Indulis un Ārija

From Wikisource
Jump to navigation Jump to search

PERSONAS




INDULIS, kūru virsaitis, Embotes pils valdnieks

ĀRIJA, Kuldīgas pils vācu komtura meita

KŪRI- virsaiši, labieši, kareivji: 

       PUDIĶIS, ČANDRA

       UĢIS, zemgaļu zēns, Induļa bruņnesis

       ZUKS, viņa jaunākais brālīts

       VIZBULĪTE, meitene kalpone

       Kūru sievas un meitas

       Kūru ziedotājs, kūrēji, kareivji, kalpi, ļaudis


LEIŠI - MINTAUTS, Leišu kunigaikstis 

       Leišu bajāri un virsaiši:

       P A R B U S,   L E N G V I N S,    K A R G U T S

       T U Š E, vecene, svētnīcas apkopēja

       A L D A, Lengvina meita

       S V A I S T A, leišu jaunava

       Leišu bajāri, kareivji, ziņneši, kalpi, ļaudis


V Ā C I - B E R N E KS F O N H Ē R E N S, Kuldīgas komturs, Ārijas tēvs 

       A U G S T Ā K A I S   B R Ā L I S, bruņenieks mūks

       K U N O, bruņenieks

       V A I R Ā K I   B R U Ņ E N I E K I

       V E C A I S   V A L T E R S, kareivs

       Vācu kara pulki, priestri, sievas un meitas, ziņneši, izsaucēji, ļaudis


Notikumu vieta: Embotes pils un apkārtne - Vilku lauks un Vilku grava, Pudiķu ciema mežs, leišmale

Notikumu laiks: kūru brīvības karš ap 1243.g.


Par viņiem dziesmu sīkās balsis klus, - Jūs nepazīstat savus varoņus, Bet dārdot iet tie vēl pa tagadni Uz nākotni.



PIRMAIS CĒLIENS




Priežu mežs Pudiķu ciema tuvumā, Embotes apkārtnē. Zāļains klajums, ozoli, celmi. Agrs rīts.



(I n d u l i s guļ zem ozola; viņš ir bez bruņām un vairoga, tikai ar zobenu. Atmozdamies, pret miegu cīnīdamies.)


INDULIS


Ā! diena aust! - Es saldi aizmirsos, - Bet gulēt nebij ļauts. - Ko steigt! - Ko atriebt! - Es neatceros, ko? - Kas grauž un dzen - Nu tūdaļ, tūdaļ! - vienu mirkli vien!

(Atlaižas atkal guļu, bet tūdaļ atkal ceļas sēdus.)

Ak, nakts sāk noņemt savas mīļās segas, Lai bērni kā vēl ritinās zem tām. - - Tāds smagums rokās kā no rudzu pļaujas, Un sirds kā aizvainota. - Augšā! draugi! - - - Kur draugi ir? Kur zirgs? Koš, koš! - Kur klīdis?

(Piepeši atjēgdamies uzlec, iesaucas ar pilnu balsi.)

Ak vai man! vai man! - uguns, asins, sērs! Nau, nau, neviena nau! Guļ dziļā asinsmiegā mani draugi! Melns, ogļains tukšums, kur bij tēvija! Tur draugu dvēsles klīst kā pelnu plēnes. - Viss nopļauts karaspēks! Lūk, tā tā pļauja! - Tad, vācus griežot, roka stinga man. - Gan draugi necelsies, kaut bālās krūtis Ar sārtām vācu asnīm liet tiem pilnas, - Bet smieties nebūs tiem, kas nodeva! - Jods pastardienas pirti kūriem kūris, Mūs dzelžiem pēris, asnīm mazgājis Un lāvas pilnas piemetis ar miesām. - Nu, nāc nu, Mintaut, piekop rudzu pļauju! Tu sen mūs skaudi! - Nāc, nu nebūs vēls, Kā vēls tev bij mūs glābt. - - Kas vairs man draugs? Tik tumšā nakts vēl draugs, i tā, lūk, bēg. - Ak, mazā Vizbulīte, kur gan tu? Kā puķīte būs kaujā kājām mīta.

(Uģis ienāk uztraukts ar tāses ogu kārbiņu.)


UĢIS

Cit! vīrs, - ko kliedz tik dikti! meldziri Jāj dzelžains.


INDULIS

A! - Kur tu te radies, puis? - Jau aust! - Vai ķēmojies kā vadātājs?


UĢIS

Mēs ogojam.


INDULIS


Vai tuvu ir kāds ciems?


UĢIS


Tur mūsu ciems.


INDULIS


Kā sauc?


UĢIS


Nu, pašu ciems.


INDULIS


Ko muļķo? es tev!

(Grasās sist.)


UĢIS


Nesit! Pudiķis - Tev kaklu noraus -


INDULIS

Ā! viņš glābts, mans draugs!


UĢIS


Cit, nekliedz, vīrs! tur dzelžains!


INDULIS

Kāds tur dzelžains? Teic, vai pie Pudiķa nau Vizbulītes?


UĢIS

Kāds ērms! Es nezinu, vai tās vēl zied.


INDULIS

Šī cauru mūžu zied.


UĢIS

Tad skuķis būs?


INDULIS

Vai ciemā ļaudis ir no Induļpils?


UĢIS

Nē, sievas vien un bērni saskrēja, No vāciem bēgot; vīri krituši, Kā mieti žogā neliecas, tik lūst.


INDULIS

Tad tur tie glābušies, varbūt i viņa.


UĢIS

Tos nodevuši labieši.


INDULIS

Nē, nē! Kas saka to?


UĢIS

Nu visi lai! - Bet pils Kā sarkans mēness dega ziemeļos. Tur šorīt redzas: stāv zils dūmu stabs.


INDULIS

Ak, vai man! vai man! vai man!


UĢIS

Vai tu pats - No Induļpils?


INDULIS

Jā.


UĢIS

Vai tu bērns vai sieva?


INDULIS

Ā, ā! i puika var nu mani smiet!

(Aizgriežas. Ienāk Zuks, Uģa jaunākais brālis, bailīgi, sarunā paklusi.)


ZUKS

Nāk šurp, nāk šurp tas dzelžainais! ved zirgu!


UĢIS

Viņš dzelžos smags; zirgs nenes zāļājā.

(Uz Induli.)

Dzi? Skrej nu turp! - Un mēs, zin', neogojam, Bet lūkojam, vai nenāk dzelžainie, Ko nakti vadātājs, to dienā mēs. -

(Uz puiku.)

Tu mazais, tec un, vāci ķircinot, Ved viņu gluži purvā, lai tur stieg.

(Puika paskrien prom un paglūn.)


INDULIS

Ko? bruņenieks? - Vai citiem noklīdis? Vai mani dzen? - Bet pag, to dzīšu es! To purva velnam nedošu. Ved šurp! Pats pērkons man to dod par upuri. - Kāds ir tas dzelžains?


UĢIS

Viss no vietas balts, Liels baltu spalvu pušķis cepurē.


INDULIS

Va velns, kāds prieks! Būs viņš! To meklēju Pa visu kauju: vācu baltais liktens! I viņš pēc manis dzinies, - radis šeit Vai pašā biežņā? jeb to vedis Jods? - Lai nāk, lai nāk, še būs pret viņu vīrs! -


UĢIS

Bet tu bez bruņām!


INDULIS

Ha! - Man bruņas dusmās Kā sausu zaru to mans niknums degs. Tas jērs, es vilks, - ū! ū! Tas jērs, es vilks!


UĢIS

Vai dievs! tas taču dzelzs! - Tas veicams nau! Viens dzelžains simtiem sagriež cilvēku! Tik pērkons spēj to saspert.


INDULIS

(Atmet ar roku.)


UĢIS

Vai i tu? Tad taču esi vīrs.


ZUKS

Ū, bēgsim, lūk! Nāk, nāk, jau še! - Aiz krūmiem aizmuksim!


UĢIS

Jā, tec un ciemā pastāsti, kas bij.


ZUKS

Es skreju; atskries visi skatīties.


UĢIS

Lai lūko, vai nau citi vāci.


ZUKS

Skriešu.

(Aiziet.)



INDULIS

(Skatās uz Āriju, kura tuvojas, bet uz skatuves vēl nau redzama)

Ā! re, kāds stalts.


UĢIS

Un kas par staltu zirgu! Viss balts kā dievakumeļš. Tas mums labs.

(Sauc.)

Ū! Paga! Ā!

(Taisās aiziet.)

Es atskriešu tūlīt. Lai brālīts to ved māiās. - Kaujies vien, Bet labāk bēdz! ved vāci muklājā!

(Aiziet.)



INDULIS

(Viens. Uz aizejošo Uģi.)

Tec, puisīt, tec. - Viņš savu balto zirgu Pie koka sien. - Mans melnais zirgs, kur tu? Mans biedris zirgs! Tu zobiem vācus žņaudzi, Vēl krizdams, kaklā vācim iekodies, Tā miri, nepalaidis vaļā. Atriebt! I tevi, pēdējs biedris, atriebšu.



(Ienāk Ārija. baltās bruņās, ar baitu vairogu.)


ĀRIJA

(Pārsteigta paliek stāvot.)


INDULIS

Tas tu! nu nāc! - nāc krist! Kur vizo tu, tur bariem vāci velk, Kā putni, dziedot pakaļ baltai dienai, Bet mūsi - iztraucētas avis - bēg. Te ir, kas nebēg. Tevi meklēju. Ne bruņu man, ne vairoga, tik šķēps, - Es tomēr tevi veikšu, dzelžu vīrs! - Jūs visus apkāvāt, bet pēdējs kūrs, Tas vācu balto liktens vizmu dzēsīs, Un beigās uzvarētie uzvarēs!

(Indulis uzbrūk, Ārija tikai gainās ar vairogu. Austras sarkanie stari krīt uz Āriju.)


INDULIS

Ā! ā! uz tava baltā spalvu pušķa Aust asiņaina gaisma! Asins līst No galvas tev pār visu balto stāvu! Tu labu zīmi dod man, māte saule. Dzied meitas: Karavīri bēdājas, Ka asnīs gaisma aust - Pār tevi asins! Tu manai tautai, tu tās izlēji! Lai š o d i e n saule tavas asins redz. Tu v a k a r redzēji, kā asinis mums Pār zaļiem laukiem sarkans saziedēja.

(Cērt.)

Še ceļš, kur tavām asnīm plūst, še būs!

(Cērt un, kad arī Ārija cērt, atlec smiedamies.)

Ha, ha! un saulē tavi pušķi deg, Tā vakar liesmās dedza mūsu ciems! Tu, saule, dod, lai liesma top mans šķēps!

(Lec saule sarkana. Indulis pret sauli atgriezies, atiedams nost no Ārijas, rokas pacēlis augšā.)

Tu, saule, lecot visiem laimi lem. Man visu ņem - - šī tava uguns blāzma Man pekle šķiet, ko nakti kūris Jods: Par skaliem mana pils, par salmiem kvieši. Tu visu ņēmi man, - - to vienu dod!

(Uz Āriju rādīdams.)

Es līdz ar viņu visu ņemšu sev.

(Saules stars uzkrīt uz Induli.)

Tu, saule, soli!

(Uz Āriju.)

Lūk, tu būsi mans! Es tevi paņemšu, kā karavīrs Ņem kaujā sievieti par verdzeni!


ĀRIJA

(Sakustas un sāk uzbrukt Indulim.)


INDULIS

Ā, nu tu uzbrūc reiz! Nāc vien! Es tevim tagad maksāšu. Ha! ha!

(Atlec no Ārijas cirtieniem.)

Tu jērs, es vilks! ū! ū! - Tu jērs, es vilks! Še ņem! Par ciemiem ņem, par pili ņem! Par kautiem brāļiem še! Par tēviem še! Par guni še! Par ūdeni! Par viltu! Par smietām meitām še! vēl še! vēl še!

(Ārija piepeši beidz uzbrukt.)

(Ienāk Uģis.)


UĢIS

(Uz Induli.)

Nu piekopts zirgs. Nu palīdzēšu tev. Ved purvā! purvā!


INDULIS

Ej!


UĢIS

Lūk, pagurst, cērt!


INDULIS

Viņš stāv kā stabs un mēms kā stabs! Vai nevar tevi piespiest vārdu teikt? Tad vaidēt spiedīšu, kā latvji vaid. Tev mēle izkaltusi, balss tev čākst, Pār kūriem kliedzot lāstus, - taurējot: Lai kauj un plēš un dur, un cērt; un ēd! Nu klūp tev balss kā rejošs kurts bez elpas. Vai doma nogura tev izgudrot Vēl jaunas mocības priekš latviešiem? Nu vārga vārna ierāvusies tup? - Vai bail tev balsi rādīt nespēku? Vai kauns, ka. balss kā asinskāram vilkam, Ne cilvēkam?


ĀRIJA

(Nokaunējusies novēršas.)


INDULIS

Tu atraujies?


UĢIS

(Iesaucas.)

A-u!


INDULIS

Vai sirds tev ar, ne plēšņa rīkle vien?


ĀRIJA

(Vairās tik ar vairogu.)


UĢIS

Nu, laiks! nu dod tik, dod tik! viņš jau slābst!


INDULIS

Tu nevairies? - Vai kaujā piekusi? Nu atpūties un sēd! - Lūk, tur ir celms.


UĢIS

Ak, neļauj, neļauj! Tagad ņem un veic!


INDULIS

Ej, puis, dod dzert!

(Atslienas pret koku. Ārija atsēstas.)


UĢIS

(Aiziet un tūtiņ atnāk ar ūdeni ogu kārbiņā, dodams Indulim.)

Še būs!


INDULIS

(Uz Āriju rādīdams.)

Tam vairāk slāpst, Tas smagas bruņas nes, es vieglis, raits.


UĢIS

Man bail.

(Uz Āriju.)

Vai nesitīsi?


INDULIS

Viņš ir mēms.


UĢIS

Bet vāci viltīgi.


INDULIS

Dod man.

(Uz Āriju.)

Še, dzer!


ĀRIJA

(Dzer.)


UĢIS

(Uz Induli.)

Nāc piecelies!

(Uzsit viņam uz pleca.)

Tu labi darīji!

(Indulis iesmejas, arī Ārija, Uģis aiziet nokaunējies.)



INDULIS

Čirkst putniņš? - Vai tu smej? Vai dzelzs ir dzīva? Vai, arī vāci jūt? vai smej? vai raud? Vai dzimst no sievas, ne no dzelžu rāvas? Vai tēvi ar jums ir, ne mežakuiļi?

(Ārija uzceļas.)



UĢIS

(Ienākdams uz Induli.)

Še zied vēl vizbules.


INDULIS

Tu lāga zēns! Man mīļa viņa. Būs man drošāks spēks.

(Uz Āriju.)

Jums maigu meitu nau kā vizbulīšu.


ĀRIJA

(Piepeši uzbrūk.)


INDULIS

Ā, pēkšņi cērt. - Es ķerts. - Nau vairoga.


UĢIS

Ved purvā! turp!


INDULIS

Re, deg. - Šī vizbulīte - Lai dziedē brūci.

(Piespiež puķi pie ievainojuma, atvelkas uz ozola pusi; piepeši iesaucas.)

Ā, es atradu!

(Norauj lielu ozola zaru un tur to sev priekšā kā vairogu.)

Nu, ozol, sargā mani zaļām rokām!


ĀRIJA

Ā!


INDULIS

Lūk, kur nu tavs pārspēks?


UĢIS

(Smejas.)

Lai nu cērt!


INDULIS

Mans mežs un vizbulīte mani glābs, Dos tevi rokās man, tu vācu liktens.


UĢIS

Tu vīrs kā Induls pats, tik brangs - un gudris!


ĀRIJA

(Izrāda pārsteigumu.)

Ā! Ā!


INDULIS

Kas tā par balsi, tāda maiga?

(Atkāpjas.)


ĀRIJA

(Uzbrūk.)


INDULIS

Tu cērt, nu tad lai Induls tevi veic. Tu jērs es vilks, ū! ū!


ĀRIJA

(Ievainota krīt un ievaidas.)

Vai! vai!


UĢIS

A-u! Tikai Induls cērt, a-u! a-u!


INDULIS

Ā,ā! i runāt tevi piespiedīšu, Jau vaidēt piespiedu. - Bet kāda balss? Vai sievietes? Vai ķēmi mani viļ ar uzvaru, Par kuru es tā priecājos? Nu, klau!

(Ārija iestenas.)

Nes ūdeni!


UĢIS

Es gribu redzēt!


INDULIS

(Uģis aiziet.)



ĀRIJA

Ak, vai man, vai man!

(Paģībdama.)


INDULIS

Dievs! ir sieviete! Man visa uzvara par kaunu top.

(Atbruņo Ārijas cepures vizīru.)

Ak dievs, cik skaista!

(Ievirza Āriju saulē.)

Saulīt, skaties šurp! Tik balta, smalka putu pūtiņa! Bāls vaidziņš tēraudā kā ziediņš ledū! To sārto lūpu vizbulītēm nau, To melno matu iezilganām ēnām! - Ak, acu vākos zilas dzīsliņas, Trīc plakstieni! - Ak vai! Ko izdarīju? Ak, manu smago dzelža sitienu! Ne sudrabbārkstītēm to nedrīkst skart, Ne zieduspilvas nedrīkst virsū pūst!


UĢIS

(Pārnāk ar ūdeni; ierauga Ārijas vaigu un no bailēm izlej ūdeni.)

Vai dieviņ, sieva! tā no sumpurņiem! Tā asins dzer un cilvēkus ēd dzīvus.


INDULIS

Dod ūdeni! - Ak, izlēji. - Vēl lāsa,

(Paceļ tāses kārbiņu.)

To mutē ieliešu. - Tās ziedu lūpas! Tik cieti aizslēgtas, - kā atdarīt? Man pirkstos tirpas iet, tās aizskarot, Kā drudzī kauli dreb.

(Uz Uģi.)

Tec, atnes vēl!


UĢIS

Vairs tuvu nau, būs tālāk jāiet.


INDULIS

(Noliek Ārijas galvu uz ozolzara, ar kuru bij vairījies.)

Dod, ozol, dusu šai, kā sargu man! Ak, acis atdarās - kā zila guns!


ĀRIJA

Kur tēvs? Kur esmu es? - Teic, jaunekli!


INDULIS

Pie ļaudīm esi. Guli vien.

(Starpbrīdis)


ĀRIJA

Man apkārt mežs. - Kur tēvs? - - Ā, kauja bij - - Kā meža irbes kūrus dzenājām - - No prieka lēca mediniekiem sirds. -


INDULIS

Tā no nāvesbailēm medījumam.

Ā! Ko? Kas esi?

(Pieceļas sēdus, tausta sev galvu.)

Ko tā galva sāp? - Tu runā citādi kā mūsu ļaudis. -

(Piepeši atjēgdamās.)

Vai! cepure man atsegta! Ak, kauns! Nu matu šķipsna iznāk. -


INDULIS

Spīdošs zīds! Kā dārgos audumos no dienvidiem.


ĀRIJA

Kas esi tu, kas manu kaunu redz? Ka vīru bruņās tērpos, būdama -


INDULIS

Ja tev ir kauns, es acis vēršu nost, Bet drosmi apbrīnoju pretniecē.


ĀRIJA

Tu kūrs! - Nu atjēdzos. - Ak dievs, tu kūrs!


INDULIS

Es kūru mežairbe, ko tu medī, Bet palūk, medījumiem arī sirds; Un irbe medinieku norēja.


ĀRIJA

Ak, svētā Māre, noņem man šo kaunu!

(Dur Indulim ar zobenu.)


INDULIS

(Ievainots.)

Ā, dur, kad nevairos! Tas nau jums kauns! Tev šķēpu noņemšu.

(Aizsviež viņas zobenu projām.)


ĀRIJA

Man kauns, man kauns!

(Pūlas celties un aizvirzīties nost.)


INDULIS

Es tevī neskatos, kaut acuraugs, Kā gaismas nejutis, tik tevi vēršas; Kaut sirds uz tevi velk, kas cirti man.

(Norauj lapu zariņu un sniedz to Ārijai.)

Šīs maigās lapas lai tev vaigu sedz, Tās vairāk der par bruņucepuri. Man pietiks saldās, nedzirdētās balss Un zilā zibens, kas caur lapām zib.

(Ārija, lūkojusies caur zariņu, nu novēršas.)

Kā gurdums mani velk.

(Atsēstas.)


ĀRIJA

Zēns teica: Induls - Vai Induls esi tu, kas uzveici?



UĢIS

(Atnes ūdeni.)

Še ūdens būs.


INDULIS

(Uz Āriju.)

Ņem, dzer un atveldzējies!


ĀRIJA

Vai Induls esi, teic, - tas veldzēs vairāk.


INDULIS

Es Induls.


ĀRIJA

Svētā Māre, paldies tev! Tad mani veicis cienīgs karavīrs.


UĢIS

Es jutu, ka tu Induls, Induls!

(Strauji skūpsta viņu.)


INDULIS

Ā!

(Paģībst.)


ĀRIJA

Vai! slēdzas zilo acu plakstieni, Kā mākoņi sedz gaišās debesis! Tu bāls! tu asiņo! Mans dievs!


UĢIS

(Uztver ģībstošo Induli.)

Še asins!

Še jauna vāts, ak vai!

(Uz Āriju.)

Tu ragana! Tu vācu viltniece, tu siti to, Kad viņš bez sarga bij! Pag', maksāsi! Tu vīli to, ka esi sieviete, Tu viņam samaitāji uzvaru.

(Sauc mežā.)

A-u! A-u!


ATBALSS

A-u!


ĀRIJA

Kas tur? Kas nāk?


UĢIS

Nāk vilcēni, kas tevi plēsīs.


ĀRIJA

Dievs! Tie zvēri - pagāni lai mani skar?! Ak, kauns un riebums! Kur es paslēpšos?

(Paceļas, bet atkrīt.)

Ak dievs, nau spēka. Indul, atmosties! Tu manim zaru devi acis slēpt, Kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešos?


UĢIS

Ha! ha! - A-u!


ATBALSS

A-u! A-u!


UĢIS

Jau še!



(Atskrien daži z ē n i un s k u ķ e s, viņu starpā Vizbulīte. Ā r i j a aizsegusi seju ar zariņu.)


PIRMAIS ZĒNS

(No Embotes.)

Lūk, tur! Lūk, tur! Kāds balts! - Ar melniem matiem!


OTRAIS ZĒNS

(No Embotes.)

Bēdz, bērni, nost! viņš nau vēl gluži beigts.


UĢIS

Ha, nākat droši! Induls uzveicis.


OTRAIS ZĒNS

Lūk, tur vēl otris guļ. Kad neceltos!


UĢIS

Tas celsies gan; tas Induls.


VIZBULĪTE

Ak! mans kungs!

(Klausās, vai elpo; apsēstas pie viņa.)


SKUĶE

(Uzdurdamās uz Ārijas zobena.)

- Vai! Šķēps!


OTRAIS ZĒNS

Tam pieduroties, dzirkstis dzirkst.


PIRMAIS ZĒNS

Ko dari, neprāts? nost!


UĢIS

Jūs visi gļēvi!


OTRAIS ZĒNS

Tu, zemgals, nezini, kāds dzelzī velns.


PIRMAIS ZĒNS

Viens dzelžains tūkstots kauj, ka asins šķīst.


UĢIS

Viens Induls kava šo, - to zinu es! Šurp, zēni, aiznesīsim Induli.


VIZBULĪTE

Mēs arī nesīsim.


UĢIS

Mēs negribam, Ka skuķu rokas aizskar varoni.


VIZBULĪTE

Kas tur par varoni?


UĢIS

Ko jaucies vīru darbos? Vai gribi būt kā tā?

(Rāda uz Āriju.)


VIZBULĪTE

Ko lamājies!


SKUĶE

(Uz Vizbulīti.)

Vai tas nau vīrs?

(Rāda uz Āriju.)

Nāc skatīt, Vizbulīt!


VIZBULĪTE

Ej vien, es nesīšu.


UĢIS

Tu, Vizbule?


VIZBULĪTE

Nu es! - Kas daļas tev?


UĢIS

Tad vari nest, Tu viņa kalpone. - Es palikšu Un sargāšu še viņa gūstekni.

(Pieiet pie Induļa. Vizbulīte viņu bīda nost. Zēni aiziet ar Induli uz nestavām no zariem. Vizbulīte seko.)



(Bērni lodā ietālim ap Āriju. Sāk pienākt pa vienai, tad pa vairākām sievas un meitas.)


PIRMĀ SKUĶE

Ko viņš (Uz Āriju rādīdama.) priekš acīm tura zariņu?


OTRĀ SKUĶE

Tas skuķis melsa ko par sievieti.


UĢIS

(Stāv pie Induļa koka, rokas sakrustojis.)


PIRMĀ SIEVA

(Nāk steidzīgi, ar otru runādama.)

Zēni un viens skuķis aiznesa Induli; gluži vienos gabalos esot sakapāts, kā mūsu nabaga vīriņi kaujā ap pili. Tos nu jau tagad vāci griež un ēd no iesma.


OTRĀ SIEVA

(No Pudiķiem.)

Nekā, nekā, - šeit jau vāci guļot sakauti, kaudzēs sakrauti. Viens uz otra, viens uz otra. Rokas, galvas pa visu mežu izsvaidītas.


TREŠĀ SIEVA

(Pienāk.)

Induls esot veselām virknēm leišus sasējis kā paipalas auklā, kam nenākuši laikā palīgā Embotei.


OTRĀ SIEVĀ

(No Pudiķiem.)

Mels, mels, viņmāt: Pudiķis vācu ūdenī mērcētos kūrus veselu dēķenu samērcis šepat mūsu purvā.


CETURTĀ SIEVA

(No Leišmales, pienāk.)

Rekur guļ! rekur guļ! - Vienos dzelžos, ko tādam zobens lai iedara?!


PIEKTĀ SIEVA

Gluži beigts; nekustas. (Pienāk pie Ārijas, nobīda zariņu Vai! tas jau gluži kā sievišķa vaigs!


CETURTĀ SIEVA

Acis vaļā! Kas par beigtu! (Atbēg nost.) Tavas negantas acis, kā vilku mātei!


VAIRĀKAS SIEVAS

Sieviete, sieviete, sieviete!


PIRMĀ SIEVA

Paskat, kā nosarka, kā vara sakte!


ZĒNS

Nez, vai kož ar?

(Liek Ārijai zariņu pie galvas.)


ĀRIJA

(Paceļas, visi bēg. Viņa atslejas pret koku.)


UĢIS

To liekat mierā, tā ir Induļa!

(Panāk uz priekšu.)


OTRĀ SIEVA

Ko šis par Induli? - Pats Pudiķu!


UĢIS

Tā pieder Indulim kā verdzene.


ĀRIJA

Tu melo, zēn! es esmu brīva kundze! Ar Induli tik vien es cīnīšos. Nost, riebekļi, jūs, nicinātais bars!

(Visi atkāpjas.)


UĢIS

Nost, sievas, jūs! -

(Uz Āriju.)

Es tevi nelaižu, Līdz kamēr neatzīsi Induli. Un bēgt es tevi aizkavēšu gan!

(Aiziet.)


PIRMĀ SIEVA

(Stāv līdzās citām attāļu, runā pusbalsī.)

Skat, knauķis! Kāda valoda! Kur tāds cēlies?


OTRĀ SIEVA

(No Pudiķiem.)

No Pudiķiem; paša dieverēns, no zemgaļu malas.


PIRMĀ SIEVA

Sieviete vien ir, bet tāda varvērzes mātīte. Labi, ka asinīm notecējusi.


CETURTĀ SIEVA

(No Leišmales.)

Tā ir vilkača. Tādas ēd mūsu bērniņus un skuķus, kurus nolaupa. Lai izsargātos, vajga dzīvu pūci piesiet auklā un trīsreiz apnest ap sādžu apkārt. Lūk, nu saēdusies bērnu gaļas, guļ un gremo.

(Ārija aizdara acis.)


PIEKTĀ SIEVA

Vilkači! Vilkači! visas mūsu gotiņas aizrāva, visus sīkos lopiņus. Cik mežā aizbizināja, tik paglābās. Dabū nu tos rokā!


PIRMĀ SIEVA

Visus miežus samīdīja ar zirgiem, visus rudzus nodedzināja ar uguni.


TREŠĀ SIEVA

Apkāva visus manus trīs dēlus un vīru; sameklē nu tos pa grāvjiem un laukiem. Meitenes paņēma turēja sev. (Ārija atdara acis un iestenas.) Arē, arē! Šīs acis redzēja manus mīļos mirstam un raustāmies!

(Ārija sakustas.)


PIRMĀ SIEVA

Kad tās bruņas viņai nebūtu! Kad tās norautu! Viss spēks tanī dzelzi.


ĀRIJA

(Rauga iet, bet atslienas pret koku un aizdara acis.)


OTRĀ SIEVA

Ej, rauj! sadedzināsi pirkstus kā pie karstas krāsns.



(Ienāk Uģis no otras puses, aiz Ārijas koka un uzmet Ārijai klūgu valgu ap krūtīm un rokām, piesienot. viņu pie koka.)


ZĒNS

Arē! arē! viņš sasēja viņu ar klūgām; nu tā nevar neko darīt.


TREŠĀ SIEVA

Brangs zēns! Tas jau ir vīra darbos. Sasien, sasien labi. Sasiesim mēs ar to sumpurņu mātīti.

(Ārija iekliedzas un grib izrauties; sievas bēg.)


ĀRIJA

A! ai! Nost, zēn! Tu ievainotu sien? Vai tev nau kauna, zēn? Vai esi vīrs?


UĢIS

Ar viltu pati siti Induli.


ĀRIJA

Ko saproti - Bet vai tad Induls liek, Lai saistot apkaunotu gūstīto?


UĢIS

Tu neatzīsti vēl, ka viņš tavs kungs.


ĀRIJA

Tu, niceklis!


TREŠĀ SIEVA

Sien tik labi cieti! Ko uz viņu klausies? Siesim viņu, māsiņas.

(Grasās saistīt.)


PIRMĀ SIEVA

Bail pie dzelžiem piedurties; no tālienes var.


UĢIS

Nost, sievas! jums nepieklājas viņu saistīt.


TREŠĀ SIEVA

Nost, pats! Šis mums pavēlēs, kas klājas? Sienat vien ciešāki! Vai tev ir dēls nokauts? Man klājas gan prasīt, lai šī maksā par maniem dēliem. (Uz Āriju.) Ko? Kā tu viņus izpirksi? vai ar šo savu labo roku, vai ar savām acīm, vai ar savu sirdi?

(Pieduras viņai pie pirkstiem.)


ĀRIJA

(Iekliedzas.)

Nost! No zemēm nagi ož, no asnīm mutes!


TREŠĀ, SIEVA

Neriebies, neriebies vēl! Ar tiem pašiem netīriem pirkstiem izārdīsim tev visas miesas pa dzīsliņai, - vai no tām sadiegšu sev vienu dēlu?


PIEKTĀ SIEVA

Kur mūsējie? Kur tie, ko barojām ar savām krūtīm? Tavas krūtis neviena nau barojušas uz dzīvību. Tava sirds tik domājusi uz nāvēšanu. Metat ārā to nevajadzīgo sirdi!


OTRĀ SIEVA

Savelkat ciešāk valgus ap gurniem, lai tie neiznēsā jaunus slepkavas, kā žurkas met jaunus grauzējus.


TREŠĀ SIEVA

Ņemat viņai nost tos dzelžus!

(Noņem bruņu cepuri.)


PIRMĀ SIEVA

Tu redz, mati kas mati, kā katrai sievietei.


OTRĀ SIEVA

Kur tev katrai? Melni kā pērkoņa bārda, kā joda nagi.


SKUĶE

Raugi, mīksti mati, kā labiešu zīda svārki!


CITA

Melni lini.


OTRĀ SKUĶE

Es paņemšu šķipsnu melno linu; tie melni no mana brāļa asinīm. Vai paņemt? (Ārija atmet galvu.) Lūk, ne vārda nesaka.

(Rauj aiz matiem.)


UĢIS

(Pie sava koka.)

Neaiztiec! Es tev saku ar labu. No Induļa mantas nedošu ne pavediena.


SKUĶE

(Aizbēg.)


CETURTĀ SIEVA

Lūk, zelta sprādze matos! Kam tā nolaupīta? Es ņemu atkal viņai!

(Aizbēg.)


TREŠĀ SIEVA

Neļaujat ņemt sprādzes! Ņemat bruņas nost! Kas tur apakšā? Vai ir arī cilvēka miesa vai tāsa kā veļiem? Vai jūt arī, kad iedur? (Ārija sakustas.) Arē; jūt. - Bet, kad dūra manam vīram krūtīs, tas nejuta? Ko?

(Noņem krūts bruņas.)


PIRMĀ SKUĶE

Kādas skaistas baltas drēbes, - spīdošs zīds. Tādu nau ne labiešu mātes meitām.


OTRĀ SIEVA

Baltas drēbes arī labiešiem, visiem mazgātas mūsu asarās. - Vai šī gan arī raud? (Piedur pie vaiga.) Nekā. Tā nepazīst asaru; ne velti mūsu asaras dzer, šķiet dzeramas.


PIRMĀ SKUĶE

Cik skaidri, smaršīgi svārki! sviedru viņa arī nepazīst; cik tas skaisti!


OTRĀ SIEVA

Nau vajdzīgs viņai sviedru; mēs diezgan svīstam priekš visiem.


TREŠĀ SIEVA

Indulim vēl labāki zīdi tīnēs no mātes.


OTRĀ SIEVA

Pudiķim arī ir; pati redzēju.


PIEKTĀ SIEVA

Kas tam nabagam dos? Cik leitis atmet. tik ir.


CETURTĀ SIEVA

(Pienākusi.)

Mintautim ir par visiem vairāk. Lai tik kauj kristītos un vācus, - visiem dos.


TREŠĀ SIEVA

Daudz jau gan Pudiķi iedzīvojušies no tiem leišiem!


OTRĀ SIEVA

Nu, tavi vāci nedod nekā, tik plēš paši sev!


TREŠĀ SIEVA

Kādi mūsu vāci? Vai mēs esam zem vāciešiem? Jūs gan esat zem tiem netīrajiem leišiem. Mēs esam kūri un paši sev kungi. Leiši nodeva.


VECENE

Būtu jau metuši mieru! Viens kā otrs tikai ņemšanu. Tu, cilvēciņ, nespēj sev nekā iekrāt; ne no lopiņiem, ne no bitītēm, ne no zvērādiņām. Visu tik priekš tiem svešiem un kungiem, un labiešiem.


TREŠĀ SIEVA

Mums jau tā kara un laupīšanas nevajaga.


UĢIS

Rekur sieva!

(Aiziet mežā, bet redzas; ka viņš vāķ žagarus)


TREŠĀ SIEVA

Kur šis aizgāja? - Ko ar tiem žagariem nēsājas?


PIRMĀ SKUĶE

Lai viņš sev kur iedams? - Lūk, zeltiem šūta josta, kā vizuļo, spīguļo! Kāā zvaigznītes dienas laikā! Kā varvīksnas ūdeņi! Apaļas dimanta zīlītes!


TREŠĀ SIEVA

Kā izgrieztas jaunu bērnu actiņas; divus jau man paņēma.


CETURTĀ SIEVA

Paskat', kādas tad tās rokas, kuras kāva mūsu bērniņus? Vai dzelzs vien tie pirksti priekš labākas žņaugšanas?


PIRMĀ SKUĶE

Nēkā, tik dzelzscimdi un iekšā balti, smalki pirkstiņi kā piens.

(Pieskaras pirkstiem.)


TREŠĀ SIEVA

Balti kā līķim; tie jau jāmērc mūsu sarkanās asinīs, lai varētu kustēties.


CETURTĀ SIEVA

Lēļiem un veļiem jau jādzer asinis, lai varētu staigāt kā dzīvi, kad izkāpuši no pekles, ar dzelžiem mugurā. - Paskat' plecus, noņem piedurkni! bāla kā līķis!


PIRMĀ SKUĶE

Balts kaklis kā gulbim.


CETURTĀ SIEVA

Kā līķis, es saku; kā nakts lietuvēns, asins sūcējs!


ĀRIJA

(Smejas.)

Vēl līķis neesmu, jau kraukļi klāt! Kaut kraukļi bijuši, tik kalsnas vārnas.


SKUĶE

(Uz otru.)

Nāc, iesim prom!

(Arī dažas sievas aizgriežas.)


OTRĀ SKUĶE

Iesim, iesim! - Bet man gribas taču vēl paskatīt, kas viņai kājās? Velkam nost dzelzs zābakus! (Sievas novelk.) Sarkanas kurpītes!


OTRĀ SIEVA

Zeltiem šūtas! tās būs Pudiķenei.


PIRMĀ SKUĶE

Lieli dzelzszābaki, bet kurpītes kā bērnam. Dod apraudzīt. (Pieliecas un norauj vienu kurpīti.) Mums jau neuztiek kājai.

(Tur kurpīti rokā.)


OTRĀ SKUĶE

Ļauj man tik piemērīt! (Paņem.) Tik vienu reizi sarkanas kurpītes no ādas pielikt pie kājām tuvu! Kur man, kalponītei, tādas valkāt? (Piemēri, lūko staigāt un nopūšas, kad par mazu.) Varbūt ar abām varēs labāki staigāt?

(Auj Ārijai nost otru kurpīti; Ārija iesper ar kāju.)


PIRMĀ SKUĶE

(Nokaunējusies.)

Nāc, iesim, iesim!

(Visas apklust. Ārija atkal aizdara acis.)


TREŠĀ SIEVA

Neņemat kurpes! met nost, skuķe! Vai tev nau kauns!


OTRĀ SIEVA

Neņemat; neņemat! Lai nu paliek viss labiešiem; tiem jau vairāk vajga; mums jau pietiks lūku vīzes.


SVAISTA

(Jauna leitiete.)

Kad negrib, tad taisni vajga ņemt nost. Es negribu kurpju; es gribu gredzenu no viņas rokas.


ĀRIJA

Vai! tas man no tēva.


SVAISTA

Un kam tavs tēvs to nolaupīja? - Nāc, atņem nu man! Mēs ienaidniekus netaupām.

(Aiziet smiedamās.)


TREŠĀ SIEVA

Nevajga ne kurpju no viņu kājas, ne zelta no viņu rokas. Man vajga pašas rokas, kas atņēma man dēlus.


CETURTĀ SIEVA

Tā ir, tā ir. Man vajga tās mēles, kas lika kaut manas ģintes.


PIEKTĀ SIEVA

Man vajga kājas, kas saspēra mana brāļa līķi kā to meiteni.


DAUDZAS

Neņemat vienas visu! - Kam nau brāļu un dēlu, un vīru, kas no viņiem kauti? - Katrai dodat pa gabaliņam!


TREŠĀ SIEVA

Dodat man tās acis; tur vēl spoguļojas manu mirstošo mīļo vaigi. Dodat, man pietiks viņas acu plakstienu, ko aizsegt manas raudošās acis; tām nepietiek savu plakstienu, kas dotu miegu.


DAUDZAS

(No Leišmales.)

Nedodat ņemt, nedodat! - Visu vajga sadedzināt! - Kā neuzlaiž mēri zemei! - Dieviem vajga ziedot!


VAIRĀKAS

(No Embotes.)

Lai paliek! - Nevajga ziedot! - Vai tad mūsu dievi tik asinskāri kā viņu?



(Ienak Uģis ar žagaru klēpi.)


UĢIS


Nesat tik šurp žagarus! lūk, es jau savāķu.


CETURTĀ SIEVA

(No Leišmales.)

Re, priekš kā viņš žagarus stiepa! Tā labi! Palīdzēsim!


ĀRIJA

(Atdara acis.)

A! Ko jūs gribat darīt?


UĢIS

(Smejas.)

Ha! ha! ha!


ĀRIJA

Tu, zēns, vai sievām būs par mani lemt? Jūs mani dzīvu gribat sadedzināt?!


UĢIS

Tu pati sieviete.


ĀRIJA

Es kareive! Vai meža žurkām apgrauzt kareivi?


UĢIS

Es pirmais lēmu tevi dedzināt.


ĀRIJA

Vai zēns jau cilvēks? viru jums vairs nau? Vai maitas mušām apēst bruņinieku?


UĢIS

Tev tiesa, - Induls viens par tevi lems. Tas briesmīgākas mokas izdomās. Es eju viņu saukt.

(Uz sievām.)

Jūs neaiztiekat! Tu skaties, mazais zēns, ka neaizskar!

(Aiziet.)



SIEVA

(No Embotes.)

Ko tu skatīsies, pirkstīts; mēs pašas zinām, kas jādara. Neviena jau neaiztiks.


SIEVA

(No Leišmales.)

Ko neaiztiks? Kad tad šī mums par svētumu?


ĀRIJA

Vai esat mežoņi? Vai leiši vien, Ka saviem dieviem kaujat cilvēkus? Vai nau še kūru? nau no Induļa?


SIEVA

(No Embotes.)

Vai tagad tu pazīsti Induli un kūrus kā gaišus cilvēkus? Un šodien vēl medīji viņus kā meža vilkus! Mēs tevi neatdosim leišiem sadedzināt, kaut tu arī vāciete.


ĀRIJA

Ak dievs!


SIEVA

(No Leišmales.)

Kas ir, ka Induls viņu noķēris? Vai Indulim vienam ir pāri darīts? Vai viņam divas sirdis ka lūza no sāpēm? Vai viņam četras acis, kas raudātu par savu postu? Visiem gūstekne pieder, lai visiem maksā vienu maksu.


VECENE

(No Leišmales.)

Es akls, vecs cilvēciņš, nesaredzu vairs ar acīm to prieku, ka vācieti ceps! Bet ar nāsīm es vēl saodīšu to gardo smaršu! - Cepat tik labi mīkstu dieviņam; taukus lejat mutē; lai labāk izsūt! Dieviņš lika piedzīvot, sen jau man laiks bij mirt; bērni baroja, neveda mani vilkiem pamest. Nu piedzīvoju to lielo dienu! Nu lai mani kaut šodien atstāj kustonīšiem, ko pamieloties!


SKUĶE

Daudz tur no tevis, vecmāt, tiem vilkiem tiks: neēduši paliks, zobus vien izlauzīs pret taviem kauliem.


SIEVA

(No Leišmales.)

Stiepsim šurp to vācieti vidū! - Nākat! - Visi kā viens!



(Ienāk P u d i ķ i s, vairāki l a b i e š i, k ū r ē j i, k a r e i v j i un leišu virsaitis L e n g v i n s ar pavadoņiem.)


LABIETS

(Uz Pudiķi.)

Lūk, tur tā gūstekne!

(Uz sievām.)

Ko darāt še? Kas vēlēja jums sārdu kraut!


SIEVAS

Mēs pašas.


SIEVA

(No Leišmales.)

Mēs gribējām to sadalīt starp mums.


LABIETS

Tā ļaudis palaisti, - ko grib, to dar'.


PUDIĶIS

Tā vāciete; tai vajga degt, lai deg! Tie kristot ūdenī mūs mērc un pēc Mūs žāvē ugunī, mums ciemus dedzot.

(Uz Āriju, kura nogurusi, nevērš ne uz ko vērību.)

Ko? rokās tiki reiz? - Nu baudi tu! Nu tevi kristīsim ar uguni.


KŪREJS

Tā labi! Ziedosim to Pērkonim.

(Aplūko Ārijas drēbes.)

Nekas, nekas! Tas svārks trīs naudas vērts - Tā sprādze - divus vēršus? kurpes ar - Un visas lietas, kas tai mugurā, Tās piekrīt kūrējiem kā dieva zieds.


LABIETS

Nē, kara laupījums krīt kareivjiem! - Tas draugiem jāizdala, Pudiķi!


LENGVINS

Jūs visus paglābt nācis kungs Mintauts; Tas sargā zemi un kas viņā mīt, Un, ko še rod, tas piekrīt kunigam; Bet viņa vietnieks es.

(Aplūko Ārijas drēbes.)

Jā, audums labs. Un pati ar nekas. -

(Uz Pudiķi.)

Tev kungs būs laipnis.


PUDIĶIS

Tai vācietei būs degt. To Pērkons ņems.


LENGVINS

Laid vien! Ar Pērkoni mēs izlīgsim. - Bet kas tad viņa ir? -

(Uz Āriju.)

Kas esi? Teic!

(Ārija nogriežas:)

Tik lepna! Nevar būt no zemas kārtas; Tā taisni labi derēs Mintautim.

(Labsirdīgi iesit Ārijai ar zobena maksti.)


ĀRIJA

Tu zemais tārps!


LENGVINS

Ko? zemais tārps! - Tad es? - Vai zini tu, Es brālēns Mintautim un dižens kungs! Aš likšu zirgiem tevi samīdīt.

(Ļaudis iesmejas.)


LENGVINS

Kas smejas tur? Es tevi mācīšu.

(Pieiedams un iesizdams vienam no ļaudīm. Ļaudis kurn.)


PUDIĶIS

Ko manus ļaudis sit? Vai tu mums kungs?


ĻAUDIS

(Paklusu.)

Vai mēs vairs brīvi kūri neesam? Vai tāda būs tā leišu sardzība?


LENGVINS

Aš visiem rādīšu, kas jūsu kungs!

(Grib otrreiz atvēzēties pret Āriju, bet atturas.)

Es tevi saraušu. - Ē, kalpi, ņemat!

(Kalpi kautrējas.)

Es tevi izmācīšu parunāt.


ĀRIJA

Es tikai runāšu ar Induli.


LENGVINS

Ar Induli, vai re! - Kas Induls tāds? Tas arī pavalstnieks no Mintauta.


ĻAUDIS

(Paklusu.)

Mums kungu pietiek jau ar vāciešiem; Šis paglābt solījās, bet pats nu kungs!


LENGVINS

(Uz Pudiķi.)

Vai tavi ļaudis drīkst to manim teikt?


PUDIĶIS

Ne mani ļaudis; tie ir Induļa.


LENGVINS

Jau atkal Induls! Vai nau sakauts gan? - Ņemt, siet un aizvest projām gūstekni!


ĻAUDIS

(Kurn.)

Tu redz? - Kas ir? - Ved projām gūstekni?


SIEVAS

(Kurn.)

No rokām izrauj jēru mums kā vilks!


VECENE

Ko? aizved projām? Vai tad nedegs? - Vai! - Vai nejutīšu, kā ož vāciets cepts? Vai! Būs man jānomirst bez prieciņa!



(Ienāk U ģ i s, nesdams lielu zobenu.)

UĢIS


Klau! Stāvat klusu, vīri! - Induls nāk.


ĻAUDIS

Kur? - Induls nāk! - Tas necietīs to kaunu!


LENGVINS

Ha! nāk! - Tas jūsu Induls cisās guļ. Lai nāk, kas viņu pašu glābj no nāves!


ĀRIJA

Ak, Indul! Indul!


ĻAUDIS

Vai man! mūsu draugs!


UĢIS

Klau, ļaudis! Stāvat klusu! Induls dzīvs! Es viņa vārdā šurpu atsteidzies, Lai vestu mājās viņa gūstekni.


ĻAUDIS

Vai dzirdat, leiši! laižat gūstekni!

(Leiši atkāpjas no Ārijas.)


LENGVINS

(Uz Uģi.)

Kas šis par vietnieku priekš Induļa! Kad viņa vietnieks zēns, cik pats viņš vērts?


PUDIĶIS

(Uz Uģi.)

Teic, kā lai ticam, ka viņš sūta tevi?


UĢIS

(Paceļ zobenu gaisā.)

Lūk, še! vai pazīstat šo zobenu?

(Uz Āriju.)

Tu vāciete, tu pazīsti vēl gan, Kas tevi veica.


ĀRIJA

Viens tik mani veic: Tas zobens, kuru ceļ tik Induls viens.


UĢIS

(Uz ļaudīm.)

Un jūs vai pazīstat?


ĻAUDIS

Tas mūsu sargs!


UĢIS

(Uz leišiem.)

Un jūs vai pazīstat? - Ko klusat?


LEIŠI

Jā.


UĢIS

Tas ir tas pats, kas veica arī jūs, Kas kūru zemē laupot iebrukāt.

(Rādīdams uz vienu un otru.)

Vai arī tavi pleci, tava galva Nau sajutuši reiz, cik ciets šis šķēps?


LENGVINS

Kas ir tas puika? - Pudiķi, liec klusēt!


PUDIĶIS

Tas puika mans, bet nāk no zemgaļiem, Kur ļaudis nepazīst vēl svešus kungus.


UĢIS

Nu, ļaudis, aizmirstat tos svešos kungus Un vedat paši šo (Uz Āriju.) pie Induļa!

(Paceļ zobenu aiz asmeņa kā krustu.)

Šis viņa zobens mūsu priekšā ies!


ĀRIJA

(Uz Uģi.)

Tu manim pestīšanas krustu nes. Tā mūsu zīme: krusts un reizē šķēps. Tas šķēps, kas mani sita, mani glābs!


ĻAUDIS

Pie Induļa! Mēs brīvi gribam būt!


LENGVINS

Nu skrienat, nelgas! Mintauts samals visus! Jums pašiem brīvība tik nāvē būs.

(Piesauc leišus, klusi un aši saspriežas. Tad atsauc atpakaļ jau aizejošo Pudiķi.)

Mēs neesam še droši - vāci tuvu; Tik viena diena ir, ko kājām iet. Mums jāiet tāļāk iekšā leišmalē Un jāņem līdzi ievainotais Induls Un viņa vācu gūstekne - vēl šodien - Tā laba ķīla būs pret vāciešiem. Liec sataisīties saviem kareivjiem Un visas mantības un lopus ved, Lai paglābtos pie mūsiem.


PUDIĶIS

Labi.

(Priekškars.)


OTRAIS CĒLIENS




Leišu bajāra Lengvina pils. Pils pagalms; pa kreisi bajāra dzīvojamā māja, pa labi svētnīca ar Ārijas istabu. Durvis vienā un otrā pusē. Gar māju galiem brīva eja. Skatuves dibenā palisādu žogs - pils iekšējais apcietinājums; pie tā liels osis, gar kuru virsaiša sēdeklis un soli. Saulaina diena.


(L e n g v i n s un vecene -leitiete T u š e.)


LENGVINS

Vai verdzene jau labojas? Kas ir?


TUŠE

Jā, tikai lēni.


LENGVINS

Piemin Induli?


TUŠE

Par viņu vien tik murgo. - Lai tik Induls Nu nepārnāk par ātru. Pudiķis To labi aizgādāja karā prom.


LENGVINS

Un es drīz aizgādāšu prom i šo;

(Uz svētnīcas pusi rādīdams.)

Tie neredzēsies vairs.


TUŠE

Jā, Induls karā Šo aizmirsīs un citu ņems.


LENGVINS

(Smiedamies.)

Hm! jā!


TUŠE

Tam labāk tava Alda der.


LENGVINS

(Aiziet jautrs bajāra namā.)


TUŠE

(Pieiet pie svētnīcas durvīm un paklusu sauc.)

He! nesat!

(Ienāk V i z b u l ī t e un divas meitas, iznesdamas uz nestuvēm gulošo, slimo Ā r i j u. Visi runā klusi.)


TUŠE

Še liekat gūstekni! - Lai saule dziedē! Tu, saules māmiņ, visiem dari labu, I vāciem pat. Šī sen būt' vesela, Kad Induls nenācis ik dien' to uztraukt.


VIZBULĪTE

Nē, sen būt' beigta, kad ne Induls nācis; Gan dziedē saulīte, vēl vairāk prieks.



(Ienāk v e r g s no bajāra nama.)


VERGS

Klau, lielas lietas būs!


TUŠE

Citi guļ!

(Uz Āriju rādīdama.)

Ar šo?

(Pieiet pie verga gluži klāt.)


VERGS

Viens jātnieks klāt, teic, vecie braucot šurp.


TUŠE

Vai būs nu tā?

(Rāda, kā nazi gar kaklu vilkdama, uz Ārijas pusi.)

Jau šodien celsies kājās.


VIZBULĪTE

(Iet uz vecenes pusi.)


TUŠE

Ko tu te, seskis, lien? Šai jāklausās!


VERGS

Aiz latveļiem ne vārda nevar runāt! Kā žurkas uznāca, - lai rej jūs suns!

(Vizbulīte aiziet istabā; tāpat meitas.)


TUŠE

Ak, mīļo, dieviņ, taču reiz!


VERGS

Būs, būs!

Nez vēl kāds braucot, itin liels. - Cit, nāk! Nāc vēlāk pateikšu.

(Aiziet.)


TUŠE

Ak, jābūt še.



(Ienāk I n d u l i s no pagalma aiz bajāru nama; viņš ir bāls.)


TUŠE

(Pārsteigta, zobgalīgi.)

Kungs atkal mājās! Itin drīz un sveiks. Mēs cerējām, tu karā?


INDULIS

Esi sveika!

(Rādīdams uz gulošo Āriju.)

Ā! saulē iznesāt! -

(Uz veceni.)

Ko viņa viena?


TUŠE

Nu eju, eju jau. Lai piesiets stāv Kā vāks pie kannas!


INDULIS

Ko tu, vecīt, rūc?


TUŠE

Kad beigas būs tām mokām! - Nu jau guļ.



(Ienāk Vizbulīte.)


VIZBULĪTE

Ak, Induls!


INDULIS

Kur tu biji?


VIZBULĪTE

(Uz veceni rādīdama.)

Padzina. Kur Uģis?


INDULIS

Nozuda, kad nācu šurp.


VIZBULĪTE

Bet cīniņos bij līdzi?


INDULIS

Jā.


VIZBULĪTE

Lūk, kāds! Nu atkal labi būs, kad pārnāci. Bez tevis slima tapa; murgoja. Tev nevajdzēja projām iet.


INDULIS

Ak, bērns, Tu nesaproti tā, kā vajdzēja, Tik nevajdzēja atnākt atpakaļ, Kur laba nesola neviena diena.


VIZBULĪTE

Lai nesaprotu ar, bet zinu gan, Tad viņa neatspirgtu.


INDULIS

Ak mans dievs! Cik vaigs vēl bāls! Tik maigi tagad dus!


VIZBULĪTE

Un tagad smaida drusku, lūk -


INDULIS

Ā, smaida!


VIZBULĪTE

Jā, viņa miegā jūt, ka pārnāci.


INDULIS

Kā to var just?


VIZBULĪTE

Nu, es jau arī jūtu No tāles tavus soļus, balsi, smaršu: Lūk, lūk, uz vaigu galiem, pašiem galiem -


INDULIS

Mazs maziņš sārtumiņš uz bāluma! Kā bālam rītam vaigā ausmas sārtums; Uz dienu celsies drīz.


TUŠE

(Rūc.)

Pie Pīkola.


VIZBULITE

- Kā baltā ābeļziedā sārta ēna -


INDULIS

Šos smaršu āboliņus - balts un sārts - Pie vaigiem liksim.

(Uzliek ziedus uz Ārijas gultas.)


TUŠE

Mirons zārkā.


INDULIS

Klus', vecen!


TUŠE

Ko tad es? Tik neuzcel.



ĀRIJA

(Pa sapņiem.)

Man šodien nesāp vairs, es vesela - Tik spoži saulīte spīd Reinas krastā - Es tevi vedīšu, nāc, nebaidies, - Pie savas skaistās mātes, pāri upei, Ko, Indul, kaunies tās, - man jāsmejas. - Dod roku. -


INDULIS

(Piesteidzas klāt, izstiepj roku.)

Ārij!


VIZBULĪTE

Neskar, modīsies!


ĀRIJA

Dod otru roku tēvam, iesim kopā.

(Apklust.)


INDULIS

(Satrūkstas.)

Es eju, kopjat labi!


TUŠE

Pašai prieks.


VIZBULĪTE

(Sekojot Indulim.)

Pa murgiem tēvs aizvien to mājās vedot, Bet tu to sagrābjot un nesot prom.


INDULIS

Še paliec, ķirzatiņ.


VIZBULĪTE

(Klusi.)

Šurp braucot vecie. Un vēl kāds lielāks, - cer, ka viņu kaus -

(Rāda uz Āriju.)

- Kad ragana no prieka lec, būs ļauns - - Pret kūriem visi vienos noslēpumos -


INDULIS

- Ā, tomēr cer! - no manis slēpj, ka brauc - Man promesot, tie gribēja ko darīt. Sirds paredzēja ko. Tad laikā nācu. Ej, bērns!

(Glauda Vizbulītei galvu; tā skūpsta roku.)

Ko dari?


VIZBULĪTE

Nu tu atkal še, Mums visiem it kā tumsā iedegts uguns.


INDULIS

(Aiziet.)



VIZBULĪTE

(Pieiet pie Ārijas.)

Jau nozūd smaids. Bet kur tad āboliņš?


TUŠE

Kāds āboliņš? - Klus, cit! --· Tur zemē zāles. Lūk, iztraucēji, ej, - sāk kustēties,

(Vizbulīte aiziet.)

Man neļaus atkal projām iet ne brīža. Un man ir jāzin taču - vai nu būs?



ĀRIJA

(Sakustas, bet murgos runā.)

Ak, Indul, neej, nemet mani vienu! Man tādas bailes - vilki gaisā skrej - Jau tuvāk, tuvāk -


TUŠE

He, jau itin tuvu.


ĀRIJA

No zobiem asins pil -


TUŠE

Tas tavs, tas tavs!


ĀRIJA

Nē, vilki nau, tās sievas uguns acīm - Man gluži klāt, man uguns acīs dur -

(Aizliek roku priekš acim, kurās saule spīdējusi.)

- Pu! melni lēļu spārni. - Žurkas snuķus Man grūž pie lūpām - riebums - kājas grauž - Plēš mani kailu asiņainas sievas.


TUŠE

Ak, he, kā sieveles to izbiedēja -


ĀRIJA

Ak, mīļo tētiņ, glāb, kad Induls atstāj. Sniedz roku! - Tu tik tāļš, tik tāļš kā māte.


TUŠE

Lūk, tādai arī māte, arī tēvs!


ĀRIJA

Kur esi - rokas sniedzas garas - garas -

(Stiepj rokas, paceļas sēdus, pusnomodā pasniedz roku Tušei.)

Vai tu te, mīļā māmiņ, kas še sēd? Reiz tomēr, tomēr aizsniedzos līdz tevim - Vai pārnāci no ilgu Francijas? Man galva sāp - dod savu roku man -


TUŠE

(Atstumdama.)

Ej vien!


ĀRIJA

Tu roku liedz? - Ko roka rupja, Man sāp, kad pieduras. -


TUŠE

To dara darbs.


ĀRIJA

Tu darba nedarīji it nekad.


TUŠE

Ik dien' es darīju kopš bērnu dienām.


ĀRIJA

Ko tava balss tik smaga? Tāli nāci?


TUŠE

- Šai tumšā mežā mūžu nodzīvoju.


ĀRIJA

(Atmozdamās no pusmiega.)

Ak jā, tu neesi man māmiņa, I saulīte ne tā, par sarkanu, Mums Vācā baltā. -


TUŠE

Lūk, bet mūsējā Pa naktīm iebrien vienās asinīs, Tad rītos sarkana.


ĀRIJA

Ko asins? Kurš


TUŠE

Lej visos laukos mūsu asins vāci.


ĀRIJA

Mans mīļais dievs! lai beidzas ar tas karš, Lai tumšie ļaudis ātrāk pieņem dievu Un mani mājās laiž.


TUŠE

Kāds jums tas dievs, Kas jāpieņem? vai varens?


ĀRIJA

Ak, viņš skaists!


TUŠE

Es redzēju reiz krustiņā, tāds maziņš.


ĀRIJA

Tik balts kā lilija ar sārtām lāsām, Kas tam pār pieri pil no ērkšķu kroņa.


TUŠE

Un citi jūsu dievi?


ĀRIJA

Dievs ir viens!


TUŠE

Bet mums, lūk, daudz: pilns mežs un lauks, un gaiss, Tie jūsu uzveiks. Jums tas pats jau bāls, Mums Pērkons melns ar ugunīgu bārdu, No acīm zibens iet, no nāsīm sērs, To mutes rūkoņa, ka meži dārd.


ĀRIJA

Mums maigs un žēlsirdīgs kā pati mīla.


TUŠE

I mums ir tāds, bet tas tik ir priekš pašiem. Bet Pērkons niknis, labprāt ceptu ēd. Nu gaida svētkus: bālas, maigas miesas.


ĀRIJA

Ak, briesmas! riebums! lāsts pār pagāniem! Kas saviem elkiem nokauj cilvēkus!


TUŠE

Ko lāsts? Ir reti tādi svētki mums, Bet savam bālam dievam jūs ik dien' Cik asins lejat, lai jel sārtāks top.


ĀRIJA

Viņš nedzer asins. Viņa vārdā kristām Ar ūdeni.


TUŠE

Bet asins pāri līst.


ĀRIJA

Ak, vientiess pagāns! - Kauj tik tos, kas netic.


TUŠE

Vai leitis kauj, kad netie Pērkonim?


ĀRIJA

Mums vēlēts visur Kristu sludināt.


TUŠE

Vai arī kaut?


ĀRIJA

To nē.


TUŠE

Vai atņemt mantu?


ĀRIJA

(Cieš klusu.)


TUŠE

Ko? - Lūk, jūs nākat tikai laupīt mūs Bez sava dieva ziņas. Jums ir bads Un vārga zeme; mēs jūs pacienām.


ĀRIJA

Mums zeme skaistāka par jūsu purviem.


TUŠE

Ko nākat tad? Tik valdīt?


ĀRIJA

Jā, mēs kungi. Vai jūsu vīri dzelzs? vai meitas sniegs?


TUŠE

Ir gan no dzelzs mums meža vīrs un sieva, - Tie staigā dienvidū; šim sarkans svārks, Tai zils; no galvas ir kā vilks, bet pirksti Ir - zobeni: ko sastop, tūdaļ pušu! Tie jūs?


ĀRIJA

Nē, jūs, es zinu meža sievas Un meitas gan, ne meitas, vilku mātes.


TUŠE

Jums meitas bālas tā kā jūsu dievs, Mums svaigas, lokanas kā brūnas stirnas, Kā mana meitiņa, ko aizrāva, Un tēvu nokāva, kad skrēja glābt, Un mani aplaistīja viņa asnīm.


ĀRIJA

Ak vai!


TUŠE

Ko bēdā? Tu tās izpirksi - Ar savām asinīm.


ĀRIJA

Tu nežēlīgā!


TUŠE

Nē. Vēl man meita kūrēja, tā māk Tik kupli kurt, ka dūmi mutē sit Un mirklī noslāpē. Tu nejutīsi, Kā miegā migsi. Māk gan arī kurt, Ka uguns lēni, lēni cepina, Un ļaudis, ilgi kliedzot, dzird un dej.


ĀRIJA

Ak dievs, ak, tēvs, ak, Indul, glābjat, glābjat!


TUŠE

Ko sauc? Tie nenāks. Induls aizgājis.


ĀRIJA

Nē, nē, viņš pārnāks, pārnāks! viņš jau še! Es sapnī jutu viņa maigo balsi, Viņš nau tāds meža vīrs kā jūs.


TUŠE

Nau, nau. Bet, ja i nāks, kas tev no viņa tiks?


ĀRIJA

Viņš mani mīl.


TUŠE

Kas mīl, vai tas bēg prom?


ĀRIJA

Mans ērglis lokā nāks uz manu roku.


TUŠE

Lai nāk, viņš projām tevi nespēj nest. To pašu ķetnās tura lielais lācis, Pats Mintauts, lielais leišu kunigaikstis, Kas mūžam neveikts, miris, atkal cēlies, Tik bargs kā sutas pērkons, spējš kā zibens, Kur viņa acis krīt, tur šaujas guns. Viņš nāks un atriebs mūs un mani, mani!


ĀRIJA

Ak dievs, ak dievs!

(Grib lēkt no gultas ārā, bet atkrīt atpakaļ.)


TUŠE

Nu raugi! Vari celties? Uz tev i sen jau gaida visi ļaudis Un lūdz, lai veselību dod tev dievs. Es redzēju, tā baltās drēbēs staigā, Uz drēbēm acu! acu! - Rokās tai Balts lakats, kam to uzmet - vesels top. Lai viņa padzen melno Ģiltini Ar melnām drēbēm, spārniem, piecām rokām. Lai topi vesela priekš - - ziedošanas.


ĀRIJA

(Paceļas un atkrīt.)

Tad tādēļ mani kopj! Ak, bēgt, ak dievs!


TUŠE

Jā, meitiņ mīļo nesīšu tev drēbes.


ĀRIJA

Kas tās par drēbēm?


TUŠE

Pati zini, meit.


ĀRIJA

Es nezinu, es negribu, man bail, Ak, Indul, Indul!


TUŠE

Nebrēc, nenāks, nenāks.



VIZBULĪTE

(Ieskrien.)

Kas sauc?

(Uz Tuši.)

Ko baidi. Atkal slima taps.


TUŠE

(Klusi.)

Jā, jā. - Tai sveikai jātop. Es tik tā, Ar labu pierunāju, - viņa brēc. Nu paliec tu un apmierini viņu. Es iešu svētku drēbes sadabūt, Lai velk tās brīvu prātu, dievam prieks.


VIZBULĪTE

Vai tev kāds lika?


TUŠE

Es jau pati zinu.

(Aiziet.)



(Ā r i j a un V i z b u l ī t e vienas.)


VIZBULĪTE

Prom vecā ragana. - Vai gribi dusēt?


ĀRIJA

Ak, atkal man tik bail; jel paliec tu! I saule nemīl man'.


VIZBULĪTE

Vai iekšā nest?


ĀRIJA

Nē, tur ir tumšs un drūms.


VIZBULĪTE

Vai vēlies ko?


ĀRIJA

Ko vēlos, - kas to dos!


VIZBULĪTE

Varbūt ka es?

(Taisās iet.)


ĀRIJA

Jel neej, teicu tev!


VIZBULĪTE

Tūlīt, tūlīt!

(Aiziet.)



(Ienāk abas kalpones pa eju aiz svētnīcas; atnes sarkanas drēbes un noliek uz Ārijas gultas.)


PIRMĀ

Še drēbes būs, kad celies.


ĀRIJA

Labi, labi.


PIRMĀ

Cik skaistas, lūk!


OTRĀ

(Klusi.)

Bet nevelc!

(Aizskrien prom, pirmā viņai pakaļ.)



(Ā r i j a viena.)


ĀRIJA

Ko tā skrienat? Ak, spēku nau. - Vairs neklausa ne bērns, - Bēg projām kā mans cēlais medībērglis. - Varbūt viņš tiešām nemīl? - Uzveicējs Tik rāda augstsirdību. - Ko viņš bēga? Tik saldie murgi galvo man par viņu. - - Kā sūrst šī sirds no tevis, - sirdi dziļāk Tu siti nekā plecu. Dziedē sirdi. Tik vāja sirds. - Kur ir mans aušīgs prāts? - Kad neņem tu, lai ņem tad elka sārds, Būs vecai kopējai reiz dzīvē prieks. I tai nau meitiņas kā manam tēvam. - Es bēgtu, - ak! kur bēgšu? Indul, Indul! Kas tās par drēbēm?

(Izcilā drēbes.)

Skaistas. Bet kam ģērbt, Kad Induls nemīl? - Bet to kairināt!

(Nopūšas.)



(V i z b u l ī t e ienāk.)


VIZBULĪTE

Vai nevari vēl celties?


ĀRIJA

Nē.


VIZBULĪTE

Nu raugi!


ĀRIJA

Ej prom!


VIZBULĪTE

Kas še?


ĀRIJA

Nu, āboliņš.


VIZBULĪTE

Vai gribi?


ĀRIJA

(Krata galvu.)


VIZBULĪTE

Vai zin' no kā?


ĀRIJA

No kā?


VIZBULĪTE

No Induļa.


ĀRIJA

Ak, dod man, dod man!


VIZBULĪTE

Celies!

(Ārija ceļas.)

Lūk, tu celies.


ĀRIJA

Viņš sūtīja?


VIZBULĪTE

Vai zini? viņš bij še!


ĀRIJA

Es sapnī jutu.


VIZBULĪTE

Teicu viņam, netic; Tik meitenes to jūt. - Viņš lika tev Tās puķes tā. - Nu gulsties. - Teica, būšot Šāds sārtums drīz tev ataust bālā vaigā.


ĀRIJA

Ak, Indul! - Gulēt negribu, Es staigāt raudzīšu. - Kur viņš?


VIZBULĪTE

Viņš nāks.


ĀRIJA

Dod drēbes.


VIZBULĪTE

(Izbijusies.)

Kas tās deva?


ĀRIJA

Meitas.


VIZBULĪTE

Neņem!


ĀRIJA

Par ko?


VIZBULĪTE

Es teikšu Indulim.


ĀRIJA

Dod tūdaļ!


VIZBULĪTE

Kas viņas ģērbj, tas dievam ziedots top.

(Aiznes drēbes un noliek uz solīša.)


ĀRIJA

Tad labāk Indulim. - Nu dod man tavas.


VIZBULĪTE

Man, tik šis kažociņš.


ĀRIJA

Nu dod man to.


VIZBULĪTE

Tas neder tev, būs jocīgs.


ĀRIJA

Dod tik vien.

(Apvelk kažociņu.)


VIZBULĪTE

Nu paej.


ĀRIJA

(Lūko.)

Es vēl nevaru, vēl reibst.


VIZBULĪTE

Ak, kas par skaistu latvieti tu esi! Kāds prieks būs Indulim!


ĀRIJA

Tad iešu tā. Es zinu vēl, kā viņu pārsteigšu; Teic latvju dziesmiņu, ko viņu sveikt!


VIZBULĪTE

Kur tu augi, skaists puisīti, Ka es tevis neredzēju!


ĀRIJA

Ak jauki!


VIZBULĪTE

Cik tu skaista!


ĀRIJA

Vai es skaista?


VIZBULĪTE

Par visām skaistāka.


ĀRIJA

Vai es tev mīļa?


VIZBULĪTE

Nu tu jau mīļa Indulim.


ĀRIJA

Patiesi? Kā, bērns, to zini?


VIZBULĪTE

Es jau redzu viņu: Kā pumpurs saulē veras, spīd kā ūdens, Iet stalts kā alnis. -


ĀRIJA

Ak tu, mīļā meitiņ!


VIZBULĪTE

Kā balods pūš -


ĀRIJA

Tu arī viņu mīli?


VIZBULĪTE

Nu es jau v i ņ a esmu.


ĀRIJA

Vai tad viss Tev mīļš, kas viņam? Bet kas naidīgs tev?


VIZBULĪTE

Ko mīlē viņš, to es un neprasu; Ko ienīst viņš, to es un neskatos. Es mīļo māti kodīšu ar prieku, Es nikno ienaidnieku glaudīšu - - Man cita prātā nau, kā tikai viņš.


ĀRIJA

Ak, lūk, es domāju, tu skuķīts vēl.


VIZBULĪTE

Es maza lāsīte, viņš lielais ezers, Iekš viņa uguns es tik dzirkstīte, Es vizbulīte, viņš tas zaļais mežs, Iekš kura augu es bez apziņas.


ĀRIJA

Tu runā tā kā viņa verdzene.


VIZBULĪTE

Vai esmu verdzene, es nezinu.

(Paņem āboliņu.)

I mazā puķīte to nespēs teikt, Tik plūkta, projām rauta, novītīs.


ĀRIJA

Kā vari mani neienīst, kad redzi, Ka mīlu Induli un viņš mīl mani?


VIZBULĪTE

Ne tev par prieku, ļaunu - mīlu, nīstu.


ĀRIJA

Pie Induļa es aizņemtu tev vietu.


VIZBULĪTE

Tu?! Neviens tur nespēj aizņemt manu vietu. Kad nebūs manis, vieta tukša būs Kā egles pakāje bez zālītes.


ĀRIJA

Kam Induls manā vietā neņem tevi?


VIZBULĪTE

Kas puķi aizsviedīs un zāli ņems!


ĀRIJA

Vai Induls tevi mīl?


VIZBULĪTE

Jā, viņš ir labs. Viņš dod man, bārei, ēst un dzert, un ģērbties.


ĀRIJA

Vai tevi skūpsta viņš?


VIZBULĪTE

Ak, nē, nē, nē! Tik tagad laipni noglaudīja galvu, Kad priecājās, ka tevi labi kopu.


ĀRIJA

Tu, mazā Vizbulīt, kāds tevi spēks!


VIZBULĪTE

Es nezinu, es nezinu nekā. Es viņā ieslēgta kā smarša ziedā, Kā rītiņš dienā, ēna pazarē.


ĀRIJA

Dod man no sava spēka, mīļais bērns! Es jūtos vāja; karsts, - nes mani iekšā!


VIZBULĪTE

Klau, šķiet, ka Induls nāk.


ĀRIJA

Ak Induls nāk?

(Ienāk no bajāra nama puses I n d u l i s un P u d i ķ i s.)


ĀRIJA

(Izlec no gultas, steidzas pretī Indulim.)


INDULIS

Ak, Ārija!


ĀRIJA

Kur tu biji, skaists puisīti, Ka es tevis neredzēju?


INDULIS

Ai, latvju vārdi! cik tie skaisti skan, Cik sveši mīļi, Ārij, latviete!


ĀRIJA

(Smejas.)

Vai es tev tīku tā, mans tautu dēls?


INDULIS

Tik mīļa smiešanās no sārtām lūpām, To radīt spēja tikai mīļais dievs.


ĀRIJA

Ak, tu man atbildi kā minnezingers No manas tālās vācu tēvijas.

(Smejas. Piepeši.)

Ak, Indul, kāds tur vīrs?


INDULIS

Tas ir mans draugs, Tu viņu pazīsti, tas Pudiķis.


ĀRIJA

Es nezinu - tāds bargs. Man galva sāp. Es eju atpūsties; nāc, Vizbulīt. Sveiks, Indul!


INDULIS

Sveika!

(Abas ar Vizbulīti aiziet.)



(Indulis seko Ārijai ar acīm. Pudiķis stāv drūmi un gaida.)


INDULIS

Tik noslēpumaini tu vedi šurp - Ko gribēji?


PUDIĶIS

Tu labprāt nāci? Ko? Gan norunāts jums bij še satikties?


INDULIS

Ko gribēji?


PUDIĶIS

Ne verdzeni še rādīt.


INDULIS

Tu domā gūstekni?


PUDIĶIS

Nē, verdzeni. - Tavs pirmais gājiens bij pie tās, ne mums. - Ko pārnāci tik pēkšņi? Klusībā Lai mīļāk apsveiktos? Es traucēju? Jeb nau ko medīt, laupīt? lūza šķēps? Vai apnīk karš un lāči, labāk tik -


INDULIS

- Tīk zināt, ko brauc vecie šurp un pats.


PUDIĶIS

Tu zini jau? - To gribēju tev teikt!


INDULIS

- Kā iegūt atkal mūsu Emboti.


PUDIĶIS

Tev pāri nodarīju - domāju, Tu viņas dēļ tik nāc.


INDULIS

Jā, viņas dēļ!


PUDIĶIS

Ko? viņas dēļ? Ak, jā, par to būs runa. Še tiešām sabrauc bajāri un lielskungs. Šai pagalmā tiem būšot lemšana - Mūs gribot atbīdīt no Embotes, Pats sev to ņemšot. Nu tev gribu teikt: Ņem izpērc Emboti, tev ir ko maksāt -


INDULIS

Pils ir jau mana, nevajga to pirkt.


PUDIĶIS

Pret leišiem nespējam: būs lēti pirkt. Tev jāpārvar tik sava mīkstā sirds. Es tādēļ tevi vedu šurp, - še svētums,

(Ved Induli pie lielā oša, žoga tuvumā.)

Še osis, kas par ozolu vēl vecāks, Jo osī pasauls balstās. Dievs te šalc; Te sanāk vecie lemt par tautas lietām -


INDULIS

Nu, ko tik svinīgi?


PUDIĶIS

Tad kLaus' šai vietā; Es biju tev kā tēvs, kad tapi bārs. Es mācīju tev ērgli bultām šaut, Es - lāci veikt ar nazi un ar šķēpu, Es - tava paša gļēvās miesas veikt, Lai nebītos, vai līst, vai salst, vai karst. Tu visu veici, savu sirdi ne. Tu vilku spēji nodurt, stirnu ne.


INDULIS

Nu nebaries jel, tēvain, kur tu ved Ar saviem aplinkiem, teic skaidri, - būs. Lai nelaime mūs liec, ne liecams lūst.


PUDIĶIS

Tu vīrs un varons kļuvi, kareivs ne. Ko mācīt līdz, kad netapi kā es. Tev sirdi zelts, ne dzelzs, rauj tevi jods!


INDULIS

Vai, nelād'!


PUDIĶIS

Beigts tu būsi, nevar glābt. Un mani aizrausi un visus līdz.


INDULIS

Ak,sāp man gan, ka nepratu jūs sargāt; Bij nodevēji.


PUDIĶIS

Vai tos pakāri?


INDULIS

No mājām padzīta gaist mana cilts, Kā pūkas pienenēm put rudens laukā.


PUDIĶIS

Lai velns!


INDULIS

Nu bēgam mēs kā meža zvēri, Kā zaķi gribam tverties vilka alā! Mūs, liekēžus, še lūko zaļām acīm.


PUDIĶIS

Tev zilas tīk?

(Indulis sakustas.)

Nu, dod tiem, ko tie grib; Būs laipni mums.


INDULIS

Ko dot?


PUDIĶIS

Nu verdzeni!


INDULIS

Vēl sirgst.


PUDIĶIS

Vai sirgstošie tik skaļi smej, Ka sienas skan? Dod to par patveršanu.


INDULIS

Lai iesmiem dur, lai dedz, lai rupji grābj?


PUDIĶIS

Kas tev? Lai dur, - ne tavas miesas griež; Svied to, mūs visus glāb.


INDULIS

Lai m a n i griež, - Ne vārgu sievieti kauj manā vietā.


PUDIĶIS

Nu, lūk! Bet jēru kauj, kad gribi ēst? Vilks vairāk nokož; nekā iespēj rīt.


INDULIS

Mēs kūri, ne vairs vilki, ne vairs leiši.


PUDIĶIS

Vēl vāci arī ne, nedz kristīgie, Kas vārdos žēlo mūs, bet darbos kauj - Kad tevi grābs, vai žēlos tā kā tu?


INDULIS

Man sirds, jo esmu latvis.


PUDIĶIS

Sirds tavs posts. Kā zīli bālvaidze to cilpās ķer, Nu tevi, kungu, apsmej verdzene, Tu laimīgs klausies vēl, kā tevi smej.


INDULIS

Ak, viņa laba, mīļa.


PUDIĶIS

Mīļa, ā! Ko līdzēja, ka tevi aizdzinu, Lai lāčus pamedī un atjēdzies? Tu dienām sēd un triec, un dzied, un lec. Vai to tev mācīju? Vai es, lūk, tāds?


INDULIS

(Smejas.)

Nē, lēkt un dziedāt tu gan neproti.


PUDIĶIS

Tu smej. Es protu to, kas darbam der. Ne mīlēt, n ī s t es tevi mācīju, Un nīst tev būs.


INDULIS

To vārdu zinu, bet - Vairs neticu.


PUDIĶIS

(Apķerdamies.)

Tu jauns, tev asins karsts, Nu - šonakt ņem to, dzesē asinis, Bet rīt to projām svied kā siena klēpi, Kas bij tev pagalvī.


INDULIS

(Uztraukts.)

Ko? vecais vīrs! Tu riebums! ko tu mani aptraipi? Kā baltās drēbēs slauki melnas rokas! Tu biji man kā tēvs, - vai tāds ir tēvs?


PUDIĶIS

Nu, klusi, klusi! Es jau tik tāpat, - - Es nedomāju, ka es tevi tā -

(Tuvojas.)

Tu jauns - nu visi jaunekļi - Nu kas?


INDULIS

Ej nost! - Kā dievi viņu uzskatu, Un tu, un tu -!


PUDIĶIS

Ko es? es runāju Kā vecāks vīrs. Nu man tavs labums rūp - Man bail, tik bail. - - Varbūt, ka viņu mīli?


INDULIS

Man riebjas tevi dzirdēt.


PUDIĶIS

(Izmisis.)

Lūk, tu mīli! Par sievu ņemsi vēl, vēl kristīsies, Vēl tēvu, māti, cilti aizliegsi.-


INDULIS

Nu!


PUDIĶIS

Liksi melnsvārcim, lai noskalo Ar ūdeni no mums, kas ir mums dārgs, Ar ko mēs dzīvojam kopš tēvu tēviem, Ar ko mums jādzīvo, ja gribam būt, Kas mūsu brīve, laime, mūžs un viss - Nu, runā, teic.


INDULIS

I tas ir velti, draugs. Nekad es viņu nenemšu par sievu.


PUDIĶIS

Ko tad pie viņas ej?


INDULIS

Lai teic tev vakars, Ko dienai nešķirami slēdzas klāt? Lai vilnis teic, ko bēg, ka nāk pie malas?


PUDIĶIS

Tad šaubīgs vilnis, tāds ir vīra prāts? Tev šķēps, ņem šķel ar to, un zudīs spoks.


INDULIS

Smalks zīda brīnumauds -


PUDIĶIS

Nu nē, nu nē - Bet tēvs tai bagāts, liec lai dārgi izpērk.


INDULIS

Par naudu pārdod? - Pārdod tu šo asi!


PUDIĶIS

Vai prāts tik aplam teikt!


INDULIS

Nu, lūk, kas dārgs, - Ar dzīvību to gūst, par velti atdod.


PUDIĶIS

Nu Lai, nu lai! Bet ko tad gribi darīt?


INDULIS

Nekā es negribu, lai sveika top -


PUDIĶIS

Tas drīz nu būs, un tad?


INDULIS

Un tad - tad redzēs; - Līdz tam vēl gribu viņu uzlūkot. Tik daudz mans cīniņš dod man tiesības.


PUDIĶIS

Un tad?


INDULIS

Lai pati izšķir.


PUDIĶIS

Verdzenei nau gribas.


INDULIS

Es viņai gribu atdodu.


PUDIĶIS

Vai dievs?! Tu gluži apmulsti no kaislības, Tev aptumst prāts, tu nezini, ko dari.


INDULIS

Nē, prāts man skaidrāks, asāks kā jelkad Redz viņpus meža to, kas ir, kam jābūt.


PUDIĶIS

Tā! - Zili zaļi zibeņi lai sper! Tas noticis, kam bija nenotikt. Tu piesējies pie sievas! - Tā tavs tēvs. Rauj jods jūs visu juku dzimumu! Kopš viņas dienas, kad to gūstīji, Sirds nedod miera man: būs ļauns, būs ļauns! Būs lielas briesmas mazam kautiņam. Lai dievs un Pērkons!


INDULIS

Jā, es nedomāju, Kad viņu satiku, kas notiks man, Nedz zinu, kāds būs gals, - bet vērties viss.


PUDIĶIS

Tu vecais osi! kur tev acis bij?

(let.)


INDULIS

Teic Uģim, bruņnesim, lai atnes bruņas.


PUDIĶIS

Pats neiesi?


INDULIS

Man te ir jārunā.


PUDIĶIS

Nu teic tad tai, ka leiši šodien lems Par viņu ar, lai gatava uz visu. Sveiks!


INDULIS

Sveiks!


PUDIĶIS

Nu, Pīkols, rupucacis velns, Nu glūni tu, tavs laiks!

(Aiziet.)


INDULIS

- Lai teiktu tev, ka mūžam jāšķiras, Ka jāiet man, kaut neiespēju iet.


ĀRIJA

Kad vēl tu aizietu, es neizciestu. Es gultā noliktos un neceltos, Un celt tik zārkā mani ieceltu.


INDULIS

Ak, nerunā jel tā!


ĀRIJA

Tad paliec šeit, Pie manis mūžam.


INDULIS

Kā lai palieku Pie tevis e s, kad nau kur palikt t e v? Tu svešā zemē esi, gūstībā, Un briesmas draud tev jau šo pašu brīdi.


ĀRIJA

Lai svešā zemē, gūstībā, lai kur - Pie tevis esmu es un palieku.


INDULIS

Nē, nē, pie manis nē! I man kur palikt nau; še esmu svešs, Tik viesis vien, kurš viesojas par ilgu, Kurš ietu mājās, - tikai māju nau.


ĀRIJA

Man arī māju nau. Es kara pulkā uzaugu kā bērns, No zemes zemē klīstu sirojot, Tik dienai dzīvoju kā kareivji, Kam mājas tur, kur laupījumu rod.


INDULIS

Bet es, lūk, bārs no zemes un no mīļiem. Tev ir vēl tēvs, un tev ir Embote. - Kaut dzimtas mājas nau, ir tomēr mājas, Uz laiku tverties tavā klaidu dzīvē. Un nau tev Embote, ir Kuldīga.


ĀRIJA

Kas ir man Embote, kas Kuldīga, Tik acīm skati, ausīm svešas skaņas; Es šodien esmu še un rītu citur.


INDULIS

- Kā visās ligzdās perē dzeguze.


ĀRIJA

Ak, Indul, ak, kā taurenīts es esmu, Kā nepieņemta dvēselīte klīstu. Vai nezini tai teikt, kur patverties?


INDULIS

Tev tēvs ir Embotē, kur tēvs, tur tu.


ĀRIJA

Kur tēvs, tur es; Viņš mājas man, viņš biedris un viņš aukle. Pie viņa mana dzīve karājas Kā smalkais zirnekļauds pie zara vējā, Bet mana dvēsle klīst no zara nost, Ar viegliem saules pavedieniem ritot, Un ilgās sniedzas pietverties - pie tevis.


INDULIS

Pie manis nevar tverties. Sauss mans koks, Ne ēnu saulē dod, ne sargu lietū. Es teicu tev, ko velti plosi vāti?


ĀRIJA

Ak, mīļais, piedod: sāpes es tev daru - Tev sāpes dziedēt gribu, visas vātis. Vest tevi tāli prom, kur sāpju nau, Kurp manu māti ilgas aizvilka No tēva prom uz skaisto Franciju, Tur labāk mirt,, ne mūsu zemē dzīvot.


INDULIS

Es zemē ieaudzis ar dziļām saknēm, Kā kūriem mūža ozols; ārā gāzts, Es varu nīkt tik še, ne projām bēgt.


ĀRIJA

Kam šķēps ir ass, tas nevar nīkt nekur. Lūk, man ir arī spēks, ko šķēpu celt. Mēs, divi bruņinieki, klaidosim Un laimi nēsāsim uz zobengala. -


INDULIS

Man karo kreisā roka. - ganītāja, Bet labā zemi rok un sēklu sēj.

(Klusums.)


ĀRIJA

Es, ilgas dienas slima gulēdama, Pie tevis kavējos ar savām ilgām, Mēs jājām tālus mežu ceļus, Tu nakti sūnās mani guldināji, Man cepi putnus, es tev ogas šķinu, Pret kariem karojām un dziedājām, - - Es tevi vedīšu uz mātes zemi. Vairs mātes nau; - man bij tik skaista māte, Tas kvēlu acis man tik palika, Ar tām es meklēju, ko nevar rast, Un tomēr radīsim, - sniedz, Indul, roku!


INDULIS

Nekad es nevaru tev roku sniegt, Tās kvēlu acis neviļus ies prom Uz savu pasauli.


ĀRIJA

Tā arī tava, Un kvēlu acis iet, līdz laimi rod, Klīst saules pavediens, līdz pietveras, Kur, lēni līgojoties, saule spīd. Kad laime nāk kā tu, - es pretī nāku Un tveru mirkli liktenim no pirksta.


INDULIS

Man mirkļa nepietiek, man vajga mūžu Mēs divas pasaules, kas nevar līgt, Es sals - tu vasara, es sniegs - tu zieds.


ĀRIJA

Es tevi sildīšu kā vasara, Tev sniegā ziedēšu kā sārtais zieds.


INDULIS

Jā, dienvidroze tu, es ziemeļērksis.


ĀRIJA

Ak, ērksis rozei bruņinieks un sargs.


INDULIS

Lūk: Jods tu Kristus, tie tik kauties var.


ĀRIJA

Lai tie tik kauties var, mēs varam skauties.


INDULIS

Ak, tu tik smejies, manim trīso sirds.


ĀRIJA

Nu, smejies līdzi, trīsos lūpas vien, - Ko briesmas izdomā, kas vēl mūs šķir, - Es ašāk teikšu tev, kas savieno.


INDULIS

Tu vācu klaidone, es latvju virsaitis, Starp mūsu tautām mūža naids ir likts, Kā staigni purvi, meži, upes, klintis, Kas mūsu zemes šķir, ko nevar pārkāpt.


ĀRIJA

Ak, Indul, tautu starpā naids ir likts, Bet vai tu nejūti, kāds mīlīgs brīnums Starp mums ir licis mīlu? Pār staigniem purviem, mežiem, upēm, klintīm Spīd viena saule, visu zeltījot, - Tā vizmā vieno mūs un mūsu tautu, Tā lielā mīla. Tev, niknais kareivs, būs tai jāpadodas.


INDULIS

(Domās nogrimis, nepamana Z u k u, kas elsdams nes šķēpu, gar zemi vilkdams, un vairogu, uz muguras uzmetis.)



(Ienāk Z u k s.)


INDULIS

Ko, puika, nāc?


ZUKS

U! u! cik smags, ko nest!


INDULIS

Kas tas par vairogu, kas tevi, zēn, Tā sedz kā kovārnēnu jumts?


ZUKS

Tas tavs.


INDULIS

Tas mans?


ZUKS

Še būs tie dzelži.


INDULIS

Jā, mans ģerbons.


ĀRIJA

Ak, sirds tavs ģerbons? Indul, zelta sirds! Es jutu viņas maigumu jau sen.


INDULIS

Ko? sirds? Tā dusmu krāsne kareivim, Kas sirdīgs kaist un kūp kā kalves guns.


ĀRIJA

Nē, mīla, mīla sirds un sildošs zelts.


ZUKS

(Taisās aiziet.)


INDULIS

Kur šaujies, zēn? Kas esi?


ZUKS

Zini pats.


INDULIS

Kas?


ZUKS

Ogotājs; mēs šo tur atradām.

(Rāda uz Āriju.)


INDULIS

Ā, Uģa brālis, vai?


ZUKS

Tas pats.


INDULIS

Kur ņēmi Šo vairogu?


ZUKS

Kur ņēmu? nu no Uģa.


INDULIS

Jā, liku viņam nākt, ko nenāk pats?


ZUKS

Viņš negrib.


INDULIS

Ko? viņš i r mans bruņu kalps.


ZUKS

Viņš n a u tavs bruņu kalps, viņš negrib vairs.


INDULIS

Vai tu pie prāta, puis?


ZUKS

Es gan, tu ne.


INDULIS

Ko!

(Sagrābj zēnu.)


ZUKS

Vaļā laid, vai dzird'!


INDULIS

Teic, velns un jods!


ZUKS

Kad vairogs tev vēl vajdzīgs, te viņš būs, Un še tev šķēps, var būt, ka medīt vajdzēs, Bet Uģis tev nau vajdzīgs vairs, nedz kalps, Kopš pats tu kalps pie tās.

(Rāda uz Āriju.)


INDULIS

Nu, sarkans sērs!

(Krata zēnu.)


ZUKS

Tu cīņu ved ar zēnu tik un sievām!


INDULIS

(Palaiž Zuku.)

Tu sīkais ezēns, cik viņš asi dzeļ. Ak, Uģi, Uģi, Uģi, kur tu ej - Ko pats viņš nenāca. -


ZUKS

Viņš nevar, - raud.

(Aiziet.)



(Indulis, Ārija.)


ĀRIJA

Tas Uģa brālis, kas tā mani nīst, Kam viens tik vēlējums, lai mani dedz?


INDULIS

Pusbērns, pusjauneklis, kā ūdens skaidris, Tik tieši, gaiši tek kā pļavā strauts, Kā mana sirdsapziņa reiz.


ĀRIJA

Ak, Indul!


INDULIS

(Domās.)

Man visas domas bij pie dzimtenes, Kas ir man atrauta kā gabals miesas, Ko lāča nagi izplēš cīkstoties - - Te spožums krīt no debess, Man acis apžilbina svešāds spēks Un visu trauc, un rauc, un aizrauj prom, Un dara neskaidru kā sila tērci, Kur dzerdams pāri gājis stirnu bars.


ĀRIJA

Ak, es to zinu, mīļais, es to zinu, Par viņu visi minezangi dzied, To sauc par mīlu, saldo mīlu.


INDULIS

Tā saldā mīla - tā man rūgta top, Tā mani pušu lauž kā akmens trauku, Kā sala akmeni, - kā sula mizu. Kopš viņas dienas visa mana dzīve Ir jūra vētrā, uztraukta līdz dzelmei, Ne viena dzīve - simtas manī verd, No viena grauda simti salmi aug. Es visas nespēju tās kopā turēt, Mans stiprais stāvs man visos kaulos brakš; Es pārkrauts kviešu vezums rudeni.


ĀRIJA

Zin', Indul, laimīgais, tā mīla!


INDULIS

Es viņu nezinu un negribu, Tā vīra spēkus kauj - Man sirds top nespēcīga, viņu nesot, Man kļūdās acs un ausīs skaņas jūk: Kur rubens rūc, es dzirdu lakstīgalu, Caur zirgu zviegzmi zīle saldi svelpj. Jau sviežot greizi nogāja reiz šķēps, Jau Uģis brīnījās, jau citi smējās, I roka reizēm gurst, i kājas stingst. -


ĀRIJA

Tā viņu mulsina.

(Smejas.)


INDULIS

Bet rokām nebūs gurt, nedz kājām stingt, Un šķēpam mestam nebūs greizi iet! Es likšu robežas, kas laukus šķir. -


ĀRIJA

- Ak, saldā mīla nezin robežas!


INDULIS

Tā mīla mani lauž, i tevi lauzīs, Es labāk gribu pašu mīlu lauzt: Kam sniecas vienot to, ko liktens šķir, Un pašus vienojamos samaļ pirmos?

(Rāda savu roku.)

Še baltas miesas, lūk, še zilais dzelzs.

(Pieliek klāt Zuka atnesto šķēpu.)

Nu, vieno viņus, ja to vari spēt!


ĀRIJA

Ak, Indul, zilais dzelzs, tu nemīli! Tos vienot varu gan, bet tā ir - nāve.


INDULIS

Nu, šķēps, tad nāc un šoreiz nekļūdies!

(Iedur šķēpu slīpi zemē starp sevi un Āriju.)

Še stāvi starpā mums! Nu esmu šķirts.


ĀRIJA

Vai, Indul, ko tu darīji? - Tavs šķēps, Vai zini, kur viņš atdūrās, tas šķīrējs?


INDULIS

(Stāv drūmi.)


ĀRIJA

Man sirdī atdūrās, - lūk, vēl viņš trīs, Kā baigi pukst man sirds, tā trīs tavs šķēps. A, Uģis zināja, ko atsūtīja!


INDULIS

Es vaļā, vaļā gribu, vaļā kļūt.


ĀRIJA

Es sirdi nespēju tev rādīt krūtīs - Šīs puķes lauzi: sirdij tās ir māsas, Tām līdzi balta, līdzi vītīs rīt. Kad mani nemīli, es labprāt mirstu, Es vienu mirkli mīlu manīju, Tās laimes tiek priekš mūža un priekš nāves.


INDULIS

Ko laime? nāve? - nāve sētā stāv! Ar salmiem, lapām ugunsacis klāj, Tā domā: kādām svelmēm tevi svels? Ar kādiem dūmiem slāpēs? - Vai! un velns! Tie kūri nau, bet leiši mežoņi. Lai slāpē, slāpē, uguns visu šķir, Dedz skaidru, baltu melnu ligatni.


ĀRIJA

Tu, Indul, krāc kā pērkons, lūk, es rāma, Es savu dzīvi aizvadu ar prieku; Uz sārtu vakarblāzmu diena iet, Es viņas sārtās vakarkrāsās tērpos, Tev acis priecināt, vēl aizejot.

(Nomet segu, stāv ugunsdrēbēs.)


INDULIS

Vai, vai! Ko darīji? Vai, mīlā, mīļā! Kas ugunsdrēbes ģērbj, tas ziedots top. To nevar glābt no sārda ne pats dievs!


ĀRIJA

Šī ir tik drēbes skara, ir tik krāsa, Vai tās var pazudināt, vai var glābt? Kad griba gribēs, - glābs; - bet es jau mierā, Es gribu mirt, tev vaļu dot no mīlas!


INDULIS

Es negribu, es negribu! Es tevi laukā izraušu no uguns, Es pašam dievam tevi atraušu, To dārgo dvēselīti aiznesīšu Aiz azotes pie tavas mīļās mātes.


ĀRIJA

Tad, Indul, mani neienīsti vairs!


INDULIS

Nē, nē! -


ĀRIJA

Nu, Indul, saki man vēl to, Vai gribi šķirties vēl?


INDULIS

Pats liktens šķir, ne es.


ĀRIJA

Vai nau nekas, kas spēj mūs savienot?


INDULIS

Nekas, ne mūžam, nē.


ĀRIJA

Un mūžam šķirs šis šķēps?


INDULIS

Jā, mūžam.


ĀRIJA

Lūk!

(Nomet šķēpu zemē.)

Tā visiem taviem šķēršļiem jāsakrīt, Ko tu tā centies sacelt mīlai pretī! Lūk, mana mazā kājiņa tos sper.

(Pasper šķēpu.)

Tiem pāri es pie tevis nāku, Indul. Teic šaipusē vēl reiz', vai šķirties būs? Es piekāpjos tev klāt uz vairoga.

(Uzkāpj uz vairoga.)

Še esmu, dārgais, ņem!


INDULIS

To smalko skaistumu man bailes skart -


ĀRIJA

Lūk, dieva, nāves veicējs (Skūpsta.) - man ir kauns, Pie tavām krūtīm svārkos paslēpšos.


INDULIS

Ā, mīla, saldā mīla! Man pēkšņi galva kaist - Asinis laukā iz sirds man kūso - Ko tu darīji, mīla? Saites ar zemi tu pārrāvi pušu - Ko es baidījos visas dienas un naktis - Ko es bēgu biezokņu tumsumā - Velti, velti, velti. Kā dievi no zemes, tā ceļas augšā mans stāvs - Uz visām pusēm šaujas no sirds mans spēks. Es ceļu līdzi pilnu klēpi. Tu, mīļā!


ĀRIJA

Tā saldā mīla ir, saldā mīla! Ahi! Herr Mai, ahi!



(Ienāk ziņnesis kareivs.)


ZIŅNESIS

(Uz Induli.)

Vai te ir pats?


INDULIS

Te nau. - Kas labs?


ZIŅNESIS

Jā, labs. Mēs vācus a t s i t ā m, kas nāca izraut No mūsu rokām tur šo gūstekni.

(Rāda uz Āriju; aiziet.)


ĀRIJA

(Bailīgi pieglaužas pie Induļa.)



(Ienāk vecene T u š e no svētnīcas.)


TUŠE

Cik jauki vācu lakstīgala dzied! He, he! būs patīkami Pērkonim.


INDULIS

Ko nāci nesaukta?


TUŠE

Prieks klausīties.

(Ierauga Āriju sarkanās drēbēs.)

I ugunsdrēbes jau! nu steigsim sārdu. Bij gudri darīts, ka es drēbes liku, Ar savu skaistumu tās kairināja. To nāvei neatņems neviens, kas dzīvs.


ĀRIJA

Ak dievs! tā riebekle šai acumirklī!


INDULIS

(Uz Tuši.)

Ej, satais' gultu, kundze nogurusi.


TUŠE

Jā, jā, - drīz gulēs sarkanrožu gultā.

(Aiziet.)



ĀRIJA

Mans mīļais!

(Apskauj Induli.)


INDULIS

Ne riebums vien, mums briesmas apkārt glūn.


ĀRIJA

Cik šaurā lokā nāve dzīvi slēdz, - Ap mīlas spīgainīti melna nakts!


INDULIS

Uz briesmām neskaties, drīz gaidi, drīz, Es eju rīkot ašu bēgšanu.



(Ienāk U ģ i s steidzīgi.)


UĢIS

Tu neesi vēl viens? - Ā, ugunsdrēbes! Man teica Zuks - tu viņu ziedo pats! - Klau, vecais klāt! pēc tevis meklē, bargs. Ko saņemt nenāci?


INDULIS

Tāpat.


UĢIS

Uz kūriem - suņiem, nodevējiem, lād.


INDULIS

Hu! pats mūs nodevi, nu vaino mūs.


UĢIS

Sēd sapulcē ar leišu bajāriem, Kā dzird, uz ilgām runām, noslēpumiem, Ne ēdis nau, ne dzēris, visus trenc.


ĀRIJA

Lai ilgi runā, spriež, es dusēšu; Še likšu gultu nest, kur saule lēca, Un vaļā acīm sapņošu par laimi.

(Aiziet.)


UĢIS

Es atkal esmu tevim bruņukalps Un mūžam palikšu pie tevis, Indul!

(Paceļ Induļa vairogu un paņem šķēpu.)


INDULIS

Jā, steigties, steigties - aši vajga bēgt, Pirms leiši beidz vēl sapulci. - Ej, rīko!


UĢIS

Kamdēļ tev bēgt? no kā?


INDULIS

Glābt Āriju.


UĢIS

Tu viņu neziedo?


INDULIS

Es viņu glābju.


UĢIS

Un pazudini mūs?


INDULIS

Mēs esam vīri, Un vīri nepazūd.


UĢIS

Es negribu. Man riebjas sievas glābt.


INDULIS

Tik varons glābj, Kas vien ir vājš, lai nedraugs ir vai draugs. Man tevis nevajga; dod šķēpu šurp!


UĢIS

(Pārvarēdamies.)

Es esmu varons, un es iešu glābt, Lai arī nedraugs ir un sieviete.


INDULIS

Steidz, draugs, un jaunais varons.

(Apkampj. Aiziet.)


UĢIS

Indul, mīļais!



UĢIS

(No prieka sauc.)

A-u! a-u! a-u! He Vizbulīte!

(Ienāk V i z b u l ī t e.)


VIZBULĪTE

Ko klaigā še? Kas ir?


UĢIS

Es slēdzu mieru Ar Induli. Mēs tagad glābsim to, Lai arī nedraugs ir un sieviete.


VIZBULĪTE

Ko ziņo man? Es pati zinu. Steidz! Kas vīrs, ne zēns, tas dara pirms, tad runa.


UĢIS

Man prieks, ka salīgu, un nau kam teikt.


VIZBULĪTE

Teic osim, kad tev noslēpums ir jāpauž. Prom steidz!


UĢIS

Jā, labāk osis gan, ne skuķis.

(Aiziet.)



(Ienāk T u š e un top iznesta gultā Ārija.)


ĀRIJA

Kāds tīkams nogurums šai launadzī! Vai tūkstots gadus es tā dusētu Iekš saldām miņām kā iekš mīļā rokām!


TUŠE

Drīz sāksi dusēt tūkstots gadus - Izaugs Uz taviem karstiem pelniem - leišu liepa.


ĀRIJA

Viss tavu vārdu skarbums, māmiņ, grimst To saldo miņu siltā ezerā. Caur zirgu zviegzmi zīle saldi dzied.


TUŠE

Es, mīļā meitiņ, tev tik labu vēlu, Par godu lielam Mintautim tu degsi.


VIZBULĪTE

Tik Induls liels, tas glābj, ne dedzina.


TUŠE

Ha, ha! tu snīpis, ha! tavs glābējs glābs!


ĀRIJA

(Sapņaini.)

- Man sirdi raisīji no vietas nost...


TUŠE

Ko, meitiņ, teici?


ĀRIJA

Es tāpat, tā dziesma - ...To dārgo dvēselīti nesīšu Aiz siltas azotes pie mīļās mātes.



(Ienāk L e n g v i n s un vācu sūtītais vecais V a l t e r s.)


LENGVINS

(Uz Valteri.)

Nu, vāciet, še tā mana gūstekne. Tik runā maz un tā, ka saprast var. Un gādā naudas daudz, i daļu man, - Lūk, es jau labi viņu turēju.


VALTERS

(Aizklāj acis ar roku.)

O, teure Herrin!


ĀRIJA

(Piepeši uztrūkstas.)

Dievs! tās dārgās skaņas! Vai nāk no viņas saules salda balss?


LENGVINS

(Uz Valteri.)

Klau, runā ļaužu mēlē nesaprotu!


ĀRIJA

Vai tēvs ir dzīvs?


VALTERS

Ir dzīvs.


ĀRIJA

Paldies dievam! Tad viss vēl labi ir un labi būs.


VALTERS

Ak dievs! ak dievs! ak dievs!


ĀRIJA

Vai tu tas, labo Valter? Neredzu No acīm tevi. Ko tu slēp?


VALTERS

Man kauns, Šīs acis nespēja pār tevi lūkot.


ĀRIJA

Sniedz, Valter, roku man, tā ir tā pati, Kas mani zirgā bieži uzcēla.


VALTERS

Ak vai, man, kundze, kauns! Šīs rokas nespēja celt tevi saulē.


ĀRIJA

Jel svārku skaru sniedz, - es pieskaršos, Jel smaršu jutīšu no dzimtenes.


VALTERS

Kauns, kauns! Aiz svārkiem man ir jāslēpj kauns.


ĀRIJA

Cik vecs tu ticis, Valter, - salīcis.


VALTERS

Man stāvs ir salīcis no naudas maisiem, Ko tevi izpirkt, - nez, vai to vēl tiks?


ĀRIJA

Un tēvs ir sveiks?


VALTERS

Es teicu: miesās dzīvs, Bet dvēslē miris, - mirusi i pils, Ne dzied, ne smej tur, zirgi klusi zviedz; Uz maura zaļums miris līdz ar puķēm, Uz tēva galvas miris matu zelts.


ĀRIJA

Ak! tēvs ir sirms!


VALTERS

Tik balts kā kaujas kauli.


ĀRIJA

Pie tēva gribu iet!


VALTERS

Ak dievs, ak dievs! Beigts, beigts ir viss! Mēs nevaram vairs spēt.

(Aši aiziet.)


ĀRIJA

Ar dievu! tēvu mierini: es sveika!

(Iemetas gultā, galvu spilvenos glabādama.)


LENGVINS

Mans nelaimīgais bērns! -


ĀRIJA

(Pieceļas.)

Tu mierini?


LENGVINS

Ak, es, - es darīšu tev pāri vēl, Mans nelaimīgais bērns.


ĀRIJA

Ko vēl? ko vēl? -


LENGVINS

Lai tevi pasargā tavs dievs!

(Aiziet.)


ĀRIJA

Mans dievs? Mans dievs? - es zinu, kurš mans dievs -

(Atliekas gultā.)

...Kurš dārgo dvēselīti aiznesīs Aiz siltas azotes uz mīļo māti...


VIZBULĪTE

Ak, mīļā kundze, ceri, mīļā - gaidi! Gul', gul', es apsegšu tev kājiņas.


TUŠE

Meit, gaidi, liesmās lielais kungs jau nāk.


MEITAS

(Raud balsī.)

(Ienāk v e r g s, uztraukts.)


VERGS

Cit, sievas, cit! pats lielais, vecais nāk! Viņš sēdi šķaidīja, lād bajārus, Nāk niknis briesmīgi, tik pūš un rūc.


TUŠE

Nu, dieviņ, dieviņ, mūsu liktens nāk!


VERGS

Man tevis žēl, es skrēju teikt; kad justu, Man mēle nost. - Dzird! -

(Uz Āriju.)

Tūliņ ceļos krīt'! Uz vārda klaus'! Būs labs, ļaus kājas skūpstīt!

(Dzird nākam; uz Āriju.)

No gultas ārā! ārā! ārā kāp!



(Ienāk pa bajāra namadurvīm M i n t a u t s, L e n g v i n s, K a r g u t s, P a r b u s, P u d i ķ i s; pavadoņi un ļaudis no pagalma.)


TUŠE

(Ceļos uz Āriju.)

Kāp ārā, ārā! Dievs! Tev galva mulst?

(Uz Mintauti.)

Ak, žēlīgs, mīlīgs kundziņ, žēlo mūs!


MINTAUTS

(Uz Lengvinu.)

Kur gūstekne?


LENGVINS

Tur gultā.


MINTAUTS

Dzīva?


LENGVINS

Dzīva.


MINTAUTS

Ko necelies? nāk kungs!


TUŠE

No bailēm ģībst.


ĀRIJA

(Iesedzas segā.)


MINTAUTS

Ņem segu nost.


LENGVINS

(Norauj Ārijai segu.)

Lūk, še!


MINTAUTS

Ā, skaista ir!


ĀRIJA

(Uz Lengvinu.)

Dod segu!


MINTAUTS

Bailēs neģībst.


LENGVINS

Ceļos meties!


ĀRIJA

Pie mums priekš sievas ceļos metas vīrs. To tiesību tev ļauju, kaut tu mežons.


LENGVINS

Klus', neprāts!


MINTAUTS

Vai pie smalkiem vāciem tā Uz kungu teic?


ĀRIJA

Tu nekristīts, ne kungs.


MINTAUTS

Stāv' kājās!


KALPS

(Paceldams Āriju aiz rokas.)

Stāvi!


MINTAUTS

Augums slaiks un loks, Kā goba.


ĀRIJA

Nē, kā vācu ciprese; Ne tevim skatāma.


TUŠE

Vai dievs, kāds vārds!


MINTAUTS

Tu lepna esi, - šodien tevi degs.


ĀRIJA

Kad mani degs, ko tad vairs baidīšos?


PUDIĶIS

(Uz Mintauti.)

Tā gūstekne ir kūru, augstais kungs, Ar viņu gribam izpirkt Emboti.


VIRSAITS KARGUTS

Par viņu nolemt vajga sapulcei!


BALSS NO ĻAUDĪM

Jā, visai tautai pieder gūstekne!


MINTAUTS

Kā teikšu, tā ij būs!

(Uz Āriju.)

Man tīk tavs stāvs Un spīvums, - es tik spēju tevi glābt.


ĀRIJA

Es negribu no tevis glābta tapt!

(Ārija aizgriežas.)


MINTAUTS

Ko aizgriezies? - Cik kaklis skaists un balts!


ĀRIJA

(Atgriežas.)


MINTAUTS

Ha, apmānīju.

(Ārija aizklāj galvu.)

Aizklāj, - bende atsegs.

(Klusi uz Parbu.)

No Kuldīgas?


PARBUS

(Tāpat.)

Jā, tēvs ir komturs.


MINTAUTS

(Tāpat.)

Sargāt labi!

(Dikti.)

Lai sārdu krau!


ĻAUDIS

Klau! klau! Kraus sārdu! sārdu!



(Kad Mintauts iet projām, vecene T u š e stājas viņam priekšā un nometas ceļos.)


TUŠE

Tu mīlīgs, žēlīgs, lielais kunigaikstis! Tas ugunssārds, tas sildīs manu dzīvi, Tas iedegs gaismu mūsu Lietavā. -


MINTAUTS

(Uz bajāriem.)

- Lūk, vecai mātei galva gudrāka Par gudriem bajāriem: tā vārdu zin, Kas jums ir svešs un tomēr dārgākais, Tu zini Lietavu! No kurienes tu nāc?


TUŠE

No tumša kakta.


MINTAUTS

Kur vārdu dzirdēji?


TUŠE

Tai tumšā kaktā.


MINTAUTS

Lūk, kur mums gaisma nāk: no tumsības! Dod zeltu vecenei!


TUŠE

Dod bajāram.


MINTAUTS

Tad ņem šo dēla skūpstu, vecā māte!


TUŠE

Tu tiksi liels, no tevis izaugs valsts!

(Ļaudīs piekrišana; nedaudz balsis izrāda pretestību.)

Tik viens lai kungs! tas tu!


ĻAUDIS

Sveiks; Mintaut, sveiks!


MINTAUTS

(Uz Pudiķi.)

Kur Induls ir? Vai bēg? Man nedod godu.

(Visi leiši aiziet; paliek Pudiķis.)



(P u d i ķ i s. Ā r i j a.)


PUDIĶIS

Klau, kundze!


ĀRIJA

Pudiķis, tu sārda kūrējs?


PUDIĶIS

Es sārdu nekuršu, es glābšu tevi.


ĀRIJA

Tāpat kā Mintauts.


PUDIĶIS

Nē, man nerūp tevis. Man Induls rūp un Embote.


ĀRIJA

Tu draugs?


PUDIĶIS

Vēl ne. Laid Induli, tad būšu draugs.


ĀRIJA

Tad ej!


PUDIĶIS

Uz jūru tevi aizvedīšu, Bēdz Vācē; Emboti mēs atņemsim.


ĀRIJA

Ej!


PUDIĶIS

Lai! tad paliec Embotē, gan tuvu, Bez maksas gan, bet prom no Induļa.


ĀRIJA

Tu velti runā, veci.


PUDIĶIS

Velns, tad dedz! Nau sievai kauns no tautas atraut vīru!


ĀRIJA

Tad labāk degt, ne atdot Induli.


PUDIĶIS

Tad labprāt sārdā kāp!


ĀRIJA

Es negribu.


PUDIĶIS

Nu, degsi, degsi, - pats vēl pakuršu. - Bēdz, - tēvu redzēsi!


ĀRIJA

Nē.


PUDIĶIS

Velns tā sieva!



(Ienāk aši I n d u l i s.)


INDULIS

Ko tu te, Pudiķi?


PUDIĶIS

Tu zudis cilvēks!


ĀRIJA

Viņš mani pierunā vai bēgt, vai degt, Tik tevi atstāt.


PUDIĶIS

Nu?


INDULIS

(Uz Āriju.)

Viņš mani mīl, Bet vairāk dzimteni.


PUDIĶIS

Nu?


ĀRIJA

Jāsmejas.


PUDIĶIS

(Aiziet, stipri šķēpu piesizdams zemē.)



ĀRIJA

Mintauts manis bij; liek sārdu kraut.


INDULIS

No mirkļa mirklī gaidu glābiņu. Man ļaudis sarīkoti klusumā, Stāv mežā zirgi nolikti, ko bēgt. Nāks puika paziņot.


ĀRIJA

(Apskauj Induli.)

Es gribu dzīvot, Tā mūžam tevi turēt, neatlaist! Šo laimes mirkli pilnam izbaudīt. To skaistumu nekad vēl nejutu, Ne bērnu gadu mātes glāsls tik maigs, Un vēl ik mirkli vēršos brīnišķāks. Vai mani līdzi vērš? Tik maiga jūtos, - Es ābele tev ziedus klēpī bērtu.

(Ienāk Uģis aši.)


UĢIS

Viss beigts.


INDULIS

Ko saki? beigts?


UĢIS

Tie jutuši, Ka mūsu vīru trūkst; tie meklē tos; Ar viltu dzīrēs sauc; tiem jāiet ir, Lai vērstu aizdomas.


INDULIS

Mēs bēgsim vieni! Kur zirgi?


UĢIS

Aizvesti.


INDULIS

Ej citus nozagt!


UĢIS

Stāv sargi.


INDULIS

Velni! Spārdies, asins zvērs! Spļauj savas liesmas, Pērkons rībētājs! Es tavu sārdu kājām izmīdīšu. Tev bārdā ogles metu, lai tā svilst!


ĀRIJA

Viss beigts.


INDULIS

Lai līdzi mani dedzina!


ĀRIJA

Mēs, mīļais, kāpsim karstā mīlas gultā, - Vai sārda uguns ir tik karsts kā sirds? Mēs divu siržu kopu ugunīs Sen sakvēlosim, pirms vēl svelos sārds.


UĢIS

Jau nāk.

(Uz Induli.)

Ej sveiks uz dzīvi vai uz nāvi!

(Uz Āriju.)

Tu būsi viņa cienīga. - Nāk pats.



(Ienāk Mintauts.)

MINTAUTS

Pats Mintauts tevi meklē visu laiku, Lūk, Induls kur!


INDULIS

Pie savas gūsteknes.


MINTAUTS

Tev branga piemiņa no Embotes, - Kad nau vairs pils, tad vēl pils meita ir.


INDULIS

Ej, Ārija, ar mežoni būs runa.


ĀRIJA

(Aiziet svētnīcā)


MINTAUTS

Dod meitu man, - es došu skaistu zirgu.


INDULIS

Es esmu bruņinieks, ne zirgu mītnieks.


MINTAUTS

Tev viņu nau kur likt, pats manā varā.


INDULIS

Man šķiet, es viesis še, ne gūsteknis, Jo kūri līdz ar leišiem draugos karo.


MINTAUTS

Jā, skaista ir, tās dēļ var aizmirst visu.


INDULIS

Ko esmu aizmirsis?


MINTAUTS

Nākt sapulcē.


INDULIS

Tu pārmet to? Pats liki kūrus nesaukt.


MINTAUTS

Es esmu saimnieks, lielais kunigaikstis, Tu mani apsveikt, Indul, nenāci, Kā citi gan.


INDULIS

Vēl neesmu tavs klausnieks.


MINTAUTS

Tu sakies viesis, draugs, - tā dara draugs? Tu mazs - es liels, tu lūdzējs, un es - devējs.


INDULIS

Bet saki, Mintaut, tu, kam nenāci Man palīgā pret vāciem?


MINTAUTS

Nebij pulka; Nu vācus sakāvu un kaušu vēl.


INDULIS

Nau tiesa! - pulks tev bij, tad laupīt gāji Pret leišiem! darīt tos par klausniekiem! Mūs ļāvi sakaut, nu priekš sevis glābi Dod manu Emboti, tu n o d e v ē j s!


MINTAUTS

Bet kam tu manim nenodevies pats?


INDULIS

Tu joko? vārds ir briesmīgs: nodevējs!


MINTAUTS

No vārda nebaidīšos es nekad, Kad mērķi gribi, gribi līdzekli!


INDULIS

Ļauns līdzeklis i labu mērķi gāž.


MINTAUTS

Nau laika meklēt līdzekļus - es darbs, Es spēks un vara, kas kā liktens iet. Es sen tev teicu: topi tu mans vasals!


INDULIS

Kad padoties mans mērķis, - varēju I vāciem ar. Bet dzīvot gribu pats, - Kā brālis pats tev roku sniegt. Tu spēj Tik vergus lietot, zemi ņemt mums nost.


MINTAUTS

Ko paši nenākat jūs, stūrie kūri?


INDULIS

Kurš nokaus sevi pats par prieku citam?


MINTAUTS

Cik jūsu vīru ir? Tik sauja vien, Jūs vāci apēdīs, - es gribu glābt.


INDULIS

Bet avij viens, vai ēd to vilks, kas svešs, Vai vilks, kas zināms. Tu tas zināmais, Kas tūkst brāļiem nolaupītas mantas. Bet citi zvēri glūn uz tevi ar, Tev tatārs vienā pusē, vācis divās. Ir mierā jāsavieno leišu ciltis, Ir jāmodina tautu gulošs gars.


MINTAUTS

Ā, kāda valoda tev, sīkā cilts!


INDULIS

Tās sīkās ciltis nāk no lielas mātes! Tie leiši, zemieši, tie tālie prūši, - Tie radus kūri, latvji, zemgaļi, Tās ciltis augšējā un lejas galā, Tie kopu pulki lieli lielai mātei. Bet zivis zivis ēd un brāļi brāļus.


MINTAUTS

Lai! Ko tu teici, kūrs? Vai zini pats? Tas vārds tik liels kā pati Lietava.


INDULIS

Ir lielāks: baltās jūras kopu valsts!


MINTAUTS

Es visas ciltis liešu Lietavā! Nupat to vārdu teica tumšais kakts, Man pareģoja vecā ragana: «No tevis izaugs valsts! Lai viens ir kungs.» To pašu saki tu, tas gaišākais. Lai top! Lai viens ir kungs!


INDULIS

Tā saka vergs.


MINTAUTS

Un brīvais kā?


INDULIS

Ikviens lai' kungs!


MINTAUTS

Ha, ha! Tavs gaišais prāts pats sev i žilbina Un zaudē mērķi, - lūk, to došu es, Mans vasals topi! Tava gudrā galva Man galmā derēs domei. Es tev došu, Cik gribi, zemes leišos, došu sievu -

(Piemāj klāt sulaini, saka tam ko, un tas aiziet.)


INDULIS

Dod Emboti, man tiks.


MINTAUTS

Kas embote? Pret visu Skodas novadu?


INDULIS

Man dzimta.


MINTAUTS

Tev lielus mērķus dodu, lielu varu, Tu mazo ņem.


INDULIS

Man mērķis lielāks.


MINTAUTS

Tu līdzēsi man izvest lielo domu -- No ciltīm kopā saslēgt Lietavu.


INDULIS

Dod Emboti, - bez tās man pamats zūd; Es topu kalps, ne kungs.


MINTAUTS

Bet augsti celts.


INDULIS

Ne karals mani ceļ, - es ceļu pats. Tu tikai karals gribi tapt.


MINTAUTS

Un tapšu.


INDULIS

Ne vienotājs.


MINTAUTS

I tas; jo vieno vara.


INDULIS

Nē, vieno gars.


MINTAUTS

Tad esi draugs!

(Ienāk bajārs L e n g v i n s ar savu meitu A l d u, kura ļoti bagāti apģērbta.)


MINTAUTS

Lūk, ņem - Šo bagātāko meitu!


LENGVINS

Lai viņš ņem Šo leišu skaistāko.


MINTAUTS

Vai iesi, dūjiņ?

(Pieaicina Aldu klāt un noskūpsta.)


ALDA

Kā pavēl tēvs.


MINTAUTS

Nu paej drusciņ, Aldiņ, Lai redz, ka tu tā skaistākā.

(Alda paiet pa pagalmu.)


LENGVINS

Lūk, svārki! Ir pieci, visi zīds!

(Rāda Indulim.)


INDULIS

(Uz Mintauti.)

Dod Emboti!


MINTAUTS

Tu spītnieks! tiepnieks, sumbris, eža dēls! Tā pils man vajdzīga priekš Lietavas. Šis ieķēries kā āpsis savā alā. Es tevi padzīšu no pasaules!


INDULIS

Vēl pasaule nau tava, nedz vēl es - Tavs klausnieks; agri bar, kā savus ļaudis.


ALDA

(Raud.)


INDULIS

Bet tu man piedod, daiļā jaunava!

(Nometas uz vienu celi.)

Ne es, kas tevi atraida, bet liktens.


LENGVINS

Tev piedot? Nu tu naidnieks man, ne draugs!



MINTAUTS

He! virsaišus saukt šurp!


LENGVINS

He, šurp! He, šurp!


MINTAUTS

Kur viņi paliek?


LENGVINS

Skrienat! Pavēl kungs.

(Ienāk virsaiši, bajāri. P u d i ķ i s ar pavadoņiem.)


KARGUTS

Mēs, bajāri, še esam.


MINTAUTS

Ko tik lēni?


KARGUTS

Tu visus bar.


MINTAUTS

Kas nedara, kā vajga, Tas jābar ir.


KARGUTS

Ne bērni mēs, bet vīri. Pats trenci sapulci, nu atkal nākt!


INDULIS

(Taisās aiziet.)


MINTAUTS

Kur, Indul, ej? vai rīkot bēgšanu? Par, vēlu piecēlies, - ha, ha!


INDULIS

Es zinu. Tu sauc še savus kalpus, kurus bar, Pie tiem es nepiederu.


MINTAUTS

Paliec še, Par tevi spriedīs bajāri.


INDULIS

Par mani? Tik tautai vara spriest.


MINTAUTS

Ha, ha! jo labāk, - Jo es un tauta viens. - Lai tauta nāk!



(Sanāk vēl kareivji un ļaudis.)


MINTAUTS

Jūs labieši, jūs vīri, visa tauta! Šo kūru sūdzu es:

(Rāda uz Induli.)

Viņš laupīt grib, Grib nozagt gūstekni, kas pieder tautai,

(Ļaudis kurn.)

Ir slepus sarīkojis bēgšanu, Es novērsu vēl. Manim rokās dodat To gūstekni!


ĻAUDIS

Ņem! Ņem -tu viņu! Sargā!


MINTAUTS

Pie durvīm sargus liekat!


SARGI

(Nostājas pie svētnīcas durvīm.)

Še mēs stāvam.


MINTAUTS

- Un rīt to vedat prom uz manu pili!

(Klusums.)


PUDIĶIS

Bet Induls gūstīja, tā pieder viņam!


KARGUTS

Par gūstekni vēl jālemj sapulcei.


PARBUS

Lūk, tauta nolēma par to nupat.


ĻAUDIS

Vēl nau, - vēl nau. - Jau ir. - Vai tā ir tiesa?


INDULIS

Es viņu gūstīju, tā pieder man.


MINTAUTS

Tu gūstīji, bet nau tev kur to likt. Tu viesis še - tev neklājas tā runāt.

(Ļaudīs piekrišana.)


INDULIS

Vai leišiem tikums viesiem atņemt mantu?

(Piekrišana.)


PARBUS

Tu gūstīji, bet kas to apsargāja? Vai Mintauts neatsita vāciešus, Kas nāca atņemt? Mintauts gūstīja To otru reiz, un Mintautim tā pieder.

(Piekrišana.)


KARGUTS

Bet sakat man, kam pieder Mintauts pats? Lūk, - leišu tautai, - tai ir gūstekne.

(Piekrišana.)


MINTAUTS

Es leišu tautas, leišu tauta mana! Viss, viss, cik tāļi leišu vārdu min.

(Liela piekrišana.)


INDULIS

Par mani kūri vien, ne leiši lemj. Vēl kūri brīvi līdz ar Induli.

(Kūru piekrišana.)

Vai leiši laupīs savus brāļus kūrus?

(Piekrišana.)


KARGUTS

Mēs brīvi vīri esam, katra pils. Kas karā gūts, tas mūsu; cits nau kungs. Kurš lācis manis medīts, paliek mans. Mums neder kungs, kas dala mūsu daļu.


BALSS NO ĻAUDĪM

Bet kungs mūs apsargā pret laupītājiem.


OTRS

Brīvs bajārs ēd i svešniekus, i leišus.


TREŠS

Viens lācis mazāk rij, ne simti vilki.


MINTAUTS

Es izdeldēšu šos - tos simtu vilkus.


KARGUTS

Mēs brīvi vīri, sargās mūs šis šķēps.


LENGVINS

Tā mūžam plosās karš, kas druvas sēs? Sīks zemnieks jūtas kareivs, neklausa. Kad viens ir kungs, tad miers un ļaudis strādā.


INDULIS

Kas simtus brīvus vilkus plēš, tas spēs Vēl ātrāk saplēst tūkstots vergus suņus, Drīz katris būs tam klausībnieks un avs, Ko sevim strādinās un sevim cirps. Tām avīm pašām kopā jāturas.


PARBUS

Lūk pats viņš sludina nu Lietavu, Bet kož, kad naida vilkus trenc.


INDULIS

Es gribu, Bet brīvībā, bez karaļa.


MINTAUTS

Vai tas var būt? Ha, ha! Nu vieno tos!

(Rāda uz bajāriem.)


INDULIS

Tos vienos tas, kas diezgan stipris būs Un diezgan - taisnis. Tas tu neesi.


MINTAUTS

Es esmu tas, lūk, mana taisnība: Tev Embote par Lietavu rūp vairāk, Es dodu tevim Emboti, lai ir!

(Ļaudis kurn.)


INDULIS

Un es ko došu?


MINTAUTS

Savu gūstekni


PUDIĶIS

Ņem, Indul, ņem.

(Uz Mintauti.)

Tev paldies, lielais kungs.


KŪRI

Lai dzīvo lielais Mintauts!


LEIŠI

Nedot, nedot!


MINTAUTS

(Uz ļaudīm.)

Ko zināt jūs? Man viņa vajdzīga Priekš lielās Lietavas.


INDULIS

Es nedodu.


PUDIĶIS

Dod, neliet, aši! Vai tu neprātīgs?

(Uz Mintauti.)

Mēs viņa vietā atdodam.


INDULIS

(Uz Pudiķi.)

Ej prom! Tā gūstekne ir vairāk nekā pils, - Tā ķīla tev, - ar vāciem gribi līgt, Lai tie tev palīdz tapt par karali, Lai tevi mērcē Kristus ūdeni.

(Ļaudis rūgst.)


MINTAUTS

Tu, nelietīgais kūrs, tu zaimo kungu! Es viņu karaliski apbalvoju, Viņš kož man rokā! Kāds ir tādam sods?

(Ļaudis klus.)


KARGUTS

Viņš varens kareivis un leišu draugs. - Dod, Indul, gūstekni priekš Lietavas, Kā teicies pats, un tiks tev tava pils Un leišu draudzība, mums miers no vāciem.


INDULIS

Kas viņu saņems leišu vārdā? Mintauts.


ĻAUDIS

Dod Pērkonim uz sārdu! - Sārdu! - Sārdu!


MINTAUTS

Par velti gribi, lai tev palīdzam?


LENGVINS

Še vācis ir, grib izpirkt gūstekni.


MINTAUTS

Lai nāk.



(Ienāk V a l t e r s.)


MINTAUTS

- Cik dosi?


VALTERS

Vienu tūkstoti.


MINTAUTS

Dod visu Emboti un Kuldīgu.


VALTERS

To nē.


LENGVINS

Lai naudas dod trīs tūkstoši.


PARBUS

Mums karā noderēs pret vāciešiem.


VALTERS

To nē.


ĻAUDIS

Bij solīts upurs Pērkonim.

(Rūgst.)


LENGVINS

Dod divus tūkstošus. To jā.


INDULIS

Lai velns! Vai tirgus te, vai tautas sapulce? Vai tā ir kustons, ko par naudu pērk? Tā dieve, kas no debess nokāpusi. Es viņas sargs, es klausos jau par ilgu. Es viņu nedošu jums nicināt.

(Uz sargu pie Ārijas durvīm.)

He, nost! Nāc šurpu, Ārija, pie manis.



(Ienāk Ā r i j a, ģērbta uguns svārkos.)


ĻAUDIS

Ā, ā!


KARGUTS

Kurš tādu dārgumu sev atņemt ļaus?


JAUNS BAJĀRS

Tā vērts ne Embotes, bet pasaules.


INDULIS

Tu uguns svārkos?


ĀRIJA

Vecā ģērba jau - Uz sārdu vest.


ĻAUDIS

Uz sārdu vest! - uz sārdu!


MINTAUTS

Kas teica raganai ģērbt uguns svārkus? Es viens še pavēlu. Tā pieder man.

(Uz Āriju.)

Es tavam tēvam tevi atdodu, Dod, vāciet, divus tūkstošus un ved.

(Uz Valteri.)

Nāc, man ar tevi vēl ir jārunā.


ĀRIJA

Tik divus tūkstošus es esmu vērts? Ko, Valter, teic?


VALTERS

Mums vairāk naudas nau. Un pilis atdot tēvam varas nau.


ĀRIJA

Tad palieku es še.


VALTERS

Bet Mintauts atlaiž.


ĀRIJA

Kas Mintauts man? Bet mani nelaiž kauns. Jums vācu vārds nau dārgs, tad man ir dārgs.


VALTERS

Paldies tev, augstā, tu mūs apkauno!

(Aiziet.)


INDULIS

(Piesteidzas pie Ārijas.)


MINTAUTS

(Uz Valteri.)

Ved, vāciet, ved to! - Indul, nost no tās!


INDULIS

Kurš pirmais nāks tai klāt? Še ir mans šķēps.


ĻAUDIS

Uz sārdu! ziedo Pērkonim.


INDULIS

Vai Mildu Var ziedot Pērkonim?


LENGVINS

Viņš zaimo dievus, Viņš aizskar karali un nievā tautu! Uz sārdu viņu pašu!


ĻAUDIS

Sārdā, sārdā!


INDULIS

Es leišu tautu turu lielu, cēlu, Kas cienī savas tiesības un svešas: - Kad jūs man nedodat, kas pieder man, - Kad viņai riebjas izpirkties par naudu, - Tad cēlums jāatbild ar cēlumu: Tad atsakos no savām tiesībām!


MINTAUTS

Tu atdod viņu tēvam, ha, ha, ha!

(Ļaudis kurn.)

Un pamet mūsu lietu.

(Kurn.)


INDULIS

Jāatdod! Lai man tā nepieder, tad tēvam gan.

(Ļaudis kurn.)

Nu mēs no gala karu iesāksim - Bez viltības, bez ķīlām un - bez sievām, Tik vīrs pret vīru! - Viņa lai -sev iet Uz Kuldīgu, mēs, kūri, celsimies Un ņemsim atpakaļ sev Emboti.

(Daļa kūru piekrīt.)


PUDIĶIS

Tu gaisa grābslis! sievas vergs! tu mīlnieks! No rokas laukā dosi? Nau tev kauns?


PARBUS

Ha, ha! te jāsmejas, kā nodevējs Aiz mīlasnelgas ģīmja lūko slēpties! Viņš atdod vācim mūsu guvumu, Kas maksā tūkstošus, ar ko var slēgt Tik labu mieru, ka tas vācus izdzen!


MINTAUTS

Tu nodevējs! To nodevēju grābt!

(Ļaudis kurn, bet neiet klāt.)


INDULIS

Es tavus lāstus sviežu atpakaļ, Tev pašam mutē, lai tā gunī deg! - Es aizvadīšu šo uz Emboti, Tad nākšu atpakaļ.


MINTAUTS

To grābt! to grābt! Ko stāvat! pavēl kungs!


ĻAUDIS

Lai dzīvo karals!

(Tuvojas Indulim.)


INDULIS

Lūk, tas ir karals, kas tik karsti brēc! Tas kūrus nodevis, ņem viņu pili! Tas leišu brīvniekus ved klausniekos! Tas ņem šo gūstekni ar varu sev! Tas visiem visu ņem, tas karals būs! Jums vajga karaļa!


ĻAUDIS

Mums nevajga.


INDULIS

Ko? agri, Mintaut, ceri tautu veikt, Vēl leišiem virsaiši un vīri ir.


MINTAUTS

Tu, pavalstnieks, pret mani sacelies? Es tevi nositu kā suni!


INDULIS

Nē, es vilks! Vai karals tas, kas sapulcē ceļ šķēpu? Kas laupa draugus, apsmej tikumus? Tad tas ir karals! Tad to pielūdzat!


MINTAUTS

Ciet klusu, kūdītājs!


INDULIS

Lai kalpi klusu cieš, - kas brīvs, tas kliegs!


ĻAUDIS

Ir tiesa Indulim! - Dod upuri! Ko gaidām? - Sārdā! Dieva sodi nāks. - Nu grābjat vācieti. Uz sārda, sārda!


LENGVINS

Jau viņa ugunsdrēbēs ietērpta!


INDULIS

Še ņemat ugunsdrēbes, tās ir jūsu! Bet, kas iekš drēbēm iekšā, tas ir mans.

(Norauj no Ārijas ugunsdrēbes.)


LENGVINS

Lai grābjam to!


ĻAUDIS

Grāb, grāb!


INDULIS

Jūs varat grābt, Bet dzīvs es nedošos, nedz došu viņu!


ĀRIJA

Es, Indul, esmu tava! Ziedošos Ne Pērkonim, ne Mintautim tik - tev!


INDULIS

(Taisās nodurt Āriju.)

Lūk, krūts! lūk, duncis? Grābjiet! nāve veic. Nu grābjat mironi, ja tas jums der! Še, Mintaut, ķīla tev! - Ko klusē nu? Še, Pērkon, ziedojums! - Tu arī klusē? Nu, kad tie abi klus, tad laidat iet!

(Ļaudis klus.)


MINTAUTS

Tu zaglis, laupītājs tu nodevējs! Tu joda izdzimums, tu lapsa, vilks! No pasauls lauka nolādēts un dzēsts!


UĢIS

Es tevi vadīšu līdz Embotei.


PUDIĶIS

Ak, neej, Indul! neej, zelta Indul! Es tava vaiga neredzēšu vairs.


INDULIS

Es nākšu, Pudiķi es atkal nākšu!

(Piekrišana.)

(Priekškars.)


TREŠAIS CĒLIENS



PIRMĀ AINA

Embotes pils vārtu priekšā. Pa vienai pusei lielie ārējie vārti un valņi. Kad vārtus atver, redzas iekšējie apcietinājumi un ceļi. Pa otrai pusei mežs un skats uz Embotes leju un Vilku gravu. Vakars.



(I n d u l i s u n Ā r i j a.)


INDULIS

Mans dzimtais tēvu nams, - ak! vairs ne mans! - Tu tumšām acīm dēlā noraugies, Kas tevi sveicina kā svešs un naidnieks. - Ak, neskat' tā - es sveicinu un reizē No tevis atvados, mans tēvu nams! Man dēla tiesību uz tevi nau, Man mirt tik nācās še, ne projām iet, Un es - ak! - gāju. Bet es atkal nākšu, Un mūžam mans tu būsi, tēvu nams. Sveiks, tautas asnīm lietais zemes klēpis!

(Nometas un skūpsta zemi.)


UĢA BALSS

(Aiz skatuves.)

Ū, Indul, ašāk; zirgs ir nemierīgs.


INDULIS

Jā, jā, es ceļos jau. - Te krita Vargals, Tur Nigrands, glābdams, asnīs slīdēja, Ar vācu asnīm latvju kopā lējās.

(Piecēlies, lūkojas apkārt atminēdamies.)



(Ienāk U ģ i s, runā čukstot.)


UĢIS

Steidz, Indul, klau! jau mostas vārtu sargs.

(Nometas arī zemē un skūpsta to.)

Nu paliec sveika, pils! mēs nāksim drīz.


ĀRIJA

Kurp iesi, Uģi? Paliec še pie mums.


UĢIS

Kā palikt! Sargs būs klāt. - Ardievu, kundze!


ĀRIJA

Tad staigā vesels.


UĢIS

Indul!


INDULIS

Jā, es eju.


ĀRIJA

(Pieskrien viņam klāt.)

Ko saki, Indul?


INDULIS

Sveika, paliec sveika!


SARGA BALSS

(Aiz skatuves.)

Ū! ū! - Kas tur?


INDULIS

Vai dzirdi, jāsteidz.


UĢIS

(Aiziedams.)

Indul!



INDULIS

(Uz Āriju.)

Uz Kuldīgu tev jāiet. Drīz mēs nāksim Jums atņemt Emboti. Es nevaru Pret tevi otrreiz kauties.


ĀRIJA

Indul! Indul! Ko tu tik sveši runā: projām iet? Ko es tev sariebu, ka atstum mani?


INDULIS

Es tevi atvedu. Ko vēl? - Nu, sveika!

(Ņem roku nost.)


ĀRIJA

Ko roku projām ņem? es nelaižu.


INDULIS

Nau ilgāk laika, jāiet.


ĀRIJA

Ko tu teic? Tu mani glābi šurp, nu paliec še, Kur mums ir tversme.


INDULIS

Tversme tikai tev.


ĀRIJA

Ko ceļā neteici? Tik steidzies šurp.


SARGA BALSS

(Aiz skatuves.)

Ū! ū! - Kas tur? Kas tur?


INDULIS

Tu taču zināji, ka pilī nāku Tik tevi glābt, un tad pie saviem kūriem!


ĀRIJA

Tu taču zināji: - Kur tu, tur esi Kad tu še nepaliec, es arī ne. Kad tu no manis bēdz, ko šurpu ved? Tad mani varēji i mežā mest Vai atdot Mintautim, vai sārdā degt!


INDULIS

Jel saproti, ka mūs še liktens šķir!


ĀRIJA

Es saprotu tik to: kur tu, tur es!

(Parādās lāpa uz vaļņa.)


UĢIS

(Iznāk atkal no krūmāja.)

Beidz atvadīties! Glābies! Lāpa, lūk!


INDULIS

(Uz Āriju.)

Beidz! sveika! - Dvēsli es sev pušu rauju, No dzīva koka plēšu pusi nost, No sulasasins visa roka līp.


ĀRIJA

Es tevi nelaižu, - es nespēju.


INDULIS

Laid mani, laid! Beidz ātrāk briesmu brīdi!



(Parādās uz vaļņa s a r g s.)


SARGS

Ē! Kas tur ir? Ko neatbildat? - Pag!


UĢIS

Še vairogs! Kur vairs bēgt! Nu ciņa būs. - No sievas nespēj atrauties kā vīrs.

(Aiziet.)


ĀRIJA

Es tevi nelaižu, es nespēju, To mīla neļauj.


INDULIS

Ko tā mīla grib? Es, tevi glābdams, draugus atstāju - Pie leišiem atpakaļ man ceļa nau - I mani kūri jūtas pievilti - Mans goda Pudiķis aiz kauna raud - - Aiz mīlas visu esmu darījis - - Aiz mīlas tēvam atdodu i tevi! -


ĀRIJA

- Ak, vairāk mīla prasa: visu! visu!


INDULIS

- Ko vēl? Ko vēl? Ko vēl?


ĀRIJA

Jel paliec še!


INDULIS

Mans gods to neatļauj!


ĀRIJA

Ak, nemet mani sava goda dēļ!


INDULIS

Vai mīla godu lauž? Vēl to tā prasa?


ĀRIJA

Lūk, visu mīla prasa, visu! visu! Tā visu dzīvi lauž un jaunu ceļ. No sevis atsakies un atdod visu! Tu dod tik pusi: mani izglābdams Un atkal atstādams. - Glāb mani visu!


INDULIS

Ko dari, Ārij! Tava mīla mani Tik augsti pacēla, nu liks man grimt?

(Ir parādījušās uz vaļņiem vairākas lāpas; dzird aiz vārtiem skrienam un runājam.)


SARGS

(Uz vaļņa.)

Pie vārtiem! aši! Vesels kūru pulks! - Jūs brūkat virsū! - Tu skrien pašu celt!

(Iznāk pa mazajiem vārtiņiem sargi.)


OTRAIS SARGS

(Durvīs turēdamies.)

Jā, brūc tu virsū pats!

(Uz Induli.)

Ko meklējat? Cik jūsu ir tur?


INDULIS

Simts!


OTRAIS SARGS

Vai dievs! Mans dievs!

(Iebēg vārtos.)


ĀRIJA

Vai tu tas, veco Ansi? Ko tu bēdz?


OTRAIS SARGS

Vai dievs! Kas tā par balsi? Tā kā kundze.


ĀRIJA

Es esmu tā.


OTRAIS SARGS

(Iznāk līdz ar vairākiem.)

Ak dievs!


PIRMAIS SARGS

Vai! Kundze! Ho!

(Aiz valņa dzird iesaucamies daudzkārt.)

Ko stāvat? Droši virsū! Glābjat kundzi!

(Uģis atkal iznāk no krūmāja.)


OTRAIS SARGS

Ir divi! viens ir mazāks.


TREŠAIS SARGS

Grāb to! Sit!

(Apstāj Uģi.)


INDULIS

Laid mierā zēnu!


ĀRIJA

Mierā!


TREŠAIS SARGS

Sit tik! Sit!


UĢIS

Ak vai!


INDULIS

(Sargu nosizdams.)

Tad še tev!


UĢIS

Indul! nāc. ak, nāc!


INDULIS

Tu ievainots?


UĢIS

Nekas! Nāc, nemet kūrus!

(Aiziedams.)


INDULIS

Ak vai!

(Aizgriežas. Ārija tur viņu apskāvusi. Sargi nones nomalī nosisto.)


OTRAIS SARGS

Ko? šis ir Induls? Ko tad šis tik liels? Ko kalpu nosita? - Tik latviets vien.


CETURTAIS SARGS

Jau padzīts, nu vēl gūstīts. Turat viņu!


OTRAIS SARGS

To tura kundze. - Tad tik loma būs!


CETURTAIS SARGS

Ir apkampusi to?


OTRAIS SARGS

Aiz gudrības.

(Iznāk pa vārtiem b r u ņ i n i e k s K u n o.)



BRUŅINIEKS KUNO

Kas notiek še? - Lai tos tur sargi ieslēdz!


OTRAIS SARGS

Ir mājā mūsu dārgā kundze! -


KUNO

(Piesteidzas un skūpsta roku.)

Kundze! Ak, simtkārt sveika! Nu būs jauna dzīve!


ĀRIJA

Jā, jaunu dzīvi sāku arī es.


KUNO

Tas vīrs tev pavadons?


ĀRIJA

Jā, ir un būs.


KUNO

Kas ir tāds?


ĀRIJA

Induls.


KUNO

Induls tavā gūstā?


ĀRIJA

Es viņa.


KUNO

Nesaprotu.


ĀRIJA

Sapratīsi.


KUNO

Ā, ā! un es -?


ĀRIJA

Kas tu?


KUNO

(Ironiski.)

Daudz paldies, kundze.

(Saskatās abi ar Induli.)



(Aiz vārtiem liels troksnis. Ienāk v e c a i s k o m t u r s B e r n e k s.)


TĒVS BERNEKS

Mans bērns! Kur ir mans bērns?


ĀRIJA

Tēvs! tēvs, mans tēvs!


TĒVS

Es tikko nomiru bez tevis, bērns. - Ko vāji tevi redzu? - Tuvāk lāpas! - Vairs acis necerēja tevi skatīt.


ĀRIJA

Tev acis gaišas skūpstīšu.


TĒVS

Mans stariņš!


ĀRIJA

Tev sirmos matus priekā krāsošu.


TĒVS

Es, vecais vīrs, es grēcnieks: - neglabāju! Par manu dvēsli vairāk jāsaudz tevi, Jo dvēsle nemirst, - tu man vari mirt, Ko tad vairs dvēsle līdz? -


ĀRIJA

Ak, tēvs, tad labi.


TĒVS

Tu vien man dārgums, cita man vairs nau! Lai slavēts dievs, kas tevi atdod man!


ĀRIJA

Lai mīlēts ir! kas mani atdod tev, Tas vīrs, caur kura roku dievs tā vedis! Lūk, še mans glābējs!


INDULIS

(Aizsedzas ar roku pret lāpas gaismu.)


TĒVS

Ko? tas Valters nau? Ko izpirkt sūtīju?


ĀRIJA

Nē, vecim kauns, Ka mani izpirkt gribējāt ar naudu.


TĒVS

Ak! - Kauns. - Bet sakauts tapa mūsu pulks - Un es bez tevis miru jau - un tad -


ĀRIJA

- Šis mani izpirka ar dzīvību.


TĒVS

Un nauda vesela?


ĀRIJA

Jā.


TĒVS

Slavēts dievs!

(Uz Induli.)

Nāc manās rokās, glābēj! - Ko tu stāvi? Ko acis sedz ar roku?

(Apskauj Induli.)

Ā! Kas esi? Ko vecās acis manim rādat? Mans niknais naidnieks Induls?!


INDULIS

Jā, es Induls. Es tavu meitu gūstīju, bet pats Es trimdenieks, nau vairs šīs pils, kur tvert; Še tev to atdodu bez izpirkšanas, Jo viņu nespēj atsvērt zemes mantas. Man dod tik līdz ar zēnu brīvu ceļu, Un paliec sveiks!


TĒVS

Ak dievs, kas man ir jādzird! Tas kauns man jāpieņem no pagāna! Tāds cēlums neticams mums, bruņiniekiem.


INDULIS

Es tevi kaunot šurpu nenācu. Es rīt tev atkal niknais ienaidnieks, Tad sargies Embotē.


TĒVS

Kā atmaksāšu?


INDULIS

Mums, latvjiem, tikums ir tāpat bez maksas. Sveiks! Sveika!


ĀRIJA

Indul, vai tu neņem mani? I latvju tikums var šo maksu ņemt.


INDULIS

Tu atkal smejies.


ĀRIJA

Nē. - Mans mīļais tēvs! Dod mani Indulim par sievu!


TĒVS

Bērns!


ĻAUDIS

Ha, ha! ha, ha! ha, ha!


VECAIS SARGS

Jā, jaunā kundze vienmēr jokus mīl. Kopš viņa mājā, atkal smiekli skan.


ĀRIJA

Pag', Ansi, izsmiesies uz manām kāzām.


TĒVS

Tik aplam nerunā. Es pacienāšu To viesi šonakt dārgiem vācu vīniem Un saldiem cepumiem, kas viņam sveši, Un rīt -


ĀRIJA

Pie altāra viņš mani vedīs.


TĒVS

Bērns, rimsti jokot! - viņš ir pagāns!


ĀRIJA

- Nu? -


TĒVS

Viņš svešas tautas, ienaidnieks un - nabags,


INDULIS

Nē, komtur, esi drošs: es neprecos. Pats savās mājās es lai iegātnis?! Ar cīņu ņemšu mājas, ne - ar sievu.


TĒVS

Lūk, viņš jau atkāpjas, viņš prātīgs vīrs.


ĀRIJA

Es ne, es ne.


INDULIS

(Aizgriežas, lai aizietu.)


ĀRIJA

Vēl gaidi brīdi, Indul, Es redzēšu; tad abi iesim.


TĒVS

Bērns! Lai ņemu to par znotu? Znots jau ir - Pie Reinas bagāts grāfs.


ĀRIJA

Es negribu.


TĒVS

Nu, lūk! - Tad šīzeme vēl jāiekaro, - Vēl jāpelna, ko izpirkt manu muižu Pie Reinas.


INDULIS

Jāpalaupa vēl kāds gads.


TĒVS

Lūk, ņirgājas! - Un to lai barojam? Tev jātop grāfienei vai firstenei! Tas padzīts, uzveikts, ubags leišu dangās!


INDULIS

Tu, komtur, alojies. Es neuzbāžos, Es tevi nicinu, vai nedzirdi?! Tu laimīgs laupītājs, sīks muižas klausnieks, Es brīvais vadons brīvai, dižai ciltij!


ĀRIJA

Ko dari, Indul! sirmus matus skar?!


TĒVS

Ho! ho! Lai laupītājs, sīks muižas klausnieks, Es pašas svētās Māres bruņinieks! Pār mani dievs tik ir un Romas ķeizars!


INDULIS

Pār mani nau neviens, - tik es un tauta!


ĀRIJA

(Lūdzoši apkampj viņu, tad tēvu.)


INDULIS

Man savā pilī būt par kalpu kauns.


ĀRIJA

Še, Indul, būsi kungs. pils pieder tev! Tēvs, lūdzi viņu šurp kā kungu pilij.


BRUŅINIEKS KUNO

Oho, oho!


TĒVS

(Uz Kuno.)

Tu klus! Vai tu tas znots? - Bērns, tas ir svešas cilts, mūs nepazīst, Nedz zin, kas Roma. ķeizars, bruņinieks, Nedz smalkus tikumus un gaišu dzīvi. Vēl kūrs kā kustons dzīvo meža alā, Tie mums var pateikties par visu labu.


ĀRIJA

Tad arī Embote ir meža ala, - Ko tu tad še? Ko kāroji šīs pils? - Un, lūk, viņš bruņinieks tāds pat kā tu, Kā tas un tas, - tik dūšīgāks un taisnāks.

(Vāci sakustas protestēdami.)

Bet kalps ir vāciem nabags tā kā šiem. Par kādu labu tie tev pateiksies? Kad viņi līdzi mums, kaut citādi.


TĒVS

Jā, viņi sveši; sveši jūt un mīl, Un kad viņš atstāj tevi, būdams svešs? Tu nez ko iemīlēji ne uz labu.


ĀRIJA

Tēvs, arī māte bij tev svešas cilts Un tevi iemīlēja ne uz labu. Teic, vai tu tādēļ viņu atstāji? Lūk, māte bija augstāka par mums, No smalkās franču cilts: mēs barbari. Mēs skaisto māti nemācējām cienīt. Mēs viņu zaudējām un tagad klīstam, Sev mieru meklējot, pa pasauli. Mēs savus grēkus gribam nomazgāt Ar svešām asarām un asinīm.


TĒVS UN VĀCI

Ak, ko! - Mums vairogs tīrs.


ĀRIJA

Tu biji ciets un dārgo zaudēji. Vai vēl tu būsi ciets? Vai vēl tev daudz To dārgumu, ko zaudēt? Daudz vēl mīlas? - Kad vari zaudēt, un kad gribi, - zaudē Tad arī mani vēl.


TĒVS

Ak, mana vienīgā, ak, kā tu dzel! Bet tev ir taisnība. Es slēpu to No sevis paša, bet tā kvēle kvēl. Tad, Indul, nāc! Kaut skarbi mani skāri.

(Apskauj.)

Tev ass ir vārds, vēl asāks zobens, dēls! Pret leišu mežoņiem tas noderēs, Pret zvēru Mintauti.


INDULIS

Lai zvērs, viņš liels.


TĒVS

Tu cieni naidnieku?


INDULIS

Jā, nīstot cienu.


TĒVS

Kā būsi vasals vācu ķeizaram, Kad dos tev Emboti?


INDULIS

Tā mana ir.


TĒVS

Jā, ņem kā balvu to no viņa rokas, Man roku skūpstīdams, kā vācu vasals.


INDULIS

Ar varu ņem, aiz žēlastības dod! No sveša balvā gūt to, kas jau mans! Man atdod zagto, es lai pateicos?


TĒVS

Lūk, Ārija, tu mīli, - viņš ir svešs!


ĀRIJA

Viņš, tēt, ir lepnis. Negrib roku skūpstīt Še laukā.

(Uz Induli.)

Lepnais, negribi būt vasals, Lūk, es tavs vasals! skūpstīšu šo roku.


VECAIS SARGS

Ha, ha! ne ķeizaram nau skaistāks vasats!


INDULIS

Tu, Ārij, mani apkauno. Tu zini, Es brīvs un brīvam manim vajga būt. Es eju mežā, tur vēl brīvība.


ĀRIJA

Tur tevi saplēsīs!


INDULIS

Jā. Kas par to? Reiz tev šo dzīvi devu, tagad brīvei.


ĀRIJA

Vai, Indul, Indul, neej! Tad man jāmirst.

(Krīt ceļos.)


INDULIS

(Viņu paceļ, bet tomēr iet.)

Es eju!


KUNO

Zvērs, tu negantnieks, tu mežons! Ļauj sievietei krist ceļos viņa priekšā!


ĀRIJA

Tad labi! iešu līdz.


TĒVS

Mans dievs! Mans bērns, Tu mani nemīli!


ĀRIJA

(Saņem abus aiz rokas.)

Ak, mīlu, mīlu! Man abu vajga, lai es nemirtu! Bez maiguma šīs miesas nespēj dzīvot - Bez tēva, prieka un bez pils, bez biedriem, Tās tavā mežā nīks. Bet dvēsle nespēj Bez tevis dzīvot, Indul, lai tu esi Vai zvēru mežā, tumsībā vai nāvē, Kad es jūs neiespēju savienot Kā mies' un dvēsli un jūs abus gūt, - Tad labāk jūsu starpā mirt šepat, Ne mežā asins sievu rokās krist, - Tad ņemat, dalat mani gabalos.

(Dod dunci.)

Še, tēvs, - še, Indul, - ko? jūs negribat? Tad pats tu dali mani divās daļās! Es katram atdošu, kas bij man dots: Tu, tēvs, man miesas devi, ņem tad tās! Tu, Indul, dvēsli, - tikko viņa dīgst, Uz tevi tiecas, - paturi tu dvēsli.


TĒVS

Ak, briesmas! briesmas!

(Uz Induli.)

Ņem jel, visu ņem! Tik atstāj man šo bērnu dzīvu!

(Ļaudis sakustas.)


INDULIS

Laid! - Tu mani uzvarēji, Ārija! Mans lapu kuplums sargāja no lietus, Bet līst vēl, līst un līst, tad lapas mirkst, Tad nesaturēts gāžas virsū valgs. Nu svešā mīlas vara mani strauj, - No zemes izrāva, te ceļ te gāž, Liek ņemt un atteikties, liek jēgt un mulst; Bez mēra cēlumu un tiklu prasa, Un atkal: lai tos lauž par labu citam! Es nezinu nekā! - Man galva reibst. Kas labs, kas jauns? - Tik spēki dziļi briest - Bet dzīvais sirdī sāp, vai lūst vai aug? Lai lūst, lai aug - man cita ceļa nau, Es dzīvei paļaujos un nesu dzīvi.

(Viņš satver Āriju un nes to uz vārtu pusi.)


ĀRIJA

Tu saldais! mīļais! labais!!


TĒVS

(Uz ļaudīm.)

Lai kāzu lāpas dedz! lai taures skan!

(Iznāk ļaudis ar lāpām; atveras plaši vārti; redz lāpām apgaismotu eju pilī.)


UĢA BALSS

(Tālumā.)

A-u! a-u!


INDULIS

(Uz Āriju.)

Kas tās par skaņām?


ĀRIJA

Taures.


SARGS

(Uz tēvu.)

Kungs! Kalps ir nosists. Kur to likt?


TĒVS

Nest iekšā!


INDULIS

Ā, miris! - Ārij, skaties mūsu gaitu: Iet priekšā kāzu lāpas, - iepakaļ Nāk mirons!


ĀRIJA

Iet priekšā, Indul, laba zīme: prieks! Un visas bēdas, liktas mironī, - Tās paliek tur - aiz mums!


UĢA BALSS

A-u! a-u!


INDULIS

(Apstādamies.)

Ā, klau! - A-u!


TĒVS

Lai skaļāk taures skan!


INDULIS

(Āriju nesot, uz sliekšņa klūp.)

Ko kāja klūp? - Vai nelaid mani, slieksni? Es tāļāk nevaru. A-u! A-u!

(Taures pārskan. Indulis nolaiž Āriju un steidzas uz meža pusi.)


ĀRIJA

Tu, Indul, mani met! - Nes nāvē mani, Kad nespēj nest man vēl šo upuri!


INDULIS

(Nāk drūms atpakaļ.)


ĀRIJA

Es tevim spēku došu, - še viens skūpsts!


TĒVS, ĻAUDIS, BRUŅINIEKS

Ak dievs! - Tāds kauns! - Ha, ha, kāds muļķīgs joks!


ĀRIJA

(Uz Induli.)

Tu mīļais, dvēsles nesējs, vai tu zini? Tu nu mans laulāts draugs! mūs nešķirs vairs Neviens, neviens, ne tēvs, ne tu, ne es: Tēvs kaunētos, ka meita skūpstīta, Tu neatstātu apkaunoto meitu.


TĒVS

Nu redz, kā māte pārgalvīgiem jokiem.


INDULIS

(Apklāj sev galvu ar mēteli.)


ĀRIJA

Tā acis slēdz un nāc, kur mīla ved! Gan acis tevim atslēgšu ar skūpstiem Iekš kāzu kambara; lai tagad neredz Nekā no pasaules, - kas bij, kas ir, Lai redz tik laimi, - to, kas mūžam būs!


UĢA BALSS

A-u! a-u! a-u!

(Priekškars.)




OTRĀ AINA


Lielā svētku istaba Embotē, celta latviešu garšā- Istabas lietas pa daļai vācu. Gar sienām sakārti latviešu un leišu ieroči kā uzvaras zīmes. Skatuves dibenā gaiša logu rinda. Gar abām malām durvis. Dibenā vienā malā paaugstinājums, uz kura goda krēsli, krāšņākais priekš Induļa. Istaba pušķota uz svētkiem, Gar malām galdi un soli. Rīts.



(Ienāk steidzīgi k a r e i v s.)


KAREIVS

(Skaņi.)

Ū! - ū! - Es ziņu nesu. - Leiši nāk!

(Klusāk.)

Vai nau neviena, kam par pili rūp? Visur tik vāra, cep un alu dara. Pats Induls saldi guļ, kā mājās kungs; Par kūriem gudrāks, tos ar asnīm krista, Pats savas kristības ar vīnu dzer.

(Skaļi.)

Ū-ū! - Nāk leiši! - Kungi, ceļaties!

(Ienāk B e r n e k s.)


BERNEKS

Ko kliedz! - Vai daudz to?


KAREIVS

Daži simti būs.


BERNEKS

Vai mūsi ir jau pretī?


KAREIVS

Jā, kāds simts.


BERNEKS

Lai vairāk iet! Lai ātrāk padzen leišus! Lai kāzas puško mums ar uzvaru!



(Ienāk I n d u l i s.)


INDULIS

Jau leiši klāt?


BERNEKS

Kāds simts; bet mūsi pretī.


KAREIVS

Mēs kūrus kristījām; tie neļāvās; Tad leiši kāva mūs un arī tos.


INDULIS

Kas lika kūrus kristīt? Ko tā steidzas?


BERNEKS

Tas es. Ko gaidīt vairs? Tie mūsu ir. Lai atkal neatkrīt, - lūk: neļāvās.


INDULIS

Pirms manis krista tos!


BERNEKS

Nu, šodien tevi.


INDULIS

Es kaujā iešu.


BERNEKS

Nevajga, jau ir. Es visu rīkošu.

(Uz kareivi.)

Ej vien, es nāku.

(Kareivs aiziet.)



(B e r n e k s. I n d u l i s.)


BERNEKS

Tev šodien jādomā ne kara briesmas, Bet kāzu prieki, - skats tev ir vēl drūms. Es prieka nesēju tev sūtīšu.


INDULIS

Dod, komtur, labāk kauju.


BERNEKS

Teic nu: tēvs! Tu gan man esi dēls: - Tik dēlam vien Es savu saulīti no debess dodu. Nu manas dienas tumšas taps kā nakts.


INDULIS

Ak, tēvs - -


BERNEKS

- Es zinu: bail tev laimi gūt; Vēl vairāk, dēls, man bail ir viņu zaudēt. - Nu vairi visus baigus, - maigums nāks.

(Aiziet.)



(I n d u l i s viens, pret logu atspiedies, skatās gaišas rudens dienas ausmā.)


INDULIS

Ak, baigi nāk un nāk, - un neatstāj. Jau niknā nakts ir garām, vēl tie klīst! Man sirds ir dūgotāja meža dūja, No koka kokā laižas, nerod miera - - Kad kokam lauzta galotne, viņš spēj Tik plesties plašumā, ne augt uz augšu - Vai nakti dūgoja, vai bij mans Uģis, Kas sauca atpakaļ -?

(Pēc brīža skaļāk.)

- Ak būtu tu -!



(Ienāk Ā r i j a, klusu, uzliek rokas uz pleca indulim.)


ĀRIJA

Es esmu te, mans baltais vanadziņš Ar zelta nadziņiem! - Vai balods dūc?


INDULIS

Ak, mīļā ausmiņa, - ko acis skumst?


INDULIS

Es nezinu.


ĀRIJA

Ko lūpu loks tik ciets? Un prot tik maigi liekties saldā skūpstā!


INDULIS

Es nezinu.


ĀRIJA

Vai tūkstots gadu šķiet, Kopš mīļā rokās biju; - kur tās rokas?


INDULIS

(Apskauj viņu.)

Še ir! Tās gaidījušas tūkstots gadu, - Nu balti mākoņi tur debesjumā Tik mīksti vaļajās kā bērni pļavā: Es viens no viņiem vizu tavā vizmā. - - Lūk, mākons laimē gaist.


ĀRIJA

- Un tu vēl skumjš?


INDULIS

Es nezinu.


ĀRIJA

Nu, ko tu zini? teic!


INDULIS

Es nezinu nekā.


ĀRIJA

Viss jāteic man; No mutes vārdi tev ir jāizviļ Kā saule silam izviļ ziedu smaršu.


INDULIS

Kā toreiz nespēju tev izvilt vārdu, Kad pirmo reizi tikāmies.


ĀRIJA

Ak, mīļais!


INDULIS

Mans dievs, cik skaista! Kā es apmulsu!


ĀRIJA

Es pirmā apmulsu no pēkšņas mīlas.


INDULIS

Kā divi vilki zobus kopā sitām! Kā meža brieži mīlascīniņos Ar ragiem sarežģās un netiek vaļā, Līdz cieši kopā ienaidnieki mirst.


ĀRIJA

Par dzīvi runāsim!


INDULIS

Cik skaista tu!


ĀRIJA

Lūk, to tu zini!


INDULIS

Zināt sāku es, Kas dzīve un kas pasaule, kopš tevis, - Tu man tās vēri savās dziļās acīs. Kopš tevis brāļus atstāju un draugus - Kopš tevis visu, visu aizmirsu - Ko mīla prasīja, es devu prom. -


ĀRIJA

Tu teicies visu atkal atradis Iekš manis?


INDULIS

Jā, - tu gaiša kā šī diena. Tu laba atrast to, kas naktī zūd. - - Vēl acis neradušas manim žilbst. Vēl tikai tuvo laimību tās redz: Uz maniem pleciem tavas baltās rokas Kā balti taurenīši nolaižas Un manu dvēsli laukā viļina, Un ved sev līdz uz zilām debesīm - Uz tavām acīm. Bet zilo debesi, lūk, melnais mākons No taviem matiem tin un tura ciet.


ĀRIJA

(Apliek savu melno matpīni Indulim ap galvu.)

Lūk, tā lai melnais mākons tura ciet Šo manu zelta saulespasauli!


INDULIS

Tu rokas man uz galvas uzliki Tik mīļi, silti kā reiz māmiņa, Kad biju mazs, vēl pietverdamies gāju, Vēl sniedzos tēva; mira drīz i tas.


ĀRIJA

- Mans tēvs i tev būs tēvs. -

(Saukdama.)

Tēvs! tēvs!


TĒVA BALSS

(Aiz skatuves.)

A-u!


ĀRIJA

(Uz Induli, kurš nosēstas uz solīša pie viņas krēsla.)

Nāc, puisīt, tevi posīšu uz svētkiem!

(No piekaru kabatas izņem ķemmes.)

Tev visus matus savēluši kari, Kā tāds tu iesi kāzu laimībā!

(Iesien viņam matos smaršīgus muskatus.)


INDULIS

Tu matus sukā man ar zelta ķemmēm Kā saulesmeita dievadēliņam; Kaut nu tik Pērkons nenāk panākstos!


(Ienāk t ē v s.)


ĀRIJA

Mans mīļais tēvs! še dēliņš tevim būs.


INDULIS

Mans mīļais tēvs!


TĒVS

(Uz Āriju.)

To mīļu turi gan. Kad man tā matus esi sukājusi?


ĀRIJA

Tam tēva, mātes nau.


TĒVS

Mans mīļais dēls! Tu manās mājās būsi tēva mājās.


INDULIS

(Uz Āriju.)

Ak kad es esmu bijis tēvamājās? Klīst liega miņa kā no svētku smaršas, No medus, mātes raušiem, - lūk, kā šodien, Še viena roka tev un viena tev. -

(Sniedz roku Ārijai un tēvam, kurš atsēstas pie viņa.)

Nu vedat mani atkal dzimtā zemē! - Tik sen, tik tāļi ir kā viņa saule! Kā senas dziesmas skaņas, zili kalni!


ĀRIJA

Nāc līdz uz jaunu zemi!


INDULIS

- Viss dziļi aizaudzis kā mūža mežs! Tik viens man stāv tur gaišā piemiņā: Mazs, izcirsts laukumiņš, mežs atkāpies Un saulei vietu devis. - Zaļā maurā Ar zelta sētuvīti dieviņš gāja. No meža izbrida turp vijolītes Un, zālē ievījušās, zilām acīm Kā slēptie laimes brīži lūkojās.


ĀRIJA

Ak, mīļā māte, Indul!


TĒVS

Rimsti, bērns! Mums tūdaļ jāiet būs uz kristībām.


INDULIS

Jā, ko es atmiņās tā kavējos? Man minēt laika nau: ne mājas, laimes, Ne ziedu! - Saule te mums brīdi spīd, Tad nāk jo skarbāk salna visu kost.


ĀRIJA

Tik rūgta, Indul, tava runa skan!


INDULIS

(Negribus.)

Ir karš.


TĒVS

I karā priecīgs var vēl būt.


INDULIS

Ja uzveicējs.


TĒVS

Vēl šodien leišus veiksim.


INDULIS

Kaut šodien veiksim, rītu atkal karš. Kopš sen kā izmisuši cīnāmies Starp sila sumbriem un starp jūras zvēriem. -


TĒVS

Par ko tu runā?


INDULIS

Kūriem.


TĒVS

Ā! - Nu lai!


INDULIS

- Mēs, kūri, gūstam netaisītās gultās, Ar autiem kājās, drēbēm mugurā; Mums vīri sievas aizmirst, mātes bērnus, - Bērns nomests grāvmalī kā gliemezīts; To auklē vējamāte, mazgā rasa, To brēcot vilku māte mierina.


TĒVS

Ko tev tie kūri rūp? Tu esi mūsu.


ĀRIJA

Tev mūža gaita tagad jauna taps, - Vai atceries? pats teici: tava dzīve Kopš viņas dienas uztraukta kā jūra, - Ne viena dzīve, - simtas tevī verdot. -


INDULIS

Jā, cēlā! Tava mīla bij tā vētra. Viss dvēslē uzvandīts, uz āru vērsts, Lai redz, kas īsts, kas ciets, kas patiess pamats; Es lauzts un vērsts, un celts, un atraisīts, Tie cēlie dīgļi dīgst: - lūk, visus mīlēt Un sevis nesaudzēt tu mācīji. Es tagad sasniedzis visaugstāko, Verd simtas dzīves manī, bet - uz vienu; Vairs mana dzīve nau, bet visas tautas; Es jūtu dziļāk viņas mūžu bēdas - -


TĒVS

Kas tās par runām ir?


INDULIS

- - Un ļaužu liktens, kas vēl nedzimis, Iekš manām krūtīm aug. Pēc saknes, cēloņa un sekugaitas Man domas tumši tver, bet plešas prāts, Kas divkārt ass no sāpēm un no mīlas.


ĀRIJA

Ar prātu nespēju tev sekot, Indul - Tik tāļš un tumšs viss šķiet kā tavi meži.


INDULIS

Ak, skaļāk sauc i sirds; kam vajga būt, Ko ļaudīm dot, kurp vest, ko gūt, ko laist: Es viņus vairāk tagad mīlēšu, Tiem jaunu gaismu nesīšu tos sildīt Un darīt stiprākus.


ĀRIJA

Un, Indul, - es?


TĒVS

(Uz Āriju.)

Viņš tevi mīl līdz mulsumam, ko baidies? Un mūsu ticību viņš dziļi jūt.


INDULIS

Tā ir tā pati, ko mēs jutām sen, Tik citi dievi ir, tā pati sirds.


TĒVS

Tad iesim kristībās!


BALSS

(Aiz skatuves.)

A-u!


INDULIS

- Kas tas? Tā pati balss, kas sauca visu nakti.


ĀRIJA

Nāc iesim, Indul, nāc! Man bail tās balss.



(Indulis, Ārija, tēvs; ienāk s u l a i n i s.)


SULAINIS

Kungs, zēns grib tevi redzēt. Sakās esam Tavs bruņukalps. Kad nelaidīšot, kliegšot.


INDULIS

Tas Uģis! Uģis! - Lai viņš nāk!


ĀRIJA

Nē, nē! Viņš mani nīst.


INDULIS

Vairs ne.


ĀRIJA

Nē, tagad nē!


INDULIS

(Māj sulainim, lai iet.)

(Ienāk i z s a u c ē j s; aiz viņa parādās svinigā gājienā p r i e s t e r i, b r u ņ i n i e k i, viņu starpā viens a u g s t ā k s b r ā l i s un K u n o, k ū r u v i r s a i š i, v ā c u p i l s o ņ i, k a r a k a l p i, s i e v i e t e s.)


IZSAUCĒJS

Nāk augstie brāļi līdz ar visiem viesiem, Un priestri lūdz uz divkārtsvinībām - Uz svētu kristību un laulību!

(Aiz izsaucēja un priesteriem gājienā stājas Indulis ar Āriju un Berneks un aiziet dievkalpojamās telpās uz ceremoniju.)



(Pie pirmā gājiena pieslēdzas virsaiši un labieši, kuri arī iet kristities; aiz tiem labiešu sievietes un pilsļaudis; viņu starpā arī V i z b u l ī t e. Visi kristāmie balti ģērbti. - Skatuves dibenā gar lielajiem logiem nostājušies v i r s a i š i un ļ a u d i s, kuri neiet līdzi; viņu starpā arī P u d i ķ i s un U ģ i s, tuvāk pie izejamām durvīm.)


VIENS VĪRS NO SKATĪTĀJIEM

(Uz blakus vīru runā paklusu. Abi stāv tuvāk pie ieejamām durvīm.)

Kāds drūms bij Induls!


OTRAIS

Viegli viņam nau.


PIRMAIS

Lūk, iet i virsaiši.


OTRAIS

Tie ir tie paši, Kas toreiz pili vāciem atdeva.


PIRMAIS

Ko tad vairs Induls darīs, - jākristās.


OTRAIS

Bet tie bez soda.


PIRMAIS

Kristīs arī mūs.


OTRAIS

Nekā, lūk, Pudiķis, tas nekristās.


PIRMAIS

Vai glābs i mūs?


OTRAIS

Viņš slēpjas, lūk, aiz kauna.



(Paiet garām līdzi sievietēm V i z b u l ī t e. Tad viņa tuvojas durvīm, kur stāv U ģ i s un P u d i ķ i s.)


UĢIS

(Iesaucas paklusu.)

I Vizbulīte iet!


PUDIĶIS

Tik sieviets vien.


VIZBULĪTE

Ak, Uģi, tu! -

(Grib tuvoties Uģim, tas atkāpjas soli.)

- Kur Induls iet, tur es.



(Paiet garām l a b i e t s Č a n d r a, un runā Pudiķi.)


ČANDRA

(Zobojoši.)

Ko stāvi, Pudiķi? Nāc kristīties.


PUDIĶIS

Jums ūdens trūks man godu atmazgāt! Tev pietiks jau ar to, cik saujā spļauj.

(Ļaudīs dzirdama klusa piekrišana.)


ČANDRA

Tu negants pagāns! velni tevi degs!


PUDIĶIS

Un tevi leiši.

(Vēl dzirdamāka piekrišana.)



(Abi vīri pienākuši tuvāk pie izejamām durvīm; lielākā dala pāri palikušo skatītāju grupējas arī ap durvīm.)


OTRAIS VĪRS

Jā, tos Mintauts kaus.


PIRMAIS VĪRS

Un, kad mēs nekristāmies, vāciets kauj. Nu. kur mēs paliksim?


OTRAIS VĪRS

Pie sevis paši!


PIRMAIS VĪRS

Nu, tad mūs abi kaus.


OTRAIS

Lai kauj.


PIRMAIS

Man netīk.


OTRAIS

Man visus neizkaus, - kas viņiem ars?



(Grupa no skatītājiem rauga ieskatīties pa durvīm iekšā.)


PIRMAIS

Tur Induls kopā stāv ar vācieti. Tiem priestris rokas sadod svētīdams.


PUDIĶIS

No durvīm nost! Ko kaunā skatāties!


SKATĪTĀJS

(Aiziedams no durvīm.)

Un pats ko nāci še?


PUDIĶIS

Es viņa tēvs.


OTRAIS

Jau beigts. Jau nāk.


VAIRĀKI

No durvīm nost! jau nāk!



(Skatītāji atvirzās nost no durvīm, pa kurām ienāk atpakaļ svinīgais gājiens tādā pat kārtā. Berneks novada Induli un Āriju uz paaugstināto vietu gar dibena logiem goda krēslos pie goda galda, kur arī pats vēlāk apsēstas. Uz solīša pie Ārijas un Induļa kājām apsēstas Vizbulīte.)


BERNEKS

Nāc, Indul, sēstat abi goda vietā! Jūs, augstie viesi, lūdzu malku dzert Uz jauno ļaužu laimi! - Sveiki, bērni!

(Viņš noskūpsta jauno pāri. Pa zāli zēni izdala viesiem dzeramos kausus un ragus. Viesi nāk apsveicināt jaunlaulātos.)


ĻAUDIS

Lai ilgi dzīvo! - Sveiki! - Laimes mūžu!


ĀRIJA

(Uz Induli.)

Sēd, mīļais! - Ļauj, tev galvu žāvēšu. Par piemiņu šo drāniņu sev ņemu, Lai visas asaras man žāvē laime.


INDULIS

(Apsēstas, kad pienāk laimes vēlētāji, pieceļas, saskandina kausiem un atkal apsēstas; viņš ir kluss un gluži sevi aizņemts, tā ka nevēro apkārtni.)


AUGSTAIS BRĀLIS

(Drusku smīnoši, saskandina.)

Daudz laimes, jaunais kristītais!


BRUŅINIEKS

(Tāpat.)

Nu centies: Svētlēnīgs būt un neticīgos kaut!


BRUŅINIEKS KUNO

(Gandrīz klaji zobojoši; tāpat.)

Tev kundze labi māca slaucīties: - Jums, kūriem, ūdens mazgāties ir svešs.


BERNEKS

Klus', Kuno! - Vai tā kāzu valoda?


INDULIS

(Kā atmezdamies un nu tik saprazdams uzlec kājās.)

Ar ko? - Mums parasts galvas mazgāt asnīm.


ĀRIJA

(Mierinādama.)

Sēd'! sēd'! -- Uz priekiem viņš jau iedzēries.


KUNO

(Aiziedams.)

Mēs gan jau dzērām, tik uz citiem priekiem.


VAIRĀKI

(Sasveicinās ar Induli.)

Sveiks! Sveiks! - Sveiks! Sveiks!


KŪRU VIRSAIŠI un LABIEŠI. PIRMAIS

Mēs arī nākam, Indul, Tev laimi vēlēt!


OTRAIS

Tu to pelnījis Par savu gudrību.


TREŠAIS

Jā, jā, - viņš prata Bez lieka kara dabūt Emboti.


OTRAIS

- Bez briesmupilnās leišu palīdzības.


PIRMAIS

- Bez tautas sapulces un liekām runām, Par kurām agrāk stipri stāvēji. -


INDULIS

(Uz Āriju.)

Nāc, iesim, Arij!


ĀRIJA

(Paklusu.)

Pacieties vēl drusku.


PIRMAIS

Un vēl tik skaista sieva!


OTRAIS

- Arī cilts!


PIRMAIS

- Nu jā! nu jā! Ko teikt? - Cilts ar nekas!


BERNEKS

Vai dzirdi kūrus? Indul!


INDULIS

Lai jel, lai!


VIRSAIŠI

(Aiziet paklanīdamies.)


ČANDRA

Tu reiz man dusmoji, ka kristījos, - Pie vācu Kuldīgas man robežas, - Nu, lūk, vai nebij labi?


OTRAIS

(Attālāk stāvēdams.)

- Nodot pili?


ČANDRA

(Uz Berneku un Induli.)

Vai ļauts te ķildu celt? - Mūs apvainot?


ĀRIJA

(Uz Induli.)

Tu tiešām, mīļais, bāls!


INDULIS

(Savalda uztraukumu.)

Nu, nau nekas.


VIZBULĪTE

(Klusi uz Induli.)

Lūk, Indul, lūk! Tur Uģis stāv; un tur, Ak laimīt! Pudiķis nau aizgājis.


INDULIS

(Nevēro.)


OTRAIS LABIETS

(Pienāk sveicināt.)

Sveiks, Indul! - Lūk, pēc kristībām tu bāls, Bet kūri pēcāk sarkst.


INDULIS

Par ko?


OTRAIS LABIETS

Tāpat.


TREŠAIS KŪRS

(Zemnieks.)

Varbūt par to, ka viņus citād' krista.


INDULIS

Es eju. Apnīkst man.


BERNEKS

Ej, parunā, Tur mūsu augstie viesi.

(Rāda uz grupu, kur augstākais brālis un priestri. Netālu no šis grupas Uģis un Pudiķis.)


ĀRIJA

(Bažīgi.)

Paliec, Indul!



INDULIS

(Nokāpdams no paaugstinājuma, ierauga Uģi un steidzas pie tā.)

Ak, lūk, tu te, mans Uģi! Uģi!


UĢIS

Indul!


INDULIS

Tu nakti sauci mani.


UĢIS

Visu nakti.


INDULIS

Man smagos sapņos šķita: mani sauc.


UĢIS

Es saucu, saucu; nezinu, kur patiki, Kā briedēns noklīdis.


INDULIS

Nāc patveries!


UĢIS

Kur ūdens tev nau pāri tecējis?


INDULIS

Uz krūtīm.


UĢIS

Labi. Tad vēl sveika sirds. Uz sirdi skūpstu tevi, veco brāli!


INDULIS

Nāc klāt! - mums starpā ūdens netecēs.

(Apskaujas, V i z b u l ī t e uzšaujas priecīga augšā.)



UĢIS

(Pieskrien pie Pudiķa un satver to aiz rokas.)

Ailā! ailā! - Te arī Pudiķis! - Nāc, Pudiķi! nāc vien! viņš ir tas pats!


INDULIS

(Steidzas pie Pudiķa.)

Nāc, Pudiķi, mans draugs! - Mans draugs, ka bēdz?


PUDIĶIS

(Atkratās no Uģa, bēg prom.)


AUGSTAIS BRĀLIS

(Stājas Indulim ceļā.)

Lai paliek!


INDULIS

- Nost! - Nāc šurp! ko bēdz, mans draugs!



(Pie priekšējās grupas piesteidzas Ā r i j a, bet neiet klāt Indulim.)


ĀRIJA

Laid, Indul! lai viņš iet!

(Uz Pudiķi.)

Ej prom, tu niknais!


PUDIĶIS

(Apstādamies, tad atkal promiedams.)

Ha! ha! - ha! Ha!


VIZBULĪTE

(Piesteidzas pie šīs grupas.)

Ak, paliec, Pudiķi! Tēt! Tēvainīt!


ĀRIJA

(Uz Vizbulīti.)

Klus', bērns! Tev neklājas še ļaudis nākt!


VIZBULĪTE

Ak dievs, viņš aiziet! - Vai man! Indul, vai!

(Aizstājas bailīgi aiz ļaudīm.)


INDULIS

(Uz Pudiķi.)

Jel vienu vārdu teic! - Kā skan tev balss?


PUDIĶIS

(Aiziedams.)

Teikt vārdu nevar, - vārds tev mutē lūst. Es bēgu; esmu vilks no Vilkulauka.


INDULIS

(Klusi, pakaļ noskatīdamies.)

A, vilks no Vilku lauka -


ĻAUDIS

(Stāv nekustēdamies; piepešs kiusums.)



(Iznāk V i z b u l ī t e ar bailēm no ļaužu vidus.)


VIZBULĪTE

(Nomezdamās ceļos Induļa priekšā.)

Tu, Indul, neesi vēl viens, vēl ne! Vēl tavu ļaužu acis mirdz tev pretī.


INDULIS

Ej, bērns! - ir dzeloņasu brūču brīdis.


VIZBULĪTE

(Pieceļas.)

Ļauj, lai tie dzeloņi dur man, ne tev!


INDULIS

Man pašam jānes viss.


AUGSTAIS BRĀLIS

(Uz Induli.)

Ko ļauj tai runāt?


ĀRIJA

(Uz Vizbulīti.)

Tev jāklus, kalponei; tas vien tev klājas. Ej projām istabā!


VIZBULĪTE

(Uz Āriju.)

Ļauj, lūdzama! Te briesmas notiek, tu man neļauj glābt! Ak dievs, kā Induls cieš! viņš neizturēs.


ĀRIJA

Ne tava daļa; ej!


VIZBULĪTE

Ak, Indul, Indul! Vairs neredzēšu tevis!


SARGS

(Sagrābdams viņu.)

Nāc!


INDULIS

(Noskūpsta viņai galvu.)

Ej, mīļais bērns!

(Vizbulīti aizved.)



INDULIS

(Nogriežas nost. Stāv, tad lēni iet uz Āriju.)


ĀRIJA

Nāc, Indul, nāc, mans mīļākais, pie manis!

(Ved Induli aiz rokas uz viņa vietu; seko bruņinieki.)


UĢIS

(Seko Indulim līdz pakāpēm.)

Es še uz tava sliekšņa sēdēšu, Es sagaidīšu tevi atkal nākam.


INDULIS

(Atsēstas savā vietā, paņem Ārijas roku, par brīdi.)


ĀRIJA

Tev viens tik ceļš, un tas uz augšu ved, Lūk, kā šīs pakāpes.


INDULIS

(Nokrīt galvu rokās uz galda.)


AUGSTAIS BRĀLIS

(Uz Induli.)

Ko šaubies vēl? Tu labi izšķīries, Un tava griba tika vadīta No gribas, kas ir augstāka par mums. Tā tavu mīlu slēgusi mums klāt. - Lūk, bezdievīgie svēto kristību Ar ūdeni šķiet dzēst un nomazgāt, - Sirds tiešām tukša top no ticības: Bet kāda vara, - ūdens vai pat guns Lai spētu m ī l u dzēst un atmazgāt?! Kur mīla ieviešas, tā neiet prom; No mīlas mūžam netop tukša sirds. Tu esi siets pie mums un paliec mūžam.

(Piekrišana pie vāciem.)


INDULIS

(Paceļ atkal galvu.)

Es?


ĀRIJA

(Klusi.)

Pats teicies, sasniedzis visaugstāko. Nu mūsu būtības ir pilnībā, Ir saslēgtas par savu pasauli, Kas ceļu liedz uz sevi ārpasaulei.


INDULIS

(Domīgi, zem sevis.)

Vai mūsu pasaule vairs nevar augt?


ĀRIJA

Ko, Indul, domīgs sēd? Nāc, dejosim! Ļauj, es tev zvaniņus vēl piesiešu.



(B e r n e k s paceļ roku; ienāk i z s a u c ē j s; atskan taure kā aicinājums uz deju.)


BERNEKS

Pēc augstā brāļa skaistiem vārdiem, kungi, Mēs neizrunāsim vairs labāka; Lai labāk lūkojam, ko labu dzert, Lai jaunie rotaļo un kāzas dej!

(Sulaiņi pievieto gar sienām solus un krēslus.)


BRUNIŅIEKS

(Pie galda pa kreisi, kur sasēduši vairāki jauni bruņinieki un kareivji.)

Mēs, Bernek, dzeršanu jau sākām sen, Jau kūru kristībās, ne kāzās vien.


BRUŅINIEKI

Ha, ha! ha, ha! ha, ha!


AUGSTAIS BRĀLIS

Lai jaunais pāris pirmo deju ved!


INDULIS

(Apved Āriju, aiz rokas turēdams, dejā ap visu zāli; pa priekšu viņam iet priekšdejotājs, dziedādams un dejodams dejas dziesmu, toreizējo modes deju Ridevanci. Divi vijolnieki spēlē. - Indulim un Ārijai seko citi pāri.)


VIENS NO BRUŅINIEKU PULCIŅA

(Zobodamies klusi.)

Lūk, svārki dividesmit gabaliem! Tāds staltkāja pēc pašas jaunās gaumes!


OTRS

(Tāpat.)

Pie kurpēm zvaniņi. - Pie matiem muskats!


KUNO

Kad nau tik oliņas, kas sit, kad lec? Vēl acis dejotājai izsitīs.


KĀDS DEJOTĀJS KŪRS

(Garām dejodams.)

Kad tevi neķer muskatoliņas Un tavu muti neaizsit tev ciet!


ĀRIJA

(Ar Induli garām iedama, paliecas un paklusu pret bruņinieku.)

Fi! Kuno, savaldies!


KUNO

(Tāpat, klusu smiedamies.)

Es lūkošu.


PIRMAIS BRUŅINIEKS

(Dziedādams.)

Kur vēl tik lepnis zemnieks, Adelhalms!


INDULIS

Tas zemnieks lepnis, kam ik lepni, kalpi!


KUNO

Ko? viņš mūs kalpus sauc?.


OTRAIS

Klus, Kuno, rimsti!


INDULIS

(Noved Āriju viņas vietā un pats apsēstas. Deja top turpināta.)



(Ienāk s u l a i n i s un iet pie Berneka, aicinādams viņu uz durvju pusi.)


SULAINIS

(Paklusu.)

Kungs, leišu sūtnis!


BERNEKS

(Tāpat.)

Tagad?


SULAINIS

Tur viņš nāk! Viņš mani atgrūda no durvīm nost.

(Aiziet.)



(B e r n e k s; ienāk l e i š u s ū t n i s P a r b u s a r p a v a d o n i.)


BERNEKS

Pa pašām kāzām!


PARBUS

Esi, komtur, sveiks! Un atvaino, ka traucēju tev kāzas.


BERNEKS

Ho, vai tik stipri esat sakauti?


PARBUS

Mēs, leiši, sakauti vēl uzveiksim. Še tevim vēstule no Mintauta.


BERNEKS

(Māj nemanot augstam brālim, kurš pienāk.)

Nāc, augsto brāli, šurp!

(Rāda vēstuli.)

No Mintauta. Būs labas ziņas; lūk, mēs uzveicām.


PARBUS

Es, kungi, pagaidīšu, kamēr lasāt.

(Aiziet.)



(B a r n e k s un b r ā l i s sarunājas čukstot.)


BERNEKS

(Lasot un atstāstot.)

Viņš apsveic mūs ar pilnu godbijību. -


BRĀLIS

Ha! ha! - Vai redzi! - Ko viņš īsti grib?


BERNEKS

(Lasot.)

Pag, pag! - Še būs: ir Romai liela vara - - Pa visām zemēm viņas slava skanot -


BRĀLIS

- Nu labi, labi. To mēs zinām gan.


BERNEKS

(Lasot.)

- Ar lēnu roku valdot svētais tēvs -


BRĀLIS

(Smejas.)

Ir taisnība: bet mēs tie pirksti - asi; Būs viņam ieplēsts arī.


BERNEKS

Jā, tā šķiet. - Kurš spējot atturēties svētai varai? -


BRĀLIS

Nu tāļāk, ašāk, kur tad resnais gals?


BERNEKS

(Lasot.)

- Mēs brāļi esot svētā tēva dēli -


BRĀLIS

Tik garš tas ievads! - Nu?


BERNEKS

- Viņš mīlot mūs-


BRĀLIS

Ā! nemanījām. Pirmā dzirdēšana! Kad drusku iekāvām, tad mīlēt sāk.


BERNEKS

- Lai mēs par viņu v ārdu aizliekot Pie ordensmestra - dzīvot draudzībā - Tas pāvestam lai rakstot - ticība -


BRĀLIS

Lai velns to ticību! Kad šī tam rūp Lai kristās!


BERNEKS

Tas un kristīt! Ātrāk velns! Vai dzi! Kas te? - Nudien! - «Es pieņemšu -» Nu, svētā Māre! viņš grib kristīties!


BRĀLIS

(Skaļi.)

Lai krusts un pērkons! Tā ir ziņa gan! Ko pretī prasa?


BERNEKS

Liekas Emboti.



(Pienāk klāt divi b r u ņ i n i e k i no galda.)


BRUŅINIEKS

Vai labas ziņas, kungi? Vaigs jums spīd.


BRĀLIS

Ir labas, labas. Drīz jau dzirdēsat.


BERNEKS

Bet tagad ejat, lai to nemana -


BRĀLIS

Neviens, neviens, ne Induls pat!- Lai dejo!

(Bruņinieki aiziet.)



(B r ā l i s, B e r n e k s.)


BRĀLIS

Ko prasa? Emboti?


BERNEKS

-Tā, īpašumā, Lai skaidras robežas, - ko Induls teiks?


BRĀLIS

Nu ko viņš prasa vēl?


BERNEKS

Lai kronēts top Kā karalis pār visām leišu zemēm.


BRĀLIS

To prieku var tam ļaut. Jo viņš jau pats Par kroni samaksās.


BERNEKS

Vēl piemaksās: Dos ordenim vēl zemi Lietavā, Ļaus kristīt leišus, ielikt bīskapu. - Nu tur mēs krietni spēsim izplesties! Tik Embote? - Un Induls nu mans znots!


BRĀLIS

Dos citu pili.


BERNEKS

Viņš ir savādnieks.


BRĀLIS

Lai leišos, zemgaļos sev iekaro. Bet beigās ordens visu rokās ņems No Prūsijas caur Lietavu līdz Rīgai! Nu Vaļā Ceļš, Lai visas kopā leišu - latvju zemes.


BERNEKS

Ko līdzīgu teic Mintauts.


BRĀLIS

Lai viņš teic, Viņš beigās vasals pāvestam un mums.


BERNEKS

Bet Mintauts gudris; vai nau viltība? Kas viņu spiedis tagad kristīties?


BRĀLIS

Spiež iekšā virsaiši un ārā krievi, Bet ordens palīdzēs. - Nu Mintauts mazs, nu varam viņu grābt. - To mestrim paziņot! - Nu līgt ar leiti! - - Var tagad pasludināt uzvarziņu, Ka sakauts leišu bārs.


BERNEKS

Būs kāzu balva.

(Abi aiziet.)



(Turpinājas deja un dzīru troksnis. Par mazu brīdi ienāk i z s a u c ē j s; taures skanas.)


IZSAUCĒJS

Tas kungs mums devis savu svētību! Par godu kāzu svētkiem licis apkaut Trīs simtus leišus, kas mums uzbruka!


BRUŅINIEKI UN DZĪRENIEKI

(Gavilē.)

Ho! ho! hoho! oho!


IZSAUCĒJS

(Turpina.)

Un mūsu pulki dzīvo sodīdami Un kristīdami pagānciematos.


BRUŅINIEKI UN DZĪRENIEKI


Lai dzīvo! dzīvo! - Sveiki, brāli! - Ho!


BRUŅINIEKS

(Uz Āriju un Induli.)

Lūk, mūsu kāzubalva jaunam pārim!


KUNO

(Uz Induli.)

Mums tevis nevajdzēja leišus sakaut.


INDULIS

Varbūt, Ka jūs bez manis iztiksat, Es gan bez jums.


BRUŅINIEKS

Kā vilks iekš Vilkugravas.


OTRAIS BRUŅINIEKS

Še, Indul, dzer uz vācu uzvaru! Ir vācu vīns.


INDULIS

(Atraida.)

Es dzēru.


BRUŅINIEKS

Sarkans! - Netīk!


BRUŅINIEKI

(Smejas.)



(Troksnis un jautrība top aizvien lielāki. Viesi sadalījušies divās grupās. Kūri izturas atturīgi. Bruņinieki zobodami aicina viņus dzert uz uzvaru. Bruņinieku un viņu piederīgo izturēšanās top pārgalvīga.)



(Ienāk P a r b u s, leišu sūtnis, ar p a v a d o n i; uz viņu negriež vērību. Viņš tuvojas Indulim un apsveicina klanoties viņu un Āriju. Indulis pieceļas viņam pretī un seko viņa uzaicinājumam uz sarunu nomalis no kāzeniekiem, skatuves priekšā.)


PARBUS

(Sniegdams roku.)

Sveiks, Indul, vai vēl mani pazīsti?


INDULIS

Jā, tu visvairāk kūdīji pret mani.


PARBUS

Es draugs; tev gribu labu. Uzklausies. Pats Mintauts ir tev draugs.


INDULIS

Ne nāvīgs naidenieks?


PARBUS

Viņš leišu - latvju kungs; tos mīl, ne nīst. Tu viņa sirdi guvi, uzveikdams Ar nedzirdētu drošību un viltu; Sev reizē ņēmi sievu, pili, draugu.


INDULIS

Es negribēju pili gūt.


PARBUS

Lai! lai! - Viņš dod tev desmittūkstoš karaspēka Un ej pret Galicijas Danilu. Cik zemes gūsi, tik būs tava! - Steidz!


INDULIS

Un Embote un kūri?


PARBUS

Sveiki būs. Mēs vācus izdzīsim.


INDULIS

Šī pils ir stipra. -


PARBUS

Ar viltu. Mintauts solās kristīties. Tie nesargāsies daudz vai atdos paši.


INDULIS

Tad deldēs kūrus? - Neļausu! Es valdnieks.


PARBUS

Cik ilgi būsi valdnieks? - Klaus'!


INDULIS

Ha! ha!


PARBUS

Es valdnieks biju ar, - par tevi lielāks: - Es gadiem cīnījos, viņš pārspēja, Viņš viltīgs, gudris, niknis, liels, grib lielu, - Grib Lietavu! I vācus veiks, i visus.


INDULIS

No kūru asnīm neaugs Lietava.


PARBUS

Viņš liels kā sumbris, pretnieka tam nau -


INDULIS

Bet zemā purvā stieg, un purvs to galē, Kur zēni vieglām kājām pāri skrien.


PARBUS

Viens neatstāvēsi, viņš veiks i tevi. Lūk, visu kustoņu gāž ziemas sals, Ne sīkstās vārnas nespēj turēties, Ne mežacūkas, lapās rakdamās, I lācis nosalst siltā kažokā. Viņš ir tas ziemas sals. Kā bari siseņu top jūrā dzīti, No rītus tāli pieskalots viss krasts, - Tā viņa pulki nāk trīsdesmits tūkstots!

(Klusums.)

Ej, atstāj vācus! nāc pie Mintauta!


INDULIS

Jau biju gatavs viņus atstāt, - tagad, Kad viņiem liksta draud, es palieku.


PARBUS

(Dusmīgi.)

Vai prāts?

(Apdomājies.)

Tu netici? - Še viņa gredzens!


INDULIS

Es negribu.


PARBUS

Ņem! ņem!


INDULIS

(Aiziet.)


PARBUS

(Pārdomādams.)

Kas tam ir prātā?

(Aiziet.)



(Kāzu troksnis. Ienāk vācu k a r e i v s.)


KAREIVS

(Pie durvīm sauc.)

He! kungi! gūstekņi ir klāt!

(Liels prieku troksnis.)


BRUŅINIEKI

Ho! ho!


VIENS

Nu īstais mielasts nāk!


OTRAIS

Nē, uzkodas!


TREŠAIS

Vai sieviešu ir daudz?


KAREIVS

Jums visiem tiks.


PIRMAIS BRUŅINIEKS

Ho, vedat šurp!


OTRAIS

Pag, jauj man mērķi šaut! Es drusku dzēris, nez, vai roka klausa?

(Mērķē ar stopu un šauj caur durvīm uz gūstekņiem. Atskan skaļš kliedziens. Šauj arī citi bruņinieki, atskan tāpat kliedzieni.)


TREŠAIS

Vēl vari dzert. - Bet mērķī šausim vēlāk; Aiz kājām karināsim, zarnas rausim, Ar truliem nažiem griezīsim, lai kviec, Un mēles stiepsim, runāt mācīsim, Ē, zēni, tas būs prieks! Nu tās tik kāzas!


PIRMAIS

Pag: vedat šurp! pirms vajga aplūkot. Lai godu nodod jaunam pārim!


KAREIVS

Vedat!

(Ieved g ū s t ī t o s: kareivjus, večus, sievas, bērnus.)



OTRS KAREIVS

Te leišu brūtes pāris!


BRUŅINIEKS

Nāves pāris!


PIRMAIS BRUNINIEKS

(Pret Āriju paklanīdamies.)

Patlaban kāzas dzēra. Brūtes pāris -


ĀRIJA

Tāpat kā mēs! Ā, lai tie brīvā iet!


BRUŅINIEKS

To nevar, kundze; viņu mājās bij Pulks leišu kareivju! mums uzbruka!


ĀRIJA

(Nokāpdama no paaugstinājuma.)

Ak dievs! Kā viņu žēl! -- Tik noguruši!

(Uz brūti.)

- Kā redzēts sejs? - Lai dzer šo kāzu malku, - Un tad lai ļauj tos izpirkt. (Uz brūti.) Ņem un dzer!


SVAISTA

Tās mūsu asinis, ko jūs tur dzerat!

(Atgrūž Ārijas pasniegto kausu, tā ka vīns izlīst uz drēbēm.)


BRUŅINIEKS

Ko dari?

(Sit Svaistu, sagrābdams aiz pleca.)


INDULIS

(Arī pienākdams.)

Nost! Vai bruņinieks sit sievu?


ĀRIJA

Ak vai, mans kāzu svārks nu asins sārts! Tā ļauna zīme, Indul!


INDULIS

(Stāv drūms.)


SVAISTA

Šodien mēs, - Un ritu mirsat jūs!

(Rāda ar roku uz Āriju un Induli.)


ĀRIJA

(Atkāpdamās.)

Vai! vai!


BRUŅINIEKS

(Uz Svaistu.)

Beidz ķērkt.

(Sagrābdams viņu aiz rokas stilba.)


ĀRIJA

(Atkal tuvodamās.)

Skat! gredzens viņas rokā! Tas ir mans! - Nu tevi pazīstu, tu ragana! Tu mežā manim uzbruki.


SVAISTA

Tā es. - Nu moki mani tu!


ĀRIJA

Ha! acs pret aci!


INDULIS

(Uz Āriju.)

Tev priestri žēlot māca. Žēlo nu!


SVAISTA

(Uz Induli.)

Vai pats mūs žēloji, kad laupīt liki? Kad liki mēli izraut manam vīram?


BRŪTGĀNS

(Atpleš muti un izgrūž nenoteiktas skaņas.)


SVAISTA

Nu lēnprātis kā vilks, kas pārēdies.

(Rāda uz bruņiniekiem.)

Kā viņi tur -, kam asins pil vēl zobos.


ĀRIJA

(Uz Induli.)

I tevi zaimo tā, un tu to ciet?


INDULIS

Ir sieviete, un, lūk, kur viņa stāv!

(Rādīdams uz gūstekņu pulku.)


SVAISTA

(Uz Induli.)

tu esi vīrs un kūrs, - tev divkārt kauns, Ka stāvi tur un zemē negrimsti!

(Rādīdama uz bruņiniekiem.)


INDULIS

(Uz Svaistu.)

Ā! tevi sargā tas, ka esi gūstā.


SVAISTA

Tu ciešāk gūstīts. Manas saites drīz Raus nāve pušu. Tavas mūžam ilgs. Ne nāve nepārraus. Tie tevi svaidīs Ar savu eļļu, - kapā ņems vēl līdz! Pār kapu tavu vārdu stieps kā traipu!


INDULIS

(Galvu sagrābis.)

Ak briesmas! - Klusi!


SVAISTA

Kad es klusēšu; Tad brēksi tu.


ĀRIJA

(Uz vācu kareivjiem.)

Lai viņu projām ved!


BRUŅINIEKS

(Uz Āriju.)

Lūk, tādai gribēji ļaut izpirkties! Turklāt vēl nabaga! - Dod mums, būs kumoss!


INDULIS

(Uz vācu kareivjiem.)

Lai paliek te! - Es viņu vaļā laižu.


ĀRIJA

Ko dari, Indul? - Pretī maniem vārdiem?


INDULIS

Jā, es to laižu.


SVAISTA

Mani vienu laid? Un te mans mīļākais?


INDULIS

Lai arī iet!


SVAISTA

Bet citi gūstītie? - Kā viena iešu?


INDULIS

Lai visi mājās iet un kāzas dzer, Tāpat kā mēs!


ĀRIJA

(Spītīgi.)

Vai viņa tā tev tik, Ka vaļā palaid, kaut tev nepieder?


INDULIS

Kā tevi arī.


ĀRIJA

Mani līdzini Ar šo, kas mežā ,ķerta verdzene!? Tu esi augstsirdīgs? Es arī.

(Uz Svaistu.)

Es, lūk, tevi atlaižu! Tā es tev maksāju par aizskārumu!


BRUŅINIEKS

Ā! - Nē! - Tie gūstīti! - Tos nevar atlaist!


INDULIS

Še esmu es tas kungs!

(Uz bruņinieku.)

Ej, atlaid viņus!


BRUŅINIEKS

(Uz Induli.)

Še manim pavēl komturs vien, ne tu!


INDULIS

(Iesaucas sašutumā.)

Ko uzdrīksties?


ĀRIJA

(Uz Induli.)

Viņš bruņinieks! Klus', Indul!


INDULIS


Ho! komtur! komtur! - Saukt šurp komturu!


ĀRIJA

Nāc, iesim, Indul!


INDULIS

Nē, mēs paliksim! Lai važas ņem tiem nost!

(Rāda uz gūstekņiem.)


BRUŅINIEKS

(Uz Induli.)

Ha! cik tu liels! Un vakar lūgdams klauvēji pie vārtiem!

(Troksnis no bruņiniekiem, sargiem, gūstekņiem, - sargi grib atlaist važas, bet šaubās.)



(Ienāk komturs B e r n e k s.)


INDULIS

Nāc, komtur!


BRUŅINIEKS

Komtur!


BERNEKS

Kas še noticis?


INDULIS

Še mani apvaino, man neklausa.


BRUŅINIEKS

Viņš atlaiž gūstekņus! - Mēs atvedām Uz kāzu svētkiem! - Sev ko papriecāties!


BERNEKS

Tie visi brīvi!


BRUŅINIEKS

Komtur! - Ko tu teic? - Tā nebūs!


BERNEKS

Salīgām ar Mintauti. - Nu, Indul, remdē dusmas, būsim līksmi!

(G ū s t e k ņ i top atlaisti no važām.)


ĀRIJA

(Uz Induli.)

Šī miera diena bij tik uztraukta, Ļauj tagad priekā svinēt mūsu laimi!


INDULIS

(Uz Āriju.)

Jā, mīļā, labi, ka tos apžēloji.


ĀRIJA

Tev svešas mūsu parašas un velti Tu dusmojies -


SVAISTA

(Arī atlaista no važām.)

Kam pateikties? Kurš kungs?


INDULIS

(Norāda uz Āriju.)

Še, kundzei!


SVAISTA

(Paklanās pret Āriju un Berneku. Uz Induli.)

Jā, tu neesi še kungs.


INDULIS

Es esmu kungs.


BRUŅINIEKS

(Iesmejas klusi.)

Ha! ha!


INDULIS

Kas smejas še?

(Lūkojas apkārt un ierauga, ka viens bruņinieks apsēdies viņa goda krēslā un nometis Induļa tur atstāto jostu.)

Kas manā kunga vietā sēd? - Ej nost! Ej nost, tu kalps! -


BRUŅINIEKS

(Smejas pretī, uzlec un izvelk zobenu. Arī Indulis izvelk zobenu.)


ĀRIJA

(Iekliedzas.)

Vai! vai!


BERNEKS

Nost zobenus!


BRUŅINIEKS

(Uz Induli.)

Nāc divkaujā! -

(Nomet Induļa priekšā savu cimdu.)

Mans cimds!


BERNEKS

Še kauties liegts.


INDULIS

Es, valdnieks, nekaujos ar pavalstnieku!


BRUŅINIEKS

Ha! ha! - Tu valdnieks? - Tu še mūsu kalps!


INDULIS

(Uz Berneku.)

Teic, kurš ir valdnieks?


BERNEKS

Tas, kurš valda sevi. - Tu sevi nevaldi.


INDULIS

Es sevi nevaldot? Es valdījos, - Es valdījos, kad bruņinieki klusu Kā kalpi kaktā aprunāja mani. Es valdījos, kad kūrus kristīja Pret gribu, - teicāt: pārpratums. Un leitis Jums draudēja, - tad paliku jūs sargāt, - Šais sienās, kurās redzu ieročus, Kas nolaupīti mums -!


BERNEKS

Tiks noņemti!


INDULIS

Vai reizē noņemts nievājums pret mums? Jo mēs še esam mājās, svešie - jūs. Es laidu gūstekņus, man neklausīja, - Tu atlaidi, kad nolīgi ar leišiem. Bet nolīgt nācās man, jo es še kungs. Pār manu galvu pāri līgāt jūs.


BERNEKS

Mēs ordensmestra vārdā runājām, Un Mintauts vēlējās ar to tik līgt.


INDULIS

Kas nolīgts?


BERNEKS

Nevar klaji teikt.


INDULIS

Nu lūk! Vai es te kungs? Tik kunga sega man, Tā pati traipīta un saplosīta.

(Ienāk trokšņaini s a r g i, kas ved sagūstītus k ū r u s.)


INDULIS

(Uz sargiem.)

Ko vedat?


SARGS

Kūrus.


INDULIS

(Uz kūriem.)

Kādēļ jūs še gūstā?


VIENS NO KŪRIEM

Tu liki gūstīt tos, kas nekristās.


INDULIS

(Sašutis.)

Vai velns! es neliku!


BERNEKS

Tiks atlaisti.

(Māj, lai ved kūrus prom. Sargi un kūri aiziet.)


INDULIS

(Nikni.)

Tiks atlaisti! ha! ha! un būs viss labi?



INDULIS

(Uz Berneku.)

Tā manā vārdā gūsta manus ļaudis! Bet nodevēji, kas jūs pilī laida? Tie goda vietās sēd un kūda vēl. To manim izdodat!

(Rāda uz labieti Čandru; ar sašutumu, kas ilgi valdīts, neviļus izlaužas.)

Es valdījos - Kā strauts, kas aizsprostots pret šķēršiem šļāc; Kā zirgs, kas, visās dzīslās drebot, sprauslo - - Bet teic, kad pavards dzirkstes met un met, Un griesti gruzd un gruzd, un spārēs sprakst, Un pils līdz palodam ir pilna kvēlu - - - Vai pēkšņi nešaujas caur jumtu šalts? Nu pārsteigts, nesaprazdams pūlis brēc!

(Klusums.)


BERNEKS

Kam piemin' to? Jūs abi kristīti, tad salīgstat!


BRUŅINIEKS KUNO

Vrede Curonia ir miera zeme Un, pieder vāciem. - Kā to gribi tu?

(Rāda uz Čandru.)


ČANDRA

(Lūgdamies Berneku un citus bruņiniekus un pieķerdamies bruņiniekam Kuno.)

Ak, mīļie kungi! glābjat mani, glābjat!

(Uz Induli rādīdams.)

Tas Kurzemi grib brīvu, mani nokaus.


INDULIS

(Uz Berneku.)

Par ķīlu gribu to. Lai atzīstas, Ka tiešām es še kungs; lai nenomāc Vrede Curonia man Kurzemi.


BERNIKS

Nu laid to! Lūk, kā trīsi Viņš derīgs.


INDULIS

Dodat!



(Iznāk no pūļa U ģ i s ar maisu rokās.)


UĢIS

(Pieiedams klāt labietim Čandram, kurš slēpjas aiz galda pie Kuno.)

Vai dzirdi, Čandra, ko tu glabājies? Dod galvu šurp! To maisā droši slēpšu.


KUNO

Ko? Nedzirdēta bezkaunība! - Velni!


BRUŅINIEKI

- Nu, piekāpies pret kūriem! - Ko tie dara? Tie kungi būs! - Mūs izdzīs. - Atņems pili!


KUNO

To nevar ciest!


INDULIS

Tik puiku joks.


ČANDRA

Tavs mīluls.


KUNO

Ā! viņa mīluls? Nu tad še!

(Viņš cērt ar zobenu Uģim, tas krīt.)


INDULIS

Ak vai! - Tad krīti arī tu!

(Izrauj zobenu un cērt pret Kuno, bet bruņinieki metas starpā un viņus izšķir.)


BERNEKS

Stāv' mierā!


ĀRIJA

Indul!


INDULIS

(Nometas pie Uģa ceļos, saņem viņu rokās.)

Mans dārgo Uģi! - mana jaunā sirds, No krūtīm ņemta man, tev ielikta, Lai bērna skaidrībā tur mirdzētu, Uz varonību degtu - vīrus!


UĢIS

Es, Indul, tevi gaidīju, tu nāci. Vai tagad mirstu varons? tevis cienīgs?


INDULIS

Tu varons mirsti -


UĢIS

- Mūžam dzīvos latvji!

(Mirst. Kūros uztraukums.)



INDULIS

(Lēni pieceļas, nopietni uz Berneku.)

Kā atmaksāsi?


BERNEKS

Uģis Pudiķa, Un Pudiķis mums naidnieks.


INDULIS

(Uz Kuno rādīdams.)

Tam kāds sods?


BERNEKS

Viņš bruņinieks, tas pagāns. - Kāds te sods?


INDULIS

(Vēl lēnāk.)

Jā, - tā.


ĀRIJA

(Steigdamās pie Induļa.)

Ko domā. Indul, tu tāds drūms?


INDULIS

(Uz Uģi.)

Tu agri aizej. Laiks i man ir iet. - Vēl dziestot zvaigznīte man ceļu rāda.


ĀRIJA

Ko runā, Indul? Briesmu jausmas nāk.


INDULIS

(Klusi.)

Mēs šķirtas pasaules, kas nevar līgt.


ĀRIJA

Ko vecus vārdus min'? Mēs salīgām; Mēs esam nešķirami visus mūžus!


INDULIS

Tas vārds bij pareizs. - Kā man visa sirds To pārvērst lauzās! velti šķīda spēks. Lai rāmi šķiramies!


ĀRIJA

(Iekliedzas.)

Es nešķiros! - Tu mans, tu siets, tavs pienākums ir šeit!


INDULIS

Mans pienākums ir tur, kur dzimtene.


ĀRIJA

(Izmisumā novēršas.)


BERNEKS

Tu, atkritējs! Kas tev par algu būs? Mums Mintauts tavu galvu prasīja. Tu pats to viņam nes.


INDULIS

Lūk, tāds bij līgums!


ĀRIJA

(Atvilkdama viņu.)

Nē, Indul, teic, vai mani mīli?


INDULIS

Mīlu. Tev dzīvi glābdams, devu savu dzīvi; Nu jāglābj simtas dzīves - dzimtene!


ĀRIJA

Tu mīli dzimteni, ne mani vairs. Ej, preci viņu, savu mīļāko, Priekā kuras tagad gribi dzīvi dot.


INDULIS

Ne mani saproti, ne dzimteni: Priekš tevis dzīvoju, priekš viņas mirstu.


ĀRIJA

Es nīstu to, kas tevi atņem man, Jau kāzudienā liek tev apkārt vērties, No kāzugultas tevi projām rauj! Cik saldu algu viņa tevim dos?


INDULIS

Man dzimtene dos algā - rūgtu nāvi.


ĀRIJA

Un tomēr ej pie tās? - Es tā tev riebjos, Ka labāk nāvi ņem, ne manu mīlu?


INDULIS

(Viņu strauji apskaudams.)

Es tevi vairāk mīlu kā jel kad.


ĀRIJA

(Vairīdamās.)

Laid! Savu dvēsli es tev atdevu, Tu viņu atmet še dēļ tukša māna!


INDULIS

Bez tavas mīlas nebūtu nekad Es dzimteni tā mīlējis kā tagad! Kā saule liki manai sirdij zelt, Nu mīla, kura izauga no tevis, Tev pašai pāri aug. Tu vainīga. Kā bite pati savā medū mirst, Tā pati sevi pazudina mīla.


ĀRIJA

Lūk, vainīga nu es? Vai šķiros es?. - Tik mīļus vārdus reiz tu sacīji, No manis jūtoties kā spārnos nests. Tik caurspīdīga sirds kā jūras dzintars! - Tad tāda tev tā sirds un tāda mīla!


INDULIS

Ko sirdi velti plēs?


ĀRIJA

Vai tevim arī sāp? Vai ir tev sirds? Vai arī krūtīs, vai tik vairogā? Ko ienaidniekus krāpt! - Ko krāpj šī sirds? Es viņu noplēšu no bruņām nost. Tu manu sirdi kājām min, es tavu!

(Noplēš no Indula vairoga sirdi un samin to.)


INDULIS

Ak, Ārija!


ĀRIJA

Ak, nē! - Es neesmu kā tu tik cieta. Es ņemu zelta sirdi piemiņā, Kad citas, siltās, man vairs nepaliek.

(Pacel zelta sirdi un ietin to mutautiņā; sāk raudāt.)


BERNEKS

(Viņu apskaudams.)

Nāc šurp, mans bērns! Še ir tev silta sirds. Es ļāvu tev tik ilgi viņu lūgt, Lai pati redzi, cik tu vīlusies. Tu vilku gribēji par vāci vērst.

(Uz Induli.)

Ej, divkārt atkritējs, pa grēku ceļiem; Tev sekos sods.


INDULIS

Es savu ceļu eju.


BERNEKS

Tu domājies vēl savs? - Tu esi mūsu, Un mūsu sods tev draud kā atkritējam. Kurš kristīts tevi tiks, tas nositīs.


INDULIS

Ha! ha! - Es jūsu vēl? - Kas mani tura? Tā sauja ūdens, ko man pārlējāt? Tā žuva. Izgaroja jūsu gars Ar ūdens garaiņiem!


BERNEKS

Bet paliek dievs!


INDULIS

Ha! Kūru dievam dzīslās netek ūdens, Bet asins, - asins ūdeni degs nost. Jūs mani kristījāt ar ūdeni, Es tagad atkristos ar asinīm.

(Viņš ar Uģa galvas asinīm svaida sev galvu.)


ĀRIJA

Vai! Indul vai!


INDULIS

(Norādīdams uz asinīm uz savas galvas.)

Ņem piemiņā i šo, Kā ņēmi kristījamo ūdeni!


ĀRIJA

(Sagrauzta.)

Ak, Indul, nezaimo un nenīsti! Es tikai nesaprotu tevi.


INDULIS

(Piepešā jūtu uzliesmojumā.)

Mīļā!

(Atpleš rokas, bet tad apstājas.)


ĀRIJA

(Pie viņa steigdamās.)

Es nāku, mīļais! ņem šo skūpstu! - Paliec!


INDULIS

(Drūmi.)

Es neņemu nekā no jūsu pils.

(Paceldams mirušo Uģi rokās.)

Šo vienīgo, kas mans, sev nesu līdz.


ĀRIJA

Vai! - nāves piemiņa vilks tevi nāvē!


INDULIS

(Apjozdams cieši savu jostu.)

Ū! jozies ciešāk, mana josta! Ū!

(Aiziet.)


ĀRIJA

(Klusi.)

Kā mīla sākas, zinu gan, bet ne, Kā viņa beidzas; mīla mūžīga.

(Top dzirdams troksnis no leišu karaspēka.)

(Priekškars.)


CETURTAIS CĒLIENS



PIRMĀ AINA

Vilku grava pie Embotes. Ozolu un priežu mežs. Celmi un akmeņi sēdēšanai. Zem kokiem Pērkoņa un Joda ziedokļi.



(Divi k ū r ē j i iekūruši uguni uz Pērkoņa ziedojamā akmeņa; gatavo ziedošanu, Mazāks uguns deg arī uz Joda akmeņa.)


PIRMAIS

Cik jautri kuras uguns! Laba zīme!


OTRAIS

Jau ugunsziņa atnāca, ka Induls Ir vācus atstājis, - nāk šurp.


PIRMAIS

Nāk, nāk! Kā kūrēji to saņems, - atkritējs.


OTRAIS

Kā kūrēji, bet kūri saņems labi! Kad naidu kursim, kurs mums pirti.


BALSS TĀLUMĀ

Ū!


OTRAIS

Klau! nāk jau mūsējie uz sapulci!


BALSIS TĀLĒ

U-u! u-u!


PIRMAIS

No Vilku gravas sauc.


BALSIS

U-u! u-u!


OTRAIS

No Kuiļu kalna nāk.


BALSIS

U-u! u-u!


PIRMAIS

No Joda klēpja ujo. Bet visu dunot pārņem rūkoņa No leišu nometnēm kā ziemels priedēs.



(Ienāk divi k a r e i v j i, tiem pa brīžam seko kareivji, virsaiši, ziedotāji un labieši.)


PIRMAIS KAREIVS

A-u! a-u! Mēs abi esam pirmie.


OTRAIS

Skrien kājas pašas.


OTRAIS KŪRĒJS

Priekam gari soļi.


PIRMAIS KAREIVS

Jā, dievam sūdzēt skriet.


KŪRĒJS

Nē, es pa tautai.


JAUNPIENĀCĒJS

(Uz saviem biedriem.)

Bij laiks, vai dzi! kā leišu bites dūc!


PIRMAIS KŪRĒJS

Trīsdesmit tūkstoši! viss mežs kā dzīvs! Tie apēdis apēdīs ar visiem priestriem.


PIRMAIS KAREIVS

(Uz kūrēju.)

Vai tapi aplaistīts?


KŪRĒJS

Gar ausīm lija.


TREŠAIS KAREIVS

(Smejas.)

Vai slapjš aiz ausīm?


KŪRĒJS

Sauss, ka put.


CETURTAIS KAREIVS

Viņš kūrējs. Aiz ausīm guni kūra.


VIRSAITIS

Sveiki, brāļi!


VISI

Sveiki!


VECS KAIREIVS

Mēs tikām cauri, mežā iebēgām.


LABIETS

Mēs naudas devām.


NABAGS KAREIVS

Mēs ar vālēm devām. Mums ciemu nodedza un izlaupīja. Tā licis Induls, kurš pats kristījies.


PIRMAIS KAREIVS

Tie zaimotāji! Induls atnāk šurp.


LABIETS

Ko nau ar citiem še!


KĀDS KAREIVS

Viņš nāk viens pats; Viņš drūms.


CITS KAREIVS

Ko drūms? Tā priekā lec man sirds! Uz vietas neciešas.


OTRAIS KAREIVS

Nē, te ir baigi.



(Aiz skatuves d o b j a b a l s s.)


Ū! Ū!


OTRAIS KAREIVS

Pats Jods te mīt. - Kas dobji sauc? - Nāc lūkot!


INDUĻA BALSS

(Aiz skatuves.)

Ū, vilks uz Vilku lauku velk, u! ū! Še nāves laupījums priekš vilkiem būs! Ū! brāļi, atkaucat, kur esat, ū!


VAIRĀKI KAREIVJI

Ir Induls! - Viņa balss! - Bet skan tik dobji! -



(Ienāk I n d u l i s ar nosisto Uģi uz rokām.)


KAREIVJI

Sveiks, Indul! - Indul! - Virsait! - Mīļais draugs!


LABIETS

- Ko klēpī viņš tur nes.


KAREIVJI

Tas viņa Uģis.


ZIEDOTĀJS

Kam nāvi nes? tā visus nāvē vilks.


INDULIS

Tas viss, kas atliek man no manas pils, To ziedam atnesu priekš veciem dieviem.


VAIRĀKI

Liec nāvi nost! - Ļauj apsveikties! - Mēs līksmi.


INDULIS

Pirms gribu izpirkties ar šo pie dieviem.


ZIEDOTĀJS

Dievs neņem tādu ziedu. Uguns plok. - Dievs Pērkons vaira tos, kas kristīti.


PIRMAIS KAREIVS

(Viņš Uģa asnīm atkal nomazgājās.)


OTRAIS KAREIVS

I mūsu starpā daudz, kas kristīti Un atkal nāca šurp. Varbūt i tu?


ZIEDOTĀJS

Bet Induls brīvā gribā kristījās.


LABIETS

(Uz Induli.)

Dēļ tevis Mintauts kāva kristītos.


VIRSAITIS

(Tāpat.)

Dēļ tevis vāci kristīja ar guni.


KAREIVS

Viņš vācus atstāja, kad izdzirda.


OTRAIS

Viņš jaunu sievu atstāja un pili Un nāca šurp pie mums!


KAREIVJI

Pie mums! pie mums!


INDULIS

(Nes Uģi uz ziedokli, ziedotāji un viņu piekritēji stājas viņam ceļā.)


ZIEDOTĀJS

Dievs neņem tavu ziedu!


ĻAUDIS

Neļausim!


INDULIS

Ar naidu negribu nākt atpakaļ. Es izpirkt sevi cerēju ar brāli. Nu, Uģi, gaidīsim uz dusu nāvē, - Kad mums to ļaus. - Še, ņemat viņu, brāļi, turat! Man pirms vēl jāizlīdzinās ar dzīvi.

(Viņš nodod Uģi kareivjiem, kuri to ienes koku pavēni aiz skatuves. Uz kareivjiem.)

Vai jūs man brāļi vēl?


KAREIVJI

(Sajūsmā.)

Sveiks! sveiks! - Sveiks! sveiks!


INDULIS

(Ierauga Pudiķi pūlī, sajūsmā.)

Lūk, tur tu, mīļo Pudiķi, mans draugs!



(Iznāk no pūļa P u d i ķ i s.)


PUDIĶIS

(Drūmi.)

Es esmu Pudiķis, - vai tu vairs Induls?


INDULIS

Uz Vilku lauku vilks velk atpakaļ!


PUDIĶIS

Tas vilks, kas krātā bijis, nau vairs vilks.


INDULIS

Ir vilks, tik niknāk vēl viņš suņus rej.


PUDIĶIS

Tev ģērbs, tev vaigs, tev valoda ir sveši.

(Rāda uz viņa bruņinieku garšai piemēroto apģērbu un matu griezumu.)


INDULIS

Bet sirds tā pati.


PUDIĶIS

Nē, i cita sirds. Nav sirdī mūsu dievs.


INDULIS

I vācu nau.


PUDIĶIS

Es paredzēju, ka tu aiziesi Un tapsi atkritējs.


INDULIS

Es meklētājs. - Zem manis debess vārti atvērās, pār zemes malu kritu spožumā, Ķer staros, gaisā rokas pietverdamās.


PUDIĶIS

Es nesaprotu to, bet zinu vienu: Tu dari, kas nau ļauts, tu ej, kur nedrīkst.


INDULIS

Bet tāds mans ceļš.


PUDIĶIS

Tev jāiet mūsu ceļš.


INDULIS

Es esmu savs. Es stigu izlaužu, kur staigāt jums; Pār mani koki krīt un ūdens šļāc, Es stiegu purvā, -- tieši iesat jūs.


PUDIĶIS

Nē, neesi tu savs; tu vadons esi; Pie tevis sieti mēs un tu pie mums. Tev meklēt Liegts, pret sevi niknot liegts, Kad tu ej bojā, - lūk, - mums jākrīt līdz!


INDULIS

(Izsamisis.)

Ak vai! ak vai! ak vai! Ne tik man brīves ļauts, kā bojā iet!

(Uz Pudiķi, rūgti.)

Tad ved pie dieviem mani atpakaļ! Man vecos dievus vajga atkal redzēt, Es gribu atdzīvināt mirušos: Virs galvas debesis man tukšas stāv, Un mežs un pļavas, druvas, upes, gaiss - Viss tukšs man palicis no dievībām! Man vienā dienā mira divi dievi, Viss vecais svētais dzimums līdz ar jauniem. Es gribu atgriezties, par labu vērst, Es gribu skaidru savu dvēseli.

(Tuvojas Pērkoņa ziedoklim.)


ĻAUDIS

Nāc, ved mūs atkal, Indul Ved un glāb!


INDULIS

(Pret Pērkona ziedokli.)

Klau! Pērkon! Pērkon! neliec mani kaunā! Ņem mani atpakaļ, lai varu glāb! Tiem labu gribēdams, es grēkoju.

(Uz ļaudīm rādīdams.)

Pret tiem es grēkoju, pret tevi ne! Ja esi, atsaucies! še tevi sauc.


BALSIS

(No ziedotāju un labiešu puses.)

Tā nesauc dievu! - Tā nau cienīgi! - - Ar dievu runāt nākas kūrējiem! -


VECĀKAIS ZIEDOTĀJS

Dievs neatbildēs tam, kas atkritis.


INDULIS

Kur tad lai palieku?!


ĻAUDIS

Pie mums! Pie mums!


INDULIS

Tad neņem mani, dievs!

(Uz ļaudīm.)

Es būšu še! Pie tautas tveršos, kurai nau kur tverties; Pie tiem es mājošu, kam māju nau, Kam nau ne cerības, kur paslēpties Kā zaļā lapenē, kad krusa krīt. -


KAREIVJI

(Viņu apstāj, skauj, spiež roku.)


INDULIS

Bet vai! - Kad skauju jūs, - cik daudzu trūkst! Tais tukšās vietās spoki rēgojas, Stiepj draugu dvēsles salstot kaulu rokas, Stiepj klabu zobus pulks, dēļ manis kauts.


KĀDS KAREIVS

Ko vācis atstājis, to leitis kauj.


INDULIS

Ak, brāļi, brāļi, brāļi! atriebt! atriebt!


TAS PATS KAREIVS

Lai brāļi ceļamies uz atriebtnēm Pret visiem, kas mūs kavuši un kauj!


INDULIS

Lai tūdaļ ejam kara gājienā! No dzīrēm vāci šonakt skurbuši, Maz apsargātu spraustu zinu sienā. -


KAREIVJI

Lai ejam! ejam! Indul, vadi mūs!


VECĀKAIS ZIEDOTĀJS

(Uz Induli.)

Uz kauju parasts iet ar dievu ziņu. Vai tā tu atgriezies pie veciem dieviem, Ka atmet vecus, svētus likumus?


INDULIS

(Kurn.)


KĀDS VIRSAITIS

(Uz ziedotāju.)

Tad runā tu ar dieviem! meslus met!


ĻAUDIS

(Runā viens caur otru.)

- Vai vieniem kaujā iet pret vāciešiem? - - Vai līdzi leišiem uzbrukt Embotei? - - Vai meklēt jaunu kaujas vadoni? - Ē! Kurš grib jaunu? Kam nau Induls labs? - - Drīz dos jums leiši jaunu - Mintauti! -


VECĀKAIS ZIEDOTĀJS

(Pērkoņa ziedokļa priekšā sagatavo mestu mešanas ceremoniju.)

Dievs Pērkons, teic, vai laimi lem?


ĻAUDIS

(Starpā.)

- Vai šonakt pili brukt? - Vai vadīs Induls? - Viņš vācus žēlos, - viņam sieva vācu. - - Viņš to, kas postu cēla, nenokaus -


INDULIS

Tik to tev nokaut tīk? Tā pieder man!


PUDIĶA BALSS

Un viņai tu!


INDULIS

Vai nenācu es šurp?


ZIEDOTĀJA BALSS

Līdz galam vajga iet un nokaut nost!


INDULIS

Ā, - nāve nava gals.


ZIEDOTĀJA BALSS

I tevi nokaus.


PUDIĶA BALSS

Kad gribi izpirkties, tad padodies!


INDULIS

Tu? draugs?


VIENS KAREIVS

Lai Pudiķis tad vadītu!


PUDIĶIS

Lai dievi valdītu!


KAREIVS

Un kūrējs ēstu.


ĻAUDIS

(Smejas, sauc.)

Klus'! Klausat! Klausatiēs, ko Pērkons lemj!


VECĀKAIS ZIEDOTĀJS

(Meslu uzlūkodams.)

Dievs Pērkons lemj, lai pilij neuzbrūk! Lai gaida Mintauti, tam padodas!


ĻAUDIS

(Klusums, tad troksnis.)

- Lai dzīvo Mintauts! - Ko? - Nau labi mests! - Viņš meslu pagrieza! - Uz Emboti! -


INDULIS

(Uztraukts.)

Vai vecie dievi lemj, kā Mintauts grib? Vai vecie dievi nau tik vecie vilti? Vai, padodoties tiem, es izpirkšos! Ko, Pudiķi!


PUDIĶIS

Ir prāts, ko kūrējs teic. Mums visiem jāpadodas Mintautim.


INDULIS

Vai prātu meklēju? - Nē, - lielmu, Kas mani pāri cels pār mani pašu, To tālumu, kas liktens!


PUDIĶIS

Tas tev šeit!


INDULIS

(Piesteidzas pie mesla un uzmin ar kāju, tā ka tas tagad krīt uz citu pusi.)

Lūk, tagad meslis krīt: uz Emboti!


ĻAUDIS

(Liels troksnis, uztraukums ziedotājos un leišu draugos.)

- Tā vara! - Dieva sods! - Ā! Pērkons, atrieb!


VECAIS ZIEDOTĀJS

Saukt ātrāk Mintauti!


INDULIS

Ha! atrieb, Pērkons, Mintautim par brāļiem! Lūk, to tu negribi vai nevari! - Kad nelīdz baltie dievi, līdzēs melnie.

(Pieiet pie Joda ziedokļa.)

Nāc, Jods, un palīdz' tu! - Kurt Jodam guni! Kad nedod dzīvi dievs, dos nāvi Jods.


ĻAUDIS

Vai dievs! - vai dievs! - Ko dari, Indul? - Mities! -


VIENS KAREIVS

Kāpj jautri Joda uguns, dieva plok.


OTRS KAREIVS

Ko man vairs dzīve dos, es Joda virs. Kur mani mīļie? aizplūda kā asins.


INDULIS

Ā, mani brāļi! nākat Jodam zvērēt: Līdz nāvei cīnīties un atriebt brāļus! Un padzīt varmākus, un brīvi gūt!


JODA ZIEDOTĀJI

(Atnes lielu bļodu ar ziedojamām asinīm.)


INDULIS

No rokas pirkstus mērcam asinīs - Še svešas asins ņem, - še ņemsi mūsu! No galvas matu cirtas nocērtam, - - Še matu cirtas ņem, - še ņemsi galvas!


KAREIVJI

Mēs galvas noliekam priekš tēvijas!


ĻAUDIS

(Liela piekrišana.)


BALSS

(No labiešu puses.)

Vai cīņa ir pret Mintauti un leišiem?


INDULIS

Pret leišiem ne, pret leišu varmākiem.


ĻAUDIS

(Retāka piekrišana.)


INDULIS

Caur Mintautbariem izlaužamies cauri Un pili ņemam sev šo pašu nakt'!

(Klusums.)

Ko stāvat, Joda brāļi?


PUDIĶIS

Padodies, Tu dievus atmeti, pie tautas tvēries, - Nu tagad padodies, kā tauta lemj! Tad izpirksies. -


INDULIS

(Rūgti, lēni.)

Pa maziem gabaliem Es sevi sagriežu - un dodu jums. Tur melna, tumša veras vilka rīkle, - Jūs, brāļi, nejūtat, ka lēni zūdu, - Kurš ir jau redzējis, kā peles mirst? Kā bites svinīgi rok kritušās? Es eju.


ĻAUDIS

Induls! - Induls iet? - Lai dzīvo!



(lenāk M i n t a u t s a r p a v a d o ņ i e m; nostājas pie ziedu vietām; no kūru sakustēšanās var manīt, ka leišu pulki viņus ieslēdz.)


MINTAUTS

(Greznāk un karaliskāk ģērbies kā līdz šim.)

Ha! te tas kūru pūznīts! latveļi, Kas pretī stājas leišu milzenim? Kas gari spriež un lemj pret leišiem iet, Kad manas važas tiem jau kaklā žvadz! Vai visa tauta neprāta kā Induls, Kas nāvi mēles galā spītē vēl?


KAREIVS

(Paklusu, apkārt lūkojot.)

Vai! esam ieslēgti!


OTRS

(Tāpat.)

Ko teica Induls?


MINTAUTS

(Uz kūriem.)

Ko stāvat? Ceļos krītat, lai jūs žēlo!


ZIEDOTĀJS

Kungs! Lielo Mintaut! - še ir dievu vieta, - Mēs Pērkonim še ziedojām, to lūdzām Un ceļos nekritām kā kristīgie.


VIENS NO INDUĻA KAREIVJIEM

Mēs Jodam ziedojām, - vēl dūmi kūp, - Mums ceļos krist nau rasts.


MINTAUTS

Tad mācaties! Es vietnieks Pērkonim un Jodu gainu. - Mest nost no akmens kūru ziedojumus!


LEIŠI

(Izdara šo un tāļākās Mintauta pavēles.)


KŪRI

Vai dievs! - Ko dari? - Lielais valdniek! Kungs!


MINTAUTS

(Uz kūru virsaišiem.)

Kur likāt sēdekli priekš lielā kunga? Lūk, ko! Jūs nelikāt? - Es likšu pats. - Lai klāj uz zieduakmens zīda segas!


KŪRI, ZIEDOTĀJI, VIRSAIŠI

Vai! vai! - Vai, vai! -Ak, grēks! - Ak, sods! - Ak, dievs!



(Iznāk no pūļa P u d i ķ i s.)


PUDIĶIS

(Uz Mintauti.)

Kungs, es tev senējs piekritējs, - ļauj teikt: Par labu tevim lēma visa tauta, Kam apvaino tu tagad viņas dievus!


MINTAUTS

Jā, Pudiķi, tu senējs piekritējs, Vai vēl tu nezini, ka vara man? Ka piekritējs nau lēmējs valdniekam?


ĻAUDIS

(Kurn.)


MINTAUTS

Lai klusi klausās kalps, kad runā kungs!


INDULIS

Vai dzirdat varmākbalsi? Tas ir kungs! - Kur, ziedotāji, veco dievu svētums? - Lūk, tāds ir tas, pret kuru, saucu cīņā!


ĻAUDIS

(Klusē.)


MINTAUTS

(Uz Induli.)

Kas esi tu? - Es tevis nepazīstu! Reiz bija Induls Embotē, nu nau; Tas leišus mīlēja.


INDULIS

Bet kungus ne.


MINTAUTS

Ha! ha! tu prātnieks esi pārprātojies. Es nācu tev to teikt. Tavs lielais viltus: Ka izrāvi man gūstekni un varu. Pats pili ņemdams sev - velns! tādu spēku! Tu viens tik cienīgs sacensties ar mani.


INDULIS

Tas spēks, kas gūstekni tev izrāva, Kas mani dzen, nau viltus. Simtkārt lielāks.


MINTAUTS

Ko viss tev līdz? Lūk, uzvarēju es! Es gribu tevi gūt.


INDULIS

Un pārdot vāciem!?


MINTAUTS

Ar labu nenāc tu, nu tad ar viltu. Ar tevi kopā visas latvju ciltis Sviest vienā vara kausējamā krāsnī Un vienā vara loku valstī liedēt, Kas balto jūru tver kā stīpa spaini! - Es tevi cēlis būtu, bet - tu pats! Nu godu rādu tev, kad bilstu tevi, - Mans pavalstnieks!


INDULIS

Es brīvs. Par tevi brīvāks: Tu tapsi karals un zem Romas nāksi.


MINTAUTS

Tu brīvs? - Tu manā gūstā. -- Kūri, sienat!

(Rāda uz Induli; kūri kautrējas Induli aizskart.)


INDULIS

Nu, lūk! es brīvs.


MINTAUTS

(Uz kūriem.)

Tad saistīs jūs!


INDULIS

Ha! ha!


MINTAUTS

Ko smejies, Indul!


INDULIS

Lūk, tu simtus kūrus Par vergiem labāk ņem, ne tūkstošus Par savienotiem draugiem! - Ko tev teicu? Nau tavā spēkā vienot latvjus, leišus.


MINTAUTS

Kas brīvs, nekad nau draugs; tik vara vieno. Lūk, dzelžiem kopā kalu Lietavu! Pie vārtiem sienu tatārus un gudus; Nu dzīšu kūrus, latvjus, lībus, visus, Cik mežos klīst, iekš lielās leišu sētas! Un tu? Ko tāļos domu sapņos redzi tu, To spilgtā patiesībā vēršu es.


INDULIS

- Caur asinīm un dubļiem.


MINTAUTS

Lai! bet ir!


INDULIS

Bet nebūs! - Izirs tava asinsvalsts; No dzelžu sētas izsprauksies, kas iekšā, Pie vārtiem citi tavus leišus sies.


MINTAUTS

(Rādīdams uz leišu nometnes pusi, no kurienes palaikam atskan dobjš troksnis.)

Ho! dzi, kā dūc tā vētra! ej to sien!


ĻAUDIS

(Sakustas.)


MINTAUTS

Kad leiši klus', tos vairāk dzird, ne kūrus, Kad viņi kliedz. - Lūk, uzvarēju es Un uzvarēšu vēl. Es, leitis, kungs! - Un tagad klausat! Kūru kareivji Ar leišu pulkiem ies un ieņems pili. Tur paliks leitis, Induls ies uz leišiem. -


INDULIS

Tad nebūs kūru pils? - Kur kūri paliks? Vai liksi apkaut tos, vai kristīsi?


MINTAUTS

Lai savās sētās sēd zem leišu soģiem.


INDULIS

Tad kūriem nebūt?


MINTAUTS

Ka tev tie tā rūpi Tai tie man ceļā stāv uz tavu sirdi?


INDULIS

Tavs ceļš ir nepareizs, kad manu sirdi, Kad latvjus iegūt gribi - nokaudams.


MINTAUTS

(Cieš klusu.)


INDULIS

Tad kūriem nebūt? - Bet es saku būs! Un nebūs kūri, latvji mūžam būs! Un mūžos mierā izaugs lielā tautā!


MINTAUTS

Nau tautas tev, tik sīka spītes cilts.


INDULIS

Un to var katris kaut?


MINTAUTS

Kam spēks, tam nags.


INDULIS

Bet es tev saku, spēku nebūs kaut! Kurš saimnieks druvā sētu sēklu min?


MINTAUTS

Nau sēkla, sīki jodi, - sper tos Pērkons, Zem lauku akmeņiem skrej paslēpties. - Bet man kā krūtis tūkst! - te leišu spēks, Kā augums aug! - te plešas leišu milzums, Kā ozols zariem apņems pasauli! Tu, kūrs, man pakājē tik zemā zāle, Ko manu zīļu krusa nositīs!


INDULIS

Mēs zemā zāle, Mintaut - tautu minējs: - Šai zālei sulā deviņvīru spēks; Viens piliens indeves, tas tevi gāž.


MINTAUTS

Lai oga rūgta, lācis ēd bez kaites.


INDULIS

Nu esi lācis tu, tad kūrs ir vanags; Pret lāci mazs jo mazs, bet valda gaisos, Uz kuriem mirkšinādams skatās tas; Lai kāpj cik augstu kokā, nekļūst gaisos, Lai skrien cik brizdams purvos, netiek līdz, Kur vanags slaidi laižas smiedamies. Lūk, gars tik tautu ceļ.


MINTAUTS

Un kāds tas gars?


INDULIS

Kas neļauj .dusēt tautai mūža šūplī, Liek celties līdzi citām gudrākām.


MINTAUTS

Tu reģis liels, - nu pareģošu es: Starp diviem dzirņiem tapsat samalti! Kā miltu putekļus jūs saslaucīs Un abrā jaus, un ceps, un apēdīs!


INDULIS

Lād, lād, - bet notiks tas, kam jānotiek, Ko liktens lems, ne tu. - Mēs maza cilts, - Mēs būsim liela tik, cik mūsu griba. Caur gadu simtiem latvju vanags skries Pa tumšu mežu naktīm, dumbru purviem, Pār kailiem, kaulu baltiem kaujas laukiem, Ar sauli sapņujūras skaidri sniegs.


MINTAUTS

Ē, mosties, sapņu vīrs, ir darba laiks!


INDULIS

Man nau vairs darba; liktens aizstājies; Es maldū aizgāju pa domu dumbru.


MINTAUTS

Ho! nāc pret vāciem! gūsti pasauli!


INDULIS

Vai nedraud vairāk tava tumšā vara?

(Uz kūriem.)

Bet ejat jūs, - kas zin, ko liktens grib? Mans pēdējs pienākums pret mirušiem. Tur mīļais Uģis guļ, man jārok tas.


MINTAUTS

Tev nebūs mīlēt to, bet mani, dzīvo! - - Sviest prom to mironi!

(Leiši iet izpildīt pavēli. Ļaudis kurn.)


INDULIS

U-u! tu zvērs! Nekas tev nava svēts, ne pati nāve. Tad še!

(Viņš met Mintautim ar šķēpu, bet Mintauts izvairās.)


MINTAUTS

(Mierīgi.)

Lūk, Indul, nu tu manās rokās! Tam liktens nāvi lemj, kas še ceļ šķēpu.

(Ļaudis piekrišana.)

Nu klaus', ko likšu es - man esi draugs!


INDULIS

Kas pārāk mīlējis, tas pārāk nīst.


MINTAUTS

(Uz saviem pavadoņiem.)

Ē! pasniedzat jel viņam šķēpu.

(Uz Induli.)

Nāc šurp pie manis!

(Indulis pienāk.)

Nāc pie pašas auss!


INDULIS

Es šķēpu metu, - tu man uzticies?


MINTAUTS

Tik viens ir Mintauts, un tik viens ir Induls.


INDULIS

(Piesteidzas un apskauj Mintauti, bet tūdaļ taisās iet prom.)


MINTAUTS

(Aiztur viņam: lietišķi, čukstot.)

Pag! Roma mani kronēs, valdīšu Pār visu Baltiju, pār - vāciem arī, Tie būs man vasali iekš leišu valsts!


INDULIS

Tā liela doma, un tu esi liels.


MINTAUTS

Ko tad tu ej? - Ko neesi mans draugs?


INDULIS

Tu esi asiņains, man tevis bail.


MINTAUTS

Kas liels, tas asiņains.


INDULIS

Nē, nē! Kas liels, tas pats gan mirst, ne citus kauj; Iz savas dzīves tūkstošus ceļ dzīvē.


MINTAUTS

Kas liels, tam spēks kā pērkons, - sper, kur tiek.


INDULIS

(Domīgi.)

Kas spēks? Kas lielākais?


MINTAUTS

Es spēks, - es valdu - pasaulsiekarotājs.


INDULIS

Kas karu ved? Ne tu, - tie tūkstoši, Kas lejā dūc, kas kauj un kauti top.


MINTAUTS

Tie aitu bars.


INDULIS

Bet visu dara tie. Tie sēj un pļauj, tie vāc.


MINTAUTS

Bet lieku es.


INDULIS

Vai nepļāva pirms tevis? nepļaus pēc? Bez kungiem?


MINTAUTS

Veci laiki.


INDULIS

Laimīgi.


MINTAUTS

Tās pasakas; to tagad nevar.


INDULIS

Varēs - Pēc laika atkal, kad vairs nebūs kungu.


MINTAUTS

Tad drīzāk nebūs murgotāju.


INDULIS

Jā; Es miršu murgotājs, tu mirsi kungs. Bet paliks, lūk, aizvien tie tūkstoši, Lai kas ir viņu kungs, - vai tu, vai vāci; Lai kas liek viņus kaut, - vai tu, vai vāci. Tie paliks mūžam, un tie uzvarēs, Un viņos būs mans gars, kas brīvi augs, Kas mani glābs ne dzīvē, bet aiz dzīves, Jo vienas dzīves ir priekš tā par maz. Lūk, tauta mūžīga kā raibā čūska, Kas ruden' ādu met un jauna top.


MINTAUTS

Nāc lejā, nāc no savām debesīm! Ar tevi runāt gurst, kā celmus laužot. Trīs dienas bajārdomē vieglāk spriest, Ne tevis klausīt tik, cik zīle dzied. - Bet tava ticība uz Lietavu, Tā sirdi spirdz, - nāc, būsi tu mans dēls!


INDULIS

Jā.


MINTAUTS

Nāc, es došu tevim savu meitu, Es došu pusi troņa, - nāc, še sēd'!

(Pavirzās uz sava sēdekļa.)


INDULIS

Tu, lielais Mintaut, mani nesaproti, Un tu starp cilvēkiem visgudrākais.


MINTAUTS

Tev draugam jābūt man.


INDULIS

Man nāve draugs. Es dzīvē visu esmu zaudējis.


MINTAUTS

Es došu sievu, tā tev visu atdos.


INDULIS

Man ir jau sieva, kas man deva visu, - Tik mani nespēja tā manim dot.


MINTAUTS

Tā tevi meta; viņai dārgākais Bij sava dzīve.


INDULIS

Dārgāks biju es, - Bet viņa saprata tik savu dzīvi.


MINTAUTS

Kas tevi saprast spēj? - kas pats grib mirt.


INDULIS

Ak, nē, - es gribu dot, lai dzīvo simtkārt.


MINTAUTS

Ko simtkārt dzīvot līdz, kad šodien jāmirst? Mēs gribam dzīvot šodien, tev būs arī! Nāc znots!


INDULIS

Man likums liedz un parašās.


MINTAUTS

Kas likums ir? Tu likumu liec pats; Tā darīt paradis, būs paraša. Ko gribi, dari vien, ja varas tiek. Tur gribas robežas, kur varai gals, Un tur, kur paša sirdī spēka trūkst. Ko dievi, likumi, ko ļaužu prāts? Nē! es tas esmu, kas uz āru trauc, Iekš manis lielais spēks, kas mani dzen. - - Ne likums ir, tik vara, - to tev dodu.


INDULIS

Tev meita - slavenākā līgava, Bet Ārija man mīļāka.


MINTAUTS

Man arī. Ņem manu meitu, dod man Āriju.


INDULIS

Tu nekrietnais!


MINTAUTS

Es lūdzu to ar godu, Kas nau vairs tavs, - varbūt jau kāda Kuno.


INDULIS

Bet viņas gods ir mans, tā mana sieva!


MINTAUTS

Kas tava sieva? - Rītu pat viens vārds No manas mutes ies, mans karaspēks Ies ieņemt Emboti, un tava sieva Būs manas gultas zemā verdzene!


INDULIS

(Piepešā dusmu uzliesmojumā piesteidzas pie Mintauta un uzliek viņam sēdošam paceltu šķēpu uz kakla.)

Nu manās rokās esi, nešķīstais! Tikko tu kustēsies, es noduršu.


LEIŠI

(Uzbudināti steidzas klāt un ķeras pie ieročiem.)


INDULIS

Stāv' mierā! - Pirms vēl mani ķers viens šķēps, Būs jūsu Mintauts beigts, - tad plēšat mani!

(Uz Mintauti.)

Tai būs tev svēta Ārija?


MINTAUTS

Būs svēta.


INDULIS

Vai solies atstāt Emboti?


MINTAUTS

Es solos.


INDULIS

(Atkāpjas no viņa.)

Tad dzīvo tāļāk savu zvēra dzīvi!


MINTAUTS

Tev, Indul, ašs ir prāts un smalks ir gars, Bet dzīvē ceļu tas tev nerāda, Un asmens smalkais gals pret zemi lūst. - Es tevī aizskāru tik vīru vien, Tu manī v a l d n i e k u, - tas nepiedod. Es tavu mīlu gūstīju no sirds, - Tu mani nepieņēmi: esot zvērs. Es būšu zvērs! - Es nokodīšu kūrus!


INDULIS

Tu solīji, ka atkāpsies no pils!


MINTAUTS

Sniedz savu šķēpu man! -

(Pasniedz.)

Lūk, asmens gals, Kas kaklu ķēra man; - tam solījos!

(Sit ar šķēpa galu pret zemi un nolauž galu.)

Lūk, tur viņš nolauzts! Kam es solījos? Es brīvs no solījuma.


INDULIS

(Nicīgi.)

Nodevējs!


MINTAUTS

Tev, Indul, mīksta sirds, tev spēka trūkst: Tu nespēj nokaut to, kas pakritis. Tad mācies, še, kas spēks! - Es kodīšu!


INDULIS

Liec mani nokaut, nodevējs, - nau bail! Kad arī viss man ņemts, man paliek viens, Ko nevar izdeldēt, ne lauzt, ne dzēst: Tā mana vaļa, un tas ir mans vārds! Kas mani sauca šurp? - Es nācu pats. Kas manim lika mirt? - Es mirstu pats. Tu mīlēt sevi liec, - sirds zin, ko mīl. Un kaut tev putās mute manim draud, Kas nāves mokas man? - es mirstu pats; Es mirstu pats, lai augšām celtos pats!


MINTAUTS

Es zinu gan: Tu nāves nebaidies; tā nesāp tev; Pie kā tu sirdi sien, tā - tava tauta.

(Ar uzsvaru.)

Nevienas dzīvas dvēsles nepaliks! Vai bērns, vai vīrs, vai sieva kristīts, pagāns! - Ne pelnu nepaliks, ne miroņsmakas, Ne ļaužu atmiņas, ne teiku miglas!


INDULIS

(Piepeši atkāpjas atpakaļ, apklāj seju ar rokām; kūri lielā uztraukumā.)


MINTAUTS

Nē! kūrus ieslēdzat no visām pusēm!

(Uz Induli.)

Vēl vari viņus glābt, kad padodies. Tev laiku dodu, eju nometnē. Sāk lietus gāzt, ka nekait maniem pulkiem, Ir vēls, un ļaudīm laiks ēst vakarā.


KŪRI

(Metas pie Mintauta, viņu lūgdami.)


MINTAUTS

(Uz Induli rādīdams.)

Tam rokās jūsu liktens, lūdzat to! Bet kurš ar mani, lai man līdzi nāk! Un drīz es nākšu lūkot, kurš mans draugs.

(Aiziet līdz ar pavadoņiem.)



ĻAUDIS

(Uz Induli.)

Ak, Indul! - Indul! - Glāb nu! Glāb mūs! - Glāb!


INDULIS

Ak, mīļie! Kā lai glābju? - Ejat līdz!

(Ļaudis sāk aiziet.)


KAREIVJI

Nes vēl šo upuri! - Ej, padodies! -


INDULIS

Ak, es to nespētu, - un vai tas līdzēs? Viņš nokaus mūs i tā, jo nu tam spēks. Tad labāk godam mirstu pats kā kareivs.


PUDIĶIS

Tu, Indul, paliec še? - Tu nenāc līdz? - Tu visus postā velc! - Lai velns un veļi!


INDULIS

Še palikt gribu, Uģim kapu rakt, Lai gatavs stāv i man, kad gribu mirt. Man vairāk vietas nedod tēvu zeme. - Ej maizi ēst, man tiks ar sirdsēstiem.


PUDIĶIS

(Stāv nekustēdamies, no niknuma kā sastindzis.)


INDULIS

Ej sveiks, mans Pudiķi, mans mīļais draugs! Tu tagad būsi tautai vadons - tēvs.


PUDIĶIS

Sper dzeltens pērkons ziliem zibeņiem!


INDULIS

Par visu mīļu, labu ņem šo skūpstu! Un mīli tautu vairāk nekā es.


PUDIĶIS

(Atgrūž viņu nost, nevaldīdamies, nesakarīgi.)

Tu krītams nokritis! - sasodīts! sasperts! sagrauzts! salauzts! Tēvs dod! dievs dod pasauls laukā! - (Nospļaujas.) Pi! Tu, tu, - veļi sprandu lai lauž, šķirbā tevi sadzīšu, Sa - sa - sa -!

(Metas projām.)


ĻAUDIS

(Pamazām ir aizgājuši visi.)



INDULIS

(Paliek viens. Noguris atsēstas uz celma; domīgs, nemierīgs.)

Ko darīt man? Kā atriebt? Kā to vērst? - Ak, visu tautu kaut! - Man vajga veikt! Ak, glābt tos tūkstošus! glābt manu tautu! A, glābt! ja glābt!? - Veikt Mintauti?! Trīsdesmit tūkstoši pret vienu! Ārprāts! Vai es jau sāku mulst? Vai sāpju ķirmji sagrauzuši sakni? Vai zaru kuplums stumbrim paliek smags? Jau līkst un lūst? grib sašķelties pret zemi?

(Uzlekdams stāvus.)

Klus'! klausi prātu! - Iekš manis krita dzirkste sausā posā; Kvēl zibensšķila serdē ozolam, Līdz žuburotās liesmās degs viss koks: Tas spēks, kas mani tvēra, manī auga Un lieca, lauza, dzina, svaidīja, Tas stiprāks ir par visām varu varām! Un mūžīgs, - tā kā mūžīga ir mīla. Es jūtu viņu še iekš sirds. Es gribu! Tik guļ. - Kā sula kokā spēks ir siets. Kā viņu raisīt? Jā, nomākt, samīt visu, tas ir Mintauts. Bet jaunais spēks, kaut jauns, nau nespēcīgs. Kā raisīt?

(Pēc brīža izsamisis, rāmi.)

Kad nevar glābt, tad atliek mirt. - Mans Uģi!

(Pieiet pie koka, kur Uģis nolikts. Sāk rakt ar šķēpu.)

Nu, guli nu, mans draugs! Drīz nākšu es. Vēl Viena darīšana jāpabeidz, Vēl jāatriebj par tevi un par visiem.

(Strauji.)

Nē, nemirt vēl, vēl atriebt! Jods, Pērkons, slēdzat draudzību dēļ manis, Pats Pīkols atver pekli: atriebt, glābt! - Kas glābs! Neviena nau. Virs zemes tukšs, un debesīs tik gaiss. - Ar plati plestiem spārniem, nekustot, Stāv gaisā vanags, atspriedies uz vēju, - Nu, mana doma, ko tu skati gaisā? Tukšs, tāļš, dziļš! - Cik mīļi dievi -skāva bērnu gados, Aiz rokas vadīja, ap laukiem iedams! - Uz sevis stāvi pats! Glāb sevi pats!

(Rok, pagriezies pret ziedokļiem.)

No pašas zemes nāc tu, dziļais dievs! Tu pēdējs domu asnis, - Cik dziļi doma rok? Kas paliek pāri zemē pazemotam? Es zemē samīts, - iekšā man ir spēks Par saminēju lielāks! -

(Piepeši.)

No zemes uguns šaujas!

(Aiz Joda ziedokļa parādās gaisā liels ugunsstabs.)



INDULIS

(Piepeši atkāpjas, dzird balsi.)


BALSS

(No ugunsstaba.)

Ej, spēku raisi! Ej, ceļu taisi! Ej, drebēs gaisi! Veic! veic!

(Pērkoņa spēriens, uguns nozūd.)



INDULIS

Ā! skaists un briesmīgs sapnis! - - Tik skaists - kā mīlas sapnis un tik briesmīgs. - Ko gribi, sapni? - Celies, raisi, raisi! Kur ņemt? Kur rast? Kā veikt?

(Rok un atsēstas uz celma. Vērodams. Lietus pieņemas.)

Ūdeņi šalc un strauj, Kur ir, kas mīļos skauj? Ūdeņi šļāc un kāpj, Kur ir, kas mīļos glābj?


(Priekškars.)




OTRĀ AINA


Torņa galerija Embotes pilī. Galerija aizsegta. Kad atvelk aizsegu, redzams skats uz Vilku gravu un leišu nometni, no kurienes spīd garas rindas uguņu un spoguļojas upē. Nakts; satumst aizvien vairāk; negaisa mākoņi. Kad paceļas priekškars, galerija gluži tumša. Dzirdama klusa sievietes raudāšana un tāļš troksnis no leišu nometnes.



ĀRIJA

(Sēd pie galerijas malas un raud; pēc brīža klusi.)

Indul! Indul! Indul!

(Pēc brīža.)

Dus visa pasaule, es viena ne: Tas nāk no mana mīļā, tas ir tāli - Ak, dziesmiņ, nau viņš tāli, tikai prom; Nau tāli, tikai nesniedzams ne mūžam; Ne vēsma nopūtas turp neaiznesīs.

(Atbīda nost aizsegu.)


VIZBULĪTE

(Atvelk aizsegu galīgi vaļā, tā ka atklājas viss skats.)


ĀRIJA

Vēl leišu gunis deg kā vilku acis - Visapkārt mežā viņi gaidot sēd - Aiz katra krūma ķēmi ķetnas stiepj - No meža melnās rīkles duņa draud - Tu projām gāji, mīļais; tagad gāji, Kad nakts, ar nāvi pilna piesūkusies Kā dēle asinīm, man pretī gulst.


VIZBULĪTE

(Klusi ievaidas.)

Ak vai!


ĀRIJA

Ko, vaidētāja, vaidi pret? Stāv mēma visu dien', kad sirdi veldzu Ar ašu vārdu, ko tu vaidot liedz? Tev mute klust kā bedre, balss tur trūd, Kopš viņa nau, kopš viņa nau -


VIZBULĪTE

(Vēl klusāk.)

Ak vai!


ĀRIJA

Pār kalnu taisni pāri stāvēja Ar sarkanīgu aci ļaunā zvaigzne Un slepu mirkšķināja, nu vairs nau; Aiz melnas debess slēpjas, zibšņus met, Ak vai! Kā pērkons grauj, - ak, man tik bail.


VIZBULĪTE

(Pieiedama viņai tuvu.)

Vai iesi iekšā?


ĀRIJA

Nē! Tur viss tik tukšs. Kur eju, soļi klaudz tik: nau! tik: nau! No sienām svešas vēsmas mani māc, Man stāties neļauj, acu nau kur likt, Pie viņa loga dzen, pie vārtiem, šurp.


VIZBULĪTE

(Viņai rokas aplikdama, pie viņas apsēzdamās.)

Tad ļaujies.


ĀRIJA

Kam lai ļaujos?


VIZBULĪTE

Savai sirdij.


ĀRIJA

Sirds sāpēs akla top kā tumsā acs.


VIZBULĪTE

Sirds pierod sāpēs; iet, kur vairāk sāp.


ĀRIJA

(Atmiņās un sapņos.)

Ar zeltu spārniņus tev tīņāju, Ar zīdu kājiņas, mans vanadziņš, - Un nu tu aizskrien tumšā tāļumā.


VIZBULĪTE

Ak vai!


ĀRIJA

Jel nevaid'! teikšu dziesmiņu - Ka es tā ciešu, kā viņš spēj to ļaut? Tas labākais no visiem, - tas man sāp.


VIZBULĪTE

(Sakustas.)


ĀRIJA

Klus'! - Sūras sāpes notiek man no tā, Kas manai sirdij guļ tik tuvu klāt!


VIZBULĪTE

(Pieceļas.)


ĀRIJA

(Arī pieceļas no krēsla, strauji.)

Es nesaprotu, - man galva reibst. Vai sirds no krūtīm zūd? Kā mīla var Tā zust no sirds, kā ziediņš krīt no matiem? Tad pušu jāplēš paša krūts un sirds.


VIZBULĪTE

(Atiet no viņas.)


ĀRIJA

Kad mīla ļaunu dara, vai tā mīla? Kaut es to spētu tumsā, še, kur nomest!


VIZBULĪTE

Es viņu paceltu.


ĀRIJA

(Atkal atsēstas, sāpīgi.)

Man visas dzīsliņas kā saraustītas; Kad ceļos - ceļi ļimst, kad sēdu - tirpst,- Kad acis griežu nost, sāp acuraugs, Kā ozolzīle raujama no kausa - Tik turp, kur sapulce, kur Vilku lauks! -- - Lūk! augšā rūsa, lejā leišu guns, Un abas strautiņš trīsot spoguļo, - Kā sirds man trīs starp debesi un zemi. - Nu, ko es skatos? vai ir prāts? - Tu klusē!


VIZBULĪTE

(Atiet vēl soli tāļāk un nosēstas uz grīdas pie margām.)


ĀRIJA

Ne prāts, ne dusmas nespēj mani glābt. Ak, briesmu mīla, ko tu dari? Laid!

(Piepeši pieceldamās, kā izraudamās.)

Nu, - kur es izbēgšu? še viņa sēd.

(Citā balsī.)

Ko Induls tagad dara? Spožā teltī Sēd blakus Mintautim, dzer zelta kausu Un skaistas leišu meitas roku tura.


VIZBULĪTE

Sēd dziļā tumsā Induls, domā tevi.


ĀRIJA

(Piesteigdamās pie viņas.)

Tu, mīļā, baltā zieducekulīt! Vai tāļu Vilku grava?


VIZBULĪTE

Skriet mazs brīdis.


ĀRIJA

Cik tava mīla lielāka par manu! Tev klusu jācieš, izteikt tev nau ļauts.


VIZBULĪTE

Es neciešu; man prieks, ka varu līdzēt Tev sevi veikt, lai aplaimotu viņu.


ĀRIJA

(Aizskarta.)

Tā nerunā! Es negribu to dzirdēt; Tu kalpone, tev jāklus.


VIZBULĪTE

Jā, es klusu.


ĀRIJA

Es eju istabā.

(Ienāk tēvs līdz ar veci dūdnieku.)


TĒVS

Tu te, mans bērns! Mēs tevi meklējām; še sadzirdām. Lūk, dūdnieks uzklīdis, lai tevi priecē.


ĀRIJA

Kur tāds tev gadījies?


TĒVS

Dievs dod, kad vajga.


DŪDNIEKS

Ļauj, kundze, jaunu dziesmiņu tev dziedāt: Tik šogad dziedāja to Tannhāuzers, Daudz smalkiem franču vārdiem pušķodams: Riviēre es atradu, Tek strauts gar mežmalu Lejup pa pianure. Tur staigā skaistā crēature. Tu skaidrā, saldākā figure...


ĀRIJA

(Pārtrauc.)

Kas tev par jaunu balsi, veci?


DŪDNIEKS

Jauna top, Kad tavai sudrabbalsij līdzi trīs.


ĀRIJA

Tu jokus dzen.


DŪDNIEKS

Ak, kaut tu pasmaidītu! No laimes jauna taptu visa pils, Es līdzi!


ĀRIJA

Rimstat, tēvs un mīļais Kuno! Es gribu gulēt; ejat!

(Uz Vizbulīti.)

Ej tu ķēķī!

(Ārija aiziet.)


TĒVS

Mans mīļais bērns, kā tevi mierināt?


KUNO

Vai velns, cik daudz to leišu!


TĒVS

Jā, mans dēls.

(Aiziet ar Kuno.)



VIZBULĪTE

(Viena.)

Kā es lai runātu, kad tevis nau! Kad gājis pavasars, vairs neskan mežs. Nekad vairs neskanēs. Bet skani tu!

(Brīdis klusuma.)

Kā viņa teica? «Cik tava mīla lielāka par manu -» Vai tā ir mīla, ko es jūtu? - Indul! - Tavs vārds kā bite sīc, tad dūc, - tā: Indul - Cik sevi atceros, es jutos tava; Vai tā jau mīla bij? man šķita dzīve. Ak, zelta laimīt, visa dzīve mīla! -

(Klusums.)

- Kad kļuvi viens, man roku uzliki, Man skaidris avots sirdī atvērās! Kāds neizsakāms sa1dums mani skalo! -

(Klusums.)

Vai pēkšņi? lielāka top dzīv' un mīla? - Ver pēkšņi puķe ziedu ziedonim. Mans rīta miglumiņš! Nē, tu mans dienvids. Es, tava rasas lāsa izgarošu. Tev tavu stalto puķi veldzēšu, Tik dziestot mirdzēšu kā stars tev acīs. Man visas dzīsliņas kā saraustītas; - Nau žēl man mirt! - Še mana dvaša tev! Bet kā es miršu, tevi metot vienu? Dzied zīle: sāpes tevim sābros stāv. - Ak, zaļo sapnīt - milēt!

(Klusums.)



(Ienāk Ā r i j a, nemanot Vizbulīti.)


ĀRIJA

Ak, kā lai guļu tur, kur viņa nau? Tik viena vieta vien man pasaulē. - - Man sevi vajga veikt? - Nē, mīla jāveic. Kur mūža uzticība, bruņiniek? - Tās dziļās acis bij tik mīlas pilnas, Kā varēja viņš iet? - Viņš tautu mīl! Ko tad? Ko vēl? Es arī mīlu tēvu, Un es to atstātu. - Un māti arī? - Un māti? sapņus? - Ir vēl cita dzīve? Viņš runāja tik spožām, tāļām acīm. Bet tur vairs dzīves nau, ne mīlas nau! Bet ko tad dzīve mani dzelzī slēdz? pār manu būtni pāri projām rauj Uz svešu pasauli? - Nē, mīla ir. Es teicu Indulim, kāds mīlas spēks, Un pati nezināju. Nu tā veic. Es iešu, Indul, tevim visu teikt! I tur vēl mīla, kur nekā vairs nau -?


VIZBULĪTE

(Klusi ierunājas.)

I tur vēl mīla ir, tik lielāka.


ĀRIJA

(Piepeši uztrūkdamās.)

Kas runā še? Kas mani noklausījies?

(Nomanīdama Vizbulīti.)

Tu, kalpone! Tu, klusā! Ā!


VIZBULĪTE

Ak mīļā! Ko kaunies, klājot savu lepnumu Ar dusmu dūmiem.

(Apskauj viņu.)


ĀRIJA

Nost!


VIZBULĪTE

(Nelaizdama viņu iz rokām.)

Nē; mīla veic. Nau mīlai klausīt kauns. Tik liels to spēj, Jo, mīlai klausot, vajga nāvē iet.


ĀRIJA

(Vēl dusmodamās.)

Nu balss tev raisījās!


VIZBULĪTE

Jā, mīla raisa. Ej, raisi sāpes Indulim no sirds.


ĀRIJA

(Viņu apskaudama.)

Tu arī mani veic ar savu mīlu. Es tevi mīlu, bērns; es būtu sen Turp aizgājusi, ja ne tu.


VIZBULĪTE

Tad - es - - Es - līdzi neiešu. Mans dievs!

(Sāk klusi raudāt.)



(Ienāk t ē v s.)


TĒVS

Tu tomēr negul', bērns?


ĀRIJA

Un tu?


TĒVS

Ak, es! Man rūpes nedod miega tevis dēļ. - Tu nespēj aizmirst viņu!


ĀRIJA

(Atiet drusku nost.)


TĒVS

- Mani gan?


ĀRIJA

(Pieiedama viņam klāt.)

Mans mīļais tēvs!


TĒVS

Viņš šodien aizgāja. Es jutos laimīgs, nu tu būsi mana! - Bet vēl tu viņa; vēl ne diezgan smieta!


ĀRIJA

(Pārmet.)

Tēvs!


TĒVS

Nebūšu vairs rūgts. Es tevi mīlu, Es tevi projām aizdot nespēju. Es nojautu, tu ej!


ĀRIJA

Vest viņu šurp.


TĒVS

Ak, dievs! Tu ej? Tad tomēr ej?


ĀRIJA

Tēvs! tēvs!


TĒVS

Es tevi nolādēšu! važās kalšu!


ĀRIJA

(Rādīdama uz leišu nometni.)

Lūk, leišu cik! Kas sargās, ja ne viņš!


TĒVS

Lai leiši pili plēš kā vilki jēru, Kas man tur daļas, paliec tu tik man!


ĀRIJA

(Piesteigdamās pie tēva.)

Ak, tēvs! Ko es lai daru? Sirds man lūzīs - Un tomēr -


TĒVS

(Viņu apskaudams.)

Mans bērns, sirdsasintiņš, mans dvašojums! Tu atkal esi še pie vecā tēva! -

(Labinādams kā bērnu.)

Nu kā tu ietu, lūk, kāds pērkons nāk! Tur leišu nometnē jau lietus gāž. Lai papeld tie, ko tev slapt kājiņām?


ĀRIJA

Man nekait negaisi.


TĒVS

Jā, zinu, drosmīt; Tik tev nāk galviņā tai tumsā iet; Ne ceļa zini.


ĀRIJA

Vizbulīte vedīs.


TĒVS

Aizvien tas žeberkstēns pa kājām maisās!

(Uz Vizbulīti.)

Vai iesi prom!

(Uz Āriju.)

Tev murgus sastāsta.


ĀRIJA

Kas murgi un kas īsts - tēvs, sirds man sāp -


TĒVS

Nāc klāt un paliec, - atlaidīsies sirds. - Tu dzīvā nāvē skrietu, leiši ķertu Un otrreiz neatlaistu vairs no sārda! Vai gribi gunī degt?


ĀRIJA

(Nodrebinājas.)

Ū!


TĒVS

(Jokodams paņem lāpu un tuvina tai viņas roku.)

Lūk, kāds guns!


ĀRIJA

(Tāpat iesaucas.)


TĒVS

Vai iesi vēl?


ĀRIJA

Jā, tēvs, es iešu.


TĒVS

Ak dievs! ak svētā Māre! Kur tev prāts!


ĀRIJA

(Sajūsmā.)

Lai mani sārdā sien! Lai skatās Induls, Kas uzticīga mīla un kāds viņš! Lai manas miesas viņa sirdi deg! Lai šķir, kurš uguns karstāk dzeļ, vai sārds, Vai sirds? - Lai sārdā lec! lai kopā deg! Kad negribēja kopā laimi baudīt.


TĒVS

Viņš nelēks sārdā; Mintauts nelaidīs.


VIZBULĪTE

(Ierunājas starpā.)

Pie leišiem Induls nau, pie kūriem ir.


TĒVS

Vai tu vēl esi te, nolādētā!


ĀRIJA

Pag', tēvs!

(Uz Vizbulīti.)

Kur kūri ir?


VIZBULĪTE

Uz Vilku lauka; Tur vajdzēja tiem spriest, kā pili gūt.


ĀRIJA

(Priekā uztraukta.)

Tad Induls viens vēl! var vēl nākt pie mums: - Ak, mīļo tētiņ, tad viņš nāks pie mums! Viņš mīl vēl, mīl; viņš nāks man līdz.


TĒVS

Bērns, valdies! Klausi prātam. Ko viņš spēj? Kā Mintauts teiks, tā būs. Ar to mēs līgām; Tam dodam karaļvārdu, viņš mums pili; Mums neuzbrūk. -


ĀRIJA

Tu drošs; bet Mintauts viltīgs. Tik Induls drošs un labs.


TĒVS

Es negribu To vārdu dzirdēt.


ĀRIJA

Tēvs, es viņu mīlu.


TĒVS

Es tevi saudzēju, tev neteicu: Viņš ir pie leišiem, jau un. kūri līdz,


ĀRIJA

Mans dievs!


TĒVS

Man ziņas ir; un gunis tur, Kas iededzās no jauna, tās ir kūru.


VIZBULĪTE

(Iekliedzas.)

Vai dieviņ manu, vai! tad Induls viens!


ĀRIJA

Tad iešu izraut to no leišu nagiem!


TĒVS

No leišu nagiem izrausi - var būt - Kā izrausi no leišu meitas rokām?


ĀRIJA

Tu zaimo, tēvs.


TĒVS

Tu netici? Ha, ha! Tu esi skaistākā, - vai bagātākā? Vai atceries, viņš nicināja mani Par manu nabadzību reiz, - Viņš atmet bajārmeitu, jā; tam dod - Pats Mintauts savu meitu! Kurš to atmet?


ĀRIJA

Ak vai!


VIZBULĪTE

Nau taisnība, lai melis savīst!


TĒVS

Kā zini, ka tie meli? Kas tev teica?


VIZBULĪTE

To teic man sirds. Ko Induls mīl, viņš nemet. Viņš labāk paliek viens; ne tautu met;

(Uz Āriju.)

Viņš arī tevi mūžam neatstās.


ĀRIJA

Tu mīļā dvēselīt, tu tici viņam?


VIZBULĪTE

Man viegli ticēt ir, jo lnduls liels. Vai tu to nejuti?


ĀRIJA

Ā, meitenīt, Tu mani, sievu, apkauno! Nāc!


VIZBULĪTE

(Aizrautībā.)

Mīļā, Nu labprāt varu mirt. Es baidījos, Kad Induls nāves briesmās acis pletīs, Tās mīlas neradīs un paliks vaļā, Un ieies nāvē, veļus briesminot. Nu labprāt varu mirt.


ĀRIJA

Tev nebūs mirt.


TĒVS

Ha! ha! Šurp, Hildebrand! - Ved to tur prom!

(Ienāk v ā c u s a r g s un aizved Vizbulīti.)


TĒVS

Tā odze nelodās vairs Embotē! Vairs nevils tēvam viņa bērnu nost.


ĀRIJA

Un tu vai savu bērnu pazīsti? - Es pati nospriežu, es pati daru. Es līdzi nācu tev, es aizeju.


VIZBULĪTES BALSS

(Aiz skatuves.)

Vai Ind-!


ĀRIJA

(Iekliedzas.)

Dievs! Dievs! - Ko izdarīji, tēvs?

(Aizsteidzas pakaļ Vizbulītei.)



TĒVS

(Viens; dobji, draudēdams pret leišu nometni.)

Ko izdarīju?-- Tevim nebūs veikt!



ĀRIJA

(Ienāk lēni atpakaļ.)

Tu zvērs!


TĒVS

Es nelaimīgs! Es tēvs! nāc, mīli nelaimīgo tēvu! Ne to kas tevi viļ, pats nāvei nodots!


ĀRIJA

Kas vairāk nelaimīgs, tas jāmīl vairāk.


TĒVS

To nepieņems ne debesis, ne pekle.


ĀRIJA

Tad es to pieņemšu ar savu mīlu!

(Priekškars.)


PIEKTAIS CĒLIENS



Vilku grava. Laukumiņš zem kupliem koku zariem. Uzmests uzkalniņš es. Nakts. Negaiss. Dzirdas stipras lietus gāzes un ūdens krākšana gravā.



INDULIS

(Viens; sēd uz celma, domīgi, noskatīdamies ūdens krācē.)

Ūdens šalc un kāpj - Kur ir, kas mīļos glābj? - - Kur ir? kur ir, kas glābj? - Ha! nau!

(Dusmīgi.)

Šķeļ rieksta čaulu akmens, atveras Balts saldais kodols, - kas lai prātu šķeļ, Ka vērtos padoms? - No spēka krūtis briest kā ezers lietū, - Kas paraus noteku, lai neplūst pāri? - Ko velti sēdu, sēdu, sēdu!

(Uzlekdams.)

Nau spēkam izejas nekur, nekur! Tik atliek iziet turp, kur nau nekā. - Kā kustons, nāvi jūtot, ievelkas Kur dobjā kokā, tumšā bedrē mirt; Kā biežņā vecais meža vērsis lien, Kad puiks to izstumj, kad tik žēlīgs nau, Ka veco nobadītu - - Laiks i man, Man serdē pušu lūzējam: Ne dzīvot nespēju, ne glābt, ne atriebti Es esmu atnācis, lai gūtu nāvi.

(Vērodams.)

Kā ūdens šļāc un kāpj! Tam ir, kur iziet.

(Piepeši.)

Pie tevis kritu, Zemes māte, ņem! - I tev ar varu jāatver ir mute, Ar lāpstu jāpašķir ir akmens zobi, Ne labprāt mani pretī ņem. - Ū! raksim kapu, Uģi, tev un man.

(Ienāk t r ī s k ū r u k a r e i v j i un noskatās uz Induli. Par brīdi.)


PIRMAIS

Ko dari, Indul, viens?


INDULIS

Es daru to. Kas vieni pamestam ir jādara.


OTRAIS

Ko roc?


INDULIS

Es roka kapu.


OTRAIS

Dievs un tēvs!


INDULIS

Ko brīnies, Ciemald? - Ko tu nāc? Tu zini, Kas nāk, tam jāmirst še, kur Joda valsts.


TREŠAIS

Ak, Indul! dārgais, nāc pie mums un dzīvo!


INDULIS

Es diezgan dzīvojis es nespēju Jums brīvi glābt, tad nevaru vairs dzīvot.


PIRMAIS

Mēs, tavi Joda brāļi, tevi lūdzam; Mēs matus cirtām, pirkstus mērcām asnās, Mēs zvērējāmies mirt priekš dzimtenes, - Mums pašiem mirt nau bail, bet citi mirs.


OTRAIS

Draugs, kungs! ar varu tevi nesu līdz!

(Grasās Induli ar varu vest sev līdzi.)


INDULIS

Tu, Ciemald, stiprākais, ne gudrākais.


OTRAIS

(Atlaižas.)

Ak, žēl, tā būtu aši.


PIRMAIS

Ja nenāksi pie mums, mēs nāksim šurp Un lielā miršanā pie tevis mirsim.


INDULIS

Ak, ko tu runā, draugs! Tu mani plēs! - Bet jums vēl dzīvot būs, jūs kūru zieds. Es citād' nespēju, man jāpaliek. Un vēl es pavēlnieks, - tad klausat, ejat!


KAREIVJI

(Rūcot aiziet.)



INDULIS

(Viens.)

Cik smagi mīlu nest! daudz vieglāks naids. Ha! ha!

(Rok zemi.)

Ak, draugi nāks! Kā viņus atturēt? Un ļaudis mirs, būs liela miršana. Uz mani gulsies viņu kautās dzīves. Vai! vai!

(Uztraukumā.)

- Arvienu vairāk spiež: Kā glābt? Kā glābt? Ak, dievs, ak, Jods, ak, Pērkons, ūdens, līdzat!

(Vērodams.)

Kā ūdens plūst, kā dobē sastrēdzas! Sāks pāri skriet pār pašu sauso vietu, Kur Pērkons gunskuru sev uzcēlis Zem tūkstotsgadu ozollapu biežņas, Ha, ha, ha, ha!

(Rok zemi.)



(Ienāk k ū r u k a r e i v j i, klusi, noskatīdamies.)


PIRMAIS

(Rādīdams uz Induli, čukstot.)

Tur, tur! sev kapu rok. - Tās briesmas skatīt! Pa laikam raud un smej, un lād, ka kūp. Tik sauc: Kā glābt? Kā glābt? - un nevar rast.


OTRAIS

(Stipri.)

Ho! Indul, Joda brāļi visi klāt.


INDULIS

(Pamezdams skatu atpakaļ.)

Pie velna, mirēji! Cik daudz to nelgu!


PIRMAIS

Lai neprāts ir, ko dari tu, ko mēs, Tad taču pašu griba, pašu darbs, Pie Mintauta tik kalpi, mēs un leiši.


KAREIVJI

(Šur tur apsēstas, sastējas grupās.)


INDULIS

(Pēc brīža.)

Velns! dievs! - Kā glābt? Kā glābt? -- Kā glābt tik daudzus! Kā kapuzemes jūs man virsū brūkat. Ū! ū!

(Tad rok atkal.)

(Dzirdams troksnis, kā no nācēja.)


PIRMAIS KAREIVS

Kas vēl tur nāk? Mēs, liekas, esam visi.


OTRAIS

(Lūkodamies.)

Ak dievs, tas vecis ir!


CITS

Nē, nevar būt!


PIRMAIS

Ak vai man! vai man! Šķirat viņam ceļu!



(Ienāk, segā ietinies, salīcis P u d i ķ i s.)


PIRMAIS KAREIVS

Dievs tevi svētī, veci!


OTRAIS

Viss nu beigts.


PUDIĶIS

(Dobji.)

Indul!


INDULIS

(Aši apgriežas, piepeši.)

Kas tas? Kas tā par balsi? Kas tu esi? Tā mani nebiedē ne spoks no kapa!


PUDIĶIS

Tu, jaunais, kapu roc, man, vecam, gulties.


INDULIS

(Viņu strauji apskaudams un atkal palaizdams.)

Tēvs! tēvs! Ko tu man dari? Kam tu nāc? Nu pārāk smaga taps man beigu stunda.


INDULIS

Dēls, neatstum! Mans lāsts ir tevi sitis.


INDULIS

Mans liktens mani sit. - Tēvs, nāc pie manis. Nu viss ir beigts. Es rakšu i priekš tevis.

(Rok. Klusums.)



PIRMAIS KAREIVS

Ko mēs Lai stāvam? raksim arī sev! Kam lāpsta, kaplis, kam ir zobens, šķēps.


OTRAIS

Kam nau, ar nagiem: tā sev vilks rok alu.


TREŠAIS KAREIVS

Kur tas ir redzēts? vīri rok sev kapus!


CITS KAREIVS

Kur mūsu mīļie paliks? Vai! - tie mirs. Kas viņus apkops? Kas tiem kapus raks?


PUDIĶIS

Tos apraks kaprači, - ko bēdājat? Nāks lijas, suņi, mušas, maitēži; Nāks kraukļi, vārnas, tie jau nesmādēs. Un riebsies tiem, - tad puvugabalus, Lai gluži melnus, mežcūkas vēl ēdīs. Tām nekait arī tas. - Ko bēdājat? Kad vēl kas atliks, apraks kukaiņi. Par visiem gādās mūsu Zemes māte.

(Klusums.)


VIENS KAREIVS

(Rakdams.)

Man karsti kļuva, ū!


PUDIĶIS

Gan auksti kļūs, Kad vēsā ūdens kapā gulēsim.


INDULIS

(Pilnā uzbudinājumā.)

Lāsts! lāsts! lāsts! No sāpēm dzimst uz sāpēm, sāpēs mirst. No sirds smeļ spaiņiem labu, - ļaunums top. No dzīves tūkstotstautu dzēš kā dzirksti. No spēkakrama nešķiļ guni dzelzs. Skan mutē bēru dziesmas, sirdi lāsts. Ū, lāsts!

(Pērkoņa grāvieni top spēcīgāki.)

Ko, pērkon, rībi tukšām bungām? - lāsts! Ver debesis un sper, ko vari darīt? Tev spēka nau pret mani - tā kā man Pret Mintauti, kā ūdenim pret krastu.

(Tuvodamies skatuves dibenam, kur sāk nākt ūdens.)

Ko krāc tu, strauts? Vai vari liegt man rakt? Vai dzīt mūs gribi? Tevi aizbērsim.


KĀDS KAREIVS

Še bieži pārplūst strauts un slīcina Vai visu leju tur; tad aši jābēg.


INDULIS

Jods! metat kapus! novēršam to straumi, Lai pilnu nepielej, ko izrakām. Tur, Joda brāļi, sviežat Joda klēpi!

(Piepeši stiprā uztraukumā.)

Ū! ū! ū! - Aizturēt - sakrāt - raut - Ū! Krāks - skries - lauzīs - trakos - Ū, visu noslaucīs! Mēs brīvi. brāļi! Kā šis strauts! Mēs veicam! Prieks, prieks! - Jūs glābti! visa tauta glābta? A-ū! tik rokat! strautu aizsprostat!

(Atslīd no uztraukuma uz celma.)

Vai priekaplūdu straume man! gāž? Tik aizrasts prieks.

(Uzlec atkal.)

Ko klusu stāvat, brāļi! Vai neredzat, ka glābti? - Rokat! rokat!


KAREIVJI

(Nesaprazdami rok, stāv, nāk klāt.)


PUDIĶIS

(Uz, Induli.)

Vai lielās sāpēs dievs tev ņēmis prātu?


INDULIS

Nē, lielās sāpēs raisījās man prāts; Man rāva pušu kūtro domu dambi. - Rakt! strautu aizsprostot! to straumi krāt! Tad pēkšņi pārraut! - Straume šalti šļāks Un pēkšņi leju pārplūdīs un - leišus; Tie glābties nespēs jēgt, - tik skriet, tik bēgt!

(Klusums, tad piepešā saprašanā visi sāk runāt, saukt, apskauj Induli, cilā zobenus; vicina cepures.)


KAREIVJI

Ā! tiesa! tiesa! rokam! rokam! rokam!


VIENS

U, u! ne kapu sev, bet varmākam!


OTRS

Un kūriem piemiņu uz tūkstots gadiem!


CITS

No kapurakmes strauts jau sprostots gan.


PIRMAIS

Sen guļ viss augšums pilns kā ezers, melns.


OTRAIS

Pa gaisu ezers nāk - u! zemē krīti!


VAIRĀKI

Ū! rokat! rokat! - bēgat! vaļā! vaļā!

(Atjaunojas gaviles, liels troksnis kā no piepeši vaļā parautas straumes. Turpinājas ilgāku laiku.)


INDULIS

(Atsēstas noguris uz celma.)

Ak, rimstat gavilēt: tie brāļi, leiši!


KAREIVJI: VIENS

Vai dzirdat! dzirdat! Kā tā gāzme gāž!


OTRS

Kā trakais sumbru bars pa mežu drāžas!


TREŠS

Kā sīpa, vētra, silu laužot, grauj!


CITS

Kā siri, siši brēcot zemē brūk!


PIRMAIS

Klau! klau! skan briesmu kliedzieni no leišiem!


INDULIS

(Sagrauzts.)

Ak dievs! mans dievs! tur mūsu brāļi brēc! Trīsdesmit tūkstots brāļu man uz sirds! Sirds, izturi vēl brīdi! -

(Paceldamies, uz kareivjiem.)

Joda brāļi, Nu laiks ņemt Emboti!


KAREIVJI

Jā, Jā! - nāc ved!


INDULIS

(Uz Pudiķi.)

Ved, Pudiķi! - Es spēcīgs neesmu, Par daudz es brāļu nokāvu, jūs glābdams, Man atliek mirt.


PUDIĶIS

Es palieku pie tevis. Reiz gāju jau. - Tev acis aizmiegšu.


INDULIS

(Uz jauno vadoni.)

Ej tu, tu drošs, tu stipris, skaidris; Mans padoms, gars ar tautu līdzi ies. Tik saudzat manu sievu, veco tēvu.

(Pievelk sev klāt.)

Nāc, teikšu tev, kā pili lēti gūt. - Dod ugunszīmi mums, ka pils ir kūru.


JAUNAIS VADONS

Sveiks, Indul! Gaidi mūs!


INDULIS

Es gaidīšu!


KAREIVJI

Sveiks! Sveiks! Sveiks!

(Visi aiziet.)



(Paliek I n d u l i s un P u d i ķ i s.)


PUDIĶIS

(Uz Induli, kurš sēd uz celma.)

Mans dēls, tu noguris?


INDULIS

Nāc, runa vien.


PUDIĶIS

Tu mani veici, dēls; tev jaunais prāts. Es jūtu tevī spēku, kaut viņš svešs. Nu tavs ir laiks. Nu dzīvosim.


INDULIS

Es miršu.


PUDIĶIS

Kad svešo novērstu, tu nemirtu.


INDULIS

Ko tu par svešu sauc, ir jaunais spēks, Kas augs iekš mums, caur ko mēs būsim brīvi. To meklējot, es maldījos un lūzu. Ko darīt šinī laikā, nesaredzu, Es veicu gan, bet ziedoju par daudz; Bet pāri laikam saredzu, kas būs. Nau tautai vajdzīga vairs mana dzīve, Bet mana nāve. Tā man lieciniece. Jo tauta mūžam būs, un viņā paliks Mans gars un audzējs spēks, un mana mīla Caur tūkstots gadu vaimanām un jūgu - - Un galā uzvarēs.


PUDIĶIS

Lai sekmē dievs! Kaut spētu dzīvē tevi turēt, dēls!



(Ienāk leišu k a r e i v s.)


LEIŠU KAREIVS

(Runā atpakaļ aiz skatuves.)

Te Vilku lauks; te Joda akmens tuvu. Lūk, divi vīri! -

(Uz Pudiķi.)

E, kur Joda akmens?


PUDIĶIS

Tepat aiz mums ir ziedu vieta dieviem.


LEIŠU KAREIVS

(Saukdams.)

Te ir! nāc šurp!



(Ienāk M i n t a u t s.)


MINTAUTS

Man kājas ūdens smagas.

(Uz kareivi.)

Kas sēd? vai kūrēji?


PUDIĶIS

(Uztrūkdamies.)

Pats kunigaikstis!


INDULIS

Tu, Mintauti! - Pats Jods, ko meklē Joda?


MINTAUTS

Tu, Indul, sēd' še? nejaud? briesmas! briesmas! Vai! Mana Lietava! vai Lietava! Man tūkstots, tūkstots pulki slīkst un klīst Kā peles, žurkas, pārsteigtas no plūdiem. Es bailēs bēgu Joda pielūgties.


INDULIS

Tu neticēji Jodam.


MINTAUTS

Dievs un Jods? Es Joda uguns krēslā nosēdos, Nu mani soda Jods ar ūdeni.


INDULIS

Ne Joda nau, ne dieva, - ir tik sods. Sev visu dari pats, - pats sods, pats alga. Tu kūriem nesi nāvi, kūri tev.


MINTAUTS

Ko kūri spēj? pret tūkstošiem tā sauja! - No debess ezers vērās, gāza Jods.


INDULIS

Jā, debess ezers vērās, - kas to vēra?


MINTAUTS

Dievs, Jods un velns!


INDULIS

Nē, - saujiņa un viens, - Es strautu aizvēru, es atvēru; Es dieva lietu krāju ezerā; Es gāzmes varu žņaugos saskāvu; Es vaļā palaidu kā palu plosu. -


MINTAUTS

Tu, Indul, tu? Tu strautu aizsprostoji? - Tevī velns!


INDULIS

Es kapa raku sev, nu tiks jums, Nu tavai spaiduvarai telpas taps.


MINTAUTS

Tu, tevī Jods un Pērkons, vīsi dievi, - Kur tev tik plaša dvēsle visus tvert! - Ak, Indul, tava galva Sver viena vairāk ne trīsdesmit tūkstots. Dod man šo galvu, pasaule būs mana.


INDULIS

Ko līdz tev galva vien, kad nau šīs sirds? No tas sūc galva spēku.


MINTAUTS

Dod tik galvu!


INDULIS

Ko līdz tev galva, kad tā gūstā būs? Tik brīva galva spēj, tu visu spied; Tu mazo nicini un krīti pats.


MINTAUTS

(Atkal no jauna sāpju pārņemts.)

Trīsdesmit tūkstoši! ak, Lietava!


INDULIS

Mēs abi grēkojām; es atpirkšos, Šo galvu došu par trīsdesmits tūkstots.


MINTAUTS

(Pārsteigts, vēl sāpīgāk.)

Nē! tagad dzīvo! bēdz man līdz un dzīvo! Mans dēls un brālis būsi, galv' un sirds!


INDULIS

(Drūmi.)

Es saistīts še, es gaida uguns zīmi, Ka pils ir kūru.


MINTAUTS

(Uz Pudiķi rādīdams.)

Dod to šim un nāc!


INDULIS

Es šinī zemē, - (Paceļ sauju zemes.) es šīs zemes elpa. Kas spētu aiznest kūru zemi leišos?


MINTAUTS

Pats saki leišus mīlējot, pats saki, Ka visu spējot mīla. -


INDULIS

- Jā, mīla visu spēj, Es saistīts še, es gaidu mīlas zīmi.


MINTAUTS

Es gaidīt nevaru; klīst leišu dvēsles Kā baltas dūjas, ērglim uzkrītot.


INDULIS

Ej, ved uz Kuiļu kalnu! pulcē tur! No tā dzird tāļi taures salasmei. - Tad šaipusē skrej vākt! ved cauri še, Uz Kuiļu kalnu cita ceļa nau.

(Uz kareivi.)

Tu Valkmal, steidzies līdz un rādi ceļus, Kā briesmās paglābt mūsu brāļus leišus.


MINTAUTS

Sveiks, Indul, brāli! nāksi?

(Aiziet.)


INDULIS

Še man vieta.


MINTAUTS

(Atgriežas un apskauj Induli, tad aiziet.)



(I n d u l i s un P u d i ķ i s vieni.)


INDULIS

(Uz celma atsēstas, klusi.)

Ak vai! trīsdesmits tūkstots! trīsdesmits tūkstots!


PUDIĶIS

Bet kūri glābti!


INDULIS

(Tāpat.)

Jā.


PUDIĶIS

Ko uguns zīmes nau vēl? - Nakts un negaiss. Tik melna nāves nakts, - es vīrs, bet drebu. - Kas tie par soļiem? Nāk! šai pekles rīklē! Kas rīja tūkstošus un vēl nau pilna. - Kas balts? - Ar gariem svārkiem. - Kūrējs?

(Sauc.)

Ē!



(Ienāk kā balts tēls Ā r i j a un apstājas.)


PUDIĶIS

Ko neatbildi? - Stāv. -

(Piepeši kā pazīdams, iesaukdamies.)

Kas esi? Dievs! Kā vācu spoks? Jau esi nokauta? Kā lēlis ilgās nāc pēc dzīvas asins, Lai pati dzīvotu?


ĀRIJA

(Klusi.)

Lai dzīvotu!

(Vēl klusāk.)

Vai viņš starp dzīvajiem?


INDULIS

(Piepeši uzlēkdams, viņu apskaudams.)

Ārija!


ĀRIJA

Ak, Indul!


INDULIS

Es - tu - tu mīla -- mūžīgā - tu mana!


ĀRIJA

Pie tevis atkal esmu, Indul, mūžam!


INDULIS

Sirds slepen cerēja: sirds zināja. -


ĀRIJA

Uz dzīvību vai nāvi, tik pie tevis! - Kā nakts un briesmas, asins pretī šāvās! Kā nerast drebēju, par vēlu nākt! - Tu dzīvs, tu mans, tu viss!

(Atslīgst Induļa rokās.)

-Cik saldi reibst! No rokām metu trako zirgu grožus, Tu mani cel no ratiem stiprām rokām!


INDULIS

(Nones un atsēdina viņu uz celma, sedz savā segā.)

Cik izslāpusi tu! Cik sasalusi tu! Ls tēvi segā tinu.


ĀRIJA

Turi mani!

(Starpbrīdis nesamaņas, tad klusi sāk runāt.)

Cik laimīga es esmu! - Turi mani! Mēs gaisā lēni slīdam prom no dzīves. -


INDULIS

Jā, prom no dzīves mani straume rauj, Top smaga mana dzīvība no citām, Kas, manim pieķerdamās, ziedojās.


ĀRIJA

(Uztraukdamās no atmiņām.)

Ak jā, tev pieķērās un ziedojās! Ak, briesmas minēt! -

(Atslīgst atkal nesamaņā; tad citā skaņā.)

Acis slēgt, būt laimē! Es, jauna. mīlētāja, nezināju, Ka otrreiz, vairāk tevī iemīlējos. -


INDULIS

(Drūmi.)

Tik šonakt svinam īsto kāzu nakti: Mums auku taures pūš un smalko mežs. Ar straumēm lietus izgāž svētību, Par svētku lāpām zibens liesmas dedz, No prieka kūleņo pār krastu strauts.


ĀRIJA

Ak, prieku! laimi! - Neesi tik rūgts! - Es gluži laimīga - - viņš stāv tik drūms?

(Rādīdama uz Pudiķi.)


INDULIS

(Uz Āriju.)

Tu drebi vēl? Tev salst?


PUDIĶIS

(Pieiet pie Ārijas un sedz viņas kājas ar savu segu.)

Še mana sega! Tev ietīt kājiņas. Cik mazas, ak!

(Uz Induli.)

Es tevi saprotu, mans nabags dēls.


INDULIS

Ko nopūties tā, tēvs?


PUDIĶIS

Viss bojā ies.

(Viņš berž spožu savu dunci.)


ĀRIJA

(Uz Induli.)

Tver, turi ciešāk! - Laime ir tik īsa.


INDULIS

Bet mīla ilga, mirkļa mūžība. Vai simtu gadus kopā pavadīt, Vai mazu brīdi tavu roku skart Un atlaist nesilstamu, ledus aukstu; Vai vienā saulē ritēt līdz ar zemi, Vai paspīdēt, cik zibens zib, un zust - Viss vienā sver, un pasauls dzīves laiks Man nespēs vairāk dot kā pēkšņa nāve, Kas jausmas dzirksti dzēš, kad acis spīd. Bet nespēj mūžību no mīlas dzēst.


ĀRIJA

(Dzīvāki.)

Jā, - runāsim! man silts. - Lūk, mīļais! Es nesaprotu tevi, tavu sapni, Bet tēvu metu - ak, viņš mani mīl! - To devu tev -


INDULIS

Tu devi vairāk! cēlāk! Tu pati nezini, cik daudz tu devi: Uz jaunu dzīvi mīlas maigumu. Ko naids un vara nespēs, mīla spēs. Pēc mūžiem mīla vienos tos, kas cieš. No sievas sirds nāks gaišā, maigā vara Un laikā nezudīs vairs, kamēr veiks.


ĀRIJA

(Palūkojas uz Pudiķi un iedrebas.)


INDULIS

Tu drebi vēl? tev salst?


ĀRIJA

(Klusi.)

Man bail no tā! Tik drūms un asins acīs.


INDULIS

(Uz Pudiķi.)

Tēvs, ko drūms?


PUDIĶIS

Es priecīgs, paredzu, kā tevi glābt.


INDULIS

(Uzliesmojošā dzīves priekā, baidīdamies.)

Jā, mīļais tēvs - varbūt es varētu - Varbūt vēl tomēr dzīvot - mīlas spēks No nāves augšā ceļ kā ziedoņsaule, Kā miglas ielien zemē kautās dzīves - Ak, laimes aizmērs, mīļā, tevi nest!

(Viņš, nomezdamies ceļos, saņem Āriju rokās.)


ĀRIJA

Uz dzīvību un nāvi, tik pie tevis! Nes mani prom no šenes baigu nakts! Lūk, tur jau sārtums austi Tur dzīve nāk.

(Rāda uz blāzmu no Embotes pils.)


INDULIS

Vai gan jau garām nakts un nāvei gals? Vēl šķita tumšāks topot tumsas dziļums. Vai saulei laiks?


PUDIĶIS

Ha! ha! - Laiks ugunīm! Vai uguns zīmi nenoproti? - Deg!


ĀRIJA

Kas deg? - Kad smejies tu, tad liksta draud.


INDULIS

(Piepeši saprazdams.)

Mans dievs! tā -


ĀRIJA

Kas?-- Vai liesmās mūsu pils?


PUDIĶIS

Tā nau vairs jūsu pils.


ĀRIJA

(Piepeši pieceļas un iet.)

Mans tēvs! mans tēvs! Man jāskrej tēvu glābt. Nāc, Indul, skriesim!


INDULIS

Ja, skriesim, steigsim glābt.


PUDIĶIS

Tur nau ko steigt. - Jo Induls jāglābj, ne tavs tēvs.

(Viņš piepeši ar dunci ievaino Āriju.)


ĀRIJA

Vai! Indul -

(Viņa paģībst Induļa rokās.)



INDULIS

(Iesaukdamies.)

Vai, draugs. ko dari? - Vai man! mīļā, baltā!

(Viņš maigi nosēdina Āriju zemē pie celma un pūlas apturēt viņai asinis, noplēzdams sev no drēbēm apsaiņus.)

Kā asins tvert? kā pārsiet? - Lēnāk sūcas. Sirds sitas vēl, vēl turas dvašā dzīve!


PUDIĶIS

Tā nedzīvos, - bet tu nu vari dzīvot.


INDULIS

(Rūgti.)

Ko vairs lai dzīvoju, kad gaismu ņem? - Jums savu dzīvi visu atdevu, Tad ļaujat man jel tik: priekš sevis mirt!


PUDIĶIS

(Sāpīgi.)

Tev labu gribēju.


INDULIS

Pret manu gribu. Man labu dara tas, kas grib, ko es.


PUDIĶIS

No viņas nāk viss posts. - Tā ir par skaistu. Man dūšas nebij agrāk durt - mans grēks! Nāc, skūpsti mani, dēls.


INDULIS

(Klusi.)

Es nespēju.


PUDIĶIS

(Galvu saņemdams, aiziet prom.)

Ak vai man! vai man! vai man!



(I n d u l i s un, vēl paģībusi, Ā r i j a vieni, Aiz skatuves dzirdas balss.)


BALSS

Ārij! Ārij!


ĀRIJA

(Pamostas un klusi iesaucas.)

Vai tētiņš sauc!


INDULIS

Tu mosties, dārgā dvēsle?


ĀRIJA

Caur miglu dzirdu tēvu, - ak, mans prieks!



(Ienāk Ā r i j a s t ē v s un P u d i ķ i s atpakaļ.)


BERNEKS

(Uz Pudiķi.)

Vīrs, kur ir Ārija?


PUDIĶIS

Še viņu skati!


BERNEKS

(Ieraudzīdams Āriju Induļa rokās.)

Ā, tu to nokāvi, man atņemdams! Tad izdves pats!

(Metas viņam virsū ar šķēpu.)


PUDIĶIS

Nolādēts! šķēpu nost!

(Viņš gan novaira dūriena spēku, bet Indulis tomēr top ievainots.)


INDULIS

Ā, esmu ievainots!


ĀRIJA

Vai, tēvs!


PUDIĶIS

Tad mirsti! Kā tava meita, svešais posta dzimums!

(Izsit viņam šķēpu no rokām un grib viņa nodurt.)


INDULIS

Stāv', Pudiķi! - Par daudz jau nāve pļauj.


PUDIĶIS

(Apstājas un paliek tuvumā stāvot.)


ĀRIJA

Nāc, tēvs!


TĒVS

Kā nākšu, bērns? Tu viņa rokās.


ĀRIJA

Vai, tēvs, nau gan' tev nokaut mīlas vārdā ? To ziedudvēslīti, to Vizbulīti, Vēl gribi Induli?


INDULIS

Vai! Vizbulīte?


ĀRIJA

Ak, briesmas! - Galviņa kā nokārās! - Tā mīla augstāka par visu prātu! Uz viņas lūpām lūza vēl tavs vārds.


INDULIS

(Iekliegdamies.)

Vai! Es cikkārt graizīts miris, - cikkārt atkal Uz dzīvi celts no sāpēm un no mīlas! Es piekusis. - Cik briesmīgi ir ļaudis!

(Brīdi klusums.)


ĀRIJA

(Kā mierinādama tēvu.)

Vai, tēvs, tu nepriecājies, ka tavs bērns Tik laimīgs mirst?


TĒVS

Ak, nemirsti, mans bērns,

(Nometas ceļos un apskauj viņu.)


ĀRIJA

Skauj abus mūs, tad dzīvosi i tu, Un dzīves sārdā līdz degs tava liesma.


TĒVS

(Aizgrābts, apskauj arī Induli un pieceļas.)

Mans bērns, - mans dēls, tev pāri darīju -


INDULIS

Ne man, bet tautai, - atdari pie tās.

(Atslīgst pret celmu.)


PUDIĶIS

(Cīņā ar sevi, klusi.)

Indul! un es -?

(Aiz skatuves dzirdams troksnis no ejošiem kareivjiem.)


ĀRIJA

Vēl kara troksnis?


INDULIS

Ak, mums drīz būs miers.


ĀRIJA

Skauj mani ciešāk, Indul, lai man silst.



(Ienāk M i n t a u t s ar leišu kareivjiem.)


MINTAUTS

(Uztraukts, sagrauzts.)

Ū! Ū! vēl esi še, mans brāli, Indul? - - A, Indul, Indul!


INDULIS

(Klusi.)

Še, mans brāli, Mintaut!


MINTAUTS

(Ieraudzīdams Bemeku un Āriju.)

Ā, vācis še! - Un lielā karaliene!


INDULIS

(Tāpat.)

Uz nāvi gurusi.


MINTAUTS

Es liecu galvu: Tu svētīts, Indul, - guvi augstāko. Ņem dārgo nastu, iesim!


INDULIS

Nevaru.


MINTAUTS

Ko klusi runā?


INDULIS

Nāvei klusa balss.


MINTAUTS

(Uztraukts.)

Nau tiesa! Nāve brēc ar tūkstots balsīm! Es nepazinu sāpes, nu tās ārdās. Trīsdesmit tūkstots mani grauž un žņaudz, Pa muti sirdi rauj! Ir vieglāk mirt!


INDULIS

Tavs sods ir dzīvot!


MINTAUTS

(Iekliedzas.)

Kur būs Lietava?!


INDULIS

Ak, nebrēc, Mintaut, Lietava vēl būs! Augs liela, sava; gar. vēl atkritīs. Bez savas gaismas esat, - tad nāks laiks: Ko mēs ar ceram, varam, nepanācām. To panāks mūsu tautas: vienosies! Jo mēs tik kopā varam uzvarēt, Jo mums tik tautā paliek pēdējs spēks. Laiks vizot ved mūs visu tautu valstī, Kas balto jūru slēdz kā rotaļā, Un visām tautām brāļu roku sniedz.


MINTAUTS

Par mani lielāks, lndul, tev ir gars, Tik nau tavs gars šīs saules un šī laika. Mans spēks no naida nāk un tavs no mīlas; Tavs tevi nāvē ved, mans mani dzīvē. Sveiks!

(Viņš apskauj arī skūpsta Induli.)


INDULIS

Sveiks! i mans reiz vedīs dzīvē.


MINTAUTS

(Aiziet līdz ar leišiem. Brīdi klusums.)



ĀRIJA

Nu lielais klusums nāk.


INDULIS

Mēs ejam pretī.

(Atkal klusuma brīdis.)


PUDIĶIS

(Klusi.)

Tu, Indul, ej, - no manis neatvadies! Kā lai es dzīvoju bez tava vārda?

(Stiprāk.)

Vai nespēj vēl?


INDULIS

(Kā aizmirsies, atmozdamies.)

Ak, draugs! ak, tēvs, es nespēju! Pie tevis nāku, - kājas tik ir vāja?

(Pieceļas, lai nāktu pretī.)


PUDIĶIS

(Piesteidzas pie viņa, apskauj, sēdina, skūpsta.)

Tā es tev darīju, bet tu - tu liels -


INDULIS

Man lielās sāpes māca visu nest, Tu esi pirmais, ko es mīlēju. -


PUDIĶIS

Bet tevi mīlēs vēl pats pēdējais. - Nu varu dzīvot tavam uzdevumam.


INDULIS

Tam dzīvos audžu audzes, tas ir tāļš, Tik tāļš kā mūžagals, kur satiekas Ar naidu mīla, rokas pāri stiepjot.

(Uz Barneku.)

- Tu tēvs!

(Uz Pudiķi.)

Tu draugs! Jūs rokas nesniegsat.


BERNEKS

(Atkāpjas soli atpakaļ.)


PUDIĶIS

(Stāv drūmi.)


INDULIS

Vēl simtus gadus būs starp jums tik naži. Tik mīla vieno: vēl i tā tik nāvē. Būs citas rokas, kas reiz sadosies.


ĀRIJA

(Klusi.)

Man, Indul, auksti top.


INDULIS

Drīz sasilsi. Mēs jaunā, siltā saulē ieejam, - Laid, dzīve, vaļā savus skāvienus! Nu sīksti turies! - Izraujat no dzīves!

(Rūgti.)

- Tu, Pērkons, esi žēligs! liesmas met! Lai, mūsu miesas raisot, skaidrā guns Par vienu garu kausē dvēseles, Kam citas vienības šai saulē nau.

(Mazs brīdis klusuma.)

Ko? zibens nesper? - Kur tavs spēks? Jums abiem varas nau, ko vienu veikt: Ne ūdens krustītājs, ne uguns spērējs!

(Lēni.)

Vai tu jau guli, Ārija?


ĀRIJA

(Klusi.)

Ak, Indul!


INDULIS

Mūs zeme līdz ar debesīm grib šķirt, - Bet jūsu griba sašķelsies pret mums, Ko lēni sūcies, asins, aši tec!

(Viņš norauj sev no ievainojuma apsēju, tā ka asins sāk tecēt.)

Lūk, strautu rāvu: tūkstošus viņš kāva. Kauj v i e n u asinsstrauts, ir tikai viens!

(Uz Āriju.)

Lūk, mīļā: kopā mūsu asins plūst! Kur sārti asins līs, tur ziedi augs, Var būt i piemiņa, kā rasa ziedos.


ĀRIJA

(Ievaidas un mirst.)

Vai, Ind -.


INDULIS

Tu aizej, mīļā?

(Uz Pudiķi.)

Cērt nu, draugs!


PUDIĶIS

(Raudot iesaucas.)

Vai! nespēju, mans draugs!


INDULIS

A! a! tu necērt!

(Uz Āriju.)

Pagaid' mani, mīļā!

(Paceldams savu zobenu gaisā,)

Nāc, baltā dzelzs, kam amats dzīves šķirt, Še divas dzīves nāvē savieno! Ak, Ār -.

(Zibens spēriens apgaismo skatuvi.)

(Priekškars.)

Retrieved from "https://wikisource.org/w/index.php?title=Indulis_un_Ārija&oldid=997501"