepu, tad pieiet pie Izidas tēla un paceļ rokas, tad abus bērnus pieved pie Juda, kurš uzliek tiem rokas uz galvu, tad, bērnus paņēmusi, nostājas līdzās tēvam.)


JĀZEPS

Es visu pasauli jums atdodu, Sev paturu tik dvēsli!


ASNATE

(Uz Jāzepu, sēri.)

Ak, un es? Ne dvēsles nepaturu - tu man dvēsle! - Bet visu pasauli tu liec man nest!


JĀZEPS

Tu, skaidrā, spēj to nest, - Mēs neradāmies, Man jāiet tālumā, lai atrastos. Pie Ozirisa savu godību Es nolieku - kails nācu, kails es eju.


POTIFERS

(Iesaucas.)

Kopš tūkstots gadiem tas nau noticis, Kopš paša Kahemna!


ĒĢIPTIEŠI

Kahemna! Kahemna! Kahemna!


RUBENSS

(Uz Jāzepu.)

Ņem manu zizli!


AZERS

Ņem manu maizi! Nu mēs dodam tev!


JĀZEPS

(Paņem maizi un zizli.)

Lai svētība ar jums un visu zemi!


BRĀĻI

Lai tevi vada Izraēļa dievs!


ASNATE

Uz vakariem, uz vakariem tu ej, Un Nila viļņi līdzi vaimanā.


ĒĢIPTIEŠI

Brauc mierā! piebrauc miera vakarostā!


POTIFERS

Vai! zeme pati apēd sējēju! Bet ej! Tu izplet šaurās ļaužu robežas; Tu sit bez vāles, tu bez loka šauj, Tu vairo to, kas dzimis līdz ar tevi, Tu - tas, kas atjauno mums mūžību!


JĀZEPS

(Runā ekstāzē, paceldams rokas.)

Es redzu atkal savu dzimteni: Tur stāvā klints - tur Dina, tur es kāpšu - Es mirdams nemiršu - nāks saules sūtņi - Tie man zem kājām spārnu segas klās, Tie spožā saules zemē mani nesīs, Es iešu jaunā cīņā cīnīties: Es savu spozmu - vienošu ar sauli, Es nākšu saskaņā ar visumu, Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast, Ar ģintīm būšu viens un gūšu mieru, Tur nebūs sienas vairs starp - es un cits, Starp - taisnis, netaisnis, starp - būt un nebūt. - Un tad es atnākšu jums atdot sauli.

(Aiziet, neatgriezdams vaigu.)



(Paliek v i s i p ā r ē j i e, bez J ā z e p a: daudz balsis sāk raudāt, ļaudis grib grūt Jāzepam pakaļ; daudzi krīt ceļos, daudzi vēcina ardievas.)


POTIFERS

Lai viņam neseko! lai pakaļ neraud! Lai neatvadās un lai nekrīt ceļos! Viņš sevi izdzēš še uz jaunu vizmu. Pēc tūkstots gadiem ir mums atgriezies Jauns Kahemna!


(Priekškars.)

Retrieved from "https://wikisource.org/w/index.php?title=Jāzeps_un_viņa_brāļi&oldid=997552"